Navigate / search

Власть силы, Великие Спящие (Дорога домой) by Виталий Зыков

VlasSil1

Pirms desmit gadiem es iesāku lasīt šo grāmatu sēriju. Ja kādam Rotfuss un viņa nepabeigtā triloģija šķiet kaut kas episks un nesagaidāms, tad man tādas nepabeigtās sērijas ir desmitiem. Lieki piebilst, ka iepriekšējo šīs sērijas grāmatu lasīju pirms deviņiem gadiem, līdz ar to manas atmiņas par sērijā notiekošo bija ļoti, ļoti fragmentāras. Laika gaitā grāmatu plauktā biju iekrājis četras šīs sērijas grāmatas un beidzot saņēmos, lai tās visas izlasītu. Apraksts būs par visām četrām.

Torna pasaules kārtība sāk plaisāt. Apvienotais protektorāts nomaina savu virsvadītāju, nu gaišie elfi vada balli, bet Nolda īstie burvji slapstās pa stūriem. Bezdibeņa kalpi uzkrāj spēkus, lai dotu triecienu visai pasaulei un karalistu ķildas tam nāk tikai par labu. Nekromanti beidzot ir savākuši pietiekoši daudz spēkus, lai spētu pakļaut visu pasauli. Tikai Saudoras valdnieks Kirsans Kaifats (iepriekš pazīstams kā Jariks) klusi attīsta savu valsti, paceļ ekonomiku un vairo kaujas spējas. Viņš saprot, ka būs ziepes, un ziepēm labāk ir pamatīgi sagatavoties.

VelSpj1_7932

Kā jau kārtīgai fantāzijas sāgai pienākas, arī šī ir mēģinājums rast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams miers atsevišķā pasaules valstī, kuru aplenkuši naidnieki un īslaicīgi sabiedrotie. Vai ar labiem administratīviem resursiem ir iespējams izveidot impēriju? Atbilde, protams, ir jā, ar nelielu atrunu, tikai gadījumā ja imperators pretendē uz dieva lomu.

Kaifats šīs sērijas laikā ir nopietni progresējis, kā jau galvenajam varonim pienākas viņš no lokālas maģiskās katastrofas upura, verga un algotņa ir kļuvis par veselas valsts vadītāju. Viņam ir gan ienaidnieki, gan domubiedri. Zikova pasaulē ir spilgti personāži, kuru motivācija labi iekļaujas sižetā. Te ir varaskārs Nekromantu valdnieks, kuram nav sveši nekādi upuri. Viņa pretmets gaišie elfi paskatoties rūpīgāk nemaz nav daudz labāk, viena lieta ir publiskās attiecības otra, ka arī druīdi nemaz nebaidās apkaut pašus elfus un sabiedrotos. Vienīgais, ko var pārmest autora pasaulei ir standarta komplekts, elfi, rūķi, pūķi. Taču arī šajos var atrast kolorītus personāžus, pat Kaifata arhiienaidnieks pūķis savā ļaunumā nav tik absolūts, lai aizmirstu savas personīgās intereses.

VelSpj2_7933

Starpvalstu politikas apraksti ir augstā līmenī, tāpat kā kauju apraksti. Politika ir diezgan nokopēta no mūsu pašu pasaules, ja labi vēlas var atrast atsauces uz mūsdienu reālijām. Labi, ka te nav tikai ārpolitikas ģēniji, diezgan bieži visas intrigas aiziet pa pieskari un kas priecē ne vienmēr mūsu galvenajam varonim pa labu. Autors neuzskata savus lasītājus par muļķiem un nesapulcē miljoniem lielas armijas. Pat ja tu esi super mags, taviem padotajiem vienalga vajag ēst, spēku pārdislokācija patērē laiku pat elfiem un resursi vienmēr ir ierobežoti.

Ja ir vēlme izlasīt kaut ko episku no krievu pēdējo desmitgažu fantāzijas, tad rekomendēju šo sēriju, sākās kā parasts popodancu stāsts, taču bez pārliekas eskalācijas pārvēršas par episku pasaules glābšanu. 9 no 10 ballēm.

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Turoties uz litRPG viļņa, nolēmu izspiest maksimumu no šī žanra, lai uz kādu laiku varētu likties mierā. Šo grāmatu nopirku, jo nevienas citas veikalā nebija. Vāku es nesauktu par uzmundrinošu, un arī par autoru dzirdēju pirmo reizi. Šai konkrētajai pat bija grūtības noteikt, kura tā ir pēc kārtas ciklā, tikai tagad, rakstot apskatu, es uzzināju, ka šī ir sērijas otrā grāmata.

Jevgēņijs Altmirā ir pazīstams kā Ļesoviks. Liktenis viņam ir lēmis izciest šajā virtuālajā pasaulē sodu par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Papildus tam viņš salecas ar vietējām kriminālajām autoritātēm, un ja vien neizveidotos draudzība ar šahtu žurkām, viņam klātos pavisam grūti.

Ja parasti es šajā žanrā jūsmoju par pasauli un citām lietām, tad te no pasaules ir šahta, rūda un žurkas. Nerunāsim par standarta elfiem, cilvēkiem un orkiem. Šajā jomā man nav ko daudz stāstīt, lai ar kopā ar galveno varoni pa raktuvju tuneli esmu staigājis vairākas reizes. It kā jau ir pasauli aprakstoši elementi, bet te nekā tāda brīnišķīga un tikai autoram unikālu nespēju atrast.

Ar pašu varoni ir vēl švakāk, viņam ir sešpadsmit gadu. Viņam patīk mežs un viņš vienmēr atminas vectēva mācīto. Iespējams, ka pirmā grāmata tam rada kontekstu, bet te sešpadsmitgadnieks ir attīstīts ne pa knapu. Varētu šķist, ka zonā viņam jau ir ne pirmais soda izciešanas termiņš. Kad runa ir par kontraktiem, tad šķiet, ka mūsu varonis ir vismaz ar pārdesmit gadus lielu pieredzi advokātu kantorī. Tas viss kopumā rada nelielu kognitīvo disonansi un varoni vienkārši nav iespējams uztvert nopietni.

Ar paša teksta rakstīšanu autoram gan nav problēmas, būsim godīgi no raktuvēm, žurkām un cietumnieku barakas ir visnotaļ grūti izspiest episku piedzīvojumu. Tādēļ arī nekā episka te nav, grāmata ir tikai kārtējais pakāpiens Jaroslava dzīves kāpnēm, kur noteikti sērijas divdesmitajā grāmatā viņš pārņems Altmira pasauli savā paspārnē. Man gan ir aizdomas, ka es to nepieredzēšu, jo šī grāmata pat pēc maniem standartiem īsti nevelk uz tādu, kuru es gribētu lasīt.

Bet nu pie litRPG sastāvdaļas, arī šeit nav nekā oriģināla, cik var noprast galvenajam varonim ir izdevies apmānīt sistēmu izvēloties 100% sāpju sajušanas mehānismu. Tas kaut kādi rada viņam labvēlīgus apstākļus. Sava varoņa izveidē arī tiek piemērots “nestandarta” īpašību kopums, kur līdz šim daudzmiljonu spēlē neviens nekad nav izmantojis. Lai nu tā būtu.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, bada laikā lasīt var, bet ne uz ko izcilu cerēt nevajag. Iespējams autors vēl pilnībā nav attīstījis savu talantu un nākošās būs labākas, bet ar šo sākt iepazīšanos ar litRPG žanru es neieteiktu.

PS. Zinu jau zinu, ka īstenībā gribējāt uzzināt, kā šajā grāmatā ir ar kvestiem! Ar kvestiem ir tikpat oriģināli, kā jebkuras standartspēles saidkvestiem. Nosit pagrabā žurkas, savāc tik daudz rūdu un aiznes šo priekšmetu tam. Tas ir nekā oriģināla vai aizraujoši sarežģīta.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Дивизионный комиссар (Город Осень #1) by Павел Корнев

Kopš grāmatas iegādes jau daudz ūdeņu aiztecējuši, ar šī autora darbiem manas attiecības vienmēr ir bijušas savdabīgas. It kā patīk, tas pats Ledus cikls, bet lasīt nākamo kaut kā nevelk. Sāc lasīt, paiet laiks, kamēr iešūpojies, saproti kas un kā. Izlasi it kā labi, bet ne izcili. Tādēļ esmu pasācis vairīties.

Pasaule ir sadalīta, vietām atrodamas pilsētas, taču lielākoties to aizpilda mūžība. Tajā laiks ir pavisam savādāks, un bez īpašām spējām labāk nemaz nelīst. To apdzīvo būtnes un citi mošķi, neviens īsti nezina, kādēļ tā, un kā tas tā gadījās. Laiku pa laikam būtnes ielaužas pilsētā, un ja ar tādu sastapsies, tev paveiksies, ja nomirsi uzreiz. Galvenais varonis Viktors Grejs ir speciālais policijas komisārs, kurš izmeklē lietas, kurās iejauktas būtnes.

Stāsts ir standarta tumšās fantastikas detektīvs. Pasaule atgādina amerikāņu gangsteru uzplaukuma zelta laikmetu, kur politika un organizētā noziedzība iet roku rokā. Galvenais satiksmes līdzeklis starp cilvēku apdzīvotajām vietām ir vilcieni, un aizsardzības bastions ir cilvēki ar īpašām spējām un alķīmiķi. Viss vajadzīgais tiek iegūts alķīmiskajās rūpnīcās no mūžības. Nav nekas grūti, izmantojot reaģentus un kristalizētu mūžību sintezēt betonu.

Viktors Grejs ir tipisks šī žanra pārstāvis, izmeklētājs, kurš akli nekalpo likumam, sapratis savu vietu sistēmā un izmanto to savas dzīves uzlabošanai. Viņam ir savi principi un pat nedaudz idealizēts skatījums par lielāko labumu. Viņš tiek ierauts dīvainas slepkavības sērijas izmeklēšanā, kur atrisinājums negaidīti atrodas viņa paša pagātnē. Kā tēls ļoti labs, ātri pieradu pie viņa un diezgan veiksmīgi atradu daudz kopīgā pasaules skatījumā, tādēļ jau pēc pārdesmit lapaspušu izlasīšanas es biju drošs, ka grāmata man patiks. Autors ir pacenties, lai komisāra apsviedīgumu nepadarītu par supervaroņa cienīgu. Viņš ir loģisks plānotājs, un veiksme viņam smaida tikai tādēļ, ka viņš ir par to parūpējies jau iepriekš.

Neskatoties uz kolorīto galveno varoni, nevar noliegt ka lasot pirmo grāmatas daļu sāc šaubīties par sižeta esamību. Notiek jau daudz kas apšaudes, noziegumi un to atklāšana. Taču trūkst to notikumu, kas visu savilktu kopā loģiskā ķēdītē. Pārāk nesatraucos, jo detektīvos reizēm tā mēdz būt, ka tu nezini galveno vainīgo un pat to, vai maz ir noticis noziegums. Šis ir tas gadījums, kad daudzi mazsvarīgi sīkumi par svarīgiem kļūst vēlāk, un autoram vēlāk nebūtu jāatrisina sižets ar klavieru lietu. Viss ir loģiski saprotami jau no paša sākuma, tikai jāzina kur skatīties. Tāpat nez kādēļ šķiet, ka autoru ļoti ir ietekmējusi “Sin city”, lai gan lietaina un drūma pilsēta nudien iespējams ir arhetips, kura izdomāšanai nevajag nekādu ietekmi.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk drūma pasaule, kurā ir daudz mistikas, taču tā darbojas racionāli, ja gribas palasīt detektīvu, bet ar mūsu realitāti ir par maz, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Šī, iespējams, ir viena no tām grāmatu sērijām, kuras lasīšanas ilgums ir sasniedzis jau gandrīz otro desmitgadi. Nav jau tā, ka es dikti lēni lasītu. Šī ir jau sestā grāmata, pirmā iznāca tālajā 1999. gadā, tad vēl biju students un fantastiskajam bojevikam biju tik tikko pievērsies. Pievārēju pirmo triloģiju, tad pirms desmit gadiem iznāca turpinājums, tā nu tas tai dzīvē gadās.

Grons jaunajā pasaulē ir iekārtojies godam, atlicis vien nieks konsolidēt savu varu, izrauties priekšā bruņošanās sacensībā un pakļaut pasauli pirms Aizliegtā Meža saimnieki paspētu attapties. Nav jau tā, ka viņš to darītu pirmo reizi, šī ir jau Grona trešā dzīve, un nevar galvot, ka pēdējā. Tās paralēlās pasaules ir visnotaļ interesanta vieta.

Tā kā sēriju lasu neregulāri un ar daudzu gadu pārtraukumiem, tad nemaz tā uzsildītās vakardienas zupas sajūta nav tik nomācoša. Laiku pa laikam smadzenēs pēkšņi parādās uzplaiksnījumi no pirmajām grāmatām, bet konkrēti pārstāstīt to saturu nespētu. Lasījās jestri, un galvenais varonis Grons ir jau kā vecs paziņa. Lasi un saproti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, jo viņš ir gājis KGB skolā vēl uz zemes, dienējis armijā un vispār Maķedonijas Aleksandrs viņam nespētu kalpot pat par kājslauķi. Ja vajadzēs pašam kaut kur pieķerties, darbu nesmādēs un izdarīs uz glanci.

Varu derēt, ka galvenais varonis ir nedaudz autora ‘es’ vēlamais atspulgs un sapnis padarīt pasauli labāku un apzināties, ka to izdarīt bez vardarbības reizēm nav iespējams, ar’ ir tīri sakarīgs. Iespējams, man un autoram īsti nesaskan ar metodēm, kuras novestu pie labākas pasaules, un tādēļ ir vietas, kas man traucē izbaudīt stāstu.

Šīs vietas ir strukturēta Grona apziņas plūsma, kurā viņš tā teikt salīdzina monarhiju un demokrātiju. Par to kā valdīt taisnīgi, bet tā, lai nedaudz baidās, un citiem niekiem. Joprojām daļu no grāmatas sastāda esejas par tēmu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi”. Lai gan no otras puses tas labi palīdz saprast galvenā varoņa motivāciju un rīcību.

Līdz šim autoru slavēju par klavieru trūkumu, bet šoreiz gan to nevar teikt, grāmatas finālā nolīst klavieru lietus, it kā izskaidrojums ir un visnotaļ spēcīgs, bet varēja nedaudz pacensties. Pasaule gan joprojām ir laba, cepuri nost, autors tēmu no nekā par karali ir nopulējis līdz pēdējai niansei. Pasaules politika un ekonomika ir vairāk nekā pārliecinoša. Ja var atrast vājo vietu, tad tā ir Melnā Barona spēja paspēt visur savārīt ziepes. Iespējams, ka esmu palaidis kaut ko garām, bet antagonista šīs grāmatas dzīvesveids lāgā neiet kopā ar viņa darbības vērienu.

Lieku 7 no 10 ballēm, šī sērija man joprojām iet pie sirds, nav no tiem labākajiem autora darbiem, bet līmenis un kopējā ideja netiek zaudēti. Protams, ka gaidīšu un lasīšu nākamo. Izskatās, ka šoreiz problēma netiks atrisināta ar kodolenerģijas palīdzību.

Созерцатель by Алексей Пехов

Созерцатель by Алексей Пехов

Par šīs grāmatas iegādi man nebija ilgi jādomā – ieraudzīju un nopirku. Pat vairāk, šis bija tas retais gadījums, kad es par tās iznākšanu zināju iepriekš. Zināju, ka te būs stīmpanks, nedaudz maģijas un pavisam nedaudz detektīva. Bija pamatotas aizdomas, ka arī šajā darbā autors būs pacenties uz nebēdu pasaules veidošanā. Protams, biju nedaudz apvainojies, ka tā vietā, lai turpinātu rakstīt par Пересмешник pasauli, viņš sācis vēl vienu jaunu ciklu.

Rierta ir pilsēta uz ūdens, kas sevī ir savākusi visus megapoles tikumus un netikumus. Tās valdnieks Dukss ir progresīvs cilvēks, viņš attīstības un naudas dēļ ir gatavs industrializēt visu un visus. Jaunās industrijas pamats ir motorija, viela, kas spēj aizvietot ogles un tvaiku. Šī resursa ieguves noslēpums pieder tikai Riertai. Motorija ir ienākusi katra cilvēka mājās, progresu ir pelnījuši visi. Taču ar to kopā ir atnākušas sāpes un nāve. Motorija nav īsti nekaitīga, un saindējoties ar to, vēl paveiksies, ja vienkārši nomirsi. Itans Šelbijs ierodas pilsētā izmeklēt kāda noslēpumaina mehānisma pazušanas apstākļus. Viņa klients jau ir miris, taču tas neatceļ detektīva pienākumu noskaidrot patiesību.

Kā jau fanbojam pienākas, sākšu ar pasaules apjūsmošanu. Autoram jaunu pasauļu radīšanu un piepildīšanu ar saturu nudien iet no rokas. Te nekas nav lieks, ja nu vienīgais pāris poētiskie skatu apraksti, kas piedod noskaņu. Viņam piemīt spēju pasaules vēsturi stāstījumā iekļaut organiski, te nav nodaļas, kurās tiek atstāstītas leģendas. Galvenais stāstītājs ir Itans, iepriekšējā kara veterāns, un laiku pa laikam viņa atmiņās varam uzrakt kādu Riertas pasaules šķautni. Un šādu šķautņu ir visai daudz, taču tās visas vairāk vai mazāk vieno motorija.

No sākuma domāju, ka motorija ir kaut kāds naftas paveids. Bet beigu beigās šo vispārējo spriedumu atmetu. Protams, ka grāmatas centrālā tēma nav tikai elpu aizraujoši piedzīvojumi un pakaļdzīšanās. Autors aizskar arī daudz nopietnākas sociālās problēmas, kuras izraisa industrializācija. Sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskās problēmas un kara vešanas metodes. Un ja tam visam piejauc klāt vēl kripatiņu maģijas, tad rezultāts ir visnotaļ iespaidīgs. Cilvēkam pietiekoši ilgi strādājot ar motoriju, neizbēgami nākas saskarties ar lietām, kuras parastie fizikas likumi nespēj izskaidrot. Lielākoties tie paliek par “kontagiem”, radījumi, kas reiz bijuši cilvēku, bet tagad zaudējuši visas cilvēciskuma atliekas, siro upura meklējumos. Tā tas ir vairumā gadījumu, ir arī ļaudis, kuriem motorija dod paranormālas spējas, neatņemot saprātu, bet tas nav uz ilgu laiku; Itans ir viens no tiem.

Galvenais varonis ir ieņēmis šī žanra standarta lomu, kara veterāns, detektīvs, izbijis policists. Cilvēks, kuru ikdienā vairāk nomāc domas par cilvēcīguma zaudēšanu. Protams, neiztiek arī bez iedzeršanas, bet vispār viņam ir daudz nopietnākas atkarības. Tai pat laikā viņš ir pietiekoši labi informēts par savas pasaules niansēm, jaunības patriotisms viņam ir izzudis kara laikā, no tā viņš atgriezās ar medaļu, psiholoģiskām problēmām un prasmi nogalēt cilvēkus. Tomēr viņā vēl nav nomirusi ticība labajam, un par šo abstrakto labo viņš ir gatavs cīnīties. Kā tēls viņš ir izdevies visnotaļ interesants, sevišķi brīži, kad viņš pēc savas pieredzes spriež par Riertas sabiedrību. Diktatūra ir slikta, šaubu nav, bet kā nodrošināt, lai pēc varas gāšanas jaunie valdnieku būtu labāki. Nekā!

Sižets ir aizraujošs, lai gan vietām ir nedaudz par daudz iestiepts ar brīžiem, kuros nekas daudz nenotiek. Iespējams, tas radīja sajūtu, ka beigas sanākušas sasteigtas, jo tur viss nudien risinājās mērkaķa ātrumā, un no pēdējām astoņdesmit lapaspusēm bija grūti atrauties. Sevišķi laba bija pastaiga pa Vecās Akadēmijas teritoriju. Šī ir no tām retajām Pehova grāmatām, kuru tomēr ir iespējams nolikt malā un domāt par kaut kā cita lasīšanu.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies lasīt kvalitatīvu stīmpanku, kurā darbība notiek tādā kā industrializētā Venēcijā, kura kontrolē pasaules visstratēģiskāko resursu, tad droši uz priekšu, pamatīga piedzīvojumu deva garantēta. Nav šī autora labākā grāmata, bet tikai nedaudz pietrūkst līdz ļoti labas līmenim. Nedaudz nokaitināja klifhangeris grāmatas beigās.

Возвращение к вершинам (Пограничная река #6) by Артём Каменистый

Возвращение к вершинам

Pateicoties savam vājajam raksturam es vienkārši nevarēju paiet garām autora jaunākajai grāmatai. Tas ir nieks, ka iepriekšējo nevarēju nosaukt par izcilu. Man vienkārši ļoti patīk popodancu stāsti. Pēc iegādes manā plauktā nelasīta viņa ilgi nenoturējās.

Rogovs un viņa biedri atrodas pasaulē, par kuras attālumu līdz zemei var izteikt tikai minējumus. Taču kaut kā jādzīvo! Izdzīvot ir ļoti grūti, sevišķi, ja apmetnes tuvumā atrodami ne tikai parasti cilvēkēdāji, bet arī daudz organizētāki radījumi, kurus vietējie sauc par haitiem. Galvenā problēma ir metāla trūkums. Nav atrodama praktiski nekāda rūda, un tādēļ Rogovs nolemj atgriezties kalnos uz pilsētu, kurā atrodama armatūra un daudz citu labumu.

Sākšu ar labo – lasās dikti ātri, un piedzīvojumi nemaz neļauj lasītājam novērsties uz filosofiskām pārdomām. Tādēļ ir vieglāk pieciest faktu, ka autors atkārtojas ne tikai apakšžanra ietvaros, bet arī atražo pats sevi. Viņš to dara pietiekoši kvalitatīvi, lai lasītājs neapvainotos. Ņemot vērā, ka šī ir sērijas sestā grāmata, var tikai apskaust autora spēju neaiziet pa notikumu eskalācijas taciņu. Pasaule, lai ar sen iepazīta un apstaigāta, joprojām glabā pietiekoši daudz noslēpumus.

Runājot par sižetu, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāds tad īsti ir šīs grāmatas mērķis. Viss notiekošais ir tāds kā kvestu apkopojums. Ir skaidri zināms, ka mūsējiem nekas slikts nenotiks, un vīri cīnās par taisnu lietu. Izskatās, ka autoram ir tādas pašas problēmas kā Rogovam, viņš iet apļiem, jo nevar izlemt ko darīt tālāk. Ir jau saprotams, viņš nevar uzreiz dibināt kolhozu, kā tas notika sērijas pirmajās četrās grāmatās, tas jau būtu nedaudz pa traku. Tādēļ ir nolemts jaunos kolhozniekus parādīt kā neefektīvus gurķus, kuri ieslīgst nelielā korumpētībā un neizceļas ar stratēģisko rezervi. Iespējams, ka visa šī grāmata ir veltīta tam, lai atvilktu nopietnu līderi, jo ar pirmo nekas nesanāca.

Rogovs kā tēls nemaz nenojauš, ka viņu izmanto kā izsūtāmo zēnu. Nekompetentam vadītājam nav labāka atraduma kā paklausīgs un efektīvs izpildītājs. Ja sāk pārāk aizstāvēt savas idejas vai nedod dievs cīnīties par vispārēju taisnību, tādu vislabāk aizsūtīt tālākā ekspedīcijā – vispārēja labuma vārdā. Tie godīgie uz ko tādu parasti pavelkas. Cilvēki labi, bet vadība slikta, tā arī nav nekāda žanra novitāte, bet priecē, ka autors izvēlas tādu sarežģītāku pārvaldes organizācijas ceļu. Nevis izvēlas standarta ģēnijs -monarhs vai sadists – imperators.

Pēc šīs grāmatas ir visnotaļ grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstības vektoru. Jā ir zināms, ko varoņi darīs nākošajā darbā, beigās uz to atrodams mājiens ar mietu. Šķiet, ka uzzināsim vēl kādu šīs pusmaģiskās pasaules aspektu. Bet tā kā autors mīl katrā likt pa trīs lieliem piedzīvojumiem, tad pārējos ir grūti prognozēt. Gribas cerēt, ka viņi beidzot satiks varoņus no pirmajām četrām grāmatām un savilks kopā abas sižeta līnijas.

Ņemot vērā žanra specifiku, iesaku lasīt varu tikai tā cienītājiem. Labi un kvalitatīvi sarakstīts darbs, kuram par labu nāktu neliela mērķtiecība. Lieku 7 no 10 ballēm, laba izklaide ir garantēta un pie grāmatas pavadītās pāris stundas noteikti nenožēlosiet.

Путь Шамана by Василий Маханенко

Барлиона

Literārais RPG ir žanrs, no kura es cenšos turēties pa gabalu. Ne jau tādēļ, ka viņa man nepatiktu, bet tādēļ, ka man tās ir kā narkotikas. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ir ne tikai pats gatavs spēlēt RPG spēles, bet labprāt skatos, kā to dara citi. Šis žanrs ir veids, kā ļaut lasītājam skatīties spēli izdomātā pasaulē. Te ir unikālas pasaules, episki uzdevumi un pats galvenais – interesants centrālais tēls. Ja ne kā personība, tad vismaz pēc viņa varoņa statusa punktiem. Uz ciklu Путь Шамана uzdūros pavisam nejauši, sāku skatīties, kas labs iznācis šajā jomā Krievijā, un atradu šo pērli. Tā kā ciklā bija vien sešas grāmatas, tad izlasīju tās 2400 lapaspuses vienā rāvienā. Tā kā visa sērija ir uzskatāma par vienu grāmatu, tad arī apskats būs par visām sešām uzreiz.

Barliona ir virtuālā pasaule, kas ļauj katram cilvēkam izvērsties pilnībā. Te ir piedzīvojumi, cīņas un monstri, un citi spēlētāji. Te var labi izklaidēties, te var arī nopelnīt. Cilvēks var darīt, ko grib, ir tikai viens noteikums – spēlētājs nejūt sāpes. Taču katram noteikumam ir izņēmumi, un daļai no spēlētājiem Barliona ir īstā elle. Šie spēlētāji ir noziedznieki, kas savu ieslodzījuma laiku pavada virtuālajā pasaulē. Tā vietā, lai viņus ietupinātu reālā cietumā, noziedzniekus tagad iebāž virtuālās realitātes kapsulā un nosūta uz virtuālajām raktuvēm. Vāc rūdu, pelni resursus un gaidi, kad beigsies ieslodzījuma termiņš.

Pirmajā sērijas grāmatā Барлиона galvenais varonis, kurš spēlē pazīstams kā šamanis Mahans nonāk tieši šādās raktuvēs, par kādas pilsētas kanalizācijas sistēmas uzhakošanu. Nevienu neinteresē, ka viņu uzmeta un iegāza. Sods ir sods, Mahanam ir piespriesti 8 gadi vai arī 100’000’000 spēles naudiņas, lai izkļūtu brīvībā. Naudas Mahanam nav, nākas vien strādāt ar cērti. Vispār jau varonis ir sanācis labs, viņam nudien var just līdzi tāds labticīgs vientiesis, kuram ļoti veicas. Kā jau tas pienākas, šajā grāmatā mēs uzzinām spēles pamatus, galvenā varoņa klasi un īpašību aprakstus. Izlasās vienā rāvienā.

Гамбит Картоса

Otrā grāmata Гамбит Картоса – Mahans ir ticis uz augšu, izpildījis nosacījumus un nonāk nometinājumā. Tagad viņš ir gandrīz vai īsts spēlētājs, viņam dod uzdevumus, viņš var pelnīt pieredzi. Ak jā, Mahans ir arī juvelieris, un daži no viņa veidojumiem ir unikāli visā spēles pasaulē. Tas noteiktiem spēlētāju klaniem izraisa interesi. Taču pagaidām Mahans sēž nomaļas provinces nomaļā vietā. Tagad lasītājam var sākties problēmas, jo Mahanam ārprātīgi veicas, tautas valodā runājot viņš no sūdiem var izspiest zeltu. Ja notiek kas globāls, tad Mahans ir centrā, ja neviens nezina, ko darīt, tad Mahans zina. Nu un vēl autors atraisa Mahanam rokas, kas it kā izskaidrotu visas šīs sagadīšanās, šamaņiem, izrādās, ir jušana, kas ļauj atšķirt pareizo no nepareizā. Nu ar tādu komplektu var kalnus gāzt! Varonis aug gan līmeņos kā tēls, un lasās labi.

Тайна Темного леса

Trešā grāmata Тайна Темного леса – lielākoties ir veltīta tam, lai saduļķotu pīļu dīķi, ja visu laiku Barlionas pasaulē ir bijuši divi spēki Labie un ļaunie, tad tagad tiek ieviests trešais spēks megaļaunie. Tos vada kāds pustraks šamanis. Tas nozīmē daudz papildus uzdevumu, daudz laupījuma un veselu kaudzi ar citiem bonusiem. Mahans nodibina klanu un sāk raust naudu, iepazīstas ar spēles varenajiem, un, skat, drīz varēs sākt uzdzīvot. Pats lielais meža noslēpums ir visnotaļ standarta lieta, un Mahans pārsit iepriekšējo grāmatu rekordu, joprojām nepieņemot kļūdainus lēmumus. Tas sāk kaitināt aizvien vairāk, nu nevar būt tāds ļoti nekļūdīgs varonis! Te es pret Mahanu sāku atsalt, neskatoties uz viņa šamanisma sasniegumiem, pieradināto drakonu un juveliera panākumiem. Ak jā, viņš nocopē arī vissmukāko spēles meitieti, bet tas jau bija sagaidāms. Otrā līmeņa varoņiem Anastarijai un Plinto, kuri pārstāv spēles visuzkačātākos kadrus, mani diez ko nepārliecināja. Sākumā šie savā starpā plēšas kā kaķi maisā, bet pēc pāris rindkopām viss pēkšņi normalizējas, un abi kļūst racionāli. Tas viss pēc daudzu gadu kašķa.

Призрачный замок

Ceturtā grāmata Призрачный замок – ja jau ir klans un visforšākā meiča, tad vajag atrast arī mājvietu. Mahanam atkal noveicas. Imperators viņam uzdāvina veselu pili un grāfa titulu, ir tikai viens bet. Pili ir apsēduši spoki, un to līmenis ir milzīgs. Negribas atkārtoties, bet Mahanam atkal veicas. Nu jau viņš ar top klaniem ir uz tu. Reizēm ienaidnieks, reizēm sabiedrotais. Viņam šķiet ka nu jau viss būs kārtībā, nauda nāk draugi sevi attaisno, un vēl tā lielā mīlestība. Vispār jau lasīt otro lapaspušu tūkstoti un redzēt, ka varonis nekad neaplaužas, lika man lamāt autoru pēdējiem vārdiem. Varētu padomāt, ka priekš cietumniekiem te ir godmode ieslēgts!

Шахматы Кармадонта

Piektā grāmata Шахматы Кармадонта  – Mahans paralēli uzdevumu pildīšanai, drakona trenēšanai un kniebieniem ar Anastasiju nodarbojas arī ar daiļamatniecību. Jau no pirmās grāmatas viņš cenšas izgatavot leģendāro Karmadonta šahu. Noteikts figūriņu daudzums dos iespēju tikt pie paša pasaules radītāja kapa. Un skaidrs, ka tur atrodams būs tikai mega episks laupījums! Ja grāmatas deviņas desmitdaļas mani ne ar ko nepārsteidza, tad pēdējās lapaspuses nudien pēkšņi parādīja visu iepriekšējo grāmatu notikumus no citas perspektīvas. Biju tikpat šokēts kā Mahans. Nudien bija vērts tik tālu lasīt, nenoliegšu, man bija ļauns prieks par Mahana neveiksmi.

Все только начинается

Sestā grāmata Все только начинается –  nudien nav viegli piebeigt grāmatu sēriju, kurā viss ir ne tā kā šķitis. Bet autors nudien pacenšas. Mahanam pēkšņi parādās interesantas personības tendences un var teikt, ka varonis ir kā no jauna piedzimis. Viņu tagad vada atriebība, viņš sāk loģiski domāt un pieņemt kļūdainus lēmumus. Visdinamiskākā un jēgpilnākā no visām sērijas grāmatām. Autors nudien pacenties izskaidrot visu un tas pat zināmā mērā ir sakarīgs izskaidrojums.

Grāmatu sērija ir izcils litRPG žanra pārstāvis un noteikti virs vidējā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iespējams no sākuma nedaudz satrauks pārliekā varoņa veiksme, bet kuram tad RPG spēlēs neveicas? Autors lielākoties ir sižetu pārdomājis un nodrošina izklaidi daudzas stundas. Notikumi ir pietiekoši spraigi, lai dzītu lasītāju uz priekšu caur grāmatām, un beigās viss tiek salikts pa plauktiņiem. Ja vēlies pamēģināt litRPG žanru, droši vari sākt ar šo sēriju.

Тайны ордена (Девятый #6) by Артём Каменистый

Тайны ордена

jau tas šajā blogā ir novērojams, laiku pa laikam es padodos savai vājībai – fantastiskajiem bojevikiem. Ja vēl tie ir par “popodancu” tēmu, tad mani ir grūti noturēt prom no grāmatas. Šo grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka tā ir sestā sērijā Девятый, un iepriekšējās piecas esmu gan izlasījis un apskatījis.

Dana mīļotā joprojām guļ komā, taču viņam ir plāns kā atrast citus Sargus. Tas nekas, ka tādēļ nāksies iekarot valsti, šķērsot jūru un iekarot neieņemamu pilsētu. Tāds nu reiz ir viņa plāns, kas dzimis mūsu varoņa galvā. Ja viss izdosies, tad viņš iegūs nepieciešamo informāciju, ja nē, tad, iespējams, samaksās ar savu dzīvību.

Šī nu ir sērija, kuru autoram vajadzēja pabeigt, kādas trīs grāmatas atpakaļ, jo pēdējās grāmatās nekā jēdzīga vairs nenotiek. Rodas sajūta, ka autors atrakstās un cenšas aizbāzt fanu rīkles ar kārtējo Devīto. Lieki piebilst, ka šī grāmata arī nebija no tām, kas patīkami pārsteidza. To, ka Dans ir supercilvēks (melnās sirds implants nav nekads joks) es jau apjautu no pēdējām piecām grāmatām. Viņš ir nenogremdējamais vannas pīlēns, kurš braši peld visām problēmām pa virsu. Lai visus nopelnus viņš nepiesavinātos, sev viņam ir kompanjons Zaļais. Papagailis, kurš ir Sarga atribūts un šajā gadījumā arī putns – alkoholiķis. Ja pavisam godīgi, tad tieši Zaļais ir viens no labākajiem grāmatas tēliem. Viņa motīvi ir dabūt iedzert un morāli atbalstīt savu saimnieku. Īsti vēl nav skaidrs, kurš ir kura saimnieks. Morālais atbalsts izpaužas sulīgu izteicienu formā, kas tiek izķērkti vietā un nevietā.

Diemžēl arī šajā sērijā noslēguma grāmatā autors atvēzējas izskaidrot visus Lielos noslēpumus. Autora raksturīgākā iezīme ir nespēja to izdarīt jēdzīgi. Visu laiku esi kopā ar supervaroni blandījies pa interesantu pasauli un pēkšņi viņš atrod kādu, kas visu var izskaidrot. Lai Dievs nogrābstās, tā nudien nav lieta, kuru sasteigti darīt desmit lapaspušu monologā! Viss izrādās diezgan sarežģīti, taču diemžēl liecina par autora nespējas savaldīt pašam savu pasauli. Tiek ieviesta vesela kaudze ar trešajiem spēkiem, paralēlo pasauļu kaudzes, supercivilizācijas un to neizskaidrojamie motīvi. Kam tas viss bija vajadzīgs? Man noteikti ne, visi šie skaidrojumi neko nepiedeva grāmatas saturam drīzāk padarīja to šaubīgu.

Par sēriju kopumā var teikt, sākums labs, bet beigas nekādas. Autors savā ziņā nekautrējas grāmatā lietot atsauces uz “popodancu” žanru vispār. Dans bieži iegrimst pārdomās, kādēļ viņam tā neveicas kā citiem popodanciem. Viņu neapmāca neviens baltais tēvs, un neviens neņem viņu apgādībā. Tā vietā viņu mēģina nožmiegt. Jāpiezīmē, ka Dans te nedaudz piemelo, jo klavieru kāši ir iemīļojuši pārlidot viņa sižeta līnijas. Rodas iespaids, ka viņam, lai vinnētu Superbingo, nebūtu pat biļete jāpērk. Viņam ir pašam sava akaši grāmata, kurā var iemācīties visu, ko vien vēlies, gandrīz kā matriksā, un tādam nav kauna sūroties. Tas gan lāgā negāja kopā ar pasaules izskaidrojumu, bet lai nu paliek.

Lieku 5 no 10 ballēm. Par daudz sasteigta, lai gan savu galveno uzdevumu veica es lasīju viņu aizgūtnēm, taču smadzenes lielākoties strādāja tukšgaitā. Ja pirmajās grāmatās es vēl spēju just līdzi varoņa pārdzīvojumiem, tad pēdējās mani varonis nekādas emocijas neizraisīja, galvenais, lai ir piedzīvojumi. Kopumā sēriju lasīt var un pirmās trīs, lai arī atražo popodancu žanru pilnībā ir kvalitatīvas un lasāmas. Pēdējās trīs ir liecība autora nespējai nobeigt savu sēriju, pasauli un/ vai varoni. Tādēļ sanākušas tādas samocītas.

%d bloggers like this: