Navigate / search

The Widow’s House (The Dagger and the Coin #4); The Spider’s War (The Dagger and the Coin #5) by Daniel Abraham

The Spider's War

Nolēmu saņemties un pabeigt vismaz vienu iesākto sēriju. Šo biju marinējis plauktos jau veselu gadu, un nu beidzot ir pienācis brīdis, kad viņa ir pabeigta. Jāatzīst, ka ar grāmatu sērijām man tas negadās bieži – vairāk tiek iesāktas nekā pabeigtas. Jāatzīst, ka piekto un ceturto grāmatu autors varēja publicēt vienā biezā grāmatā kopā. Neviens pat i neaizdomātos, ka tur ir divas. Tādēļ arī rakstu par abām uzreiz.

Šīs grāmatas ir veltītas konflikta beigu fāzei. Geders ar saviem Zirnekļu dievietes priesteriem ir savu nāciju vedis pretī uzvarai. Drīz vien viņi būs iekarojuši visu pasauli. Šķiet, ka arī mērķis – miers visā pasaulē, ir rokas stiepiena attālumā. Taču nodevēji nesnauž, viņi izlien no pakšķiem un dara savus melnos darbus. Piemēram, Citrīna baņķiere, kas atraidījusi Gedera mīlestību meklē veidus, kā sakaut topošo tirānu. Markuss dodas ceļojumā, lai atrastu līdzekli pret Zirnekļu tempļa priesteru sērgu. Līdzeklis atrodas, bet tas ir visnotaļ savdabīgs. Beidzot pienāk arī tas brīdis, kad lasītājam tiek atklāts visa konflikta tūkstošgadu senā vēsture.

Centrālais temats paliek nemainīgs – varas aspekti. Te tiek apskatīti divi  galvenie – militārā un finansiālā. Lai veiksmīgi karotu, nemaz nevajag armiju kaujas laukā, pietiek ar finanšu impēriju un izdomu. Tas vienā ziņa sanāk pat lētāk. Autors ir pacenties, lai parādītu abu stratēģiju plusus un mīnusus. Militārā vara ir atkarīga no karavīriem un loģistikas. Gedera armijai nav problēmu ar motivāciju, priesteri nomotivēs pat kropli. Taču ir problēmas ar iekarotās teritorijas noturēšanu. Stratēģiskais armijas izvietojums ļoti atgādināja Otrā pasaules kara beigu fāzi, kad Hitleram armija vē

The Widow's House

l it kā bija, taču tā bija tik sadrumstalota pa iekarotajām teritorijām, ka nespēja pārgrupēties.

Arī baņķieriem uzvarēt karu nav viegli, jo nauda kā resurss tomēr ir ierobežots. Patika veids, kā autors atrisināja šo problēmu, modernizējot finanšu sistēmu. Citrīnas mērķis nav sakaut Gederu, viņa vēlas  tādu iznākumu, kas neierautu gan iekarotājus, gan iekarojamos jaunā visaptverošā karā. Tas ir diezgan nereāls pasākums, ņemot vērā, ka šoreiz ļaunuma sakne nav tikai cilvēku ambīcijas.

Ja runājam par varoņiem, tad autoram viņi visi ir izdevušies. Sērijai ritot varoņi ir izauguši gan raksturā, gan pieņēmušies prātā. Citrina sāka kā pablāvs tēls, bet lēnā garā, notikumiem attīstoties, viņa kļuva par nopietnu spēlētāju. Varbūt tieksme iemest pa graķītim bija diezgan netradicionāla sievietei fantāzijas pasaulē. Ekonomika un finanšu sistēmas ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Var tikai pabrīnīties, cik daudz fantāzijas darbu palaiž garām tik nozīmīgu dzīves sastāvdaļu kā preču apriti un pievienoto vērtību. Šajā sērijā autors ekonomiku ir padarījis par neatņemamu sižeta sastāvdaļu, un ar to vien būtu pelnījis uzslavu. Pat šodien autori nemaz neapjēdz, ko tas nozīmē ekonomikai sapulcēt miljons orku armiju, lai cik viņi nebūtu izturīgi, tie apsprāgtu no dizentērijas vai bada jau pēc pāris nedēļām. Šeit ar to viss ir kārtībā, karš maksā naudu, un ja naudas nav, nav arī kara. Citrīnai labākajās mūsu pasaules tradīcijās nākas izgudrot zelta aizstājēju.

Geders savukārt joprojām ietur nūģu atriebības līniju. Viņš arī r izaudzis no grāmatu tārpa līdz milzīgas impērijas vadītājam. Darbs ir grūts, lai noturētu jauniekarotās teritorijas, ir jāķeras pie genocīda un citiem briesmu darbiem. Taču ideja par mieru pēc tam ir pārāk vilinoša, lai atteiktos no soda ekspedīcijām. Geders neprot uzņemties atbildību par saviem darbiem, viņam vienmēr atrodas citi, kurus vainot, lai tikai pats paliktu balts un pūkains. Turklāt viņš vēl grib būt mīlēts. Tas ļauj autoram viņam sagatavot izcilu finālu, kurš ļoti labi saskan ar pirmās grāmatas notikumiem. Iespējams, ka Gedera beigu darbs patiešām ir saucams par varoņdarbu, bet cilvēki ir vieni nepateicīgi salašņas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, beigas bija pārāk neitrālas un fantastiskas, lai pilnīgi atbilstu manai gaumei. Sērijai kopumā gan lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt kaut ko no fantastikas, kurā ir episks stāsts, vēsture un armijas nerodas no zila gaisa, silti iesaku.

Šis tas par velti by Robert Sheckley

Šis tas par velti

Šoreiz, izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” grāmatu, nolēmu ņemt vienu no mīļākajiem stāstu krājumiem. Pēdējo reizi gan biju to pārlasījis vidusskolas laikos, un atmiņā bija aizķērušies pāris stāsti. Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju otrajā klasē. Atradu viņu tēva kabinetā elektromehāniskajās darbnīcās. Tā kā īstais īpašnieks nepieteicās, tad pievācu sev. No grāmatas daudz kas pāri nebija palicis, vāku nebija un tās lapaspuses saturēja pamatīgu solidola un citu smērvielu devu. Toties stāsti bija labu labie. Tagad viss ir mainījies, lasīju grāmatu ar vākiem, tie izrādās Balti, un šķiet, ka neviens pirms manis grāmatu nekad nebija atšķīris. Bet nu par stāstiem.

Vispār pēc grāmatas izlasīšanas man ir jāsecina, ka nemaz tik labi tie stāsti nav. Nudien nevaru saprast, kas bērnībā mani viņos aizrāva. Daži, protams, ir palikuši nemainīgi labi, bet biju pārsteigts, cik daudzi izrādījās tādi viduvēji. Kārtējo reizi sabradāju savas gaišās bērnības atmiņas. Stāsti ir tie paši, bet es kā lasītājs esmu izmainījies, varbūt pārāk sacerējies, varbūt kļuvis pārāk cinisks, īsti nevaru saprast.

Biļete uz Tranaju – joprojām labs gabals par Utopiju tās visā krāšņumā. Par tādu kā mītisku planētu, kurā viss ir tieši tā kā tas vajadzīgs, nav noziedzības, nodokļu, un valdība strādā cilvēku labā. Protams, visa sāls ir sīkās detaļās. Galvenā mācība – turiet savas sievas stazilaukā un tad problēmu nebūs.

Mani nabaga slepenie – šī laikam bija iecerēta kā ASV specdienestu ironiska kritika. Bērnu dienās dikti patika pasaule, kurā visi viens otru novēro un ziņo par to valdībai. Spēlē piedalās visi, pat izsekojamais, tāds dikti cilvēcisks stāsts.

Šis tas par velti – kurš gan negribētu dabūt kasti, kas izpilda visas vēlmes? Marmora pili, lūdzu, 120 dejotājas, nav problēmu. Tas nekas, ka mašīna īpašumā nonākusi nejauši, un par velti nav nekas. Stāsts ir īsts ātro kredītu piedāvātāja sapnis, galvenais iesmērēt cilvēkam pirmo kredītu, pēc tam viņš maksās visu mūžu. Šeit arī beigu beigās par visu ir jāsamaksā, bet ir viena lieta, kas pienākas arī par velti.

Atkritumu vācējs no Lorejas –tāds īsti rasistisks gabals, par cilvēku rases pārākumu visā Galaktikā. Koncepcija ir diezgan izdevusies un vēlākos laikos to var atrast citos darbos, ne tik daudz rasisma aspektu, bet brīnumzāļu iedarbības sekām.

Rituāls – uz kādas dievu aizmirstas planētas notiek brīnums – Dievi atgriežas. Taču valdošajā reliģijā ir notikusi šķelšanās – konservatīvie dievus grib sveikt ar pilno deju ciklu astoņu dienu garumā, bet atkritēji meklē iemeslus, lai sāktu uzreiz ar dzīrēm, kā to rekomendē viņu pravietis. Paši dievi savukārt dara visu, lai izliktos par parastajiem mirstīgajiem, kuri no bada un slāpēm ir zaudējuši prātu. Ej un saproti, ko ar tādiem iesākt?

No izcilas grāmatas šis krājums man pārtapa par “lasīt var”, un lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk ironiskā zinātniskā fantastika ar kapitālistiskās sabiedrības tumšāko skaldņu kritiku, tad droši lasiet, būs labi!

Burvju karalis (The Magicians, #2) by Levs Grosmans

Burvju karalis

Pērnajā gadā latviski iznāca šī autora pirmā grāmata Burvji, un teikšu, ka man nācās diezgan nomocīt savu gribasspēku, lai nepadotos tālāk lasīšanas vilinājumam. Nav jau nekāds joks izlasīt aizraujošu grāmatu, zināt, ka tai ir vēl divi turpinājumi, un nelasīt tālāk. Man gan šajā jomā ir zināma pieredze, jo tādas iesāktas sērijas man ir vairāki desmiti. Galvenais ir izturēt pirmās pāris nedēļas, un tad tas vairs nav tik sāpīgi. Grāmatu izlasīšanai man iedeva izdevniecība Prometejs.

Citējot anotāciju:

“Grāmatā “Burvji” Levs Grosmans apgāza fantāzijas žanra kanonus, iztēlojoties maģiju mūsu pašu pasaulē untumainu un nebūt ne ideālu cilvēku rokās, kurus nevada daudziem romānu varoņiem pierasti skaidrā izpratne par labo un ļauno. “Burvju karalī” šie jaunie burvji tiek nosūtīti episkā piedzīvojumā pie maģijas tumšajām saknēm, kur viņi sev atklāj negaidītu varonības paradoksu. Šajā grāmatā lasītāji iepazīs arī spēcīgo Džūlijas tēlu, kuras dusmu plosītā ģenialitāte ir vienlaikus fascinējoša un šausminoša. Viņas niknuma un Kventina ilgu pretstatījums rada psiholoģiski daudzslāņainu un lasītājam pietuvinātu romānu.”

Filorijā beidzot valda īsts miers un saticība. Baltsmailes pilī valda četri burvji, un šķiet, ka utopiskā bezbēdība nebeigsies nekad. Vienudien viņi dodas medībās, lai notvertu kādu Īpašu zvēru – trusi, kurš paredz nākotni. Medību iznākums sola drūmu nākotni, tikai īsti nevar saprast, kad tā pienāks. Garlaicības mākts Kventins nolemj doties ceļojumā uz vienu no Filorijas robežsalām.

Pēc apraksta spriežot, varētu saprast, ka šī grāmata nav tikusi daudz tālāk par Nārnijas hronikām, un nopietnam lasītājam tas pat varētu likt no grāmatas novērsties. Ar drošu sirdi varu teikt, ka es jau nemaz neesmu fantāzijas cienītājs, jo pasakas nelasu no tiem laikiem, kopš valkāju bikses ar kabatām. Taču mūsdienu fantāzijas žanrs jau sen neaprobežojas ar runājošiem dzīvniekiem un priekšmetiem. Protams, bez tiem iztikt nevar, bet tas ir tikai veids kā nodot autora vēstījumu lasītājam.

Šī ir grāmata par varoņiem un pasaules lietu kārtību. Ar lietu kārtību viss ir skaidrs, vismaz Kventina pasaulē, realitāte ir tikai plāns slānis, kas uzmālēts uz pasaules darbinošā mehānisma. Ideja nav jauna, taču izpildījums tiek labi pasniegts. Kventins atradis savā dzīvē jēgu nododamies dīkai karaļa lomas izpildīšanai, par šādiem niekiem neaizdomājas. Viņš atrodas pasaulē, kurā viss viņu apmierina, vienīgi ir nedaudz garlaicīgi. Tādēļ redzot iespēju doties piedzīvojumā, viņš nezaudē ne mirkli un dodas ceļojumā kopā ar Džūliju.

Grāmatā paralēli risinās divas sižeta līnijas – viena ir jau augstāk minētais Kventina ceļojums, otra vēsta par Džūlijas ceļu uz burvju pasauli. Viņai tas nebūt nebija tik institucionalizēts kā Kventinam. Viņai nācās iepazīties ar burvju pasaules pagrīdi. Šajā ceļā viņa ir pazaudējusi kaut ko svarīgu – cilvēcību. To lasītājs nopratīs jau no pirmajām lapaspusēm, atliek vien jautājums – kā? Džūlijas stāsts ir kā pretmets Kventina ceļam uz burvestībām. Ja Kventinam viss tika pasniegts uz paplātes, viņai zināšanas nācās savākt pa kripatām un apgūt visu pašmācības ceļā. Tomēr nav jau tā, ka viņa pati neizvēlētos savu ceļu, viņai bija iespējas visu pamest un dzīvot parasta cilvēka dzīvi, samierināties. Tā kā pati vien vainīga! Taču galvenais ir viņas stāsta fināls, kurš izskaidros daudz ko. Tādā tipiskā sengrieķu vēstījuma stilā.

Kventinam savukārt negribot nāksies noskaidrot to, kā tas ir būt varonim. Par to, ka pasaulei pēc būtības ir uzspļaut varoņiem un varonībai. Varonis pēc varoņdarba veikšanas nav pat plika graša vērts. Viņš var priecāties, ja saņem medaļu, taču lielākoties tas ir spēriens pa pakaļu. Par to, ka brīžos, kad šķiet tev vairs nav ko atņemt, vienmēr atradīsies kas tāds, kas tev vēl ir aizķēries. Un Filorijā noteikumi ir noteikumi, un no tiem nav atbrīvots neviens. Pat labajā var būt ļaunais un otrādi, to nosaka tikai interpretācija.

Grāmatas pasaule ir vienkārši perfekta, man tādas detalizētas pasaules pilnas ar sīkumiem vienmēr ir patikušas. Tai pat laikā autors ir pietiekoši prasmīgs, lai neizplūstu garās atkāpēs par dabas ainavām, floru un faunu. Te viss ir tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Praktiski nekā lieka. Ja lasītājs vēlēsies nodoties simbolisma meklējumiem, autora līdzības un interesantie tēli tam ir ļoti pateicīgi. Šeit īpaši gribētu izcelt kuģi “Mundžaku”, īsti nevarēju saprast, vai beigās viņa pārmaiņas bija domātas kā alegorija, par to kā sākotnējais dzinulis uz mērķa sasniegšanu no komplicētas struktūras pārvēršas par aizvien vienkāršāku un vienkāršāku, līdz beigās izkristalizējas tikai viens vienīgais dzinulis, kas ir primitīvs kā neēvelēts dēlis. Iespējams, ka autors to nemaz tā nebija domājis, bet šādas vietas bija pārāk daudz, lai tā būtu vienkārša sakritība. Šo prātojumu derētu nobeigt ar Stendera citātu:

“… bet jums … aprakstīt būtu jums par daudz; neģ tas, ko es jums teicis, vairāk iraid nekā jūs spējat panest!”

Paldies, ka izlasījāt līdz beigām.

Lieku 10 no 10 ballēm, viens no retajiem gadījumiem, kad otrā grāmata ir labāka par pirmo. Noteikti iesaku izlasīt šo sēriju! Autors savu rakstīšanas stilu ir noslīpējis, grāmatu var lasīt daudzos slāņos, cik vien paša iztēle, fantastikas literatūras, mitoloģijas un iepriekšējās grāmatas satura atcerēšanās spēj turēt līdzi. Ceru, ka arī trešajā grāmatā autors man neliks vilties.

Papildus gribētu uzteikt Viļa Kasima tulkojumu, tas tiešām ir izcils, grāmata lasās viegli un nemaz nevarētu iedomāties, ka tā ir pārtulkota no angļu valodas!

The Tyrant’s Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham

The Tyrant's Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham

Lai atrastu laiku šai grāmatai, bija nepieciešams vesels pusgads. Nudien nezinu, kas mani attur no šīs sērijas izlasīšanas uzreiz. Man pat visas grāmatas ir pieejamas rokas stiepiena attālumā. Man viņa ļoti patīk, interesanti varoņi un vēl interesantāka pasaule. Taču brīdī, kad pie apvāršņa parādās jautājums – ko lasīt nākamo? Es vienmēr paņemu kaut ko citu un bieži vien vājāku. Iespējams tādēļ, ka šo autoru diezgan daudz atlasījos Expanse ciklā, bet tas būtu pārāk vienkāršs izskaidrojums.

Geders Palliako ir pārņemts ar ideju atstāt savam aizbilstamajam pasauli, kura ir daudz labāka nekā tagad. Tādēļ nākas karot, karot par mieru, darīt visu, lai cilvēki dzīvotu mierā un saticībā. Jā, šīs idejas dēļ nogalināti tiks daudzi, bet mērķis ir tā vērts. Citrina savukārt turpina baņķieres karjeru, viņa ir devusies uz Medeanas bankas centrālo institūciju, lai mācītos no labākajiem. Karš, lai arī nes postu, ir laba iespēja nopelnīt, un ne visas lietas var izšķirt tikai zobeni. Kapteinis Markuss Vesters dodas ceļojumā, viņa mērķis ir atrast ieroci, ar kura palīdzību pielikt treknu punktu Gedera ievazātajai jaunajai ticībai.

Šī ir grāmata, kuras galvenais uzdevums ir eskalēt notikumus. Taču, lai lasītājs nesajauktu šo grāmatu ar pēdējo sērijas grāmatu, tas jādara prātīgi, pareizi izvietojot uz spēles galda – gan varoņus un pretiniekus, gan viņu motīvus un apsvērumus. Taču autors ir piešāvis roku šajā žanrā un lasītājam nepiedāvā vienkāršu pildījumu. Tikai vietumis šķiet, ka viss notiekošais ir iestiepts. Viņa varoņi uz saviem mērķiem iet ar apbrīnojamu entuziasmu.

Geders ir savas misijas pārņemts, viņam ir neierobežota vara, ar savu kalpu palīdzību viņš var atšķirt melus no patiesības. Arī audzis viņš ir viens pats un tādēļ viņam trūkst diezgan daudz sociālo iemaņu. Viņš pasauli ir sācis uztvert melnbalti un visapkārt redz tikai nodevību. Nevar jau teikt, ka nepamatoti, jo savā jaunā karaļa aizbildņa lomā viņam ir nācies piedzīvot daudzas krīzes. Lai sasniegtu savu mērķi – mieru visā pasaulē, viņš vienmēr izvēlēsies visracionālāko metodi. Taču racionāls nudien nenozīmē visžēlsirdīgāko. Tad nu viņa jaunajā impērijā valda genocīds, rasisms un bailes. Pasaulē, kurā par meliem var sodīt ar nāvi, vislabāk ir nerunāt nemaz. Taču Geders ir tikai cilvēks, un viņam ir arī vājība – Citrina. Tas nekas, ka meiteni redzējis vien divas reizes mūžā, viņš tās dēļ ir gatavs doties līdz pasaules malai. Var tikai iedomāties, kur viņu novedīs paša apsēstība. Gedera stāsts kalpo par ilustrāciju tam, ka bieži vien valsts vadītājs līdz diktatora un tirāna statusam nonāk pa ceļu, kas bruģēts ar labiem nodomiem. Dikti ironiski un pamācoši.

Citrinai šoreiz nekas daudz netiek uzdots, tik vien kā parādīt pāris pašsaprotamas lietas. Par to, kā finanšu institūcijas var kalpot par buferiem grūtos laikos. Par to, ka banku bizness nav tikai peļņas gūšana, bet laikos, kad visu var pazaudēt, bankas kapitālu var izmantot cilvēku glābšanai, pie reizes nostiprinot savu labo slavu. No finanšu teorijas viedokļa pilnīgas muļķības, bet ir laiki, kad viscietsirdīgākajiem baņķieriem nākas mainīt savus uzskatus.

Markusam šoreiz ir paveicies ar piedzīvojumiem, no tiem vien grāmata jau būtu izdevusies. Viņa plāns ir pavisam vienkāršs – atrast senu artefaktu un nogalināt Gedera kabatas kulta galveno dievību. Lai arī tai piemīt milzīga vara pār cilvēkiem, runā, ka viņai ir tikai milzīga zirnekļa forma. Un, ja lietai pareizi pieiet, tad nogalēt tādu dievību ir tikai tehnikas jautājums. Slepkavības plānošanas Markusam padodas vislabāk. Taču viņa ceļojums viņu aizved līdz zirnekļu kulta un drakonu konflikta saknēm, un šī vēstures daļa tiek ļoti labi izspēlēta. Papildus Markusa stāsts ir par ticību un pielūgsmes formām. Arī pamācoši un ironiski, labi ilustrē neredzamā dieva priekšrocības pār elkdievību.

Grāmata laba, varbūt ne tik laba kā pirmās divas, bet viņa pilda savu lomu sērijā, lai dotu tai pievienoto vērtību kopumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti rekomendēju lasīt, šeit nav tikai aizraujoši piedzīvojumi, šeit ir arī visnotaļ nopietnas pārdomas par cilvēka dabu, sociālo atbildību, propagandu un mieru visā pasaulē.

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

The Fifth Season (The Broken Earth #1) by N.K. Jemisin

the-fifth-season-the-broken-earth-1-by-n-k-jemisin

Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.

Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.

Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogenus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogens var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogenam.

Pasaulē ir vietas, kurās orogenus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanzed impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaja ir meitenīte, kurai parādījušās orogena spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogens jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sienite ir orogenu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Essun ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.

Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.

Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogeniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.

Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensēdāji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.

A City Dreaming by Daniel Polansky

a-city-dreaming-by-daniel-polansky

Par šo grāmatu es biju dzirdējis jau iepriekš, par to, ka par viņu ir grūti uzrakstīt jēdzīgu atsauksmi. Tagad pēc izlasīšanas es saprotu kādēļ –  pie vainas ir birokrātija. Ar to ir grūti jokot pat tad, ja tev ir labas attiecības ar viņu. Nekas tā nesargā realitātes likumus kā birokrātija. Bet nu ar visu pēc kārtas. Sēdējām kādā picērijas pagrabā, un Andris man uz galda priekšā uzlika šo grāmatu. Tā Tev Ziemassvētkos! Visi mana bloga lasītāji droši vien zina par megasuperturbogiga grāmatu blogeru savstarpējo apdāvināšanos, šo es dabūju tās ietvaros. Polaņskis manās acīs ir izcils autors, tik izcils, ka izlasījis vienu viņa grāmatu, es pārējās glabāju nebaltām dienām. Šo gan nolēmu neglabāt, bet lasīt uzreiz.

Visiem mums jau no bērnu dienas ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam maģijas pilnā pasaulē. Maza daļa no mums ar laiku šo pasauli aizmirst, noreducē to līdz fizikas un citiem dabas likumiem, līdz ar to izskaidrojot lielāko daļu no pasaules piedāvātā. Taču lielākā daļa cilvēku sev par laimi paliek maģijas valgos, viņi nezina, kas ir, piemēram, transformators, un kādēļ Eiropas govs ēdot Amerikas zāli nosprāgtu, kā Saule ražo enerģiju un kā dators nulles un vieniniekus pārvērš feisbukā. Daži iet vēl tālāk – dzīvo uz plakanas zemes vai vispār pārlieku par šiem jautājumiem nesatraucas. Ja šādām lietām nepievērš uzmanību, tad tas nodrošina pelēku, bet stabilu dzīvi, kuru laiku pa laikam izskaistina ziņkārības uzplaiksnījumi, kas lielākoties pārliecina par maģiju mūsu dzīvēs. Tas viss par to gudro lieto, ko reiz teicis Aizeks Azimovs – ja tehnoloģija ir pietiekoši sarežģīta, tad tā nav atšķirama no maģijas. Viņš gan negaidīja, ka lielākā cilvēces daļa savā nespējā atšķirt nonāks tik ātri. Šī grāmata gan nav par tādu maģiju, bet par īsto.

Ar īsto es nerunāju par Harija Potera pasaules maģiju, kur slēpta burvju kopiena gadsimtiem vārās savā sulā, sargājot savas burvestības, un varaskāri mēģinot iebāzt labā un ļaunā kategorijās. Šī ir urbānā maģija, kur magiem īsti nerūp, vai kāds viņus pamana vai nepamana. Cilvēki ir pietiekoši stulbi, lai neparko daudz nebrīnītos, cilvēkiem ir slinkums domāt un analizēt, viņi labprāt paši ignorēs visu neizskaidrojamo. Taču lielākoties viņu dzīvēs neizskaidrojamā ir tik daudz, ka nedaudz maģijas tur pārāk nekaitēs.

M. ir klaiņojošs mags, ne pārāk spēcīgs, bet visnotaļ apsviedīgs. Ne pārāk bagāts, bet pietiekoši labās attiecībās ar Birokrātiju, lai dzīve viņam visu pienestu uz paplātes. Viņš labprāt dzertu alu savā iemīļotajā Ņujorkas bārā un nejauktos iekšā pilsētas politikā. Taču plaukstošā megapole ir grūti palikt atstatu, sevišķi, ja tava pagātne ir visnotaļ gara un tu esi paspējis sakašķēties ar daudziem pasaules varenajiem. Tādēļ reizēm nākas būt varonim, bet reizēm laisties lapās. Katrs paņēmiens ir labs, ja tas palīdz palikt dzīvam. Šī grāmata ir par gadu no M. Dzīves, kas pavadīts Ņujorkā.

Kā tēls M. ir ļoti pievilcīgs, tipisks pofigists – vismaz ārēji, kuram patīk sēdēt nomaļus. Taču viņa raksturs un šī patikšana būt vienam nemaz neiet kopā. Ar savu nespēju pievaldīt mēli viņš bieži iekuļas piedzīvojumos. Viņa draugi labprāt izmanto M. Vājības, pienākuma apziņu un vēlmi laiku pa laikam spriest taisnu tiesu. Nemaz nerunāsim par brīžiem, kad šis atrodas narkotisku vielu reibumā. Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – garākiem un īsākiem, kuri vēsta par atsevišķām M. dzīves epizodēm. Stāsti ir labākas un sliktākas kvalitātes, bet kopumā, kad viss izlasīts un saliekas kopā, tā rada izcila darba iespaidu. Nu par, manuprāt, spilgtākajām M. dzīves epizodēm.

“Bad decisions” – ja māk uz pasauli pareizi paskatīties, tad sabiedriskais transports paver pašas iespējas. Metro līnijas, kuras var pa tiešo aizvest neuzmanīgu pasažieri uz Elli, bet var arī uz leģendāro staciju Nexus, no tās uz jebkuru pasaules vietu var nokļūt pa tiešo. Riktīgi labs, kodolīgs ceļojuma apraksts. Un beigas tādas – kā no Sprīdīša norakstītas.

“A moral obligations” – cilvēkam ir nav jābūt varonim, bet ir jābūt gatavam mirt par savu iemīļoto bāru, tas ir katra morālais pienākums.

“The spirit of the age” – laiku pa laikam Ņujorkā savairojas kāds uzņēmējdarbības veids. Gadās, ka cilvēki nemaz nepamana, reizēm var būt par vēlu. Šajā stāstā M. ir spiests veikt mazo kafejnīcu eksorcismu, pirms tās pārņem visu pilsētu.

“The Coming of the Four” – vesels episkās fantāzijas cikls ielikts padsmit lapaspušu garā stāstiņā. Cilvēkam izejot ārā no bāra reizēm gadās nokļūt paralēlajā pasaulē, kurā valda pavisam citi likumi. Šoreiz M. un viņa draugu pasēdēšana izvēršas episkā kvestā. Lasītājam ir dota reta iespēja redzēt M. patieso dabu.

“Tit for Tat” – nav nekā kaitinošāka, ja esi sagājis ragos ar citu magu. Ja otrs ir nepraša, tad vari gaidīt līdz pretinieku nogalēs viņa paša pārliecība. Bet ja pretinieks ir tik slīpēts kā Rjuriks, tad pat, lai saglābtu savu ādu, var nākties pasvīst. Par bomžošanas ietekmi uz personību, dikti labs stāsts.

“A soporific for the World Turtle” – Ņujorkas ģeostratifikācija nudien nav tik vienkārša, kā tas izskatās ģeoloģijas plānā. Katrus piecdesmit gadus visiem magiem ir jāmet pie malas domstarpības, lai saglābtu savu iemīļoto pilsētu. Ir tāda lieta, ka lielākā Ņujorkas daļa ir uzbūvēta uz liela bruņrupuča muguras. Kamēr tas guļ, viss ir kārtībā. Taču šoreiz bruņrupucis ir uzmodies pārāk agri. Un tikai M. redz patieso cēloni.

“An Offering to Moloch” – šis ir ironisks stāsts (labi, visi viņi ir tādi, bet šis ir īpašs). M. nonāk ballītē un otrā rītā atklāj, ka viņš šajā ballītē ir izraudzīts par upuri Moloham. Taču kurš gan cits, ja ne M. nezinās, ka Molohs nemaz nav īsts dievs, viņš pat nav pusdievs, nekā tāda nemaz pasaulēs nav. Idiotiem var būt liktenīga pat pašu muļķība.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, patika tās nedaudz padrūmā noskaņa, galvenais varonis M., kurš nemaz nebija tik vienkāršs, kā izliekas. Es pat teiktu, ka viņa nozīme pasaulē ir nenovērtēta. Autors raksta nudien izcilus darbus, būs vien jāķeras klāt arī pie pārējiem. Ir pienācis tas brīdis, kad jālasa kvalitatīva fantāzija.

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas by Lezlija Voltone

eiva

Ja man kāds gada sākumā teiktu, ka es šogad izlasīšu romānu par mīlestību un cilvēka vēlmi iederēties pasaulē, kurai viņš šķietami nav radīts, es domātu, ka šis cilvēks ir aizmirsis iedzert savas zāles. Taču tieši tas ar mani atgadījās. Tagad varu tikai konstatēt, ka visi notikumi bija determinēti jau sen, un mani no šīs grāmatas izlasīšanas varētu atturēt tikai globāla katastrofa. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Rū dzimtā muļķīga iemīlēšanas ir tradīcija; no tās nav pasargāts neviens, dažiem tā beidzas ar letālu iznākumu, bet vienai – ar Eivu. Eiva ir neparasta meitene – viņa piedzima ar putna spārniem, daži īpaši reliģiozie pat uzskata viņu par eņģeli. Eiva pati sevi par tādu neuzskata, bet viņas māte drošības labad mēģina meitu aizsargāt no apkārtējās pasaules. Ja jau pat cilvēkam, kuram nav spārnu, ir tik grūti tajā iederēties, tad kā gan tur iederētos Eiva.

Šī ir autors pirmā grāmata, un varētu teikt, ka viņa ir pieteikusi šahu un matu pirmajā gājienā. No savas puses viņa lasītājam dod Rū ģimenes sāgu, kura tiek centrēta uz mīlestības aklumu, ar tās visnotaļ daļēju saistību ar realitāti. Papildus stāstā tiek iekļauta diezgan liels maģiskā reālisma apjoms. Tas viss tiek pasniegts liriskā valodā. Kas tad atliek lasītājam? Lasīt to, kas uzrakstīts, un interpretēt notiekošo pēc sava prāta. Un ir grūti iedomāties nodarbi, kas lasītājam varētu būt interesantāka.

Pati ģimenes sāga ir aizraujoša līdz absurdumam, šeit neviens no tās nav garlaicīga personība. Viņi visi kā viens kaut kādā veidā izceļas. Protams, te labi nāk talkā maģiskais reālisms. Vecmāmiņa, kura ar laiku paliek caurspīdīga. Iespējams, ar to autore vēlējusies pateikt, ka ar laiku mēs tā pierodam pie cilvēkiem, ka viņu klātbūtni vairs nemaz nemanām, bet varbūt tur slēpjas pavisam kaut kas cits. Vai Henrijs, Eivas dvīņubrālis, kurš spēj paredzēt nākotni. Šai spējai nav nekādas jēgas, jo ir skaidri zināms, ka nākotni nav iespējams izmainīt. Tīri Markesa garā arī šeit nomirušie ģimenes locekļi nesteidzas uz aizsauli, bet mīl uzkavēties, lai pateiktu ko svarīgu. Bet tā jau ir vēl viena no dzīves patiesībā – ja tu cilvēkus neņem galvā viņiem dzīviem esot, tad kādēļ tev būtu jāmaina pret viņiem attieksme pēc to nāves?

Lasījās šī grāmata izcili, vienā elpas vilcienā. Nedaudz jau kauns, bet mani viņa patiešām aizrāva, lai ar pēc sižeta tā vairāk ir domāta padsmitgadniecēm. Nudien tā ir pārpilna ar savādām un skaistām skumjām, netrūkst arī skarbās realitātes un laiku laikam pa kādai nāvei. Man jau maģiskais reālisms patīk, vari meklēt neesošu simbolismu un censties saprast to, ko autore patiesībā ir vēlējusies pateikt. Nav jau nekādu garantiju, ka tur vispār ir kaut kas vairāk par interesantu stāstu, bet kādēļ gan nepamēģināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, šī gan nav no tām, kādas mēs parasti esam redzējuši izdevniecības Prometejs grāmatu klāstā, šī ir savādāka un daudz skumjāka. Par cilvēka mēģinājumiem iederēties pasaulē, par to, ka mums katram ir kaut kas līdzīgs Eivas spārniem, iedomātiem vai reāliem, kas mums īsti neļauj būt savējiem starp pārējiem.

Warbreaker (Warbreaker #1) by Brandon Sanderson

warbreaker-warbreaker-1-by-brandon-sanderson

Sandersons ir viens no maniem favorītautoriem, un tas neskatoties uz to, ka, manuprāt, viņš ir sarakstījis tikai divas patiešām izcilas grāmatas. Visas pārējās ir ierindojamas no labas līdz ļoti labas. Šīs grāmatas lasīšana ietilpa grāmatu kluba lasāmo grāmatu listē, un nācās vien lasīt.

Vivenna un Siri ir Idris karalistes princeses. Vivenna jau no bērnības ir gatavota precībām ar Hallandrenas Karali Dievu. Tas nepieciešams, lai saglabātu mieru ar savu kaimiņvalsti. Reiz Idris aristokrātija tika padzīta no Hallandrenas, un viss, kas viņiem ir palicis, ir Idris. Hallandrena to uzskata par dumpinieku teritoriju, kuras iekarošana ir laika jautājums. Lightsong ir drošsirdības dievs, viens no Dievu galma panteona dieviem, viņš reiz ir miris un nu atkal atgriezies dzīvo vidū, lai piepildītu to vienu lietu, kas palikusi neizdarīta. Vašers ir nemirstīgais, viņš mēģina vērst par labu savas kļūdas, kuras pieļāvis pirms vairākiem gadsimtiem.

Lasot Sandersona grāmatas, ir garantētas divas lietas – perfekti uzbūvēta pasaule un īpaši grāmatai izveidota maģijas sistēma. Maģija šajā pasaule tiek balstīta uz Elpu jeb uz Dvēseles konceptu. Katram cilvēkam ir viena elpa, kura piedod tā dzīvei krāsu. Taču savu elpu var atdot arī citam. Atdošanai ir jābūt labprātīgai. Jo tev ir vairāk Elpas, jo nopietnākas burvestības tev ir pa spēkam. Tā kā elpu daudzums ir ierobežots, tad visam ir savas robežas. Karalim Dievam to esot ap 50’000, un viņš tiek uzskatīts par visstiprāko magu pasaulē.

Pasaule tradicionāli ir smalki izstrādāta, un tās vēsture ir cieši saistīta ar Elpu maģiju, no kurienes tā nākusi, neviens īsti nezina, bet līdz ar tās parādīšanos sākās daudzi kari, no kuriem pāri palikuši daudzi artefakti un noslēpumi. Viens no tiem ir Nightblood saprātīgs zobens, kurš vienmēr pavada Vašeru. Laiku pa laikam kāds no varoņiem garāmejot saskaras ar savas pasaules vēstures fragmentu, un to dēļ vien grāmata jau ir ierindojama labas grāmatas kārtā.

Ar sižetu ir pašvakāk, tas ir standarta pasaku stāsts, kuram ir pāris modifikācijas. Pirmais ir visnotaļ klišejiskā Skaistules un Briesmoņa tēma, kurā, kā pienākas, izrādās, ka Briesmonis nav briesmonis, bet cilvēks ar lielu Noslēpumu. Princešu glābšana ir pašu princešu rokās, un ar to nodarbojas viena no izprecinātās princeses māsām. Princešu sižeta līnijas ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela, kaut kā viņu likteņi mani nespēja aizķert. Viena ir atradusi savu mūža mīlestību, savukārt otra kā profesionāls izlūks rīko kontrrevolūciju. Varēju tikai pukoties par jaunkundžu tuvredzību un nespēju saprast lietu patieso dabu. Vienīgie, kas glāba šīs līnijas bija algotņi Denth un Tonk Fha, izcils pārītis, ja vēl pieskaita viņu bezelpas biedreni un viņas golemu.

Jaunizceptais Drosmes dievs nodarbojas ar galma intrigām un mēģina novērst karu starp Idris un Hallanderu. Nedaudz interesantāk, bet dikti jau nu nekonkrēti. Vienīgais, kas piesaistīja, bija Lightsong cenšanās atcerēties sevi pirms nāves. Jo dievi piedzimstot no jauna aizmirst savu pagātni, un neviens viņiem to neatklāj. Galu galā dievam ir jādomā par nākotni.

Vasher stāsts patiesībā ir vienīgais, kura dēļ ir vērts lasīt šo grāmatu. Tajā ir dziļāks pasaules apskats, motivācija nav acīmredzama un viņa saprātīgais zobens ir īsts sarunu meistars. Viņš ir notikumu veidotājs, nevis tikai reaģē uz tiem. Viņa pagātnes grēki ir smagi un tos izlabot nemaz nav tik viegli.

Cilvēki runā, ka šī grāmata esot viņam bijis tikai tāds kā treniņu romāns, un es sliecos viņiem piekrist, viens no švakākajiem autora darbiem, kuru izglābs tikai pasaule, maģija un tas, ka viens no varoņiem ir patiešām interesants. Bet jāņem vērā, ka šis autors raksta augstākajā līgā un tādēļ 8 no 10 ballēm.

Beyond the Rift by Peter Watts

beyond-the-rift-by-peter-watts

Šīs grāmatas iegāde man bija visnotaļ sarežģīts process. Jā, pēc šogad lasītā autors man ir ticis favorītos. Viņš dikti labi spēj izstāstīt ļoti dīvainas lietas, un es to novērtēju. Biju iegājis Polaris grāmatu veikalā un ārzemju fantastikas plauktos skatījos, kas jauns pārtulkots. Atradu šo grāmatu un sev netipiski sāku lasīt to grāmatnīcā. Pēc pāris lapaspusēm es sakaunējos un noliku grāmatu atpakaļ plauktā. Tad kādu nedēļu mani urdīja stāsta sākums, un nolēmu: štrunts, nopirkšu krieviski, grāmatas nosaukumu un autoru es biju aizmirsis apskatīties. Apmeklēju bodi un grāmatu vairs atrast nevarēju. Tā vietā nācās internetā pārdesmit minūtes meklēt iespējamo grāmatu un autoru. Beigu beigās atradu.

Grāmata sastāv no trīspadsmit stāstiem un vienas esejas par autora uzskatiem. Ne visi no viņiem ir izcili, bet uzcept tik izcilu stāstu krājumu vēl nav izdevies nevienam autoram. Autora stāstus vieno tas, ka viņa cilvēki, pat tie, kas dara sliktas lietas, patiesībā nemaz nav tādi, kuri tiektos uz kaut kādu abstraktu ļaunumu. Viņi ir parasti cilvēki, kas rīkojas pēc apstākļiem, un labais viņos nemaz vēl nav miris. Tādēļ arī viņa stāstos nemaz nepavīd tādas izmisušas bezcerības, uz kuru it kā vedina sižets. Un tas ir labi. Tagad nedaudz par stāstiem, kuri nudien ir lasīšanas vērti.

“The Things” – izcils stāsts no citplanētiešu “monstra” skatu punkta. Tavs kosmosa kuģis cieš katastrofā, tu brīnumainā kārtā izglābies. Un kad beidzot esi izkusis no ledāja atklāj, ka vietējais saprāts (cilvēki) ir pilnīgs ārprāts. Organismi, kas par visu augstāk vērtē individualitāti, konservatīvi ķermeņa uzbūvē, šūnas šauri specializētas. Brīžos, kad izdodas saplūst ar šiem organismiem, atklājas, ka tās ir tikai mehāniskas lelles. Taču brīdī, kad noslēpums tiek atklāts ir jau par vēlu, mūsu Lavkrafta monstram vairs neizdosies izglābties. Izcili uzrakstīts – 10 no 10 ballēm, man vienmēr ir patikuši monstri arktiskajos un antarktiskajos apstākļos. Un skats uz cilvēkiem kopumā ir vienkārši izcils.

“The Island” – lai ceļotu visumā, ir jābūvē ceļa portāli, kādam tas ir jādara, un tie, kuri ar šo lietu nodarbojas miljoniem gadu, nav sajūsmā par savu darbu. Taču viņi ir programmas gūstekņi, mākslīgais intelekts, kurš vada šo procesu, ir absolūti konservatīvas, un viņa plānā nekādas pārmaiņas nav paredzētas. Taču Visumā ir organismi, kas spēj manipulēt pat šādiem strikti noprotokolētiem mehānismiem. Labs stāsts ar ironiju, šahs starpzvaigžņu telpā. 8 no 10 ballēm.

“The Second Coming of Jasmine Fitzgerald” – šī stāsta ideja nav neko jauna, taču šajā stāstā labi pastāstīta. Džasmīna ir atklājusi veidu, kā ietekmēt realitāti, tas nemaz nav tik grūti, ir tikai jāprot uz to pareizi paskatīties, saprast procesus, un tad viss ir iespējams. Patiesību sakot, pasaulei ir nepieciešami pāris uzlabojumi. Piemēram, viņas vīrs, kurš slimo ar vēzi, kāpēc viņu nesalabot? Te viss aiziet greizi, un uz skatuves uznāk psihiatrs. Un tālāk ir jautājums, kurš kuru pārliecinās par savu realitāti. Labs psiholoģiskais stāsts. 9 no 10 ballēm.

“A Word for Heathens” – kāda gan būtu pasaule, ja Romas impērijas laikā netiktu atrasta tā vieta tuksnesī, kur Mozu uzrunāja Dievs? Lai slavēts Konstantīns. Pasaule izmainījās, Dieva klātbūtne ir acīmredzama, to apšaubīt nevar neviens. Par to dieva soģi, laiku pa laikam atrodas tādi, kas nespēj sajust dieva klātbūtni, vēl vairāk viņi uzskata, ka īsteni ticīgie to dara nepareizi. Labs stāsts par psiholoģisko dieva izjūtu un spēju to izraisīt, fizioloģiski ietekmējot smadzenes. 9 no 10 ballēm.

“Nimbus” – šis stāsts ir no visplanētas saprāta tēmas. Cilvēki gadsimtiem ir piecūkojuši zemi ne par ko nedomādami, nemaz nenojaušot, ka viņus var pamanīt. Šis novērotājs ir tik kolosāls, ka reakcijai uz kairinājumu ir vajadzīgi gadsimti, taču, kad sākas, tad sākas. Cilvēki ir nokaitinājuši atmosfēru, un tagad nav nekā briesmīgāka, kā pie apvāršņa ieraudzīt mākoni. Daži bunkuri un atsevišķas pilsētas vēl turas, bet tas nav uz ilgu laiku, tādēļ diena, kad debesis ir zilas, ir tikai neliela atelpa pirms beigām. 9 no 10 ballēm.

Vidēji šo stāstu krājumu vērtēju uz 8 no 10 ballēm. Labākos jau pieminēju, bija pāris, kuri mani vispār neuzrunāja, tie bija tādi psiholoģiskie  – par dziļūdens izpēti. Šķiet, ka tie nāk no slavenās autora Rift sērijas, tagad neesmu drošs, vai man viņa patiktu. Iesaku izlasīt, stāsti nav gari, un ja viens nepatika, noteikti atradīsies kāds, kurš tevi aizķers, un tāda jau ir stāstu krājumu jēga  – apkopot autora daiļradi un parādīt lasītājam visu viņa pasauļu spektru.

%d bloggers like this: