Navigate / search

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

sirds-mirst-pedeja

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

The Dragon Reborn (The Wheel of Time #3) by Robert Jordan

the-dragon-reborn

Domāju, ka ja man pietiktu uzņēmības, un es izietu kādu testu, kas noteiktu manu atkarības pakāpi, domāju, ka šai sērijai atbilstu pēc visām divpadsmit pazīmēm. Es apzinos, ka autors raksta visnotaļ nenoslīpēti, viņš vairāk mīl piesaukto apģērbu gabalu likteņus nekā savus varoņus. Mēs neko nezinām par viņu mazgāšanās paradumiem, taču uzstājīgi tiekam informēti par brīžiem, kad kāds apģērba gabals tiek pielīdzināts. Un vēl tas fetišs ar bižu raustīšanu vispār ievērības vērts. Taču pats stāsts ir episks, un pasaule ir brīnumu pārpilna, tādēļ es pie šīs sērijas atgriežos atkal, un šķiet, vaļā netikšu nekad.

Brīdinu uzreiz – tālāk teksts satur Maitekļus, neko nopietnu, bet piekritīsiet – par trešo sērijas grāmatu bez tiem uzrakstīt nav iespējams. Taču, ja paši sēriju lasīt negrasāties, droši lasiet tālāk. Pat ja gatavojaties lasīt visas padsmit, tik un tā lasiet, jo būsim godīgi, kad pēc trīkstūkstoš lapaspusēm nonāksiet līdz šai grāmatai, daudz kas jau no prāta būs pagaisis.

Rands iepriekšējo grāmatu laikā no lauķa ir pārtapis par psihopātisku lauķi, kuram bonusā vēl ir vajāšanas mānija. Nudien kļūt par leģendu piepildītāju nav viegls darbs. Nebaidīšos pateikt – Rands salūzt, viņam visa tā labā un ļaunā cīņa ir apnikusi līdz kaklam, viņš negrib uzņemties atbildību, jo uzskata, ka ir par maz tikai ar to, ka esi veiksmīgi nokārtojis supervaroņa testu, viņš negrib riskēt ar citu cilvēku dzīvībām. Aesu Sedajas viņu mēģina kontrolēt, un Randam tas ir līdz kaklam, viņš dodas pasaulē. Šī vieta mani skumdināja, jā, ir labi vazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni vien nodrošināt, ka vecās akās parādās ūdens un noslēgto laulību skaits palielinās simtkārtīgi. Es biju gaidījis, ka beidzot sāksies trolloku genocīds, tautsaimniecība tiks nodrošināta ar to ilkņiem un melndraugi bailēs klabinās zobus. Nekas no tā nenotiek; Randam ir aizkritis širmis, un viņam nogalēt gadījuma cilvēkus ir mirkļa jautājums. Taču kā jau īstam varonim pienākas, viņu gaida nākamais pārbaudījums un uz to viņš lido kā naktstauriņš uz sveci.

Perins joprojām ir lauku puika, kurš skrien ar vilkiem. No vilkiem gan viņš baidās, jo ir redzējis cilvēkus, kas pilnībā nodevušies vilka pasaulei. Tādēļ no šīs lietas viņš vairās un labprātāk paļaujas uz savu cirvi. Sapnis joprojām ir tas pats – atgriezties ciemā un strādāt par kalēju. Vazāšanās līdzi Aesu Sedaji nenāk par labu viņa raksturam. Perins gan ir labs karotājs. Aina, kurā Perinu vienās apenēs nakts kaujas laikā plecā sakož kaza, bet viņš tik un tā cīnās kā varonis, kamēr Rands pinkšķ zem bērza, man vienmēr paliks atmiņā. Puisim ir iekšā, un ja jāapkauj ducis gaismas bērnu, tad jautājums ir tikai par to, vai cirvis izturēs. Viņš kļuvis arī par sapņu staigātāju vilka formā, un puisis ir nopietnāks varonis par Randu.

Mats – ticis vaļā no vienas ligas tūdaļ nonāk otrā. Izskatās, ka puisis visus status ir salicis iekšā Laimē. Viņam veicas visā un visur, spēlē un dzīvē. Arī viņam patīk slaktēt melndraugus gurnautā un izskatās, ka viņš kaut kur ir izgājis nindzju skolu. Puisim ir plāns saraust piķi un notīties uz labāku vietu. Šādā ziņā viņš ir pilnīgi cilvēcisks. Taču visi labie plāni aiziet pie velna, viņu mēģina noslaktēt, piesienas sveši cilvēki un tad vēl jāglābj nepārspējamais meiču trio Nīnēva, Egvēna un Elaina.

a3ae5e589f5f86a0ab903eae7f37063e

Šīs topošās Aesu Sedajas ir no tām, kuras vienmēr nokļūs nepatikšanās. Manuprāt autors viņas ir speciāli izveidojis par vējgrābslēm. Var tur runāt ko grib par to kā Nīnēva ir bijusi ciema Gudrība. Taču, ja cilvēks visu laiku sevi rausta aiz bizes, tas nav normāli. Egvēne savukārt visu laiku sakārto savu apģērbu, ja nu tas kaut kur sakrokojies. Elaina ir princese, un tā jau pati par sevi ir diagnoze. Meičām ir milzīgs ego un tik pat milzīga tendence nonākt gūstā. Viņas ir jāatbrīvo bezmaz vai katrā nodaļā. Tas gan viņu pašnovērtējumu nemaina, un viņas sev šķiet īsti komandosi. Iespējams, ka autors par sievietēm nemaz lāgā neprot rakstīt, tāpat kā par mīlestību un seksu. Iespējams, ka man vajadzētu ņemt priekšzīmi no Lana un paklusēt.

Bālzamons un viņa brandža ir aktīvi kā nekad. Viņiem ir lielā iespēja, ja visas kārtis tiks izspēlētas pareizi, tad Rands būs vēsture. Melndraugi iegūs savu mūžīgo dzīvību savā sapņu distopijā, un Melnais atkal valdīs pasaulē. Taču, kā jau tas pienāks neliešu barā, katrs deķi velk uz savu pusi – daļa no tuvākajiem Melnā līdzskrējējiem jau ir tikuši ārā no sava ieslodzījuma un sēj naidu visā pasaulē. Taču ir jautājums, cik uzticami viņi ir savam saimniekam. Nemaz nerunāsim par mazajiem pielīdējiem, kas melndraugu pulkā raujas sava pašlabuma dēļ. Tie, kuri mēģina nolēkt no darījuma līdzko uzzina, ka kaut kas arī būs jādara. Tādi tiek apspiesti kā utis. Padans Feins patīkami pārsteidz, viņa spējas dēmoniski smieties un sēt naidu ir praktiski perfektas. Domāju, ka pat Melnajam ar šo izdzimteni būs nopietnas problēmas.

Pasaule joprojām ir perfekta un jo vairāk lasu, jo vairāk viss saslēdzas vienota bildē. Ļaunums ir nemirstīgs, un tā ir šīs pasaules galvenā problēma. Tas vienmēr izlīdīs visnegaidītākajās vietās un mēģinās visu sagandēt. Bet sākas tas, protams, no labiem nodomiem un vēlmi padarīt pasauli vēl labāku. Šādas lietas nekad labi nebeidzas. Lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka es jau lasu turpinājumu.

Harry Potter and the Chamber of Secrets (Harry Potter #2) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

harry-potter-and-the-chamber-of-secrets-harry-potter-2-by-j-k-rowling-jim-kay-illustrator

Jau trešo mēnesi grāmatu blogeru vidū norisinās pasākums saukts #harryreadalong. Tā ietvaros, visi kas piedalās, izlasa pa Potera grāmatai mēnesī. Jautāsiet, kā tas nākas – trešais mēnesis, bet aprakstā otrā grāmata? Nav jau tā, ka es nespētu atrast laiku vienai Harija Potera grāmatai mēnesī, bet septembrī es nelasīju visnotaļ savtīgu iemeslu dēļ. Es gaidīju, kad beidzot iznāks šīs grāmatas ilustrētā versija. Jau no bērnu dienām zinām, cik liels atspaids pēc pāris rindkopu uzlasīšanas ir skaista attēla apskatīšana, tādēļ nācās vienu mēnesi izlaist. Nekas, šomēnes izlasīšu divas.

Katrs, kurš naktī ir sitis odus saprot, ka ļaunumu nevar uzvarēt. Klāt pieliekam patvaļīgu būvniecību, būvprojekta nesaskaņošanu un iegūstam Noslēpumu kambari. Lai notikumi būtu interesantāki, par galveno varoni izvēlamies bāreni (tīri Dikensa gaumē), kuru nosūta uz burvju skolu. Tajā šogad augstu vilni sitīs snobisms un rasisms, kur “īstie burvji” mēģinās pierādīt, ka ir pārāki par draņķasiņiem. Fonā savas ļaunās lietas darīs Voldemorts, bet priekšplānā Harijs, Hermione un Rons risinās problēmas, kuras nav pa spēkam Dumidoram.

Ap šo brīdi autore jau bija sapratusi, ka grāmatu sērija izvērtīsies visai gara un nolēma nedaudz pastāstīt par Voldemorta bērnību, parādīt, ka tas ir bijis slikts puika jau no paša sākuma. Un mēs jau visi zinām, kas notiek ar sliktiem puišeļiem, palikšana bez deguna ir tikai tāds sīkums. Šī grāmata ieliek pamatus tam, lai neviens lasītājs nekad nejustu līdzi Voldemorta idejām.

Burvju pasaule šoreiz radīja tādu stagnējošu sabiedrību, te nekas nav mainījies jau gadu simtiem. Visi dzīvo tādos kā nedaudz uzlabotos viduslaikos, daudzas atsauksmes uz vecajiem labajiem laikiem. Artefakti, kas laiku pa laikam parādās, nāk no senatnes, un kopumā rodas priekšstats par miljonāru mazmazbērniem, kas nodzīvo savas pēdējās mantojuma paliekas. Tomēr arī šeit ar atradusies vieta rasismam. Te šķiro nevis pēc ādas krāsas, bet pēc izcelsmes. Tā droši vien ir atsauce uz laikiem, kad elitārajās privātskolās sāka ierasties bagāto tirgotāju bērni, bet šeit šis pasākums ir vairāk konflikta radīšanai un sižeta attīstīšanai, nevis kaut kādai sociālo slāņu restrukturizācijas analīzei. Šeit tas viss ir vairāk tā – arī tīrasiņu burvji mēdz būt nemākuļi, un viņiem vienkārši skauž apķērīgo draņķasiņu panākumi.

Joprojām nebeidz pārsteigt izcilā Dumidora nespēja aptvert notiekošo. Acīmredzot administratīvais darbs aizņem tik daudz laika, ka viss pārējais aiziet pašplūsmā. Nerunāšu par nolaidību, zinot, ka skolas telpās atrodas apdraudējums, kurš ir bīstams visiem skolēniem, visi jau gadu simtiem ir veiksmīgi to ignorējuši un izliekas, ka nekā tāda te nav. Šī sižeta sadaļa raisa visvairāk jautājumu, un ir diezgan neloģiska pat pasaulē, kur visu var uzburt ar burvju nūjiņu.

Toties ar piedzīvojumiem te viss ir kārtībā, puisēns, kurš izdzīvoja ir īsts pasaules glābējs. Bez viņa tā burvju pasaule nudien aizietu pa grunti. Taču, ja problēmai pieķeras Harijs, Rons un Hermione, tad ļaunie var pinkšķēdami mukt pa stūriem. Nav tā, ka viss vienmēr ietu kā pa sviestu, un autorei joprojām ir izdevies saglabāt balansu starp piedzīvojumu aprakstiem un varoņu izaugsmi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas top skaidrs, ka burvju pasaulē ir nopietnas problēmas, kuras neviens īsti nevēlas risināt.

Lieku 9 no 10 ballēm. Izcils darbs, ja vēl nav nācies izlasīt visu sēriju, tad nemaz nevar iedomāties kā tas viss beigsies. Tipiskās dekorācijas un nebeidzamās atsauksmes uz britu bāreņu literatūru nespēj samaitāt labu stāstu. Ilustrācijas ir vienkārši burvīgas!

Новые земли (Пограничная река #7) by Артём Каменистый

%d0%bd%d0%be%d0%b2%d1%8b%d0%b5-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b8-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d0%bd%d0%b0%d1%8f-%d1%80%d0%b5%d0%ba%d0%b0-7-by-%d0%b0%d1%80%d1%82%d1%91%d0%bc-%d0%ba

Kādu dienu gāju garām Polaris grāmatnīcai (vispār jau es tur garām eju katru dienu) un plauktā pamanīju šo grāmatu. Godīgi sakot, man par šo konkrēto autora sēriju ir zudušas jebkādas ilūzijas un nekādu šedrevru vairs nesagaidu. Tomēr viņas ir ļoti laba smadzeņu košļene, valoda laba, lasās raiti un sižeta trūkums lasot galvenā varoņa piedzīvojumus pārāk acīs nekrīt.

Kolonisti pret pašu gribu lēnām saprot, ka sākotnējā nometnes vietā viņiem nav ko ķert, te gaida lēna degradācija, kuru, iespējams, paātrinās vietējo uzbrukums. Lai lietu labotu, ir jāsalauž valdošā iekārta, cilvēki jau paspējuši izveidot nopietnu birokrātiju, savairot liekēžus. Tā vietā, lai plānotu stratēģiski, vadība nedomā tālāk par rītdienu. Notiek maigs apvērsums, nostiprinās diktatūra un jaunais vadonis Holods uzdod Rogovam uzdevumu atrast jaunu apmetnes vietu.

Rogovs ir īsts pionieris teicamnieks, ko viņam liek, to viņš arī dara, domā par kopējo labumu un priekšniekos neraujas. Viņam ir arī mīļotā vārdā Kat (viņai gan bija cits vārds, bet meitenei savs vārds nepatika un izdomāja sev jaunu), dikti labi šauj ar loku, bet slimo ar vēzi. Šīs grāmatas centrālais temats ir Rogova pūliņi atrast panaceju meitenes ārstēšanai. Kā par laimi vietējā planēta piedāvā šādu iespēju, nosit dimanta skorpionu, izgriez viņam no galvas akmeni un ārstē jebkādu ligu uz nebēdu. Sākumā domāju būs nopietns kvests, bet ko tur ar šo problēmu Rogovs tika galā tik ātri, ka, šķiet, paņēma uz izbrīnu arī pašu autoru.

Pēc pirmās grāmatas ceturtdaļas sākas neliels sižeta haoss, kur ciematnieki gan dodas uz jauno vietu, gan līgst draudzību ar vaksiem, gan cīnās ar pirātiem. Vaksi jaunajā vietā ir civilizētāki un nav pilnīgi mežoņi; arī tiem, izrādās, ir ārpolitika. Tā teikt, mēs cilvēkus ēdam tikai pa lieliem svētkiem, bet laba biznesa dēļ esam gatavi atteikties arī no šīs sentēvu tradīcijas. Pirāti savukārt ir puiši bez īpašiem prāta dotumiem. Pašnāvnieciski tendēti un, ieraugot peļņas iespēju, zaudē prātu. Tai pat laikā viņi nez kā pamanījušies izveidot veselu valstiņu kaut kur tālu un klinšainos krastos.

Šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā Zemes iedzīvotājiem nākas izmantot visu savu zināšanu bagāžu, lai ne tikai izdzīvotu, bet arī uzkundzētos vietējiem par saimniekiem. Pagaidām viss iet kā pa sviestu. Savā starpā pārāk nekašķējas, jo kopējie ienaidnieki vieno. Vēl nav īsti skaidrs, kā izsisties līdz civilizācijai. Holodam ir padomā laba stratēģija zināšanu saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, vietējo daļēja asimilācija, spējīgāko atlase un apmācīšana. Ceru jau, ka viss izdosies, jo citādi ar pāris tūkstošiem savējo tālu netiksi pat ar lāzerieročiem (kuru viņiem nemaz nav).

Arī šo es ieteiktu tikai popodancu žanra cienītājiem, ja vēlies iepazīties ar šo žanru arī tad ir labāk sākt ar citu grāmatu, kaut vai šīs sērijas pirmo, tā nudien nebija slikta. Šai es lieku 7 no 10 ballēm, galvenokārt par to, ka pilnībā atbilda tam, ko es sagaidīju. Labs stāsts, īpašu līdzdomāšanu neprasa, izklaide un piedzīvojumi garantēti.

The Traitor by Seth Dickinson

the-traitor-by-seth-dickinson

Šo grāmatu izlasīšanai man aizdeva Andris, kādu vakaru saņēmos un sāku lasīt. Nebija tā, ka jāsāk kā baltai lapai, Andris ir uzrakstījis diezgan labu atsauksmi bez Maitekļiem. Sapratu, ka te būs politika, ekonomika un karš. Kas gan var būt labāks par to!

Masku Impērija ar kolonizāciju nenodarbojas pirmo gadu desmitu. Sākumā viņi nāk ar tirgotājiem un savu naudu. Vēlāk parādās doktorīna, stingra uzskaite un ziepes. Nekas nevienam netiek uzspiests, un nevar jau viņus saukt par nez kādiem tirāniem. Galu galā viņi palīdz slimajiem epidēmijās, un cik labi zobi ir bērniem, kuri lieto zobu birstes. Pretī neprasa neko daudz – pakļaušanos Masku impērijai, seno tradīciju aizmiršanu un konservatīvās seksuālās attiecības. Nekāda homoseksuālisma un netradicionālu ģimenes modeļu. Baru Cromorant sev par nelaimi ir piedzimusi diezgan nehigiēniskā salā, viens no viņas tēviem tiek nogalināts, māte savukārt ir par revolūciju. Baru ir gudra meitene un saprot, ka ar spēku daudz ko nevarēs panākt, ir jāmācās Impērijas noslēpumiem, jākļūst par vienu no viņiem un tad atriebties pilnībā.

Baru ir visnotaļ netradicionāla pasaules glābēja, viņas amats ir Galvenā grāmatvede. Impērijā tam ir pavisam cita nozīme, un mūsdienās viņas amats apvienotu Valsts bankas, ekonomikas, finanšu ministrijas amatus, klāt vēl piemetot revizora funkcijas. Es te negribu neko teikt par neprātīgo valsts struktūru, kura šādu sprādzienbīstamu amatu kokteili uztic vienam, lai arī ļoti gudram Impērijas skolas absolventam. Ja varones bērnība bija aprakstīta visai skopi, tik daudz, lai lasītājs izprastu viņas sāpi, tad pēc nokļūšanas Aurdvinnā (Aurdwynn) manu uzmanība dikti labi noturēja Impērijas kolonijas finanšu pārvaldības iekšpolitiskās nianses.

Un kā lai nenoturētu – te ir pāri par desmit hercogistēm, kurai katrai ir savas intereses, hercogi un hercogienes, kuriem rūp tikai pašu labklājība, un par papildus varas iespēju ir gatavi nodot jebkuru. Prasmīgi ar viņiem manipulējot var panākt visu, izņemot Impērijas galveno sapni – varas konsolidāciju. Baru sava mērķa sasniegšanai nākas pamatīgi pasvīst, lai izdzīvotu un viņu nepiemeklētu priekšgājēju liktenis. Neskatoties uz to, ka viņa pārstāv Masku impēriju, tas nebūt negarantē viņas drošību. Ardvinna ir slavena ar to, ka te tiek nogalināts katrs, kurš izrāda tieksmi valdīt pār citiem, pat ja tā ir impērija.

Domāju, ka daudz nesamaitekļošu, sakot, ka šī ir grāmata par mīlestību, intrigām un revolūciju. Var daudz spriest, vai Impērijas izvēlētā pārvaldes forma ir staļinisms vai vienkārši totalitārisms visā krāšņumā. Teorētiski pastāv tautas vara, taču to it kontrolē tronī sēdošs Imperators ar masku. Kas ir šis cilvēks, neviens nezina, tāpat kā to, cik liela ir viņa patiesā vara. Te ir daudz par kultūras iznīcināšanu ne sliktāk par Kultūras revolūciju Ķīnā, par slepenpolicijas darbības metodēm un visādām citām šāda režīma izdarībām. Viss tas kopā lasās kā lēna un salīdzinoši nesteidzīga politisko intrigu vērpšana, kur galvenās konfrontācijas notiek aizkulisēs nevis kaujas laukā. Autors ir pacenties ar pasaules realitātes nodrošināšanu tik daudz aspektos, lai tā tiktu uztverta kā reāla.

Pēc nosaukuma jau var saprast, ka ļoti būtiska lieta šeit ir nodevība, taču, lai uzzinātu kāda tieši un kura varoņa, to vajadzēs izlasīt katram pašam. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām paredzama, taču lielākoties ir grūti prognozēt, kas sagaidīs nākamajā lapaspusē. Beigas, noteikti, paliks atmiņā uz ilgu laiku. Lasiet, nenožēlosiet!

The Great Hunt (The Wheel of Time #2) by Robert Jordan

the-great-hunt

Kad izlasīju sērijas pirmo grāmatu, man bija skaidrs, ka mieru mest nevajag, un ir jāturpina iesāktais. Grāmatu plauktā jau gaidīja nākamās grāmatas. Tomēr tā kā tās ir biezas un neparocīgas, izšķīros par labu audiogrāmatai. Tādēļ vasaras beigās Rands un viņa draugi mani pavadīja gan zāles pļaušanā, gan iešanā uz darbu.

Melnā pakalpiņi plosās pa visu zemi, Valēra rags ir atradies, un arī Mirušajiem nāksies celties augšā, lai palīdzētu lielajā cīņā. Pareģojumi piepildās viens pēc otra, tikai Rands – Pūķis atdzimušais negrib uzņemties savu lomu, viņš mēģina aizbēgt no sava likteņa. Taču iespēja jau sen ir palaista garām; Melnais ar katru dienu paliek aizvien stiprāks, viņa cietuma zīmogi sāk jukt ārā, un ir tikai laika jautājums, kad viņš atkal ar pilnu spēku mēģinās iznīcināt Laika Ratu un pārtraukt nebeidzamo vēstures ciklu.

Tie, kas sekoja līdzi manam lasīšanas progresam goodreads, nojautīs, ka grāmata ir labu labā. Jā, iespējams, autors joprojām aizraujas ar apmetņiem, un galvenie varoņi laiku pa laikam izskatās pēc mazām raudošām meitenītēm, kas dusmās spiedz par ne to apmetni vai likteņa netaisnību. Taču to visu var saprast, ja tu agrāk esi bijis aitu gans, tad karjeras izaugsme uz Pūķi atdzimušo nemaz nešķiet pārāk vilinoša. Bonusu nav nekādu, bet pienākumu nasta gāž gar zemi. Rands visu laiku mēģina notīties no atbildības, taču kā jau vienmēr ir citi apstākļi – silti, labi baro, un neviens nepiesienas uz ciemu atpakaļ sākšu iet rīt, bet tad pienāk diena, kad uz dzimto ciemu vairs atpakaļ nav iespējams nokļūt. Tagad neliela atkāpe.

Cepuri nost, bet autors grāmatā ir izcili realizējis trešā līmeņa multiversu teoriju. Randam un lasītājam triecientempā nākas apgūt kvantu multiversa īpatnības. Puisim grūti aptvert sava visuma viļfunkcijas sašķelšanos Hilberta telpā. Nudien tas ir kaut kas daudz sarežģītāks par parastu apmetni. Tā tiek tik veiksmīgi iepīta stāstā, ka prieks. Laika Rats pieļauj pilnīgi visus scenārijus, un esošais nav nekas unikāls. Unikāla šeit ir tikai tā situācija, ka šis ir palicis viens no tiem nedaudzajiem, kurā Randam ir vēl iespēja uzvarēt. Tās nodaļas, kur Randam bija iespēja paceļot pa alternatīvajām pasaulēm, bija labas, autors uzbūra veselu kaudzi ar meta-scenārijiem, kuros Rands iet bojā. Ja jau viņš lielākoties zaudē, tad kāda jēga Bālzamonam iespringt? Izrādās ir gan viņam, lai salauztu Laika ratu, ir jānovāc Rands no ceļa visos vēstures scenārijos (skaidra lieta, ka mēs lasām pašu svarīgāko alternatīvo vēsturi). Taču, kā tas daždien gadās ar tarakāniem virtuvē, tu vienu nosit, pēc brīža parādās cits un tad atkal cits. Bālzamonu Randa atdzimšana katrā ciklā no jauna ir, maigi izsakoties, diezgan nokaitinājusi. Viņam Randu vajag novākt tā, lai tas izzustu no visām vēstures līnijām. Vienā no dialogiem ar Randu viņa izmisums atklājas pilnībā, viņam jau ir apnicis nogalināt Randu tūkstoš veidos, tūkstoš ciklos atkal un atkal, bet tas to vien dara kā atdzimst no jauna. Šajā brīdī es arhiļaunjam pat nedaudz jutu līdzi, viņš iet uz mērķi ne pirmo mūžību, Rands un viņa avatāri viņam ir kļuvuši par apsēstību, un domāju, ka, ja viņam izdosies novākt Randu, viņš vairs nespēs atrast savai eksistencei jēgu.

Tātad Rands savā pasaulē ir kļuvis par svarīgu personu, notikumu pagrieziena punktu un tādam fruktam vairs nav tik daudz izvēļu, raksts ap viņu aužas pats no sevis, bet alternatīvu nav tik daudz. Viņam ir lemts tikai viens ceļš, lai ar šis to pats vēl neapjauš. No otras puses dikti iestiepta, bet tomēr varoņa pieaugšana ir acīmredzama. Rands joprojām ir puisis no laukiem. Viņš pat nenojauš, ka jau piedzimstot ir izgājis “izredzētības” testu uz visiem 110% procentiem. Ka nāksies cīnīties pret Melno un viņa brandžu. Patlaban viņš rullē gurķi un neko lietas labā nedara. Pienākuma nasta spiež, bet sirds rauj uz dzimtajiem laukiem.

Perins savukārt ir un paliek vīrietis, kurš skrien ar vilkiem. Viņš kļūst par svaigēdāju, puisim kārojas svaiga gaļa, bet viņš sevi lauž un ēd rāceņus. Skaidrs, ka ilgi tā tas nevar vilkties, taču jāatceras, ka Perins ir audzis ciemā, kur Pūķis atdzimušais ir visa ļaunuma iemiesojums un cilvēks vilkatis nav par kapeiku labāk. Lai ar vilks ir daļa no viņa esības, Perinam to ir grūti pieņemt. Pagaidām viņš lielākoties ir tāds rezerves spēlētājs, kurš parādās vajadzīgajā brīdī un uzņemas pareizās funkcijas.

Mata loma šajā grāmatā ir vēl epizodiskāka, viņam vajag zāles, un ja tās nedabūs, viņam būs beigas vārda tiešajā nozīmē, puisis to diez ko viegli nepanes, taču turas un pa kājām lieki nepinas.

Egvēnai un Nīnēvai šajā grāmatā ir savas sižeta līnijas, viņām nākas mācīties, lai kļūtu par īstām Aesu Sedajām. Tad nu nedaudz burvju skolas, lielie Vienspēka noslēpumi, iedzīvojumi un politiskās intrigas. Arī te meitenēm nākas pacelties pāri ciema līmenim un domāt globāli. Ja neskaita fanošanu par Randu un citiem maznozīmīgiem sīkumiem, viņu uzvedības apraksts ir sanācis daudz labāks nekā galvenajam varonim veltītais.

Vēl īpaši vēlētos izcelt Padanu Feinu. Viņš nemaz nav tik feins, kā viņa vārds liecina, tas ir īsts ļaunuma izdzimums. Puisim ir aizkritis širmis un par daudzajiem noziegumiem viņu meklē gan labie, gan ļaunie. Taču savas karjeras laikā viņš ir sagājis grīstē tādā līmenī, ka pat Bālzamons viņam no labas gribas klāt nelīstu. Kad izbijušajam tirgotājam aizbrauc jumts, tad pat trolloki un mīrddrāli klusi pinkšķ krūmos. Protams, viņš ir Randa “lieldraugs”, viņš ir gatavs to puišeli nožņaugt uz vietas, tikai nekā nesanāk. Var redzēt, ka autoram jukušu varoņu sižeta līnijas izdodas vislabāk, ceru, ka ar laiku jumts aizbrauks vēl kādam.

Neskatoties uz grāmatas biezumu tā neapnīk, vari mierīgi sekot līdzi varoņu piedzīvojumos, autora kautrīgā un neveiklā mīlestības aprakstīšana reizēm izsauc smaidu, bet tā kā Rands jau nav nekāds žigolo, tad tas iederas stāstā. Bet pasaule un pasaules detaļas joprojām ir episkas. Autors laiku pa laikam izvelk kādu leģendu (jā, tā ir taisnība viena slaktiņa laikā kāds nezināms mīrddrāls dzejnieks ar asinīm uz sienas uzrakstīja pravietojumu ar trīsdesmit četrām rindām) un viss šķietami iegūst fokusu, lai pēc laika saprastu, ka to tekstu vajadzēja interpretēt citādi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Cienījama grāmata, arī šī acīmredzot ir kalpojusi par iedvesmas avotu nākamajām rakstnieku paaudzēm, jo pāris idejas ir redzētas arī vēlākos darbos. Ja esi izlasījis pirmo, tad droši lasi arī otro, piedzīvojumi ar pirmo nebeidzas tie ir tikai sākušies. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

senlin-ascends-the-books-of-babel-1-by-josiah-bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

The Gospel of Loki (Runemarks) by Joanne M. Harris

the-gospel-of-loki

Gadījās man nopirkt grāmatu “Eddas dziesmas”, smuka jau bez gala, un tulkotājs pamatīgi aizrāvies ar latviešu valodas bagātināšanu, taču īsti lasīt no vienas vietas viņu nav iespējams. Lielākoties visas dziesmas prasa no lasītāja smalku konteksta pārzināšanu. Tādēļ atliku dziesmu lasīšanu uz vēlāku laiku un paņēmu šo.

Loki dzīslās rit dēmonu asinis. Ne velti Odins reiz viņu pārliecināja pamest Haosu un pievienoties Āsiem. Pārāk liela kārtība pasaulēm ir tikpat bīstama kā haoss. Loki ir izslavēts ar savu viltību un krāpniecību. Viņš rada vairāk problēmu nekā atrisina. Pārējie dievi skatās uz viņu ar aizdomā, un ir skaidrs, ka Loki nekad netiks pieņemts kā līdzīgais starp līdzīgiem. Loki nosolās atriebties un sāk plānot Asgardas iekārtas gāšanu. Tā būs izsmalcināta atriebe, un kas par to, ka sagrūs arī visas pārējās pasaules. Kuģis no miroņu nagiem tomēr ir kuģis no miroņu nagiem.

Nevajag no šīs grāmatas sagaidīt neko daudz vairāk kā labu humoru un skandināvu mitoloģijas pārstāstu no Loki (Loka kā būtu pareizi) skatupunkta. Viņš ir viltīgs pēc velna, kā jau tas pienākas haosa radībai, taču vismaz sākumā viņam nav nekāda naida pret Pasaulēm un citiem dieviem. Viņš nudien centās iederēties, kurš pārvērtās par ķēvi, lai aizvilinātu Asgardas celtnieka ērzeli, kuram pēc tam piedzima kumeļš? Kur atradīsi vēl labāku un nesavtīgāku komandas spēlētāju? Taču pārējie ir tā pārņemti ar savu izredzētību un svarīgumu, ka Loki uz viņiem apvainojas pa īstam. Kā lai neapvainojas, ja tavu dēlu piesien pie koka un meitu ieceļ par valdnieci mirušo valstībā.

Loki var saprast, ko no viņa pārējie sagaida kaut ko viņam pretdabisku, tai pat laikā pretī nedodot absolūti neko, viņš pat nevar atgriezties haosā, jo Surtam pret šādiem atkritējiem ir izstrādāta metode. Taču, lasot grāmatu, uzzināsim, ka neba Loki ir pats viltīgākais puika visā pagastā, ne tuvu tam te ir ronami tāda kalibra un vēriena spēlētāji, kas pat priekš viņa ir skaudības vērti. Ragnaroks ir lielais notikums, kura atnākšana nav noslēpums, jautājums ir tikai- kad.

Autors ir pārstāstījis lielāko daļu no skandināvu leģendām, tās pat netiek daudz izmainītas tikai nomainīta stāstītāja perspektīva. Jā, te nekas nav pareizajā pantmērā kā dziesmām pienāktos, bet stāstījumā un grāmatas beigās iekļautais pareģojums diezgan atšķiras no oriģināla gan pantu, gan jēgas ziņā, tādēļ pēc šīs grāmatas izlasīšanas nevajadzētu uzskatīt sevi par nopietnu skandināvu mitoloģijas speciālistu.

Izlasās vienā rāvienā – plāna un interesanta. Nedaudz atgādināja laiku, kad man patika lasīt pasakas, jo arī te viss ir viens liels pasaku krājums. Lieku 8 no 10 ballēm, ja uznāk vēlme izlasīt ko vienkāršu, bet interesantu, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

just-city

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami.  Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu dzīvnieku dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

%d bloggers like this: