Navigate / search

Синее пламя (Синее пламя #2) by Алексей Пехов

Синее пламя

Pērnā gada beigās izlasīju Синее пламя cikla pirmo grāmatu Летос. Pirmā man patika un atzīšos godīgi pret šo rakstnieku man ir patiešām būt grūti kritiskam. Esmu nedaudz fanbojs un manu sajūsmu vajadzētu interpretēt kritiski. Tā reizēm gadās, ja autoram sapas ar lasītāju.

Tūkstoš gadus atpakaļ pēc Kataklizmas no pasaules aizgāja varenie burvji. Lai arī viņiem bija milzu vara, pēc savas būtības viņi tik un tā palika cilvēki. Cilvēki, kas vēlējās vēl lielāku varu, kas nebaidījās eksperimentēt ar lietām, kuras līdz galam neizprata, noslēdza līgumus ar radījumiem, kurus labāk būtu bijis atstāt aiz durvīm. Tas viss noveda pie katastrofas. Teo bijušais cirka mākslinieks, Šerona nekromante un Laviani izbijusi slepkava, dodas meklēt Tionu vienu no šiem reiz varenajiem magiem. Šķiet, ka ne visi burvji ir pametuši pasauli. Un pat ja Tions vairs nestaigā pa zemes virsmu viņiem tik un tā nav izvēles, viņi ir noslēguši vienošanos ar šauttu (tas tāds ļoti slikts dēmons). Ja vienošanās netiks izpildīta cietīs Šeronas audžu meita.

Pasaule – kā jau tas no Pehova sagaidāms ir detalizēta līdz sīkumam, viss ir pārdomāts un sabalansēts. Varētu pat teikt, ka pārāk, jo pasaule pārņem un nomāc visu sižetu. Lasītājs ar aizrautību var lasīt par Letosa agrāko varenību, klausīties aizgājušo laiku leģendas un salikt informācijas drumstalas skaistā bildē. Taču tas diemžēl atrauj uzmanību no galvenajiem varoņiem. Reizēm pat šķiet, ka varoņi ir vairāk kā mikrofoni, kuru uzdevums ir vēstīt lasītājam savas pasaules stāstus.

Varoņi – beidzot var saprast, kurš tad no viņiem būs īstais varonis, tas, kurš iespējams izglābs visu pasauli. Pēdējā laukā šautti ir sākuši uzvesties pavisam dīvaini, parādās vietās, kurās tie nekad nav bijušu, slēdz darījumus ar šaubīgiem ļautiņiem. Šķiet, ka viņi vēlas atvērt durvis, kas savieno to pasauli ar Letosu. Teo un viņa komanda to vēl nezina, jo viņu uzdevums ir atrast Tionu pēdējo no burvjiem. Ja es teiktu, ka nav varoņu izaugsmes es melotu. Tā ir, taču tāda nepārliecinoša, izskatās, ka tos visus vada kāds leļļu meistars un noteiktos laika sprīžos piespēlē papildus līmeni. Neteiktu, ka autors spētu noslēpt sižeta attīstību, mājieni ir diezgan tieši un šis tiešums reizēm liek apvainot Teo un viņa komandu stulbumā un citās sliktās lietās.

Piedzīvojums – ar piedzīvojumu ir diezgan pašvaki, ja skatās no malas. Jā pāris cīņas ir episkas un “last stand” arī nav peļami. Beigu boss battle ir cepuri nost. Taču viss piedzīvojums ir tik lineārs un ar veiksmīgām sagadīšanās pilns kā suns ar blusām. Par klavieru lietu es to nesauktu, bet ļoti, ļoti tuvu tam. Lasot izklaide tiek garantēta, bet nedod dies, ja sāksi domāt par notiekošā loģiskumu. Autors gan vienmēr var attraukt, sak pasaulē ir maģija ko tu gribi, viss kas var notikt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, Pehova faniem jālasa obligāti. Citiem, šo sēriju kā pirmo autora grāmatu nudien nerekomendētu, pirmā bija laba, taču otrā ir daudz vārgāka. Ceru, ka autors uz finālu saņemsies un radīs kaut ko pavisam aizraujošu.

Чужих гор пленники (Пограничная река #5) by Артём Каменистый

Чужих гор пленники

Lai arī ko es pēc grāmatas uzrakstīšanas nesarakstītu par autoru un viņa izvēlētā sižeta trūkumu, tik un tā brīdī, kad viņam iznāks jauna grāmata es būšu pirmajās pircēju rindās. Šķita jau, ka pēc grāmatas Это наш дом iznākšanas Haitanai veltītais cikls ir noslēdzies un autors pievērsīsies jauniem projektiem. Likās tā kādus piecus gadus, un te negaidīti iznāca sērijas piektā grāmata. Nācās vien izlasīt.

Rogovs ir parasts ofisa planktons, kas savu ikdienu vada mazas firmiņas kabinetā. Dzīvi nevar saukt par neizdevušos, bet nekāda prieka arī īsti nav. Un tad pēkšņi vienu dienu viņš attopas kupenā, lai ar tikko ir sēdējis ofisa krēslā. Laiks ir auksts un salst. Un tāds nav viņš vienīgais, puse pilsētas (pareizāk sakot tas, kas no tās atlicis) ir pārnesta uz kāda dīvaina kalna nogāzes. Vēl jo vairāk izskatās, ka šī ir pavisam cita planēta. Rogovam atliek izvēlēties palikt par pusmežoni, kas nesmādē cilvēka gaļu, vai doties prom no pilsētas drupām, lai atrastu vietu jaunas dzīves uzsākšanai.

Ja ir lasītas desmit autora iepriekšējās grāmatas, tad skaidrs, ka ar negaidītiem sižeta pavērsieniem autors vairs nepārsteigs. Šis darbs ir atgriešanās pie paša cikla Пограничная река pirmsākumiem, jo sākums ir gandrīz identisks. Vienīgā atšķirība šeit ir augstkalnu klimatiskie apstākļi un sniegs. Visādi citādi variācija par tēmu, kas atsauc atmiņā kaut ko jau sen lasītu.

Ar popodancu apakšžanru ir tā – vai nu tev viņš nepatīk vai patīk. Ja patīk, tad nekādām pretenzijām pret šo grāmatu nevajadzētu būt. Viss notiek stingri pēc kanona. Cilvēki nonāk jaunā pasaulē iepriekš nesagatavojušies. Pirmais darbs ir izdzīvot un uzkrāt pieredzi. Neviens jau nerakstīs grāmatu, kurā cilvēki uzreiz nokļūst pie ēdiena pārpilniem galdiem, tad zudīs visa pasākuma jēga. Nesanāks sociālais eksperiments ar cilvēku grupām, lai parādītu cik labi un cik slikti cilvēki spēj būt. Šim autoram dikti patīk stratēģiski domājoši varoņi, nevis tādi, kas pieēd pilnu vēderu un ir labi. Autora varoņi, protams, pašlabumu nesmādē, tomēr brīdī, kad kuņģis ir pilns, viņi mēģina atrast dzīvei mērķi. Tā kā RPG spēles ir manas mīļākās, man nav nekas pret to, lai es lasītu daudzu lapaspušu garumā stāstus par to kā tiek attīstīta saimniecība, karots ar naidniekiem.

Žanra vājās vietas, tāpat kā visos izdzīvošanas stāstos, ir nepieciešamība pēc speciālista, vienalga kādās jomās. Redz, Rogovs prot cīnīties ar cirvjiem, Žanna šaut ar loku, Ket ir alpīniste. Lielai daļai no ļaudīm piemīt kaut kāda īpašā spēja, kas ļauj tiem izdzīvot. Jā, solis ir sperts no Žila Verna laikiem, kad bija jāpaļaujas tikai uz Sareisa Smita enciklopēdiskajām zināšanām. Varbūt tādi mēs tiekam mierināti, sak, lai arī kas nenotiktu, tas, ka tu reiz esi redzējis, kā cep maizi, tev vēlāk var lieti noderēt. Arī šajā stāstā katram cilvēkam atrodas kaut kas noderīgs. Otra lieta – neviens nekad savus cilvēkus uzreiz nenometīs rajonā, kur viņus naidnieki tūlīt iznīcinās. Labi, reizēm tā gadās gan, bet šis autors ar to neaizraujas, te varoņiem tiek nodrošināts pakāpenisks levelup. Viņu problēma ir vaksi cilvēkēdāji, kuri ir kaut kāds neandertāliešu paveids ar noslieci uz eksokanibālismu. Daļu protams viņi novāks, bet palikušie norūdīsies, lai vēlāk spētu pilnvērtīgi cīnīties.

Varoņi pagaidām savā starpā atšķiras tikai pēc savām spējām un tā kā izdzīvojuši pirmajās dienās. Par nopietnu tēla attīstību var runāt tikai Rogova gadījumā, jo caur viņa acīm mēs raugāmies uz pasauli. Viņš ir vienīgais, kas neatstāj viendimensionāla tēla iespaidu. Pārējiem šis tas no cilvēka emociju pasaules parādās reti un atgādina kartona figūriņas, kuriem uzrakstīts virsū vārds un īpašības. Tiem arī ir grūti just līdzi, man piemēram bija vienalga, vai tur kādu lācis noplēsīs vai vaksi zupā izvārīs, nerodas emocionālā sasaiste. To visu var norakstīt, ka šī ir nosacīti pirmā grāmata jau esošā cikla turpinājumā, un centrā tomēr ir piedzīvojumu komponente. Bet būtu bijis daudz labāk, ja autors tomēr būtu pacenties ar vairāku varoņu izveidi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tā kā iepriekšējās cikla grāmatas jau lasītas, šī vairāk asociējas ar vecas tēmas izvēršanu jaunos apstākļos, lai ar man rodas aizdomas, ka beigu beigās scenārijs atkārtos jau reiz sacīto. Bet tik un tā patika, jo šis žanrs ir mana vājība.

Vita Nostra (Метаморфозы #1) by Marina Dyachenko, Sergey Dyachenko

Vita Nostra

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Spīgana. Viņai pašai šī grāmata dikti gāja pie sirds, ja ticam viņas aprakstam. Es par šo grāmatu biju dzirdējis, bet līdz lasīšanai tā arī nekad nebiju ticis. Nu man bija brangs iemesls grāmatu izlasīt.

Sašas Samohinas dzīve ir pārvēršas murgā. Viņai ir izteikts piedāvājums,  no kura nav iespējams atteikties. Pabeigusi skolu, Saša iestājas dīvainā institūtā. Speciālo Tehnoloģiju institūtā studenti ir līdzīgi briesmoņiem, bet pasniedzēji dēmoniem. Te viņu māca, tikai nevar saprast ko un kādēļ.

Šī nu nepavisam nav Harijam Poteram līdzīgā grāmatas par to, kā jaunie burvji sasniedz savu pilnbiedru un dodas pasaulē nest labo un gaišo. Grāmatas kopējo sižetu fantāzijas klasifikācijā varam ielikt pie varoņa ceļa. Te gan pārbaudījumi nenāk tik daudz no ārienes, klimstot pa svešām vietām, bet no pašas varones personības. Ar viņu kaut kādu iemeslu dēļ ir apgājušies netaisni, mācību priekšmeti ir absolūti nesaprotami. Bet nemācīties nevar, būs sliktas atzīmes, cietīs tavi radinieki, kamēr mācīsies labi, arī tiem būs labi. Paši pasniedzēji apgalvo, ka tik drastiskas metodes nepieciešamas, lai motivētu studentus. Pa labam nekas nesanāks. Tie, kas izkrīt sesijā, vienkārši pazūd. Par pašu Samohinu jāatzīmē, ka viņa ir teicamniece, un vairāk vai mazāk mācības viņai iet kā pa sviestu. Tas mani nedaudz pārsteidza, un pāris kājas paslīdēšanas man šķita acīmredzams sižeta dramatizējums, kas diez ko nepārliecināja. Skaidra lieta, ka viss noteikti beigsies labi. Bez tam ir aizdomas, ka pietiekoši ilgi turot cilvēkus bailēs, viņiem iestāsies apātija un nekāds rezultāts netiks panākts.

Pašas mācību metodes un mērķis ir grāmatas lielākais pluss, ne lasītājs, nedz Saša īsti nespēj saprast, kas tas ir. Jālasa un jāiekaļ no galvas kaut kādi burtu savienojumi. Kādēļ un kāpēc nevienam no studentiem nav nekādas sapratnes. Šī grāmatas sadaļa mani nodarbināja visvairāk. Vispirms man bija grūti iedomāties, ka cilvēks var kaut ko iemācīties, nesaprotot mērķi, un nekādi draudi apslaktēt radus nespēs viņus motivēt. Tagad sekos maitekļi. Tad kad biju izokšķerējis ko vairāk, mani sāka satraukt projekcijas. Ja jau projicē, tad kas ir šis projicētājs? Hiperteksts ir skaidra lieta, tāds kā absolūts, kas kalpo visam par pamatu, dimensija, no kuras mēs redzam noteiktu skaitu dimensiju un tas viss rezultējas noteiktos objektos un jēdzienos. Taču kādēļ hipertekstam ir svarīgi, lai labākās projekcijas saprastu visu notiekošo un savā veidā atgrieztos pie pirmavota, man šķita nepamatoti. Hipertekstam projicējoties viņš no šī procesa nespēj zaudēt neko no sevis, tāpat kā mēs metot ēnu sevi nemaitājam. Bet labi, pieņemsim, ka šo lietu lasītājam neizprast ierobežotās uztveres dēļ. Nākamā problēma ir vairāku dimensiju iepakošana mūsu telplaikā, manuprāt, te nevajadzēja tik detalizēti aprakstīt. Tas, ka 3D grāmatā ir nD shēma un tu viņu redzi izmantojot acis, jo citādi nebūtu vajadzīga grāmata, rada veselu kaudzi ar problēmām fundamentālajā fizikā. Domāju, ka beigās no pilsētiņas paliktu pāri tikai liela bedre.

Bet tas viss ir štrunts un mana ierobežotā prāta robežas. Maģijas (ja to vispār varam saukt par maģiju) ideja man patika. Šeit standarta burvju operēšana ar vārdiem, kas ietekmē pasaules struktūru, ir pacelta citā līmenī, te pašas pasaules struktūra ir vārdi. Lai cilvēks tam piemērotos, viņam ir jāiziet no sava Es rāmjiem un tieši šī iziešana no sava es definē galvenās varones izaugsmi. Par to, kā visu to izprast, ir šī grāmata, un tas ir jāizlasa pašam.

Autoru kolektīvs nedaudz sirgst ar grafomāniju, viņi aizrautīgi rada liekvārdību un izplūst detalizētos aprakstos. Nenoliegšu, valoda viņiem ir forša, un tā kā arī pats esmu grafomāns, man patika. Taču noteiktai lasītāju kategorijai varētu kaitināt Aleksandras ikdienas soļa apraksts. Vietām gan autori saņemas un pārlec pāri dažiem mēnešiem, bet pēc laika atkal ieslīgst ikdienā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm patika, nestandarta darbs, prasa diezgan lielu iedziļināšanos un pacietību. Noteikti ir jābūt gatavam tam, ka nekas tā vienkārši paskaidrots netiks, līdz visam būs jāizurbjas kopā ar Aleksandru.

Играть, чтобы жить by Дмитрий Рус

Sriv

Uznāca vēlme izlasīt kaut ko viegli aizraujošu un interesantu. Tādēļ nolēmu palasīties savu iecienīto litRPG žanru. Galu galā šāda tipa spēles man patīk, un monstru apkaušanas apraksti spēj aizraut. Lai prieks būtu pilnīgs, nolēmu nestiept gumiju un izlasīt vienā piegājienā veselu sēriju. Lai aiztaupītu sava bloga lasītājiem sešu grāmatu (Срыв, Клан, Долг, Инферно, Битва, Война) individuālus apskatus nolēmu uzrakstīt uzreiz par visām.

Klan

Rit divtūkstošo gadu trīsdesmitie. Uz pasaules viss ir izmainījies ASV zaudējusi savas pasaules līdera pozīcijas, taču izmisīgi cenšas atrast veidu kā tās atgūt. Gļebam par to nav nekādas daļas, viņam nesen ir diagnosticēts smadzeņu audzējs un nākotnes perspektīvas nav nekādas spožās. Viņam ir trīs izejas tapt iesaldētam, aiziet virtuālajā pasaulē vai vienkārši nomirt. Pirmajai opcijai Gļebam vienkārši nav naudas, trešā neparedz nākotnes perspektīvu, bet otrā šķiet ir īstā. Pasaulē spēles jau labu laiku spēlē pilnībā integrējoties virtuālajā pasaulē. Un, ja integrācijas laiks ir pārāk liels, tad persona var arī „norauties” un palikt tajā kā pilnīga sava saimnieko kopija. Fiziskais ķermenis ieiet komā un ar laiku nomirst. Gļebs izvēlas otro versiju un pārceļas un maģijas un zobena pasauli.

Dolg

Sākšu ar pozitīvo, pirmās trīs grāmatas pat ir ļoti lasāmas, jo visa uzmanība tiek pievērsta galvenajam varonim. Ja sākumā viņš ir pilnīgs nūbs un no spēles neko lāga nesaprot, tad laika gaitā viņa izpratne par pasauli un savām spējām kļūst dziļāka un paveras plašas iespējas. Protama lieta, ka autors no otršķirīga varoņa gaitām neveidos veselu sēriju. Tādēļ Gļebs pavisam nemanot kļūst ļoti, ļoti izcils spēlētājs. Viņam daudz veicas, viņš atrod veidus kā apmānīt spēli veidā, kuru ķīniešu miljoni ir palaiduši garām. Taču tāda ir žanra klasika, tur neko daudz izmainīt nevar. Kad spēlē Diablo III tad jau ar mūždien nepaliec pirmajā līmenī.

Inferno

Autoram ir dažas interesantas idejas par reālās un virtuālās pasaules mijiedarbību. Tās katra attīstās pa savu ceļu, bet paliek saistītas kopā. Virtuālajā pasaulē maģija spēj paveikt brīnumainas lietas un tās fons lēnu garu sāk spiest uz realitāti. Virtuālā pasaule ir stratēģisks objekts, un to saprot visas lielvaras. Viņas cenšas monetizēt jauno resursu pēc pilnas programmas. Speciāli institūti strādā pie tā, lai apgrieztu portālus otrādi. Darīt visu, lai uz reālo pasauli varētu transportēt virtuālos priekšmetus, un kas zina, arī tās radījumus.

Pasaule ir dzīva un brīnumu pilna, arī pats spēles un spēlēšanas process ir saprotams un nekādus šablonus nerauj. Šī saprotamība tad ļauj pieņemt arī visdīvainākos notikumu pavērsienu kā realitātei atbilstošus, nevis kā „klavieres no krūmiem”, un par to autoram liels paldies.

Grāmatas galvenais mīnuss ir notikumu globalizācija. Autors nav spējis novaldīt sava varoņa levelapu. Ja sākumā viņš krūmos sit trušus un krāj pieredzi, tad sestās grāmatas beigās viņš jau ved kaujā leģionus. Varoņa krutums pieaug eksponenciāli, un bieži vien viņa jauno spēju apgūšana „lauž” jau esošo pasauli. Ja tas novestu pie kaut kādām loģiskām beigām, nebūtu problēmas, bet šķiet, ka autors nespēj apstāties, un laikam jau Gļebam ir lemts liktenis kļūt par abu pasauļu valdnieku. Tas viss uz beigām noveda pie situācijas, ka pēdējās trīs grāmatās absolūti nebiju spējīgs just līdzi varonim, viņš jau ir tāds megazvaigzne, ka skaidrs, ar viņu nekas vairs nevar notikt.

Bitva

Saprotu autoru un viņa mērķauditoriju. Nav jau nekas slikts, ka sižeta centrā rodams urrā-patriotisms, tāda lieta nevienai tautai par sliktu nav nākusi. Taču vadmotīvs apkārt ir ienaidnieks izraisa smaidu. Taču tā kā Gļebs te ir pārcēlies uz dzīvi, tad viņš to lietu uztver ļoti nopietni. Amerikāņu un Eiropas spēlētāji (arī latviešu mežabrāļi) to vien gaida, lai pilnībā iekarotu krievu klāsteru un aizdzītu visus verdzībā. Krievus apspiež pat spēles algoritmi, viņu lokācijā var dabūt mazāk pieredzi, un labs lūts arī izkrīt retāk. Nu pilnīgi apspiež nabaga spēlētāju nu tā, ka jāceļas un jāiet dot pa muti. Beigās jau aiziet līdz Gregorija lentīšu fabrikas atvēršanai virtuālajā pasaulē. Acīmredzot tagad pēc tādām lietām ir pieprasījums un atradīsies, kam tāds notikumu pavērsiens patiks. Smīdina arī līdz tekstam nonākušās klišejas par ļaunajiem pindosiem, ķīniešiem, kas nozog krievus verdzībai, un galvenā varoņa uzskati par sievietēm. Autors ir reāls šovinists ar tīņa izpratni par sievietēm, galvenais, lai mīl vīru, saprot, ka tas ir mājā saimnieks un vienmēr dod.

Grāmata nav lasāma katra individuāli, tām pat nav sakarīga nobeiguma. Tās beidzas ar klifhangeriem. Starp grāmatas nobeigumu un katras atsevišķas nodaļas nobeigumu nav nekādas saistības. Tāda sajūta, ka paņemts viens pamatīgs ķieģelis un sadalīts reizinātājos. Varbūt pie vainas ir tas, ka visas grāmatas izlasīju reizē vienā rāvienā, un tādēļ bija redzams kvalitātes kritums uz beigām.

Voina

Sērijai kopumā lieku 6 no 10 ballēm. Pirmās trīs ir labas un interesantas, var likt 78 pēdējās gan paliek jūtami švakākas, sākumā notikumi vēl nav ieguvuši tādu episkuma līmeni, ar kuru autors vairs nespēj tikt galā. Pārvēršot Gļebu par tādu kā Maķedonijas Aleksandru un korķi visām pudelēm. Izklaide ir labu labā, nepretendē uz nekādu literāro dziļumu un stāsta par to, kas nosaukumā rakstīts. Ja interesē litRPG žanrs, tad sērijas sākumu rekomendēju, pēdējās lasiet paši uz savu risku.

Bīstamais bēglis by Emma Vigodska

bīstamais bēglis

Šoreiz „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas lasīšanā izvēlējos grāmatu, kuru līdz šim vēl nebiju lasījis. Kā man tas bija izdevies, nezinu, domāju, ka pie vainas ir diezgan dīvainais grāmatas vāks, kurš pārāk neuzrunā lasīšanai. Nu bija pienācis laiks šo nolaidību labot.

1857. gads britiem Indijā padevās slikts, neveiksmīgas koloniālās pārvaldības rezultātā sākās bads, sadusmojās sipaji, un sākās dumpis. Koloniālā karaspēka vadībā sākumā nespēja apspiest dumpi un tas izvērtās asiņainā kampaņā, kura guva lielu atbalstu britu salu iedzīvotāju vidū.

Grāmata ne vairāk ne mazāk mēģina atainot šos notikumus kā centrālo tēlu izmantojot Insuru Pandi, kurš autores prāt ir visa šī dumpja cēlonis. Insurs ir ne tikai nošāvis virsnieku, viņš tiek pacelts līdz visas tautas vadoņu līmenim. Viss pasākums tiek atainots ne tikai kā cīņa pret koloniālistiem, bet arī kā šķiru cīņa. Taču tā kā vēsturi visi labi zina, tad te nekādi “happy end” nav sagaidāmi.

No stāsta viedokļa autorei galīgi nepadodas galvenie varoņi. Insurs ir cilvēks- ideja, kas staigā no ciema uz ciema un iedvesmo zemniekus sacelties. Viņš ir idejas pārņemts, ka pat uz ceļa nejauši atrodot mirušu savu desmit gadus neredzētos sievu, viņš dodas vienkārši tālāk, un pat necenšoties uzmeklēt savu meitu Lelu. Tā sakot, revolūcija ir pāri visam.

Lelu autore mēģina pārtaisīt par tēva ideju ideoloģisko mantinieci. Taču viņai ir trīspadsmit gadi un kopumā atstāj bērna iespaidu. Tādēļ tā visa ideoloģijas uzkrautā nasta no zemākās kastas uz revolūcijas mantinieci, šķiet nedaudz smieklīga. Arī visas grāmatas garumā Lela to vien dara kā cieš, sākumā no faķīra, kas viņu apzīmogo kā zemākas kastas pārstāvi, beidzot ar to, ka laikā nespēj padot ziņu. No vienas puses reālistiski, bet no otras puses bezjēdzīgi likt bērnam nodot ziņas, ja neviens viņu neņem par pilnu.

Dženija ir kāda angļu virsnieka meitiņa, kas pa visu burzmu pamanās nokļūt indiešu ieņemtā pilsētā. Viņas uzdevums ir saprast indiešu cilvēku plašo dvēseli un paraudzīties uz savu valsti kā visu šausmu iemiesojumu.

Tad vēl ir skots Makfernejs, filologs, kurš cenšas pierādīt, ka indiešiem ir sena kultūru, kuru tādēļ vajā britu administratori. Tā sakot, valdošās elites atkritējs, kuru mīl parastie ļaudis, bet ienīst un baidās paša tautieši.

Viss stāsts pretendē uz vēsturiska atstāsta statusu. Daži fakti ir piepušķoti, dažos ir pieļautas kļūdas, piemēram, par Deli arsenāla uzspridzināšanu. Bet kopumā galvenajās līnijās faktu izklāsts ir pietiekoši līdzīgs reāliem notikumiem, lai daļēji to var saukt par vēsturisku romānu. Diemžēl notikumi tiek atainoti tik bezkaislīgi, ka lasītājam beigās ir vienalga gan apkautie indieši, gan badā mirstošie bērni, viņi izskatās pēc fona, kurš tiek mākslīgi uzsvērts, lai izceltu kolonizatoru nežēlastību. Nevar noliegt, patiesībā bija skarba, taču autorei to nav izdevies nodot lasītājam.

Aizkustināja autores atsauce uz Kārli Marksu, kurš savā vēstulē Fridriham Engelsam piesauc Deli sacelšanos un klāt pievieno Deli plānu. Tas gan vēlāk būs jāatdod. Tā nu ir tik mākslīga nodeva sarakstīšanas laikam, ka smiekli nāk.

Lieku 4 no 10 ballēm par mēģinājumu popularizēt maz zināmus vēsturiskos notikumus. Taču mēģinājums visu pabāzt zem šķiru cīņas un citām komunistiskās ideoloģijas tēzēm nav diez ko veiksmīgi izdevies. Tēli ir vāji, un „action” arī nekāds nav. Grāmatas pluss ir tās īsums, nav ilgi jāmokās.

Мастер снов by Алексей Пехов, Елена Бычкова, Наталья Турчанинова

Мастер снов

Pehovs ir viens no maniem iemīļotākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa darbi parasti iedalāmi ļoti labos un izcilos. Taču ir viens izņēmums, ja darbam parādās līdzautores, tad tā kvalitāte, manuprāt, krītas. Ilgu laiku izvairījos no šādu daudzautoru grāmatu lasīšanas. Taču kādā prāta aptumsuma brīdī nolēmu tomēr pamēģināt.

Diezgan tuvā nākotnē vismaz daļa pasaules dzīvo mierā un saticībā. Polisas pasaule ir liela pilsēta, kurā cilvēkiem ir pieejams praktiski viss, gēnu inženierija pagarina dzīvi un jaunību, biotehnoloģijas spēj radīt jaunu ķermeni. Tajā nav nedz karu, nedz vardarbības. Lielākā daļa no iedzīvotājiem nemaz nenojauš, kas tiek darīt, lai šī stabilitāte tiktu nodrošināta. Ar to nodarbojas Sapņu pavēlnieki, viņi rūpējas par to, lai murgi, kas rodas sapņu pasaulē nekad nematerializētos reālajā pasaulē.

Galvenais varonis Ametists, jeb saīsināti Metts, ir viens no sapņu pavēlniekiem. Ir tikai viena maza nianse, viņš savā būtībā ir deimoss, tas nozīmē murgu meistars. Parasti deimosi nodarbojas ar cilvēku apziņas manipulāciju līdz tos noved kapā, bet Metts ir citāds – viņš ir reformējies un kļuvis par nosacīti labo. Cita lieta ir Helēna, jeb Hel, viņa ir tikko uzzinājusi, ka viņai piemīt sapņu pavēlnieka spējas, Metts vienkārši “piemirsis” viņai pateikt, ka arī viņa ir deimoss. Gramatas centrālais sižets ir Metta centieni glābt savu audzēkni no viņas pašas, neļaut nevienu sapnī nogalināt un noturēt uz pareizā ceļa. Sapņu pavēlnieku galvenais uzdevums un veids kā pelnīt naudu ir psihisko slimību novēršana un ārstēšana ar sapņu terapiju.

Pasaule šoreiz ir visnotaļ vienkārši uzbūvēta. Futūristiska pilsēta, kurā vara pieder pieciem sapņu pavēlniekiem. Nomināli pārvaldē ir daudz cilvēku, bet īstos lēmumus pieņem tieši viņi. Pilsēta ir tāds kā cietoksnis, kas aizņem lielu Eiropas daļu, ārpus tās ir salīdzinoša nabadzība, un vietām pat notiek kari. Bankoka ir vieta, uz kuru bēg Polisas tumšie elementi, šādas izvēles iemesls visticamāk ir autora paša apmeklētās vietas. Pasaules vēsture ir visnotaļ shematiska, autori ir izveidojuši politeismu uz grieķu dievu bāzes, tādējādi norādot, ka Polisas vēsturē ir dominējusi grieķu civilizācija, kura acīmredzot nekad nav sabrukusi romiešu iekarojumu rezultātā. Taču neskatoties uz to, autori tomēr Polisu ir uzkonstruējuši uz mūsu pašu vēstures ekstrapolācijas pamata, nevis savas izmantojot savu alternatīvo vēsturi.

Sapņu pasaule ir pavisam cita lieta, tā vairāk ir atkarīga no cilvēka, kura prātā sapnis norisinās. No tā, vai viņam visi ir mājās, un daudziem citiem faktoriem. Sapņu aprakstos autori patiešām ir pacentušies un izpaudušies. Sapņu korekcijas process satur diezgan daudz moderno datorspēļu elementus, bet kuram tad nepatīk datorspēles. Tikai jāpiebilst, ka Metts pacientu ārstēšanai lieto netradicionālas metodes, izvēloties visefektīvāko, jo deimosiem jau morāle ir nedaudz citāda.

Viena lieta, kuru autoru kolektīvam gribas pārmest, ir sižeta apraušana pusvārdā. Es jau saprotu mārketings, neviens neizdod 800 lapaspuses biezus darbus un citas lietas. Taču, pat rakstot triloģijas un citas loģijas, labs stils, manuprāt, katru grāmatu vairāk vai mazāk nobeigt smuki. Ar lasītāju līdz nākamajam gadam, kad iznāks nākošā sērijas grāmata var atgadīties vis kaut kas, un ne visi sagaidīs jaunos kartupeļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un lasāma grāmata. Ja pieķeries pie lasīšanas, tad izrausi cauri vienā piegājienā. Sižets ir pietiekoši dinamisks, lai parautu lasītāju, un sapņu pasaules koncepcija ir labi realizēta. Ja esi Pehova fans tad droši vari lasīt, ja ne, tad ir arī labākas grāmatas iznākušas.

Лорд. (Небесные дороги, #1) by Николай Степанов

Lord

Reizēm man gadās noiet neceļos, un sērijas “Фантастический боевик” grāmatu lasīšana ir mans guilty pleasure. Tā arī neesmu spējis sev izskaidrot to, kādēļ es noraujos no ķēdes, un tā vietā, lai lasītu patiešām labas grāmatas, es riskēju uzrauties uz viduvēja fantāzijas gabalu, kura sižets ir tikpat neparedzams kā meksikāņu seriāls.

Leonīds Carkovs kādu dienu pastaigājas un neatgriežas mājās. Viņu nolaupa un izved cauri Membrānai. Kardom karalistē karalis guļ uz nāves gultas, sākas cīņa par varu. Troņa pretendentu ir daudz, taču galvenais ir kāds spēks, kurš līdz šim sevi nemaz nav afišējis. Varbūt šie notikumi ir sagadīšanās, varbūt rūpīgi izplānots plāns.  Leonīdam nākas to visu uzzināt pašam, riskējot ar savu dzīvību.

No Stepanova es nekādu šedervu negaidīju, pat laikos, kas krievu fantāzija savas novitātes dēļ šķita meistarības virsotnes, man autors kotējās kā vidēji labs un lasāms. Viņš mīl savos standarta sižetos iepīt pāris standarta lietas, kuras man īsti nekad nav patikušas. Pirmā ir galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi, tie vairāk atgādina astoņdesmito deviņdesmito gadu pornofilmu scenārijus (amazones, nimfomānes utml., kas uzvestas ar fantāzijas piesitienu). Nekādu pievienoto vērtību lasītājam tas nedod, bet varbūt esmu pārāk cimperlīgs. Otra lieta ir varoņa dzīvošana nezinot par savām superspējām, tās vienmēr māca kāds vecs vīrs. Šoreiz vecais vīrs māca sapnī. Leonīds guļ, bet patiesībā viņš trenējas matriksā. Skaidra lieta, ka ar tādiem nosacījumiem autors var pārāk neaizrauties ar tēla veidošanu, viņš visas spējas pie vajadzības nosapņos.

Pasaule sākotnēji solās interesanta, tā sastāv no virs zemes lidojošām milzīgām salām. Lidojumu nodrošina kāds augs viala, kas palielina salas celtspēju. Jo īpašnieka sala augstāka, jo augstāks statuss. Papildus eksistē vēl mākoņu ceļi, pa kuriem staigāt var tikai lordi. Taču tās ir tikai ieskicētas dekorācijas, jo autors pasauli tikpat kā neizmanto. Tik vien kā amazones, džungļi, pilsētas un ezeri. Neprasiet man, kā lordu mākoņu ceļi sinhronē augstumu, ja kāda sala paceļas augstāk vai nolaižas zemāk – maģija.

Galvenais varonis – nav jēgas runāt par viņa izaugsmi, viņš iet uz galvaspilsētu kā pa dzeltenā bruģa ceļu, laiku pa laikam nokniebjas ar kādu jaunkundzi, atklāj pa superspējām un gāž no kātiem naidniekus bariem. Sekundārie varoņi ir specdienestu vadītāji, bet tie tikai cenšas apslāpēt dumju uguni un reaģē uz ļaunā tēla izraisītajiem notikumiem. Kardom karalistē ir daudz slepeno dienestu, bet visi kaut kā nogulējuši valsts apvērsuma organizēšanu, kurā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Skaidrs, ka ar tādiem padotajiem tālu nevar tikt, un specdienestu vadītājiem ar visu jānodarbojas pašiem.

Antagonists ir no tiem, kuri ja tu viņam nejauši uzkāpsi uz kājas tramvajā, sekos tev līdz mūža beigām ar mērķi atriebties. Viņam piemīt arī šis tas cilvēcisks bez atriebšanās, fināla cīņā viņam patīk izrunāties par dzīvi, saviem plāniem un pretinieku bezspēcību. Atšķirībā no Leonīda, ļaunajam tēlam vismaz ir skaidrība, ko viņš dara, un kādēļ darbi jāplāno uz priekšu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet ir daudzas labākas lietas sarakstītas. Pat šim pašam autoram ir agrāk izdevušies labāki darbi. Vai es lasīšu pārējās sērijas grāmatas? Gribētos domāt ka nē, bet nekad jau nevar zināt.

Раб Запертых Земель by Артем Каменистый

Rab zaperih zemelj

Rosa piedzīvojumi datorspēlē „Otrā pasaule” turpinās. Par pirmo es jau nesen rakstīju … . Šo grāmatu es gaidīju ar nepacietību, kaut kā mani tas literārais RPG žanrs ir pavilcis. Bet tas jau arī bija sagaidāms, lielākoties manis spēlētās spēles ir RPG Ja es Youtube skatos spēļu walkthrough, tad tie ir veltīti RPG spēlēm.

Otrā pasaule nav vienkārši spēle, tā ir spēle ar pilnu realitātes simulāciju. Šo spēli nekontrolē cilvēki, ar to nodarbojas vairāki mākslīgie intelekti. Viņi cenšas, lai viss būtu godīgi, un katram tiktu pēc spējām. Tieši tāpēc to spēlē praktiski visi, jo var būt droši, ka sasniegumi ir atkarīgi tikai no tevis paša. Ross ir cilvēks bez ķermeņa, tādu šeit ir daudz, spēle to pieļauj, un visa viņa dzīve ir šī spēle. Iepriekš viņam izdevās tīri labi pacelties, iegūt dažas ļoti neparastas spējas. Šķiet, dzīve iet uz augšu, bet nekā. Viņa provincē pēkšņi iebrūk monstri, kas sagrauj visu infrastruktūru un sagrābj Rosu gūstā. Viņš atkal ir spiests ķerties pie jau pazīstamās cērtes un doties uz raktuvēm rakt zeltu.

Rakstot pirmo grāmatu, autors pats sevi iedzina stūrī. Beigu beigās viņam bija sanācis supervaronis, kas spēja uzvarēt praktiski jebkuru viens pats. Lai izlīdzinātu situāciju, viņš ķeras pie scenārija, kur galveno varoni sāk tvarstīt veselas ģildes. Un beigu beigās atmet tām ar roku un ievieš vēl trešo nezināmo pusi mobus (monstri kurus spēlē parasti galina nost varonis), kuri atgādina spēlētājus un kuri spēj stāties pretī visai spēlētāju impērijai. Ja esam piekasīgi, tad tas ir visnotaļ slikts paņēmiens, kā atrast izeju no situācijas. Bet tiem, kas spēlējuši RPG, tāpat ir skaidrs, ka aiz katra bosa slēpjas nākamais vēl stiprāks boss, tā ir spēles realitāte.

Literārajā RPG, cik rāda pieredze, nav vērts gaidīt varoņa izaugsmi. Nē, levelapi un ieroču līmenis augs nepārtraukti, bet rakstura un citas īpašības īpaši nemainīsies. Visi dialogi būs par spēles mehāniku, jo spēlējot tā ir pieņemts, ka tu neinteresējies par savu biedru reālo dzīvi. Ir daudz priekšmetu (loot) aprakstu un cīņu apraksti. Te gan ir visa sižeta visvājākā vieta, šo spēli spēlē miljardiem cilvēku, un tieši Ross ir tas, kurš atrod spēles mehānikā robu, kas ļauj viņam ātri pacelties nebijušos augstumos. Jā, autors atsaucas uz nestandarta rases izvēli un šķietami nesabalansēto primāro īpašību punktu sadalīšanu, taču tas viss ir ar baltiem diegiem šūts. Cilvēks, kurš spēlē šī tipa spēles zina, ka visi spēlētāji kopā ir izmēģinājuši praktiski visus personāža attīstības scenārijus, atliek tikai palasīt forumus. Un stratēģija, kurā tu iegūsti augsta līmeņa petu (monstrs, kurš pakļaujas spēlētājam), un kurš tad dara melno darbu spēlētāja vietā, ir acīmredzama. Bet nē, Ross ir pirmais, kas to ekspluatē, bet pārējie tikai plāta rokas.

Lai vai kā tur nebūtu ar balansa saglabāšanu, lasīšanas process ir aizraujošs. Cilvēkam, kurš nav spēlējis Diablo, Skyrim, World of Warcraft vai kādu citu no daudzajām RPG spēlēm, ieteiktu droši šo grāmatu nelasīt. Bet, ja esi no tiem, kas var stundām ilgi pētīt sava personāža ekipējumu, mēģinot atrast ideālo kombināciju kārtējai cīņai un lasi katru atrasto informācijas drumstalu par spēles pasauli, tad šo grāmatu ir vērts pamēģināt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tīrākā smadzeņu košļene cilvēkam ar specifisku interešu loku. Taču, ja gadās brīdis, kad pats nevari kapāt RPG, bet gribas, tad šāda grāmata ir laba alternatīva.

Драконов бастард by Илья Крымов

ДРАКОНОВ БАСТАРД

Šis autors pievērsa manu uzmanību ar savu pirmo darbu Дети Силаны. Паук из Башни. Nevar teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet pilnīgs sviests tas nebija. Un mūsdienās tādu autoru, kas kvantitātei neziedotu kvalitāti, šajā žanrā paliek aizvien mazāk. Tādēļ par šo grāmatu biju informēts jau laikus, un atlika vien sagaidīt, kad tā parādīsies grāmatveikalos.

Tobiuss Kode ir Rivenas Akadēmijas maģistrs. Iespējams, ka jaunākais maģistrs visas akadēmijas vēsture. Taču viss notika godīgi, pārbaudījumi izturēti un maga zizlis saņemts. Liekas, kas nekait, nu var klīst pa pasauli un turpināt savus pētījumus. Taču katram magam ir tāda lieta kā Dzīves pavediens, tas ved viņu cauri dzīve un aizved magu tur, kur viņš ir vajadzīgs. Prātīgam magam, lai arī cik liels egoists viņš nebūtu, ir prātīgi šim pavedienam sekot. Citādi var iziet plāni. Brīvo gribu neviens nav atcēlis, taču iet pret likteni nozīmē drīzu nāvi. Liktenis liek Tobiusam doties tālā ceļā, lai atrastu zudušo magu bibliotēku.

Galvenais varonis ir visnotaļ apdāvināts mags, visu savu salīdzinoši īso dzīvi veltījis maģijas izpētei, izgudrojis daudzas jaunas burvestības, vienu vārdu sakot brīnumbērns. Tas viss nozīmē tikai vienu, viņam praktiski nav vājo vietu, viņš ir neuzvarams un neapstādināms. Vispār tādi pārcilvēki ir visi magi, bet Tobiass ir īpašs gadījums, viņš ir arī pelēkais mags. No visa šī izriet, ka Tobiasam jebkurš uzdevums ir pa spēkam, tur kur citi pirms viņa ir gājuši bojā, tur viņš iet cauri neiesvīstot. Skaidra lieta, ka sižetam šāds supemags nāk tikai par sliktu, jo varoņa ceļš paredz ciešanas no varoņa puses un izaugsmi. Pie tam izaugsmei nevajadzētu būtu tikai kā maģiskā potenciāla palielināšana. Autora vienīgais veids kā ierobežot savu varoni ir ar ārējiem apstākļiem atņemt vai samazināt tā maģiju. Tad viņš paliek par parastu cilvēku ar minimālām iespējām. Taču arī šeit nevarētu runāt ar īpašu izdomu magu cietums un antimaģskie lauki.

Sižets ir kvests aiz kvesta. Varonis uz vietas nesēž ne brīdi. Rodas iespaids, ka Tobiuss piedalās kādā RPG datorspēlē, kuras spēlētājam ir ienācis galvā iespējami ātri sasniegt visaugstāko līmeni. Piedzīvojumi ir visnotaļ spraigi, un ja piemirstam faktu, ka ar Tobiasu nekas slikts nevar notikt, pat interesanti. Piedzīvojumu ģenerētāja ir paša maga Dzīves līnija, kurai viņš neatlaidīgi seko. Tie ir visdažādākie – pazudušu vietu meklēšana, cīņa ar maģiskiem golemiem un beigu beigās pēdējā cīņa ar antagonistu.

Antagonists, manuprāt, autoram izdevies vislabāk. Viņu grāmatā nemaz nevar pamanīt. Viņa darbi jā tie parādās laiku a laikam, bet pats vaininieks slēpjas ēnā. Antagonistam pat ir mērķis apvienot visas sadrumstalotās valstis kopā Impērijā un pacelt maģijas attīstību jaunā līmenī. Stratēģis viņš ir pamatīgs, bet kā jau visi ļaunie viņam pirms pēdējās kaujas patīk gari runāt.

Valemar pasauli apdzīvo desmitiem rasu. Senlaikos tā ir bijusi vienota impērija, kurā valdījis pirmais mags Džassars, bet tad viņš aizgāja un Impērija sabirza gabalos. Lieki spriedelēt par ekosistēmu pasaulē, kurā bez floras un faunas strādā arī maģija un kurā atrodamas būtnes, kas brīvi ceļo starp pasaulēm. Te atrodams gan standarta rūķu, elfu, haflingu komplekts, gan pāris autora izdomātas rases. Nesen lasīju, ka tā esot nodrāzta lieta būvēt pasaules uz sabrukušu Impēriju bāzes. Tas redz nepamatoti rada senas vēstures iespaidu. Nezinu, man kā reiz patīk šādi darbi, kuros jūtams tas, ka pasaule ir sena ar vēsturi, fantāzijas grāmatās tomēr prevalē fantāzija.

No personāžiem kaut cik piestrādāts ir tikai pie Tobiusa, pārējie lielākoties ir fona spēlētāji, nevar teikt, ka slikti, bet viņos prevalē standarta īpašību kopums, kas pārāk viņu neizšķir vienu no otra. Komandas galvenajam varonim nav viņš paļaujas tikai uz maģiskiem konstruktiem un diviem pieradinātiem maģiskiem radījumiem. Bet godīgi, ja tev ir dzīva soma, kas var norīt lielgabalu un noslēpt to blakus dimensijā, tad nekas cits tev arī vajadzīgs nav.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, autors spiež uz piedzīvojumiem, ātru notikumu attīstību un kauju aprakstiem (tie viņam sanāk ļoti labi).

Летос (Синее пламя #1) by Алексей Пехов

Letos

Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa grāmatas es cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, atmetot malā visas esošās prioritātes. Viņš ir arī viens no tiem retajiem rakstniekiem, par kuru grāmatu iznākšanas datumiem es sekoju līdzi un patiešām gaidu viņa jaunos darbus. Tāpēc šīs grāmatas ieraudzīšana grāmatu veikalā man nebija nekāds pārsteigums, drīzāk gaidīts notikums.

Kataklizma ir sašķēlusi reiz Vienoto karalisti daudzās hercogistēs. Maģija ir iznīcinājusi ierasto pasauli, varenie burvji ir krituši, varoņi pazuduši un nabagi tikuši pie varas. Kopš kataklizmas ir pagājuši tūkstoš gadus, un cilvēki tā laika notikumus atceras tikai vairs kā leģendas un māņus. Senos dievus un mošķus cilvēki ir aizmirsuši, bet tas gan nenozīmē, ka tie ir aizmirsuši cilvēkus. Letos ir skarba zeme, te nav ieteicams nomirt naktī, te mirušie medī dzīvos, un laiku pa laikam parādās kaut kas tāds, kas citur tiek uzskatīts par leģendu. Letos, iespējams, būs vieta, kur reiz zaudējušie mēģinās atgūt varu.

Kas mani saista Pehova pasaulēs? Tā ir detalizācija. Šeit ir pārdomāts gandrīz viss ekonomika, sabiedriskā iekārta, reliģija un maģijas sistēma. Te visam ir noteikti parametri, un kaut kam notikt ārpus definētajiem ietvariem ir mazvarbūtiski. Viņa pasaulēs nav raksturīgi „izstumt no krūmiem klavieres” vajadzīgajā brīdī. Pat ja kāds brīnumaini izglābjas, tam ir sava cena. Arī šī grāmata nav izņēmums, šeit ir pasaule, kurā cilvēki cenšas izdzīvot jau tūkstoš gadu. Kataklizma vēl nav beigusies, no pēdējā kara starp burvjiem un Piekalto ir palicis pāri bagātīgs mantojums. Daļa no pasaules nav cilvēku dzīvošanai piemērota. Pārējā pasaule kalpo kā nemitīgs atgādinājums par zaudēto zelta laikmetu. Cilvēki dzīvo uz bijušā civilizācijas drupām un saprot, ka viņiem nākotnē nav nekādas perspektīvas.

Otra lieta ir varoņi, tie savā būtībā ir pakļauti žanra kanoniem, taču tie nekad nav baltā tērpti taisnības cīnītāji. Teo savulaik ir bijis slavens cirka akrobāts, viņa hobijs ir seno vietu pārmeklēšana, un kāds atradums viņam atnes nelaimi. Vispirms viņš nonāk kādas pilsētas mēra nežēlastībā un vēlāk uzzina, ka viņam ir visas izredzes pārtapt par dēmonu mājokli. Grāmatas gaitā Teo no vientiesīga cirkus mākslinieka kļūst par nopietnu piedzīvojumu meklētāju. Sadursmes ar algotiem slepkavām, augšāmceltiem miroņiem, nārām un citiem brīnumiem viņu norūda un maina dzīves prioritātes. Laviani ir nedaudz ragana, taču viņas galvenais arods ir slepkavošana. Viņa nāk no kāda ļoti slepena klana, kas pēc būtības kontrolē visu hercogistu kriminālo pasauli. Ja kāds vietējais pārstāvis iziet no rāmjiem, tad tādi kā viņa tiek sūtīti viņu likvidēt. Viņai Letos ir bērnības zeme, un kad nav citu iespēju aizbēgt no vajātājiem, viņa nolemj atgriezties tur. Taču viņa nav radusi dzīvot bez mērķa, un šeit viņa savu mērķi atrod. Šerona – nekromante, kuras ikdienas uzdevums ir dažādu mošķu iznīcināšana un mirušo aizgādāšana prom no dzīvo pasaules. Taču vienu dienu viņai nozog pameitu un nekromante dodas viņu glābt. Viņa arī ir tā, kas virza sižetu. Kāds dēmons ar viltību un solījumiem panāk, ka gan Teo, gan Laviani pievienojas Šeronas meklējumiem.

Sižets ir standarta varoņa ceļš, īsti gan vēl nav skaidrs, kurš būs šis varonis – Teo vai Šerona. Laviani uz varoni nevelk, jo viņa ir pārāk vīlusies šajā pasaulē un vairāk uzņemas atbalsta lomu. Iespējams, ka varonis būs Tions, viens no tiem, kas ievārīja Kataklizmu. Lai gan daļu no viņa ceļa mēs uzzinām no leģendām.

Grāmata izlasās vienā elpas vilcienā un pēc tās izlasīšanas gribētos uzreiz lasīt arī turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantasy, kurā ar bagātu mitoloģiju un smalki pārdomātu pasauli iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: