Navigate / search

Город мечтающих книг (Zamonien #4) by Walter Moers

gorod mechtajushih knig

Šī grāmata kā izlasāma man bija atzīmēta jau sen. Tikai nekad nesanāca laiks, un arī pašas grāmatas man nemaz nebija. It kā jau varēju nopirkt angļu valodā, bet man nez kādēļ ir aizspriedumi pret uz angļu valodu tulkotajām grāmatām. Nācās gaidīt izdevumu krievu valodā, un tā, vienu dienu iegājis grāmatu bodē, ieraudzīju Hildergunsta Mītgrieža darbu par vienu no Camonijas interesantākajām pilsētām.

Grāmatas ar jums var izdarīt jebko, bieži vien pēc grāmatas izlasīšanas vākus aizver jau pavisam cits cilvēks. Es te nemaz nerunāju par Bīstamajām grāmatām, kur tevi nākas stiept uz kapiem tūlīt pēc vāku atvēršanas. Jaunajam rakstniekam Hildegunstam Mītgriezim rokās ir nonācis perfekts manuskripts, grāmata, pēc kuras izlasīšanas jums vairs negribēsies lasīt kaut ko citu. Hildegunsts vēlas atrast manuskripta autoru un, kas zina, iespējams, publicēt šo, nenoliedzami Orma iedvesmoto darbu. Visas norādes liecina, ka jādodas uz Grāmatu pilsētu – Sapņojošo grāmatu pilsētu.

Vai es jau pateicu, ka Hildegunsts ir dinozaurs, kurš cēlies no slavenas literātu dzimtas? Viņa krustēvs un skolotājs tā arī neatspirga pēc perfektā manuskripta sarakstīšanas un pievērsās lauksaimniecībai. Tas gan neliedza Hildegunstam apgūt visu klasisko Camonijas literatūru. Camoniju apdzīvo daudz un dažādi radījumi, taču viņus vieno kaislība pret literatūru, taču Grāmatu pilsēta ir visas literārās pasaules cents.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzos un dažādos slāņos. Pirmais un visvienkāršākais ir piedzīvojumu pilna gandrīz vai bērnu grāmata, kur optimistisks pūķveidīgais varonīgi cīnās par saviem sapņiem, reizēm pat par izdzīvošanu, un mēģina glābt pasauli. Pretīgais tārps Smeiks ar savu rokaspuisi Grafenštoku ir perfekti ļaundari, kas klāsta savus plānus katram, kuru nolēmuši pazudināt. Pat šajā slānī jaunajam lasītājam tiks garantēta izcila izklaide un vēlme lasīt vēl vairāk.

Otrs slānis pazīstamāks būs grāmatu vācējiem. Grāmatu pilsēta ir sapnis jebkuram kolekcionāram, interesē grāmatas, kurās protagonisti ir insekti, šeit atrodams vesels veikaliņš. Interesē kaut kas šausmīgs, te ir antikvariāts, kur apkopoti specifiski šausmu stāsti, un īpašniece pati ir šausmone. Gribas ko retu un dārgu, vari riskēt un rakties nocenoto grāmatu veikalos, cerībā uz pirmizdevumu ar autora autogrāfu. Vai arī doties pie grāmatu medniekiem un palūgt iznest no katakombām kādu grāmatu no Zelta saraksta, tas gan maksās ļoti dārgi. Grāmatu pilsētas virszemes daļa ir tikai neliela daļa no visas pilsētas, īstās grāmatu krātuves atrodas tās katakombās, kuras grāmatu krājēji ir izveidojuši sen senos laikos. Tagad tajos mīt dažādi briesmoņi, milzu grāmatu tārpi, garpīri un ciklopi.

Trešais slānis ir domāts literātiem un visādi citādi izglītotiem cilvēkiem, te var kavēt laiku pēc anagrammām mēģinot atšifrēt mūsdienu pasaules rakstniekus, uz kuriem atsaucas autors. Te ir par smalkajām rakstnieku un izdevēju attiecībām. Netiek aizmirst arī kvartāls, kurā vēlams nekad neiekulties, tur dzīvo kritiķi. Un pīties ar kritiķiem ir slikts stils. Nedaudz pastāstīts par reiz slavenajiem rakstniekiem, kas nu dzīvo bedrēs un savu talantu par naudu izdāļā tūristiem, tā gan ir dikti šausmīga vieta.

Vienu vārdu sakot, grāmata par grāmatām un ko gan tu cilvēks vairāk vari vēlēties? Mani kā lasītāju visvairāk aizķēra tā vieta, kur Hildergunsts nokļuva kādā privātā bibliotēkā un lasīja labas, bet nezināmas grāmatas. Mums katram ir gadījies atrast tādu grāmatu un nenovērtētu autoru, un tādas ir tūkstošiem, bet neviens par viņām neko daudz nezina. Lieku 10 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt visiem, kas mīl lasīt grāmatas, būs par ko padomāt, pasmieties un paskumt. Un ja vēlies izlasīt nopietnu darbu par izdzīvošanu Grāmatu pilsētas katakombās, tad silti iesaku Kanifolija Lietusgaismas “Grāmatu pilsētas katakombas”.

The King in Yellow – True Detective Edition: Tales of the Carcosa Mythos by Ambrose Bierce, Robert W. Chambers, H.P. Lovecraft

The King in Yellow - True Detective Edition

Tā kā esmu Lovkrafta mitosa fans, ir tikai normāli, ka es beidzot nolēmu izlasīt autorus, kuri ar saviem stāstiem iedvesmojuši pašu lielmeistaru. Karkosas jautājums mani nodarbināja tādēļ, ka drīzumā gaidāma Arkham Horror LCG jaunā pielikuma iznākšana, un tur varoņi dosies uz Karkosu. Gribējās saprast šīs lietas vēsturi, kas zina, varbūt tas ļautu nojaust jaunā scenārija notikumus.

Grāmātā apkopoti astoņi stāsti, kurus visus vienojot Karkosas tēma un Hastūrs. Vismaz tā tika teikts priekšvārdā. Ja grāmatu esam iegādājušies, balstoties uz anotācijā minēto, tad it kā samelots nav, bet īsti visa patiesība ar’ nav pateikta. Jā, stāstos tik tiešām ir pieminēta Karkosa, virs kuras spīd melnas zvaigznes, Hastūrs un Hali ezers, bet lielākoties tā tiek pieminēta tikai garām ejot.

Sāksim ar Ambrose Bierce stāstiem:

An inhabitant of Carcosa – par cilvēku, kurš nomiris un pats vēl to nav apjautis. Lasītājam viss ir skaidrs jau no paša sākuma, savukārt autors aizraujas ar poētiskiem ainavu aprakstiem un atminas vietu, kuras nav. No mūsdienu viedokļa visai vienkāršs un nav pat šausmīgs, ja nu vienīgi lasītājam šausmas sagādā iespēja pēkšņi attapties citā laikā. Liktu 6 no 10 ballēm. Vienīgā saistība ar Karkosas mītu pilsētas piesaukšana.

“Haita the shepherd” – par kādu aitu ganu, kurš ir pēdējais no Hastūra pielūdzējiem. Hastūrs te nav ne ļauns, ne labs, ne nesaprotams. Vienkārši vietējais elks un viss. Puisi nedaudz nomoka fantāzijas par kādu jaunu sievieti, kuru viņš laiku pa laikam sastop un kura viņam nedodas rokās. Beigu beigās viss stāsts izrādās viena vienīga alegorija, un autors beigās visu izskaidro, ja nu lasītājam pašam vēl nav dalecis. Saistība ar mītu – Hastūra piesaukšana.

Robert W. Chambers saviem stāstiem ir piegājis daudz nopietnāk, un viņa stāstus es sauktu par Karkosas mītu pamatiem, Ambrose Bierce deva tikai nosaukumus vietām un dieviem, tos pārāk neizvēršot.

“The repairer of reputations”- šis ir īstais Karkosas pamatlicējs. Kāds misters Castigne un viņa kroplais līdzzinātājs cenšas sagrābt varu pasaulē. Viņš pēc papīriem sanāk visas pasaules karalis; ir tikai viens traucēklis brālēns, kas rindā uz torņa stāv augstāk. Konspirācija ir visaptveroša, tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Galvenais varonis dzīvo pasaulē, kur ASV ir antismeītiska, melnādainie dzīvo atsevišķā valstī un eitanāzija ir atļauta. Šim stāstam piemīt īsts Lovcrafta stils, lasītājs tā arī nekad netiek skaidrībā, vai viss notika pa īstam, vai arī viss norisinājās kāda ārprātīgā galvā. 8 no 10 ballēm.

“The Mask” – par māksliniekiem un bīstamiemiem izgudrojumiem, no šī stāsta vairāk ir ietekmējušies padomju rakstnieki nekā Lovkrafts. Taču arī šim piemīt diezgan meistarīgs ikdienišķu šausmu apraksts. Mūsdienām ir daudz par naivu. 6 no 10 ballēm.

“In the court of dragon” – par kādu notikumu baznīcā un to, cik bīstami ir krist rokās dzīvajam Diebam, tāds delīrija murgs, kur īstenība un iedomas sajaukušās tā, ka nevar izšķirt, kas ir kas. 5 no 10 ballēm.

“The yellow sign” – ja saņem Dzelteno zīmi, tad zini, ka Hastūrs tevi ir iezīmējis, ko viņš vēlas, iespējams, nekad neuzzināsi, bet tavs gals ir tuvu. Tāds gotiskais šausmu stāsts, kur zombiji izseko māksliniekus un viņu modeles, tie, protams, neko nenojauš pat brīdī, kad izsekotājam pie sveiciena nokrīt pirksts. Izskaidrots nav nekas, bet toties ir atmosfēra. 7 no 10 ballēm.

“The Demoiselle D’ys” – stāsts par to, cik slikti ir apmaldīties purvā. Autors pārspēj pat sevi vietām sākot rakstīt senfranču valodā. Pats stāsts ir tipiska elfu kalna apdare, cilvēks aizet ne pa to taku un nonāk svešā vietā. 5 no 10 ballēm.

H.P. Lovecraft stāsts “The Whisperer in darkness”, lai ar aizņem pusi no grāmatas tematiski te nekā neiekļaujas, Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā araba Nekronomikona un Pankoptiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ja ir vērts ko lasīt, tad rekomendētu Čambersa “The repairer of reputations” un Lovcrafta “The Whisperer in darkness”. Grāmatas sastādītāji vienkārši ir apčakarējuši lasītāju, jo par tēmu te ir tikai viens stāsts, viss pārējais ir lapaspušu aizpildīšanai. 6 no 10 ballēm.

She Who Waits (Low Town #3) by Daniel Polansky

She Who Waits (Low Town #3) by Daniel Polansky

Pēc otrās grāmatas izlasīšanas gumiju vairs nestiepu un ķēros klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai. Pats grāmatas nosaukums šajā drūmajā sērijā neko labu nevēstīja, un jau pirms lasīšanas uzsākšanas bija skaidrs, ka nu tikai viss ies uz galu.

Low Town saimnieks ir pārliecināts, ka pasaules dienas ir skaitītas. Agrāk stabilā monarhija ir zudusi, jaunais karalis ir pamuļķis, kur rausta ne tikai specdienesti. Melnais nams ir zaudējis savu asumu, Vecajam vīram no rokām vadības groži ir izslīdējuši, un agrāk monolītais drošības dienests ir pārvērties par dažādu frakciju apkopojumu. Tas viss atsaucas uz Impēriju un tikai muļķis neredz iespējamo pilsoņu karu. Papildus tam visam tirgū parādās jauna narkotiska viela, kura reizēm liek tās lietotājam veikt briesmu darbus. Tieši šis pavediens ļauj Saimniekam atgriezties pie savas pagātnes.

Grāmatas nosaukums ir ņemts no Trīspadsmit zemju folkloras. Tā, Kas gaida, gaida aiz pēdējām durvīm, kuras cilvēks savā dzīvē atver. Ar viņu nāksies sastapties katram cilvēkam, citam agrāk, citam vēlāk. Var teikt, ka šī ir Saimnieka dzīvē trešā un pēdējā sieviete. Pirmā bija burve psihopāte, otrā viņu pievīla un padarīja par to, kas viņš ir, trešā viņu vēl gaida. Tikšanos ar trešo Saimnieks vēlētos attālināt, cik vien tas iespējams, taču jebkura veiksme ar laiku beidzas.

Ja skatāmies no literārā viedokļa, tad sižets ir vienkāršs detektīvs, bez nekādiem izsmalcinājumiem. Tāds, kur viena fakta atrašana pilnībā izmaina notikušā interpretāciju, pārsteidzot lasītāju nesagatavotu. Saimnieks gan visu vienmēr ir ņēmis vērā, un to tik viegli prom no mērķa neaizvedīsi. Viņš pin intrigas, sanaido konkurējošus grupējumus, taču arī viņu ir pārņēmis fatālisms, šoreiz cerības izkulties sveikā ir visai minimālas. Vienkāršo sižetu kompensē bagātā autora valoda, spēja ielikt tekstā emocijas un lasītāja identificēšanās ar galvenā varoņa likstām un priekiem.

Šajā grāmatā autors ir nolēmis atlīdzināt visus parādus, lasītājs uzzina to, kādēļ Saimnieku savulaik izmeta no Melnā nama, par to kā sen atpakaļ pieņemti lēmumi ietekmē esošo situāciju. Atklāj daudzas konspirācijas, un nažu duršana mugurās pieņem globālus apmērus. Kā jau juku laikos pierasts, no alām izlien dažnedažādi indivīdi, kas saredz iespēju mainīt savu likteni. Lielākoties viņa būs gala briestošajā krīzē, bet dažs labs atraus palielāku kumosu, un tādēļ ir vērts riskēt. Galvenajam varonim gan šajā ķīviņā nebūs nekā iegūstama, viņam būs tikai zaudējumi.

Lasījās dikti lēni, pirmkārt grāmata ir visnotaļ depresīva un sliktās lietas, kas notiek ar iemīļotu varoni, diez ko negribējās lasīt. Ik pa pāris nodaļām atliku malā, lai nedaudz pavilcinātu neizbēgamo finālu. Noslēgums bija tieši tāds, kādu no šīs grāmatas sagaidīju – vienkāršs un elegants. Par to 10 no 10 ballēm. Ja patīk padrūmāki stāsti par privātdetektīviem, kuri nav likumpaklausīgi pilsoņi, un ja nebaida ceļojums izdomātā pasaulē, tad noteikti iesaku izlasīt Low Town sēriju.

Tomorrow the Killing (Low Town #2) by Daniel Polansky

Tomorrow the Killing (Low Town #2) by Daniel Polansky

Šī grāmata manā nelasīto sarakstā nodzīvoja vairākus gadus. Diezgan dīvaini, jo pirmā man patika diezgan labi. Nebija gan nekādu pārsteigumu, bet visu jau nevar gribēt. Šai grāmatai paveicās, jo gaidāmajā pārlidojumā man neatradās nekā cita ko lasīt. Izlasījās pa ceļam no Rīgas uz Šanhaju.

Reiz viņš bija kara varonis, pēc tam biedrs Melnajā namā. Nu viņš ir pilsētas nomales Low Town saimnieks. Viņa nodarbe ir mazo un lielo noziedznieku darbības pārraudzīšana un jumta pakalpojuma nodrošināšana. Kara laiki jau sen ir pagājuši, taču aizmirsts nav nekas. Kad ģenerālim Montgomerijam pazūd meita, Saimnieks tiek izsaukts, un viņam tiek dots uzdevums meitu atrast un pārvest mājās.

Viss stāsts ir tikai iemesls, lai autors varētu no sirds izrunāties par pēckara tēmu. Saimnieks ir tāds sliktais puisis, kas nejauc biznesu ar personīgajām attiecībām. Savulaik daudz cietis, un savas vājās dabas dēļ cieš joprojām. Izcils personāžs tādam dinamiskam viduslaiku vides detektīvstāstam. Lai ar karš ir uzvarēts, mājās pārnākušajiem veterāniem īsti nav ko darīt, un viņi karu ir atnesuši sev līdz. Tā ir tāda kā iekonservēta armija, kas nākotnē var radīt lielas problēmas. Pavisam slikti ir tas, ka viņi ir organizēti un aizstāv savas intereses.

Saimnieks savulaik ir sapratis kara bezjēdzību, bet daudziem viņa cīņa biedriem pat norauta kāja nav samazinājusi patriotismu, kamēr vien valsts viņiem maksā, viņiem viss ir kārtībā. Netipiski fantāzijas darbiem, te ir stipri ekonomiskie un politiskie aspekti, kas nozīmē, ka pensiju naudas drīz beigsies un valstī sāksies jauna dzīve. Te dienas gaismā iznāk Saimnieka principialitāte un viņš ciest nevar cilvēkus, kas savu mērķu piepildīšanai ir gatavi saražot līķus. Taču viņš ir arī pietiekami cinisks, lai šādu notikumu pavērsienu izmantotu savā labā.

Sižets ir intrigu pārpilns piedzīvojums, kas noris uz visnotaļ reāli izveidotas pasaules fona. Te katra darbība aizskar daudzu cilvēku intereses, kas savukārt rada visnotaļ neprognozējamas sekas. Viss stāstījums ir no viena skatu punkta, galvenais vēstītājs ir Saimnieks. Mums ir jāpieņem viņa versija kā vienīgā pareizā, jo citas jau nemaz nav. Lai galvenais varonis, kurš ir kriminālās pasaules boss un narkomāns, pavisam neaizbiedētu lasītāju un ļautu viņam ar to identificēties, varonim piemīt hipertrofēta taisnīguma izjūta, atbildība par saviem tuvākajiem un globāls skatījums. Visādi citādi viņš ir gatavs pāris naudas gabalu dēļ pārgriezt rīkli jebkuram.

Taču grāmatas galvenie pozitīvie aspekti ir autora valoda un tās uzburtā drūmā atmosfēra. Lasot par Saimnieka ikdienu, tā vien šķiet, ka vēl tikai nedaudz, un tu jau pats atradīsies Low Town drūmajās ieliņās. Šī nav arī no tām, kuras gribas izlasīt vienā piegājienā, var mierīgi nekur nesteidzoties baudīt tekstu, aprakstus un domāt par to, kā gan autoram izdosies beigās visus sižeta pavērsienus sasiet kopā vienotā atrisinājumā. 9 no 10 ballēm.

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett

Šo grāmatu es ļoti gaidīju, Kāpņu pilsēta aizsāka šo brīnišķīgo triloģiju, un šai grāmatai bija lemts pielikt tai punktu. Izlasīju jau pirms mēneša, bet ir tik grūti saņemties un uzrakstīt apskatu par patiešām labu grāmatu. Tā vien gribas ielikt vienkārši 10 no 10, neko sīkāk nepaskaidrojot.

Atriebību Sigurds pieprot ļoti labi. Iespējams, ka tā ir vienīgā lieta, kura Sigurdam padodas. Ienaidnieki dod labu iemeslu, tiek nogalināta bijusī Premjerministre Šāra Komaida. Sigurds zina, kas darāms, ir jāatrod slepkavības izpildītāji un pasūtītāji. Sigurdam tas palīdz atrast dzīvei jaunu mērķi. Taču tas, kas iesākas kā atriebība, pārvēršas sena kara turpinājumā, un iespējams, šī būs pēdējā cīņa starp dieviem un cilvēkiem.

Esmu no tiem, kuriem Sigurda varonis šķita nepamatoti nobīdīts otrā plāna spēlētājos. Tagad viņam tika dota iespēja kļūt pirmajam, un Sigurds nepievīla. Triloģija noslēdzas ar visnotaļ filozofisku trilleri, kurš izlasās vienā elpas vilcienā. Te ir Rembo cienīgas kaujas, pakaļdzīšanās ainas un centieni izdzīvot, skeptiķiem, kas pret Sigurda dzīvotspēju vienmēr ir izturējušies skeptiski tiks atklāts viņa veiksmes noslēpums. Bet aiz visas šīs fasādes slēpjas diezgan nopietna problēma, par kuru, domājams, laiku pa laikam aizdomājas katrs cilvēks.

Ko tu darītu, ja tev būtu iespēja izmainīt pasauli? Ko tieši izmainītu un kā? Viena iespēja ir veco nomazgāt ar asinīm, otra atstāt visu, kā ir. Sigurds nav vienīgais, kurš grib atriebties. Lai arī pēc papīriem visi dievi jau sen ir aizgājuši pa skuju taku, tas nebūt tā nav. Bulikovas mūri paši par sevi liecina, ka burvestības joprojām strādā, un dievi vēl nav aizmirsti. Un bez dieviem bija vēl daudz citu dievišķo būtņu un ne visas tās ir aizmirsušas savu varenību. Dažas grib atgriezties un parādīt savu īsto spēku. Vairāk gan nevar stāstīt, lai nenomaitekļotu.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors vairs necenšas kopēt pirmās grāmatas stāsta kompozīciju. Sigurds jau ir pavisam cits varonis, un tādēļ te vairs nav intelektuālā detektīva, bet vienas vienīgas pakaļdzīšanās, ātru lēmumu pieņemšana un tūlītēja plānu realizācija. Pasaules gals ir pietiekoši tuvu, lai nebūtu jēgas krāmēties ar stratēģisko plānošanu. Kauju apraksti autoram joprojām izdodas labu labie, un pāris cīņas starp Sigurdu un avatāriem neatpaliek no episkās Urava nogalināšanas.

Lieku 10 no 10 ballēm; varētu jau teikt, ka grāmata par izvēlēm un pasaules likteņiem nav nekāds lielais jaunums, un diez vai tā dēļ būtu vērts lasīt vēl vienu grāmatu. Šis ir tas gadījums, kad patiešām iesaku izlasīt ne tikai šo grāmatu, bet arī visu triloģiju. Reti gadās vienkopus redzēt izcili izveidotu pasauli, ar visu vēsturi no radīšanas līdz beigām, smalki noslīpētus varoņus, kuri katrs ir prātā paliekošs un unikāls. Tas viss tiek veiksmīgi pasniegts visnotaļ piņķerīgā sižetā, politiskās konspirācijas un tajā, ka ir lietas kuras nevar pabāzt zem matrača un aizmirst.

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

Šī grāmata marinējās manā plauktā no pērnā gada oktobra. Pirmā grāmata bija brīnišķīga, un nevarēju saņemties uzreiz izlasīt otro. Baidījos, ja nu nebūs tik laba kā pirmā, ko tad? Centos sevi pasargāt no vilšanās. Tomēr pienāca brīdis, kad, skenējot savu grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt, lai tur vai kas.

Ir pienācis piektais gadalaiks, pagaidām viss vēl ir puslīdz normāli, galu galā puse no kontinenta vēl ir apdzīvojama. Taču šoreiz gadalaiks aizkavēsies ne vien uz pāris gadu desmitiem, viss ir daudz nopietnāk, šķiet, ka tas vilksies vismaz desmittūkstoš gadus. Alabastrs – pasaules glābējs, pasaules iznīcinātājs un vienkārši trakais ir atgriezies, lai pabeigtu Essun apmācību. Viņas uzdevums ir pavisam vienkāršs – iemācīties kontrolēt obeliskus un atgriezt Zemei Mēnesi.

Tāpat kā rakstot par pirmo grāmatu, par otro arī ir grūti uzrakstīt ko vairāk par emocionāliem “ļoti patika”. Noteikti ir daudz labāka par sērijas sākumu, varoņiem tiek dots laiks pielāgoties jaunajai realitātei. Tiek stāstīti viņu stāsti un parādīts tas, kā tie izmainās. Essun nemaz nevēlas uzņemties savu izredzētības nastu, bet dzīvē ne vienmēr izvēle ir atkarīga no tevis paša. Nassun, viņas meita, iet pati savu ceļu, viņas orogena spējas ir daudz spēcīgākas par mātes, un viņai ir labi skolotāji. Viņai tāpat kā savulaik mātei nākas vilties visos, un domājams, tikai triloģijas pēdējā grāmatā spēsim pilnīgi novērtēt viņas izmaiņas.

Akmensēdāja Hoa stāsts izvērtās par negaidītu pārsteigumu un piešķīra visam notiekošajam papildus dimensiju. Es melotu, ja apgalvotu, ka nu man beidzot ir skaidrs par katras iesaistītās frakcijas īstajiem nodomiem un mērķiem. Skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs.

Un tas viss norit uz pasaules lielākās kataklizmas fona, kur pa zemi siro izbadējušos cilvēku pūļi, kur atlikušās pilsētas cenšas sagrābt sev visu, ko vien ir iespējams paņemt. Pasaule, kuras flora un fauna ir pielāgojusies straujām izmaiņām, un ir apņēmības pilna izdzīvot uz citu rēķina. Tiek aktualizēti simtgadīgi konflikti un meklēti vainīgie. Par autores izveidoto pasauli varu teikt tikai atzinīgus vārdus – līdz detaļām pārdomāti sīkumi, pat tādi, kas saliekas kopā tikai pēc noteikta laika. Pasaule stāstījumā ievīta organiski, neradot priekšstatu par enciklopēdijas šķirkļu lasīšanu vai paļaujoties uz nodaļām, kuras pārblīvētas ar dabasskatu aprakstiem.

Izlasās burtiski vienā elpas vilcienā, nolikt malā ir neiespējami, tagad jāgaida vasaras beigas, kad pēdējā un noslēdzošajā grāmatā viss beigsies, vai varbūt sāksies. Sākums varbūt ir nedaudz iestiepts, bet sižeta attīstībai atelpa nudien ir nepieciešama. Grāmata tomēr nav trilleris, bet rakstīta, lai lasītājam liktu aizdomāties. Par to, kur mūs ved zinātnes attīstība, par to, ka mums pašiem piektais gadalaiks vairs nav ar kalniem, vai mēs būsim gatavi atteikties no komforta, lai nodrošinātu nākotni saviem pēctečiem, vai aiz mums paliks tehnoloģiju drupas, no kurām mūsu pēcteči neko nevarēs saprast, un vai mums būs laiks plāna B realizācijai. Obelisku vārtus atvērt jau ir izdevies, bet kas no tā sanāks izšķirošajā brīdī, to pagaidām zina vien pati autore.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī grāmatu sērija ir no tā, kuru es ieteiktu izlasīt visiem. Pat man, daudzlasītājam, reti gadās sastapties ar tik elegantu un dziļu stāstu, kas nepiemirst neko svarīgu un personīgos pārdzīvojumus spēj nošķirt no globālām katastrofām.

Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence

Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence

Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau kopš Muļķu prinča pēdējās grāmatas izlasīšanas. Šis ir no tiem autoriem, kura blogu es regulāri lasu un tādēļ spēju sekot līdzi viņa daiļradei. Grāmatu nopirku amazonē jau labu laiku pirms tās iznākšanas. Bija pat ideja tikt pie parakstīta eksemplāra, bet atsūtīšana uz mūsu zemi maksā dārgāk par pašu grāmatu, tādēļ nolēmu atteikties.

“But be warned, … a book is as dangerous as any journey you might take. The person who closes the  back cover may not be the same one that opened the front one.”

Nonas liktenis nav apskaužams – dzimusi nomaļā ciemā tuvu ledājiem, bērnību pavadījusi nabadzībā, tik lielā, ka vienu dien’ ciematnieki nolemj viņu pārdod bērnu uzpircējam. Lieka mute nevienam nav vajadzīga, bet lieks naudas gabals nekad nebūs par skādi. Ar to Nonas likstas nebeidzas, nonākusi pie jaunā īpašnieka, viņa izdara slepkavību – vismaz viņu tajā apsūdz, un viņai tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no karātavām. Nonai ir astoņi gadi brīdī, kad viņa rod patvērumu Maigās žēlsirdības klosterī.

Maigās žēlsirdības klosteris ir vieta, kurā jaunas meitenes tiek audzinātas par slepkavām. Lai novici pārvērstu Sarkanajā Māsā, nepieciešami vien desmit gadi. Ir pagājis ilgs laiks kopš uz Abeth nolaidās kuģu un to apkalpes kļuva par ciltīm. Vecās asinis pasaulē ir gājušas mazumā, sajaukušās ar citām un īsti talanti ir visnotaļ reti.

Lasot šo grāmatu, mani nepameta sajūta, ka kaut kur esmu ko tādu jau lasījis. Nonas Grejas ceļš uz pieaugšanu ir ērkšķiem kaisīts, viņa ir paguvusi iemantot ienaidniekus no ietekmīgu ļaužu vidus. Pat atrašanās klosterī negarantē viņas drošību. Taču viņai piemīt īpašas spējas un uz tām var paļauties. Īpašas spējas gan klosterī nav nekāds retums, katrai no novicēm piemīt ātrums vai maģiskās spējas. Daža laba pat spēj nostāties uz Takas un smelties spēku no tās. Vienu vārdu sakot šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā elitārā skola, kuras audzēknēm kritiskos brīžos nākas paļauties pašām uz sevi, jo pasniedzējas ir aizņemtas ar citām problēmām. Vienu brīdi pat šķita, ka grāmatu nāktos nosaukt “Nona un Kuģa sirds”. Nona ir varone, kurai lasītājs pieķeras ļoti ātri. Kā savulaik to atklāja Dikenss, nav viegli atrast labāku varoni par nabadzīgu bāreni. Lasītāju simpātijas garantētas pat brīžos, kad viņa noslaktē kārtējo cilvēku. Šādai varonei vezumā klāt piemetot izredzētību, sekmes ir garantētas. Priecē, ka autors, lai pavisam neapbēdinātu prasīgu lasītāju, laiku pa laikam tekstā iemet pa kādam nākotnes notikumam, kur redzama Nona pēc skolas beigšanas. Tie ir uzrakstīti meistarīgi neko nesamaitekļojot un tikai izlasot visu līdz beigām sapratīsi, ka pirmie secinājumi nav tie pareizākie.

Kā pretstats sižeta klišejiskumam stāv autora izveidotā pasaule. Autors jau lasītāju ir pieradinājis pie interesantām pasaulēm, un Abeth ir ļoti interesanta. Te maģijas likumi darbojas ne sliktāk kā fizikas. Planētas apdzīvojamā teritorija ir nosēta ar Priekšteču artefaktiem. Ir Leģenda par šķirstu, kuru spēs atvērt tikai izredzētais. Kā senču gudrības pierādījums kalpo Mēness, kas katru nakti sasilda planētas virsmu. Abeth saule dziest un tikai šaura josla ap ekvatoru ir palikusi neskarta no ledus. Tas ir Mēness nopelns, tas fokusē saules starus uz planētas virsmas. Taču ir viena problēma Mēness krīt. Te man vajadzētu uzrakstīt garu apcerējumu, kādēļ šāda apdzīvojama ekvatoriāla josla nevarētu pastāvēt, pat ja eksistētu kaut kādas interesantas jet streem kombinācijas, pārējās planētas aukstās atmosfēras īpatsvars būtu pārāk liels. Taču pieņemsim, ka dabu līdzsvarā notur ne tikai siltums vien. Bet tas viss ir sīkums salīdzinot pret pasauli, kuru autors ir izveidojis.

Šī ir triloģijas pirmā grāmata, un varētu to saukt par skolas gadu aprakstu. Slepkavu skola nudien nav izšūšanas pulciņš, tādēļ notiekošais ataino kopējo pasaules skarbumu, kurā, ja vien neesi augstdzimušais, tava dzīvība nav vērta ne nieka. Neskatoties uz visnotaļ klišejisko darbības vidi un varoni, lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi lasījis autora iepriekšējos darbus, tad šī ir vēl labāka. Ja ar nostalģiju pārlasi Hariju Poteru vai kādu citu līdzīgu grāmatu, taču vienmēr esi vēlējies, lai tās varoņi pārstātu būt ņuņņas un sadotu saviem ienaidniekiem pa purslām pie pirmās iespējas, tad noteikti lasi šo. Te izdzīvos stiprākās.

The Shadow Rising (The Wheel of Time #4) by Robert Jordan

The Shadow Rising (The Wheel of Time #4) by Robert Jordan

Ar Laika rata cikla lasīšanu man nevedas tik labi, kā būtu vēlējies. Šo grāmatu klausījos kā audiogrāmatu, un viss process aizņēma pāris mēnešus. Tagad, kad ir zudis pirmais pārsteigums par autora pasauli, ir nedaudz apnikuši autora standarta teikumi, darbs ir kļuvis nedaudz garlaicīgs. Labi, ka atrodams pietiekams varoņu daudzums, lai izlobītu arī kaut ko interesantu.

Kā jau pamanījām iepriekšējās sērijās, Šajol Gūlas zīmogi ir kļuvuši vāji, un Melnais spēj ietekmēt pasauli arvien stiprāk. Vēl tikai nedaudz, un pasaules audekls saplīsīs pa šuvēm. Taču par laimi pasaulei vēl ir varoņi, kuri spēj stāties pretī ļaunumam, neskatoties ne uz ko.

Tagad sekos Maitekļi, šī ir sērijas ceturtā grāmata, un būs skaidrs, kas vēl atrodas dzīvajo vidū.

Rands – kā centrālais tēls (iespējams) beidzot ir apzinājies savu izredzētību. Sapratis, ka tās nav tikai superspējas, bet arī atbildība. Atbildība par visiem, kuriem nākas ciest viņa cīņas gaitā. Nav viegli pieņemt to, ka no tevis ir atkarīgs ne tikai abstraktais pasaules liktenis, bet arī tavu draugu un veselu tautu liktenis. Jau no paša sākuma Rands saprot, ka nekas nav beidzies, patiesībā viss tikai sākas, un viņš izlemj doties uz Ajēlu zemēm, lai rastu sev jaunus sabiedrotos. Ajēli dzīvo tuksnesī, bet viņiem ir superslepena pilsēta, un tur Rands cer atrast ko tādu, kas palīdzēs viņam apvienot Ajēlu ciltis. Šis ir tipiskais varoņa stāsts, kvests pēc kvesta, ienaidnieki visapkārt un nevienam nevar uzticēties. Diemžēl neskatoties uz nobriedušāku varoni, visa tā politiskā ņemšanās un bakstīšanās riņķī apkārt pamatīgi iestiepa un bremzēja sižetu. Mācība ar artefaktiem šeptēties vajag uzmanīgi.

Mats – šim šoreiz bija atvēlēta klauna un piektā riteņa loma. Vienīgais smieklīgais brīdis bija, kad šis atklāja sevī spēju runāt mēlēs, bet no tā dikti kautrējas. Visādi citādi cīnījās ar personificētām azartspēlēm, lecās ar seniem gudrajiem un nopirka platmali. Redzams, ka tiek radīts Randa bekaps situācijām, kad viss noies greizi.

Perins – kļuvis par manu mīļāko tēlu. Tā vietā lai vazātos pa pasauli, viņš dodas glābt savu dzimto ciemu. Kas tik viņam nav jāpiedzīvo, trolloku uzbrukums, konflikts ar Baltajiem apmetņiem, Melnā brandžas slepkavnieciskās tieksmes un beigās pat kāzas. Perins ir īsts partizāns, kura vienīgā problēma dzīvē ir ar ko sadragāt trolloka galvu – ar cirvi vai ar kalēja āmuru. Viņš no ciematniekiem izveido īstus “black-ops”, un izsludina doktorīnu “ne soli atpakaļ”. Nostiprina reputāciju un vispār rīkojas, kā īstam vīram pienākas. Viņa arhiienaidniekam Padanam Feinam atliek vien tecināt siekalas un dusmās kārpīt zemi. Viņa sižeta līniju gaidīju ar nepacietību.

Egvēna blandās līdzi Randam Ajēlu zemēs un viņa cenšas kļūt par īstu Sapņustaigātāju. Boring as hell.

Nīnēva un Eleina – dodas cīņā pret Melno Adžu. Ja kāds vēl nezina, tad tās ir Aesu Sedajas, kas izvēlas pieslieties Melnajam. Viņu piedzīvojumos autors mēģina iedzīvināt meksikāņu seriāliem raksturīgās iezīmes. Negaidītas radniecības, priekšautu sakārtošana un bizes raustīšanu. Viņas grib izjaukt Melnās adžas ļaunos plānus, taču viņām nav īsti piemērotas kvalifikācijas. Nākas vien lasīt un mēģināt uzminēt, kurā brīdī meičas atkal nonāks gūstā un kurā brīdī nonesīs puspilsētas.

Joprojām vēlos uzteikt ļaunos tēlus, tajos autors ir ielicis sirdi un dvēseli. Padans Feins joprojām ir uzdevuma augstumos. Melnā leitnanti ir daudz cilvēciskāki savā ļaunumā nekā galvenie varoņi savā labumā. Nekas nav tikai melns un balts. Ja izmet garlaicīgās vietas un autora varoņu stereotipisko uzvedību, tad droši varu likt 8 no 10 ballēm. Pēc nozīmīguma patlaban viena no spēcīgākajām grāmatām. Cerams, ka kļūs aizvien labāk. Noteikti lasīšu arī nākamo.

The Fisherman by John Langan

Fisherman

Pie šīs grāmatas tiku pavisam negaidīti. Andris, pajautājis par manu attieksmi pret Lavkrafta mitosa atvasinājumiem, man viņu atnesa izlasīšanai. Lieki piebilst, ka līdz šim es ne par autoru, ne par grāmatu neko nebiju dzirdējis. Mana neinformētība mani pašu vairs īpaši nepārsteidz. Šai grāmatai nebija lemts ilgi stāvēt nelasītai, jo vakarā nejauši uzšķīru pirmo lapaspusi paskatīties. Paskatījos vēl kādas četrdesmit.

Ņujorkā, Vudstokas mežos tek kāds strautiņš, kas savu ceļu sāk no Ašokanas rezervuāra. Stāvi krasti, ātra straume. Pieredzējušam makšķerniekam tas ir vilinošs piedāvājums. Šeit var nozvejot kaut ko vēl neredzētu. Eibs un Dens, divi atraitņi, ir dzirdējuši baumas par šo stāstu, iespējams, ka šeit var atrast to, kas ļautu viņiem remdēt savas zaudējuma sāpes. Taču tas, ko viņi ir atmetuši kā baumas, izrādās patiess. Stāsts ir daudz vecāks par rezervuāru, un tajā ir pilns ar noslēpumiem un tumšiem darījumiem. Visu šo notikumu centrā ir kāds Der Fisher – tas, kurš zina, ka visam ir sava cena.

Šī ir autora pirmā grāmata, un tās sarakstīšana paņēmusi veselus divpadsmit gadus. Varu pateikt uzreiz -laiku autors nav lieki šķiedis. Stāsts sevī ievelk uzreiz, sākumā tiek pacelta noņemta cepure lielākā zvejnieku stāsta priekšā, un autors dodas savu ceļu. Nevajag sabīties – makšķerēšana te nav centrālais temats; centrālais temats ir par to, ka, kaut ko vēloties, mēs izmetam ļoti daudz ēsmas visai pasaulei, un nekad nevar zināt, kas noķersies. Tas var būt sapņu piepildījums, bet var būt arī kaut kas tāds, ko neviens sev pie pilna prāta nenovēlētu.

Šajā grāmatā ir divi stāstījumi – viens nosacīti mūsdienās, kur Ābrams mēģina tikt galā ar savu dzīvi. Sievas zaudējums viņam ir atstājis lielu traumu, un viņš būtu gatavs uz visu, lai atgrieztu savu iepriekšējo dzīvi. Viņš sāk aizrauties ar makšķerēšanu. Autors ir meistarīgi izveidojis savu tēlu, un šīs noteikti ir vienas no interesantākajām lapaspusēm par makšķerēšanu, kuras nācies lasīt. Bet tas tādēļ, ka autors neapraksta makšķerkātu priekšrocības, bet apskata galvenā varoņa motivāciju – aizbēgt no ikdienas. Skaidra lieta, ka visā stāstījumā tiek izmētāti draudošo briesmu priekšvēstneši un atliek vien tikai gaidīt, kas nu būs. Un tad uz skatuves uznāk tā saucamais Hovarda stāsts par Der Fisher.

Šis stāsts tiek vēstīts divdesmito gadu gotisko romānu stilā un ir ar nopietnu Lavkrafta ietekmi. Te ir gan mīlestība, gan zaudējums, gan iespēja visu izmainīt. Visam centrā “Ein Schwartzkunstler!”. Grāmatā dominē noslēpumaini mistiskā tēma. Pasaule nebūt nav tāda, kādu mēs to iedomājamies, pirmatnējais haoss nekur nav pazudis un viņam pat mūsu realitāte nav nekas ievērības cienīgs, tā ir tikai vieta, no kurienes laiku pa laikam dažiem tā iemītniekiem izdodas izrauties. Lielajā pirmatnējā okeānā var izzvejot visu ko, taču, ja esi uzņēmīgs un kaislīgs vīrs, tu vari mēģināt izvilkt vislielāko lomu, kas spēs piepildīt jebkuru tavu vēlmi. Par visu ir jāmaksā, un cilvēks, kurš pats nezina, ko grib, visticamāk samaksās pārāk lielu cenu.

Izcils šausmu stāsts Lavkrafta garā, tas uzrunās jebkuru viņa mošķu cienītāju. Autors ir uzbūris tumšu un noslēpumaino paralēlo pasauli, kas savij mūsdienas ar gandrīz gadsimtu seniem notikumiem. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti garantēs vielu pārdomām, ja reiz pamodīsies nakts vidū un nevarēsi aizmigt.

The Widow’s House (The Dagger and the Coin #4); The Spider’s War (The Dagger and the Coin #5) by Daniel Abraham

The Spider's War

Nolēmu saņemties un pabeigt vismaz vienu iesākto sēriju. Šo biju marinējis plauktos jau veselu gadu, un nu beidzot ir pienācis brīdis, kad viņa ir pabeigta. Jāatzīst, ka ar grāmatu sērijām man tas negadās bieži – vairāk tiek iesāktas nekā pabeigtas. Jāatzīst, ka piekto un ceturto grāmatu autors varēja publicēt vienā biezā grāmatā kopā. Neviens pat i neaizdomātos, ka tur ir divas. Tādēļ arī rakstu par abām uzreiz.

Šīs grāmatas ir veltītas konflikta beigu fāzei. Geders ar saviem Zirnekļu dievietes priesteriem ir savu nāciju vedis pretī uzvarai. Drīz vien viņi būs iekarojuši visu pasauli. Šķiet, ka arī mērķis – miers visā pasaulē, ir rokas stiepiena attālumā. Taču nodevēji nesnauž, viņi izlien no pakšķiem un dara savus melnos darbus. Piemēram, Citrīna baņķiere, kas atraidījusi Gedera mīlestību meklē veidus, kā sakaut topošo tirānu. Markuss dodas ceļojumā, lai atrastu līdzekli pret Zirnekļu tempļa priesteru sērgu. Līdzeklis atrodas, bet tas ir visnotaļ savdabīgs. Beidzot pienāk arī tas brīdis, kad lasītājam tiek atklāts visa konflikta tūkstošgadu senā vēsture.

Centrālais temats paliek nemainīgs – varas aspekti. Te tiek apskatīti divi  galvenie – militārā un finansiālā. Lai veiksmīgi karotu, nemaz nevajag armiju kaujas laukā, pietiek ar finanšu impēriju un izdomu. Tas vienā ziņa sanāk pat lētāk. Autors ir pacenties, lai parādītu abu stratēģiju plusus un mīnusus. Militārā vara ir atkarīga no karavīriem un loģistikas. Gedera armijai nav problēmu ar motivāciju, priesteri nomotivēs pat kropli. Taču ir problēmas ar iekarotās teritorijas noturēšanu. Stratēģiskais armijas izvietojums ļoti atgādināja Otrā pasaules kara beigu fāzi, kad Hitleram armija vē

The Widow's House

l it kā bija, taču tā bija tik sadrumstalota pa iekarotajām teritorijām, ka nespēja pārgrupēties.

Arī baņķieriem uzvarēt karu nav viegli, jo nauda kā resurss tomēr ir ierobežots. Patika veids, kā autors atrisināja šo problēmu, modernizējot finanšu sistēmu. Citrīnas mērķis nav sakaut Gederu, viņa vēlas  tādu iznākumu, kas neierautu gan iekarotājus, gan iekarojamos jaunā visaptverošā karā. Tas ir diezgan nereāls pasākums, ņemot vērā, ka šoreiz ļaunuma sakne nav tikai cilvēku ambīcijas.

Ja runājam par varoņiem, tad autoram viņi visi ir izdevušies. Sērijai ritot varoņi ir izauguši gan raksturā, gan pieņēmušies prātā. Citrina sāka kā pablāvs tēls, bet lēnā garā, notikumiem attīstoties, viņa kļuva par nopietnu spēlētāju. Varbūt tieksme iemest pa graķītim bija diezgan netradicionāla sievietei fantāzijas pasaulē. Ekonomika un finanšu sistēmas ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Var tikai pabrīnīties, cik daudz fantāzijas darbu palaiž garām tik nozīmīgu dzīves sastāvdaļu kā preču apriti un pievienoto vērtību. Šajā sērijā autors ekonomiku ir padarījis par neatņemamu sižeta sastāvdaļu, un ar to vien būtu pelnījis uzslavu. Pat šodien autori nemaz neapjēdz, ko tas nozīmē ekonomikai sapulcēt miljons orku armiju, lai cik viņi nebūtu izturīgi, tie apsprāgtu no dizentērijas vai bada jau pēc pāris nedēļām. Šeit ar to viss ir kārtībā, karš maksā naudu, un ja naudas nav, nav arī kara. Citrīnai labākajās mūsu pasaules tradīcijās nākas izgudrot zelta aizstājēju.

Geders savukārt joprojām ietur nūģu atriebības līniju. Viņš arī r izaudzis no grāmatu tārpa līdz milzīgas impērijas vadītājam. Darbs ir grūts, lai noturētu jauniekarotās teritorijas, ir jāķeras pie genocīda un citiem briesmu darbiem. Taču ideja par mieru pēc tam ir pārāk vilinoša, lai atteiktos no soda ekspedīcijām. Geders neprot uzņemties atbildību par saviem darbiem, viņam vienmēr atrodas citi, kurus vainot, lai tikai pats paliktu balts un pūkains. Turklāt viņš vēl grib būt mīlēts. Tas ļauj autoram viņam sagatavot izcilu finālu, kurš ļoti labi saskan ar pirmās grāmatas notikumiem. Iespējams, ka Gedera beigu darbs patiešām ir saucams par varoņdarbu, bet cilvēki ir vieni nepateicīgi salašņas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, beigas bija pārāk neitrālas un fantastiskas, lai pilnīgi atbilstu manai gaumei. Sērijai kopumā gan lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt kaut ko no fantastikas, kurā ir episks stāsts, vēsture un armijas nerodas no zila gaisa, silti iesaku.

%d bloggers like this: