Navigate / search

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Šo grāmatu es saņēmu blogeru Ziemassvētkos no Spīganas, viņa izteica cerību, ka es vēl neesmu lasījis šo grāmatu. Šī grāmata iekļaujas vienā no fantāzijas žanra pamatcikliem, kas sākās jau tālajos sešdesmitajos. Biju gatavs lasīt klasiku, apņēmos pārāk nesatraukties par sižeta klišejiskumu un standarta varoņiem. Ķēros klāt un biju patīkami pārsteigts.

Sen senos laikos Zemes iedzīvotāji kolonizēja daudzas planētu sistēmas, tai skaitā arī Pern planētu. Kolonizatori bija gudri un attapīgi, un neviens darbs tiem nebija pa grūtu. Taču kādu dienu sakari ar mātes pasauli pārtrūka un Pern palika viena. Daudz kas aizmirsās, un no senajiem laikiem pāri palika tikai drakoni, viņu jātnieki un Pavedieni (Threads). Pavedieni Pernas debesīs parādās ik pa divsimts gadiem, un tā ir pavisam sveša dzīvības forma, kura pilnībā iznīcina visu dzīvo, pūķi tika radīti, lai ar tiem cīnītos un glābtu pasauli. Taču divsimts gadi ir ilgs laiks, un Pernas pamatiedzīvotāji apšauba Pavedienu esamību, drakonu jātniekiem ir pienākuši grūti laiki. Un tikai Lessa var izglābt pasauli.

Grāmata nenoliedzami ir klasika, pie bonusiem pieskaitīsim faktu, ka galvenā varone ir sieviete, un viņa tiešām nosaka notikumu gaitu, kas sešdesmitajiem gadiem vēl nebija pārāk bieži. Pati personība, gan ir visnotaļ standartizēta, smuka, gudra un  ar stipru gribasspēku. Klāt vēl piemesta sena dzimta, stipras asinis un superspējas. Tieši tas, kas vajadzīgs globāla kara apstākļiem. Es te nerunāšu par Lessas un F’lar attiecībām, kas vairāk izskatās pēc Stokholmas sindroma izpausmes nekā mīlestības.

Pasaule svārstās no feodāliem viduslaikiem līdz biotehnoloģiskiem ieročiem, kurus cilvēki lieto nesaprotot to patieso nozīmi. Daudz kas ir saglabājies dziesmu un leģendu veidā. Tas ir nodrošinājis informācijas nodošanu no paaudzes paaudzē, taču pirms to iegūt ir jāatšifrē veseli rēbusi. Lasītājam tas ļauj vīzdengunīgi atklāt visu pirms varoņiem un justies komfortabli.

Sižetiski varoņa ceļš no virtuves darbinieces līdz pasaules nominālajai valdniecei, divsimts lapaspusēs nudien nav slikti. Taču autorei ir zināmas problēmas ar sižeta līniju atrisinājumiem. Viņa itin bieži apzināti izveido situāciju, kura būtība lasītājam atklāsies tikai pašās grāmatas beigās. Nedaudz pamaitekļošu, izrādās, ka pūķi spēj teleportēties ne tikai telpā, bet arī laikā. Es neizplūdīšu te par paradoksiem, kuriem būtu jāparādās, bet kuri neparādās. Pieņemsim, ka Multiverss ir realitāte, un tas izfiltrē visas laika līnijas. Taču laika mašīna kā rīks ļauj autorei izstumt no krūmiem klavieres jebkurā grūtākā varoņu dzīves brīdī. Tas nedaudz nokauj spriedzi pirms izšķirošām kaujām.

Savulaik viss bija citādi šī grāmata ir tāda pamatlīmeņa fantāzija, kura mūsdienās varēt šķist pārāk banāla un klišejiska. Atzīstot autore nopelnus žanra pilnveidošanā lieku 8 no 10 ballēm, jo vēlāk publicētajos citu fantastu darbos vietumis ir jaušama šī cikla ietekme.

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pavedināja Andris. Teica atzinīgus vārdus, rekomendēt gan tieši nerekomendēja. Ņēmu un nopirku, sāku lasīt uzreiz, lai nepazūd nopirkto un nelasīto grāmatu kaudzē. Pēc nosaukuma daudz neko atšifrēt nevar, ir tikai skaidrs, ka galvenais varonis būs slepkavnieks.

Girtons Klučkājis pieder pie algoto slepkavu brālības, viņa Meistare ir viena no labākajām savā arodā. Nu vismaz Girtons tā uzskata, jo nevienu citu no šīs sabiedrības viņš nemaz nav redzējis. Patiesībā Girtons neko daudz nav redzējis, visu mūžu viņš ir veltījis sava aroda izkošanai. Kādu dienu Meistare saņem uzdevumu nogalināt kādu augstmani, taču tās izrādās lamatas. Nu Girtonam un viņa Skolotājai ir jāatklāj sazvērestība pret kroņprinci. Lai atrastu slepkavu, ir jāizmanto slepkava.

Pret šo grāmatu man ir divējādās jūtas. Pasaule, lai ar visnotaļ standartizēta, ir ar savām rozīnītēm. Kaut vai visu ienīstie burvji, kuri savām burvestībām izmanto zemes auglību. Nedod dies, ja tāds parādās, tāds var pārvērst veselas provinces par neauglīgu tuksnesi. Tādēļ burvju dzīves ilgums šajā pasaulē ir ļoti īss. Tad vēl Karnevāls, kurš kā tāds tabors ceļo no vienas pils uz otru, kas ir valsts pati par sevi un no kura ir atkarīga daudzu novadu labklājība. Tas viss ir interesanti, taču diemžēl Girtons visu grāmatu pavada pils mūros, šķetinot intrigas.

No sižeta viedokļa, šis ir tāds nedaudz drūmāks bāriņstāsts, kas ir topā jaunajiem lasītājiem jau kopš Vecās derības laikiem. Spējīgs bērns ar fizisku defektu, kuru aiz žēlastības ceļa malā savācis labs cilvēks. Nu labais cilvēks ir iekūlies ziepēs, un mūsu bārenim nav pieticis prāta laikā paraut fraku. Viņš cieš, atrod draugus un kļūst par labāku cilvēku, pie reizes attīstot savas profesionālās iemaņas. Ar varoņu tēlu atminēšanos te ir pavisam švaki, ja karaliene nebūtu steriotipiski ļauna un viņas dēliņš sadists, tad diez vai kaut ko vairāk par pašu Girtonu es spētu atcerēties.

Taču visa šajā kokteilī ir kaut kas tāds, kas pēc izlasīšanas lika grāmatu atzīt par labu esam. Baidos, ka pie vainas ir tas pats bāriņa stāsts, kas ļauj iejusties galvenā varoņa ādā. Girtons, lai ar’ prasmīgs aroda meistars, vēl nav nekāds supercilvēks, un tas stāstam nāk tikai par labu. Te, protams, ir standarta elitārā skola, negaidīti draugi un lielum lielā konspirācija. To gan autors ir tā samudžinājis, ka neesmu īsti drošs, ka uz beigām sapratu visas tās smalkās nianses.

Izlasās vienā rāvienā un bija reāls aplauziens, ka tūlīt nebija pieejama nākamā sērijas grāmata. Dikti gribējās ar Girtonu kopā paklibot pa viņa pasauli vēl mazliet. Nekas, jāpaciešas. Lieku 9 no 10 ballēm. Var rasties jautājums, kādēļ pēc iepriekš rakstītā es grāmatu vērtēju tik augstu? Tādēļ, ka stāsts ir ļoti, ļoti labs, pat ja nav spēka iedziļināties visas tajās intrigās.  Te ir kāds aspekts, kur totāli nesamaitekļojot grāmatu, es nevaru atklāt, un tas visu pamatīgi pavelk uz augšu.

Blackwing (Ravens’ Mark #1) by Ed McDonald

Blackwing (Ravens' Mark #1) by Ed McDonald

Šo grāmatu izlasīt man ieteica Andris, tā kā iepriekš plānoto lasāmo nespēju atrast, neesmu atradis joprojām, ķēros vien klāt šai. SSF žanrs ir no tiem, kas man nekad neapnīk, un mani pat īpaši neuztrauc, ka kaut ko līdzīgu esmu jau lasījis.

Grāmatā ir izveidota tradicionālā maģijas pasaule. Te ir notikusi megacīņa, pēc kuras ap kādu no cilvēku pilsētu ir radusies maģiskās “radiācijas” zona. Tajā labāk iekšā nelīst. Kaptenis Galharrovs ir algotņu bandas vadītājs, viņa uzdevums ir laiku pa laikam noķert kādu Deep King sekotāju un tā pelnīt sev maizi. Un tad kādu dienu viņš ar savu algotņu grupu nonāk attālā priekšpostenī, kuram uzbrūk Deep Kings spēki.

Es šo grāmatu ieskaitītu pie tām, kur pelēkie cīnās ar pelēkajiem. Deep Kings no cilvēku viedokļa ir absolūts ļaunums, savus pavalstniekus tie pārvērš nedomājošā zombiju masā, un uzbrukums cilvēkiem ir kārtējais ekspansijas mēģinājumus. Cilvēku pusē stāv Nameless, magi, kuru spējas līdzinās Karaļu spējām. Taču gan vieniem, gan otriem cilvēki ir tikai varas nostiprināšanas elementi, skudras, kuras maisās pa kājām, bet bez kurām īsti iztikt nevar. Viņu karš ir daudz senāks par cilvēkiem un droši vien ritēs vēl tad, kad cilvēce būs beigusi eksistēt.

Galvenais varonis Galharrovs ir tipisks drūmais tips, kurš lielāko tiesu sava laika pavada iereibis. Cik saprotu, neskatoties uz savu aktīvo darbības grafiku, viņš vienmēr atradīs iespēju pieliet mūli, tādējādi noslogojot savu spriestspēju un padarot vienkāršas lietas par praktiski neiespējamām. Tas gan uz viņa rīcību lielu iespaidu neatstāj, radās priekšstats, ka varoni pohas moca tikai atbildīgos brīžos. Var jau to visu izskaidrot ar viņa iepriekšējo dzīvi, bet jāatzīst, ka pēc kāda laika nemazgājies, piedzēries varonis pievemtā istabā neliekas īsti pievilcīgs, lai cik skarbs karotājs tas arī nebūt.

Galharrova dzīve ir noslēpumu pilna, un lasītājam lēnā garā tie visi tiek atklāti. Pasaulē, kur divas frakcijas karo jau gadu tūkstošiem, nekas nenotiek vienkārši tāpat, tas vis ir kāda lielāka plāna daļa. Nezinu kādēļ autors to visu tā bija sarakstījis, varbūt, lai parādītu, ka abas puses ir savu spēju ziņā tuvas dieviem, vai arī vienkārši, lai viss smuki sakārtotos pa plauktiņiem.

Pati grāmata labi iekļaujas fantastiskā bojevika žanrā ar detektīva elementiem, lai gan te nav smalkas dedukcijas informācija tiek iegūta vairāk ar salauztu roku un degunu palīdzību. Sižets ir spraigs un ir nudien grūti atrauties. Pasaule, vismaz tā daļa, kuru autors mums atklāj ir izveidota izcili. Maģiskā starojuma tuksneša fauna un flora vien ir ko vērta. Arī vēstures skelets ir visnotaļ pamatīgs un Galharrova piedzīvojumi, labi iekļaujas notiekošajā.

Lieku 9 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidu nākošo grāmatu. Ja autors nestieps gumiju, tad tās iznākšanas laikā es, iespējams, vēl atminēšos šīs grāmatas notikumus. Iesaku lasīt fantastikas cienītājiem, kuriem nav iebildumu, pret diezgan tumšiem galvenajiem varoņiem, pasaulē, kurā viens no dzīves pamatprincipiem ir  – desmit vecenītes rublis.

Tā runāja Zosu māte by Laura Dreiže

Tā runāja Zosu māte

Man ir patiess prieks, ka latviešu fantāzijas autori nav apsīkuši, un laiku pa laikam tiek izdots kāds jauns darbs. Jauno latviešu fantastikas un fantāzijas autoru darbu izdošanas gandrīz monopols pieder Zvaigznei, un paldies viņiem par vietējo autoru popularizēšanu. Par šīs grāmatas iznākšanu zināju jau pasen un patiešām gaidīju, kad varēšu izlasīt.

Kendija Enslija ir jauna žurnāliste ar neparastu talantu: viņa redz spokus un spēj ar tiem sazināties. Tas reizēm kļūst nogurdinoši, jo gari mēdz būt pļāpīgi un uzrasties nepiemērotos brīžos, tomēr Kendija nesūdzas – pateicoties savām spējām, viņa joprojām var būt kopā ar sev visdārgāko cilvēku pasaulē. Korbins O’Braiens ir feja. Precīzāk – pa pusei feja, bet puisis ir gatavs uz jebko, lai feju tauta viņu pieņemtu kā savējo. Protams, par Korbina plāniem nevajadzētu uzzināt nedz viņa audžumātei-raganai, nedz draugiem un pārējiem no vietējās pārdabju kopienas, jo viņa ieceres nav gluži likumīgas…

Nav jau tā, ka ar autores daiļradi nebūtu pazīstams, ir nācies lasīt viņas Dance Macabre triloģiju, kuru vērtēju kā labu un savā  žanrā stabili virs vidējā līmeņa. Zināju arī, ka īsti neesmu šāda tipa romantiskās fantāzijas apakšžanra mērķauditorija. Šo grāmatu ņēmu ar cerību, ka autore būs progresējusi savā daiļradē un būs spējusi uzrakstīt vēl labāk.

Grāmatas pasaule atrodas Lielbritānijā. Iespējams, ka autore raksta ar domu nākotnē to izdot tur, varbūt vienkārši pats “settings” izklausās nopietnāks. Es negribētu noniecināt mūsu pašu lēļus un lietuvēnus, bet man arī ķeltu leģendas šķiet daudz niansētākas un interesantākas. Britu zemē čum un mudž no fantastiskām būtnēm, kas dažādu iemeslu dēļ ir bijušas spiestas pamest savas realitātes, lai apmestos mazpilsētās. Tā kā ideja par paralēlo parastajam cilvēkam nepamanāmo pasauli nav nekas jauns, tad bija ļoti interesanti, kuru no standartatklātnēm autore izvēlēsies. Novērtēju to, ka viņa neizvēlējās visvienkāršāko ceļu – palaist varoni fantāzijas pasaulē un atstāt cilvēkus parastos novārtā.

Grāmatas galvenie tēli Kendija un Korbins ir diezgan interesanti. Kendija ir spiesta bēguļot un regulāri mainīt savu dzīves vietu, viņai ir savi iemesli, tādēļ viņai tā īsti ir tikai viens cilvēks, kuram pieķerties. Korbins savukārt ir izslēgts no savas ģimenes un ir spiests mitināties pie cilvēkiem. Skaidra lieta, ka šādi atstumtie agrāk vai vēlāk atradīs kopīgu valodu. Varētu jau pukoties, ka varoņi savās jūtu izpausmēs un spriedumos nav pietiekoši loģiski vai konkrēti. Bet godīgi sakot, racionāla cilvēciska būtne ir koncepts, kuru matemātiķi ieviesuši, lai varētu modelēt kompleksas situācijas. Bet cilvēks tāds ir, ja ikdienā pats ir neracionāls pēc velna, tad lasot grāmatu paģēr no galvenajiem varoņiem būt pilnīgi racionāliem, jo citādi sanāk neloģiski! Jā, vietām teksts ir visnotaļ iestiepts un samocīts, un ej nu zini kāda katram ir tā pirmās mīlestības pieredze. Nedaudz kaitināja tējas dzeršanas apraksti, bet neesmu britu zemēs dzīvojis, iespējams, viņi tur tiešām izkaujas un tad iedzer tēju, lai nomierinātos. Varbūt, ka tas tādēļ, ka pats labprāt dzeru kafiju.

Sižeta attīstība no sākuma ir lēna, autore nesteidzas iepazīstināt ar jaunās pasaules labumiem, tā vietā stāstot savu varoņu stāstus. Patīk vai nepatīk, tas būs atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Man šķita nedaudz par lēnu, bet šis jau ar nebija nekāds manis iecienītais fantastikas bojeviks. Toties salīdzinot ar iepriekšējām manis lasītajām autores grāmatām, viņai beidzot ir izdevies sevi nofokusēt uz pašu stāstu, atmest nevajadzīgo un turēties pie stāsta centrālās tēmas. Sižeta eskalācija un notikumu seku globalizācija šim žanram ir tik raksturīga lieta, ka pat nezinu vai to var saukt par trūkumu. Šķiet, ka cilvēkā ir kaut kas iekšā tāds, kas prasa stāstījumu nobeigt ar kaut ko episku. Pēdējā grāmatas trešdaļa ir visnotaļ dinamiska un notikumi sāk attīstīties mērkaķa ātrumā. Autore nebaidās piebeigt pa kādam savam visas grāmatas garumā lolotam varonim, nemaz nerunājot par vardarbību un smagiem miesas bojājumiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labi uzrakstīts, garlaicīgi nebija. Ja vēlies izlasīt mīlestības stāstu uz fantāzijas fona, tad šī grāmata nepievils. Ja fantastiku atzīsti tikai kā kaujas lauku, taktikas un stratēģijas dekorāciju, tad, iespējams, šī grāmata nesniegs gaidīto.

Vārnu sešinieks (Six of Crows #1) by Leigh Bardugo

varnu-sesinieks

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.

Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).

Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.

Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.

Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.

Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.

Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

Pat nezinu kādēļ es izvēlējos iegādāties šo grāmatu, noteikti kaut kādās rekomendācijās izlasīju. Finālā tā atradās manā Kindlē. Zināju tikai tik vien, ka te visa darbība notiek Lavkrafta pasaulē un ar to pietika, lai sāktu lasīt.

Profesore Vellitt Boe pasniedz matemātiku prestižajā Ultaras sieviešu koledžā. Taču vienu dien kāda no koledžas studentēm pazūd kopā ar kādu reālās pasaules sapņotāju. Studentes vecāki ir ietekmīgi ļaudis un viņas pazušana var apdraudēt koledžas pastāvēšanu kādam ir jādodas viņu meklēt.

Šī grāmata savā veidā ir Lavkrafta “The Dream-Quest of Unknown Kadath” pārstāsts tikai otrādi. Nav jau tā, ka obligāti būtu jāizlasa Lavkrafta darbs, lai saprastu notiekošo, taču bez tā būs grūti saskatīt šeit pausto ironiju. Lovkrafta pasaule ir tikai vīriešu pasaule, Sapņu valsti apmeklē tikai vīrieši un Sapņu valsts iedzīvotājām ir teorija, ka sievietes nekad nesapņo. Vīriešiem ir vēl labāka teorija, sievietes nav spējīgas uz lieliem sapņiem viņā pieder ikdienas rūpes un labi ka tā. Var jau teikt, ka Lavkrafta laikos tā nu tas bija, kas sieviešu lomu neviens īpaši neizcēla, taču te autore ir nolēmusi visu labot.

Ceļojumā dodas sieviete, viņa ir savai pasaulei neraksturīgi izglītota, arī jaunība ir pavadīta ceļojot. Sapņu pasaule nav nekāda mierīgā vieta, te valda Senie dievi, kuriem cilvēki ir vienaldzīgi. Te telpa un laiks nav fiksētas konstantes, reizēm ceļojums uz blakus pilsētu var aizņemt dienu reizēm trīs, viss atkarīgs no dieviem. Tie var iznīcināt veselas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem. Bez cilvēkiem te dzīvo arī zoogi, gūli un citi Lavkrafta mošķi. Vellit tie nav nekāds jaunums viņas uzdevums ir atrast vārtus uz īsto pasauli un atvest atpakaļ pazudušo studenti. Šis ceļojums viņai izvēršas arī sevis atrašanā, tikai ceļā viņa saprot, ka esošā dzīve ir bijusi slēpšanās no patiesības, slēpšanās mierīgā vietā, kur sievietēm ir tāda pati teikšana kā vīriešiem. Darbs viennozīmīgi ir vērtējams kā feministisks šī vārda labākajā nozīmē.

Leng karte

Ceļojums ir fantastisks, autore pamanās lasītāju izvadāt pa visām Sapņu pasaules vietām, te ir gan milzu apakšzemes pilsētas, monstri un mošķi. Neizpaliek arī Ultaras kaķi, kuri kā zināms daudz ko nosaka sapņu pasaulē un ar tiem labāk nestrīdēties. Ir daudzas atsauces uz Lavkrafta darbiem un reizēm šķiet, ka šis ir šī aša autora darbu turpinājums, tikai galvenais varonis nav tik ļoti apsēsts ar sevi un apkārt esošā pasaule ir kaut kas vairāk par dekorācijām, tā palīdz varonim atrast vietu dzīvē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, Iesaku lasīt, ja vēlies kaut ko no Lavkrafta pasaules, bet ir noriebies viņa arhaisms un bailes no sievietēm.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

Hanija. Gaismas Bruņinieks (Hania #1) by Silvana de Mari

Hanija

Šo grāmatu gaidīju jau no pērnā gada sākuma. Nevaru teikt ka esmu autores fans, jo neesmu lasījis nevienu viņas grāmatu, bet atsauksmes bija dzirdētas labas. Tā kā iepriekšējās latviski var atrast tikai antikvariātos un ar’ ne vienmēr, nolēmu izlaist viņas iepriekšējo bibliogrāfisko sarakstu un ķerties klāt jaunākajam. Izdevniecības mājas lapā izlasīju, ka izdots, aizgāju uz bodi un nevarēju atrast! Prasīt palīdzību bija nedaudz neērti, tādēļ aizgāju uz citu bodi un tur atradās. Ilgi gumiju nestiepu, sāku lasīt praktiski tūlīt.

Tumšais Kungs nolemj pazudināt cilvēci, liekot pasaulē dzimt savam bērnam, bet par māti tam izraugās Septiņu Virsotņu karalistes princesi Haksenu. Princeses vectēvs ar burvju mākslu palīdzību paredz vēl nedzimušā bērna ļauno spēku un atstāj pirmsnāves vēsti, piekodinot jaundzimušo nekavējoties nogalināt. Taču, kad Hanija piedzimst, viņas māte nolemj kopā ar zīdaini aizbēgt tuksnesī, cerēdama, ka tur mazulītes ļaunais spēks mazāk kaitēs ļaudīm.

Es šo darbu klasificētu kā pāreju no pasakas uz fantāziju, vērstu uz lasītāju, kas labu laiku ir lasījis pasakas, nu ir gatavs kaut kam nopietnākam. Pasaule, salīdzinot ar pasaku, ir izvērstāka un varoņi no likteņa bīdītiem darītājiem kļūst paši par saviem likteņa lēmējiem. Pasaules koncepts joprojām ir melnbalts, un pelēko toņu pāreja ir visnotaļ epizodiska. Galvenā varone Hanija ir īsts Tumsas valdnieka bērns, viņai ir dots viens uzdevums – samaitāt pasaules dvēseli. Tā tāda abstrakcija, kas ļauj dažiem cilvēkiem sevi uzskatīt par pasaules sirdsapziņu un ar savu piemēru darīt labāku pasauli. Kā jau pasakās ierasts, pat Tumsa nespēj pretoties Gaismai, sevišķi, ja ietekme ir nepārtraukta. Taču Hanija no visas sirds cenšas izpildīt Tēva gribu.

Hanijas māte princese Haksena, Hanijasprāt, ir pamuļķis radījums, taču ir pietiekoši naudīga un lemtspējīga, lai viņām kādu laiku būtu pa ceļam. Viss ceļojums patiesībā ir autores mēģinājums satuvināt pretpolus, jo Hanijai Tēvs kopš dzimšanas brīža ir ielicis naidu pret māti. Tādas savdabīgas mātes un meitas attiecības, kuras katrs lasītājs var ekstrapolēt pēc sirds patikas uz savu dzīvi vai citiem literatūras varoņiem.

Neko labāku par to, cik labi būt labam, autore īsti nav spējusi izdomāt, taču viņas izvēlētais formāts uz neko vairāk arī nepretendēja. Ja pavisam aizdomājas, vai tad tādēļ atziņa ir slikta? Nē. Patika, ka neaizgāja galējībās, un te labie labā vārdā nevairījās mērkt zobenu asinīs. Grāmatas valoda ir ļoti viegla, un arī sliktās lietas nenotiek tik daudz, lai grāmatu nevarētu lasīt pilngadību nesasniedzis lasītājs. Viss ir ar mēru, un ļaunums, gribam to vai ne, tomēr ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Protams, tas nebūtu es, kas labā un ļaunā attiecību izpausmēs autores nepamanītu alegorisku Pareto efektivitātes aprakstu, kura Hanijai ļauj saprast bezkompromisa ļaunuma vājo vietu.

Diemžēl es pats pie šīs lasītāju iesācēju kategorijas pats vairs nepiederu un tādēļ daļa no stāsta burvības man pagāja secen. Visu laiku vēlējos kaut ko vairāk, iespējams drūmāk, ļauno tēlu slīpētāku, bet godīgi, tad man labāk būtu domāt pašam savu stāstu, nevis apvainoties, ka kāds nav izdomājis tā kā man vajag. Stāsts ir labs un lasās raiti, taču pieredzējušam lasītājam šī vairāk varētu būt mēģinājums atgriezties bērnībā, nevis kaut kā jauna atklāšana. Šeit grūti runāt par interesantas pasaules uzbūvi, standarta dekorācijas un visnotaļ standarta varoņa ceļš, kur varonim nemaz nav tik daudz no kā izvēlēties. Viņš drīzāk ir kā māls, kuru mīca pasaule un pavadoņi. Stāstā ir divi skatupunkti, taču Hanijas stāsts mani pievilka vairāk, izskatījās, ka autore bija vairāk pie viņas piestrādājusi. Varbūt vienkārši tādēļ, ka man patīk racionālie varoņi, un Hanija nudien bija racionāla pēc velna.

Grāmatai savā kategorijā lieku 8 no 10 ballēm, es varu saprast, kādēļ autore ir guvusi popularitāti, viņai padodas varoņu pasaules uztveres un emociju apraksti, taču pasaulē man bija pārāk maz dimensiju, lai spētu tajā pa īstam iedzīvoties un aizmirst, ka tā ir pasaka. Šķiet esmu izaudzis no mērķauditorijas un zaudējis kaut ko, kas palīdz saprast pasaku burvību. Ja patīk pasakas, un labu stāstu ar labiem varoņiem vērtē vairāk par smalki uzrakstītu pasaules dekorāciju, tad noteikti izlasi, nenožēlosi!

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology

All These Shiny Worlds The 2016 ImmerseOrDie Anthology

Šo grāmatu saņēmu no Lasītājas pagājušajos Ziemassvētkos, kad notika ikgadējā grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās. Man grāmata iekrita e-pastā, un savā blogā Lasītāja ierakstīja: “Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.” Jāsaka, ka viņa nekļūdījās, šajā grāmatā patiesībā ir diezgan daudzi labi stāsti, un par nevienu no autoriem es neko nebiju dzirdējis.

Antoloģijas sastādītāju ideja ir bijusi sekojoša: piedāvāt 34 vadošajiem indie autoriem fantastikas un fantāzijas žanrā iedot viņiem savu labāko stāstu, paciest to rediģēšanu un beigās publicēties antoloģijā. Beigu beigās palika vien piecpadsmit, kuriem būtu jāparāda autoru labākais sniegums. Man patīk antoloģijas, kuras nav šauri specializētas, jo tad pēc ceturtā stāsta sāk likties, ka lasi vienu un to pašu. Lai gan reizēm man patīk lasīt vienu par un to pašu. Vienu vārdu sakot, iedodiet man izlasīt SSF antoloģiju!

The First Man in the World – Misha Burnett – agrākos laikos šo sauktu par Hard SF, bet mūsdienām pārāk vienkāršs stāstījums. Galvenais varonis ir tehnoloģiju sasniegumu iemiesojums un vienatnē terraformē veselu planētu. Tas aizņem gadu tūkstošus. Tehnoloģijas ir aprakstītas labi, taču pietrūkst paša varoņa. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Demon Gambit – J.S. Morin – arī topošajam demonologam ir jāliek eksāmeni, viņam ir svarīgi būt pirmajam kursā, un nevar aizmirst sociālas lietas. Vispār jau slēgt darījumus ar dēmoniem nav prātīgi, taču šī stāsta varonim ir sistēma, kas ļaus viņam iegūt visu, nemaksājot neko. Taču katram plānam ir atrodama vājā vieta. 7 no 10 ballēm.

Rolling the Bones – Richard Levesque – karalis vecs, mantinieku nav. Karaļa padomdevējs – burvis ir pārāk piesaistīts valdošajai dzimtai, lai pieļautu varas maiņu. Nākas improvizēt, par laimi viņam ir jauns māceklis, kurš saprot, ka dzīvē ar uzcītību vien daudz nepanāksi, vajag izmantot veiksmi. Standarta stāsts 6 no 10 ballēm.

All the Way – Graham Storrs – nedaudz transhumānisma, pasaulē, kurā cilvēks var izvairīties no nāves. Aizved nostaļģijā uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Mūsdienās prasās kaut kas nedaudz vairāk. Taču 7 no 10 ballēm ir pelnītas.

The Ant Tower – Christopher Ruz – burvji, karavīri un ļaunās burvestības. Skudrupūznis ir nosaukums kaut kam, ko reiz ir radījuši divi burvji, tas lēnām pārņem apkārtni un ir nepieciešams ko darīt. Problēmas risināšanai tiek nosūtīta karavīru rota ar magu priekšgalā. Visnotaļ melns stāsts, kurš tā vien prasās tikt izvērsts 8 no 10 ballēm.

Heft – Brett Adams – spiegu stāsts, kas it kā beidzas negaidīti un ar morāli, bet mani nemaz nepavilka. 6 no 10 ballēm

The First Acolyte of the Upshan Berenthal – Bryce Anderson – šis man patika, noslēpumains artefakts, nedaudz reliģijas dogmatism kritikas un visnotaļ interesanti varoņi, kuriem tiek piedāvātas interesantas izvēles. 9 no 10 ballēm.

Bronwen’s Dowry – Belinda Mellor – par mazā cilvēka vēlmi sasniegt kaut ko lielu, labo amatnieku un viņa gudro sievu. Praktiski pasaku pārstāstījums, bez pārāk lielas piepūles. Lasās jau labi, bet nekas tāds, kas liktu lasītājam sajūsmā aplaudēt. 6 no 10 ballēm.

The Spider and the Darkness – Russ Linton – šeit ir interesanta pasaule, nedaudz padrūma, bet kāda gan var tā būt pazemē. Galvenā varone ir pārkāpusi daudzus kopienas aizliegumus un vēlas redzēt ko vairāk kā tumšās pazemes alas. Viņas sapņu piepildījums ir tikai viņas pašas rokās. 9 no 10 ballēm.

The Dowager’s Largesse – Jefferson Smith – par šo stāstu man ir pretrunīgi iespaidi, no vienas puses zaļais un zelta alus nav slikta ideja, pasaule ir interesanta, taču globālais stāstījuma ritums ir nepārliecinošs, grūti saprast svarīgās lietas un beigas ir sasteigtas. 8 no 10 ballēm – par pasauli un lamu.

Theriac – Becca Mills – par cilvēkiem, kas redz dēmonus, par to, ka dēmons ir tikai aizspriedums un ka nesaprotamais ne vienmēr ir ļauns vai slikts. Galvenajai varonei to nākas atklāt uz savas ādas. Šī atklāšana, lai ar aizkustinoša, nebija pārāk pārliecinoša. 7 no 10 ballēm.

The Red Flame of Death – Van Allen Plexico – veco laiku stilā izstāstīts piedzīvojums. Galvenais varonis atstājis Salemu, lai pieliktu punktu dēmonam, kurš ir pie vainas Raganu prāvai. Dēmonu viņš vajā pa visu pasauli un, iespējams, reiz tas tiks sakauts, taču cīņa ar nelabo nav viegla. 10 no 10 ballēm.

The Blue Breeze – Regina Richards – mīlastāsts, kas pamatīgi piebāzts ar piedzīvojumiem. Var jau teikt, ka standarta pasākums, divas pasaules, divas kultūras, kuras viena otru ienīst, bet mīlestība ir stiprāka par visu. Pasaule labi izveidota un cīņu apraksti līmenī. 9 no 10 ballēm.

The Rakam – Karpov Kinrade – patiesībā šis ir sensenais mīlas stāsts, par pienākumu pret ģimeni un savu mīlestību. Tas viss ietērpts fantastiskā pasaulē, kurā ir lidojoši vaļi, pirāti un cilvēkēdāji rakami, netrūkst maģijas. Tā vien prasās izlasīt vēl kaut ko par šo pasauli uzzināt kā viss beidzās, vai kā viss sākās. 10 no 10 ballēm.

Ja vēlies izlasīt kaut ko jaunu un nepazīstamu, tad ķeries vien klāt. Stāsti ir lielākoties labi un atradīsies kaut kas katram.

%d bloggers like this: