Navigate / search

Oathbringer (The Stormlight Archive #3) by Brandon Sanderson

Šīs grāmatas izlasīšana man prasīja četrus piegājienus un pusotru gadu. Jāatzīst, ka pats biju pārsteigts par tik iestieptu lasīšanas procesu, pirmās divsimts lapaspuses es esmu lasījis vismaz trīs reizes. Ja ar pirmajām divām sērijas grāmatām es tiku galā pāris nedēļās, tad šo izlasīju tikai principa pēc.

Rošārā vairs nekas nav tāds kā bijis, Voidbringeri ir atgriezušies, Paršendi sacēlušies pret saviem saimniekiem. Dalinars ir uzņēmies misiju kļūt par cilvēces apvienotāju, viņam ir divas izvēles – diplomātija vai karš. Kaladins, ticis pie jaunām spējām, dodas izlūkos un pie reizes apraudzīt savus vecākus. Desmitiem citu jaunizcepto Knights Radiant izkopj savas lidošanas un kaujas spējas. Visiem ir skaidrs, ka civilizācijas gals ir tuvu.

Sandersona fantāzijas lidojums joprojām ir apskaužami plašs, Rošāras pasaule ir ieguvusi tik daudzas nianses, ka, balstoties vien uz sērijas pirmajām trīs grāmatām, var mierīgi izdot Lonely Planet ceļvedi. Galveno varoņu skaits sniedzas desmitos un tādēļ katru notikumu varam aplūkot vismaz no trīs dažādiem skatupunktiem. Autors ir izdarījis visu, lai ievilktu lasītāju savā pasaulē un nelaistu vairs ārā.

Neskatoties uz visu to, man nez kādēļ bija problēmas izlasīt grāmatu! Iespējams, ja sērija tiek rakstīta pietiekami ilgi, cilvēks, kas lasa trešo grāmatu vairs nav tas pats cilvēks, kas lasīja pirmo. Seši gadi tomēr ir paliels laika sprīdis. Iesākot lasīt grāmatu manas atmiņas par iepriekšējiem notikumiem bija tik miglainas, ka drīzāk bija nekādas. Lai ar varoņus pēc vārdiem atminējos, gribētos, lai autors katras grāmatas sākumā ieliktu mazu iepriekšējo notikumu atstāstu. Tā nu man nācās iepazīt viņus no jauna.

Vislielākā sāpe man bija par veidu, kā autors nolēma eskalēt situāciju. Pasaulē aptuveni 4’000 gadus valdījis miers un cilvēki jau sen aizmirsuši par Odiumu, Voidbringeriem un pat no Knights Radiant pāri ir palikuši tikai zobeni un bruņas. Taču vienu dien pēkšņi izrādās, ka plašajā pasaulē vairs nevari nospļauties, lai netrāpītu kādam pusdievam, tūkstošgadīgam pustrakam ordeņa bruņiniekam, vai pat pašam Odiumam. Ar tādu koncepciju viss ir iespējams un ir skaidrs, ka Kaladinam vajadzēs tikai nedaudz pacensties un visi viņa sapņi piepildīsies. Arī pēkšņā globālā teleportu tīkla atklāšana, bija brīnumaini veiksmīga, jo kā gan citādi ar minimālu karaspēku paspēsi uz visām kaujas vietām?

Vispār grāmatu izglāba fināla kauju apraksti un mazās pauzītes/iestarpinājumi starp nodaļām, kurās autors bija iestarpinājis Rošāras notikumus nesaistītus ar galvenajiem varoņiem, bet svarīgus kopējai sižeta līnijai. Bet ja man ir jāiebaksta pirksts brūcē, tad visvairāk mani piebeidza Dalinara stāsts, puse grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Par jaunību, dzīvi un lēnu sajukšanu prātā. Vistrakākais, ka tieši šis stāsts ir visas trešās grāmatas vēstījuma pamatā – lai ietu tālāk, cilvēkam ir jāpieņem sevi tāds kāds viņš ir, bez meliem, izskaistinājumiem un bēgšanas. Es pat dziļi sirdī saprotu, kādēļ un kāpēc, bet visa tā sevis pieņemšana un politika bija pārāk garlaicīgi. Iespējams, ka man vajadzēja izlaist tās nodaļas, bet es gribēju saprast visu!

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, subjektīvi šķiet, ka pusi no grāmatas varēja droši izmest un neviens neko nezaudētu. Uz beigām šķita, ka lasu kaut kādu izdomātas pasaules ģeopolitikas analīzi. Bet noteikti izlasīšu arī nākamo sērijas grāmatu, ja vien tā iznāks.

The Grey Bastards (The Lot Lands #1) by Jonathan French

Šo grāmatu man Andris iedāvināja pērnajos grāmatblogeru Ziemassvētkos. Es kā apzinīgs dāvanas saņēmējs grāmatu nobāzu plauktā un izlasīt atminējos tikai pēc atgādinājuma. Grāmatu kā labu bija cildinājis pats Marks Lorenss un tas jau parasti sviestu neiesaka.

Dzīvo sedlos un mirsti uz vepra. Tas ir pusorku sauklis. Pusorku dzīve nav viegla, dienas viņi vada Lot Lands (pēc konteksta sanāktu izložu zemēs), jo tieši tās viņu rase izvilka izlozē pēc lielā orku un cilvēku kara. Tad nu, kā jaukteņiem pienākas, vienā pusē orki, otrā cilvēki, pa malām elfi un centauri.

Mūsu stāsta varonis Šakālis ir Pelēko Bastardu ciltī, pavisam tādas ir astoņas. Jauns, viltīgs un ar ambīcijām viņš kādu dienu saprot, ka viņa cilts nav nekāds šakāļu bars, bet vienkārši cāļdirsas. Ir pienācis laiks nomainīt cilts vadību un aizsūtīt pašreizējo vadoni Claymaster mūža pensijā.

Autors stāstu nemaz nesteidz attīstīt – viss sākas prieka mājā ar nelielu slepkavību. Pirmās simts lapaspuses man šķita, ka prieka māja ir centrālā grāmatas lokācija, lai kādus brīnumus savā tēvzemē Šakālis neapskatītu, uz turieni viņš vienmēr bija nasks doties atpakaļ. Tad nu nācās pilnībā iepazīties ar ievadu pusorku seksa dzīvē un sievietes lomu viņu pasaules uztverē, kuru pat latviešu valodā var izteikt vienā vārdā – šķirba.

Ar pasauli ir tā, kā ir, standarta rases – elfi, orki, cilvēki un hāflingi (labi, ka ne hobiti). Kā viņi te visi radušies, mēs neuzzinām, taču orki ar elfiem karo jau sen un cilvēki salīdzinoši nesen. Oriģināli. Dažiem indivīdiem piemīt maģiskās spējas un dažas būtnes ir pilnībā maģiskas. Skaidra lieta, ka tādā pasaulē zem katra akmens slēpjas pa klavierēm, kuras negaidīti izstumt varonim ceļā. Taču Šakālis klavieres nepamanītu pat, ja viņam tās uzkristu uz galvas.

Šakālis ir varonis ar izteiktu Danninga Krūgera efektu, viņš ir tik stulbs, ka pats to nemaz nenojauš. Tā kā šajā jomā par varoņa izaugsmi var runāt pilnā nopietnībā. Ja ir jāizdara kāds pārsteidzīgs secinājums – Šakālis. Nepamatoti jāriskē ar savu vai citu dzīvībām – Šakālis nepievils. Neredzēt acīmredzamo – Šakālis te ir lielmeisters. Noteikti jau tas tā bija iecerēts, ka autors ļāva Sakālim kopā ar lasītāju izbaudīt drūmo pasauli, palēnām atklājot visas tās smalkās nianses. Šakālim ir viena laba īpašība (bez iespaidīga dzimumorgāna) – viņam mūždien veicas. Tāds iekritis ar roku sūdā, to izvilcis konstatēs, ka pie pirksta pielipis zelta gabals. Paldies autoram, veiksme Šakāli nekad nepamet. Ir skaidrs, ka lai ar kādas ziepes ar viņu nenotiktu, vienmēr kāds viņu atradīs un izglābs. Iespējams, tas būs kāds no cilts aizdzītais, iespējams, vēja brāzma, iespējams, palaistuve. Liktenis tāds.

Varbūt es esmu kļuvis par vecu un vairs tai grimdārk fiškā (ja viņa tur vispār ir) nespēju iebraukt, lai gan vairāk lieku, uz to, ka šeit zem rupjībām, seksa un zarnu šķaidīšanas nekāda īpašā stāsta nemaz nav. Autors ir pārcenties savu seksuālo fantāziju aprakstos un lasītājs var pat nepamanīt, ka Šakālim ir laba sirds, viņš ir lojāls savam klanam un, ja burvestība piespiedīs, viņš pat izpildīs savu zvērestu. Iespējams, ka tur bija pat ironija par prinčiem baltā zirgā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs standarta stāsts noslēpts aiz seksa, vardarbības un abiem kopā. Nenoliegšu, autoram ir talants kauju aprakstos.

Лучший друг големов by Дмитрий Олегович Смекалин

Šīs sērijas pirmo grāmatu izlasīju pavisam nesen, nevaru apgalvot, ka esmu sajūsmā par autora rakstu darbiem. Taču, ja reiz grāmata ir nonākusi manā plauktā, nebūtu diez ko prātīgi atstāt to nelasītu.

Aizgājušo civilizāciju portāli joprojām strādā un mūsu varonis nonāk pavisam citā pasaulē, kur sabiedriskā iekārta atbilst mūsu viduslaikiem. Šeit cilvēki pēc lielā kara izdzīvo ar maģijas un automātisko ieroču palīdzību. Mūsu varoņa maģijas paveids šai zemē nav cieņā, un jau pirmā satikšanās ar citiem magiem noved pie konflikta.

Tālāk būs nedaudz ar maitekļiem.

Arī šajā grāmatā ir daudz lapaspušu un diezgan maz notikumu. Šī ir jaunā aspiranta-arheologa Nekrasova personīgā anabāze. Viņš no tuksneša nonāk vietējās lielvaras galvaspilsētā un tad dodas atpakaļ tuksnesī. Pa ceļam pilnveido savas maģijas spējas un tikpat cītīgi stiepj līdz savus zelta stieņus, kurus iepircis vēl uz mūsu zemes.
Pozitīvi varu izteikties tikai par autora pasauli, tā bija tīri normāli uzrakstīta, nekas dižs, bet visnotaļ loģiska un saprotama. Interesanta flora un fauna, arī vietējās ekonomikas ieskicēšana bija tīri tā neko.

Reizi pa reizēm viņam gadās pa nopietnai klopei, no kurām viņš, pateicoties savām supermaga ķērienam, tiek cauri ar nenozīmīgām skrambām. Visi cilvēki ir maitas gabali, kas to vien vēlas kā mūsu varoni izmantot, apzagt un/vai nogalēt. Pat viņa lielā mīlestība vēlas no jaunā maga iztaisīt Imperatoru. Viņš gan ir pieradis pie šādas attieksmes un ļaujas notikumu gaitai. Izaugsme, neskaitot maģijas apguvi un noieto kilometru daudzumu, nav nekāda. Arī ar maģijas apguves procesa aprakstu ir diezgan garlaicīgi, kaut kas līdzīgs mācību grāmatas lasīšanai. Autors sīki un smalki uzskaita iemācīto maģiju pielietojuma iespējas, tad tās kuras vēl var iemācīties. Puse no uzskaitītā nekad netiek lietota. Un ko tu domājies – mūsu varoņa arsenālā visnopietnākā maģija nemaz nav no apmācības procesa! Līdz ar to padarot visnotaļ bezjēdzīgu visu zubrīšanās procesu. Taču bez mācīšanās mūsu varonim nav nekādu plānu, pasaule viņam ir vienaldzīga, cilvēki vienaldzīgi, tad kāpēc lasītājam vispār būtu jāiespringst, jo arī man varonis ir vienaldzīgs?

Kas gan tas būtu par varoņa ceļu bez īsta tumšo spēku pavēlnieka? Arī šeit tāds atrodas un beigās vēl ir megafaits. Tumšā tēla vietu šajā no Zemes tālajā pasaulē ir uzurpējis neviens cits kā Moņa no Odesas! Man, šo lasot, žoklis atkārās un te es sapratu, ka mani un autora ceļi šķirsies.

Atzīšos, esmu pārsteigts, jo varoņa ceļš kā žanra pīlārs nav vakardienas izgudrojums un līdz šim grāmatā lasītais vairāk atgādina nepabeigtu sižeta līniju apkopojumu. Es nerunāšu par klavieru lietu, kas virs mūsu varoņa galvas līst nepārtraukti, arī tas pieder pie šī žanra. Varbūt mazāk intensīvs būtu piemērotāks. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm.

Лишний на земле лишних by Дмитрий Олегович Смекалин

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.

Carter & Lovecraft (Carter & Lovecraft #1) by Jonathan L. Howard

Ja paskatās uz šogad lasīto, tad mani ir aizrāvis Lovkrafta mitoss un litRPG. Uztraukumam vēl nav pamata, jo laiku pa laikam izlasās arī kas populārzinātnisks. Šo grāmatu nopirku, gatavojoties Jaunzēlandes ceļojumam. Vajadzēja kaut ko klausāmu lidmašīnai, bija nelabas aizdomas, ka podkāsti beigsies. Pie grāmatas klausīšanās tiku vien Hokitikā, bet piebeidzu Latvijā.

Daniels Kārters savulaik nodarbojās ar slepkavību izmeklēšanu, taču pēdējā lieta viņu izsita no ierindas tik ļoti, ka nācās pārkvalificēties par privātdetektīvu. Dīvainās lietas gan nebeidzas un Kārters manto grāmatu veikalu Providensā. Grāmatu veikala līdzīpašniece ir Emīlija Lovkrafta, pēdējā no Lovkrafta dzimtas. Tā paša rakstnieka, kura izdomātājā Arkhamā seni kulti pielūdz senus dievus. Providensā sāk notikt dīvainas slepkavības, matemātikas profesors noslīkst savā automašīnā, kāds kazino apsargs uzsprāgst, Kārteram sāk šķist, ka visas šīs lietas ir kaut kā saistītas ar viņu un ka, iespējams, ne viss Lovkrafta rakstītais ir izdomājums.

Autors ir centies ar vienu šāvienu nošaut divus bukus, uzrakstīt labu detektīvu Lovkrafta pasaulē un tādu, kas būtu lasāms pat Lovkrafta daiļrades nezinātājam. Tādēļ mums ir divi varoņi Daniels, kuram nav ne jausmas par senajiem dieviem, un Emīlija, kurai ir vairāk nekā jausma vien. Viņu dialogos nezinātājs var uzzināt visu, kas nepieciešams, un saprast pasaules apveidus. Un Providensā nudien ir, ko saprast.

Detektīvam te ir, ko darīt, cilvēki mirst dīvainās nāvēs, pilsētā atrodas vietas, kurās pašam labāk nekad neapmeklēt. Gan lasītājs, gan Kārters diezgan ātri atkož, ka pasaulē ir kāds spēks, kas vēlas, lai viņš šad tad noteiktā laikā atrastos noteiktā vietā. Taču spriedzes uzturēšanā autors gan ir pietiekami liels meistars, lai pat pēc šīs atklāsmes veiksmīgi varētu noturēt lasītāju līdz pašām grāmatas beigām.

Pats detektīvstāsts gan nav nosaucams par pārāk meistarīgu, tāds standarta stāsts, kur izmeklētājs mīl pašaudīties, nodarboties ar nelikumīgām lietām un pats sev nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda velna pēc viņš ar to nodarbojas. Šķiet, ka visa pārējā pasaule ar to vien nodarbojas, lai dotu viņam mājienus ar mietu. Viņa grāmatu biznesa kompanjone, vismaz patlaban, izpilda tādu statistes un uzziņu biroja lomu. Nekas, sērijā ir vēl grāmatas un gan jau viņai atklāsies vēl kāds talants ārpus grāmatu tirdzniecības un ieročiem.

Savukārt, ja esi Lovkrafta mitosa fans, tad te čum un mudž uz oriģināldarbu atsauksmēm un jau no grāmatas nosaukuma vien viss ir skaidrs. Arī lielākā daļa dīvainību, ar kurām nākas saskarties Kārteram, šiem lasītājiem nebūs nekas jauns. Šī grāmata vēl reiz parādīs tikai to, ka īstajiem pasauļu valdniekiem, cilvēki nav nekas vairāk kā pelējums uz akmeņa.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, divas noņēmu nost par nobeigumu. Tāds nobeigums, manuprāt, ir slikts stils. Taču ja patīk grāmatu veikali, detektīvs un Lovkrafta mošķi, tad silti iesaku.

Первый робинзон Экса by Артём Каменистый

Izskatās, ka man ir pienācis periods, ka tā vietā, lai sevi nodarbinātu ar populārzinātniskām grāmatām, es esmu izvēlējies pavisam vieglu literatūru. It kā nepietiktu, ka es RPG spēles “kapāju” uz datora, es arī lasu grāmatas no litRPG žanra. Ja nu kāds/kāda vēl nezina, tas ir tikpat kā skatīties kā cits spēlē Role playing Game jūtūbē, tikai te viss ir tekstā. Nu un grāmata netiek ierobežota ar mūsdienu datoru iespējām, te spēlētāja realitāte virtuāla ir tikai nosacīta.

Darkam nav paveicies, pašam sev neapzinoties viņš ir ticis pie pamatīgām problēmām. Kas to būtu domājis, ka meičai, ar kuru viņš pavadījis pāris vakarus, ir tik atriebīgs tēvs. Tā nu Darks nonāk pasaules visreālākajā virtuālajā pasaulē Eks, kura izskatās tik reāla, ka nezūd pat sajūtas. Nonāk gan piesiets pie moku rata.

Šis nav pirmais autora darbs šajā žanrā un noteikti ne pēdējais. LitRPG pats par sevi ir diezgan šablonisks žanrs, galvenais varonis šeit it kā sastāv no divām daļām. Viņa fiziskais es ir atrodas kaut kur kapsulā, kas sadarbojas ar spēli izmantojot interfeisu. Gadās, ka varoņa ķermenim nav nozīmē, gadās ka ir un liela. Šeit autors ir izvēlējies standartu ķermeņa nozīme ir nonivelēta ar aktuālām virtuālām problēmām. Virtuālā personāža piedzīvojumi ir galvenais stāsta elements. Ir jau grūti radīt fantāzijas pasauli, kurā varonim ir jāaug ejot no kvesta uz kvestu, ar laiku šie kvesti kļūst neloģiski, rada iekšējās pretrunas un lasītājam ir risks zaudēt ieinteresētību jaunā pusdieva tapšanā.

LitRPG šī problēma neeksistē, jo te jau no sākuma ir skaidri spēles noteikumi, varoņa augšana tiek atspoguļota viņa līmenī. Vēl vairāk šajās grāmatās ir pat veselas tabulas ar attiecīgā momenta statistiku. Visu laiku ir skaidrs, ka šī ir tikai spēle un tādēļ jebkāds pat visstulbākais kvests ir viegli noliekams attiecīgā plauktiņā un nerada kognitīvo disonansi. Pat bērnam ir skaidrs, ka 24 līmeņa varonis ir labāks par trešā līmeņa varoni.

Autors šajā grāmatā izmanto savu standarta risinājumu. Spēlē nonāk nūbs, kurš pats sev nezinot, jau no sākta gala ir izvilcis laimīgo lozi. Šajā gadījumā viņš ir ticis pie kādas no spēles projektā līdz galam neizstrādātas rases, kura piesaistīta vēl pie neatvērtas lokācijas. Un mēs jau visi zinām, cik par neatklātu lokāciju pieredzes punktus dod pat mūsdienu spēlēs! Arī viss pārējais iet pēc konkrēta šablona, sit mobus un dzen augšā līmeni. Ja iepriekšējās grāmatās autors nodarbojās ar megabagu eksploitu, tad te vismaz sākumā attīstība ir piezemētāka, lai neteiktu, ka bremzēta.

Ar piedzīvojumu daļu viss ir kārtībā, ja patīk litRPG kā žanrs. Šī grāmata būs labs labs atspaids grūtā brīdī. Es burtiski izrāvu no vāka līdz vākam, aizmirstot par apkārtējo pasauli. Lieku 8 no 10 ballēm. Jā, autors iet pa paša iestaigāto taciņu, taču ir paņēmis visu labāko no savām iepriekšējām iestrādnēm.

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

The Deep Gate (Arkham Horror) by Chris A. Jackson

Reizēm galda spēļu izdevējiem nākas pielietot īpašas mārketinga viltības, lai nopārdotu spēļu kārti pa padsmit eiro. Pat vis rūdītākajam galda spēļu cienītājam ir vajadzīgs attaisnojums tādiem tēriņiem, jo šis jau līdzinās Magic the Gathering kāršu cenām. Fantasy Flight Games šo cenu risina ar stāstu, tu jau pērc stāstu, kurai līdzi nāk tā viena kārts. Protams, ka man pašam ir grūti saprast, kādēļ es šo grāmatu nopirku tās kārts vai stāsta dēļ.

Sailasu Māršu (Silas Marsh) vienmēr ir vilinājusi jūra. No savas dzimtās vietas Innsmouth viņš aizlaidās jau mazs būdams. Apceļojis visas pasaules jūras, viņš nolēma nodarboties pats ar savu biznesu, un nu kā maza kuģīša īpašnieks pārvadā kravas starp Arkhamu un Kingsportu. Taču pēc vecāku zaudēšanas jūras vilinājums ir pieņēmies spēkā. Naktīs viņam rādās murgi, kuri piepildīti ar asiem zobiem, pleznainām rokām, spīdošām acīm, kas raugās no okeāna dzelmes. Neviens no atlikušās ģimenes nevēlas viņam izskaidrot šos sapņus. Nu vismaz tā bija līdz brīdim, kamēr viņa dzīvē neparādījās bibliotekāre ar dīvainu manuskriptu Prophesiae Profana, kas paredz pasaules galu un tikai Silas Māršs var viņu novērst.

Nezinu, kādi ir autora citi darbi, bet šo nu es nesauktu par spožu. Tiem, kam jau ir zināma Arkham Horror pasaule, šis darbs neko jaunu nepavēstīs. Galvenais varonis ir diezgan vienkāršs, bez nekādas personības, kura galvenās īpašības ir – jūrnieka prasmes, šaubīga izcelsme, staigāšana bez krekla un spēja izkalkulēt koordinātas. Papildus viņam tiek dota iespēja iesaistīties dialogos ar bibliotekāri un baidīties no saviem murgiem (lasi – iespējamās nākotnes). Dialogi nav diez ko asprātīgi un fināls ir puslīdz paredzams, izlasot pusi no grāmatas.

Lielais noslēpums un kataklizma pēc savas būtības ir globāls notikums, taču pret to gan zemes iedzīvotāji, gan senās rases izturas ar apbrīnojamu vienaldzību. Labi, grāmatu ar mainīgām koordinātēm var uzskatīt par traku murgu, bet zivjcilvēki, kuri gaida savu lielo uznācienu, taču varēja pakustināt savas spuras, lai virzītu uz prieku lielo lietu. Iespējams, ka viņi 100% paļaujas uz pareģojuma piepildīšanos un tādēļ nemaz neiespringst par Mārša jaunskunga rosīšanos, aprobežojoties vien ar sīku kaitniecību.

Tagad nedaudz apoloģijas autoram. Rakstīšana jau izveidotā franšīzē noteikti uzliek papildus slogu, autors nevar izvērsties, jo varoņi jau radīti pirms desmit gadiem, pa teikumam vien ir izveidota viņu biogrāfijas, pasaule ir veidota no tādām pašām drumstalām, kuras jāsavieno spēlētājam lasītājam. Tā neizbēgami, katrs rada pats savu pasauli un jebkas cits šķitīs pamatīga ģeķība. Arī uzrakstītais stāsts nepalika pašam autoram un aizies kompānijai, tādēļ nav jēgas iespringt un izlikt labāko, domāju, ka šis ir gadījums, kad autora atlīdzība (šis gan ir pieņēmums) ir samērojama ar kvalitāti. Grāmatas pozitīvākā lieta ir tās plānums, lieku 4 no 10 ballēm. Ja nesi dziļi iepēries Arkham Horror spēļu franšīzē, tad nav vērts tērēt laiku.

Likteņa zobens by Andžejs Sapkovskis

Pagāja gandrīz divi gadi līdz latviski izdeva Ragaņa cikla otro grāmatu, pirmā ir apskatīta šeit. Vispār arī šo grāmatu es jau biju lasījis un tamdēļ īpaši ar gaidīšanu neaizrāvos. Protama lieta, ka grāmatu bodē es viņai garām tā vienkārši paiet nevarēju, nācās vien pirkt nost un lasīt cauri.

Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir stāstu krājums, kurā apkopoti īsāki un garāki stāsti iz Ragaņa, pazīstama arī kā Baltā Vilka vai Geralta dzīves. Ja tā pavisam godīgi, tad pavisam izcils ir tikai viens stāsts un visām pārējām grāmatām vajadzīgs tikai pats pēdējais. Viss pārējais ir labi un ļoti labi stāsti, kas apaudzē ar “gaļu” Geralta pasauli. Bet nu nedaudz par katru.

Iespēju robeža” – šis ir tas izcilais stāsts par pūķiem, prinčiem, pūķu kāvēju arteļiem, burvjiem un ragaiņiem. Var teikt, ka savā ziņā šis ir tipisks svētceļnieku stāsts, kurā ceļā uz mērķi sastopas visnegaidītākie cilvēku un ne tikai pārstāvji. Katram no viņiem ir savs uzskats par pasaules kārtību un savu vietu tajā. Personāži spilgti un izcili izveidoti. 10 no 10 ballēm.

Ledus drumsla” – šis ir stāsts par mīlestību, veco labo Geralta un Jeneferas mīlestību, par kurai pat videospēlēs tiek veltīti veseli saidkvesti. Šeit ir par to, kā var būt mīlestība starp ļoti vecu un mūžjaunu burvi un ragani, kuru pasaulē piecieš, jo viņš vēl ir vajadzīgs. 8 no 10 ballēm.

Mūžīgā uguns” – šis ir no ļoti labajiem, par kāda doplera mēģinājumiem iekļauties pilsētas dzīvē. Par to, ka reizēm visas pasaules vajātam radījumam var piegriezties bēguļot pa mežiem un gulēt zem koku saknēm, reizēm ir jādod sev iespēja izsisties jaunajā pasaulē, pielāgoties cilvēkiem un sākt jaunu dzīvi. Nedaudz komisks, bet tai pat laikā labs stāsts par ksenofobiju un apkārtējo bailēm, ka kāds, kuru ir ierasts ienīst un nolinčot uz vietas, patiesībā var būt labāks par tevi pašu. 9 no 10 ballēm.

Nedaudz pašaizliedzības” – nedaudz pārveidots stāsts par mazo nāriņu un progresu, nāriņas nemaz nav tik dumjas, lai ielaistos apšaubāms darījumos kāju iegūšanai, un prinči nav tik uzņēmīgi, lai tiktu pie žaunām. Dzīvei pie jūras ir savi plusi, bet ja uz zemes briesmoņi ir daudzmaz apsisti, tad jūras dzelmē pat Krakens var šķist niecīgs neradījums. Bet laiki mainās, un, iespējams, pat briesmoņiem vairs jūrā nebūs vietas. 9 no 10 ballēm.

Likteņa zobens” – šis ir Ciri stāsts, par to kā Geralts viņu pirmo reizi sastapa, par to kā rodas ragaņi un kā tikt pie jauniem skolēniem. Te ir driādas, elfi, genocīds, vienu vārdu sakot skarba pasaka, kurā nevienam nav garantētas laimīgas beigas. 8 no 10 ballēm.

Kopumā jauks fantāzijas stāstu krājums, kas spēs pavilkt jebkuru fantāzijas žanra cienītāju. Joprojām varēs palasīt par grūtām izvēlēm starp mazāko ļaunumu, par cilvēku bezgalīgajām iespējām sevi mānīt ar savu izredzētību, vilkt paralēles ar mūsdienu tehnoloģiju progresu un padzīvot pasaulē, kas mainās, bet vēl ir saglabājusi pietiekamu devu no savām burvestībām. Iesaku!

%d bloggers like this: