Navigate / search

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Šogad man ar grāmatu lasīšanu nudien nevedas, sen nebūs gadījies tik plāns gads. Patiesībā jau es lasu ļoti daudz, bet tās lielākoties ir galda spēļu noteikumu grāmatiņas. Arī ar aprakstu veidošanu nevedas, esmu kaut kā pazaudējis ritmu – izlasi un uzraksti. Bet to varu norakstīt uz labo vasaru. Šī grāmata man bija ielikta izlasāmo sarakstā brīdī, kad tā tika izziņota, taču iznākšanu es palaidu garām un par grāmatas eksistenci man atgādināja citi tās lasītāji.

Tevanne ir kapitālisma ideāls. Visu var nopirkt un visu var pārdot. Ja tu nepiederi pie tirgotāju Mājām, tu neesi vispār. Pasauli pārvalda tieši viņi un pārvalda burtiskā nozīmē, līdz pat fizikas likumu izmaiņai. Jo rau, salīdzinoši nesen cilvēki atklāja metodi, ar kuras palīdzību var izmainīt realitāti. Tā ļauj akmenim iedvest, ka zemes centrs atrodas taisni priekšā, zobenam, ka tas ir simtreiz smagāks, un ratiem, ka viņi ripo no kalna uz leju. Tas viss darās vienkārši uzrakstot uz materiāla attiecīgu formulu. Šīs formulas ir tirgotāju trumpis. Parastiem cilvēkiem atliek vien drupaču uzlasītāju liktenis, un Sancija ir viena no tām prasmīga zagle ar īpašām spējām., taču nu viņa ir nozagusi artefaktu, kurā ir kaut kas tāds, kas varētu izmainīt visu pasauli.

Šajā grāmatā es vēlētos uzteikt autora pasaules būvniecību. Kas gan būtu šaubījies. Autoram tā ir sanākusi pilnvērtīga ar vēsturi, politiskām aliansēm, seniem kultiem un jauku maģijas implementāciju dzīvē. Kurš gan nesapņo laiku pa laikam pamainīt fizikas likumus, lokāli un mazliet. Arī maģisko īpašību piešķiršana priekšmetiem ierakstīšana (Scriving) vairāk līdzinās programmēšanai. Pats stāsts ir ar ļoti senu vēsturi, laikā kad Ierakstītāji spēja pilnīgi visu un beigās iznīcināja pasauli. Grāmatas laikaposma cilvēki ir tikai sagrābstījuši seno gudrību drumstalas un maģija ir tikai aizmetņa stadijā. Taču laiki mainās, un Sancija ir šo izmaiņu iemesls.

Grāmatas sižets lielākoties balstās uz spriedzes radīšanu, kas laiku pa laikam tiek pārtraukta ar nelieliem atelpas brīžiem. Lasītājam praktiski netiek dota iespēja nolikt grāmatu malā. Galvenie varoņi lielākoties nodarbojas ar laupīšanām, kuras ir neiespējamas pēc definīcijas. Taču, ja zaglei ir īpašas spējas dzirdēt ierakstītos priekšmetus, viņai ir diezgan liela iespēja atrast to vājās vietas. Līdz ar to, ciniski izsakoties, pasākuma neiespējamība ir tikai fikcija.

Tomēr šīs grāmatas maģija nav nekas oriģināls, vismaz krievu fantāzijā un fantastikā es ar līdzīgiem stāstiem jau esmu sastapies. Es nepārmetu plaģiātu, bet šī taka ir tā iestaigāta, ka jau līdzinās astoņjoslu šosejai. Ja esi par stāsta unikalitāti un reti sastopamiem sižetiem, tad šī grāmata būs vienkārši jau redzētā mozaīka. Savukārt, ja vēlies fikso izklaidi, kuru pēc vajadzības varēsi izstiept uz veselu triloģiju, tad droši var ķerties klāt. Kvalitatīvs un noslīpēt darbs. 9 no 10 ballēm.

Blood of Assassins (The Wounded Kingdom #2) by R.J. Barker

Blood of assasins

Gada sākumā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu un, lai arī tā īpaši neizcēlās ar tēlu kolorītumu, kopiespaids bija labs. Tādēļ īpaši neuztraucos ķēros klāt otrajai grāmatai. Galu galā Girtona Klučkāja pasaulē kā reiz sākās interesanti laiki.

Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! Skāde ir tikai, ka karaļi ir veseli trīs. Girtona bērnības draugs Rufra jau daudzus gadus cīnās par savu vietu uz troņa, taču viņa pretiniekiem pietiek gan atbalsta gan cilvēku, lai dotu pretsparu. Girtons kādu laiku pavadījis ārpus Manijadokas, slaktējot burvjus. Atgriezies viņš tiek ierauts galma intrigās un kārtējo reizi nākas meklēt slepkavas un nodevējus.

Ja par iepriekšējo grāmatu varēja dot labu vērtējumu, tad ar šo es kaut kā nesadraudzējos. Sākums bija labs un daudzsološs, Girtons atgriezās bērnības zemē, varbūt ne no brīvas gribas un ne tā, kā bija cerējis, bet atpakaļ bija. Jauki cīniņu apraksti un intriga. Taču pēc pirmās grāmatas piektdaļas atkal sākas detektīvs. Es jau zināju, ka no Girtona detektīvs ir tikpat labs kā no sūda lode. Tā nu autors to ir iecerējis un lasītājam nākas iecerēto lasīt. Zinot Girtona spējas, īsti nespēju uztvert detektīvstāstu nopietni, jo Girtons sākumā izlaiž aizdomās turamajam zarnas un tad domā. Tādēļ es sevi nespēju piespiest iedziļināties visas Rufras kara nometnes intrigās, mēģināt atkost nodevēju pirms Girtona. Teikšu uzreiz, visi fakti bija uzrakstīti, taču es nevarēju sevi piespiest iedziļināties visas niansēs un tādēļ vismaz puse grāmatas mani māca garlaicība.

Jā, var teikt, ka tur nebija tikai detektīvs vien. Girtons nodarbojās ar sevis meklēšanu, viņam vairs nav četrpadsmit gadu, viņš ir pieaudzis. Pāris gadus aizvadīti algotņa amatā nav labāks veids kā noslēpties slepkavam. Tur viņš ir ļāvies straumei, jo Meistare tā pavēlēja, lai gan viņš apšauba pavēles jēgu. Pavisam traki viņam ir ar burvju spējām – Tumšais Ungārs ar viņu runā aizvien biežāk un dažreiz pietrūkst pavisam nedaudz, lai pasaulē parādītos jauns ar varu apsēst burvis, kas taisnības vārdā ir gatavs iznīcināt visu dzīvo. Girtons gan turas, taču tā ir balansēšana uz naža asmens.

Arī šoreiz fona personāži atšķiras tikai ar vārdiem un naida pakāpi pret Girtonu kā tādu. Nudien man autora varoņu apraksti nespēj aizķerties smadzenēs, bet tā ir mana problēma. Šoreiz grāmatu neglābj arī pasaules apraksts, jo pasaulē ir tikai karš un jaunuma sajūtas vairs nav. Pat Fichgrass čuksti nespēj mani atvilkt atpakaļ. Arī pati pasaule uzdod vairāk jautājumus nekā atbilžu, kas ir visi šie Dark Ungar, kas iedzen burvjus neprātā, kā viņi saistīti ar pasauli, kuras dievi ir nomiruši?

Grāmatai liku 7 no 10 ballēm, iespējams tas ir otrās grāmatas lāsts. Ceru, ka pēdējā sērijas grāmatā Girtons beidzot patiešām būs pieaudzis un neradīs centīga pamuļķa iespaidu.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.

Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Burvja zeme

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Beidzot autors ir izdevis The Stormlight Archive sērijas trešo grāmatu. Sāku to klausīties kā audiogrāmatu, bet tad kaut kur izlasīju, ka ir vēlams izlasīt šo stāstu. Neko darīt – atliku īsto grāmatu malā un sāku klausīties šo stāstu.

Pēc lielās kataklizmas Rošar pasaulē sāk parādīties cilvēki ar īpašām spējām, tiem, kuriem ir izdevies atrast savus spren (tādas kā paralēlās dimensijas būtnes)  un savietot ar savām prasmēm. Šo lietu vispār ir grūti izklāstīt grāmatas nelasītājiem. Lift ir viena no tiem, viņa gan ir īsts dabas bērns, kur nez kāpēc iemantojusi spējas kļūt “Brīnišķa”. Tas labi palīdz viņas ikdienas darbā, zādzībās. Viss būtu Jauki, ja vien viņu nevajātu kāds dīvains cilvēks melnā (Darkness).

Cik noprotu no autora stāstītā, šis tēls vēlāk parādīsies trešajā grāmatā, un tur nebūs laika stāstīt par Lift pagātni. Sērija viņai ir paredzēta liela loma, tādēļ lasītājam nāksies vien šo grāmatu izlasīt, lai uzzinātu Lift izaugšanas stāstu. Kā personāžs Lift ir visnotaļ nestandarta, te nav Kaladina tendences uz bezkompromisa varonību, Dalinara apsēstību ar labāku pasauli, te ir vienkārši iespēja padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Lift īpaši neplāno un vairāk reaģē uz notiekošo, nekā stratēģiski plāno savus nākošos soļus. Un labi vien ir, tādēļ stāsts vairs neizklausās pēc varoņeposa ar grūtiem vispasaules lēmumiem, bet ir tīri sprigans piedzīvojums.

Piedzīvojumā netrūkst savu tumšo pusi un viens no šīs tumšās puses ir Darkness tēls. Vispār mani nedaudz besī ārā tas, ka pēkšņi pasaule ir pārpilna ar dažādiem slepeniem ordeņiem dieva daļām, par kurām pirmajā grāmatā klīda vien garāmejošas leģendas. Nu tās izrādās pašsaprotama patiesība un ja es saprotu, ka Kaladinam lauku puikam un ārsta dēlam tādas lietas varētu būt jaunums, tad viņa nomales varenie ar izskatās ir dumjāki par Aziš impērijas ubagiem. Tagad, kad esmu lasījis Laika rata sēriju es nenoliedzami velku paralēles ar to un jāatzīst, ka autors ir makan ietekmējies. Lai gan iespējams tas tik tādēļ, ka Laika Rata audiogrāmatu klausījos to pašu lasītāju izpildījumā.

Pasaule kā vienmēr ir teicama un tās vēsture detalizēta, varētu mierīgi lasīt Rošaras hronikas, kaut ko līdzīgu vēstures grāmatai bez varoņiem tikai notikumi un vietas. Taču Lift kā tēls bija tāds nekāds, sitās ārā no kopainas un vislielākais brīnums ir tas, ka viņa ir sasniegusi savu vecumu nenolaužot kaklu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi lasījis iepriekšējās grāmatas, tad nav vērts sākt ar šo, neko lāga nesapratīsi. Laba atkāpe no centrālā sižeta un cerams, ka Lift dienās būs spējīga uz nopietniem varoņdarbiem.

Blēžu karaļvalsts (Six of Crows #2) by Li Bardugo

Blēžu karaļvalsts

Ja vēl neesi lasījis Vārnu sešinieku, tad labāk šai atsauksmei met līkumu, jo es netīšām varu nomaitekļot saturu. Izdevniecība Prometejs mērkaķa ātrumā izdeva Vārnu sešinieka turpinājumu. Tas nenoliedzami bija prātīgi darīts, jo mēs visi jau zinām, kā beidzās iepriekšējā grāmata. Atzīšos, ka mani no turpinājuma izlasīšanas angliski atturēja tikai mans lasīšanas procesā norūdītais gribasspēks.

Kazs Brekers un viņa komanda tikko veikuši vispārdrošāko laupīšanu, kāda vien iedomājama. Tomēr tā vietā, lai saņemtu dāsnu atalgojumu, viņiem nākas cīnīties par savām dzīvībām. Viņi ir piekrāpti, novājināti, un viņiem trūkst resursu, sabiedroto un cerību uz izdošanos. Kamēr pilsētas ielās plosās karš, tiek pamatīgi pārbaudīta draugu savstarpējā uzticība. Lai ko tas maksātu… Kazam un viņa komandai nāksies pacensties izkļūt no šīs ķezas kā uzvarētājiem.

Vispār jau atsauksme varētu būt pavisam kodolīga, ja patika pirmā, tad noteikti patiks arī šī, netici -pārliecinies pats! Bet tomēr izplūdīšu nedaudz garākā aprakstā par saviem iespaidiem. Pirmkārt, šī grāmata ir par piedzīvojumiem un par to, ka plānota atriebšanās ir vislabākais veids, kā to veikt. Kaza dzīve ir pilnībā pakārtota šim atriebes procesam. Pilnīgi kā tāds Monte Kristo. Tikai viņš nav grāfs un viņam līdzgaitnieki ir Katerdamas padibenes, bet ienaidnieki pilsētas elite. Autore labi spēj uzspiest uz lasītāja emocijām, izmantojot veco labo apbižoto bārenīšu tēmu, kas ir topā jau no Dikensa laikiem. Tam, vai bērnībā gūta trauma var sačakarēt visu dzīvi var piekrist vai nepiekrist, bet ar Kazu atgadījās tieši tas. Vispār ar visiem viņa komandas biedriem ir atgadījies kaut kas līdzīgs, visiem viņiem ir atņemts ierastais dzīvesveids, un viņi iemesti pavisam jaunā un savādā dzīvē. Tas rada spēcīgu vēlmi identificēties vismaz ar kādu no grāmatas varoņiem, jo katrs jau dziļi iekšām mēs reizē baidāmies no pārmaiņām tai pat laikā nedaudz alkstot pēc tām.

Lai varoņus būtu vieglāk izprast, autore ir izvēlējusies piedzīvojumus laiku pa laikam pārtraukt ar to dzīvesstāstiem. Tas ir visnotaļ riskants paņēmiens, jo cilvēkiem ar grūtībām koncentrēties, tas var šķist kaitinoši, bet cik atminos, tas nekad nenotika apšaudes vidū un man nekādas problēmas neradīja.

Šī ir tipiska blēžu grāmata, kur katrā plānā ir rezerves plāns, un rezerves plāns nebūt nav tas, kāds tas izskatās no malas. Lasītājs līdz ar grāmatas varoņiem tiek uzmests un pārmests ne reizi vien. Šeit reakcija var būt dažāda, mani uz beigām nedaudz tā uzmešana sāka kaitināt, es jau no pirmās grāmatas nešaubījos par Kaza iedzimto un izkopto stratēģa un taktiķa ģenialitāti, bet reizēm daudz ir par daudz. Tas gan neliedza man grāmatu izraut pāris piegājienus un atzīt šo grāmatu par ļoti labu fantastisko bojeviku.

Taču, kas gan tas būtu par stāstu, ja tajā nebūtu meistarīgi izveidotas pasaules. Ja to vēsturiski raksturo kaut kādu renesanses Amsterdamu ar slāvu elementiem, kura ir visnotaļ standarta, tad pasaules politekonomika ir pavisam cita lieta. Autore nav slinkojusi un šo jomu ir izstrādājusi visnotaļ detalizēti. Ekonomiskā svira ir daļa no Kaza atriebības un tikai muļķis domā, ka apzogot bagātnieka namu, cilvēks uzreiz nonāktu nabadzībā. Viss ir daudz sarežģītāk un šo daļu lasīju ar baudu. Labi bija arī smieklīgas vietas, kurās autore pārvērtēja Katerdamas finanšu sistēmas varenību, vai es biju pārvērtējis vietējās naudas vērtību.

Grāmatai un diloģijai kopā lieku 10 no 10 ballēm, var lasīt kā izklaidējošu un vieglu atriebes stāstu, var lasīt kā ģeopolitiskas spēles aprakstu. Galvenais neaizmirst, ka varoņiem nemaz nav tik daudz gadu un, iespējams, viņu rīcība ir impulsīva un emocionāla tieši tādēļ.

Eksemplāru lasīšanai saņēmu no izdevniecības Prometejs.

The Mammoth Book of Cthulhu by Paula Guran, Damien Angelica Walters, Caitlín R. Kiernan, John Langan, Yoon Ha Lee, Usman T. Malik, Helen Marshall, Silvia Moreno, Norman Partridge, W.H. Pugmire, Veronica Schanoes, Michael Shea, Laird Barron, John Shirley, Simon Strantzas, Sandra McDonald, Don Webb, Michael Wehunt, A.C. Wise, Nadia Bulkin, Amanda Downum, Ruthanna Emrys, Richard Gavin, Lois H. Gresh, Lisa L. Hannett, Brian Hodge

The Mammoth Book of Cthulhu

Lavkrafta mitosa tēma manā vērtību skalā vienmēr ir kotējusies augstu. Svarīga pat nav šīs tēmas izpausme, manā grāmatu plauktā ir atrodamas daudzas grāmatas, kuru autori iedvesmu smēlušies no Lavkrafta darbiem. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, nopirku pat neatvēris satura rādītāju! Plauktā gan viņa nomētājās veselu gadu.

No šīs grāmatas saņēmu tieši to, ko biju sagaidījis. Ne visi no 26 stāstiem ir saucami par izciliem, un nav jau ko slēpt, ne visi ir labi. Dažiem tēma ir pievilkta aiz matiem tik daudz, lai kvalificētos krājumam. Dažos neaprakstāmās šausmas ir aprakstītas tik minimāli, ka īsti nevar saprast stāsta būtību, bet atradās pāris tiešām labi darbi.

“In Syllables of Elder Seas” by Lisa L. Hannett – par kādu puisēnu, kuru Tantes audzina kaut kam lielākam. Par to, ka ne visiem ir lemta gaiša bērnība, citiem nākas to pavadīt burkā, lai pa zilbei atklātu neizzināmo. Par to, ka patiesībā pasaulē esam vieni un mums apkārt ir tikai svešinieki. Skumjš un bezcerīgs stāsts. 7 no 10 ballēm. Beigas ir visnotaļ tēmai atbilstošas.

“The Peddler’s Tale, or, Isobel’s Revenge” by Caitlín R. Kiernan – šis stāsts patiks Lavkrafta daiļrades pārzinātājiem, varēs uzzināt Pikmena likteni, šo to par gūlu karalistes iekšpolitiskajām niansēm, par to, ka ne vienmēr pareģojumus vajag piepildīt. Foršs stāsts stāstā 8 no 10 ballēm.

“It’s All the Same Road in the End” by Brian Hodge – iespējams, viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Divi vīri mēģina atrisināt sava vectēva pazušanas noslēpumu. Tas notika sen , vectēvs ceļoja pa ASV un vāca dziesmas (nu tikpat kā K. Barons), taču vienu dienu neatgriezās mājās. Vēlāk atradās fotoaparāts un kasete ar ierakstu. Pasaulē ir vietas, kur lielie senie vēl nav aizmirsti, vietas, kurās kaut kas, līdzīgi cilvēkiem, gaida tos atgriežamies. Katram ir dota iespēja kalpot lielākam mērķim. 9 no 10 ballēm.

“Those Who Watch” by Ruthanna Emrys – šis patiks bibliotēku apmeklētājiem, ne visas bibliotēkas ir tikai tas, ko redz plauktos. Daudzas glabā senas un aizliegtas grāmatas. Dažiem viņas liek sajukt prātā, bet citiem atklāj patiesību. Tādās vietās cilvēks nevar palikt neizmainīts. Galvenajai varonei nākas pārliecināties par to uz savas ādas. Var teikt, ka tipisks lovkraftiskais stāsts, bet labi izstāstīts. 8 no 10.

“A Clutch” by Laird Barron – episks ekspedīcijas stāsts par kādas karalistes galvenā maga ekspedīciju uz senām drupām. Pats ceļš nebija viegls, bet drupu noslēpums pārsteidz jebkuru iztēli. Par to kā reizēm pēc nāves var atgriezties, ir tikai jautājums, kas īsti atgriežas. 9 no 10 ballēm.

“Just Beyond the Trailer Park” by John Shirley – šo es ierindotu krājuma trešā labākā stāsta vietā, par puiku, kurš dzīvo treileru parkā un kādu ekscentrisku zinātnieku, kurš parāda ceļu uz paralēlam realitātēm. Tās iemītnieki ir īsti lovkrafta briesmoņi un ir jāuzmanās, lai tevi neapēstu. Taču reizēm mūsu pasaule var būt vēl šaušalīgāka vieta. 9 no 10 ballēm.

“Outside the House, Watching for the Crows” by John Langan – man jau ir nācies lasīt šī autora darbu “The Fisherman”, tādēļ zināju, ko sagaidīt. Nebiju gan gaidījis, ka šis stāsts nedaudz atgriezīsies tai pat pasaulē. Ir iespējams padarīt realitāti tik plānu, lai ieraudzītu pasauli, kāda tā ir īstenībā. Lieki piebilst, ka īstās pasaules iemītniekiem mūsu uzmanība nepatīk. Šeit galvenais varonis paver priekškaru uz citu pasauli ar mūzikas palīdzību. Viņš redz, kas notiek ar tiem, kas nebaidās tajā ieiet. 9 no 10 ballēm.

“Backbite” by Norman Partridge – episks divu brāļu atsaldeņu piedzīvojums, autors ir labi iepinis divdesmitos gadus depresiju un Senos. No tiem neviens nevar aizbēgt, nelīdzēs ne divstobrene, nedz vācu durklis. Labs piedzīvojums 8 no 10 ballēm.

“In the Ruins of Mohenjo-Daro” by Usman T. Malik – kurš gan nezina šo leģendāro pilsētu, kas pēkšņi pazuda, atstājot vien kanalizācijas sistēmas un atombumbas sprādzienu radītas bedres. Viss, protams, bija pavisam citādi. Kulti tur ir saglabājušies vēl no tiem senajiem laikiem. Labs atmosfērisks stāsts daudz norāžu bez konkrētām atbildēm. Grēkāža alegorija ir labs bonuss. 9 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājums nav peļams, taču ja neinteresē new wierd un neesi Lavkrafta dīvainās pasaules fans, tad lasīt neieteiktu.

%d bloggers like this: