Navigate / search

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев


Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Kopš grāmatas iegādes jau daudz ūdeņu aiztecējuši, ar šī autora darbiem manas attiecības vienmēr ir bijušas savdabīgas. It kā patīk, tas pats Ledus cikls, bet lasīt nākamo kaut kā nevelk. Sāc lasīt, paiet laiks, kamēr iešūpojies, saproti kas un kā. Izlasi it kā labi, bet ne izcili. Tādēļ esmu pasācis vairīties.

Pasaule ir sadalīta, vietām atrodamas pilsētas, taču lielākoties to aizpilda mūžība. Tajā laiks ir pavisam savādāks, un bez īpašām spējām labāk nemaz nelīst. To apdzīvo būtnes un citi mošķi, neviens īsti nezina, kādēļ tā, un kā tas tā gadījās. Laiku pa laikam būtnes ielaužas pilsētā, un ja ar tādu sastapsies, tev paveiksies, ja nomirsi uzreiz. Galvenais varonis Viktors Grejs ir speciālais policijas komisārs, kurš izmeklē lietas, kurās iejauktas būtnes.

Stāsts ir standarta tumšās fantastikas detektīvs. Pasaule atgādina amerikāņu gangsteru uzplaukuma zelta laikmetu, kur politika un organizētā noziedzība iet roku rokā. Galvenais satiksmes līdzeklis starp cilvēku apdzīvotajām vietām ir vilcieni, un aizsardzības bastions ir cilvēki ar īpašām spējām un alķīmiķi. Viss vajadzīgais tiek iegūts alķīmiskajās rūpnīcās no mūžības. Nav nekas grūti, izmantojot reaģentus un kristalizētu mūžību sintezēt betonu.

Viktors Grejs ir tipisks šī žanra pārstāvis, izmeklētājs, kurš akli nekalpo likumam, sapratis savu vietu sistēmā un izmanto to savas dzīves uzlabošanai. Viņam ir savi principi un pat nedaudz idealizēts skatījums par lielāko labumu. Viņš tiek ierauts dīvainas slepkavības sērijas izmeklēšanā, kur atrisinājums negaidīti atrodas viņa paša pagātnē. Kā tēls ļoti labs, ātri pieradu pie viņa un diezgan veiksmīgi atradu daudz kopīgā pasaules skatījumā, tādēļ jau pēc pārdesmit lapaspušu izlasīšanas es biju drošs, ka grāmata man patiks. Autors ir pacenties, lai komisāra apsviedīgumu nepadarītu par supervaroņa cienīgu. Viņš ir loģisks plānotājs, un veiksme viņam smaida tikai tādēļ, ka viņš ir par to parūpējies jau iepriekš.

Neskatoties uz kolorīto galveno varoni, nevar noliegt ka lasot pirmo grāmatas daļu sāc šaubīties par sižeta esamību. Notiek jau daudz kas apšaudes, noziegumi un to atklāšana. Taču trūkst to notikumu, kas visu savilktu kopā loģiskā ķēdītē. Pārāk nesatraucos, jo detektīvos reizēm tā mēdz būt, ka tu nezini galveno vainīgo un pat to, vai maz ir noticis noziegums. Šis ir tas gadījums, kad daudzi mazsvarīgi sīkumi par svarīgiem kļūst vēlāk, un autoram vēlāk nebūtu jāatrisina sižets ar klavieru lietu. Viss ir loģiski saprotami jau no paša sākuma, tikai jāzina kur skatīties. Tāpat nez kādēļ šķiet, ka autoru ļoti ir ietekmējusi “Sin city”, lai gan lietaina un drūma pilsēta nudien iespējams ir arhetips, kura izdomāšanai nevajag nekādu ietekmi.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk drūma pasaule, kurā ir daudz mistikas, taču tā darbojas racionāli, ja gribas palasīt detektīvu, bet ar mūsu realitāti ir par maz, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Šī, iespējams, ir viena no tām grāmatu sērijām, kuras lasīšanas ilgums ir sasniedzis jau gandrīz otro desmitgadi. Nav jau tā, ka es dikti lēni lasītu. Šī ir jau sestā grāmata, pirmā iznāca tālajā 1999. gadā, tad vēl biju students un fantastiskajam bojevikam biju tik tikko pievērsies. Pievārēju pirmo triloģiju, tad pirms desmit gadiem iznāca turpinājums, tā nu tas tai dzīvē gadās.

Grons jaunajā pasaulē ir iekārtojies godam, atlicis vien nieks konsolidēt savu varu, izrauties priekšā bruņošanās sacensībā un pakļaut pasauli pirms Aizliegtā Meža saimnieki paspētu attapties. Nav jau tā, ka viņš to darītu pirmo reizi, šī ir jau Grona trešā dzīve, un nevar galvot, ka pēdējā. Tās paralēlās pasaules ir visnotaļ interesanta vieta.

Tā kā sēriju lasu neregulāri un ar daudzu gadu pārtraukumiem, tad nemaz tā uzsildītās vakardienas zupas sajūta nav tik nomācoša. Laiku pa laikam smadzenēs pēkšņi parādās uzplaiksnījumi no pirmajām grāmatām, bet konkrēti pārstāstīt to saturu nespētu. Lasījās jestri, un galvenais varonis Grons ir jau kā vecs paziņa. Lasi un saproti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, jo viņš ir gājis KGB skolā vēl uz zemes, dienējis armijā un vispār Maķedonijas Aleksandrs viņam nespētu kalpot pat par kājslauķi. Ja vajadzēs pašam kaut kur pieķerties, darbu nesmādēs un izdarīs uz glanci.

Varu derēt, ka galvenais varonis ir nedaudz autora ‘es’ vēlamais atspulgs un sapnis padarīt pasauli labāku un apzināties, ka to izdarīt bez vardarbības reizēm nav iespējams, ar’ ir tīri sakarīgs. Iespējams, man un autoram īsti nesaskan ar metodēm, kuras novestu pie labākas pasaules, un tādēļ ir vietas, kas man traucē izbaudīt stāstu.

Šīs vietas ir strukturēta Grona apziņas plūsma, kurā viņš tā teikt salīdzina monarhiju un demokrātiju. Par to kā valdīt taisnīgi, bet tā, lai nedaudz baidās, un citiem niekiem. Joprojām daļu no grāmatas sastāda esejas par tēmu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi”. Lai gan no otras puses tas labi palīdz saprast galvenā varoņa motivāciju un rīcību.

Līdz šim autoru slavēju par klavieru trūkumu, bet šoreiz gan to nevar teikt, grāmatas finālā nolīst klavieru lietus, it kā izskaidrojums ir un visnotaļ spēcīgs, bet varēja nedaudz pacensties. Pasaule gan joprojām ir laba, cepuri nost, autors tēmu no nekā par karali ir nopulējis līdz pēdējai niansei. Pasaules politika un ekonomika ir vairāk nekā pārliecinoša. Ja var atrast vājo vietu, tad tā ir Melnā Barona spēja paspēt visur savārīt ziepes. Iespējams, ka esmu palaidis kaut ko garām, bet antagonista šīs grāmatas dzīvesveids lāgā neiet kopā ar viņa darbības vērienu.

Lieku 7 no 10 ballēm, šī sērija man joprojām iet pie sirds, nav no tiem labākajiem autora darbiem, bet līmenis un kopējā ideja netiek zaudēti. Protams, ka gaidīšu un lasīšu nākamo. Izskatās, ka šoreiz problēma netiks atrisināta ar kodolenerģijas palīdzību.

Созерцатель by Алексей Пехов

Созерцатель by Алексей Пехов

Par šīs grāmatas iegādi man nebija ilgi jādomā – ieraudzīju un nopirku. Pat vairāk, šis bija tas retais gadījums, kad es par tās iznākšanu zināju iepriekš. Zināju, ka te būs stīmpanks, nedaudz maģijas un pavisam nedaudz detektīva. Bija pamatotas aizdomas, ka arī šajā darbā autors būs pacenties uz nebēdu pasaules veidošanā. Protams, biju nedaudz apvainojies, ka tā vietā, lai turpinātu rakstīt par Пересмешник pasauli, viņš sācis vēl vienu jaunu ciklu.

Rierta ir pilsēta uz ūdens, kas sevī ir savākusi visus megapoles tikumus un netikumus. Tās valdnieks Dukss ir progresīvs cilvēks, viņš attīstības un naudas dēļ ir gatavs industrializēt visu un visus. Jaunās industrijas pamats ir motorija, viela, kas spēj aizvietot ogles un tvaiku. Šī resursa ieguves noslēpums pieder tikai Riertai. Motorija ir ienākusi katra cilvēka mājās, progresu ir pelnījuši visi. Taču ar to kopā ir atnākušas sāpes un nāve. Motorija nav īsti nekaitīga, un saindējoties ar to, vēl paveiksies, ja vienkārši nomirsi. Itans Šelbijs ierodas pilsētā izmeklēt kāda noslēpumaina mehānisma pazušanas apstākļus. Viņa klients jau ir miris, taču tas neatceļ detektīva pienākumu noskaidrot patiesību.

Kā jau fanbojam pienākas, sākšu ar pasaules apjūsmošanu. Autoram jaunu pasauļu radīšanu un piepildīšanu ar saturu nudien iet no rokas. Te nekas nav lieks, ja nu vienīgais pāris poētiskie skatu apraksti, kas piedod noskaņu. Viņam piemīt spēju pasaules vēsturi stāstījumā iekļaut organiski, te nav nodaļas, kurās tiek atstāstītas leģendas. Galvenais stāstītājs ir Itans, iepriekšējā kara veterāns, un laiku pa laikam viņa atmiņās varam uzrakt kādu Riertas pasaules šķautni. Un šādu šķautņu ir visai daudz, taču tās visas vairāk vai mazāk vieno motorija.

No sākuma domāju, ka motorija ir kaut kāds naftas paveids. Bet beigu beigās šo vispārējo spriedumu atmetu. Protams, ka grāmatas centrālā tēma nav tikai elpu aizraujoši piedzīvojumi un pakaļdzīšanās. Autors aizskar arī daudz nopietnākas sociālās problēmas, kuras izraisa industrializācija. Sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskās problēmas un kara vešanas metodes. Un ja tam visam piejauc klāt vēl kripatiņu maģijas, tad rezultāts ir visnotaļ iespaidīgs. Cilvēkam pietiekoši ilgi strādājot ar motoriju, neizbēgami nākas saskarties ar lietām, kuras parastie fizikas likumi nespēj izskaidrot. Lielākoties tie paliek par “kontagiem”, radījumi, kas reiz bijuši cilvēku, bet tagad zaudējuši visas cilvēciskuma atliekas, siro upura meklējumos. Tā tas ir vairumā gadījumu, ir arī ļaudis, kuriem motorija dod paranormālas spējas, neatņemot saprātu, bet tas nav uz ilgu laiku; Itans ir viens no tiem.

Galvenais varonis ir ieņēmis šī žanra standarta lomu, kara veterāns, detektīvs, izbijis policists. Cilvēks, kuru ikdienā vairāk nomāc domas par cilvēcīguma zaudēšanu. Protams, neiztiek arī bez iedzeršanas, bet vispār viņam ir daudz nopietnākas atkarības. Tai pat laikā viņš ir pietiekoši labi informēts par savas pasaules niansēm, jaunības patriotisms viņam ir izzudis kara laikā, no tā viņš atgriezās ar medaļu, psiholoģiskām problēmām un prasmi nogalēt cilvēkus. Tomēr viņā vēl nav nomirusi ticība labajam, un par šo abstrakto labo viņš ir gatavs cīnīties. Kā tēls viņš ir izdevies visnotaļ interesants, sevišķi brīži, kad viņš pēc savas pieredzes spriež par Riertas sabiedrību. Diktatūra ir slikta, šaubu nav, bet kā nodrošināt, lai pēc varas gāšanas jaunie valdnieku būtu labāki. Nekā!

Sižets ir aizraujošs, lai gan vietām ir nedaudz par daudz iestiepts ar brīžiem, kuros nekas daudz nenotiek. Iespējams, tas radīja sajūtu, ka beigas sanākušas sasteigtas, jo tur viss nudien risinājās mērkaķa ātrumā, un no pēdējām astoņdesmit lapaspusēm bija grūti atrauties. Sevišķi laba bija pastaiga pa Vecās Akadēmijas teritoriju. Šī ir no tām retajām Pehova grāmatām, kuru tomēr ir iespējams nolikt malā un domāt par kaut kā cita lasīšanu.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies lasīt kvalitatīvu stīmpanku, kurā darbība notiek tādā kā industrializētā Venēcijā, kura kontrolē pasaules visstratēģiskāko resursu, tad droši uz priekšu, pamatīga piedzīvojumu deva garantēta. Nav šī autora labākā grāmata, bet tikai nedaudz pietrūkst līdz ļoti labas līmenim. Nedaudz nokaitināja klifhangeris grāmatas beigās.

Возвращение к вершинам (Пограничная река #6) by Артём Каменистый

Возвращение к вершинам

Pateicoties savam vājajam raksturam es vienkārši nevarēju paiet garām autora jaunākajai grāmatai. Tas ir nieks, ka iepriekšējo nevarēju nosaukt par izcilu. Man vienkārši ļoti patīk popodancu stāsti. Pēc iegādes manā plauktā nelasīta viņa ilgi nenoturējās.

Rogovs un viņa biedri atrodas pasaulē, par kuras attālumu līdz zemei var izteikt tikai minējumus. Taču kaut kā jādzīvo! Izdzīvot ir ļoti grūti, sevišķi, ja apmetnes tuvumā atrodami ne tikai parasti cilvēkēdāji, bet arī daudz organizētāki radījumi, kurus vietējie sauc par haitiem. Galvenā problēma ir metāla trūkums. Nav atrodama praktiski nekāda rūda, un tādēļ Rogovs nolemj atgriezties kalnos uz pilsētu, kurā atrodama armatūra un daudz citu labumu.

Sākšu ar labo – lasās dikti ātri, un piedzīvojumi nemaz neļauj lasītājam novērsties uz filosofiskām pārdomām. Tādēļ ir vieglāk pieciest faktu, ka autors atkārtojas ne tikai apakšžanra ietvaros, bet arī atražo pats sevi. Viņš to dara pietiekoši kvalitatīvi, lai lasītājs neapvainotos. Ņemot vērā, ka šī ir sērijas sestā grāmata, var tikai apskaust autora spēju neaiziet pa notikumu eskalācijas taciņu. Pasaule, lai ar sen iepazīta un apstaigāta, joprojām glabā pietiekoši daudz noslēpumus.

Runājot par sižetu, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāds tad īsti ir šīs grāmatas mērķis. Viss notiekošais ir tāds kā kvestu apkopojums. Ir skaidri zināms, ka mūsējiem nekas slikts nenotiks, un vīri cīnās par taisnu lietu. Izskatās, ka autoram ir tādas pašas problēmas kā Rogovam, viņš iet apļiem, jo nevar izlemt ko darīt tālāk. Ir jau saprotams, viņš nevar uzreiz dibināt kolhozu, kā tas notika sērijas pirmajās četrās grāmatās, tas jau būtu nedaudz pa traku. Tādēļ ir nolemts jaunos kolhozniekus parādīt kā neefektīvus gurķus, kuri ieslīgst nelielā korumpētībā un neizceļas ar stratēģisko rezervi. Iespējams, ka visa šī grāmata ir veltīta tam, lai atvilktu nopietnu līderi, jo ar pirmo nekas nesanāca.

Rogovs kā tēls nemaz nenojauš, ka viņu izmanto kā izsūtāmo zēnu. Nekompetentam vadītājam nav labāka atraduma kā paklausīgs un efektīvs izpildītājs. Ja sāk pārāk aizstāvēt savas idejas vai nedod dievs cīnīties par vispārēju taisnību, tādu vislabāk aizsūtīt tālākā ekspedīcijā – vispārēja labuma vārdā. Tie godīgie uz ko tādu parasti pavelkas. Cilvēki labi, bet vadība slikta, tā arī nav nekāda žanra novitāte, bet priecē, ka autors izvēlas tādu sarežģītāku pārvaldes organizācijas ceļu. Nevis izvēlas standarta ģēnijs -monarhs vai sadists – imperators.

Pēc šīs grāmatas ir visnotaļ grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstības vektoru. Jā ir zināms, ko varoņi darīs nākošajā darbā, beigās uz to atrodams mājiens ar mietu. Šķiet, ka uzzināsim vēl kādu šīs pusmaģiskās pasaules aspektu. Bet tā kā autors mīl katrā likt pa trīs lieliem piedzīvojumiem, tad pārējos ir grūti prognozēt. Gribas cerēt, ka viņi beidzot satiks varoņus no pirmajām četrām grāmatām un savilks kopā abas sižeta līnijas.

Ņemot vērā žanra specifiku, iesaku lasīt varu tikai tā cienītājiem. Labi un kvalitatīvi sarakstīts darbs, kuram par labu nāktu neliela mērķtiecība. Lieku 7 no 10 ballēm, laba izklaide ir garantēta un pie grāmatas pavadītās pāris stundas noteikti nenožēlosiet.

Путь Шамана by Василий Маханенко

Барлиона

Literārais RPG ir žanrs, no kura es cenšos turēties pa gabalu. Ne jau tādēļ, ka viņa man nepatiktu, bet tādēļ, ka man tās ir kā narkotikas. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ir ne tikai pats gatavs spēlēt RPG spēles, bet labprāt skatos, kā to dara citi. Šis žanrs ir veids, kā ļaut lasītājam skatīties spēli izdomātā pasaulē. Te ir unikālas pasaules, episki uzdevumi un pats galvenais – interesants centrālais tēls. Ja ne kā personība, tad vismaz pēc viņa varoņa statusa punktiem. Uz ciklu Путь Шамана uzdūros pavisam nejauši, sāku skatīties, kas labs iznācis šajā jomā Krievijā, un atradu šo pērli. Tā kā ciklā bija vien sešas grāmatas, tad izlasīju tās 2400 lapaspuses vienā rāvienā. Tā kā visa sērija ir uzskatāma par vienu grāmatu, tad arī apskats būs par visām sešām uzreiz.

Barliona ir virtuālā pasaule, kas ļauj katram cilvēkam izvērsties pilnībā. Te ir piedzīvojumi, cīņas un monstri, un citi spēlētāji. Te var labi izklaidēties, te var arī nopelnīt. Cilvēks var darīt, ko grib, ir tikai viens noteikums – spēlētājs nejūt sāpes. Taču katram noteikumam ir izņēmumi, un daļai no spēlētājiem Barliona ir īstā elle. Šie spēlētāji ir noziedznieki, kas savu ieslodzījuma laiku pavada virtuālajā pasaulē. Tā vietā, lai viņus ietupinātu reālā cietumā, noziedzniekus tagad iebāž virtuālās realitātes kapsulā un nosūta uz virtuālajām raktuvēm. Vāc rūdu, pelni resursus un gaidi, kad beigsies ieslodzījuma termiņš.

Pirmajā sērijas grāmatā Барлиона galvenais varonis, kurš spēlē pazīstams kā šamanis Mahans nonāk tieši šādās raktuvēs, par kādas pilsētas kanalizācijas sistēmas uzhakošanu. Nevienu neinteresē, ka viņu uzmeta un iegāza. Sods ir sods, Mahanam ir piespriesti 8 gadi vai arī 100’000’000 spēles naudiņas, lai izkļūtu brīvībā. Naudas Mahanam nav, nākas vien strādāt ar cērti. Vispār jau varonis ir sanācis labs, viņam nudien var just līdzi tāds labticīgs vientiesis, kuram ļoti veicas. Kā jau tas pienākas, šajā grāmatā mēs uzzinām spēles pamatus, galvenā varoņa klasi un īpašību aprakstus. Izlasās vienā rāvienā.

Гамбит Картоса

Otrā grāmata Гамбит Картоса – Mahans ir ticis uz augšu, izpildījis nosacījumus un nonāk nometinājumā. Tagad viņš ir gandrīz vai īsts spēlētājs, viņam dod uzdevumus, viņš var pelnīt pieredzi. Ak jā, Mahans ir arī juvelieris, un daži no viņa veidojumiem ir unikāli visā spēles pasaulē. Tas noteiktiem spēlētāju klaniem izraisa interesi. Taču pagaidām Mahans sēž nomaļas provinces nomaļā vietā. Tagad lasītājam var sākties problēmas, jo Mahanam ārprātīgi veicas, tautas valodā runājot viņš no sūdiem var izspiest zeltu. Ja notiek kas globāls, tad Mahans ir centrā, ja neviens nezina, ko darīt, tad Mahans zina. Nu un vēl autors atraisa Mahanam rokas, kas it kā izskaidrotu visas šīs sagadīšanās, šamaņiem, izrādās, ir jušana, kas ļauj atšķirt pareizo no nepareizā. Nu ar tādu komplektu var kalnus gāzt! Varonis aug gan līmeņos kā tēls, un lasās labi.

Тайна Темного леса

Trešā grāmata Тайна Темного леса – lielākoties ir veltīta tam, lai saduļķotu pīļu dīķi, ja visu laiku Barlionas pasaulē ir bijuši divi spēki Labie un ļaunie, tad tagad tiek ieviests trešais spēks megaļaunie. Tos vada kāds pustraks šamanis. Tas nozīmē daudz papildus uzdevumu, daudz laupījuma un veselu kaudzi ar citiem bonusiem. Mahans nodibina klanu un sāk raust naudu, iepazīstas ar spēles varenajiem, un, skat, drīz varēs sākt uzdzīvot. Pats lielais meža noslēpums ir visnotaļ standarta lieta, un Mahans pārsit iepriekšējo grāmatu rekordu, joprojām nepieņemot kļūdainus lēmumus. Tas sāk kaitināt aizvien vairāk, nu nevar būt tāds ļoti nekļūdīgs varonis! Te es pret Mahanu sāku atsalt, neskatoties uz viņa šamanisma sasniegumiem, pieradināto drakonu un juveliera panākumiem. Ak jā, viņš nocopē arī vissmukāko spēles meitieti, bet tas jau bija sagaidāms. Otrā līmeņa varoņiem Anastarijai un Plinto, kuri pārstāv spēles visuzkačātākos kadrus, mani diez ko nepārliecināja. Sākumā šie savā starpā plēšas kā kaķi maisā, bet pēc pāris rindkopām viss pēkšņi normalizējas, un abi kļūst racionāli. Tas viss pēc daudzu gadu kašķa.

Призрачный замок

Ceturtā grāmata Призрачный замок – ja jau ir klans un visforšākā meiča, tad vajag atrast arī mājvietu. Mahanam atkal noveicas. Imperators viņam uzdāvina veselu pili un grāfa titulu, ir tikai viens bet. Pili ir apsēduši spoki, un to līmenis ir milzīgs. Negribas atkārtoties, bet Mahanam atkal veicas. Nu jau viņš ar top klaniem ir uz tu. Reizēm ienaidnieks, reizēm sabiedrotais. Viņam šķiet ka nu jau viss būs kārtībā, nauda nāk draugi sevi attaisno, un vēl tā lielā mīlestība. Vispār jau lasīt otro lapaspušu tūkstoti un redzēt, ka varonis nekad neaplaužas, lika man lamāt autoru pēdējiem vārdiem. Varētu padomāt, ka priekš cietumniekiem te ir godmode ieslēgts!

Шахматы Кармадонта

Piektā grāmata Шахматы Кармадонта  – Mahans paralēli uzdevumu pildīšanai, drakona trenēšanai un kniebieniem ar Anastasiju nodarbojas arī ar daiļamatniecību. Jau no pirmās grāmatas viņš cenšas izgatavot leģendāro Karmadonta šahu. Noteikts figūriņu daudzums dos iespēju tikt pie paša pasaules radītāja kapa. Un skaidrs, ka tur atrodams būs tikai mega episks laupījums! Ja grāmatas deviņas desmitdaļas mani ne ar ko nepārsteidza, tad pēdējās lapaspuses nudien pēkšņi parādīja visu iepriekšējo grāmatu notikumus no citas perspektīvas. Biju tikpat šokēts kā Mahans. Nudien bija vērts tik tālu lasīt, nenoliegšu, man bija ļauns prieks par Mahana neveiksmi.

Все только начинается

Sestā grāmata Все только начинается –  nudien nav viegli piebeigt grāmatu sēriju, kurā viss ir ne tā kā šķitis. Bet autors nudien pacenšas. Mahanam pēkšņi parādās interesantas personības tendences un var teikt, ka varonis ir kā no jauna piedzimis. Viņu tagad vada atriebība, viņš sāk loģiski domāt un pieņemt kļūdainus lēmumus. Visdinamiskākā un jēgpilnākā no visām sērijas grāmatām. Autors nudien pacenties izskaidrot visu un tas pat zināmā mērā ir sakarīgs izskaidrojums.

Grāmatu sērija ir izcils litRPG žanra pārstāvis un noteikti virs vidējā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iespējams no sākuma nedaudz satrauks pārliekā varoņa veiksme, bet kuram tad RPG spēlēs neveicas? Autors lielākoties ir sižetu pārdomājis un nodrošina izklaidi daudzas stundas. Notikumi ir pietiekoši spraigi, lai dzītu lasītāju uz priekšu caur grāmatām, un beigās viss tiek salikts pa plauktiņiem. Ja vēlies pamēģināt litRPG žanru, droši vari sākt ar šo sēriju.

Тайны ордена (Девятый #6) by Артём Каменистый


Тайны ордена

jau tas šajā blogā ir novērojams, laiku pa laikam es padodos savai vājībai – fantastiskajiem bojevikiem. Ja vēl tie ir par “popodancu” tēmu, tad mani ir grūti noturēt prom no grāmatas. Šo grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka tā ir sestā sērijā Девятый, un iepriekšējās piecas esmu gan izlasījis un apskatījis.

Dana mīļotā joprojām guļ komā, taču viņam ir plāns kā atrast citus Sargus. Tas nekas, ka tādēļ nāksies iekarot valsti, šķērsot jūru un iekarot neieņemamu pilsētu. Tāds nu reiz ir viņa plāns, kas dzimis mūsu varoņa galvā. Ja viss izdosies, tad viņš iegūs nepieciešamo informāciju, ja nē, tad, iespējams, samaksās ar savu dzīvību.

Šī nu ir sērija, kuru autoram vajadzēja pabeigt, kādas trīs grāmatas atpakaļ, jo pēdējās grāmatās nekā jēdzīga vairs nenotiek. Rodas sajūta, ka autors atrakstās un cenšas aizbāzt fanu rīkles ar kārtējo Devīto. Lieki piebilst, ka šī grāmata arī nebija no tām, kas patīkami pārsteidza. To, ka Dans ir supercilvēks (melnās sirds implants nav nekads joks) es jau apjautu no pēdējām piecām grāmatām. Viņš ir nenogremdējamais vannas pīlēns, kurš braši peld visām problēmām pa virsu. Lai visus nopelnus viņš nepiesavinātos, sev viņam ir kompanjons Zaļais. Papagailis, kurš ir Sarga atribūts un šajā gadījumā arī putns – alkoholiķis. Ja pavisam godīgi, tad tieši Zaļais ir viens no labākajiem grāmatas tēliem. Viņa motīvi ir dabūt iedzert un morāli atbalstīt savu saimnieku. Īsti vēl nav skaidrs, kurš ir kura saimnieks. Morālais atbalsts izpaužas sulīgu izteicienu formā, kas tiek izķērkti vietā un nevietā.

Diemžēl arī šajā sērijā noslēguma grāmatā autors atvēzējas izskaidrot visus Lielos noslēpumus. Autora raksturīgākā iezīme ir nespēja to izdarīt jēdzīgi. Visu laiku esi kopā ar supervaroni blandījies pa interesantu pasauli un pēkšņi viņš atrod kādu, kas visu var izskaidrot. Lai Dievs nogrābstās, tā nudien nav lieta, kuru sasteigti darīt desmit lapaspušu monologā! Viss izrādās diezgan sarežģīti, taču diemžēl liecina par autora nespējas savaldīt pašam savu pasauli. Tiek ieviesta vesela kaudze ar trešajiem spēkiem, paralēlo pasauļu kaudzes, supercivilizācijas un to neizskaidrojamie motīvi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Man noteikti ne, visi šie skaidrojumi neko nepiedeva grāmatas saturam drīzāk padarīja to šaubīgu.

Par sēriju kopumā var teikt, sākums labs, bet beigas nekādas. Autors savā ziņā nekautrējas grāmatā lietot atsauces uz “popodancu” žanru vispār. Dans bieži iegrimst pārdomās, kādēļ viņam tā neveicas kā citiem popodanciem. Viņu neapmāca neviens baltais tēvs, un neviens neņem viņu apgādībā. Tā vietā viņu mēģina nožmiegt. Jāpiezīmē, ka Dans te nedaudz piemelo, jo klavieru kāši ir iemīļojuši pārlidot viņa sižeta līnijas. Rodas iespaids, ka viņam, lai vinnētu Superbingo, nebūtu pat biļete jāpērk. Viņam ir pašam sava akaši grāmata, kurā var iemācīties visu, ko vien vēlies, gandrīz kā matriksā, un tādam nav kauna sūroties. Tas gan lāgā negāja kopā ar pasaules izskaidrojumu, bet lai nu paliek.

Lieku 5 no 10 ballēm. Par daudz sasteigta, lai gan savu galveno uzdevumu veica es lasīju viņu aizgūtnēm, taču smadzenes lielākoties strādāja tukšgaitā. Ja pirmajās grāmatās es vēl spēju just līdzi varoņa pārdzīvojumiem, tad pēdējās mani varonis nekādas emocijas neizraisīja, galvenais, lai ir piedzīvojumi. Kopumā sēriju lasīt var un pirmās trīs, lai arī atražo popodancu žanru pilnībā ir kvalitatīvas un lasāmas. Pēdējās trīs ir liecība autora nespējai nobeigt savu sēriju, pasauli un/ vai varoni. Tādēļ sanākušas tādas samocītas.

Синее пламя (Синее пламя #2) by Алексей Пехов

Синее пламя

Pērnā gada beigās izlasīju Синее пламя cikla pirmo grāmatu Летос. Pirmā man patika un atzīšos godīgi pret šo rakstnieku man ir patiešām būt grūti kritiskam. Esmu nedaudz fanbojs un manu sajūsmu vajadzētu interpretēt kritiski. Tā reizēm gadās, ja autoram sapas ar lasītāju.

Tūkstoš gadus atpakaļ pēc Kataklizmas no pasaules aizgāja varenie burvji. Lai arī viņiem bija milzu vara, pēc savas būtības viņi tik un tā palika cilvēki. Cilvēki, kas vēlējās vēl lielāku varu, kas nebaidījās eksperimentēt ar lietām, kuras līdz galam neizprata, noslēdza līgumus ar radījumiem, kurus labāk būtu bijis atstāt aiz durvīm. Tas viss noveda pie katastrofas. Teo bijušais cirka mākslinieks, Šerona nekromante un Laviani izbijusi slepkava, dodas meklēt Tionu vienu no šiem reiz varenajiem magiem. Šķiet, ka ne visi burvji ir pametuši pasauli. Un pat ja Tions vairs nestaigā pa zemes virsmu viņiem tik un tā nav izvēles, viņi ir noslēguši vienošanos ar šauttu (tas tāds ļoti slikts dēmons). Ja vienošanās netiks izpildīta cietīs Šeronas audžu meita.

Pasaule – kā jau tas no Pehova sagaidāms ir detalizēta līdz sīkumam, viss ir pārdomāts un sabalansēts. Varētu pat teikt, ka pārāk, jo pasaule pārņem un nomāc visu sižetu. Lasītājs ar aizrautību var lasīt par Letosa agrāko varenību, klausīties aizgājušo laiku leģendas un salikt informācijas drumstalas skaistā bildē. Taču tas diemžēl atrauj uzmanību no galvenajiem varoņiem. Reizēm pat šķiet, ka varoņi ir vairāk kā mikrofoni, kuru uzdevums ir vēstīt lasītājam savas pasaules stāstus.

Varoņi – beidzot var saprast, kurš tad no viņiem būs īstais varonis, tas, kurš iespējams izglābs visu pasauli. Pēdējā laukā šautti ir sākuši uzvesties pavisam dīvaini, parādās vietās, kurās tie nekad nav bijušu, slēdz darījumus ar šaubīgiem ļautiņiem. Šķiet, ka viņi vēlas atvērt durvis, kas savieno to pasauli ar Letosu. Teo un viņa komanda to vēl nezina, jo viņu uzdevums ir atrast Tionu pēdējo no burvjiem. Ja es teiktu, ka nav varoņu izaugsmes es melotu. Tā ir, taču tāda nepārliecinoša, izskatās, ka tos visus vada kāds leļļu meistars un noteiktos laika sprīžos piespēlē papildus līmeni. Neteiktu, ka autors spētu noslēpt sižeta attīstību, mājieni ir diezgan tieši un šis tiešums reizēm liek apvainot Teo un viņa komandu stulbumā un citās sliktās lietās.

Piedzīvojums – ar piedzīvojumu ir diezgan pašvaki, ja skatās no malas. Jā pāris cīņas ir episkas un “last stand” arī nav peļami. Beigu boss battle ir cepuri nost. Taču viss piedzīvojums ir tik lineārs un ar veiksmīgām sagadīšanās pilns kā suns ar blusām. Par klavieru lietu es to nesauktu, bet ļoti, ļoti tuvu tam. Lasot izklaide tiek garantēta, bet nedod dies, ja sāksi domāt par notiekošā loģiskumu. Autors gan vienmēr var attraukt, sak pasaulē ir maģija ko tu gribi, viss kas var notikt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, Pehova faniem jālasa obligāti. Citiem, šo sēriju kā pirmo autora grāmatu nudien nerekomendētu, pirmā bija laba, taču otrā ir daudz vārgāka. Ceru, ka autors uz finālu saņemsies un radīs kaut ko pavisam aizraujošu.

Чужих гор пленники (Пограничная река #5) by Артём Каменистый

Чужих гор пленники

Lai arī ko es pēc grāmatas uzrakstīšanas nesarakstītu par autoru un viņa izvēlētā sižeta trūkumu, tik un tā brīdī, kad viņam iznāks jauna grāmata es būšu pirmajās pircēju rindās. Šķita jau, ka pēc grāmatas Это наш дом iznākšanas Haitanai veltītais cikls ir noslēdzies un autors pievērsīsies jauniem projektiem. Likās tā kādus piecus gadus, un te negaidīti iznāca sērijas piektā grāmata. Nācās vien izlasīt.

Rogovs ir parasts ofisa planktons, kas savu ikdienu vada mazas firmiņas kabinetā. Dzīvi nevar saukt par neizdevušos, bet nekāda prieka arī īsti nav. Un tad pēkšņi vienu dienu viņš attopas kupenā, lai ar tikko ir sēdējis ofisa krēslā. Laiks ir auksts un salst. Un tāds nav viņš vienīgais, puse pilsētas (pareizāk sakot tas, kas no tās atlicis) ir pārnesta uz kāda dīvaina kalna nogāzes. Vēl jo vairāk izskatās, ka šī ir pavisam cita planēta. Rogovam atliek izvēlēties palikt par pusmežoni, kas nesmādē cilvēka gaļu, vai doties prom no pilsētas drupām, lai atrastu vietu jaunas dzīves uzsākšanai.

Ja ir lasītas desmit autora iepriekšējās grāmatas, tad skaidrs, ka ar negaidītiem sižeta pavērsieniem autors vairs nepārsteigs. Šis darbs ir atgriešanās pie paša cikla Пограничная река pirmsākumiem, jo sākums ir gandrīz identisks. Vienīgā atšķirība šeit ir augstkalnu klimatiskie apstākļi un sniegs. Visādi citādi variācija par tēmu, kas atsauc atmiņā kaut ko jau sen lasītu.

Ar popodancu apakšžanru ir tā – vai nu tev viņš nepatīk vai patīk. Ja patīk, tad nekādām pretenzijām pret šo grāmatu nevajadzētu būt. Viss notiek stingri pēc kanona. Cilvēki nonāk jaunā pasaulē iepriekš nesagatavojušies. Pirmais darbs ir izdzīvot un uzkrāt pieredzi. Neviens jau nerakstīs grāmatu, kurā cilvēki uzreiz nokļūst pie ēdiena pārpilniem galdiem, tad zudīs visa pasākuma jēga. Nesanāks sociālais eksperiments ar cilvēku grupām, lai parādītu cik labi un cik slikti cilvēki spēj būt. Šim autoram dikti patīk stratēģiski domājoši varoņi, nevis tādi, kas pieēd pilnu vēderu un ir labi. Autora varoņi, protams, pašlabumu nesmādē, tomēr brīdī, kad kuņģis ir pilns, viņi mēģina atrast dzīvei mērķi. Tā kā RPG spēles ir manas mīļākās, man nav nekas pret to, lai es lasītu daudzu lapaspušu garumā stāstus par to kā tiek attīstīta saimniecība, karots ar naidniekiem.

Žanra vājās vietas, tāpat kā visos izdzīvošanas stāstos, ir nepieciešamība pēc speciālista, vienalga kādās jomās. Redz, Rogovs prot cīnīties ar cirvjiem, Žanna šaut ar loku, Ket ir alpīniste. Lielai daļai no ļaudīm piemīt kaut kāda īpašā spēja, kas ļauj tiem izdzīvot. Jā, solis ir sperts no Žila Verna laikiem, kad bija jāpaļaujas tikai uz Sareisa Smita enciklopēdiskajām zināšanām. Varbūt tādi mēs tiekam mierināti, sak, lai arī kas nenotiktu, tas, ka tu reiz esi redzējis, kā cep maizi, tev vēlāk var lieti noderēt. Arī šajā stāstā katram cilvēkam atrodas kaut kas noderīgs. Otra lieta – neviens nekad savus cilvēkus uzreiz nenometīs rajonā, kur viņus naidnieki tūlīt iznīcinās. Labi, reizēm tā gadās gan, bet šis autors ar to neaizraujas, te varoņiem tiek nodrošināts pakāpenisks levelup. Viņu problēma ir vaksi cilvēkēdāji, kuri ir kaut kāds neandertāliešu paveids ar noslieci uz eksokanibālismu. Daļu protams viņi novāks, bet palikušie norūdīsies, lai vēlāk spētu pilnvērtīgi cīnīties.

Varoņi pagaidām savā starpā atšķiras tikai pēc savām spējām un tā kā izdzīvojuši pirmajās dienās. Par nopietnu tēla attīstību var runāt tikai Rogova gadījumā, jo caur viņa acīm mēs raugāmies uz pasauli. Viņš ir vienīgais, kas neatstāj viendimensionāla tēla iespaidu. Pārējiem šis tas no cilvēka emociju pasaules parādās reti un atgādina kartona figūriņas, kuriem uzrakstīts virsū vārds un īpašības. Tiem arī ir grūti just līdzi, man piemēram bija vienalga, vai tur kādu lācis noplēsīs vai vaksi zupā izvārīs, nerodas emocionālā sasaiste. To visu var norakstīt, ka šī ir nosacīti pirmā grāmata jau esošā cikla turpinājumā, un centrā tomēr ir piedzīvojumu komponente. Bet būtu bijis daudz labāk, ja autors tomēr būtu pacenties ar vairāku varoņu izveidi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tā kā iepriekšējās cikla grāmatas jau lasītas, šī vairāk asociējas ar vecas tēmas izvēršanu jaunos apstākļos, lai ar man rodas aizdomas, ka beigu beigās scenārijs atkārtos jau reiz sacīto. Bet tik un tā patika, jo šis žanrs ir mana vājība.

Vita Nostra (Метаморфозы #1) by Marina Dyachenko, Sergey Dyachenko

Vita Nostra

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Spīgana. Viņai pašai šī grāmata dikti gāja pie sirds, ja ticam viņas aprakstam. Es par šo grāmatu biju dzirdējis, bet līdz lasīšanai tā arī nekad nebiju ticis. Nu man bija brangs iemesls grāmatu izlasīt.

Sašas Samohinas dzīve ir pārvēršas murgā. Viņai ir izteikts piedāvājums,  no kura nav iespējams atteikties. Pabeigusi skolu, Saša iestājas dīvainā institūtā. Speciālo Tehnoloģiju institūtā studenti ir līdzīgi briesmoņiem, bet pasniedzēji dēmoniem. Te viņu māca, tikai nevar saprast ko un kādēļ.

Šī nu nepavisam nav Harijam Poteram līdzīgā grāmatas par to, kā jaunie burvji sasniedz savu pilnbiedru un dodas pasaulē nest labo un gaišo. Grāmatas kopējo sižetu fantāzijas klasifikācijā varam ielikt pie varoņa ceļa. Te gan pārbaudījumi nenāk tik daudz no ārienes, klimstot pa svešām vietām, bet no pašas varones personības. Ar viņu kaut kādu iemeslu dēļ ir apgājušies netaisni, mācību priekšmeti ir absolūti nesaprotami. Bet nemācīties nevar, būs sliktas atzīmes, cietīs tavi radinieki, kamēr mācīsies labi, arī tiem būs labi. Paši pasniedzēji apgalvo, ka tik drastiskas metodes nepieciešamas, lai motivētu studentus. Pa labam nekas nesanāks. Tie, kas izkrīt sesijā, vienkārši pazūd. Par pašu Samohinu jāatzīmē, ka viņa ir teicamniece, un vairāk vai mazāk mācības viņai iet kā pa sviestu. Tas mani nedaudz pārsteidza, un pāris kājas paslīdēšanas man šķita acīmredzams sižeta dramatizējums, kas diez ko nepārliecināja. Skaidra lieta, ka viss noteikti beigsies labi. Bez tam ir aizdomas, ka pietiekoši ilgi turot cilvēkus bailēs, viņiem iestāsies apātija un nekāds rezultāts netiks panākts.

Pašas mācību metodes un mērķis ir grāmatas lielākais pluss, ne lasītājs, nedz Saša īsti nespēj saprast, kas tas ir. Jālasa un jāiekaļ no galvas kaut kādi burtu savienojumi. Kādēļ un kāpēc nevienam no studentiem nav nekādas sapratnes. Šī grāmatas sadaļa mani nodarbināja visvairāk. Vispirms man bija grūti iedomāties, ka cilvēks var kaut ko iemācīties, nesaprotot mērķi, un nekādi draudi apslaktēt radus nespēs viņus motivēt. Tagad sekos maitekļi. Tad kad biju izokšķerējis ko vairāk, mani sāka satraukt projekcijas. Ja jau projicē, tad kas ir šis projicētājs? Hiperteksts ir skaidra lieta, tāds kā absolūts, kas kalpo visam par pamatu, dimensija, no kuras mēs redzam noteiktu skaitu dimensiju un tas viss rezultējas noteiktos objektos un jēdzienos. Taču kādēļ hipertekstam ir svarīgi, lai labākās projekcijas saprastu visu notiekošo un savā veidā atgrieztos pie pirmavota, man šķita nepamatoti. Hipertekstam projicējoties viņš no šī procesa nespēj zaudēt neko no sevis, tāpat kā mēs metot ēnu sevi nemaitājam. Bet labi, pieņemsim, ka šo lietu lasītājam neizprast ierobežotās uztveres dēļ. Nākamā problēma ir vairāku dimensiju iepakošana mūsu telplaikā, manuprāt, te nevajadzēja tik detalizēti aprakstīt. Tas, ka 3D grāmatā ir nD shēma un tu viņu redzi izmantojot acis, jo citādi nebūtu vajadzīga grāmata, rada veselu kaudzi ar problēmām fundamentālajā fizikā. Domāju, ka beigās no pilsētiņas paliktu pāri tikai liela bedre.

Bet tas viss ir štrunts un mana ierobežotā prāta robežas. Maģijas (ja to vispār varam saukt par maģiju) ideja man patika. Šeit standarta burvju operēšana ar vārdiem, kas ietekmē pasaules struktūru, ir pacelta citā līmenī, te pašas pasaules struktūra ir vārdi. Lai cilvēks tam piemērotos, viņam ir jāiziet no sava Es rāmjiem un tieši šī iziešana no sava es definē galvenās varones izaugsmi. Par to, kā visu to izprast, ir šī grāmata, un tas ir jāizlasa pašam.

Autoru kolektīvs nedaudz sirgst ar grafomāniju, viņi aizrautīgi rada liekvārdību un izplūst detalizētos aprakstos. Nenoliegšu, valoda viņiem ir forša, un tā kā arī pats esmu grafomāns, man patika. Taču noteiktai lasītāju kategorijai varētu kaitināt Aleksandras ikdienas soļa apraksts. Vietām gan autori saņemas un pārlec pāri dažiem mēnešiem, bet pēc laika atkal ieslīgst ikdienā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm patika, nestandarta darbs, prasa diezgan lielu iedziļināšanos un pacietību. Noteikti ir jābūt gatavam tam, ka nekas tā vienkārši paskaidrots netiks, līdz visam būs jāizurbjas kopā ar Aleksandru.

%d bloggers like this: