Navigate / search

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

The Deep Gate (Arkham Horror) by Chris A. Jackson

Reizēm galda spēļu izdevējiem nākas pielietot īpašas mārketinga viltības, lai nopārdotu spēļu kārti pa padsmit eiro. Pat vis rūdītākajam galda spēļu cienītājam ir vajadzīgs attaisnojums tādiem tēriņiem, jo šis jau līdzinās Magic the Gathering kāršu cenām. Fantasy Flight Games šo cenu risina ar stāstu, tu jau pērc stāstu, kurai līdzi nāk tā viena kārts. Protams, ka man pašam ir grūti saprast, kādēļ es šo grāmatu nopirku tās kārts vai stāsta dēļ.

Sailasu Māršu (Silas Marsh) vienmēr ir vilinājusi jūra. No savas dzimtās vietas Innsmouth viņš aizlaidās jau mazs būdams. Apceļojis visas pasaules jūras, viņš nolēma nodarboties pats ar savu biznesu, un nu kā maza kuģīša īpašnieks pārvadā kravas starp Arkhamu un Kingsportu. Taču pēc vecāku zaudēšanas jūras vilinājums ir pieņēmies spēkā. Naktīs viņam rādās murgi, kuri piepildīti ar asiem zobiem, pleznainām rokām, spīdošām acīm, kas raugās no okeāna dzelmes. Neviens no atlikušās ģimenes nevēlas viņam izskaidrot šos sapņus. Nu vismaz tā bija līdz brīdim, kamēr viņa dzīvē neparādījās bibliotekāre ar dīvainu manuskriptu Prophesiae Profana, kas paredz pasaules galu un tikai Silas Māršs var viņu novērst.

Nezinu, kādi ir autora citi darbi, bet šo nu es nesauktu par spožu. Tiem, kam jau ir zināma Arkham Horror pasaule, šis darbs neko jaunu nepavēstīs. Galvenais varonis ir diezgan vienkāršs, bez nekādas personības, kura galvenās īpašības ir – jūrnieka prasmes, šaubīga izcelsme, staigāšana bez krekla un spēja izkalkulēt koordinātas. Papildus viņam tiek dota iespēja iesaistīties dialogos ar bibliotekāri un baidīties no saviem murgiem (lasi – iespējamās nākotnes). Dialogi nav diez ko asprātīgi un fināls ir puslīdz paredzams, izlasot pusi no grāmatas.

Lielais noslēpums un kataklizma pēc savas būtības ir globāls notikums, taču pret to gan zemes iedzīvotāji, gan senās rases izturas ar apbrīnojamu vienaldzību. Labi, grāmatu ar mainīgām koordinātēm var uzskatīt par traku murgu, bet zivjcilvēki, kuri gaida savu lielo uznācienu, taču varēja pakustināt savas spuras, lai virzītu uz prieku lielo lietu. Iespējams, ka viņi 100% paļaujas uz pareģojuma piepildīšanos un tādēļ nemaz neiespringst par Mārša jaunskunga rosīšanos, aprobežojoties vien ar sīku kaitniecību.

Tagad nedaudz apoloģijas autoram. Rakstīšana jau izveidotā franšīzē noteikti uzliek papildus slogu, autors nevar izvērsties, jo varoņi jau radīti pirms desmit gadiem, pa teikumam vien ir izveidota viņu biogrāfijas, pasaule ir veidota no tādām pašām drumstalām, kuras jāsavieno spēlētājam lasītājam. Tā neizbēgami, katrs rada pats savu pasauli un jebkas cits šķitīs pamatīga ģeķība. Arī uzrakstītais stāsts nepalika pašam autoram un aizies kompānijai, tādēļ nav jēgas iespringt un izlikt labāko, domāju, ka šis ir gadījums, kad autora atlīdzība (šis gan ir pieņēmums) ir samērojama ar kvalitāti. Grāmatas pozitīvākā lieta ir tās plānums, lieku 4 no 10 ballēm. Ja nesi dziļi iepēries Arkham Horror spēļu franšīzē, tad nav vērts tērēt laiku.

Likteņa zobens by Andžejs Sapkovskis

Pagāja gandrīz divi gadi līdz latviski izdeva Ragaņa cikla otro grāmatu, pirmā ir apskatīta šeit. Vispār arī šo grāmatu es jau biju lasījis un tamdēļ īpaši ar gaidīšanu neaizrāvos. Protama lieta, ka grāmatu bodē es viņai garām tā vienkārši paiet nevarēju, nācās vien pirkt nost un lasīt cauri.

Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir stāstu krājums, kurā apkopoti īsāki un garāki stāsti iz Ragaņa, pazīstama arī kā Baltā Vilka vai Geralta dzīves. Ja tā pavisam godīgi, tad pavisam izcils ir tikai viens stāsts un visām pārējām grāmatām vajadzīgs tikai pats pēdējais. Viss pārējais ir labi un ļoti labi stāsti, kas apaudzē ar “gaļu” Geralta pasauli. Bet nu nedaudz par katru.

Iespēju robeža” – šis ir tas izcilais stāsts par pūķiem, prinčiem, pūķu kāvēju arteļiem, burvjiem un ragaiņiem. Var teikt, ka savā ziņā šis ir tipisks svētceļnieku stāsts, kurā ceļā uz mērķi sastopas visnegaidītākie cilvēku un ne tikai pārstāvji. Katram no viņiem ir savs uzskats par pasaules kārtību un savu vietu tajā. Personāži spilgti un izcili izveidoti. 10 no 10 ballēm.

Ledus drumsla” – šis ir stāsts par mīlestību, veco labo Geralta un Jeneferas mīlestību, par kurai pat videospēlēs tiek veltīti veseli saidkvesti. Šeit ir par to, kā var būt mīlestība starp ļoti vecu un mūžjaunu burvi un ragani, kuru pasaulē piecieš, jo viņš vēl ir vajadzīgs. 8 no 10 ballēm.

Mūžīgā uguns” – šis ir no ļoti labajiem, par kāda doplera mēģinājumiem iekļauties pilsētas dzīvē. Par to, ka reizēm visas pasaules vajātam radījumam var piegriezties bēguļot pa mežiem un gulēt zem koku saknēm, reizēm ir jādod sev iespēja izsisties jaunajā pasaulē, pielāgoties cilvēkiem un sākt jaunu dzīvi. Nedaudz komisks, bet tai pat laikā labs stāsts par ksenofobiju un apkārtējo bailēm, ka kāds, kuru ir ierasts ienīst un nolinčot uz vietas, patiesībā var būt labāks par tevi pašu. 9 no 10 ballēm.

Nedaudz pašaizliedzības” – nedaudz pārveidots stāsts par mazo nāriņu un progresu, nāriņas nemaz nav tik dumjas, lai ielaistos apšaubāms darījumos kāju iegūšanai, un prinči nav tik uzņēmīgi, lai tiktu pie žaunām. Dzīvei pie jūras ir savi plusi, bet ja uz zemes briesmoņi ir daudzmaz apsisti, tad jūras dzelmē pat Krakens var šķist niecīgs neradījums. Bet laiki mainās, un, iespējams, pat briesmoņiem vairs jūrā nebūs vietas. 9 no 10 ballēm.

Likteņa zobens” – šis ir Ciri stāsts, par to kā Geralts viņu pirmo reizi sastapa, par to kā rodas ragaņi un kā tikt pie jauniem skolēniem. Te ir driādas, elfi, genocīds, vienu vārdu sakot skarba pasaka, kurā nevienam nav garantētas laimīgas beigas. 8 no 10 ballēm.

Kopumā jauks fantāzijas stāstu krājums, kas spēs pavilkt jebkuru fantāzijas žanra cienītāju. Joprojām varēs palasīt par grūtām izvēlēm starp mazāko ļaunumu, par cilvēku bezgalīgajām iespējām sevi mānīt ar savu izredzētību, vilkt paralēles ar mūsdienu tehnoloģiju progresu un padzīvot pasaulē, kas mainās, bet vēl ir saglabājusi pietiekamu devu no savām burvestībām. Iesaku!

Отягощенные злом, или Сорок лет спустя by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Fledis, patiesībā dāvinājums skanēja šādi: “ Runājot par sērijām- vai Tev ir pazīstama sērija Novaja fantastika? Pieļauju, ka tagad ir vairākas ar šādu nosaukumu, bet es domāju to maziņo 80. beigas, 90. sākums. Maziņa visās nozīmēs. Pirmkārt, to inspirēja brāļi Strugacki, un tā kā duets drīz izbeidzās, tad paguva iznākt tikai 4 grāmatas. Toreiz tā tika pozicionēta kā 4. viļņa fantastika. (Diez, kāds vilnis ir tagad- 9.?) Otrkārt, grāmatām ir mazais formāts un tās nav biezas, var noturēt vienā rokā. Ar Taviem tempiem Tu, domājams, varētu lasīt ar katru aci savu…”

Tad nu, lūk, uz gada beigām es pieķēros šai grāmatu sērijai. No deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies, autori ir pamanījušies savus īsdarbus darbus pārrakstīt, nu tie ir daudzlappušu grāmatas. Pasteidzoties notikumiem priekšā, manta ir kļuvusi labāka. Šī ir sērijas pirmā grāmata, kas sastāv no trīs stāstījumiem. Pirmais ir par Demiurgu un kādu Agasferu Lukiču. Kāds Sergejs Manohins – astrofiziķis pēc profesijas, ir noslēdzis kontraktu ar Lukiču. VIņa teorija izrādīsies pareiza, bet viņš ar sirdi un dvēseli kalpos Demiurgam. Demiurgs savukārt klaiņo pa pasauli un meklē cilvēku ar lielo burtu. Lai ar projekts turpinās gadsimtiem, nekas vēl nav izdevies, visi pie viņa nākošie nespēj atbrīvot pasauli no ļaunuma. Nu te ir tāds smalks vēstījums par to, ka pasaule bez ļaunuma nav iespējama un pat Dievs, ja tāds būtu, iejaucoties varētu visu sačakarēt vēl vairāk. Agasfers Lukičs kļūdaini tiek uzskatīts par mūžīgo žīdu, bet tā nav taisnība. Kas viņš ir patiesībā, ieteiktu izlasīt pašiem!

Otrs stāsts ir Igora Mitarina dienasgrāmatas fragmenti. Igors ir topošais pedagogs 2030-tajos gados, PSRS ir demokratizējusies un sabiedrība meklē jaunus attīstības ceļus. Viņš mācās pie paša slavenā G. A. Nosova. Šeit centrālais temats ir subkultūras, par to, kas ir pieņemams, kas nav, par relatīvismu, par t,o vai var ļaut atsevišķām sabiedrības daļām degradēties, un kas no tā visa var sanākt. Vai šāda degradācija ir jaunas paradigmas veidošanās, kura nākotnē būs acīmredzama, vai vienkārša atmešana ar roku. Sabiedrība trīsdesmitajos nav vēl tikusi diez ko tālu, taču tas nav galvenais Nosovs ir tas potenciālais Cilvēks.

Trešais stāsts ir par Jāni, vienu nu kristus mācekļiem. Neteiksim, ka Evanģēlija traktējums atbilstu jebkādiem kanoniem. Jānim vienkārši nav paveicies, viņš jaunībā bijis bandīts, tad piesities Jēzum un pēc Lieldienām atsācis savu lielceļa laupītāja darbību. Taču tā sagadījās, ka viņš novāca ne to cilvēku un kļuva nemirstīgs.

Man jau ir vājība pret Strugacku darbiem, viņi raksta koncentrēti un dod daudz vielas pārdomām. Vēsture tiek savīta ar izdomājumu kā Jāņa stāstā, tur apakšā ir vesels traktāts par to, kā tiek pārrakstīta vēsture un atliek vien pateikt “Tas viss bija, bet ne tā”. Es nemaz nerunāšu par daudzajām atsaucēm uz vēsturi un literatūru, to var izpīpēt tikai kāds nopietns krievu literatūras pārzinātājs. Iespējams, ka tas kas man vienkārši šķita citāts, paver citu vēstījuma interpretāciju. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, savdabīga, filosofiska un aizraujoša grāmata.

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Central Station by Lavie Tidhar

Šo grāmatu es aizpērn dabūju dāvanā no Andra vārda dienā. Teikšu godīgi, izlasījis aizmugures vāka anotāciju, nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēlākais laiks nekad nebūtu pienācis, ja vien es nebūtu izlasījis kādā žurnālā recenziju. Tikai tad es sapratu, ka plauktā marinēju bezmaz vai šedevru.

Telavivu ir kļuvusi par piepilsētu kosmosa stacijai. Stacija, kas savieno cilvēkus ar planētām dominē un ietekmē apkārtni. Taču cilvēki turpina savu dzīvi, lielākoties tās ir atsevišķas diasporas, kurām nav nekādas daļas par kosmosu, viņiem ir sava pasaule, un ar to pietiek.

Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem, kas katrs veltīts savam tēlam, lielākoties stāstījumi ir saistīti, taču nevar teikt, ka te tiktu ievērota kaut kāda globālā stāsta struktūra un mērķis. Katrs nākamais balstās uz iepriekšējiem, bet tai pat laikā ir paši par sevi. Pasaule ir tā teikt tipiskā gandrīz distopiskā nākotne. Cilvēce vairs nedzīvo tikai reālajā pasaulē vien, daļa no reālās pasaules ir arī virtuāla. Lieki piebilst, ka virtuālā pasaule ir tā, kur pelna naudu. Pasaule ir pārbāzta ar šo pasauļu kompozītiem, taču neviens tam nepievērš uzmanību, jo visiem taču ir implanti, kas ļauj pieslēgties virtuālajai realitātei no jebkuras Saules sistēmas vietas.

Tā nu lasītājs var palasīt par dakteri Borisu Čongu, kas atgriezies no tālajām planētām, uz kakla nesdams Marsa simbiotu, viņš mēģina aizbēgt no ģimenes lāsta. Viņa vectēvs reiz aizgājis pie Orākula ar vēlmi, lai viņu vienmēr atcerētos. Nu visi viņa pēcnācēji sinhronizē atmiņas reālajā laikā. Borisa tēvs savu un svešu atmiņu pārmākts mēģina atrast tajā visā savu dzīvi. Karmela reiz vēlējās apmeklēt Zemi, taču ceļā uz to viņa ir kļuvusi par datu vampīru, kādā no kariem šādi vampīri bija ierocis, praktiski viņi skaitās iznīcināti, taču daļa laiku pa laikam parādās. Karmelai nepaveicās un viņu inficēja. Daudz lielāks jautājums ir, kā viņa izkļuva cauri karantīnai.

Un tad vēl Citi, mākslīgais pašreplicējošais intelekts, ko reiz mākslīgā intelekta tiesību aizstāvji atbrīvoja no slēgtajiem serveriem un kura personības tagad pēc būtības valda pasaulē. Daža iesaistās cieši, citi Citi lido uz tālām zvaigznēm, daļa ir fona troksnis Sarunās. Cilvēki reizēm viņus jauc ar dieviem un ir piemirsuši, ka Citi tomēr pamatā ir tikai algoritmi.

Pāris personāži vispār robežojas ar maģiju un misticismu. Vecais atkritumu savācējs Ibrahims Pamesto lietu Kungs ir tik sena pilsētas sastāvdaļa, ka atrodams, katra iedzīvotāju bērnības atmiņās. Viņa adoptētais dēls Ismaēls, kuru ne vienmēr visi var redzēt sevī atkārto Mozus atrašanas stāstu. Eliezers mākslinieks, kurš iespējams nemaz nav cilvēks, viņam nav nekas pretī laiku pa laikam uzradīt kādu dievu un tie vienmēr ir svētki, kas ieskandina pārmaiņas.

Savdabīgs notikumu un cilvēku kaleidoskops, pasaulē, kur reālais un virtuālais ir nešķirami. Ja patīk interesantas idejas un nemeklē katrā darbā aizraujošu pakaļdzīšanos, tad iesaku izlasīt, ja ne labāk, tad citādāk! 9 no 10 ballēm.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Tumšmute: Pasauļu sprādziens (Tumšmute 2) by Šeins Hegartijs

Šī gada sākumā es izlasīju Tumšmutes sēriijas pirmo grāmatu. Patika autora oriģinālais skatījums uz briesmoņiem, nelielā humora deva. Pirmā grāmata beidzās, kā jau pirmajām pienākas – ar klifhangeri, tādēļ nekur nevarēju sprukt – nācās vien lasīt arī otro. Brīdinājums, ja neesi lasījis pirmo “Tumšmuti”, tad labāk tālāk nelasi, jo nav iespējams uzrakstīt par otro grāmatu bez pirmās maitekļošanas. (Otrās grāmatas apraksta likums)

Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā – vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! – ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?

Šoreiz lasītājiem ir tas gods tapt iepazīstinātiem ar Apsēsto pusi, leģendu mājvietu, pasauli, kurā viss smird pēc puvuma, kur cilvēks un cīsiņš ir sinonīmi, kur ir īstas lidojošas spalvainās čūskas, kur slejas baltais kaulu tornis, vieta kur vaboļu fermu blīvums ir vislielākais, kur bezkārpaina seja ir neglītuma etalons. Neapgalvošu, ka pasaule ir ļoti oriģināla, bet grāmatas sāls jau nav oriģinalitātē. Tā ir sarakstīta pusaudžiem padsmit gadu vecumā un galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu un vecāku attiecībām. Ir lietas, kad lielie cilvēki netiek galā, un reizēm var gadīties tā, ka nākas glābt paša tēvu. Uz šīm jūtām tad autors spiež, cik var, radot aizraujošu piedzīvojumu stāstu.

Arī šī izlasās ātri, autors neļauj lasītājam atrauties no teksta. Acīmredzot viņš zina, cik grūti ir noturēt mazā lasītāja uzmanību, un cik viegli to pazaudēt. Tādēļ laiku pa laikam ir episkas kaujas un smieklīgi dialogi. Varoņiem savā ceļā uz pasaules glābšanu nākas pazaudēt mazsvarīgas lietas – skolas grāmatas, mācību burtnīcas un pildspalvas, tai pat laikā saglabājot svarīgās. Lai visu padarītu pavisam dramatisku, lasot laiku pa laikam tiek dots mājiens, ka viss šis ir tikai pupu mizas un īstais ļaunums ir tepat aiz stūra, viņš tikai vēl nav ievilcis elpu saviem pavisam “ļaunajiem smiekliem”.

Fins un Emija ir uzrakstīti tieši tik vispārīgi, lai ar tie varētu identificēties katrs mazais lasītājs. Katrs bērns zina, ka viņš saviem vecākiem sagādā vienu vienīgu vilšanos, censties var, cik grib, bet nekad nebūs pa īstam labi. Ja būs kāds bērns, kas derētu visām vecāku prasībām, tas noteikti būs piedzimis ne tajā ģimenē. Šī neiederēšanās vecāku iedomātajā ideālajā pasaulē ir viens no sērijas stūrakmeņiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, aizraujoša, ļaunais un labais netiek banalizēts, pasauli var izglābt, bet var arī neizglābt, viss ir iespējams. Labs turpinājums, neesmu īsti vairs mērķauditorijā, bet labi izstāstītu stāstu spēju novērtēt.

%d bloggers like this: