Navigate / search

The Bonehunters (Malazan Book of the Fallen #6) by Steven Erikson

Reiz tālajā 2017. gadā es izlasīju grāmatu Midnight Tides un sajutos nedaudz vīlies, šķita, ka autors pārāk savas grāmatas iestiepj, nevajadzīgi novilcina sižetu un varbūt pat lasītājiem neko īsti jaunu nepastāsta. Vīlos un sesto sērijas grāmatu nemaz nesāku lasīt.

Šajos mēra laikos es nolēmu, ka nevar jau būt tik traki, un kaut kas jau tai Malaz sērijā ir, pirmajās grāmatās jau noteikti. Pēc četru gadu lasīšanas pārtraukuma būtu neprāts ķerties klāt sestajai grāmatai. Tā nu palēnām lasīju visu sēriju no jauna un secināju, ka es pirms četriem gadiem esmu domājis īstermiņā un katru grāmatu uztvēris kā nelielu piedzīvojumu. Taču, šo sēriju lasot, ir jādomā ilgtermiņā, nav jāuztraucas par kādu sižeta līniju, kuru līdz galam nesaproti. Tas lielākoties būs svarīgi pēc četrsimt lapaspusēm.

Ir grūti rakstīt, par šo grāmatu nemaitekļojot visu iepriekšējo grāmatu saturu. Malazāņu Impērija ir nonākusi problēmas priekšā, ar kuru saskaras katra ekspansija. Pēc sākotnējām uzvarām tā sāk plīst un jukt pa visām vīlēm. Ģeopolitika vairs neeksistē, jo nav vairs ko iekarot, taču iekšpolitiskās problēmas ir samilzušas un tās nevar atrisināt mierīgā ceļā. Četrpadsmitā armija atgriežas mājās pēc Genabakis  kampaņas noslēguma, bet viņus neviens mājās negaida.

Šajā grāmatā beidzot savijas kopā visu iepriekšējo grāmatu sižeta pavedieni un beidzot lasītājs var nedaudz pakāpties atpakaļ un novērtēt visu autora ieceri kopumā. Malazāņu pasaule nudien ir nonākusi uz jauna laikmeta sliekšņa un uz jauno pasaules kārtības ierīkošanu ir ieradušies daudzi spēlētāji. Dievi, jau aizmirsti izbijušo pasauļu varenie un, protams, cilvēki. Katrs velk deķi uz savu pusi, cenšas pagrābt vairāk sev, senie kulti nolemj, ka nu ir īstais laiks izteikt savas pretenzijas. Un kā nu bez paša Chained God, kurš beidzot ir saskatījis iespējas nomest savas važas un kļūt līdzvērtīgs un pat pārāks par citiem dieviem.

Pat tiekot līdz sestajam ķieģelim, šajā sērijā mani nebeidz pārsteigt autora radītā pasaule, tās vēsture ir pilna ar sīkām niansēm un katras nodaļas īsais ievadiņš (parasti kāds vēsturnieku citāts ar periodu) atklāj daudz vairāk nekā tas būtu piedienīgi pāris teikumiem. Nudien nesaprotu, kā autors spēj dabūt to gatavu! Šajā grāmatā mani iepriecināja Karsas sižeta līnijas turpinājums izskatās, ka viņa sižeta līnija drīz spēs konkurēt ar paša Kalama stāstu. Šajā grāmatā Kalamam vēl nav par ko uztraukties.

Pirmajā lasīšanas reizē es biju dikti pikts, ka man līdz galam nav izdevies atkost maģijas sistēmu, vismaz to es secinu pārlasot atsauksmes. Jāatzīst, ka arī patlaban man visa tā haosa, holdu un varrenu sistēma uzdzen šermuļus, bet kaut kāda kārtība tai visā tomēr ir. Vienīgais, kas patiesi mani satrauc ir, vai šajā sērijā kāds vispār ir spējīgs nomirt pa īstam. Tā ka gar zemi, beigts un aiz Hūda (Hood) vārtiem. Patlaban šķiet, ka izslavētā Hūda valstība ir kaut kas tikpat īsts kā mums paradīze vai elle.

Ja pieiet tā dikti nopietni, tad Crippled God kultā var saskatīt kristietības kritikas mēģinājumus. Par to, ko nozīmēt būt dievam un to, ka, sapinoties ar cilvēkiem, jebkurš dievs sevi paliek zem sitiena. Visam ir noteikumi un ārpus tiem nestāv neviens pat ne dievi. Visa šī sērija pēc būtības ir dievu un cilvēku vingrinājums kā interpretējot esošo noteikumu  un likumu kopumu tos pārkāpt tā, lai iegūtu vairāk nekā zaudētu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labākā ko šajā sērijā esmu lasījis. Daudz kas tiek atklāts, bet vēl vairāk tiek apslēpts. Lasot šo sēriju ir jābūt gatavam vienlaicīgi sekot līdzi pārdesmit lielākām un mazākām sižeta līnijām, dažas caurvij visu grāmatu, dažām ir lemts palikt tikai vienas grāmatas ietvaros. Bet viņas visas ir svarīgas, pat Fidlera.

Малк. И когда ты её нашёл; Школа Пепла (Мир бесчисленных островов #2-3) by Виталий Зыков

Šo sēriju es iesāku lasīt pirms pusotra gada un pārāk lielā sajūsmā nebiju. Tomēr brīdī, kad uzreiz lasāmo grāmatu plaukts bija izsīcis, ķēros pie šīs sērijas turpinājumiem.

Mūsdienās bieži nākas sastapties ar visnotaļ interesantu maga stāsta paveidu, kuru lasot nevari lāga saprast, vai tas ir kāds ekonomikas simulator, vai vienkārši grāmatvedība literārā valodā. Malks nav izņēmums, viņš nāk no nabadzīgas ģimenes (no laukiem), bet apmācība maksā bargu naudu. Tad nu lielākā grāmatas daļa tiek veltīta ne tik daudz sižeta attīstībai cik peļņas iespējām Borejas kultūras galvaspilsētā. Labi, ka peļņas iespējas viņam ne tikai uzlabo ekonomisko stāvokli, bet netieši palīdz savu spēju attīstībā. Malka sapnis ir iestāties slepenajā dienestā un šķiet, ka viņam viss izdosies. Ar vecajiem draugiem Malkam gan neiet, tie viņu pa lielam ir uzmetuši un vēl mēģina viņu atrunāt no Adepta līmeņa sasniegšanas. Bet Malkam paveicas, viņš dabū ne tikai adepta līmeni, bet arī nosūtījumu uz īstu magu skolu!

Sižets ir spraigs un lasīšana nudien nav garlaicīga. Malks ir nepatikšanu magnēts, viņam ir personīgais Ienaidnieks, kas vēlas aprīt viņa dvēseli (jo tā bija norunāts pirms viņa dzimšanas), viņš ir sanīdies ar pāris augstmaņu namiem un pat Pelnu skolā viņš tiek iepīts starptautiska mēroga skandālā. Maģijas attīstības sistēma ir visnotaļ interesanta un magi šeit nebūt nav visuvareni, viņus ierobežo personīgās “manas” rezerves. Tā nu lasītājs kopā ar galveno varoni trenējas maģijā un laiku pa laikam novērš kādu lokālu vai globālu krīzi.

Pasaule ir smalki izveidota, tai ir vēsture. Laiku pa laikam lasītājs dabū pa informācijas kripatiņai un sāk saprast, kā tad cilvēkiem izdevās izrauties no dēmonu kundzības. Un ne viss ir bijis tā kā tas tiek mācīts skolās. Lēnām var sākt apjaus Borejas un Avalonas starptautiskās attiecības. Boreja pa lielam vēlas iznīcināt visus atlikušos dēmonus, Avalona ir kolaboracionisti, kas maģiju vērtē augstāk par brīvību (skaidra lieta, ka viņi vadošā kliķe ir pārdevusies dēmoniem (daļa no Borejas namiem ir tādi paši dēmonu pakaļlaižas)), un tam visam pa vidu ir Malks ar savu neafišēto slepenā aģenta statusu un naudas problēmām. Laiku pa laikam lasītājam tiek piedāvāts pa bossfaitam un te arī atklājas autora patiesais talants, divkauju un masu batāliju apraksts.

Grāmatām lieku 7 no 10 ballēm, cerams ar laiku sižeta līnija uzlabosies un nenāksies tik daudz lasīt par maga iesācēja peļņas iespējām. Noteikti izlasīšu arī nākošās sērijas grāmatas.

Шаман. Похищенные (Шаман #1) by Константин Калбазов

Tā kā visas labās man zināmās “popodancu” (fantāzijas žanrs, kur mūsdienu cilvēks nonāk paralēlajā pasaulē) sērijas esmu izlasījis, nolēmu piemeklēt sev ko jaunu un vēl nezināmu. Beigu beigās izvēle krita uz šī autora grāmatu sēriju Šamanis.

Igors attopas piekalnītē, šķiet, ka tikai nolicies nosnausties, lai gan ne sitams nevar atcerēties, kādēļ viņš būtu pieņēmis šādu lēmumu. Palēnām viņš nonāk pie secinājuma, ka viņš vairs nav Essentuki apkaimē, bet pavisam citā pasaulē. Par laimi viņš nav gluži tukšām rokām, viņam bez velosipēda un mugursomas ir pneimatiskā šautene “Ataman”, kuras lodes kalibrs ir 6.35 un stobra galā uzmontēts skaņas slāpētājs. Noderēs arī universālais revolveris ”Groza” ar divdesmit padomjlaika patronām rezervē. Un te pēkšni parādās kaut kādi čabani zirgos ar arbaletiem un berdankām pie sedliem, tikai tai aizslēgs tāds dīvains pagriezts 90 grādu leņķī!

Ja nopietni, tad grāmatas centrālajam sižetam nav ne vainas, Igors nonācis tādos kā mežonīgajos rietumos, kur tādi paši kā viņš ir izveidojuši savu pašpārvaldi. Regulāri karo ar vietējiem kalnu iedzīvotājiem, uztur tirdzniecības sakarus ar vietējiem zemkopjiem. Pašiem ir sava pilsēta un kņaziste. Kaut kur citā kontinentā esot pat kaut kādas attīstītākas civilizācijas paliekas, bet tās uz šo pusi īpaši neraujas, jo te kara rezultātā notikusi kaut kāda kataklizma. Igors meklē vietu sabiedrībā un viņam izdodas izsisties. Vēl vairāk  – vietējiem ir aizdomas, ka viņi patiesībā atrodas kaut kādā realitātes šovā, jo regulāri tiek atrastas novērošanas kameras un laiku pa laikam pat retranslējošās stacijas.

Viss būtu super, taču autors ir apsēsts ar ieroču aprakstiem, un tas nokauj visu ielasīšanos sižeta līnijā. Lūk, galvenais varonis dodas pirkt gāzģeneratora automašīnu, būtu nopircis – i labi, bet nē, davai, parunāsim par stiprinājumiem “gatlingu” uzstādīšanai. Protams, tie nav īstie zemes gatlingi, bet vietējo speciālistu ražojums, un tad nu lasītājam nākas uzzināt lodes kalibru, dūmu pulvera mīnusus, kurus var kompensēt ar automašīnas mobilitāti, ātršāvību, apkopes nianses un cenas vietējā valūtā. Un tā par katru stroķi, satiek dejās meiču – runājam par šaujamajiem. Redzam kādu ar vietējo automātu – aprakstām tā tehnisko specifikāciju. Kāds uzbrūk – lūdzu, katra šaujamā distance, uzbrucēja pozīcijas, pēc šāviena skaņas noteikts ierocis un tā apraksts. Gan jau, ka īsts ieroču entuziasts par visu šo ir sajūsmā, un tā kā autors labi kotējas, tad tādu ir ne mazums. Mani šie infodumpi nedaudz nogurdināja un beigās sāku tos ignorēt.

Par varoņa izaugsmi nevar sūdzēties, viņam jaunā pasaule piestāv kā labi uzšūts uzvalks, jau uz zemes viņš bija labs ieroču speciālists, te viņš var izvērsties, atpakaļ neatskatoties. No pilnīga iesācēja kļūst par respektablu un nozīmīgu personu vietējā kņazistē, bada maizē nedzīvo un vispār ir, D&D terminos runājot, lawful good.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja spēj atslēgties no, manuprāt, nevajadzīgas faktoloģijas gūzmas un sekot tikai sižeta pavērsieniem, tad pasaule ir daudzsološa un prasmīgi izveidota, arī sižets lai arī ne oriģināls, bet labi pārdomāts. Lasīt gan es ieteiktu ieroču entuziastiem un cilvēkiem, kuri spēj atstāt neinteresantās vietas nelasītas.

After the End of the World (Carter & Lovecraft #2) by Jonathan L. Howard

Pagāja nieka divi gadi līdz saņēmos izlasīt grāmatu sērijas Carter & Lovecraft turpinājumu. Patiesībā es cerēju, ka autors uzrakstīs pa šo laiku vismaz trešo grāmatu un tad es varētu izlasīt uzreiz visus turpinājumus. Taču laiks gāja, un trešā grāmata neparādījās, nolēmu lasīt to, kas ir.

Te būs maitekļi tiem, kas nav vēl lasījuši pirmo daļu. Jaunā realitāte, kurā attapušies Krāters un Lovkrafta, nudien nav līdzīga viņu oriģinālajai pasaulei. Pasaules suprevara ir Trešais Reihs, Otrais pasaules karš noritēja pēc pavisam cita scenārija, virs Maskavas tika detonēta atombumba un nu ir Fāterlande no Berlīnes līdz Vladivostokai, neviens nezina par to, kas notiek bijušajā PSRS teritorijā. ASV joprojām pieturas pie neitralitātes politikas un nav nekāda pasaules līdere.

Jaunā Arkhamas versija ir daudz interesantāka nekā mūsu realitātes. Šeit pārdabiskais, mītiskais un šausminošais vairs nav tikai leģendas, te tas ir atrodams katrā tumšākā stūrī. Kārters un Lovkrafta ar to sastopas diezgan ātri, un nav jau tā, ka tas viņiem būtu kāds baigais noslēpums. Sākumā izskatījās, ka šī grāmata būs zinātniskās fantastikas gultnē, jo centrālā sižeta līnija ir par Nulles Punkta Enerģiju un zinātnieku grupu, kas nodarbojas ar tā izpēti. Taču, kad parādās aukstās zvaigznes, tiek piesaukts Algols, tad zinātājam viss top skaidrs, tā ir tikai kārtējā dekorācija. Šeit zinātnieki reizē ir arī kultisti, Dižvācijas slepenie dienesti ne vienmēr darbojas fāterlandes labā.

ŠĪ grāmata, līdzīgi kā iepriekšējā, ir detektīva un trillera sajaukums, kas pasniegts Lovkrafta pasaules mērcītē. Cilvēkiem tikai šķiet ka viņi ir pasaules valdnieki, bet patiesībā viņi ir tikai putekļu īsto pasauļu valdnieku acīs. Grāmatas galvenie varoņi grib atgriezties savā pasaules variantā, bet, tā kā ēst arī vajag, tad sākotnējā fāzē, katrs nodarbojas ar to, ar ko nodarbojušies vienmēr, Kārters ir privātdetektīvs un Lovkrafta – grāmatu veikala īpašniece. Kādudien Kārteram parādās ļoti labs darba piedāvājums no gestapo pārstāvja un viņš nolemj to pieņemt. Lovkrafta savā grāmatnicas seifā atrod Nekronomikonu un nolemj nedaudz palasīties. Šī ir no tām grāmatām, kas lasītāju piesaista ar sižeta pavērsieniem un neļauj atslābināt uzmanību, pie reizes inkorporējot piecdesmito gadu populāro SciFi žanra tēmu, Nacisti uz Mēness, Antarktīdā un kosmosā. Brīdī, kad uzrodas Tules organizācijas pārstāvji, tad vispār norauj jumtu, gandrīz kā Hell Boy komiksos, uzreiz ir skaidrs, ka pasaules kārtībai tūlīt tiks pielikts punkti.

Karš Debesīs vienmēr slikti atsaucas uz parastajiem Zemes iedzīvotājiem, šoreiz nav savādāk, bet par laimi ir divi Zemes iedzīvotāji, kuri no šīm lietām kaut ko sajēdz un spēj ietekmēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

The Gods of HP Lovecraft by Aaron J. French (Editor), Martha Wells, Adam Nevill, Laird Barron, Bentley Little, David Liss, Brett J. Talley, Christopher Golden, James A. Moore, Jonathan Maberry, Joe R. Lansdale, Rachel Caine, Douglas Wynne, Seanan McGuire, Donald Tyson

Tā nu ir sanācis, ka kopš bērna kājas mani ir aizrāvis Lavkrafta mitoss ar visiem viņa Ktulu, Jog-Sototiem un Šub-Nigurattiem. Ieraudzījis šo antoloģiju, es vienkārši nespēju paiet tai garām nenopircis. Ar lasīšanu gan tik raiti nevedās, kā es biju domājis. Tam bija daudzi iemesli – sākot no tā, ka mitosa grāmatas nevar patērēt strauji, lai pats nepaliktu traks un nesāktu rakstīt pats savu Nekromikonu, līdz globāla pandēmija, kas izskatās vēsta par Seno kārtējo mēģinājumu atmosties. Bet nepagāja ne divi gadi un es veiksmīgi izbūros grāmatai cauri.

Grāmatā ir apkopoti veseli divpadsmit stāsti, kurā katrs parāda vienu no mitosa panteona dieviem kā galveno pasaules notikumu ietekmētāju. Katru ir sarakstījis savs autors, un tādēļ skatījums uz Lavkrafta mitosu nav konsistents un vietām pretrunīgs, bet kas gan var tos Senos dievus līdz galam izprast visos viņu aspektos? Viens gan ir skaidrs, Seno dievu motīvus cilvēkam izprast ir tik pat lielas iespējas kā mušai cilvēkus. Un nu pastāstīšu par stāstiem, kuri man patika.

In the Mad Mountains by Joe R. Lansdale – ļoti laba variācija par Ārprāta kalniem. Šeit stāsta varoņi attopas glābšanas laivā netālu no grimstoša kuģa, nonāk uz dīvainas ledus klātas salas. Neviens no viņiem neatceras, kā ir nonācis uz kuģa, kādēļ tas nogrima, viņi visi ir sāk stāstu kopā ar lasītāju kā baltas lapas. Ja sākumā šausmas aprobežojas vien ar haizivju apsēstu jūru, tad, stāstam ritot savu gaitu, atklājas aizvien šaušalīgākas lietas un vietas. Lasot stāstu nevar nepamanīt, kā autors savus varoņus kopā ar lasītājiem noved pie apjēgas, ka viss notiekošais ir ne vien šausmīgs, bet arī absurds. Manuprāt labākais stāsts šajā krājumā – 10 no 10 ballēm. Šogoti forever!

Down, Deep Down, Below the Waves by Seanan McGuire – šis stāsts ir Insmūtas stāsts. Laiki ir mainījušies un kapteiņa Obeda Mārša pēcteči līdz ar tiem. Insmūtā katastrofāli trūkst jaunu asiņu, dzelme spēj aizsaukt aizvien mazāk un mazāk savus pēcnācējus, stāsta varone ir nolēmusi kaut ko darīt lietas labā. Nav jau tā, ka visi Insmūtas ļaužu pēcnācēji apzinātos, ka viņus atplestām rokām sagaida Y’ha-nthlei pilsētā. Labi sarakstīts stāsts no Insmūtas pamatiedzīvotāja perspektīvas, par saskari ar mūsdienu civilizāciju un tās sekām. 10 no 10 ballēm.

Dream a Little dream of Me by Jonathan Maberry – šis stāsts ir veco labo klasisko detektīvu stilā, tikai šoreiz detektīvs neko neizmeklē, viņš saņem no klienta uzdevumu aizsargāt kādu artefaktu no Tules biedru alkatīgajām ķetnām. Durvis uz sapņu pasauli ir palikušas vaļā un starp tām tagad var staigāt gandrīz katrs, kam vien ir saprašana šajā lietā. Protams, te ir uzmetieni un negaidītas atklāsmes. Beidzot var uzzināt, kas ir ar to krišanu no augstuma sapnī (maiteklis galvenais ir pamosties pirms zemes) – 9 no 10 ballēm.

The Dark Gates by Martha Wells – izrādās, ka autore prot sarakstīt ne tikai Slepkabota dienasgrāmatas. Stāstā darbība notiek pavisam citos realitātes slāņos, privātdetektīvi ir nolīgti lai atrastu kāda rūpniecības magnāta pazudušo meitu. Magnāts pēdējos gados ir sācis uzvesties pavisam dīvaini, un, ko tur slēpt, viņa apkaimē sākuši izgaist cilvēki. Jau no pirmajām lapaspusēm mitosa pārzinātājs sapratīs, ka te ir iejaukts pats Jog-Sotots un atliek vien gaidīt cik ilgi līdz šim secinājumam nonāks stāsta varoņi. Tāds spraigs stāsts – 9 no 10 ballēm.

Domāju, ka lasītājam, kurš ir iepazinies ar Lavkrafta daiļradi, šis stāstu krājums šķitīs daudz interesantāks nekā mitosa nezinātājam. Var jau riskēt un lasīt šo antoloģiju, neko par Lavkraftu nezinot. Šo stāstu krājumu iesaku visiem Lavkrafta mitosa cienītājiem, klasika ir laba lieta, bet jādod sev iespēja paskatīties no cita skatu punkta. 9 no 10 ballēm.

Ходячее сокровище. Вера в ближнего (Читер, #5-6) by Артём Каменистый

Lasot litRPG, es bieži aizdomājos, no kurienes aug kājas ar manai aizrautībai ar šo žanru. Patlaban mana darba teorija ir deviņdesmito gadu beigu bibliotēkās ņemtās grāmatas. Tad vēl nekāds litRPG nebija (varbūt ari bija, bet es to dabā nebiju redzējis), bet bija nopietnie bojeviki. Nu un tos es lasīju aizgūtnēm.

Čīteris joprojām turpin savu kvestu, lai satiktu savu mūža mīlestību. Šoreiz viņam nākas attapties tuksnesī, kas pārpildīts ar spēles dārgumiem brangāk par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Nākas aizkavēties un savākt bagātības. Tad seko kāda spēlētāju grupējuma bāzes iznīcināšana, vecu draugu satikšana un ceļojuma turpinājums. Pa ceļam tiek iznīcināti visi, kas stājas mūsu varonim pretī, daži pat vairākkārt.

Čītera sērijas piekto grāmatu es izlasīju pērngad maijā, bet noslinkoju un aprakstu neuzrakstīju. Šajās grāmatās sižeta līniju gan ir tikai tik daudz, ka pārstāstam pietiek ar diviem teikumiem un aizmirst ar to īsti nav iespējams. Bet ne jau sižets te ir galvenais, galvenā ir pasaule. Autors līdz pat šim brīdim ir noturējies un nav atklājis, kādēļ Sistēmā vispār nonāk spēlētāji, ko viņi tur īsti dara un kādēļ viņiem visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Bet nu tā jau arī ir galvenā šīs sērijas intriga.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, un lasītājam kopā ar galveno varoni ir daudz ko atklāt. Protams, var jau teikt ko jaunu var vēl uzrakstīt zombij-apokalipses pasaulē, kurā imūni ir tikai spēlētāji, NPC un noldi? Patiesībā jau neko, bet tas jau nekas ir interesanti uzrakstīts. Kas man patīk šajā settingā ir tas, ka visas spēlētāju spējas ir reglamentētas, jā, viņas ir iespējams miljoniem, bet tas palīdz vairāk vai mazāk visu sistematizēt un neļaut nevienam kļūt par pārcilvēku (lai gan Čīteris uz to iet).

Čīteris joprojām ir neuzvarams un tādēļ par viņu nav daudz ko satraukties, galvenais ir kopā ar viņu atklāt Sistēmas noslēpumus. Sestās grāmatas centrālais temats bija uzticība, par to, cik daudz viens spēlētājs var uzticēties otram, un kas no tā sanāk. Skaidrs, ka te nav jēgas sagaidīt dziļus pārspriedumus par morāli un ētiku, kam klāt piepīta grupu dinamika. Viss aprobežojas ar uzticēšanos kā labu lietu, bet to vajag nopelnīt un ne katram tas tiek dots.

Kopumā labs lasāmais, izrāvu cauri vienā piegājienā. 8 no 10 ballēm, bet tā kā esmu autora darbu fans jau desmit gadus, tad mani labāk par pilnu neņemt.

Альфа-ноль, Набирая силу by Артём Каменистый

Pērngad bija tāds gads, kad uz pārāk  nopietnu literatūru prāts nenesās, tā ka nācās nodarboties ar eskeipismu pēc pilnas programmas. Un kas gan varētu piedāvāt labāku iespēju aizbēgt kā manis iecienītais Lit RPG žanrs? Tajā skaties no malas uz galvenā varoņa centieniem iegūt līmeņus pasaulē, kurā ne tev, ne viņam nekas nav skaidrs.

Šis jau ir pārbaudīts autors un viņa darbus es esmu gatavs izlasīt uzreiz un neatraujoties no grāmatas. Šīs grāmatas sižets, ja jābūt pavisam godīgam pret sevi, ir žanra klišeja, kas uzbūvēta klāt piemetot “popodancu” žanra klišejas, tas viss sablenderēts un pasniegts kā interesants vēstījums. Mūsu varonis Geds no Zemes dzīves neizprotamu iemeslu dēļ ir pārnests uz kāda vietējā aristokrātu klana atvases ķermeni. Un tavu neražu – ķermenis nav apveltīts ar pasaulei raksturīgām spējām, manas rezervuārs tek kā siets, līmenis nultais un Geds bez amuletiem pat pats piecelties kājās nespēj. Šķiet, ka lai ar’ novilkt līdz pusaudžu gadiem ar kaiti, no kuras bērni mirst, nesasniedzot gadu, pats par sevi ir sasniegums, bet tad kādu dienu uz klanu atnāk nelūgti ciemiņi un Geda ceļš sākas.

Pasaule, vismaz tās attīstītākā daļa, ir daudz ko aizguvusi no japāņu kultūras. Klani pakļauti imperatoram un Imperators ir tuvākais dievam. Gedam ar klanu nav paveicies, tas ir kaut ko kaut kad nogrēkojies un nolemts iznīcībai. Tai pat laikā klans spītīgi turās pie tradīcijām, ar to paātrinot savu galu. Gedam pēc kārtējās razborkas nākas kļūt par popdancu (tāds kas no vienas pasaules negaidīti tiek pārnests uz citu bez nekā pie dvēseles tik ar to kas galvā) pa otram lāgam. Taču Gedam ir paveicies – viņš atrod veidu kā apiet Sistēmu (to kas pārvalda visu pasauli un piešķir par katru darbību, spējas atribūtus un pieredzes punktus), nulles līmenis izrādās ir labs reizinātājs, kas palielina iespēju izkrist no pretinieka vai darbības kaut kam labam.

Gan pirmo, gan otro grāmatu izlasīju vienā paņēmienā, neatraujoties no vakara līdz rītam, tas gan vairāk liecina par manu gaumi un gara vājību, bet kā ir tā arī vēstu. Autora radītās pasaules ir episkas, pat ja daļa, iespējams, ir jau sastaptas citās grāmatās, tas nebūt nemaina sajūtu, ka kopā ar galveno varoni atklāj ko jaunu un līdz šim neredzētu. Otrs grāmatas pluss ir pasaules sistēmas apraksts un tās pielietojums praksē, episki tikpat kā lasīt noteikumu rokasgrāmatu ar labi izveidotiem piemēriem. Mīnuss –  pat ja grāmatu sērijas grāmatu skaits iesniegsies desmitos, jau no pirmās grāmatas lasītājs zinās uzvarētāju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, iesaku lasīt ikkatram LitRpg cienītājam, pārējie var iet ar līkumu un tērēt savu laiku sakarīgākās nodarbēs.

Zaļais gredzens by Valdis Rūmnieks

Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.

Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.

Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?

Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.

Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.

Когда у тебя нет цели (Малк #1) by Виталий Зыков

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Владыка Ледяного сада: Носитель судьбы (Pan Lodowego Ogrodu #3) Конец пути (Pan Lodowego Ogrodu #4)

Divus gadus es nomarinēju šīs grāmatas plauktā un neatradu laiku tām pieķerties. Bet tad kādu dienu pārkrāmēju grāmatu plauktus, atšķīru trešo daļu, lai nedaudz palasītu un viss – nespēju atrauties!

Dievu kari ir sākušies, Čūsku pavēlnieks mēģina iekarot visu piekrasti, Mātes kulta vadītāji ir sagrāvuši dienvidu impēriju un izveidojuši savu. Midgradas pasaule tiek piesātināta ar maģiju un drīz jaunievedumi vairs nespēs iekļauties Dievu dziesmā. Pasauli gaida kārtējais Pelnu sniegs un restarts. Vuko Drakkeins nav mierā ar šādu nākotnes prognozi, viņam joprojām ir aktuāls uzdevums savākt noklīdušos ekspedīcijas locekļus, izdzēst viņu darbības pēdas un atgriezt tos atpakaļ uz Zemes. Lai to paveiktu viņam ir jādodas uz Ledus Dārzu.

Pirmās divas grāmatas vairāk kalpoja kā ievads, šīs savukārt ir mēģinājums stāstu novest līdz beigām. Vuko izveido veselu specnazu no ziemeļniekiem, kas nodarbojas ar sabotāžu un pretizlūkošanu. Jāatzīmē, ka pretinieki ar’ nav ar pliku roku ņemami un tādēļ cīņa pret pasaules valdniekiem nav nekāda pastaiga parkā. Vuko pretinieki un reizē izglābjamie savukārt nemaz negrib atgriezties uz Zemes, uz tās viņi būtu parasti novadpētnieki, lai ar’ citplanētu pieredzi. Midgradā viņi lemj cilvēku likteņus un veido savu ideālo sabiedrību. Vispār jau viss šis cikls ir tāda kā ironija un kritika par ideālajām sabiedrībām.

Vuko pasaulē galvenais spēlētājs ir Eiropas Savienība, kas aiz sava nosaukuma slēpj interesantu konstruktu, kura nemaz nav tāda savienība, kā tā saucas. Čūsku pavēlnieks, ir izveidojis vienlīdzīgu sabiedrību, kas esošajā fāzē visiem ļauj nomirt vienlīdzīgi kaujā. Mātes kulta piekritēji izveidojuši tādu kā gigantisku terora utopiju, kur visi strādā Mātes labā, ja nestrādā, viņu ķermeņi noder kā augsnes mēslojums. Tad vēl ir tāda kā Meža māte, kuras bērni ir pret jebkādu vardarbību, bet tas ir tikai šķietami. Nu un tad pats Ledus Dārzs, kas ir tāda kā ideāla pilsēta, vismaz skatoties no malas.

Jāatzīst, ka līdz pašām grāmatas beigām lasītājam nav ne jausmas, kā visa tā maģijas padarīšana strādā. Kas ir tas, kas ļāva atbraucējiem no Zemes uzreiz iegūt pārdabiskas spējas, bet tai pat laikā vietējie lielākoties nodarbojas ar maģiju daudz mazākā mērā? Arī Vuko šad tad aizdomājas par šo problēmu, bet viņš vairāk ir darbības cilvēks nevis filosofs, viņam ir jāaizstāv pilsēta un ja kaut kas strādā, tad jāizmanto, nevis daudz jāprāto.

Cikla beigās, kā jau tas žanrā ierasts, notiek fināla kauja, kur uz spēles ir likts viss un ne visu ir bijis iespējams izkalkulēt. Taču autoram ir ķēriens kauju aprakstīšanā un tās pārsimts lapaspuses izrāvu cauri vienā rāvienā. Dikti labs “Last stand”. Kas ir vislabākais, stāsts beidzās tieši tad, kad viņam jābeidzas, lai gan es ceru, ka Vuko reiz atgriezīsies. 10 no 10 ballēm, šīm grāmatām un visam ciklam kopā. Ja reiz izlasīsi, aizmirst būs grūti.

%d bloggers like this: