Šo sēriju es iesāku lasīt pirms pusotra gada un pārāk lielā sajūsmā nebiju. Tomēr brīdī, kad uzreiz lasāmo grāmatu plaukts bija izsīcis, ķēros pie šīs sērijas turpinājumiem.

Mūsdienās bieži nākas sastapties ar visnotaļ interesantu maga stāsta paveidu, kuru lasot nevari lāga saprast, vai tas ir kāds ekonomikas simulator, vai vienkārši grāmatvedība literārā valodā. Malks nav izņēmums, viņš nāk no nabadzīgas ģimenes (no laukiem), bet apmācība maksā bargu naudu. Tad nu lielākā grāmatas daļa tiek veltīta ne tik daudz sižeta attīstībai cik peļņas iespējām Borejas kultūras galvaspilsētā. Labi, ka peļņas iespējas viņam ne tikai uzlabo ekonomisko stāvokli, bet netieši palīdz savu spēju attīstībā. Malka sapnis ir iestāties slepenajā dienestā un šķiet, ka viņam viss izdosies. Ar vecajiem draugiem Malkam gan neiet, tie viņu pa lielam ir uzmetuši un vēl mēģina viņu atrunāt no Adepta līmeņa sasniegšanas. Bet Malkam paveicas, viņš dabū ne tikai adepta līmeni, bet arī nosūtījumu uz īstu magu skolu!

Sižets ir spraigs un lasīšana nudien nav garlaicīga. Malks ir nepatikšanu magnēts, viņam ir personīgais Ienaidnieks, kas vēlas aprīt viņa dvēseli (jo tā bija norunāts pirms viņa dzimšanas), viņš ir sanīdies ar pāris augstmaņu namiem un pat Pelnu skolā viņš tiek iepīts starptautiska mēroga skandālā. Maģijas attīstības sistēma ir visnotaļ interesanta un magi šeit nebūt nav visuvareni, viņus ierobežo personīgās “manas” rezerves. Tā nu lasītājs kopā ar galveno varoni trenējas maģijā un laiku pa laikam novērš kādu lokālu vai globālu krīzi.

Pasaule ir smalki izveidota, tai ir vēsture. Laiku pa laikam lasītājs dabū pa informācijas kripatiņai un sāk saprast, kā tad cilvēkiem izdevās izrauties no dēmonu kundzības. Un ne viss ir bijis tā kā tas tiek mācīts skolās. Lēnām var sākt apjaus Borejas un Avalonas starptautiskās attiecības. Boreja pa lielam vēlas iznīcināt visus atlikušos dēmonus, Avalona ir kolaboracionisti, kas maģiju vērtē augstāk par brīvību (skaidra lieta, ka viņi vadošā kliķe ir pārdevusies dēmoniem (daļa no Borejas namiem ir tādi paši dēmonu pakaļlaižas)), un tam visam pa vidu ir Malks ar savu neafišēto slepenā aģenta statusu un naudas problēmām. Laiku pa laikam lasītājam tiek piedāvāts pa bossfaitam un te arī atklājas autora patiesais talants, divkauju un masu batāliju apraksts.

Grāmatām lieku 7 no 10 ballēm, cerams ar laiku sižeta līnija uzlabosies un nenāksies tik daudz lasīt par maga iesācēja peļņas iespējām. Noteikti izlasīšu arī nākošās sērijas grāmatas.

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.

Pirms desmit gadiem es iesāku lasīt šo grāmatu sēriju. Ja kādam Rotfuss un viņa nepabeigtā triloģija šķiet kaut kas episks un nesagaidāms, tad man tādas nepabeigtās sērijas ir desmitiem. Lieki piebilst, ka iepriekšējo šīs sērijas grāmatu lasīju pirms deviņiem gadiem, līdz ar to manas atmiņas par sērijā notiekošo bija ļoti, ļoti fragmentāras. Laika gaitā grāmatu plauktā biju iekrājis četras šīs sērijas grāmatas un beidzot saņēmos, lai tās visas izlasītu. Apraksts būs par visām četrām.

Torna pasaules kārtība sāk plaisāt. Apvienotais protektorāts nomaina savu virsvadītāju, nu gaišie elfi vada balli, bet Nolda īstie burvji slapstās pa stūriem. Bezdibeņa kalpi uzkrāj spēkus, lai dotu triecienu visai pasaulei un karalistu ķildas tam nāk tikai par labu. Nekromanti beidzot ir savākuši pietiekoši daudz spēkus, lai spētu pakļaut visu pasauli. Tikai Saudoras valdnieks Kirsans Kaifats (iepriekš pazīstams kā Jariks) klusi attīsta savu valsti, paceļ ekonomiku un vairo kaujas spējas. Viņš saprot, ka būs ziepes, un ziepēm labāk ir pamatīgi sagatavoties.

Kā jau kārtīgai fantāzijas sāgai pienākas, arī šī ir mēģinājums rast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams miers atsevišķā pasaules valstī, kuru aplenkuši naidnieki un īslaicīgi sabiedrotie. Vai ar labiem administratīviem resursiem ir iespējams izveidot impēriju? Atbilde, protams, ir jā, ar nelielu atrunu, tikai gadījumā ja imperators pretendē uz dieva lomu.

Kaifats šīs sērijas laikā ir nopietni progresējis, kā jau galvenajam varonim pienākas viņš no lokālas maģiskās katastrofas upura, verga un algotņa ir kļuvis par veselas valsts vadītāju. Viņam ir gan ienaidnieki, gan domubiedri. Zikova pasaulē ir spilgti personāži, kuru motivācija labi iekļaujas sižetā. Te ir varaskārs Nekromantu valdnieks, kuram nav sveši nekādi upuri. Viņa pretmets gaišie elfi paskatoties rūpīgāk nemaz nav daudz labāk, viena lieta ir publiskās attiecības otra, ka arī druīdi nemaz nebaidās apkaut pašus elfus un sabiedrotos. Vienīgais, ko var pārmest autora pasaulei ir standarta komplekts, elfi, rūķi, pūķi. Taču arī šajos var atrast kolorītus personāžus, pat Kaifata arhiienaidnieks pūķis savā ļaunumā nav tik absolūts, lai aizmirstu savas personīgās intereses.

Starpvalstu politikas apraksti ir augstā līmenī, tāpat kā kauju apraksti. Politika ir diezgan nokopēta no mūsu pašu pasaules, ja labi vēlas var atrast atsauces uz mūsdienu reālijām. Labi, ka te nav tikai ārpolitikas ģēniji, diezgan bieži visas intrigas aiziet pa pieskari un kas priecē ne vienmēr mūsu galvenajam varonim pa labu. Autors neuzskata savus lasītājus par muļķiem un nesapulcē miljoniem lielas armijas. Pat ja tu esi super mags, taviem padotajiem vienalga vajag ēst, spēku pārdislokācija patērē laiku pat elfiem un resursi vienmēr ir ierobežoti.

Ja ir vēlme izlasīt kaut ko episku no krievu pēdējo desmitgažu fantāzijas, tad rekomendēju šo sēriju, sākās kā parasts popodancu stāsts, taču bez pārliekas eskalācijas pārvēršas par episku pasaules glābšanu. 9 no 10 ballēm.