Navigate / search

Carter & Lovecraft (Carter & Lovecraft #1) by Jonathan L. Howard

Ja paskatās uz šogad lasīto, tad mani ir aizrāvis Lovkrafta mitoss un litRPG. Uztraukumam vēl nav pamata, jo laiku pa laikam izlasās arī kas populārzinātnisks. Šo grāmatu nopirku, gatavojoties Jaunzēlandes ceļojumam. Vajadzēja kaut ko klausāmu lidmašīnai, bija nelabas aizdomas, ka podkāsti beigsies. Pie grāmatas klausīšanās tiku vien Hokitikā, bet piebeidzu Latvijā.

Daniels Kārters savulaik nodarbojās ar slepkavību izmeklēšanu, taču pēdējā lieta viņu izsita no ierindas tik ļoti, ka nācās pārkvalificēties par privātdetektīvu. Dīvainās lietas gan nebeidzas un Kārters manto grāmatu veikalu Providensā. Grāmatu veikala līdzīpašniece ir Emīlija Lovkrafta, pēdējā no Lovkrafta dzimtas. Tā paša rakstnieka, kura izdomātājā Arkhamā seni kulti pielūdz senus dievus. Providensā sāk notikt dīvainas slepkavības, matemātikas profesors noslīkst savā automašīnā, kāds kazino apsargs uzsprāgst, Kārteram sāk šķist, ka visas šīs lietas ir kaut kā saistītas ar viņu un ka, iespējams, ne viss Lovkrafta rakstītais ir izdomājums.

Autors ir centies ar vienu šāvienu nošaut divus bukus, uzrakstīt labu detektīvu Lovkrafta pasaulē un tādu, kas būtu lasāms pat Lovkrafta daiļrades nezinātājam. Tādēļ mums ir divi varoņi Daniels, kuram nav ne jausmas par senajiem dieviem, un Emīlija, kurai ir vairāk nekā jausma vien. Viņu dialogos nezinātājs var uzzināt visu, kas nepieciešams, un saprast pasaules apveidus. Un Providensā nudien ir, ko saprast.

Detektīvam te ir, ko darīt, cilvēki mirst dīvainās nāvēs, pilsētā atrodas vietas, kurās pašam labāk nekad neapmeklēt. Gan lasītājs, gan Kārters diezgan ātri atkož, ka pasaulē ir kāds spēks, kas vēlas, lai viņš šad tad noteiktā laikā atrastos noteiktā vietā. Taču spriedzes uzturēšanā autors gan ir pietiekami liels meistars, lai pat pēc šīs atklāsmes veiksmīgi varētu noturēt lasītāju līdz pašām grāmatas beigām.

Pats detektīvstāsts gan nav nosaucams par pārāk meistarīgu, tāds standarta stāsts, kur izmeklētājs mīl pašaudīties, nodarboties ar nelikumīgām lietām un pats sev nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda velna pēc viņš ar to nodarbojas. Šķiet, ka visa pārējā pasaule ar to vien nodarbojas, lai dotu viņam mājienus ar mietu. Viņa grāmatu biznesa kompanjone, vismaz patlaban, izpilda tādu statistes un uzziņu biroja lomu. Nekas, sērijā ir vēl grāmatas un gan jau viņai atklāsies vēl kāds talants ārpus grāmatu tirdzniecības un ieročiem.

Savukārt, ja esi Lovkrafta mitosa fans, tad te čum un mudž uz oriģināldarbu atsauksmēm un jau no grāmatas nosaukuma vien viss ir skaidrs. Arī lielākā daļa dīvainību, ar kurām nākas saskarties Kārteram, šiem lasītājiem nebūs nekas jauns. Šī grāmata vēl reiz parādīs tikai to, ka īstajiem pasauļu valdniekiem, cilvēki nav nekas vairāk kā pelējums uz akmeņa.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, divas noņēmu nost par nobeigumu. Tāds nobeigums, manuprāt, ir slikts stils. Taču ja patīk grāmatu veikali, detektīvs un Lovkrafta mošķi, tad silti iesaku.

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Foundryside (Founders #1) by Robert Jackson Bennett

Šogad man ar grāmatu lasīšanu nudien nevedas, sen nebūs gadījies tik plāns gads. Patiesībā jau es lasu ļoti daudz, bet tās lielākoties ir galda spēļu noteikumu grāmatiņas. Arī ar aprakstu veidošanu nevedas, esmu kaut kā pazaudējis ritmu – izlasi un uzraksti. Bet to varu norakstīt uz labo vasaru. Šī grāmata man bija ielikta izlasāmo sarakstā brīdī, kad tā tika izziņota, taču iznākšanu es palaidu garām un par grāmatas eksistenci man atgādināja citi tās lasītāji.

Tevanne ir kapitālisma ideāls. Visu var nopirkt un visu var pārdot. Ja tu nepiederi pie tirgotāju Mājām, tu neesi vispār. Pasauli pārvalda tieši viņi un pārvalda burtiskā nozīmē, līdz pat fizikas likumu izmaiņai. Jo rau, salīdzinoši nesen cilvēki atklāja metodi, ar kuras palīdzību var izmainīt realitāti. Tā ļauj akmenim iedvest, ka zemes centrs atrodas taisni priekšā, zobenam, ka tas ir simtreiz smagāks, un ratiem, ka viņi ripo no kalna uz leju. Tas viss darās vienkārši uzrakstot uz materiāla attiecīgu formulu. Šīs formulas ir tirgotāju trumpis. Parastiem cilvēkiem atliek vien drupaču uzlasītāju liktenis, un Sancija ir viena no tām prasmīga zagle ar īpašām spējām., taču nu viņa ir nozagusi artefaktu, kurā ir kaut kas tāds, kas varētu izmainīt visu pasauli.

Šajā grāmatā es vēlētos uzteikt autora pasaules būvniecību. Kas gan būtu šaubījies. Autoram tā ir sanākusi pilnvērtīga ar vēsturi, politiskām aliansēm, seniem kultiem un jauku maģijas implementāciju dzīvē. Kurš gan nesapņo laiku pa laikam pamainīt fizikas likumus, lokāli un mazliet. Arī maģisko īpašību piešķiršana priekšmetiem ierakstīšana (Scriving) vairāk līdzinās programmēšanai. Pats stāsts ir ar ļoti senu vēsturi, laikā kad Ierakstītāji spēja pilnīgi visu un beigās iznīcināja pasauli. Grāmatas laikaposma cilvēki ir tikai sagrābstījuši seno gudrību drumstalas un maģija ir tikai aizmetņa stadijā. Taču laiki mainās, un Sancija ir šo izmaiņu iemesls.

Grāmatas sižets lielākoties balstās uz spriedzes radīšanu, kas laiku pa laikam tiek pārtraukta ar nelieliem atelpas brīžiem. Lasītājam praktiski netiek dota iespēja nolikt grāmatu malā. Galvenie varoņi lielākoties nodarbojas ar laupīšanām, kuras ir neiespējamas pēc definīcijas. Taču, ja zaglei ir īpašas spējas dzirdēt ierakstītos priekšmetus, viņai ir diezgan liela iespēja atrast to vājās vietas. Līdz ar to, ciniski izsakoties, pasākuma neiespējamība ir tikai fikcija.

Tomēr šīs grāmatas maģija nav nekas oriģināls, vismaz krievu fantāzijā un fantastikā es ar līdzīgiem stāstiem jau esmu sastapies. Es nepārmetu plaģiātu, bet šī taka ir tā iestaigāta, ka jau līdzinās astoņjoslu šosejai. Ja esi par stāsta unikalitāti un reti sastopamiem sižetiem, tad šī grāmata būs vienkārši jau redzētā mozaīka. Savukārt, ja vēlies fikso izklaidi, kuru pēc vajadzības varēsi izstiept uz veselu triloģiju, tad droši var ķerties klāt. Kvalitatīvs un noslīpēt darbs. 9 no 10 ballēm.

Blood of Assassins (The Wounded Kingdom #2) by R.J. Barker

Blood of assasins

Gada sākumā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu un, lai arī tā īpaši neizcēlās ar tēlu kolorītumu, kopiespaids bija labs. Tādēļ īpaši neuztraucos ķēros klāt otrajai grāmatai. Galu galā Girtona Klučkāja pasaulē kā reiz sākās interesanti laiki.

Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! Skāde ir tikai, ka karaļi ir veseli trīs. Girtona bērnības draugs Rufra jau daudzus gadus cīnās par savu vietu uz troņa, taču viņa pretiniekiem pietiek gan atbalsta gan cilvēku, lai dotu pretsparu. Girtons kādu laiku pavadījis ārpus Manijadokas, slaktējot burvjus. Atgriezies viņš tiek ierauts galma intrigās un kārtējo reizi nākas meklēt slepkavas un nodevējus.

Ja par iepriekšējo grāmatu varēja dot labu vērtējumu, tad ar šo es kaut kā nesadraudzējos. Sākums bija labs un daudzsološs, Girtons atgriezās bērnības zemē, varbūt ne no brīvas gribas un ne tā, kā bija cerējis, bet atpakaļ bija. Jauki cīniņu apraksti un intriga. Taču pēc pirmās grāmatas piektdaļas atkal sākas detektīvs. Es jau zināju, ka no Girtona detektīvs ir tikpat labs kā no sūda lode. Tā nu autors to ir iecerējis un lasītājam nākas iecerēto lasīt. Zinot Girtona spējas, īsti nespēju uztvert detektīvstāstu nopietni, jo Girtons sākumā izlaiž aizdomās turamajam zarnas un tad domā. Tādēļ es sevi nespēju piespiest iedziļināties visas Rufras kara nometnes intrigās, mēģināt atkost nodevēju pirms Girtona. Teikšu uzreiz, visi fakti bija uzrakstīti, taču es nevarēju sevi piespiest iedziļināties visas niansēs un tādēļ vismaz puse grāmatas mani māca garlaicība.

Jā, var teikt, ka tur nebija tikai detektīvs vien. Girtons nodarbojās ar sevis meklēšanu, viņam vairs nav četrpadsmit gadu, viņš ir pieaudzis. Pāris gadus aizvadīti algotņa amatā nav labāks veids kā noslēpties slepkavam. Tur viņš ir ļāvies straumei, jo Meistare tā pavēlēja, lai gan viņš apšauba pavēles jēgu. Pavisam traki viņam ir ar burvju spējām – Tumšais Ungārs ar viņu runā aizvien biežāk un dažreiz pietrūkst pavisam nedaudz, lai pasaulē parādītos jauns ar varu apsēst burvis, kas taisnības vārdā ir gatavs iznīcināt visu dzīvo. Girtons gan turas, taču tā ir balansēšana uz naža asmens.

Arī šoreiz fona personāži atšķiras tikai ar vārdiem un naida pakāpi pret Girtonu kā tādu. Nudien man autora varoņu apraksti nespēj aizķerties smadzenēs, bet tā ir mana problēma. Šoreiz grāmatu neglābj arī pasaules apraksts, jo pasaulē ir tikai karš un jaunuma sajūtas vairs nav. Pat Fichgrass čuksti nespēj mani atvilkt atpakaļ. Arī pati pasaule uzdod vairāk jautājumus nekā atbilžu, kas ir visi šie Dark Ungar, kas iedzen burvjus neprātā, kā viņi saistīti ar pasauli, kuras dievi ir nomiruši?

Grāmatai liku 7 no 10 ballēm, iespējams tas ir otrās grāmatas lāsts. Ceru, ka pēdējā sērijas grāmatā Girtons beidzot patiešām būs pieaudzis un neradīs centīga pamuļķa iespaidu.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

The Savage Tales of Solomon Kane by Robert E. Howard

Aizbraucu atvaļinājumā un nolēmu palasīt ko vieglāku. Kickstarter nupat bija parādījusies galda spēle Solomon Kane, un tās centrālais tēls mani pietiekoši ieinteresēja, lai nopirktu veselu stāstu krājumu. Uz neko daudz necerēju, stāsti izdoti trīsdesmitajos gados, un piedzīvojumu stāsti tai laikā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās. Taču autors gan bija daudzsološs – Konans Barbars ir viņa iztēles auglis.

Solomons Keins ir cilvēks – mīkla, mēs par viņu neko daudz tā arī neuzzinām, neskatoties uz to, ka plecu pie pleca cīnāmies pret pirātiem, Āfrikas džungļu briesmoņiem un pat pārdabiskām būtnēm. Visi viņu sauc par puritāni, taču brīžos, kad jācīnās pret ļaunumu jebkādā no tās izpausmēm, viņš ir gatavs sadarboties gan ar šamaņiem, gan izmantot burvestības, lai sasniegtu savu mērķi. Skaidra lieta, ka bailes un šaubas nav šī cilvēka arsenālā. Nav tādas problēmas, kuras nevarētu atrisināt ar zobena palīdzību.

Mūsdienu kontekstā šiem stāstiem varētu atrast daudz vājās vietas. Galvenais varonis ir kā agrīns supervaronis, kuram nekas ļauns nevar notikt. Viņš vienmēr izkulsies sveikā un ja ar kāds no viņa nagiem izspruks, tad tas ir tikai laika jautājums līdz Puritānis viņa nožēlojamai dzīvei pieliks punktu. Galvenais varonis netic cilvēka spējām izmainīties un tādēļ stāsta kulminācija parasti ir letāls iznākums. Sievietes šeit ir tikai dekorācijas, izņemot vienu Āfrikas cilts karalieni, bet visas kā viens glābjamas un tēviem atpakaļ atdodamas. Es te nerunāšu par deģenerātu ciltīm un baltā cilvēka pārākumu, tad tas bija normāli.

Stāsta sarakstīšanas laikā balto plankumu uz Zemes vairs nebija diez ko daudz, tādēļ lielākā daļa fantastiskāko piedzīvojumu notiek Āfrikā, te var vēl noslēpt šumeru pēctečus, pēdējos atlantus, lemūrijas iedzīvotāju pilsētas, tīru ļaunumu, vampīrus un harpijas. Te Keinam ir spēcīgi sabiedrotie, kuru “ju-ju” ir izkopts paaudzēs, un viņa zizli kādreiz ir izmantojis gan Mozus, gan Zālamans.

Nenoliedzami stāsti ir spējīgi aizraut, tie ir piedzīvojumi tīrā veidā, viens vienīgs akšens, kas uztur spriedzi visa stāsta garumā. Noķer lasītāja prātu un nelaiž vaļā. Ja izdodas izrauties no apdulluma un paskatīties no malas, secinājumi būs visai bēdīgi, visvienkāršākais taisnvirziena stāstījums ar arhetipiskām dekorācijām. Morāle: ļaunais ir jānogalina un labais triumfē nepieļauj nekādas sižeta atkāpes. Pasaulē ir tikai viena kultūra, kuru vērts ņemt vērā viss pārējais ir arhaisms, kura izzušana nevienu neapbēdinās.

Es arī lasīju šo grāmatu pilnīgā aizgrābtībā, un ja ko tādu būtu dabūjis pusaudža gados, diez vai Ķēniņa Zālamana raktuves paliktu ārpus konkurences. Ja gribas ko vieglu, klasisku un pietiekoši aizraujošu, droši var ķerties klāt. 7 no 10 ballēm. Nekas no augstajiem plauktiem, taču piedzīvojums garantēts.

Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Burvja zeme

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

%d bloggers like this: