Navigate / search

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.

Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Burvja zeme

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Beidzot autors ir izdevis The Stormlight Archive sērijas trešo grāmatu. Sāku to klausīties kā audiogrāmatu, bet tad kaut kur izlasīju, ka ir vēlams izlasīt šo stāstu. Neko darīt – atliku īsto grāmatu malā un sāku klausīties šo stāstu.

Pēc lielās kataklizmas Rošar pasaulē sāk parādīties cilvēki ar īpašām spējām, tiem, kuriem ir izdevies atrast savus spren (tādas kā paralēlās dimensijas būtnes)  un savietot ar savām prasmēm. Šo lietu vispār ir grūti izklāstīt grāmatas nelasītājiem. Lift ir viena no tiem, viņa gan ir īsts dabas bērns, kur nez kāpēc iemantojusi spējas kļūt “Brīnišķa”. Tas labi palīdz viņas ikdienas darbā, zādzībās. Viss būtu Jauki, ja vien viņu nevajātu kāds dīvains cilvēks melnā (Darkness).

Cik noprotu no autora stāstītā, šis tēls vēlāk parādīsies trešajā grāmatā, un tur nebūs laika stāstīt par Lift pagātni. Sērija viņai ir paredzēta liela loma, tādēļ lasītājam nāksies vien šo grāmatu izlasīt, lai uzzinātu Lift izaugšanas stāstu. Kā personāžs Lift ir visnotaļ nestandarta, te nav Kaladina tendences uz bezkompromisa varonību, Dalinara apsēstību ar labāku pasauli, te ir vienkārši iespēja padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Lift īpaši neplāno un vairāk reaģē uz notiekošo, nekā stratēģiski plāno savus nākošos soļus. Un labi vien ir, tādēļ stāsts vairs neizklausās pēc varoņeposa ar grūtiem vispasaules lēmumiem, bet ir tīri sprigans piedzīvojums.

Piedzīvojumā netrūkst savu tumšo pusi un viens no šīs tumšās puses ir Darkness tēls. Vispār mani nedaudz besī ārā tas, ka pēkšņi pasaule ir pārpilna ar dažādiem slepeniem ordeņiem dieva daļām, par kurām pirmajā grāmatā klīda vien garāmejošas leģendas. Nu tās izrādās pašsaprotama patiesība un ja es saprotu, ka Kaladinam lauku puikam un ārsta dēlam tādas lietas varētu būt jaunums, tad viņa nomales varenie ar izskatās ir dumjāki par Aziš impērijas ubagiem. Tagad, kad esmu lasījis Laika rata sēriju es nenoliedzami velku paralēles ar to un jāatzīst, ka autors ir makan ietekmējies. Lai gan iespējams tas tik tādēļ, ka Laika Rata audiogrāmatu klausījos to pašu lasītāju izpildījumā.

Pasaule kā vienmēr ir teicama un tās vēsture detalizēta, varētu mierīgi lasīt Rošaras hronikas, kaut ko līdzīgu vēstures grāmatai bez varoņiem tikai notikumi un vietas. Taču Lift kā tēls bija tāds nekāds, sitās ārā no kopainas un vislielākais brīnums ir tas, ka viņa ir sasniegusi savu vecumu nenolaužot kaklu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi lasījis iepriekšējās grāmatas, tad nav vērts sākt ar šo, neko lāga nesapratīsi. Laba atkāpe no centrālā sižeta un cerams, ka Lift dienās būs spējīga uz nopietniem varoņdarbiem.

Blēžu karaļvalsts (Six of Crows #2) by Li Bardugo

Blēžu karaļvalsts

Ja vēl neesi lasījis Vārnu sešinieku, tad labāk šai atsauksmei met līkumu, jo es netīšām varu nomaitekļot saturu. Izdevniecība Prometejs mērkaķa ātrumā izdeva Vārnu sešinieka turpinājumu. Tas nenoliedzami bija prātīgi darīts, jo mēs visi jau zinām, kā beidzās iepriekšējā grāmata. Atzīšos, ka mani no turpinājuma izlasīšanas angliski atturēja tikai mans lasīšanas procesā norūdītais gribasspēks.

Kazs Brekers un viņa komanda tikko veikuši vispārdrošāko laupīšanu, kāda vien iedomājama. Tomēr tā vietā, lai saņemtu dāsnu atalgojumu, viņiem nākas cīnīties par savām dzīvībām. Viņi ir piekrāpti, novājināti, un viņiem trūkst resursu, sabiedroto un cerību uz izdošanos. Kamēr pilsētas ielās plosās karš, tiek pamatīgi pārbaudīta draugu savstarpējā uzticība. Lai ko tas maksātu… Kazam un viņa komandai nāksies pacensties izkļūt no šīs ķezas kā uzvarētājiem.

Vispār jau atsauksme varētu būt pavisam kodolīga, ja patika pirmā, tad noteikti patiks arī šī, netici -pārliecinies pats! Bet tomēr izplūdīšu nedaudz garākā aprakstā par saviem iespaidiem. Pirmkārt, šī grāmata ir par piedzīvojumiem un par to, ka plānota atriebšanās ir vislabākais veids, kā to veikt. Kaza dzīve ir pilnībā pakārtota šim atriebes procesam. Pilnīgi kā tāds Monte Kristo. Tikai viņš nav grāfs un viņam līdzgaitnieki ir Katerdamas padibenes, bet ienaidnieki pilsētas elite. Autore labi spēj uzspiest uz lasītāja emocijām, izmantojot veco labo apbižoto bārenīšu tēmu, kas ir topā jau no Dikensa laikiem. Tam, vai bērnībā gūta trauma var sačakarēt visu dzīvi var piekrist vai nepiekrist, bet ar Kazu atgadījās tieši tas. Vispār ar visiem viņa komandas biedriem ir atgadījies kaut kas līdzīgs, visiem viņiem ir atņemts ierastais dzīvesveids, un viņi iemesti pavisam jaunā un savādā dzīvē. Tas rada spēcīgu vēlmi identificēties vismaz ar kādu no grāmatas varoņiem, jo katrs jau dziļi iekšām mēs reizē baidāmies no pārmaiņām tai pat laikā nedaudz alkstot pēc tām.

Lai varoņus būtu vieglāk izprast, autore ir izvēlējusies piedzīvojumus laiku pa laikam pārtraukt ar to dzīvesstāstiem. Tas ir visnotaļ riskants paņēmiens, jo cilvēkiem ar grūtībām koncentrēties, tas var šķist kaitinoši, bet cik atminos, tas nekad nenotika apšaudes vidū un man nekādas problēmas neradīja.

Šī ir tipiska blēžu grāmata, kur katrā plānā ir rezerves plāns, un rezerves plāns nebūt nav tas, kāds tas izskatās no malas. Lasītājs līdz ar grāmatas varoņiem tiek uzmests un pārmests ne reizi vien. Šeit reakcija var būt dažāda, mani uz beigām nedaudz tā uzmešana sāka kaitināt, es jau no pirmās grāmatas nešaubījos par Kaza iedzimto un izkopto stratēģa un taktiķa ģenialitāti, bet reizēm daudz ir par daudz. Tas gan neliedza man grāmatu izraut pāris piegājienus un atzīt šo grāmatu par ļoti labu fantastisko bojeviku.

Taču, kas gan tas būtu par stāstu, ja tajā nebūtu meistarīgi izveidotas pasaules. Ja to vēsturiski raksturo kaut kādu renesanses Amsterdamu ar slāvu elementiem, kura ir visnotaļ standarta, tad pasaules politekonomika ir pavisam cita lieta. Autore nav slinkojusi un šo jomu ir izstrādājusi visnotaļ detalizēti. Ekonomiskā svira ir daļa no Kaza atriebības un tikai muļķis domā, ka apzogot bagātnieka namu, cilvēks uzreiz nonāktu nabadzībā. Viss ir daudz sarežģītāk un šo daļu lasīju ar baudu. Labi bija arī smieklīgas vietas, kurās autore pārvērtēja Katerdamas finanšu sistēmas varenību, vai es biju pārvērtējis vietējās naudas vērtību.

Grāmatai un diloģijai kopā lieku 10 no 10 ballēm, var lasīt kā izklaidējošu un vieglu atriebes stāstu, var lasīt kā ģeopolitiskas spēles aprakstu. Galvenais neaizmirst, ka varoņiem nemaz nav tik daudz gadu un, iespējams, viņu rīcība ir impulsīva un emocionāla tieši tādēļ.

Eksemplāru lasīšanai saņēmu no izdevniecības Prometejs.

The Mammoth Book of Cthulhu by Paula Guran, Damien Angelica Walters, Caitlín R. Kiernan, John Langan, Yoon Ha Lee, Usman T. Malik, Helen Marshall, Silvia Moreno, Norman Partridge, W.H. Pugmire, Veronica Schanoes, Michael Shea, Laird Barron, John Shirley, Simon Strantzas, Sandra McDonald, Don Webb, Michael Wehunt, A.C. Wise, Nadia Bulkin, Amanda Downum, Ruthanna Emrys, Richard Gavin, Lois H. Gresh, Lisa L. Hannett, Brian Hodge

The Mammoth Book of Cthulhu

Lavkrafta mitosa tēma manā vērtību skalā vienmēr ir kotējusies augstu. Svarīga pat nav šīs tēmas izpausme, manā grāmatu plauktā ir atrodamas daudzas grāmatas, kuru autori iedvesmu smēlušies no Lavkrafta darbiem. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, nopirku pat neatvēris satura rādītāju! Plauktā gan viņa nomētājās veselu gadu.

No šīs grāmatas saņēmu tieši to, ko biju sagaidījis. Ne visi no 26 stāstiem ir saucami par izciliem, un nav jau ko slēpt, ne visi ir labi. Dažiem tēma ir pievilkta aiz matiem tik daudz, lai kvalificētos krājumam. Dažos neaprakstāmās šausmas ir aprakstītas tik minimāli, ka īsti nevar saprast stāsta būtību, bet atradās pāris tiešām labi darbi.

“In Syllables of Elder Seas” by Lisa L. Hannett – par kādu puisēnu, kuru Tantes audzina kaut kam lielākam. Par to, ka ne visiem ir lemta gaiša bērnība, citiem nākas to pavadīt burkā, lai pa zilbei atklātu neizzināmo. Par to, ka patiesībā pasaulē esam vieni un mums apkārt ir tikai svešinieki. Skumjš un bezcerīgs stāsts. 7 no 10 ballēm. Beigas ir visnotaļ tēmai atbilstošas.

“The Peddler’s Tale, or, Isobel’s Revenge” by Caitlín R. Kiernan – šis stāsts patiks Lavkrafta daiļrades pārzinātājiem, varēs uzzināt Pikmena likteni, šo to par gūlu karalistes iekšpolitiskajām niansēm, par to, ka ne vienmēr pareģojumus vajag piepildīt. Foršs stāsts stāstā 8 no 10 ballēm.

“It’s All the Same Road in the End” by Brian Hodge – iespējams, viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Divi vīri mēģina atrisināt sava vectēva pazušanas noslēpumu. Tas notika sen , vectēvs ceļoja pa ASV un vāca dziesmas (nu tikpat kā K. Barons), taču vienu dienu neatgriezās mājās. Vēlāk atradās fotoaparāts un kasete ar ierakstu. Pasaulē ir vietas, kur lielie senie vēl nav aizmirsti, vietas, kurās kaut kas, līdzīgi cilvēkiem, gaida tos atgriežamies. Katram ir dota iespēja kalpot lielākam mērķim. 9 no 10 ballēm.

“Those Who Watch” by Ruthanna Emrys – šis patiks bibliotēku apmeklētājiem, ne visas bibliotēkas ir tikai tas, ko redz plauktos. Daudzas glabā senas un aizliegtas grāmatas. Dažiem viņas liek sajukt prātā, bet citiem atklāj patiesību. Tādās vietās cilvēks nevar palikt neizmainīts. Galvenajai varonei nākas pārliecināties par to uz savas ādas. Var teikt, ka tipisks lovkraftiskais stāsts, bet labi izstāstīts. 8 no 10.

“A Clutch” by Laird Barron – episks ekspedīcijas stāsts par kādas karalistes galvenā maga ekspedīciju uz senām drupām. Pats ceļš nebija viegls, bet drupu noslēpums pārsteidz jebkuru iztēli. Par to kā reizēm pēc nāves var atgriezties, ir tikai jautājums, kas īsti atgriežas. 9 no 10 ballēm.

“Just Beyond the Trailer Park” by John Shirley – šo es ierindotu krājuma trešā labākā stāsta vietā, par puiku, kurš dzīvo treileru parkā un kādu ekscentrisku zinātnieku, kurš parāda ceļu uz paralēlam realitātēm. Tās iemītnieki ir īsti lovkrafta briesmoņi un ir jāuzmanās, lai tevi neapēstu. Taču reizēm mūsu pasaule var būt vēl šaušalīgāka vieta. 9 no 10 ballēm.

“Outside the House, Watching for the Crows” by John Langan – man jau ir nācies lasīt šī autora darbu “The Fisherman”, tādēļ zināju, ko sagaidīt. Nebiju gan gaidījis, ka šis stāsts nedaudz atgriezīsies tai pat pasaulē. Ir iespējams padarīt realitāti tik plānu, lai ieraudzītu pasauli, kāda tā ir īstenībā. Lieki piebilst, ka īstās pasaules iemītniekiem mūsu uzmanība nepatīk. Šeit galvenais varonis paver priekškaru uz citu pasauli ar mūzikas palīdzību. Viņš redz, kas notiek ar tiem, kas nebaidās tajā ieiet. 9 no 10 ballēm.

“Backbite” by Norman Partridge – episks divu brāļu atsaldeņu piedzīvojums, autors ir labi iepinis divdesmitos gadus depresiju un Senos. No tiem neviens nevar aizbēgt, nelīdzēs ne divstobrene, nedz vācu durklis. Labs piedzīvojums 8 no 10 ballēm.

“In the Ruins of Mohenjo-Daro” by Usman T. Malik – kurš gan nezina šo leģendāro pilsētu, kas pēkšņi pazuda, atstājot vien kanalizācijas sistēmas un atombumbas sprādzienu radītas bedres. Viss, protams, bija pavisam citādi. Kulti tur ir saglabājušies vēl no tiem senajiem laikiem. Labs atmosfērisks stāsts daudz norāžu bez konkrētām atbildēm. Grēkāža alegorija ir labs bonuss. 9 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājums nav peļams, taču ja neinteresē new wierd un neesi Lavkrafta dīvainās pasaules fans, tad lasīt neieteiktu.

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Šo grāmatu es saņēmu blogeru Ziemassvētkos no Spīganas, viņa izteica cerību, ka es vēl neesmu lasījis šo grāmatu. Šī grāmata iekļaujas vienā no fantāzijas žanra pamatcikliem, kas sākās jau tālajos sešdesmitajos. Biju gatavs lasīt klasiku, apņēmos pārāk nesatraukties par sižeta klišejiskumu un standarta varoņiem. Ķēros klāt un biju patīkami pārsteigts.

Sen senos laikos Zemes iedzīvotāji kolonizēja daudzas planētu sistēmas, tai skaitā arī Pern planētu. Kolonizatori bija gudri un attapīgi, un neviens darbs tiem nebija pa grūtu. Taču kādu dienu sakari ar mātes pasauli pārtrūka un Pern palika viena. Daudz kas aizmirsās, un no senajiem laikiem pāri palika tikai drakoni, viņu jātnieki un Pavedieni (Threads). Pavedieni Pernas debesīs parādās ik pa divsimts gadiem, un tā ir pavisam sveša dzīvības forma, kura pilnībā iznīcina visu dzīvo, pūķi tika radīti, lai ar tiem cīnītos un glābtu pasauli. Taču divsimts gadi ir ilgs laiks, un Pernas pamatiedzīvotāji apšauba Pavedienu esamību, drakonu jātniekiem ir pienākuši grūti laiki. Un tikai Lessa var izglābt pasauli.

Grāmata nenoliedzami ir klasika, pie bonusiem pieskaitīsim faktu, ka galvenā varone ir sieviete, un viņa tiešām nosaka notikumu gaitu, kas sešdesmitajiem gadiem vēl nebija pārāk bieži. Pati personība, gan ir visnotaļ standartizēta, smuka, gudra un  ar stipru gribasspēku. Klāt vēl piemesta sena dzimta, stipras asinis un superspējas. Tieši tas, kas vajadzīgs globāla kara apstākļiem. Es te nerunāšu par Lessas un F’lar attiecībām, kas vairāk izskatās pēc Stokholmas sindroma izpausmes nekā mīlestības.

Pasaule svārstās no feodāliem viduslaikiem līdz biotehnoloģiskiem ieročiem, kurus cilvēki lieto nesaprotot to patieso nozīmi. Daudz kas ir saglabājies dziesmu un leģendu veidā. Tas ir nodrošinājis informācijas nodošanu no paaudzes paaudzē, taču pirms to iegūt ir jāatšifrē veseli rēbusi. Lasītājam tas ļauj vīzdengunīgi atklāt visu pirms varoņiem un justies komfortabli.

Sižetiski varoņa ceļš no virtuves darbinieces līdz pasaules nominālajai valdniecei, divsimts lapaspusēs nudien nav slikti. Taču autorei ir zināmas problēmas ar sižeta līniju atrisinājumiem. Viņa itin bieži apzināti izveido situāciju, kura būtība lasītājam atklāsies tikai pašās grāmatas beigās. Nedaudz pamaitekļošu, izrādās, ka pūķi spēj teleportēties ne tikai telpā, bet arī laikā. Es neizplūdīšu te par paradoksiem, kuriem būtu jāparādās, bet kuri neparādās. Pieņemsim, ka Multiverss ir realitāte, un tas izfiltrē visas laika līnijas. Taču laika mašīna kā rīks ļauj autorei izstumt no krūmiem klavieres jebkurā grūtākā varoņu dzīves brīdī. Tas nedaudz nokauj spriedzi pirms izšķirošām kaujām.

Savulaik viss bija citādi šī grāmata ir tāda pamatlīmeņa fantāzija, kura mūsdienās varēt šķist pārāk banāla un klišejiska. Atzīstot autore nopelnus žanra pilnveidošanā lieku 8 no 10 ballēm, jo vēlāk publicētajos citu fantastu darbos vietumis ir jaušama šī cikla ietekme.

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pavedināja Andris. Teica atzinīgus vārdus, rekomendēt gan tieši nerekomendēja. Ņēmu un nopirku, sāku lasīt uzreiz, lai nepazūd nopirkto un nelasīto grāmatu kaudzē. Pēc nosaukuma daudz neko atšifrēt nevar, ir tikai skaidrs, ka galvenais varonis būs slepkavnieks.

Girtons Klučkājis pieder pie algoto slepkavu brālības, viņa Meistare ir viena no labākajām savā arodā. Nu vismaz Girtons tā uzskata, jo nevienu citu no šīs sabiedrības viņš nemaz nav redzējis. Patiesībā Girtons neko daudz nav redzējis, visu mūžu viņš ir veltījis sava aroda izkošanai. Kādu dienu Meistare saņem uzdevumu nogalināt kādu augstmani, taču tās izrādās lamatas. Nu Girtonam un viņa Skolotājai ir jāatklāj sazvērestība pret kroņprinci. Lai atrastu slepkavu, ir jāizmanto slepkava.

Pret šo grāmatu man ir divējādās jūtas. Pasaule, lai ar visnotaļ standartizēta, ir ar savām rozīnītēm. Kaut vai visu ienīstie burvji, kuri savām burvestībām izmanto zemes auglību. Nedod dies, ja tāds parādās, tāds var pārvērst veselas provinces par neauglīgu tuksnesi. Tādēļ burvju dzīves ilgums šajā pasaulē ir ļoti īss. Tad vēl Karnevāls, kurš kā tāds tabors ceļo no vienas pils uz otru, kas ir valsts pati par sevi un no kura ir atkarīga daudzu novadu labklājība. Tas viss ir interesanti, taču diemžēl Girtons visu grāmatu pavada pils mūros, šķetinot intrigas.

No sižeta viedokļa, šis ir tāds nedaudz drūmāks bāriņstāsts, kas ir topā jaunajiem lasītājiem jau kopš Vecās derības laikiem. Spējīgs bērns ar fizisku defektu, kuru aiz žēlastības ceļa malā savācis labs cilvēks. Nu labais cilvēks ir iekūlies ziepēs, un mūsu bārenim nav pieticis prāta laikā paraut fraku. Viņš cieš, atrod draugus un kļūst par labāku cilvēku, pie reizes attīstot savas profesionālās iemaņas. Ar varoņu tēlu atminēšanos te ir pavisam švaki, ja karaliene nebūtu steriotipiski ļauna un viņas dēliņš sadists, tad diez vai kaut ko vairāk par pašu Girtonu es spētu atcerēties.

Taču visa šajā kokteilī ir kaut kas tāds, kas pēc izlasīšanas lika grāmatu atzīt par labu esam. Baidos, ka pie vainas ir tas pats bāriņa stāsts, kas ļauj iejusties galvenā varoņa ādā. Girtons, lai ar’ prasmīgs aroda meistars, vēl nav nekāds supercilvēks, un tas stāstam nāk tikai par labu. Te, protams, ir standarta elitārā skola, negaidīti draugi un lielum lielā konspirācija. To gan autors ir tā samudžinājis, ka neesmu īsti drošs, ka uz beigām sapratu visas tās smalkās nianses.

Izlasās vienā rāvienā un bija reāls aplauziens, ka tūlīt nebija pieejama nākamā sērijas grāmata. Dikti gribējās ar Girtonu kopā paklibot pa viņa pasauli vēl mazliet. Nekas, jāpaciešas. Lieku 9 no 10 ballēm. Var rasties jautājums, kādēļ pēc iepriekš rakstītā es grāmatu vērtēju tik augstu? Tādēļ, ka stāsts ir ļoti, ļoti labs, pat ja nav spēka iedziļināties visas tajās intrigās.  Te ir kāds aspekts, kur totāli nesamaitekļojot grāmatu, es nevaru atklāt, un tas visu pamatīgi pavelk uz augšu.

Vārnu sešinieks (Six of Crows #1) by Leigh Bardugo

varnu-sesinieks

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.

Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).

Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.

Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.

Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.

Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.

Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

%d bloggers like this: