Navigate / search

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

Harry Potter and the Philosopher's Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay

Šomēnes grāmatblogeru vidū aizsākās akcija #harryreadalong. Tās mērķis ir, lasot vienu grāmatu mēnesī, izlasīt visu Harijam Poteram veltīto grāmatu sēriju. Nav jau tā, ka es viņas jau nebūtu lasījis, bet labas lietas der laiku pa laikam pārlasīt. Man šis pasākums beidzot deva iespēju pieķerties ilustrētajam Harija Potera pirmās grāmatas izdevumam. Šogad iznāks nākamā grāmata ar ilustrācijām, un ļoti ceru, ka tas turpināsies līdz pat sērijas beigām.

Domāju, ka lieki būtu īsumā stāstīt par puisēnu, kurš izdzīvoja. Vairāk vai mazāk grāmatā notiekošais ir zināms visiem. Nerunāšu arī par to, kādēļ lasītājus pievelk ekskluzīvu privātskolu apraksti. Un par to, ka šī grāmatu sērija ir tik populāra, ka Roulinga no pārdotāko britu rakstnieku torņa nobīdīja pašu Teriju Prečetu. Tādēļ ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, bez ievada.

Lasot stāstu trešo reizi, nācās secināt, ka pēc būtības tā ir diezgan bērnišķīga. Galu galā visu notikumu centrā atrodas bērni. Tas ir kārtējais stāsts, kurā, lai savestu pasauli kārtībā, ir nepieciešami bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti un tuvredzīgi, lai šīs problēmas vispār pamanītu. Tad nu uz skatuves uznāk Harijs, Rons un Hermione. Viņiem gan šajā, gan pārējās grāmatās nāksies daudz ko izciest, lai atrisinātu burvju pasaules Voldemorta problēmu. Ar Voldemortu te tiek identificēti praktiski visi iespējamie burvju netikumi. Un to ir tik daudz – varaskāre, pārākuma apziņa, vēlme uzvarēt neizvēloties līdzekļus un laiku pa laikam piežmiegt oponentus. Kā jau tas pienākas absolūtam ļaunumam, viņš ir praktiski neiznīcināms, viņu var nobāzt kaut kur bēniņos, bet ne uz ilgu laiku.

Autore šajā grāmatā vēl nav lāga izkopusi savus talantus, un lasot cītīgi, var nemaz nebrīnīties, ka viņai pirms grāmatas izdošanas ir atteikušas daudzas izdevniecības. Būsim godīgi, grāmatas par draudzību nav nekas unikāls un jauns. Taču tajā visā ir kaut kas tāds, kas parauj līdzi lasītājus, mani ieskaitot. No grāmatas ir grūti atrauties. Domāju, ka viņai ir izdevies atrast to smalko balansu, kurā piedzīvojumi nenomāc varoņus un varoņu apraksti neaizsedz piedzīvojumu. Izveidotā burvju pasaule ir krāšņa un daudzpusīga. Vispār jau viņa neatšķiras no vientiešu pasaules, bet te ir nedaudz citādi noteikumi un nav nekā neiespējama.

Maģijas sistēma te ir vecum vecā ar burvju nūjiņu un vārdiem, kas izmaina realitāti. Tā arī īsti nevar saprast, kas ir tas, kas nosaka – ir burvju asinis vai nav. Bet kurš katrs nespēj par tādu kļūt. Kaut kā bija palicis atmiņā, ka liels laiks tiek veltīts burvju mācību procesam, bet tagad lasot, nācās secināt, ka praktiski nekas daudz jau te atspoguļots netiek.

Lieku 9 no 10 ballēm, ļoti, ļoti aizraujoša, nedaudz klišejiska. Tomēr es saprotu, kādēļ tā visiem tik ļoti patīk. Galu galā burvju skola – tas taču ir tik forši! Domāju, ka uz pasaules vairs neatrodas neviens, kuram šī sērija vēl būtu jāiesaka. Skaidra lieta, ka nākammēnes es lasīšu sērijas turpinājumu.

PS. Ilustrētajai grāmatas versijai bildes nudien ir foršas.

The City & the City by China Miéville

The City & the City by China Miéville

Čainas Mjevila grāmatas man lielākoties patīk. Nevaru pat atcerēties kādu, kas nu nepavisam nepatiktu. Autors pārsteidz ar savu fantāzijas lidojumu un spēju atsevišķas problēmas apskatīt no tik dīvaina skatupunkta, ka grūti iedomāties, no kurienes viņš vispār ņem šādas idejas. Šo grāmatu es nopirku kādā Singapūras vai Dubajas grāmatu veikalā, īsti vairs neatminos. Grāmata plauktā stāvēja kādu laiku un gaidīja savu kārtu.

Beszel pilsētā inspektors Tiadors Borlu izmeklē kādu slepkavību. Pilsētā tiek atrasts ārzemju studentes līķis. Slepkavība sākumā šķiet pavisam ikdienišķa, problēmas sākas ar mirušās identitātes noskaidrošanu un turpmākā notikumu gaita atklāj aizvien dīvainākas lietas. Inspektoram Borlu nākas meklēt blakus pilsētas Ul Qoma detektīvu palīdzību, jo noziegums, šķiet, ir pastrādāts tieši tur.

Vispār ir grūti pateikt ko jēdzīgu par šo grāmatu, neatstāstot visu notikumu gaitu vai neizplūstot globālos pārspriedumos. Vienu var pateikt droši – izcils detektīvs, kas noris sašķeltā sabiedrībā. Beszel un Ul Qoma ir atsevišķas pilsētas tikai uz paīra. Patiesībā viņas atrodas viena otrā. Viena un tā pati iela var piederēt abām pilsētām. Arī ēkas pilsētās atrodas viena otrai blakus, un tādu īstu vienas pilsētas anklāvu nemaz ēkas un iedzīvotājus. Abu pilsētu rezidenti var iet viens otram blakus un apzināti neredzēt viens otru. Tas tiek iedresēts no bērnības, jo Pārkāpums (Breach) tiek bargi sodīts. Tu nedrīksti speciāli lūkoties uz kaimiņpilsētu, tas ir sodāms Pārkāpums, tādēļ neredzēšana ir būtiska dzīves daļa. Kas sevī ietver arī nedzirdēšanu un nesaošanu? Sabīsties no kaimiņpilsētas mašīnas trokšņa – tas ir Pārkāpums! Par Pārkāpumu soda, kas notiek ar sodītājiem, neviens nezina, bet par to labāk skaļi nerunāt.

Šī ir visdīvainākā pilsēta, kādu man ir gadījies iepazīt. Var jau redzēt, ka Berlīne un Jeruzaleme ir ņemta par pamatu, taču visas nianses ir uzpūstas līdz absurdumam. Par to, ka, šķērsojot robežu, tu ieej un izej pa vienām un tām pašām durvīm, taču ieej Tu no Beszel, bet iznāc Ul Qoma. Un attiecīgi neredzi vairs savu dzimto pilsētu, bet redzi ko jaunu un svešu. Tas šķiet dīvaini tikai pirmajā acu uzmetienā, jo grāmata jau rosina padomāt par paša dzīvi. Cik daudz ir tādu lietu, kuras mēs labprāt neredzam, pat neizliekamies, ka neredzam, bet apzināti ignorējam? Tie var būt attiecīgi sabiedrības slāņi vai kādas rases pārstāvji, tie var būt veseli pilsētas rajoni. Un neredzam mēs to visu pat ne tāpēc, ka tas būtu ar likumu noteikts Pārkāpums, mēs to izvēlamies paši. Jo reizēm ieraudzīto ir neiespējami atredzēt, un tad tu esi pazudis cilvēks.

Visa stāsta daļa par divām pilsētām vienā, dažādiem ekstrēmiem tās elementiem un iespējamo kontroles mehānismu ir ļoti pamācoša un interesanta. Nekas tā nenodrošina pastāvošās kārtības nodrošināšanu kā apzinīgi, tradīcijām uzticīgi pilsoņi. Tādi kas baidās no slepenā spēka, kas nodrošina Pārkāpēju sodīšanu. Kas saviem bērniem māca neredzēt blakus esošos, ja vien tie izskatās citādi un pieder citiem. Ir arī nedaudz par to, kā tas ir pēkšņi redzēt pilnīgu, visu neko neatredzot, un kā tas izmaina pasaules skatījumu.

Arī detektīvs pats par sevi ir kvalitatīvi sarakstīts – gan Brolu, gan viņa blakus pilsētas kolēģis Qussim Dhatt ir tipiski skarbie varoņi. VIņi rīkojas likuma ietvaros, taču neievēro to burtiski. Viņus vairāk uztrauc kopējais labums un problēmas saknes atrašana, nevis ķert ciet pirmo aizdomās turamo. Detektīvs ir visa stāsta pamats, uz kura bāzes lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar šo pilsētu pilsētā. Jeb, kā domā galīgi aptrakuši konspirāciju teoriju piekritēji, ka vienā telpā eksistē veselas trīs pilsētas. Atvērtā pasaulē nav jēgas censties atminēt vainīgo, var to darīt kā prāta vingrinājumu, bet uz lielām sekmēm neceriet. Taču atrisinājums būs loģisks un skaidri saprotams.

Vienu vārdu sakot – lasiet, nenožēlosiet! 10 no 10 ballēm. Sen nebija nekas tik oriģināls lasīts par visnotaļ nozīmīgu tēmu- daļēju savas apkārtnes un līdzcilvēku izcenzēšanu, svešā ignorēšanu un nespēju paskatīties uz lietām kopumā.

The King’s Blood (The Dagger and the Coin #2) by Daniel Abraham

The King's Blood

Man mājās grāmatu plauktā stāv veselas piecas šīs sērijas grāmatas. Noliktas redzamā vietā, lai es par viņām neaizmirstu. Autors man jau sen ir atzīts kā lasāms – kopš Expanse cikla grāmatu izlasīšanas. Arī pirmā sērijas grāmata bija daudzsološa.

Pirms daudzām paaudzēm pasaulē valdīja drakoni, taču katrai valdīšanai pienāk gals, un nu pasaulē valda cilvēki. Pareizāk sakot, veselas trīspadsmit rases. Taču nav tā, ka senie dievi vēl senāki par drakoniem būtu cilvēkus aizmirsuši, viņiem vienkārši nav dota iespēja atgriezties. Taču brīdī, kad šī iespēja parādīsies, viņi pacels savus karogus un atkal iekaros visu pasauli. Pagaidām pasaulē briest viens nopietns karš, kur tikko valdnieku zaudējusi karaliste mēģina tikt gala ar saviem kaimiņiem. Tikai daži nojauš, ko nozīmē zirnekļa tempļa karoga parādīšanās. Visas pasaules liktenis nu gulstas uz veca karavīra un vēl vecāka aktiera pleciem.

Tātad sižeta līnija ir izkristalizējusies līdz vecajai labajai – senie dievi, kurus visi aizmirsuši, beidzot ir sasparojusies kārtējo reizi pārvērst visu pasauli asiņainā ellē. Pretī var stāties tikai pāris varoņi, kuri pateicoties augstākajiem spēkiem nav izteikti labi vai ļauni, un arī viņu pretinieki rīkojas labu motīvu vadīti. Un te uz skatuves uznāk Geders.

Geders ir grāmatu tārps, kura lielākais sapnis ir caurām dienām sēdēt bibliotēkā, tulkot spekulatīvas noveles un mēģināt aizrakties līdz patiesajam drakonu aiziešanas iemeslam. Vēl vēlams būtu nedaudz naudas bibliotēkas iekārtošanai un pieeja šādām tādām retām grāmatām. Taču tā vietā viņš ir iecelts par prinča aizgādni, daudzi viņu uzskata par derīgu idiotu, kuru virzīt un vadīt. Geders ir sasniedzis varas virsotnes un atklāj, ka hobijiem viņam atliek arvien mazāk laika. Viņa aizbilstamo princi daudzi mēģina novākt, un tas puisi sadusmo. Viņš padodas vilinājumam nodibināt mieru visā pasaulē, likvidēt visas nesaskaņas utt.

Grāmata izcili parāda, kā šāda visnotaļ laba iecere noved pie diezgan iespaidīga rezultāta. Vēl iespaidītāku to padara fakts, ka Geders cenšas vadīties pēc gudru cilvēku grāmatām. Nav maznozīmīgi arī tas, ka viņam ir iespēja noteikt, vai cilvēks runā patiesību vai tikai melo. Iespējams ar laiku viņš atklās arī Gebelsa domu, ka bieži atkārtoti meli kļūst par patiesību, bet tas vēl nav šajā grāmatā. Lai vai kā, šajā sērijā es būšu #teamGeder. Par mieru visā pasaulē, pat ja tas nozīmē pārgriezt rīkles lielai daļai pasaules iedzīvotājiem.

Nav jau tā, ka Geders te būtu vienīgais varonis vai antivaronis. Citrina nodarbojas ar banku lietām, un iespējams, dažs labs lasītājs uzzinās, kādēļ ātro kredītu ņemt nav prāta darbs. Markuss joprojām rūgst un padosies impulsīvajām idejām, kuras nenoved pie laba gala. Clara mēģinās saglābt savu ģimeni. Dažs labs dosies karā, cits pīs intrigas, bet visi kopā viņi audīs sižeta deķi un parādīs, cik ļoti maz ir vajadzīgs, lai pasaule izmainītos līdz nepazīšanai.

Pats Martins par šo sēriju ir izteicies atzinīgi, un tas arī nedaudz palasot ir pilnīgi saprotams. Atliek vien atcerēties Vanai pilsētas likteni. Šī grāmata arī neiepaliek, kad sākas vardarbība. Lai ar’ kādas rases pārstāvis neņemtu rokās nazi, viņš vienmēr atradīs tam pielietojumu. Visi notikumi norit it kā plaukstošā pasaulē, un šķiet, ka viss ir kārtībā, vietām karo, vietām tirgojas, bet kopumā situācija ir stabila. Taču ļaunums, kurš mostas, dzīvē ienāk nevienam nemanot. Tikai lasītājs redz visu kopainu un var tikai šausmās saķert galvu gaidot turpmākos notikumu.

Ļoti labs sērijas turpinājums, kas pilnīgi piepilda sērijas otrās grāmatas funkciju. Nu jau standarta fantāzijas grāmatu manierē nobendējot pāris galvenos varoņu, iezīmējot atlikušajiem mērķi, iepazīstinot ar dažādiem grāmatas pasaules smalkumiem un vēsturi. Lieku 9 no 10 ballēm – iesaku izlasīt visiem, nudien būs tā vērts!

Harry Potter and the Cursed Child – Parts I & II (Harry Potter #8) by J.K. Rowling, Jack Thorne, John Tiffany

Harry Potter and the Cursed Child

Tā nu ir sanācis, ka arī es esmu lasījis Harija Potera sēriju divas reizes noteikti. Nevaru teikt, ka esmu šīs sērijas aizrautīgs fans, taču novērtēju to kā ļoti labu. Sērijai sen, sen atpakaļ tika pielikts punkts. Taču no agrāku laiku rakstnieku piemēriem jau varēja pieredzēt, ka labam naudu pelnošam stāstam nav lemts apstāties pašam no sevis vai tik triviāla iemesla dēļ, ka rakstniece, redz, visu esot pateikusi. Skaidrs, ka turpinājumam, lai ar’ kādam, bija jābūt. Par to, ka grāmata būs dižpārdoklis, liecināja kaut vai tas, ka nākamajā dienā pēc izdošanas tā bija pieejama manā piemājas grāmatu bodē. Skaidrs, ka nopirku un sāku lasīt.

Man jāatzīstas vienā bērnu dienu vājībā – man savulaik dikti patika lasīt lugas. Esmu izlasījis visas Blaumaņa un Raiņa lugas, vismaz tās, kas ronamas kopotajos rakstos. Papildus lasīju visādas lugu antoloģijas skolēniem. Tas, ka grāmata sarakstīta lugas formā, man nemaz neuztrauca. Lugu lasot galvenais ir atcerēties, ka tās pilnai uztverei vajag arī aktieri un dekorācijas. Lugas dialogi ir tikai stāsta asaka, uz kuras miesu uzliek režisors un aktieri. Tāpēc nav jēgas runāt par tēlu plakanumu un emociju trūkumu, šajos trūkumos pie vainas visbiežāk ir paša lasītāja iztēle. Tāpēc uzreiz var ķerties klāt pie paša stāsta.

Brīdinājums – turpmākais teksts satur MAITEKĻUS. Ja iepriekšējos desmit un vairāk gadus esi atradies komas stāvoklī un neko par Hariju Poteru (zēnu, kurš izdzīvoja) neesi dzirdējis, tad tālāk nelasi. Harijs Poters ir apprecējies, strādā Maģijas ministrijā un ir trīs bērnu tēvs. Divi viņam padevušies normāli un cerības attaisnojoši, bet trešais Albuss ir tāds, kāds ir, mācās vāji, skola nepatīk un konfliktē ar ģimeni. Te uzreiz jāatzīmē, ka arī kā tēvs Harijs nav diez ko izcils, acīmredzot gurķa rullēšana ministrijā viņam ir tik hroniska, ka savus dīkdieņa paradumus viņš velk līdzi uz mājām.  Vēl trakāk -Albusa labākais draugs Skorpio ir Drako Malfoja dēls. Tas Harijam rada papildus problēmas. Lai nebūtu jāizsakās pavisam necenzēti – pateikšu īsi – stāsta Harijs ir pavisam dīvains tēvs.

Albuss ar Skorpio ir visnotaļ normāli puikas ar savām problēmām, kur galvenā ir vecāku cerību neattaisnošana. Taču tas nenozīmē, ka viņiem nav ideju, kādai ir jābūt pareizai pasaulei. Labi vien ir, ka tieši viņi ir lugas galvenie varoņi, jo padevušies nudien sakarīgi, pietiekoši naivi savam vecumam. Pārņemti ar vēlmi padarīt pasauli labāku un rīkoties nepadomājuši. Viņi vāra vienas ziepes pēc otrām, un sižets, kurš no sākuma rit visai gausi, uz beigām uzņem nopietnus apgriezienus, kur notikumi rit mērkaķa ātrumā. Autoru kolektīvam, lai arī kurš ko te būtu rakstījis, vislabāk padodas pusaudžu un bērnu personāžu izveidošana. Tie ir dzīvelīgi un aizraujoši, savukārt pieaugušie ir garlaicīgi un standarta tipi, kas rīkojas pēc vienkārša algoritma un katrs spēlē kādu noteiktu lomu.

Visskumjākais visā šajā lugā ir tas, ka tā ir dažādu “Kas būtu, ja būtu” scenāriju kompilāciju. Kā būtu, ja Voldemorts uzvarētu – lūdzu – šeit viens no iespējamajiem scenārijiem. Un kā būtu, ja Rons neapprecētu Hermioni – redz, kur arī tāds scenārijs. Un kā būtu, ja Harijs varētu novērst savu vecāku nāvi … Visu laiku tādā garā, grāmatas esmu lasījis daudz un šādu scenāriju attīstības variantu apskatīšana man šķiet lasītāju iztēles iegrožošana. Ja jau atstāji sēriju ar atvērtām beigām, tad nav ko mēģināt kanonizēt noteiktus varbūtējo notikumu attīstības scenārijus. Tagad lasītājs, kuram pašam slinkums darbināt smadzenes, tiek nodrošināts ar “pareizajiem” scenārijiem. Es personīgi biju nedaudz pārsteigts, ka tik nodrāztu sižeta līniju vispār ir ielikuši kā centrālo grāmatas sižetā. Bet ja tā distancējas no personīgajām sajūtām, tad tas ir tikai loģiski. Lugā nav vērts uzsākt neko jaunu un turpināt stāstu, savukārt uzticamajam lasītājam iespējams būs patīkami aplūkot dažādos iespējamos scenārijus. Tas ļauj īpaši neiejaukties pamatsērijā un nopelnīt un notikumu atgremošanu. Pa lielam uzvar visi, un neviens neaiziet tukšā. Nepatīkams ir vienīgi fakts, ka daži no nākotnes scenārijiem tagad ietilpst oficiālajā Harija Potera kanonā. Nu un vēl tas, ka šīs grāmata izraisīs bailes no ceļošanas laikā un visu pasākumu atliks vēl uz piecdesmit gadiem.

Vēl skarbāk bija tas, ka viss sižets ir vairāk vai mazāk iepriekš paredzams. Ļaunais tēls stāv kā bilde pļavā un ir skaidrs uzreiz. Ja esi lasījis par ceļošanu laikā, arī kaut kur citus, tad visi spriedumi un secinājumi par šāda pasākuma dabu būs jau dzirdēti un pašsaprotami.

Iespējams, ka dzīvu aktieru izpildījumā (it kā varētu būt arī miruši aktieri) viss izskatās daudz labāk, bet šādi luga nopelna viduvēja darba statusu un lieku 6 no 10 ballēm. Īstam Poteriādes fanam tā būs neliela morfija deva, lai izturētu vēl pāris gadu. Iespējamo vilšanos ar laiku noslāpēs attaisnojuma un dziļākas jēgas meklējumi. Šīs grāmatas iznākšana noteikti ir Voldemorta roku darbs, lai jauktu prātus vientiešiem.

Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Rensoms Rigss

Pilsēta bez dvēseles

Gandrīz divarpus gadus atpakaļ es izlasīju grāmatu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tajā Kairnholmas salā dzīvoja kāda Miss Peregrīne un desmit brīnumbērnu, grāmata man patika, un tādēļ, redzot tās turpinājumu iztulkotu latviski, es ļoti gribēju uzzināt Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

1940. gada septembrī Miss Peregrīnes brīnumbērnu pasaule ir sagruvusi, viņiem nākas bēgt no savas salas un atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pasauli plosa parastam cilvēkiem neredzams karš, kurā vienā pusē cīnās imbrīnes un brīnumbērni, bet otrā tukšpauri un slepkavnieciskas nebūtnes. Bērniem ir tikai viena iespēja doties uz Londonu, lai atrastu veidu kā atgriezt savu direktori cilvēku ādā. Kara laika Londona viņus nesagaida ar vieglu pastaigu, te viņiem uz pēdām min gan tukšpauri, gan kara ikdiena.

Ja tā godīgi, tad pēc šī salīdzinoši ilgā laika sprīža pēc pirmās grāmatas izlasīšanas maz ko atcerējos. Pilnīgi vēlējos, lai autors kaut kur sākumā būtu uzrakstījis nelielu sinopsi ar iepriekšējiem notikumiem. Tādas nebija, taču, ja jums ar atmiņu ir tikpat švaki kā man, nesatraucaties, izlasiet pirmās piecdesmit lapaspuses, un viss atnāks atpakaļ. Tā kā esmu redzējis angliski jau izdotu visu triloģiju, zinu, ka šī ir otrā grāmata, un arī sagaidīju no tās otrajai grāmatai raksturīgus notikumus.

Šeit varoņi vairs dīki nesēž uz vietas un neiepazīstina ar alternatīvo pasauli, viņiem ir jāizdzīvo līdz beigu lielajai konfrontācijai ar visa ļaunuma sakni. Taču neviens jau nav dzimis varonis, pat ne Džeikobs -tukšpauru un nebūtņu bieds, viņiem ir jānorūda raksturs. Tādēļ autors viņiem liek iet grūtu ceļu, sagrauj ilūzijas un aprok sapņus. Bērni, ja par tādiem var saukt cilvēkus, kuri tuvojas jau astotajam gadu desmitam, taču izskatās kā bērni, mācās saprast cits citu, pielāgoties jaunajai pasaulei un mēģina atbildēt uz galveno jautājumu – slēpties vai cīnīties.

No tēliem joprojām izstrādāts ir tikai Džeikobs, pārējie bērni lielākoties izmet pa kādai deklaratīvai fāzei, un lasītājam īsti nav ar ko identificēties. Pat Emma, Džeikoba lielā mīlestība, piedalās tikai dialogos, un godīgi sakot, mēs par viņu uzzinām tikai bērnības biogrāfiju. Grāmatas sižetam tas gan daudz netraucē, jo te galvenais varonis tomēr ir piedzīvojums. Un šīs mantas te ir atliku likām.

Piedzīvojumu sadaļā Hjū ar savām bitēm ir mans varonis, tas puika ir īsts netradicionālo slepkavību meistars. Bez bitēm te vēl ir pakaļdzīšanās vilcienā, nonākšana gūsta, bēgšana pa kanalizāciju, cīņa pussagruvušā mājā, cīņa ledus cietoksnī, nokāpšana katakombās un, protams, baložu ķeršana. Runājošs suns visā šajā pasaulē šķiet tik iederīgs, ka pat neizraisa izbrīnu. Piedzīvojumi izvēlē mūsu varoņi ir pasīvi dalībnieki. Ļaunie tēli ir tie, kas diktē savus noteikumus, labajiem atliek tikai mukt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Galvenais ļaundaris ir tipisks savas sugas pārstāvis. Ja mūsu pasaulē ļaundari parasti ir tādi, kuri nemāk apstāties vai kuriem nav viss kārtībā ar galvu, tad te ļaundaris ir visa sliktākā iemiesojums. Varaskārs psihopāts, kura dienas lielāko daļu paņem eksperimenti ar brīnumbērniem, ļauna smiešanās un savas varenības sasniegšanas plānošana. Ļoti gaidu viņa beigu monologu trešās grāmatas beigās. Šajā grāmatā viņš radīja nudien baisu iespaidu, un cerams, ka turpinās savu melno darbu pasaules iekarošanā. Te varētu parunāt par to, cik ļoti autori un lasītāji nenovērtē antivaroņu plānošanas spējas. Pasaules sagrābšana nudien nav pastaiga ziedošā pļavā, tā palasa rūpīgu plānošanu, cilvēku, nebūtņu un tukšpauru rīcības koordināciju, resursu sadalīšanu. Lasītājs reti kad iedomājas, no kurienes pēkšņi parādās ļaunā pakalpiņi, lai kārtējo reizi mēģinātu nožmiegt Džeikobu un viņa draugus. Neviens aiz ļaunajiem smiekliem neredz ļaunuļa pārgurumu, jo viņa diena un nakts ir piebāzta ar darāmajiem darbiem.

Grāmatā atrodamās fotogrāfijas joprojām ir izcils stāsta papildināšanas veids. Mēs katrs ieejot antikvariātā esam redzējuši to cilvēku, kurš rakņājas pa vecām pastkartēm un fotogrāfijām, tad, lūk, autors arī ir no tās šlakas. Viņa izlasītās fotogrāfijas tik organiski ievijas stāstā, ka ir grūti noticēt, ka tās nav speciāli uzņemtas šim stāstam. Fotogrāfijas nedaudz nogludina arī augstākminēto tēlu neizstrādātību, jo katram no tiem grāmatā ir atrodama bilde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanti un aizraujoši sarakstīta, stāstam pievienotās fotogrāfijas palīdz lasītājam iedzīvoties notiekošajā. Noteikti iesaku izlasīt gan šo, gan iepriekšējo grāmatu. Uzzināsiet, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Jo mēs citādo lielākoties esam gatavi nostumt malā un pie izdevības aizmirst pavisam.

Nemesis Games (The Expanse #5) by James S.A. Corey

Nemesis

Šoreiz, izvēloties kārtējo lasāmo grāmatu, nolēmu nestiept gumiju, bet izlasīt uzreiz visu Expanse sēriju, lai līdz rudenim varēti mierīgi dzīvot ar padarīta darba sajūtu. Manā reitingā šī sērija kotējas visnotaļ augstu, jo pēc katras izlasītās grāmatas var droši mest mieru, tad gan ir jāatsakās no epiloga lasīšanas. Kosmiskā opera ir visnotaļ interesants žanrs, ja vien autoram izdodas novaldīt savus varoņus tā, lai tie uzreiz nekļūtu par galaktikas glābējiem. Te viss ir kārtībā, cilvēki ir un paliek cilvēki.

Saules sistēmas iedzīvotājiem ir sākusies jauna ēra. Viņiem ir atvēries ceļš uz daudzām neapdzīvotām Zemes tipa planētām. Un cilvēki dodas ceļā. Kāda jēga ir censties terraformēt Marsu cerībā, ka pēc piecdesmit paaudzēm varēsi elpot Marsa gaisu, ja tepat blakus ir perfektu planētu tūkstoši. Sakrauj kuģī sēklas zemi un medicīnas iekārtas un var doties ceļā. Taču ir arī tādi, kuriem nemaz nepatīk lietu kārtība, viņi ir gatavi darīt visu, lai kolonizāciju apturētu jau pašā sākumā. UZ Zemi sāk krist asteroīdu lietus, pazūd kuģi un kārtējo reizi draud civilizācijas bojāeja.

Šoreiz autori ir nolēmuši pieiet stāstam radikāli. Holdens Roci kapteinis tiek nostumts malā uzreiz. Viņam vairāk vai mazāk ir sekundāra, bet svarīga loma. Viņš tiek pāraudzināts, tas vairs nav vecais Džims, kurš visu laiku runā patiesību muti neaizvēris, tagad viņš arī šo to noklusēs. Un tas bija patīkami, jo vairs nevarēji būt drošs, ka parādoties Džima stāstam tūlīt sāksies karš. Tā kā Saules sistēmu piemeklē katastrofiski notikumi, tad autori viltīgi kuģa apkalpi izkliedējuši pa visiem svarīgajiem notikumu punktiem. Visi ir atvaļinājumā un kārto savas lietas. Tad nu mēs uzzinām Amosa izdzīvošanas stāstu, kurā ietilpst bēgšana no cietuma un gara pastaiga pa Zemi. Aleksa mēģinājumi satikt savu bijušo sievu un kosmisko pirātu sazvērestības atklāšana. Naomi ir devusies sastapt savu dēlu, bet iekuļas lielās nepatikšanās. Katrs no šiem varoņiem palīdz atspoguļot visa lielā notikuma daudzās šķautnes. Stāstījumi veido monolītu globālu līniju, un kā jau piedzīvojumu stāstiem pienākas, lasās raiti.

Nemesis full

Galvenais ļaunais tēls ir īsts maitas gabals, lai nesamaitekļotu, teikšu, ka viņa pastrādātā nelietība nudien ir briesmīga. Viņam patīk garas runas, manipulēt un rauties pie varas. Visu dzīvi viņš ir skaitījies trešās šķiras terorists, taču nu viņš ir ticis notikumu centrā un cenšas no tā izspiest maksimumu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, un lasītājs drīz vien apjautīs, ka arī ar viņu viss nav tīrs.

No zinātniskā viedokļa notikumi ir atainoti visnotaļ precīzi, ja pieņem, ka Epšteina dzinējs ir izgudrots. Pat tādi nieki kā piecpadsmit sekundes vakuumā un daudzi citi nieki, kas saistīti ar ķermeņu rotāciju un paātrinājuma blakusefekti. Te lielu ieguldījumu dod Naomi stāsts, viņa galu gala ir izcila mehāniķe, īsts Makgraivers, kas no saspraudes un skoča uztaisīs skafandru.

Arī šo grāmatu es uzskatu par cienīgu sērijas turpinājumu, patika, ka uzreiz neskrēja uz galaktikas apgūšanu, bet palika Saules sistēmā. Nedaudz pieklusināta visa tā protomolekulas padarīšana, lai ar’ ir aizdomas, ka nākamajā grāmatā viss diezgan globalizēsies. Nebija tā, ka nevarēja atrauties, taču ja atradās laiks lasīt, tad varēju nodoties grāmatai pilnībā. Arī sižets netiek vilkts garumā, ja ilgu laiku nekas nenotiek (kosmiskie ceļojumi pat sistēmas ietvaros ir ilga padarīšana), tiek lēkts pāri neinteresantajiem posmiem un stāstīts tiek tikai pa svarīgāko. Arī notiekošā perspektīvas mainīšana stāsta garumā ir izdevusies labi. Nav tā, ka beigās ir “Kas pie velna!” moments, bet diezgan tuvu tam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja velk uz kosmosa kuģiem, asteroīdu kolonizāciju, prātam neaptveramiem citplanētiešiem un pasauli, kurai hroniski nepieciešam glābšana, tad droši ķerieties klāt šai sērijai, nenožēlosiet! Es pats gaidīšu rudeni, kad tikšu pie sestās sērijas grāmatas – Babylon’s Ashes.

The Wheel of Osheim (The Red Queen’s War #3) by Mark Lawrence

The Wheel of Osheim (The Red Queen's War #3) by Mark Lawrence

Brīdī, kad iznāca Sarkanās karalienes kara sērijas pēdējā grāmata, es nemaz nesteidzos to iegādāties elektroniski. Man bija jāgaida līdz atnāks īpaša grāmatas versija. Citos vākos un paša autora parakstīta. To biju sev pasūtījis jau gada sākumā. Neteikšu, ka bija viegli noturēties tās pāris nedēļas līdz grāmata nonāca manās rokās. Kad viņu beidzot dabūju, sākās dilemma, vai tādas parakstītas grāmatas maz kāds lasa, varbūt jāietin plēvē un jānoslēpj no gaismas stariem nākamajām paaudzēm. Beigu beigās izlēmu, ka lasa, jo es taču desu uz tās negriezīšu!

Džalans priekš gļēvuļa ir paveicis daudz ko. Viņš ir bēdzis no kreditoriem, piedalījies finanšu mahinācijās, cīnījies ar mirušajiem, neveiksmīgi mēģinājis tikt vaļā no sava drauga un biedra Snorri, piemānījis daudzus un mēģinājis aizbēgt no sava likteņa. Cilvēks ar tādu dzīvi vienkārši nevar nenonākt Ellē. Džalan mērķis ir tikt vaļā no Loki atslēgas un dzīvot mierīgu pārtikušu dzīvi. Taču Osheimas rats griežas un pasaulei tuvojas izšķirošais pagrieziena punkts. Tā nu ir sanācis, ka Džalans ir nonācis notikumu centrā, un tieši viņš izlems pasaules likteni.

Sākot lasīt šo grāmatu, es uztraucos par vienu lietu. Vai ar autora nebūs tāpat kā ar Žiguļa rūpnīcu, kurā liec kādu konveijeru gribi, bet beigās no tā noripos žigulis. Satraucos, vai autors beigu beigās nepadarīs Džalanu par kārtējo Jorgu. Lai ar vietām jorgismi pavīd, kopumā Džalanas paliek vecais Džalans. Kurš īsti nesatraucas par rītdienu un izbauda mirkli, būdams cieši pārliecināts, ka no jebkuras problēmas var aizbēgt, ja vien starp tevi un problēmu ir pietiekoši liels attālums. Šajā grāmatā viņam gan nākas krietni pieaugt, un ne visu viņa rīcību vairs var izskaidrot ar stūrī iedzītas žurkas agresivitāti. Viņš ir kļuvis apdomīgāks un sāk novērtēt savs pretiniekus. Elle viņu ir pārmainījusi, nu gandrīz.

paraksts

Vispār jau stāsta struktūra ir diezgan interesanta, pēc otrās grāmatas izlasīšanas es sagaidīju, ka šī sāksies ar Snorri un Džalana episkajiem piedzīvojumiem Ellē, bet nekā nebija. Autors ir izvēlējies stāstīt divus stāstus paralēli. Vispār jau trīs, jo Jorga stāsts arī ir savīts ar šo triloģiju. Tādēļ lasot nākas pārslēgties no galvenā varoņa tagadējiem piedzīvojumiem uz viņa Elles atmiņām. Bet tās smuki iekļaujas galvenā stāsta kontekstā. Šī grāmata ir praktiski veltīta Džalanam un viņa notikumu izvērtējumam. Varbūt uz beigām pāris joki atkārtojas biežāk nekā vēlētos, bet tas nav nekas tāds, kas maitātu stāstu. Iespējams pāris sižeta līnijas varēja izmestu un grāmatu padarīt plānāku. Taču piedzīvojumu te nudien netrūkst, tie nav tādi pašmērķīgi kautiņi, lai izrādītu varoņa diženumu. Tie visi virza centrālo sižeta līniju. Īpaši ziņkārīgiem varu pateikt dažus no piedzīvojumiem – iedegs vienu Cēlāju sauli, bēgs ar kamieli, aizstāvēs pilsētu, padosies vājībām un cīnīsies paši ar savām bailēm.

Nobody ever put anything good in a book.

Centrālais konflikts, pasaules bojāejas noteikti nav nekas unikāls. Unikāls ir fizikas un maģijas sajaukums. Tas, kādēļ uz mūsu pasaules vispār ir parādījusies maģija. Varbūt to var traktēt kā darbu par trako zinātnieku, kurš veic planētai bīstamus eksperimentus. Par to, ka lielie pasaules ļaunumi nerodas paši no sevis, katrs no mums laiku pa laikam piepilina savu žulti, un kopā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Par to, ka izmainot realitātes konstantes ir tik daudz blakusefektu, ka viss sāk turēties uz puņķiem. Par to, ka ir situācijas, kurās nav pareizās izvēles. Tas viss te atrodams, un tādēļ Džalanam nākas pieturēties pie vecās labās premisas – labais ļaunais tās visas ir ētikas kategorijas, dzīvē ņem zobenu un slaktē visus, kas stājas tev pretī, pēc kara būs laiks un tad izvērtēsi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Reizēm gadās, ka pasauli izglābt var tikai tāds, kas ir gatavs melot, pielīst un krāpties. Tāds, kurš ir gatavs bēgt un slēpties. Ir ceļi, kurus principiālam un savos spēkos pārliecinātam cilvēkam nav iespējams pievārēt. Izcila triloģija, noteikti iesaku to izlasīt. Ja kāds vēl nezina, tad sērijas pirmā grāmata “Muļķu princis” ir iznācis latviešu valodā.

Pasaules acs by Roberts Džordans

pasaules_acs

Par Laika Rata sēriju es biju dzirdējis jau desmit gadus atpakaļ. Ļaudis stāstīja, ka tā esot episka un sarakstīta laikos, kad bez Tolkina garadarbiem vēl nekas lāgā neesot bijis atrodams. Arī lasot grāmatas par fantāzijas žanra attīstību, šī sērija tiek piesaukta itin bieži. Par to, ka grāmatai ir cerības iznākt latviešu valodā, es zināju jau kādu gadu, bet gads ir tik ilgi, ka nemaz vairs necerēju. Izdevniecība Zvaigzne ABC man piedāvāja izlasīt šo grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalu plauktos. Man nudien bija neiespējami atteikties no šāda piedāvājuma, un es piekritu.

Emondāre atrodas pašā pasaules nomalē, plašākā pasaule par šādu ciematu nemaz nenojauš. Karaliste, kuras sastāvā Emondāre ietilpst, uz šejieni nodokļu iekasētājus nav sūtījusi jau vairākas paaudzes. Rands un viņa tēvs Tams nodarbojas ar aitkopību un tabakas audzēšanu, viņi dzīvo nomaļus no ciema un tur ierodas tikai svētkos. Ziema ir bijusi skarba, un pavasaris tā arī nav iestājies. Dodoties uz Emondāri, Rands pamana kādu noslēpumainu jātnieku melnā apmetnī. Rands vēl nezina, ka šī sastapšanās liks atdzīvoties visām senajām leģendām. Atgriezties trollokiem, Mīrddrāliem un arī pašam Melnajam ir šis tas ar Randu kārtojams. Parastā dzīve ir beigusies, un sākas varoņa ceļš.

Par to, ka šī grāmata ir klasiskais varoņa ceļš, var nojaust jau no pirmajām lapaspusēm. Tik pat labi var saredzēt arī to, ka autora daiļradi ir ietekmējuši Tolkina darbi. Sākotnēji pat sižeta struktūra, cik tālu tas aizskar ceļojumu daļu, diezgan kopē autora iedvesmas avotu. Taču nebaidieties – tas ir tikai sākumā, vēlāk autors stāstīs stāstu pa savai modei un gredzenus uz vulkāniem neviens noteikti nenesīs.

Pasaule ir izdevusies labu labā, var jau teikt, ka tipiskie viduslaiki, kur strādā maģija un pāris rases, taču no standarta rūķu elfu atvasinājuma to šķir rūpīgi izstrādātas detalizācija. Te katrai vietai ir savi iedzīvotāji, politika, vēsture un noslēpumi. Šajā grāmatā pagātne tiek savīta ar nākotni, un Džordans ir īsts detalizācijas meistars. Ja lasa nudien rūpīgi, var atrast daudz savstarpēji saistītus notikumus un faktus, kas savu nozīmi iegūs tikai pēc pāris nodaļām vai grāmatas beigās. Šeit ir leģendas, kuras dzirdējuši bezmaz visi, taču par patiesību nojauš vien retais. Pasaules rakstu var lasīt dažādi, un Laika Ratam griežoties, vecie raksti kļūst aizvien blāvāki, un jaunie tajos iepin jau citu nozīmi. Šajā pasaulē neviens nebrīnās par laikmetu nomaiņu, tā ir realitāte, tāpat kā Gaismas cīņa ar Melno. Šī cīņa ir izcīnīta jau daudzas reizes, un ne vienmēr Gaisma ir uzvarējusi.

Lai arī autors mums piedāvā veselus astoņus varoņus, pa īstam stāstu stāsta vien Rands, Nīnēva un Perins, pārējo (nesaukšu vārdus, lai izvairītos no maitekļošanas) stāsti šad tad parādās, bet ne tik bieži. Par tādu īsu izaugsmi var runāt tikai Randa kontekstā, viņam autors ir izmantojis visu savu talantu, lai parādītu kā no parasta aitu gana izaug īsts pasaules likteņa lēmējs. Kā viņu norūda šķēršļi un naidinieku un saulītē paceļ labi ceļabiedri un īsta draudzība. Randa pasaulē viss nav melnbalts. Te ir Melndraugi, Gaismas draugi, Aesu Sedajas un vēl pāris frakcijas. Visas tās meklē vienu kontrolētu pasauli, mērķi var būt visdažādākie, taču metodes bieži vien atšķiras ne pārāk daudz. Pat cīnoties Gaismas pusē var dabūt nelāgu galu no “draugu rokām”. Šīs šaubas par sabiedrotajiem ir labs balansējošs faktors, kas piešķir Randam iespēju domāt par savu rīcību un tās sekām.

Fantāzijas grāmatas es lasu visai daudz, taču tā kā mana aizraušanās ar fantāziju sākās divtūkstošajos gados, tad diezgan daudz no klasiskās fantāzijas zelta fonda man ir palicis nelasīts. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas aizpildīju ļoti lielu robu savās zināšanās. Nācās arī samazināt savu viedokli par pāris citu autoru izdomu, tagad es zinu, no kurienes daudzām citām fantāzijas grāmatu idejām aug kājas.

Runājot par tulkojumu, tas ir izdevies labs. Sākumā šķita nedaudz nepierasti, ka daudzi vārdi ir latviskoti, taču pēc pāris lapaspusēm man gan Melnais, gan Melndraugi tīri labi iederējās, tāpat kā dažu atsevišķu varoņu latviskotās iesaukas, kā leģendārais Vanagspārns. Galu galā tā teksts skan jēdzīgāk nekā, ja tajā būtu atstāti anglicismi.

Grāmatas biezums ir iespaidīgs – veselas astoņsimts lapaspuses, taču no tādiem niekiem lasītāji nekad nav vairījušies. Ja nav nācies lasīt deviņdesmito gadu autoru darbus vai episkās fantāzijas, tad jābrīdina sižeta attīstība spraigums nav īsti tāds, kā esam ieraduši saņemt no jaunākajiem fantāzijas darbiem. Šajā grāmatā uzsvars tiek likts uz pasaules veidošanu, uz varoņa izaugsmi. Piedzīvojumi ir tie, kas atklāj pasauli un veido varoni. Taču viņi nav tik nozīmīgi, lai paši par sevi izvirzītos pirmajā plānā. Izbaudiet pasaules detalizāciju un negaidiet episkas cīņas katrā lapaspusē, galu galā lielam karaspēkam vajag nopietnu apgādi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Episkas sērijas tik pat episka pirmā grāmata, kas ieliek pamatus detalizēti izstrādātai fantāzijas pasaulei. Pasaulei, kuras atbalsis var sajust daudzu citu vēlāk izdoto fantāzijas žanra autoru darbos. Man šī grāmata nozīmēja izlasīt vienu no tiem darbiem, uz kuru saknēm izaudzis fantāzijas žanrs tāds, kādu mēs šodien to pazīstam.

PS. Autoram piemīt viena liela vājība, un tie ir apmetņi. Apmetni šajā grāmatā varonim ir tikpat svarīgs kā acu krāsa. Uzzinot par jaunu personāžu, mēs noteikti uzzināsim arī par viņa apmetni. Apmetnis grāmatā ir pieminēts vairāk nekā 450 reizes. Kad ar kādu no apmetņiem kaut kas atgadīsies, nebrīnies, ka raudāsi līdzi viņa īpašniekam.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

Sharp Ends (First Law World #7) by Joe Abercrombie

Sharp Ends (First Law World #7) by Joe Abercrombie

First Law pasaulei autors ir izvēlējies ļoti pateicīgu vēstures nogriezni. Tajā vēl nav ienākusi industrializācija, tās iedzīvotāji vēl atceras laikus, kad dievi staigāja pa zemes virsu. Magi vēl nav izmiruši, un viens otrs burvis pat ir pārāk žiperīgs savam vecumam. Šis ir laiks, kad var rasties īsti varoņi. Skaidrs, ka varoņi labi izklausās tikai leģendās un atstāstos. Cilvēku atmiņa mīl noklusēt to tumšākos brīžus – slaktiņus, nodevības, brīnumainas veiksmes un neveiksmes. Galvenais, ka beigās par varoņiem tiek pasludināti tie, kuri uzvarēja un līdz ar to pārrakstīja vēsturi pa savam.

Taču ne katram ir lemts būt par varoni. Reizēm ar cenšanos vien nepietiek, reizēm liktenis ir lēmis būt otrā plāna spēlētājam. Bet vai tādēļ šo spēlētāju likteņi būtu mazāk interesanti? Nebūt ne, tieši šiem personāžiem lielākoties tiek veltīta šī grāmata. Varam uzzināt dažādu algotņu, ziemeļnieku, zagļu un citu profesiju pārstāvju likteņus. Visi tie ir sastapti iepriekšējās trīs grāmatās, bet tur viņi ir tikai kā vārds, bez pagātnes, bet kuram tad negribas paraksties tumšos noslēpumos.

Piemēram, Glokta, lasītājs viņu pazīst kā kropli inkvizitoru. Jā, vietām autors atsaucas uz viņa brašo jaunību, taču kāda tā bija palika noslēpums līdz šīs grāmatas iznākšanai. Tas, ka Glokta ir iedomīgs tips, ir zināms tāpat, taču savulaik viņš viens pats mēģināja apturēt Gurkiš armijas iebrukumu.

Vai arī Bethods – ziemeļu cilšu vadonis, kurš gribēja mieru. Izlasot stāstu par viņu man galvā dzima neprātīga konspirācija, kas visu savilka kopā. Man bija absolūti skaidrs, ka pie visām pasaules nelaimēm vainīgs Bajazs un viņa idejas. Taču teorija noturējās līdz parunājos ar otru cilvēku Latvijā, kas šo grāmatu jau ir paspējis izlasīt, lai saprastu, ka esmu palaidis garām vienu “sīkumu”.

Kauns atzīties, bet lielu daļu no otrā plāna varoņiem es pat neatcerējos, jo viņi jau nav īsti varoņi, nācās tos uzmeklēt internetā. Iespējams, ja es būtu traks pasaules cienītājs, es pirms lasītu šo grāmatu pārlasītu visas iepriekšējās, bet uz šādu varoņdarbu es sevi nespēju pierunāt.

Daži mārketinga speciālisti, lai labāk pārdotu šo grāmatu, internetos ir sarakstījuši, ka šī esot laba grāmata, lai iepazītos ar First Law pasauli. Teikšu godīgi, šie cilvēki savā mūžā nav šo grāmatu lasījuši. Izlasot šo grāmatu kā pirmo, Jūs sev nomaitekļosiet pāris iepriekšējo grāmatu sižeta līnijas. Lasiet par notikumiem dīvainā pasaulē, par kuru neko daudz neuzzināsiet. Stāsti šķitīs viduvēji un no kaut kāda lielāka konteksta izrauti. Tādēļ izlasiet no sākuma pirmās sešas, un tas ir to vērts, un tikai tad ķerieties klāt šai.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nevar teikt, ka autors būtu īso stāstu lielmeistars. Šis stāsti paģērē no lasītāja pasaules pārzināšanu, vietumis pat diezgan detalizētu iepriekšējo grāmatu sižeta atcerēšanos. Citādi īsti nevarēs saprast stāsta kontekstu. Tas arī ir viens no lielākajiem trūkumiem, grāmata ir sarakstīta First Law pasaules lasītājiem, un cilvēkam bez priekšzināšanām ir liela iespēja vilties.

%d bloggers like this: