Navigate / search

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.

Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Burvja zeme

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Sapiens

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

Тенеграф (Seriva #1) by Krzysztof Piskorski, Кшиштоф Пискорский

tenegraf

Ja nu kāds vēl nav pamanījis, tad Polijā fantāzijas un zinātniskās fantastikas autori ir ne tikai lielā skaitā, bet arī raksta labus darbus. Diemžēl valodas barjeras dēļ man nākas ar viņiem iepazīties tikai ar tulkojumu starpniecību. Ieraugot grāmatu bodē kārtējo poļu autoru darbu daudz nedomāju un ķēru vien ciet.

Serivā ēnas nav tikai gaismas trūkums, katra ēna ir mazs portāls uz ēnu telpu. Šī ēnu pasaule nepieredzējušam cilvēkam ir bīstama, un normālam cilvēkam ir cerības izdzīvot tikai šīs pasaules augstākajos slāņos. Vietā kur Ēnsaule spīd uz pilnu klapi parastam mirstīgam nav nekādas izredzes. Šajā pasaulē dzīvo kāds Arahons Karanza Martenes I’Grenata I’Batora paukošanas meistars, kurš piepelnās kā algots slepkava. Darba netrūkst; augstie nami cīnās savā starpā par ietekmi, un karalis uz to piever acis. Taču kādā vakarā Arahonu darba devējs uzmet, kāds izdevējs grasās publicēt anonīma autora memuārus par pēdējo karu, un kāds zinātnieks atklāj jaunu veidu kā notvert ēnu!

Šis ir tipisks noir (burtiski, jo viens no varoņiem ir ēna) stila detektīvs. Galvenais varonis nebaidās ķēpāties ar slepkavībām, viņam ir savi principi, bet pa lielam viņam ir vienalga. Protams, ka viņš ir īstens supercilvēks iedod tik špagu vai ēnšāvi, un ienaidniekiem nāksies parūmēties. Kā detektīvs, kur viss ir samezglots un patiesais lietu stāvoklis atklājas mazpamazām, šī grāmata ir sarakstīta labā līmenī.

Savukārt visa tā ēnu paralēlā pasaule gan šķita nedaudz piņķerīgāka, un ja tā aizdomājas, arī pretrunīgāka. Sanāk, ka katra mūsu ēna dzīvo paralēli tādu pašu dzīvi kā mēs, tikai ēnu valstībā, taču tās tiešā projekcija mūsu pasaulē ir tikai saikne ar cilvēku. Rodas jautājums, kurš tad ir tas īstais dzīvotājs. Visa tā figņa ar duālismu un divām radījuma pusēm, kuras viena otru nepazīst, mani pārāk nepārliecināja. Bet sižetam tas bija ļoti svarīgi. Paša pasaule ir tāds vēlīnais feodālisms, kur šaujamieroči mijas ar ēnu maģiju, un nekas īpašs te nebija vērojams.

Lasās gan vienā elpas vilcienā, jo galvenais te ir Arahona piedzīvojums, viņš lasītāju izvedīs cauri visām Serivas tumšākajām un gaišākajām vietām. Protams, viņš ir tipiskais plenderis, kuram dzīvē principu dēļ nav paveicies, taču viņam ir pāris cēli mērķi, kuru vārdā viņš pa naktīm griež citiem rīkles. Tēla galvenā problēma ir, ka ārpus šīs grāmatas tādu ir sastapts jau ne mazums un viņam neizbēgami nāksies iekļauties lasītāja atmiņas metatēlā, kas ar laiku izdzēsīs viņa individualitāti. Pasaule no sākuma aizrauj tikai ar savu ēnas pusi, bet tā ir tikai viena no dekorācijām, lai ļautu brīnumainā veidā visu sapiņķerēt līdz lasītājs vairs nesaprot kur rīts kur vakars.

Kopumā tāda laba smadzeņu košļene, brīdim, kad vēlies piedzīvojumus un dīvainas pasaules 7 no 10 ballēm. Šī nebūs no tām, ar kuru es uzbāztos nepazīstamam vai pat pazīstamam cilvēkam.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Beidzot autors ir izdevis The Stormlight Archive sērijas trešo grāmatu. Sāku to klausīties kā audiogrāmatu, bet tad kaut kur izlasīju, ka ir vēlams izlasīt šo stāstu. Neko darīt – atliku īsto grāmatu malā un sāku klausīties šo stāstu.

Pēc lielās kataklizmas Rošar pasaulē sāk parādīties cilvēki ar īpašām spējām, tiem, kuriem ir izdevies atrast savus spren (tādas kā paralēlās dimensijas būtnes)  un savietot ar savām prasmēm. Šo lietu vispār ir grūti izklāstīt grāmatas nelasītājiem. Lift ir viena no tiem, viņa gan ir īsts dabas bērns, kur nez kāpēc iemantojusi spējas kļūt “Brīnišķa”. Tas labi palīdz viņas ikdienas darbā, zādzībās. Viss būtu Jauki, ja vien viņu nevajātu kāds dīvains cilvēks melnā (Darkness).

Cik noprotu no autora stāstītā, šis tēls vēlāk parādīsies trešajā grāmatā, un tur nebūs laika stāstīt par Lift pagātni. Sērija viņai ir paredzēta liela loma, tādēļ lasītājam nāksies vien šo grāmatu izlasīt, lai uzzinātu Lift izaugšanas stāstu. Kā personāžs Lift ir visnotaļ nestandarta, te nav Kaladina tendences uz bezkompromisa varonību, Dalinara apsēstību ar labāku pasauli, te ir vienkārši iespēja padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Lift īpaši neplāno un vairāk reaģē uz notiekošo, nekā stratēģiski plāno savus nākošos soļus. Un labi vien ir, tādēļ stāsts vairs neizklausās pēc varoņeposa ar grūtiem vispasaules lēmumiem, bet ir tīri sprigans piedzīvojums.

Piedzīvojumā netrūkst savu tumšo pusi un viens no šīs tumšās puses ir Darkness tēls. Vispār mani nedaudz besī ārā tas, ka pēkšņi pasaule ir pārpilna ar dažādiem slepeniem ordeņiem dieva daļām, par kurām pirmajā grāmatā klīda vien garāmejošas leģendas. Nu tās izrādās pašsaprotama patiesība un ja es saprotu, ka Kaladinam lauku puikam un ārsta dēlam tādas lietas varētu būt jaunums, tad viņa nomales varenie ar izskatās ir dumjāki par Aziš impērijas ubagiem. Tagad, kad esmu lasījis Laika rata sēriju es nenoliedzami velku paralēles ar to un jāatzīst, ka autors ir makan ietekmējies. Lai gan iespējams tas tik tādēļ, ka Laika Rata audiogrāmatu klausījos to pašu lasītāju izpildījumā.

Pasaule kā vienmēr ir teicama un tās vēsture detalizēta, varētu mierīgi lasīt Rošaras hronikas, kaut ko līdzīgu vēstures grāmatai bez varoņiem tikai notikumi un vietas. Taču Lift kā tēls bija tāds nekāds, sitās ārā no kopainas un vislielākais brīnums ir tas, ka viņa ir sasniegusi savu vecumu nenolaužot kaklu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi lasījis iepriekšējās grāmatas, tad nav vērts sākt ar šo, neko lāga nesapratīsi. Laba atkāpe no centrālā sižeta un cerams, ka Lift dienās būs spējīga uz nopietniem varoņdarbiem.

Blēžu karaļvalsts (Six of Crows #2) by Li Bardugo

Blēžu karaļvalsts

Ja vēl neesi lasījis Vārnu sešinieku, tad labāk šai atsauksmei met līkumu, jo es netīšām varu nomaitekļot saturu. Izdevniecība Prometejs mērkaķa ātrumā izdeva Vārnu sešinieka turpinājumu. Tas nenoliedzami bija prātīgi darīts, jo mēs visi jau zinām, kā beidzās iepriekšējā grāmata. Atzīšos, ka mani no turpinājuma izlasīšanas angliski atturēja tikai mans lasīšanas procesā norūdītais gribasspēks.

Kazs Brekers un viņa komanda tikko veikuši vispārdrošāko laupīšanu, kāda vien iedomājama. Tomēr tā vietā, lai saņemtu dāsnu atalgojumu, viņiem nākas cīnīties par savām dzīvībām. Viņi ir piekrāpti, novājināti, un viņiem trūkst resursu, sabiedroto un cerību uz izdošanos. Kamēr pilsētas ielās plosās karš, tiek pamatīgi pārbaudīta draugu savstarpējā uzticība. Lai ko tas maksātu… Kazam un viņa komandai nāksies pacensties izkļūt no šīs ķezas kā uzvarētājiem.

Vispār jau atsauksme varētu būt pavisam kodolīga, ja patika pirmā, tad noteikti patiks arī šī, netici -pārliecinies pats! Bet tomēr izplūdīšu nedaudz garākā aprakstā par saviem iespaidiem. Pirmkārt, šī grāmata ir par piedzīvojumiem un par to, ka plānota atriebšanās ir vislabākais veids, kā to veikt. Kaza dzīve ir pilnībā pakārtota šim atriebes procesam. Pilnīgi kā tāds Monte Kristo. Tikai viņš nav grāfs un viņam līdzgaitnieki ir Katerdamas padibenes, bet ienaidnieki pilsētas elite. Autore labi spēj uzspiest uz lasītāja emocijām, izmantojot veco labo apbižoto bārenīšu tēmu, kas ir topā jau no Dikensa laikiem. Tam, vai bērnībā gūta trauma var sačakarēt visu dzīvi var piekrist vai nepiekrist, bet ar Kazu atgadījās tieši tas. Vispār ar visiem viņa komandas biedriem ir atgadījies kaut kas līdzīgs, visiem viņiem ir atņemts ierastais dzīvesveids, un viņi iemesti pavisam jaunā un savādā dzīvē. Tas rada spēcīgu vēlmi identificēties vismaz ar kādu no grāmatas varoņiem, jo katrs jau dziļi iekšām mēs reizē baidāmies no pārmaiņām tai pat laikā nedaudz alkstot pēc tām.

Lai varoņus būtu vieglāk izprast, autore ir izvēlējusies piedzīvojumus laiku pa laikam pārtraukt ar to dzīvesstāstiem. Tas ir visnotaļ riskants paņēmiens, jo cilvēkiem ar grūtībām koncentrēties, tas var šķist kaitinoši, bet cik atminos, tas nekad nenotika apšaudes vidū un man nekādas problēmas neradīja.

Šī ir tipiska blēžu grāmata, kur katrā plānā ir rezerves plāns, un rezerves plāns nebūt nav tas, kāds tas izskatās no malas. Lasītājs līdz ar grāmatas varoņiem tiek uzmests un pārmests ne reizi vien. Šeit reakcija var būt dažāda, mani uz beigām nedaudz tā uzmešana sāka kaitināt, es jau no pirmās grāmatas nešaubījos par Kaza iedzimto un izkopto stratēģa un taktiķa ģenialitāti, bet reizēm daudz ir par daudz. Tas gan neliedza man grāmatu izraut pāris piegājienus un atzīt šo grāmatu par ļoti labu fantastisko bojeviku.

Taču, kas gan tas būtu par stāstu, ja tajā nebūtu meistarīgi izveidotas pasaules. Ja to vēsturiski raksturo kaut kādu renesanses Amsterdamu ar slāvu elementiem, kura ir visnotaļ standarta, tad pasaules politekonomika ir pavisam cita lieta. Autore nav slinkojusi un šo jomu ir izstrādājusi visnotaļ detalizēti. Ekonomiskā svira ir daļa no Kaza atriebības un tikai muļķis domā, ka apzogot bagātnieka namu, cilvēks uzreiz nonāktu nabadzībā. Viss ir daudz sarežģītāk un šo daļu lasīju ar baudu. Labi bija arī smieklīgas vietas, kurās autore pārvērtēja Katerdamas finanšu sistēmas varenību, vai es biju pārvērtējis vietējās naudas vērtību.

Grāmatai un diloģijai kopā lieku 10 no 10 ballēm, var lasīt kā izklaidējošu un vieglu atriebes stāstu, var lasīt kā ģeopolitiskas spēles aprakstu. Galvenais neaizmirst, ka varoņiem nemaz nav tik daudz gadu un, iespējams, viņu rīcība ir impulsīva un emocionāla tieši tādēļ.

Eksemplāru lasīšanai saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев


Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Kopš grāmatas iegādes jau daudz ūdeņu aiztecējuši, ar šī autora darbiem manas attiecības vienmēr ir bijušas savdabīgas. It kā patīk, tas pats Ledus cikls, bet lasīt nākamo kaut kā nevelk. Sāc lasīt, paiet laiks, kamēr iešūpojies, saproti kas un kā. Izlasi it kā labi, bet ne izcili. Tādēļ esmu pasācis vairīties.

Pasaule ir sadalīta, vietām atrodamas pilsētas, taču lielākoties to aizpilda mūžība. Tajā laiks ir pavisam savādāks, un bez īpašām spējām labāk nemaz nelīst. To apdzīvo būtnes un citi mošķi, neviens īsti nezina, kādēļ tā, un kā tas tā gadījās. Laiku pa laikam būtnes ielaužas pilsētā, un ja ar tādu sastapsies, tev paveiksies, ja nomirsi uzreiz. Galvenais varonis Viktors Grejs ir speciālais policijas komisārs, kurš izmeklē lietas, kurās iejauktas būtnes.

Stāsts ir standarta tumšās fantastikas detektīvs. Pasaule atgādina amerikāņu gangsteru uzplaukuma zelta laikmetu, kur politika un organizētā noziedzība iet roku rokā. Galvenais satiksmes līdzeklis starp cilvēku apdzīvotajām vietām ir vilcieni, un aizsardzības bastions ir cilvēki ar īpašām spējām un alķīmiķi. Viss vajadzīgais tiek iegūts alķīmiskajās rūpnīcās no mūžības. Nav nekas grūti, izmantojot reaģentus un kristalizētu mūžību sintezēt betonu.

Viktors Grejs ir tipisks šī žanra pārstāvis, izmeklētājs, kurš akli nekalpo likumam, sapratis savu vietu sistēmā un izmanto to savas dzīves uzlabošanai. Viņam ir savi principi un pat nedaudz idealizēts skatījums par lielāko labumu. Viņš tiek ierauts dīvainas slepkavības sērijas izmeklēšanā, kur atrisinājums negaidīti atrodas viņa paša pagātnē. Kā tēls ļoti labs, ātri pieradu pie viņa un diezgan veiksmīgi atradu daudz kopīgā pasaules skatījumā, tādēļ jau pēc pārdesmit lapaspušu izlasīšanas es biju drošs, ka grāmata man patiks. Autors ir pacenties, lai komisāra apsviedīgumu nepadarītu par supervaroņa cienīgu. Viņš ir loģisks plānotājs, un veiksme viņam smaida tikai tādēļ, ka viņš ir par to parūpējies jau iepriekš.

Neskatoties uz kolorīto galveno varoni, nevar noliegt ka lasot pirmo grāmatas daļu sāc šaubīties par sižeta esamību. Notiek jau daudz kas apšaudes, noziegumi un to atklāšana. Taču trūkst to notikumu, kas visu savilktu kopā loģiskā ķēdītē. Pārāk nesatraucos, jo detektīvos reizēm tā mēdz būt, ka tu nezini galveno vainīgo un pat to, vai maz ir noticis noziegums. Šis ir tas gadījums, kad daudzi mazsvarīgi sīkumi par svarīgiem kļūst vēlāk, un autoram vēlāk nebūtu jāatrisina sižets ar klavieru lietu. Viss ir loģiski saprotami jau no paša sākuma, tikai jāzina kur skatīties. Tāpat nez kādēļ šķiet, ka autoru ļoti ir ietekmējusi “Sin city”, lai gan lietaina un drūma pilsēta nudien iespējams ir arhetips, kura izdomāšanai nevajag nekādu ietekmi.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk drūma pasaule, kurā ir daudz mistikas, taču tā darbojas racionāli, ja gribas palasīt detektīvu, bet ar mūsu realitāti ir par maz, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Šī, iespējams, ir viena no tām grāmatu sērijām, kuras lasīšanas ilgums ir sasniedzis jau gandrīz otro desmitgadi. Nav jau tā, ka es dikti lēni lasītu. Šī ir jau sestā grāmata, pirmā iznāca tālajā 1999. gadā, tad vēl biju students un fantastiskajam bojevikam biju tik tikko pievērsies. Pievārēju pirmo triloģiju, tad pirms desmit gadiem iznāca turpinājums, tā nu tas tai dzīvē gadās.

Grons jaunajā pasaulē ir iekārtojies godam, atlicis vien nieks konsolidēt savu varu, izrauties priekšā bruņošanās sacensībā un pakļaut pasauli pirms Aizliegtā Meža saimnieki paspētu attapties. Nav jau tā, ka viņš to darītu pirmo reizi, šī ir jau Grona trešā dzīve, un nevar galvot, ka pēdējā. Tās paralēlās pasaules ir visnotaļ interesanta vieta.

Tā kā sēriju lasu neregulāri un ar daudzu gadu pārtraukumiem, tad nemaz tā uzsildītās vakardienas zupas sajūta nav tik nomācoša. Laiku pa laikam smadzenēs pēkšņi parādās uzplaiksnījumi no pirmajām grāmatām, bet konkrēti pārstāstīt to saturu nespētu. Lasījās jestri, un galvenais varonis Grons ir jau kā vecs paziņa. Lasi un saproti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, jo viņš ir gājis KGB skolā vēl uz zemes, dienējis armijā un vispār Maķedonijas Aleksandrs viņam nespētu kalpot pat par kājslauķi. Ja vajadzēs pašam kaut kur pieķerties, darbu nesmādēs un izdarīs uz glanci.

Varu derēt, ka galvenais varonis ir nedaudz autora ‘es’ vēlamais atspulgs un sapnis padarīt pasauli labāku un apzināties, ka to izdarīt bez vardarbības reizēm nav iespējams, ar’ ir tīri sakarīgs. Iespējams, man un autoram īsti nesaskan ar metodēm, kuras novestu pie labākas pasaules, un tādēļ ir vietas, kas man traucē izbaudīt stāstu.

Šīs vietas ir strukturēta Grona apziņas plūsma, kurā viņš tā teikt salīdzina monarhiju un demokrātiju. Par to kā valdīt taisnīgi, bet tā, lai nedaudz baidās, un citiem niekiem. Joprojām daļu no grāmatas sastāda esejas par tēmu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi”. Lai gan no otras puses tas labi palīdz saprast galvenā varoņa motivāciju un rīcību.

Līdz šim autoru slavēju par klavieru trūkumu, bet šoreiz gan to nevar teikt, grāmatas finālā nolīst klavieru lietus, it kā izskaidrojums ir un visnotaļ spēcīgs, bet varēja nedaudz pacensties. Pasaule gan joprojām ir laba, cepuri nost, autors tēmu no nekā par karali ir nopulējis līdz pēdējai niansei. Pasaules politika un ekonomika ir vairāk nekā pārliecinoša. Ja var atrast vājo vietu, tad tā ir Melnā Barona spēja paspēt visur savārīt ziepes. Iespējams, ka esmu palaidis kaut ko garām, bet antagonista šīs grāmatas dzīvesveids lāgā neiet kopā ar viņa darbības vērienu.

Lieku 7 no 10 ballēm, šī sērija man joprojām iet pie sirds, nav no tiem labākajiem autora darbiem, bet līmenis un kopējā ideja netiek zaudēti. Protams, ka gaidīšu un lasīšu nākamo. Izskatās, ka šoreiz problēma netiks atrisināta ar kodolenerģijas palīdzību.

The Mammoth Book of Cthulhu by Paula Guran, Damien Angelica Walters, Caitlín R. Kiernan, John Langan, Yoon Ha Lee, Usman T. Malik, Helen Marshall, Silvia Moreno, Norman Partridge, W.H. Pugmire, Veronica Schanoes, Michael Shea, Laird Barron, John Shirley, Simon Strantzas, Sandra McDonald, Don Webb, Michael Wehunt, A.C. Wise, Nadia Bulkin, Amanda Downum, Ruthanna Emrys, Richard Gavin, Lois H. Gresh, Lisa L. Hannett, Brian Hodge

The Mammoth Book of Cthulhu

Lavkrafta mitosa tēma manā vērtību skalā vienmēr ir kotējusies augstu. Svarīga pat nav šīs tēmas izpausme, manā grāmatu plauktā ir atrodamas daudzas grāmatas, kuru autori iedvesmu smēlušies no Lavkrafta darbiem. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, nopirku pat neatvēris satura rādītāju! Plauktā gan viņa nomētājās veselu gadu.

No šīs grāmatas saņēmu tieši to, ko biju sagaidījis. Ne visi no 26 stāstiem ir saucami par izciliem, un nav jau ko slēpt, ne visi ir labi. Dažiem tēma ir pievilkta aiz matiem tik daudz, lai kvalificētos krājumam. Dažos neaprakstāmās šausmas ir aprakstītas tik minimāli, ka īsti nevar saprast stāsta būtību, bet atradās pāris tiešām labi darbi.

“In Syllables of Elder Seas” by Lisa L. Hannett – par kādu puisēnu, kuru Tantes audzina kaut kam lielākam. Par to, ka ne visiem ir lemta gaiša bērnība, citiem nākas to pavadīt burkā, lai pa zilbei atklātu neizzināmo. Par to, ka patiesībā pasaulē esam vieni un mums apkārt ir tikai svešinieki. Skumjš un bezcerīgs stāsts. 7 no 10 ballēm. Beigas ir visnotaļ tēmai atbilstošas.

“The Peddler’s Tale, or, Isobel’s Revenge” by Caitlín R. Kiernan – šis stāsts patiks Lavkrafta daiļrades pārzinātājiem, varēs uzzināt Pikmena likteni, šo to par gūlu karalistes iekšpolitiskajām niansēm, par to, ka ne vienmēr pareģojumus vajag piepildīt. Foršs stāsts stāstā 8 no 10 ballēm.

“It’s All the Same Road in the End” by Brian Hodge – iespējams, viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Divi vīri mēģina atrisināt sava vectēva pazušanas noslēpumu. Tas notika sen , vectēvs ceļoja pa ASV un vāca dziesmas (nu tikpat kā K. Barons), taču vienu dienu neatgriezās mājās. Vēlāk atradās fotoaparāts un kasete ar ierakstu. Pasaulē ir vietas, kur lielie senie vēl nav aizmirsti, vietas, kurās kaut kas, līdzīgi cilvēkiem, gaida tos atgriežamies. Katram ir dota iespēja kalpot lielākam mērķim. 9 no 10 ballēm.

“Those Who Watch” by Ruthanna Emrys – šis patiks bibliotēku apmeklētājiem, ne visas bibliotēkas ir tikai tas, ko redz plauktos. Daudzas glabā senas un aizliegtas grāmatas. Dažiem viņas liek sajukt prātā, bet citiem atklāj patiesību. Tādās vietās cilvēks nevar palikt neizmainīts. Galvenajai varonei nākas pārliecināties par to uz savas ādas. Var teikt, ka tipisks lovkraftiskais stāsts, bet labi izstāstīts. 8 no 10.

“A Clutch” by Laird Barron – episks ekspedīcijas stāsts par kādas karalistes galvenā maga ekspedīciju uz senām drupām. Pats ceļš nebija viegls, bet drupu noslēpums pārsteidz jebkuru iztēli. Par to kā reizēm pēc nāves var atgriezties, ir tikai jautājums, kas īsti atgriežas. 9 no 10 ballēm.

“Just Beyond the Trailer Park” by John Shirley – šo es ierindotu krājuma trešā labākā stāsta vietā, par puiku, kurš dzīvo treileru parkā un kādu ekscentrisku zinātnieku, kurš parāda ceļu uz paralēlam realitātēm. Tās iemītnieki ir īsti lovkrafta briesmoņi un ir jāuzmanās, lai tevi neapēstu. Taču reizēm mūsu pasaule var būt vēl šaušalīgāka vieta. 9 no 10 ballēm.

“Outside the House, Watching for the Crows” by John Langan – man jau ir nācies lasīt šī autora darbu “The Fisherman”, tādēļ zināju, ko sagaidīt. Nebiju gan gaidījis, ka šis stāsts nedaudz atgriezīsies tai pat pasaulē. Ir iespējams padarīt realitāti tik plānu, lai ieraudzītu pasauli, kāda tā ir īstenībā. Lieki piebilst, ka īstās pasaules iemītniekiem mūsu uzmanība nepatīk. Šeit galvenais varonis paver priekškaru uz citu pasauli ar mūzikas palīdzību. Viņš redz, kas notiek ar tiem, kas nebaidās tajā ieiet. 9 no 10 ballēm.

“Backbite” by Norman Partridge – episks divu brāļu atsaldeņu piedzīvojums, autors ir labi iepinis divdesmitos gadus depresiju un Senos. No tiem neviens nevar aizbēgt, nelīdzēs ne divstobrene, nedz vācu durklis. Labs piedzīvojums 8 no 10 ballēm.

“In the Ruins of Mohenjo-Daro” by Usman T. Malik – kurš gan nezina šo leģendāro pilsētu, kas pēkšņi pazuda, atstājot vien kanalizācijas sistēmas un atombumbas sprādzienu radītas bedres. Viss, protams, bija pavisam citādi. Kulti tur ir saglabājušies vēl no tiem senajiem laikiem. Labs atmosfērisks stāsts daudz norāžu bez konkrētām atbildēm. Grēkāža alegorija ir labs bonuss. 9 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājums nav peļams, taču ja neinteresē new wierd un neesi Lavkrafta dīvainās pasaules fans, tad lasīt neieteiktu.

%d bloggers like this: