Navigate / search

Orconomics (The Dark Profit Saga #1) by J. Zachary Pike

Pie šīs grāmatas tiku Ziemassvētkos, paldies Andrim! Man, lasot fantāzijas grāmatas, gandrīz vienmēr nākas aizdomāties par iespējamo makroekonomikas vidi, kurā visi rūķi un elfi darbojas. Kur briesmoņi ņem visas tās bagātības, kāpēc pēkšņi kaut kāda ala meža vidū ir pilna ar zeltu? Vai veiksmīgs iekarojums rada tādu pašu efektu kā Spānijai Dienvidamerikas iekarošana? Fantāzijas grāmatas šajā aspektā ir dažādas, bet lielākoties nevienam tas nerūp.

Burvestības, attapība un zobens ir tas, kas definē Arth -pasauli, kura ir līdzīga mūsējai, tikai maģijas ir tā pavairāk. Šajā pasaulē licencētam varonim monstru nogalināšana ir darbs. Varoņu ģilde piedzīvojumu meklēšanu ir pārvērtusi par karjeru, kurā neiztikt bez sponsoriem un investoriem. Rūķu berserkeram Gormam Ingersonam, varoņu laiki ir pagājuši un nu viņš vada dienas klaiņojot un aplaupot citus varoņus. Taču pēkšņi viņam tiek piedāvāta iespēja atkal kļūt par īstu varoni, nodzēst visas apsūdzības un atgriezties varoņu ģildē.

Šī nudien ir laba satīra par fantāzijas žanru. Galvenais varoņu motivators ir zelts un slava. Domas par labāku pasauli tiek izsistas no galvas jau pirmajos varoņa līmeņos. Peļņa ir tā, kas tur uz kājām varoņu industriju. Tu nevari mesties virsū pirmajam ceļā sastaptajam monstram. Iespējams, ka Varoņu ģilde uz viņa nogalināšanu jau ir pārdevusi tiesības, kādai investīciju kompānijai, kura jau noalgojusi varoņus, izlaidusi vērtspapīrus uz monstra laupījumu. Ja tādu monstru nogalēsi, būs lielas problēmas ar ģildi, investoriem un valsts pārvaldi. Tāpēc varonis ar zobenu nevicināsies, ja viņam kabatā nebūs līgums ar kvesta devēju.

Kādu laiku šāda stratēģija nodrošināja labu ekonomikas uzplaukumu, bet tad daļa no ļaunās puses tēliem reģistrējās kā NPC, laupījums kļuva aizvien nabadzīgāks un drīz būs pienācis brīdis, kad nekāda vērtspapīru pārpakošana vairs nespēs izglābt investīciju kompānijas no bankrota. Karalis ir norūpējies.

Groma stāsts ir stāsts par varoni, kurš, lai ar’ deklarē, ka vairs netic labajam un redz cauri sistēmai, tomēr ir spiests piedalīties kvestā, kas ļaus viņam atgriezties Varoņu ģildes paspārnē. Viņš nav vienīgais tāds dzīves pabērns. Viņa varoņu komandā ir gan bards ar attieksmes problēmām, pārītis magu, kas necieš viens otru, elfu princese, kurai ir atkarība no dzīvības eleksīriem un Glībeks- goblins, kuru Gorms pieņēmis par savu skvairu. Visus viņus vada cilvēks, kurš iedomājas, ka ir trakās dievietes pareģotais septītais varonis. Liktos, kas gan varētu likt izmainīties 10 līmeņa bersekeram, bet autors atrod veidu, kā to izdarīt!

Grāmata izlasījās vienā rāvienā, piedzīvojumi labi iederējās autora izvēlētajā stāstījuma veidā, nedaudz iesmiet par standarta varoņa ceļu, bet tai pat laikā nepadarīt to par atklātu ņirgāšanos, par žanru kopumā. Ko vērts vien bija iepazīties ar orku mārketinga pamatiem. Goblinu investīciju kompāniju finanšu atskaitēm, kvesta devēju ikdienas problēmām.

Lieku 10 no 10 ballēm, ja esi aizdomājies par ekonomisko pamatojumu fantāzijas pasaulēs notiekošajam, tad neko labāku par šo grāmatu neatradīsi. Ja patīk nedaudz pasmieties par fantāzijas pasauļu klišejām un tai pat laikā saņemt aizraujošu stāstu, tad iesaku izlasīt šo grāmatu.

Великое перерождение by Артём Каменистый

Jauno gadu nolēmu uzsākt ar LitRPG gabalu, nav jau tā, ka man pašam trūktu RPG spēles, ko spēlēt, bet reizēm noder palasīties par izdomātām spēlēm. Šis autors jau daudzus gadus turas šī apakšžanra līderos, vismaz manā topā noteikti.

Ar Darka piedzīvojumiem es iepazinos jau sērijas pirmajā grāmatā Первый робинзон Экса. Nu viņa robinsona piedzīvojumiem ir pienācis gals, tiek saņemts kvests atklāt savu lokāciju visai pasaulei, pretī tiks dots tas, ko Darks visvairāk vēlas – iespēja sākt visu no jauna. Bet izskatās, ka ar šo kvestu spēles mākslīgie intelekti ir atraduši veidu, kā tikt vaļā no nevēlama spēlētāja.

Ar šo fantasy novirzienu ir tā – vai nu patīk vai nepatīk. Es esmu no tiem, kuriem patīk, un tādēļ mani spriedumi par šo darbu ir jāskata kā minimums ar piesardzību. Autora izdomātā spēles pasaule ir izcila. Lit RPG žanrs ļauj autoram realizēt jebkuras savas idejas, jo nav jāuztraucas par stāsta loģiskumu, ekonomisko pamatu un citām piņķerīgām lietām. Ja normālā pasaulē, kuru apdzīvo elfi un rūķi, iebāztu simtiem pazemes kazemātus, kurus apdzīvo miljoniem nešķīsteņu un dažāda līmeņa bosu, rastos jautājumi, no kā viņi tur pārtiek, kur ņem munīciju un kāpēc nelien ārā, tad lit RPG dari, ko vēlies.

Lasot šāda tipa grāmatas ir jābūt gatavam uz to, ka laiku pa laikam autors uzskatīs par vajadzīgu sarakstīt varoņa statistiku, izpildītā kvesta balvu un citus sīkumus, kas it kā piedod līdzību spēlei. Varoņa izaugsme arī ir tieši proporcionāla viņa sasniegtajam līmenim – vismaz fiziskajā sagatavotībā. Visādi citādi gan par viņu to nevar teikt. Puisis, neskatoties uz brīvo laiku un spēlē pavadītu mēnesi, tā arī nav atradis laiku iedziļināties spēles niansēs. Šo faktu autors ir izvēlējies par atspēriena punktu notikumu attīstīšanai. Paņēmiens nudien nav unikāls, tas tā ir 90% šī žanra grāmatās. Arī mūsu varonis joprojām ir totāls nūbs (newbie), kurš neko nesaprot, bet viņam dikti veicas. Būšu godīgs, viņa veiksme reizēm krīt uz nerviem, tā ir no tā tipa, ka iekrīt līdz padusēm mēslos un tad kārpoties ārā nejauši atrod puskilo zeltu un sauju dimantus.

Tipisks varonis tipiskā stāstā, taču neskatoties uz visu to, izrāvu grāmatu vienā piegājienā, pat vairāk darīju ko pēdējā laikā nebijuši, izlasīju grāmatu pirms gulētiešanas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un ja pa rokai būtu bijis turpinājums (kuru noteikti vēl raksta), izlasītu to ar.

Уровни сложности by Артем Каменистый

Nepagāja ne gads un atkal pieķēros Čītera sērijai. Patiesībā, pieķeros tūlīt līdz ko grāmatu bodē ieraugu turpinājumu. Sērija ir labi zināma un es jau pirms grāmatas atvēršanas varu nojaust par ko būs notikumi un reizēm tāda pārliecība dzīvē noder.

Čīteris ir nolēmis sasniegt savu esošās dzīves mērķi, no iepriekšējās viņš neko daudz neatminas, bet tagad viņš mīt Kontinentā un visticamāk tā ir milzīga datorspēle, kuras spēlētājiem nav ne mazākās nojausmas kādēļ viņi te atrodas. Viņa misija ir šķērsot spēles klāstera robežu, par to dod daudz pieredzes punktus un pietuviņa viņu savai mīļotajai meitenei.

Vispār jau tā meiča laikam ir pierakstīta, lai galvenajam varonim nenāktos uzreiz cīnīties ar Kontinenta varenajiem veidotājiem. Tā viņam ir dzīvē mai mērķīši kurus katras grāmatas stāstījuma laikā sasniegt. Iepriekšejā bija uzkačāt līmeni vismaz līdz astoņpadsmit, šajā nokļūt jaunā teritorijā. Beidzot lasītājam tiek atklāta Marka loma visā stāstā, šis tipāžs nedzer alu vien, viņam ir slēptās spējas, kas ir kritiskas visam pasākumam.

Grāmata ir tipisks fantastiskai bojeviks un no pārējām atšķiras ar stāstījuma kvalitāti un kauju apraksta krāšņumu. Izņemot galveno varoni pārējie personāži ir otršķirīgi, kaut cik attīstīts tiek vienīgi mūsu galvenais varonis. Viņš mums ir tāds nesavtīgs un galīgi neiederas Kontinenta raibajā publikā. Pārējie ir tikai ēnas fona, kurām lielākoties pienākas apbrīnā vērot Čītera kārtējo varoņdarbu. Sak, tik zems levelis, bet tik brangi n-tā līmeņa bosu nogāza. Grāmatā vislabāk patika beigas, tur pēdējās pārdesmit lapaspusēs bija nopietna kauja ar Rembo elementiem (helikopteru notriekšanu), lēkšana pāri tiltam un cīnīšanās pret veselu superļaundaru bataljonu.

Šī noteikti ir grāmata tikai lit RPG entuziastiem, tāds viegls stāsts bez nekādas dziļākas jēgas (košļene smadzenēm), man kaut kas viņās ļauj atslēgties no visas pasaules, pat apzinoties, ka darba literārā vērtība nav augsta, bet kaut kas tur ir kas ievelk un izrauj no reālās pasaules. Lieku 8 no 10 ballēm, bet cilvēkiem ar viņu virsū noteikti nebāzīšos.

Sixteen Ways to Defend a Walled City by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man ieskapēja Andris, teica – Tev jau tas autors patika, patiks šī ar’. Grāmatas nosaukums mani uzrunāja, es pat ilgi nenomarinēju plauktā, pieķēros nedēļas laikā.

Šis ir stāsts par Siyyah Doctus Felix Praeclarissimus dēla Orhanu un viņa Lielā aplenkuma vēsturi, kas sarakstīta, lai varenu vīru darbi un ciešanas netiktu aizmirsti. Aplenkums tuvojas un Pilsētai nav atlicis laika pienācīgi sagatavoties, iedzīvotājiem nav nedz ūdens, nedz pārtikas, bet viņiem ir Orhans un ienaidnieks.

Orhans ir parasts inženierdaļas vienības komandieris, kura ikdienas uzdevums ir meklēt savai karaspēka daļai finansējumu un laiku pa laikam uzbūvēt pa kādam tiltam. Viņš ar visu sirdi un dvēseli kalpo Robūru impērijai, lai ar pats ir vienkāršs “pienaģīmis”. Priekš inženiera, viņš ir pārlieku labi informēts par iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju, viņa pazīšanās loks aptver arī Impērijas valdošos slāņus un lasītājam atliek tikai minēt, kas tad Orhans ir patiesībā.

Pirmajā acu uzmetienā šī grāmata ir vēsturisko notikumu apkopojums, kuru tās apkopotājs ir labi bagātinājis ar savu personīgo varoņdarbu aprakstiem. Protams, viņš ir pieticīgs un īpaši augstu savu veikumu nevērtē, bet kurš hronists gan tāds nav? Pilsētas aplenkumu kā alegoriju lasītājs var attiecināt uz visu, ko viņš vēlas, Romas krišana – lūdzu, Konstantinopoles mūru sagraušana – gandrīz precīzi! Apraksts ir tikpat vēsturisks kā mūsu vēstures hronisti. Ienaidnieks ir gudrs, nežēlīgs, tam ir pieejami neierobežoti resursi, aizstāvji ir pa roku galam salasīti ļautiņi, jo Impērijas zieds nodevības rezultātā ir gājis postā. Taču Impērija jau tādēļ ir impērija, ka nebalstās uz līderi bet uz ideju.

Ja lasīts kāds no iepriekšējiem autora darbiem, tad negaidītie sižeta pavērsieni vairs nepārsteigs, bet tik un tā viņi ir reizē gan klišejiski, gan pilnīgi negaidīti, kas šo grāmatu ierindo gandrīz kā īsta hronika kategorijā. Manuprāt, galvenais šīs grāmatas mērķis ir parādīt, cik patiesībā trausla ir visu lielo civilizāciju esamība. Tu dzīvo noteiktā laikmetā, kādā impērijā, varbūt galvaspilsētā varbūt perifērijā, iespējams, tu esi imperators, iespējams, zemnieks, bet paies gadu tūkstoši un neviens
neatcerēsies, ne tikai tavu neuzvaramo impēriju, ne tavu vārdu, lai kā tu censtos. Šie cilvēki atraks kaut kādas drupas un brīnīsies, kas gan te savulaik ir bijis? Pat ja tava hronika saglabāsies nemainīga gadu tūkstošus, tad tās lasītājs nespēs pateikt, vai tas ir izgudrojums vai patiesība. Varbūt tādēļ nemaz nav vērts ar patiesību aizrauties un stāstā ielikt kādu morāli un varenu vīru varenus darbus?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturei līdzīgi darbi un vēlies lieku reizi atgādināt, cik mūsu laika posms ir maznozīmīgs visā pasaules vēsturē, tad rekomendēju izlasīt.

Мир миров (Mitoświat #1) by Paweł Majka, Павел Майка

Par šo grāmatu uzzināju sekojot līdzi krievu izdevniecību jaunumiem. Kā par brīnumu, aizejot uz veikalu, šī grāmata bija pieejama, ja godīgi, tās apraksts mani bija visnotaļ ieintriģējis, jo tika solīts kaut kas tāds, ko es pirms tam savā lasītāja karjerā nebiju sastapis.

Pirmais pasaules karš beidzās pavisam citādi, Zemei uzbruka “marsieši. Uzbrukumu atsita, bet sekas palika. Lieta tāda, ka marsiešu pēdējais ierocis bija mītu bumbas, kas atbrīvoja ticības enerģiju. Pēc teorijas tai vajadzēja atdzīvināt visus cilvēces mītus un leģendas, tad tiktu izsēdināts marsiešu dievu desants, mūsu zemes leģendas tiku pakļautas to gribai, viss notika pēc plāna līdz bumbu nomešanai. Tagad katru pilsētu apsargā tās leģendārie varoņi, katru māju aizsargā maģiska barjera, militāristi savās laboratorijās rada savus dievu, cilvēki slēdz darījumus ar dēmoniem un dieviem.

Grāmatas galvenais varonis Mireks ir vārda tiešā nozīmē apsēsts ar atriebību. Viņa ģimene gāja bojā dzelzceļa katastrofā, bet viņš ir atradis vaininiekus un tiem ir lemta bojāeja. Pirmo nogalēt bija viegli, taču pārējie nojauš ko nelāgu un nākas pamatīgi piestrādāt, lai tiktu viņiem klāt. Šī grāmata ir par Mireka lielo plānu, kā tikt klāt atlikušajiem vainīgajiem, izvilināt tos no cietokšņiem un veikt gala norēķinu. Šajā jomā stāsts neatšķiras no standarta romānu par šādu tēmu. Galvenais varonis parasts cilvēks, apstākļu spiests atrod sevi no jauna, savāc blici un dodas pretī savam mērķim. Šis sižets īpaši neatšķiras no līdzīgajiem, es varu derēt, ka lielā atklāsme, kas nāks vēlāk visu apgriezīs ar kājām gaisā un parādīs visu no jaunas perspektīvas. Tāds kvests kvestā, kur prevalē atriebība, bet, lai sasniegtu savu mērķi, ir jāsasniedz daudzi sīki mērķīši.

No tāda filosofiskā viedokļa šīs ir tādas vieglas pārdomas par brīvo gribu. Vai Mirekam, kurā iemiesojies atriebes dēmons, vispār ir brīvā griba? Vai visi tie dievi un dēmoni, kuri ir spiesti dzīvot savā leģendā vispār ir brīvi savās izvēlēs un, ja ir, tad cik daudz? Katrs mīts pēc savas būtības ir noteikumu kopums, kā mītiskajam objektam rīkoties un kā uzvesties, noteikumus var mainīt, bet tas jau ir ticības jautājums. Mireks meklē kolīzijas šajos noteikumos un izmanto tās savā labā.

No pasaules uzbūves viedokļa, man šī grāmata ļoti patika, tāds dinamisks Mitago mežs pa visu pasauli. Mītu arhetipi te ir vienkārši episki. Mūžīgā revolūcija vien ir ko vērta, Revolucionāri Maskavā uzcēluši piramīdu, tajā apglabājuši savus vadoņus, pārvērtuši savu valsti milzīgā gulagā un cenšas nest laimi un atbrīvotību visai pasaulei. Mežs ir mežs ar saprātu, tāds bioms, kas kontrolē visus savus elementu, cīnās ar Revolūciju un mēģina iekarot arī Galīcijas dzelzceļa teritorijas, no lielajiem spēlētājiem vēl ir Tundra un Māte Taiga. Par seniem karaļiem vispār nav ko runāt. Tā kā notikumi ir centrēti Polijas teritorijā, tad par Amerikām un Āfrikām mēs neko nezinām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, noteikti izlasīšu turpinājumu, kad tas iznāks man saprotamā valodā. Ja patīk tehnomaģijas pasaules, kur pārdabiskas būtnes ir tikpat reālas kā cilvēki, tad droši var ķerties klāt – iesaku.

Black Leopard, Red Wolf (The Dark Star Trilogy, #1) by Marlon James

Man reti gadās grāmata, kuras lasīšana man aizņem veselu mēnesi, bet nu ar šo atgadījās tieši tā. Iemesls pavisam vienkāršs – grāmata nav pietiekoši interesanta, lai rastos vēlme palasīt to ārpus sabiedriskā transporta. Bet viss sākās tik labi!

Pēddzinis ir pazīstams visā Āfrikā kā izcils mednieks. “Viņam ir oža!” Šoreiz viņam tiek uzdots pavisam vienkāršs darbiņš, uzmeklēt kādu puiku, kas pazudis pirms trīs gadiem. Puika ir visnotaļ noslēpumains, un tā atrašanai tiek nolīgta vesela algotņu brigāde. Pēddzinis ir radis strādāt vienatnē, bet apstākļi spiež. Viņam nākas atrast jaunus draugus, pazaudēt tos, pārvērst tos par saviem ienaidniekiem un otrādi.

Un tad vēl tā mārketinga piešprice, ka autors iedvesmojies no afrikāņu mitoloģijas un Āfrikas vēstures, radījis ambiciozu stāstu un neaizmirstamus varoņus utt.

Labi, ja tev ikdienā patīk lasīt Kenijas ziņu portālus, kuros laiku pa laikam kāds balts taksometra vadītājs ar zelta gredzenu pirkstā saviem klientiem saīsina reproduktīvos orgānus vai burvji bēgot no policijas pārvēršas kazā, tad šī grāmata tevī atradīs lasītāju. Te netrūkst burvju, zinātņu vīru, raganu, zibensvampīru, cilvēkēdāju, dažādu viedu cilvēku, kuri pārvēršas leopardos, hiēnās un lauvās. Tāpat netrūkst arī homoseksuālisma, pedofilijas un masu slepkavību.

Sāksim ar pozitīvo, autors rakstīt māk, šķiet, ka viņš pats izbauda rakstīšanas procesu. Viņa varoņi ir kā īsti Koelju sekotāji, katrs viņu teksts ir citāts, par dzīves jēgu vai šaubīgām seksuālām nodarbēm. Līdz ar to ir diezgan grūti izsekot stāsta gaitai, kur nu vēl varoņu motivācijai un izaugsmei. Stāsta struktūra ir tāds saraustīts Omoluzu lēkājums pa griestiem. Jā, pašās grāmatas beigās viss beidzot ir nostājies savās vietās un visu var smuki sarindot kā pienākas. Taču nekādu prieku pēc sešsimt lappušu nomocīšanas man tas nesagādāja, aizvēru grāmatu ar domu – “Man pie kājas gan Pēddzinis, gan tas Puika”.

Es gan neizslēdzu domu, ka visā tajā bija kāda mega dziļā doma, ko es kā afrikāņu mitoloģijas nepārzinātājs esmu palaidis garām savas aprobežotības dēļ. Jo mitoloģiskās dekorācijas bija pārpārēm, dēmoni, kas izliekas par dieviem, dievi, kas izliekas par kokiem. Un tās durvis, kas ir īsta teleportu sistēma. Katra Āfrikas karaļvalsts ir pasaule pasaulē, ar savām intrigām, saviem karaļiem un savu kultūru. Fons ir ļoti labs un tikai tādēļ es grāmatu pievārēju līdz galam.

Par Pēddzini, kuram ir tēvs , kas nav viņa tēvs, bet tomēr ir tēvs. Kurš neatrieba sava tēva, kas nebija viņa tēvs nāvi un viņa mingi bērniem vispār ir grūti ko pastāstīt. Viņš dzīvo maģiskā reālisma pasaulē un tā viņu nepieviļ. Reizēm šķiet, ka viņš ir aprijies kaut kādas sēnes un patiesībā sēž savā tēvoča mājā uz lētā paklāja, kas uzklāts uz dārgā, lai sievas neredz un nekur nemaz nav aizgājis. Viņu jau var arī saprast, jo viņš uzauga pilsētā, viņa sievišķo daļu burvji laikus nenogrieza un tad nu viņš tāds, kuram patīk vīrieši klīst pa pasauli un piesaista sev visādas nelaimes.

Grāmatu es noteikti nevienam neieteikšu lasīt, lieku 5 no 10 ballēm. Skatoties labos vērtējumus gūdrīdos, nospriedu, ka te vairāk ir haips par autora iepriekšējiem darbiem un cerība, ka aiz visas tās vardarbības ir kaut kāda jēga. Daudzajiem salīdzinājumiem, ka šis ir afrikāņu Game of Thrones es nepiekritīšu, jo GoT vismaz bija skaidra stāsta struktūra un varoņiem kaut kādas cerības uz troni.

Oathbringer (The Stormlight Archive #3) by Brandon Sanderson

Šīs grāmatas izlasīšana man prasīja četrus piegājienus un pusotru gadu. Jāatzīst, ka pats biju pārsteigts par tik iestieptu lasīšanas procesu, pirmās divsimts lapaspuses es esmu lasījis vismaz trīs reizes. Ja ar pirmajām divām sērijas grāmatām es tiku galā pāris nedēļās, tad šo izlasīju tikai principa pēc.

Rošārā vairs nekas nav tāds kā bijis, Voidbringeri ir atgriezušies, Paršendi sacēlušies pret saviem saimniekiem. Dalinars ir uzņēmies misiju kļūt par cilvēces apvienotāju, viņam ir divas izvēles – diplomātija vai karš. Kaladins, ticis pie jaunām spējām, dodas izlūkos un pie reizes apraudzīt savus vecākus. Desmitiem citu jaunizcepto Knights Radiant izkopj savas lidošanas un kaujas spējas. Visiem ir skaidrs, ka civilizācijas gals ir tuvu.

Sandersona fantāzijas lidojums joprojām ir apskaužami plašs, Rošāras pasaule ir ieguvusi tik daudzas nianses, ka, balstoties vien uz sērijas pirmajām trīs grāmatām, var mierīgi izdot Lonely Planet ceļvedi. Galveno varoņu skaits sniedzas desmitos un tādēļ katru notikumu varam aplūkot vismaz no trīs dažādiem skatupunktiem. Autors ir izdarījis visu, lai ievilktu lasītāju savā pasaulē un nelaistu vairs ārā.

Neskatoties uz visu to, man nez kādēļ bija problēmas izlasīt grāmatu! Iespējams, ja sērija tiek rakstīta pietiekami ilgi, cilvēks, kas lasa trešo grāmatu vairs nav tas pats cilvēks, kas lasīja pirmo. Seši gadi tomēr ir paliels laika sprīdis. Iesākot lasīt grāmatu manas atmiņas par iepriekšējiem notikumiem bija tik miglainas, ka drīzāk bija nekādas. Lai ar varoņus pēc vārdiem atminējos, gribētos, lai autors katras grāmatas sākumā ieliktu mazu iepriekšējo notikumu atstāstu. Tā nu man nācās iepazīt viņus no jauna.

Vislielākā sāpe man bija par veidu, kā autors nolēma eskalēt situāciju. Pasaulē aptuveni 4’000 gadus valdījis miers un cilvēki jau sen aizmirsuši par Odiumu, Voidbringeriem un pat no Knights Radiant pāri ir palikuši tikai zobeni un bruņas. Taču vienu dien pēkšņi izrādās, ka plašajā pasaulē vairs nevari nospļauties, lai netrāpītu kādam pusdievam, tūkstošgadīgam pustrakam ordeņa bruņiniekam, vai pat pašam Odiumam. Ar tādu koncepciju viss ir iespējams un ir skaidrs, ka Kaladinam vajadzēs tikai nedaudz pacensties un visi viņa sapņi piepildīsies. Arī pēkšņā globālā teleportu tīkla atklāšana, bija brīnumaini veiksmīga, jo kā gan citādi ar minimālu karaspēku paspēsi uz visām kaujas vietām?

Vispār grāmatu izglāba fināla kauju apraksti un mazās pauzītes/iestarpinājumi starp nodaļām, kurās autors bija iestarpinājis Rošāras notikumus nesaistītus ar galvenajiem varoņiem, bet svarīgus kopējai sižeta līnijai. Bet ja man ir jāiebaksta pirksts brūcē, tad visvairāk mani piebeidza Dalinara stāsts, puse grāmatas ir viņa dzīvesstāsts. Par jaunību, dzīvi un lēnu sajukšanu prātā. Vistrakākais, ka tieši šis stāsts ir visas trešās grāmatas vēstījuma pamatā – lai ietu tālāk, cilvēkam ir jāpieņem sevi tāds kāds viņš ir, bez meliem, izskaistinājumiem un bēgšanas. Es pat dziļi sirdī saprotu, kādēļ un kāpēc, bet visa tā sevis pieņemšana un politika bija pārāk garlaicīgi. Iespējams, ka man vajadzēja izlaist tās nodaļas, bet es gribēju saprast visu!

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, subjektīvi šķiet, ka pusi no grāmatas varēja droši izmest un neviens neko nezaudētu. Uz beigām šķita, ka lasu kaut kādu izdomātas pasaules ģeopolitikas analīzi. Bet noteikti izlasīšu arī nākamo sērijas grāmatu, ja vien tā iznāks.

The Grey Bastards (The Lot Lands #1) by Jonathan French

Šo grāmatu man Andris iedāvināja pērnajos grāmatblogeru Ziemassvētkos. Es kā apzinīgs dāvanas saņēmējs grāmatu nobāzu plauktā un izlasīt atminējos tikai pēc atgādinājuma. Grāmatu kā labu bija cildinājis pats Marks Lorenss un tas jau parasti sviestu neiesaka.

Dzīvo sedlos un mirsti uz vepra. Tas ir pusorku sauklis. Pusorku dzīve nav viegla, dienas viņi vada Lot Lands (pēc konteksta sanāktu izložu zemēs), jo tieši tās viņu rase izvilka izlozē pēc lielā orku un cilvēku kara. Tad nu, kā jaukteņiem pienākas, vienā pusē orki, otrā cilvēki, pa malām elfi un centauri.

Mūsu stāsta varonis Šakālis ir Pelēko Bastardu ciltī, pavisam tādas ir astoņas. Jauns, viltīgs un ar ambīcijām viņš kādu dienu saprot, ka viņa cilts nav nekāds šakāļu bars, bet vienkārši cāļdirsas. Ir pienācis laiks nomainīt cilts vadību un aizsūtīt pašreizējo vadoni Claymaster mūža pensijā.

Autors stāstu nemaz nesteidz attīstīt – viss sākas prieka mājā ar nelielu slepkavību. Pirmās simts lapaspuses man šķita, ka prieka māja ir centrālā grāmatas lokācija, lai kādus brīnumus savā tēvzemē Šakālis neapskatītu, uz turieni viņš vienmēr bija nasks doties atpakaļ. Tad nu nācās pilnībā iepazīties ar ievadu pusorku seksa dzīvē un sievietes lomu viņu pasaules uztverē, kuru pat latviešu valodā var izteikt vienā vārdā – šķirba.

Ar pasauli ir tā, kā ir, standarta rases – elfi, orki, cilvēki un hāflingi (labi, ka ne hobiti). Kā viņi te visi radušies, mēs neuzzinām, taču orki ar elfiem karo jau sen un cilvēki salīdzinoši nesen. Oriģināli. Dažiem indivīdiem piemīt maģiskās spējas un dažas būtnes ir pilnībā maģiskas. Skaidra lieta, ka tādā pasaulē zem katra akmens slēpjas pa klavierēm, kuras negaidīti izstumt varonim ceļā. Taču Šakālis klavieres nepamanītu pat, ja viņam tās uzkristu uz galvas.

Šakālis ir varonis ar izteiktu Danninga Krūgera efektu, viņš ir tik stulbs, ka pats to nemaz nenojauš. Tā kā šajā jomā par varoņa izaugsmi var runāt pilnā nopietnībā. Ja ir jāizdara kāds pārsteidzīgs secinājums – Šakālis. Nepamatoti jāriskē ar savu vai citu dzīvībām – Šakālis nepievils. Neredzēt acīmredzamo – Šakālis te ir lielmeisters. Noteikti jau tas tā bija iecerēts, ka autors ļāva Sakālim kopā ar lasītāju izbaudīt drūmo pasauli, palēnām atklājot visas tās smalkās nianses. Šakālim ir viena laba īpašība (bez iespaidīga dzimumorgāna) – viņam mūždien veicas. Tāds iekritis ar roku sūdā, to izvilcis konstatēs, ka pie pirksta pielipis zelta gabals. Paldies autoram, veiksme Šakāli nekad nepamet. Ir skaidrs, ka lai ar kādas ziepes ar viņu nenotiktu, vienmēr kāds viņu atradīs un izglābs. Iespējams, tas būs kāds no cilts aizdzītais, iespējams, vēja brāzma, iespējams, palaistuve. Liktenis tāds.

Varbūt es esmu kļuvis par vecu un vairs tai grimdārk fiškā (ja viņa tur vispār ir) nespēju iebraukt, lai gan vairāk lieku, uz to, ka šeit zem rupjībām, seksa un zarnu šķaidīšanas nekāda īpašā stāsta nemaz nav. Autors ir pārcenties savu seksuālo fantāziju aprakstos un lasītājs var pat nepamanīt, ka Šakālim ir laba sirds, viņš ir lojāls savam klanam un, ja burvestība piespiedīs, viņš pat izpildīs savu zvērestu. Iespējams, ka tur bija pat ironija par prinčiem baltā zirgā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs standarta stāsts noslēpts aiz seksa, vardarbības un abiem kopā. Nenoliegšu, autoram ir talants kauju aprakstos.

Лучший друг големов by Дмитрий Олегович Смекалин

Šīs sērijas pirmo grāmatu izlasīju pavisam nesen, nevaru apgalvot, ka esmu sajūsmā par autora rakstu darbiem. Taču, ja reiz grāmata ir nonākusi manā plauktā, nebūtu diez ko prātīgi atstāt to nelasītu.

Aizgājušo civilizāciju portāli joprojām strādā un mūsu varonis nonāk pavisam citā pasaulē, kur sabiedriskā iekārta atbilst mūsu viduslaikiem. Šeit cilvēki pēc lielā kara izdzīvo ar maģijas un automātisko ieroču palīdzību. Mūsu varoņa maģijas paveids šai zemē nav cieņā, un jau pirmā satikšanās ar citiem magiem noved pie konflikta.

Tālāk būs nedaudz ar maitekļiem.

Arī šajā grāmatā ir daudz lapaspušu un diezgan maz notikumu. Šī ir jaunā aspiranta-arheologa Nekrasova personīgā anabāze. Viņš no tuksneša nonāk vietējās lielvaras galvaspilsētā un tad dodas atpakaļ tuksnesī. Pa ceļam pilnveido savas maģijas spējas un tikpat cītīgi stiepj līdz savus zelta stieņus, kurus iepircis vēl uz mūsu zemes.
Pozitīvi varu izteikties tikai par autora pasauli, tā bija tīri normāli uzrakstīta, nekas dižs, bet visnotaļ loģiska un saprotama. Interesanta flora un fauna, arī vietējās ekonomikas ieskicēšana bija tīri tā neko.

Reizi pa reizēm viņam gadās pa nopietnai klopei, no kurām viņš, pateicoties savām supermaga ķērienam, tiek cauri ar nenozīmīgām skrambām. Visi cilvēki ir maitas gabali, kas to vien vēlas kā mūsu varoni izmantot, apzagt un/vai nogalēt. Pat viņa lielā mīlestība vēlas no jaunā maga iztaisīt Imperatoru. Viņš gan ir pieradis pie šādas attieksmes un ļaujas notikumu gaitai. Izaugsme, neskaitot maģijas apguvi un noieto kilometru daudzumu, nav nekāda. Arī ar maģijas apguves procesa aprakstu ir diezgan garlaicīgi, kaut kas līdzīgs mācību grāmatas lasīšanai. Autors sīki un smalki uzskaita iemācīto maģiju pielietojuma iespējas, tad tās kuras vēl var iemācīties. Puse no uzskaitītā nekad netiek lietota. Un ko tu domājies – mūsu varoņa arsenālā visnopietnākā maģija nemaz nav no apmācības procesa! Līdz ar to padarot visnotaļ bezjēdzīgu visu zubrīšanās procesu. Taču bez mācīšanās mūsu varonim nav nekādu plānu, pasaule viņam ir vienaldzīga, cilvēki vienaldzīgi, tad kāpēc lasītājam vispār būtu jāiespringst, jo arī man varonis ir vienaldzīgs?

Kas gan tas būtu par varoņa ceļu bez īsta tumšo spēku pavēlnieka? Arī šeit tāds atrodas un beigās vēl ir megafaits. Tumšā tēla vietu šajā no Zemes tālajā pasaulē ir uzurpējis neviens cits kā Moņa no Odesas! Man, šo lasot, žoklis atkārās un te es sapratu, ka mani un autora ceļi šķirsies.

Atzīšos, esmu pārsteigts, jo varoņa ceļš kā žanra pīlārs nav vakardienas izgudrojums un līdz šim grāmatā lasītais vairāk atgādina nepabeigtu sižeta līniju apkopojumu. Es nerunāšu par klavieru lietu, kas virs mūsu varoņa galvas līst nepārtraukti, arī tas pieder pie šī žanra. Varbūt mazāk intensīvs būtu piemērotāks. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm.

Лишний на земле лишних by Дмитрий Олегович Смекалин

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.

%d bloggers like this: