Navigate / search

The Mammoth Book of Cthulhu by Paula Guran, Damien Angelica Walters, Caitlín R. Kiernan, John Langan, Yoon Ha Lee, Usman T. Malik, Helen Marshall, Silvia Moreno, Norman Partridge, W.H. Pugmire, Veronica Schanoes, Michael Shea, Laird Barron, John Shirley, Simon Strantzas, Sandra McDonald, Don Webb, Michael Wehunt, A.C. Wise, Nadia Bulkin, Amanda Downum, Ruthanna Emrys, Richard Gavin, Lois H. Gresh, Lisa L. Hannett, Brian Hodge

The Mammoth Book of Cthulhu

Lavkrafta mitosa tēma manā vērtību skalā vienmēr ir kotējusies augstu. Svarīga pat nav šīs tēmas izpausme, manā grāmatu plauktā ir atrodamas daudzas grāmatas, kuru autori iedvesmu smēlušies no Lavkrafta darbiem. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, nopirku pat neatvēris satura rādītāju! Plauktā gan viņa nomētājās veselu gadu.

No šīs grāmatas saņēmu tieši to, ko biju sagaidījis. Ne visi no 26 stāstiem ir saucami par izciliem, un nav jau ko slēpt, ne visi ir labi. Dažiem tēma ir pievilkta aiz matiem tik daudz, lai kvalificētos krājumam. Dažos neaprakstāmās šausmas ir aprakstītas tik minimāli, ka īsti nevar saprast stāsta būtību, bet atradās pāris tiešām labi darbi.

“In Syllables of Elder Seas” by Lisa L. Hannett – par kādu puisēnu, kuru Tantes audzina kaut kam lielākam. Par to, ka ne visiem ir lemta gaiša bērnība, citiem nākas to pavadīt burkā, lai pa zilbei atklātu neizzināmo. Par to, ka patiesībā pasaulē esam vieni un mums apkārt ir tikai svešinieki. Skumjš un bezcerīgs stāsts. 7 no 10 ballēm. Beigas ir visnotaļ tēmai atbilstošas.

“The Peddler’s Tale, or, Isobel’s Revenge” by Caitlín R. Kiernan – šis stāsts patiks Lavkrafta daiļrades pārzinātājiem, varēs uzzināt Pikmena likteni, šo to par gūlu karalistes iekšpolitiskajām niansēm, par to, ka ne vienmēr pareģojumus vajag piepildīt. Foršs stāsts stāstā 8 no 10 ballēm.

“It’s All the Same Road in the End” by Brian Hodge – iespējams, viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Divi vīri mēģina atrisināt sava vectēva pazušanas noslēpumu. Tas notika sen , vectēvs ceļoja pa ASV un vāca dziesmas (nu tikpat kā K. Barons), taču vienu dienu neatgriezās mājās. Vēlāk atradās fotoaparāts un kasete ar ierakstu. Pasaulē ir vietas, kur lielie senie vēl nav aizmirsti, vietas, kurās kaut kas, līdzīgi cilvēkiem, gaida tos atgriežamies. Katram ir dota iespēja kalpot lielākam mērķim. 9 no 10 ballēm.

“Those Who Watch” by Ruthanna Emrys – šis patiks bibliotēku apmeklētājiem, ne visas bibliotēkas ir tikai tas, ko redz plauktos. Daudzas glabā senas un aizliegtas grāmatas. Dažiem viņas liek sajukt prātā, bet citiem atklāj patiesību. Tādās vietās cilvēks nevar palikt neizmainīts. Galvenajai varonei nākas pārliecināties par to uz savas ādas. Var teikt, ka tipisks lovkraftiskais stāsts, bet labi izstāstīts. 8 no 10.

“A Clutch” by Laird Barron – episks ekspedīcijas stāsts par kādas karalistes galvenā maga ekspedīciju uz senām drupām. Pats ceļš nebija viegls, bet drupu noslēpums pārsteidz jebkuru iztēli. Par to kā reizēm pēc nāves var atgriezties, ir tikai jautājums, kas īsti atgriežas. 9 no 10 ballēm.

“Just Beyond the Trailer Park” by John Shirley – šo es ierindotu krājuma trešā labākā stāsta vietā, par puiku, kurš dzīvo treileru parkā un kādu ekscentrisku zinātnieku, kurš parāda ceļu uz paralēlam realitātēm. Tās iemītnieki ir īsti lovkrafta briesmoņi un ir jāuzmanās, lai tevi neapēstu. Taču reizēm mūsu pasaule var būt vēl šaušalīgāka vieta. 9 no 10 ballēm.

“Outside the House, Watching for the Crows” by John Langan – man jau ir nācies lasīt šī autora darbu “The Fisherman”, tādēļ zināju, ko sagaidīt. Nebiju gan gaidījis, ka šis stāsts nedaudz atgriezīsies tai pat pasaulē. Ir iespējams padarīt realitāti tik plānu, lai ieraudzītu pasauli, kāda tā ir īstenībā. Lieki piebilst, ka īstās pasaules iemītniekiem mūsu uzmanība nepatīk. Šeit galvenais varonis paver priekškaru uz citu pasauli ar mūzikas palīdzību. Viņš redz, kas notiek ar tiem, kas nebaidās tajā ieiet. 9 no 10 ballēm.

“Backbite” by Norman Partridge – episks divu brāļu atsaldeņu piedzīvojums, autors ir labi iepinis divdesmitos gadus depresiju un Senos. No tiem neviens nevar aizbēgt, nelīdzēs ne divstobrene, nedz vācu durklis. Labs piedzīvojums 8 no 10 ballēm.

“In the Ruins of Mohenjo-Daro” by Usman T. Malik – kurš gan nezina šo leģendāro pilsētu, kas pēkšņi pazuda, atstājot vien kanalizācijas sistēmas un atombumbas sprādzienu radītas bedres. Viss, protams, bija pavisam citādi. Kulti tur ir saglabājušies vēl no tiem senajiem laikiem. Labs atmosfērisks stāsts daudz norāžu bez konkrētām atbildēm. Grēkāža alegorija ir labs bonuss. 9 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājums nav peļams, taču ja neinteresē new wierd un neesi Lavkrafta dīvainās pasaules fans, tad lasīt neieteiktu.

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Šo grāmatu es saņēmu blogeru Ziemassvētkos no Spīganas, viņa izteica cerību, ka es vēl neesmu lasījis šo grāmatu. Šī grāmata iekļaujas vienā no fantāzijas žanra pamatcikliem, kas sākās jau tālajos sešdesmitajos. Biju gatavs lasīt klasiku, apņēmos pārāk nesatraukties par sižeta klišejiskumu un standarta varoņiem. Ķēros klāt un biju patīkami pārsteigts.

Sen senos laikos Zemes iedzīvotāji kolonizēja daudzas planētu sistēmas, tai skaitā arī Pern planētu. Kolonizatori bija gudri un attapīgi, un neviens darbs tiem nebija pa grūtu. Taču kādu dienu sakari ar mātes pasauli pārtrūka un Pern palika viena. Daudz kas aizmirsās, un no senajiem laikiem pāri palika tikai drakoni, viņu jātnieki un Pavedieni (Threads). Pavedieni Pernas debesīs parādās ik pa divsimts gadiem, un tā ir pavisam sveša dzīvības forma, kura pilnībā iznīcina visu dzīvo, pūķi tika radīti, lai ar tiem cīnītos un glābtu pasauli. Taču divsimts gadi ir ilgs laiks, un Pernas pamatiedzīvotāji apšauba Pavedienu esamību, drakonu jātniekiem ir pienākuši grūti laiki. Un tikai Lessa var izglābt pasauli.

Grāmata nenoliedzami ir klasika, pie bonusiem pieskaitīsim faktu, ka galvenā varone ir sieviete, un viņa tiešām nosaka notikumu gaitu, kas sešdesmitajiem gadiem vēl nebija pārāk bieži. Pati personība, gan ir visnotaļ standartizēta, smuka, gudra un  ar stipru gribasspēku. Klāt vēl piemesta sena dzimta, stipras asinis un superspējas. Tieši tas, kas vajadzīgs globāla kara apstākļiem. Es te nerunāšu par Lessas un F’lar attiecībām, kas vairāk izskatās pēc Stokholmas sindroma izpausmes nekā mīlestības.

Pasaule svārstās no feodāliem viduslaikiem līdz biotehnoloģiskiem ieročiem, kurus cilvēki lieto nesaprotot to patieso nozīmi. Daudz kas ir saglabājies dziesmu un leģendu veidā. Tas ir nodrošinājis informācijas nodošanu no paaudzes paaudzē, taču pirms to iegūt ir jāatšifrē veseli rēbusi. Lasītājam tas ļauj vīzdengunīgi atklāt visu pirms varoņiem un justies komfortabli.

Sižetiski varoņa ceļš no virtuves darbinieces līdz pasaules nominālajai valdniecei, divsimts lapaspusēs nudien nav slikti. Taču autorei ir zināmas problēmas ar sižeta līniju atrisinājumiem. Viņa itin bieži apzināti izveido situāciju, kura būtība lasītājam atklāsies tikai pašās grāmatas beigās. Nedaudz pamaitekļošu, izrādās, ka pūķi spēj teleportēties ne tikai telpā, bet arī laikā. Es neizplūdīšu te par paradoksiem, kuriem būtu jāparādās, bet kuri neparādās. Pieņemsim, ka Multiverss ir realitāte, un tas izfiltrē visas laika līnijas. Taču laika mašīna kā rīks ļauj autorei izstumt no krūmiem klavieres jebkurā grūtākā varoņu dzīves brīdī. Tas nedaudz nokauj spriedzi pirms izšķirošām kaujām.

Savulaik viss bija citādi šī grāmata ir tāda pamatlīmeņa fantāzija, kura mūsdienās varēt šķist pārāk banāla un klišejiska. Atzīstot autore nopelnus žanra pilnveidošanā lieku 8 no 10 ballēm, jo vēlāk publicētajos citu fantastu darbos vietumis ir jaušama šī cikla ietekme.

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pavedināja Andris. Teica atzinīgus vārdus, rekomendēt gan tieši nerekomendēja. Ņēmu un nopirku, sāku lasīt uzreiz, lai nepazūd nopirkto un nelasīto grāmatu kaudzē. Pēc nosaukuma daudz neko atšifrēt nevar, ir tikai skaidrs, ka galvenais varonis būs slepkavnieks.

Girtons Klučkājis pieder pie algoto slepkavu brālības, viņa Meistare ir viena no labākajām savā arodā. Nu vismaz Girtons tā uzskata, jo nevienu citu no šīs sabiedrības viņš nemaz nav redzējis. Patiesībā Girtons neko daudz nav redzējis, visu mūžu viņš ir veltījis sava aroda izkošanai. Kādu dienu Meistare saņem uzdevumu nogalināt kādu augstmani, taču tās izrādās lamatas. Nu Girtonam un viņa Skolotājai ir jāatklāj sazvērestība pret kroņprinci. Lai atrastu slepkavu, ir jāizmanto slepkava.

Pret šo grāmatu man ir divējādās jūtas. Pasaule, lai ar visnotaļ standartizēta, ir ar savām rozīnītēm. Kaut vai visu ienīstie burvji, kuri savām burvestībām izmanto zemes auglību. Nedod dies, ja tāds parādās, tāds var pārvērst veselas provinces par neauglīgu tuksnesi. Tādēļ burvju dzīves ilgums šajā pasaulē ir ļoti īss. Tad vēl Karnevāls, kurš kā tāds tabors ceļo no vienas pils uz otru, kas ir valsts pati par sevi un no kura ir atkarīga daudzu novadu labklājība. Tas viss ir interesanti, taču diemžēl Girtons visu grāmatu pavada pils mūros, šķetinot intrigas.

No sižeta viedokļa, šis ir tāds nedaudz drūmāks bāriņstāsts, kas ir topā jaunajiem lasītājiem jau kopš Vecās derības laikiem. Spējīgs bērns ar fizisku defektu, kuru aiz žēlastības ceļa malā savācis labs cilvēks. Nu labais cilvēks ir iekūlies ziepēs, un mūsu bārenim nav pieticis prāta laikā paraut fraku. Viņš cieš, atrod draugus un kļūst par labāku cilvēku, pie reizes attīstot savas profesionālās iemaņas. Ar varoņu tēlu atminēšanos te ir pavisam švaki, ja karaliene nebūtu steriotipiski ļauna un viņas dēliņš sadists, tad diez vai kaut ko vairāk par pašu Girtonu es spētu atcerēties.

Taču visa šajā kokteilī ir kaut kas tāds, kas pēc izlasīšanas lika grāmatu atzīt par labu esam. Baidos, ka pie vainas ir tas pats bāriņa stāsts, kas ļauj iejusties galvenā varoņa ādā. Girtons, lai ar’ prasmīgs aroda meistars, vēl nav nekāds supercilvēks, un tas stāstam nāk tikai par labu. Te, protams, ir standarta elitārā skola, negaidīti draugi un lielum lielā konspirācija. To gan autors ir tā samudžinājis, ka neesmu īsti drošs, ka uz beigām sapratu visas tās smalkās nianses.

Izlasās vienā rāvienā un bija reāls aplauziens, ka tūlīt nebija pieejama nākamā sērijas grāmata. Dikti gribējās ar Girtonu kopā paklibot pa viņa pasauli vēl mazliet. Nekas, jāpaciešas. Lieku 9 no 10 ballēm. Var rasties jautājums, kādēļ pēc iepriekš rakstītā es grāmatu vērtēju tik augstu? Tādēļ, ka stāsts ir ļoti, ļoti labs, pat ja nav spēka iedziļināties visas tajās intrigās.  Te ir kāds aspekts, kur totāli nesamaitekļojot grāmatu, es nevaru atklāt, un tas visu pamatīgi pavelk uz augšu.

Vārnu sešinieks (Six of Crows #1) by Leigh Bardugo

varnu-sesinieks

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.

Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).

Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.

Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.

Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.

Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.

Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

Pat nezinu kādēļ es izvēlējos iegādāties šo grāmatu, noteikti kaut kādās rekomendācijās izlasīju. Finālā tā atradās manā Kindlē. Zināju tikai tik vien, ka te visa darbība notiek Lavkrafta pasaulē un ar to pietika, lai sāktu lasīt.

Profesore Vellitt Boe pasniedz matemātiku prestižajā Ultaras sieviešu koledžā. Taču vienu dien kāda no koledžas studentēm pazūd kopā ar kādu reālās pasaules sapņotāju. Studentes vecāki ir ietekmīgi ļaudis un viņas pazušana var apdraudēt koledžas pastāvēšanu kādam ir jādodas viņu meklēt.

Šī grāmata savā veidā ir Lavkrafta “The Dream-Quest of Unknown Kadath” pārstāsts tikai otrādi. Nav jau tā, ka obligāti būtu jāizlasa Lavkrafta darbs, lai saprastu notiekošo, taču bez tā būs grūti saskatīt šeit pausto ironiju. Lovkrafta pasaule ir tikai vīriešu pasaule, Sapņu valsti apmeklē tikai vīrieši un Sapņu valsts iedzīvotājām ir teorija, ka sievietes nekad nesapņo. Vīriešiem ir vēl labāka teorija, sievietes nav spējīgas uz lieliem sapņiem viņā pieder ikdienas rūpes un labi ka tā. Var jau teikt, ka Lavkrafta laikos tā nu tas bija, kas sieviešu lomu neviens īpaši neizcēla, taču te autore ir nolēmusi visu labot.

Ceļojumā dodas sieviete, viņa ir savai pasaulei neraksturīgi izglītota, arī jaunība ir pavadīta ceļojot. Sapņu pasaule nav nekāda mierīgā vieta, te valda Senie dievi, kuriem cilvēki ir vienaldzīgi. Te telpa un laiks nav fiksētas konstantes, reizēm ceļojums uz blakus pilsētu var aizņemt dienu reizēm trīs, viss atkarīgs no dieviem. Tie var iznīcināt veselas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem. Bez cilvēkiem te dzīvo arī zoogi, gūli un citi Lavkrafta mošķi. Vellit tie nav nekāds jaunums viņas uzdevums ir atrast vārtus uz īsto pasauli un atvest atpakaļ pazudušo studenti. Šis ceļojums viņai izvēršas arī sevis atrašanā, tikai ceļā viņa saprot, ka esošā dzīve ir bijusi slēpšanās no patiesības, slēpšanās mierīgā vietā, kur sievietēm ir tāda pati teikšana kā vīriešiem. Darbs viennozīmīgi ir vērtējams kā feministisks šī vārda labākajā nozīmē.

Leng karte

Ceļojums ir fantastisks, autore pamanās lasītāju izvadāt pa visām Sapņu pasaules vietām, te ir gan milzu apakšzemes pilsētas, monstri un mošķi. Neizpaliek arī Ultaras kaķi, kuri kā zināms daudz ko nosaka sapņu pasaulē un ar tiem labāk nestrīdēties. Ir daudzas atsauces uz Lavkrafta darbiem un reizēm šķiet, ka šis ir šī aša autora darbu turpinājums, tikai galvenais varonis nav tik ļoti apsēsts ar sevi un apkārt esošā pasaule ir kaut kas vairāk par dekorācijām, tā palīdz varonim atrast vietu dzīvē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, Iesaku lasīt, ja vēlies kaut ko no Lavkrafta pasaules, bet ir noriebies viņa arhaisms un bailes no sievietēm.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

Hanija. Gaismas Bruņinieks (Hania #1) by Silvana de Mari

Hanija

Šo grāmatu gaidīju jau no pērnā gada sākuma. Nevaru teikt ka esmu autores fans, jo neesmu lasījis nevienu viņas grāmatu, bet atsauksmes bija dzirdētas labas. Tā kā iepriekšējās latviski var atrast tikai antikvariātos un ar’ ne vienmēr, nolēmu izlaist viņas iepriekšējo bibliogrāfisko sarakstu un ķerties klāt jaunākajam. Izdevniecības mājas lapā izlasīju, ka izdots, aizgāju uz bodi un nevarēju atrast! Prasīt palīdzību bija nedaudz neērti, tādēļ aizgāju uz citu bodi un tur atradās. Ilgi gumiju nestiepu, sāku lasīt praktiski tūlīt.

Tumšais Kungs nolemj pazudināt cilvēci, liekot pasaulē dzimt savam bērnam, bet par māti tam izraugās Septiņu Virsotņu karalistes princesi Haksenu. Princeses vectēvs ar burvju mākslu palīdzību paredz vēl nedzimušā bērna ļauno spēku un atstāj pirmsnāves vēsti, piekodinot jaundzimušo nekavējoties nogalināt. Taču, kad Hanija piedzimst, viņas māte nolemj kopā ar zīdaini aizbēgt tuksnesī, cerēdama, ka tur mazulītes ļaunais spēks mazāk kaitēs ļaudīm.

Es šo darbu klasificētu kā pāreju no pasakas uz fantāziju, vērstu uz lasītāju, kas labu laiku ir lasījis pasakas, nu ir gatavs kaut kam nopietnākam. Pasaule, salīdzinot ar pasaku, ir izvērstāka un varoņi no likteņa bīdītiem darītājiem kļūst paši par saviem likteņa lēmējiem. Pasaules koncepts joprojām ir melnbalts, un pelēko toņu pāreja ir visnotaļ epizodiska. Galvenā varone Hanija ir īsts Tumsas valdnieka bērns, viņai ir dots viens uzdevums – samaitāt pasaules dvēseli. Tā tāda abstrakcija, kas ļauj dažiem cilvēkiem sevi uzskatīt par pasaules sirdsapziņu un ar savu piemēru darīt labāku pasauli. Kā jau pasakās ierasts, pat Tumsa nespēj pretoties Gaismai, sevišķi, ja ietekme ir nepārtraukta. Taču Hanija no visas sirds cenšas izpildīt Tēva gribu.

Hanijas māte princese Haksena, Hanijasprāt, ir pamuļķis radījums, taču ir pietiekoši naudīga un lemtspējīga, lai viņām kādu laiku būtu pa ceļam. Viss ceļojums patiesībā ir autores mēģinājums satuvināt pretpolus, jo Hanijai Tēvs kopš dzimšanas brīža ir ielicis naidu pret māti. Tādas savdabīgas mātes un meitas attiecības, kuras katrs lasītājs var ekstrapolēt pēc sirds patikas uz savu dzīvi vai citiem literatūras varoņiem.

Neko labāku par to, cik labi būt labam, autore īsti nav spējusi izdomāt, taču viņas izvēlētais formāts uz neko vairāk arī nepretendēja. Ja pavisam aizdomājas, vai tad tādēļ atziņa ir slikta? Nē. Patika, ka neaizgāja galējībās, un te labie labā vārdā nevairījās mērkt zobenu asinīs. Grāmatas valoda ir ļoti viegla, un arī sliktās lietas nenotiek tik daudz, lai grāmatu nevarētu lasīt pilngadību nesasniedzis lasītājs. Viss ir ar mēru, un ļaunums, gribam to vai ne, tomēr ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Protams, tas nebūtu es, kas labā un ļaunā attiecību izpausmēs autores nepamanītu alegorisku Pareto efektivitātes aprakstu, kura Hanijai ļauj saprast bezkompromisa ļaunuma vājo vietu.

Diemžēl es pats pie šīs lasītāju iesācēju kategorijas pats vairs nepiederu un tādēļ daļa no stāsta burvības man pagāja secen. Visu laiku vēlējos kaut ko vairāk, iespējams drūmāk, ļauno tēlu slīpētāku, bet godīgi, tad man labāk būtu domāt pašam savu stāstu, nevis apvainoties, ka kāds nav izdomājis tā kā man vajag. Stāsts ir labs un lasās raiti, taču pieredzējušam lasītājam šī vairāk varētu būt mēģinājums atgriezties bērnībā, nevis kaut kā jauna atklāšana. Šeit grūti runāt par interesantas pasaules uzbūvi, standarta dekorācijas un visnotaļ standarta varoņa ceļš, kur varonim nemaz nav tik daudz no kā izvēlēties. Viņš drīzāk ir kā māls, kuru mīca pasaule un pavadoņi. Stāstā ir divi skatupunkti, taču Hanijas stāsts mani pievilka vairāk, izskatījās, ka autore bija vairāk pie viņas piestrādājusi. Varbūt vienkārši tādēļ, ka man patīk racionālie varoņi, un Hanija nudien bija racionāla pēc velna.

Grāmatai savā kategorijā lieku 8 no 10 ballēm, es varu saprast, kādēļ autore ir guvusi popularitāti, viņai padodas varoņu pasaules uztveres un emociju apraksti, taču pasaulē man bija pārāk maz dimensiju, lai spētu tajā pa īstam iedzīvoties un aizmirst, ka tā ir pasaka. Šķiet esmu izaudzis no mērķauditorijas un zaudējis kaut ko, kas palīdz saprast pasaku burvību. Ja patīk pasakas, un labu stāstu ar labiem varoņiem vērtē vairāk par smalki uzrakstītu pasaules dekorāciju, tad noteikti izlasi, nenožēlosi!

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology

All These Shiny Worlds The 2016 ImmerseOrDie Anthology

Šo grāmatu saņēmu no Lasītājas pagājušajos Ziemassvētkos, kad notika ikgadējā grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās. Man grāmata iekrita e-pastā, un savā blogā Lasītāja ierakstīja: “Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.” Jāsaka, ka viņa nekļūdījās, šajā grāmatā patiesībā ir diezgan daudzi labi stāsti, un par nevienu no autoriem es neko nebiju dzirdējis.

Antoloģijas sastādītāju ideja ir bijusi sekojoša: piedāvāt 34 vadošajiem indie autoriem fantastikas un fantāzijas žanrā iedot viņiem savu labāko stāstu, paciest to rediģēšanu un beigās publicēties antoloģijā. Beigu beigās palika vien piecpadsmit, kuriem būtu jāparāda autoru labākais sniegums. Man patīk antoloģijas, kuras nav šauri specializētas, jo tad pēc ceturtā stāsta sāk likties, ka lasi vienu un to pašu. Lai gan reizēm man patīk lasīt vienu par un to pašu. Vienu vārdu sakot, iedodiet man izlasīt SSF antoloģiju!

The First Man in the World – Misha Burnett – agrākos laikos šo sauktu par Hard SF, bet mūsdienām pārāk vienkāršs stāstījums. Galvenais varonis ir tehnoloģiju sasniegumu iemiesojums un vienatnē terraformē veselu planētu. Tas aizņem gadu tūkstošus. Tehnoloģijas ir aprakstītas labi, taču pietrūkst paša varoņa. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Demon Gambit – J.S. Morin – arī topošajam demonologam ir jāliek eksāmeni, viņam ir svarīgi būt pirmajam kursā, un nevar aizmirst sociālas lietas. Vispār jau slēgt darījumus ar dēmoniem nav prātīgi, taču šī stāsta varonim ir sistēma, kas ļaus viņam iegūt visu, nemaksājot neko. Taču katram plānam ir atrodama vājā vieta. 7 no 10 ballēm.

Rolling the Bones – Richard Levesque – karalis vecs, mantinieku nav. Karaļa padomdevējs – burvis ir pārāk piesaistīts valdošajai dzimtai, lai pieļautu varas maiņu. Nākas improvizēt, par laimi viņam ir jauns māceklis, kurš saprot, ka dzīvē ar uzcītību vien daudz nepanāksi, vajag izmantot veiksmi. Standarta stāsts 6 no 10 ballēm.

All the Way – Graham Storrs – nedaudz transhumānisma, pasaulē, kurā cilvēks var izvairīties no nāves. Aizved nostaļģijā uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Mūsdienās prasās kaut kas nedaudz vairāk. Taču 7 no 10 ballēm ir pelnītas.

The Ant Tower – Christopher Ruz – burvji, karavīri un ļaunās burvestības. Skudrupūznis ir nosaukums kaut kam, ko reiz ir radījuši divi burvji, tas lēnām pārņem apkārtni un ir nepieciešams ko darīt. Problēmas risināšanai tiek nosūtīta karavīru rota ar magu priekšgalā. Visnotaļ melns stāsts, kurš tā vien prasās tikt izvērsts 8 no 10 ballēm.

Heft – Brett Adams – spiegu stāsts, kas it kā beidzas negaidīti un ar morāli, bet mani nemaz nepavilka. 6 no 10 ballēm

The First Acolyte of the Upshan Berenthal – Bryce Anderson – šis man patika, noslēpumains artefakts, nedaudz reliģijas dogmatism kritikas un visnotaļ interesanti varoņi, kuriem tiek piedāvātas interesantas izvēles. 9 no 10 ballēm.

Bronwen’s Dowry – Belinda Mellor – par mazā cilvēka vēlmi sasniegt kaut ko lielu, labo amatnieku un viņa gudro sievu. Praktiski pasaku pārstāstījums, bez pārāk lielas piepūles. Lasās jau labi, bet nekas tāds, kas liktu lasītājam sajūsmā aplaudēt. 6 no 10 ballēm.

The Spider and the Darkness – Russ Linton – šeit ir interesanta pasaule, nedaudz padrūma, bet kāda gan var tā būt pazemē. Galvenā varone ir pārkāpusi daudzus kopienas aizliegumus un vēlas redzēt ko vairāk kā tumšās pazemes alas. Viņas sapņu piepildījums ir tikai viņas pašas rokās. 9 no 10 ballēm.

The Dowager’s Largesse – Jefferson Smith – par šo stāstu man ir pretrunīgi iespaidi, no vienas puses zaļais un zelta alus nav slikta ideja, pasaule ir interesanta, taču globālais stāstījuma ritums ir nepārliecinošs, grūti saprast svarīgās lietas un beigas ir sasteigtas. 8 no 10 ballēm – par pasauli un lamu.

Theriac – Becca Mills – par cilvēkiem, kas redz dēmonus, par to, ka dēmons ir tikai aizspriedums un ka nesaprotamais ne vienmēr ir ļauns vai slikts. Galvenajai varonei to nākas atklāt uz savas ādas. Šī atklāšana, lai ar aizkustinoša, nebija pārāk pārliecinoša. 7 no 10 ballēm.

The Red Flame of Death – Van Allen Plexico – veco laiku stilā izstāstīts piedzīvojums. Galvenais varonis atstājis Salemu, lai pieliktu punktu dēmonam, kurš ir pie vainas Raganu prāvai. Dēmonu viņš vajā pa visu pasauli un, iespējams, reiz tas tiks sakauts, taču cīņa ar nelabo nav viegla. 10 no 10 ballēm.

The Blue Breeze – Regina Richards – mīlastāsts, kas pamatīgi piebāzts ar piedzīvojumiem. Var jau teikt, ka standarta pasākums, divas pasaules, divas kultūras, kuras viena otru ienīst, bet mīlestība ir stiprāka par visu. Pasaule labi izveidota un cīņu apraksti līmenī. 9 no 10 ballēm.

The Rakam – Karpov Kinrade – patiesībā šis ir sensenais mīlas stāsts, par pienākumu pret ģimeni un savu mīlestību. Tas viss ietērpts fantastiskā pasaulē, kurā ir lidojoši vaļi, pirāti un cilvēkēdāji rakami, netrūkst maģijas. Tā vien prasās izlasīt vēl kaut ko par šo pasauli uzzināt kā viss beidzās, vai kā viss sākās. 10 no 10 ballēm.

Ja vēlies izlasīt kaut ko jaunu un nepazīstamu, tad ķeries vien klāt. Stāsti ir lielākoties labi un atradīsies kaut kas katram.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

%d bloggers like this: