Navigate / search

Лорд. (Небесные дороги, #1) by Николай Степанов

Lord

Reizēm man gadās noiet neceļos, un sērijas “Фантастический боевик” grāmatu lasīšana ir mans guilty pleasure. Tā arī neesmu spējis sev izskaidrot to, kādēļ es noraujos no ķēdes, un tā vietā, lai lasītu patiešām labas grāmatas, es riskēju uzrauties uz viduvēja fantāzijas gabalu, kura sižets ir tikpat neparedzams kā meksikāņu seriāls.

Leonīds Carkovs kādu dienu pastaigājas un neatgriežas mājās. Viņu nolaupa un izved cauri Membrānai. Kardom karalistē karalis guļ uz nāves gultas, sākas cīņa par varu. Troņa pretendentu ir daudz, taču galvenais ir kāds spēks, kurš līdz šim sevi nemaz nav afišējis. Varbūt šie notikumi ir sagadīšanās, varbūt rūpīgi izplānots plāns.  Leonīdam nākas to visu uzzināt pašam, riskējot ar savu dzīvību.

No Stepanova es nekādu šedervu negaidīju, pat laikos, kas krievu fantāzija savas novitātes dēļ šķita meistarības virsotnes, man autors kotējās kā vidēji labs un lasāms. Viņš mīl savos standarta sižetos iepīt pāris standarta lietas, kuras man īsti nekad nav patikušas. Pirmā ir galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi, tie vairāk atgādina astoņdesmito deviņdesmito gadu pornofilmu scenārijus (amazones, nimfomānes utml., kas uzvestas ar fantāzijas piesitienu). Nekādu pievienoto vērtību lasītājam tas nedod, bet varbūt esmu pārāk cimperlīgs. Otra lieta ir varoņa dzīvošana nezinot par savām superspējām, tās vienmēr māca kāds vecs vīrs. Šoreiz vecais vīrs māca sapnī. Leonīds guļ, bet patiesībā viņš trenējas matriksā. Skaidra lieta, ka ar tādiem nosacījumiem autors var pārāk neaizrauties ar tēla veidošanu, viņš visas spējas pie vajadzības nosapņos.

Pasaule sākotnēji solās interesanta, tā sastāv no virs zemes lidojošām milzīgām salām. Lidojumu nodrošina kāds augs viala, kas palielina salas celtspēju. Jo īpašnieka sala augstāka, jo augstāks statuss. Papildus eksistē vēl mākoņu ceļi, pa kuriem staigāt var tikai lordi. Taču tās ir tikai ieskicētas dekorācijas, jo autors pasauli tikpat kā neizmanto. Tik vien kā amazones, džungļi, pilsētas un ezeri. Neprasiet man, kā lordu mākoņu ceļi sinhronē augstumu, ja kāda sala paceļas augstāk vai nolaižas zemāk – maģija.

Galvenais varonis – nav jēgas runāt par viņa izaugsmi, viņš iet uz galvaspilsētu kā pa dzeltenā bruģa ceļu, laiku pa laikam nokniebjas ar kādu jaunkundzi, atklāj pa superspējām un gāž no kātiem naidniekus bariem. Sekundārie varoņi ir specdienestu vadītāji, bet tie tikai cenšas apslāpēt dumju uguni un reaģē uz ļaunā tēla izraisītajiem notikumiem. Kardom karalistē ir daudz slepeno dienestu, bet visi kaut kā nogulējuši valsts apvērsuma organizēšanu, kurā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Skaidrs, ka ar tādiem padotajiem tālu nevar tikt, un specdienestu vadītājiem ar visu jānodarbojas pašiem.

Antagonists ir no tiem, kuri ja tu viņam nejauši uzkāpsi uz kājas tramvajā, sekos tev līdz mūža beigām ar mērķi atriebties. Viņam piemīt arī šis tas cilvēcisks bez atriebšanās, fināla cīņā viņam patīk izrunāties par dzīvi, saviem plāniem un pretinieku bezspēcību. Atšķirībā no Leonīda, ļaunajam tēlam vismaz ir skaidrība, ko viņš dara, un kādēļ darbi jāplāno uz priekšu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet ir daudzas labākas lietas sarakstītas. Pat šim pašam autoram ir agrāk izdevušies labāki darbi. Vai es lasīšu pārējās sērijas grāmatas? Gribētos domāt ka nē, bet nekad jau nevar zināt.

Раб Запертых Земель by Артем Каменистый

Rab zaperih zemelj

Rosa piedzīvojumi datorspēlē „Otrā pasaule” turpinās. Par pirmo es jau nesen rakstīju … . Šo grāmatu es gaidīju ar nepacietību, kaut kā mani tas literārais RPG žanrs ir pavilcis. Bet tas jau arī bija sagaidāms, lielākoties manis spēlētās spēles ir RPG Ja es Youtube skatos spēļu walkthrough, tad tie ir veltīti RPG spēlēm.

Otrā pasaule nav vienkārši spēle, tā ir spēle ar pilnu realitātes simulāciju. Šo spēli nekontrolē cilvēki, ar to nodarbojas vairāki mākslīgie intelekti. Viņi cenšas, lai viss būtu godīgi, un katram tiktu pēc spējām. Tieši tāpēc to spēlē praktiski visi, jo var būt droši, ka sasniegumi ir atkarīgi tikai no tevis paša. Ross ir cilvēks bez ķermeņa, tādu šeit ir daudz, spēle to pieļauj, un visa viņa dzīve ir šī spēle. Iepriekš viņam izdevās tīri labi pacelties, iegūt dažas ļoti neparastas spējas. Šķiet, dzīve iet uz augšu, bet nekā. Viņa provincē pēkšņi iebrūk monstri, kas sagrauj visu infrastruktūru un sagrābj Rosu gūstā. Viņš atkal ir spiests ķerties pie jau pazīstamās cērtes un doties uz raktuvēm rakt zeltu.

Rakstot pirmo grāmatu, autors pats sevi iedzina stūrī. Beigu beigās viņam bija sanācis supervaronis, kas spēja uzvarēt praktiski jebkuru viens pats. Lai izlīdzinātu situāciju, viņš ķeras pie scenārija, kur galveno varoni sāk tvarstīt veselas ģildes. Un beigu beigās atmet tām ar roku un ievieš vēl trešo nezināmo pusi mobus (monstri kurus spēlē parasti galina nost varonis), kuri atgādina spēlētājus un kuri spēj stāties pretī visai spēlētāju impērijai. Ja esam piekasīgi, tad tas ir visnotaļ slikts paņēmiens, kā atrast izeju no situācijas. Bet tiem, kas spēlējuši RPG, tāpat ir skaidrs, ka aiz katra bosa slēpjas nākamais vēl stiprāks boss, tā ir spēles realitāte.

Literārajā RPG, cik rāda pieredze, nav vērts gaidīt varoņa izaugsmi. Nē, levelapi un ieroču līmenis augs nepārtraukti, bet rakstura un citas īpašības īpaši nemainīsies. Visi dialogi būs par spēles mehāniku, jo spēlējot tā ir pieņemts, ka tu neinteresējies par savu biedru reālo dzīvi. Ir daudz priekšmetu (loot) aprakstu un cīņu apraksti. Te gan ir visa sižeta visvājākā vieta, šo spēli spēlē miljardiem cilvēku, un tieši Ross ir tas, kurš atrod spēles mehānikā robu, kas ļauj viņam ātri pacelties nebijušos augstumos. Jā, autors atsaucas uz nestandarta rases izvēli un šķietami nesabalansēto primāro īpašību punktu sadalīšanu, taču tas viss ir ar baltiem diegiem šūts. Cilvēks, kurš spēlē šī tipa spēles zina, ka visi spēlētāji kopā ir izmēģinājuši praktiski visus personāža attīstības scenārijus, atliek tikai palasīt forumus. Un stratēģija, kurā tu iegūsti augsta līmeņa petu (monstrs, kurš pakļaujas spēlētājam), un kurš tad dara melno darbu spēlētāja vietā, ir acīmredzama. Bet nē, Ross ir pirmais, kas to ekspluatē, bet pārējie tikai plāta rokas.

Lai vai kā tur nebūtu ar balansa saglabāšanu, lasīšanas process ir aizraujošs. Cilvēkam, kurš nav spēlējis Diablo, Skyrim, World of Warcraft vai kādu citu no daudzajām RPG spēlēm, ieteiktu droši šo grāmatu nelasīt. Bet, ja esi no tiem, kas var stundām ilgi pētīt sava personāža ekipējumu, mēģinot atrast ideālo kombināciju kārtējai cīņai un lasi katru atrasto informācijas drumstalu par spēles pasauli, tad šo grāmatu ir vērts pamēģināt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tīrākā smadzeņu košļene cilvēkam ar specifisku interešu loku. Taču, ja gadās brīdis, kad pats nevari kapāt RPG, bet gribas, tad šāda grāmata ir laba alternatīva.

Драконов бастард by Илья Крымов

ДРАКОНОВ БАСТАРД

Šis autors pievērsa manu uzmanību ar savu pirmo darbu Дети Силаны. Паук из Башни. Nevar teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet pilnīgs sviests tas nebija. Un mūsdienās tādu autoru, kas kvantitātei neziedotu kvalitāti, šajā žanrā paliek aizvien mazāk. Tādēļ par šo grāmatu biju informēts jau laikus, un atlika vien sagaidīt, kad tā parādīsies grāmatveikalos.

Tobiuss Kode ir Rivenas Akadēmijas maģistrs. Iespējams, ka jaunākais maģistrs visas akadēmijas vēsture. Taču viss notika godīgi, pārbaudījumi izturēti un maga zizlis saņemts. Liekas, kas nekait, nu var klīst pa pasauli un turpināt savus pētījumus. Taču katram magam ir tāda lieta kā Dzīves pavediens, tas ved viņu cauri dzīve un aizved magu tur, kur viņš ir vajadzīgs. Prātīgam magam, lai arī cik liels egoists viņš nebūtu, ir prātīgi šim pavedienam sekot. Citādi var iziet plāni. Brīvo gribu neviens nav atcēlis, taču iet pret likteni nozīmē drīzu nāvi. Liktenis liek Tobiusam doties tālā ceļā, lai atrastu zudušo magu bibliotēku.

Galvenais varonis ir visnotaļ apdāvināts mags, visu savu salīdzinoši īso dzīvi veltījis maģijas izpētei, izgudrojis daudzas jaunas burvestības, vienu vārdu sakot brīnumbērns. Tas viss nozīmē tikai vienu, viņam praktiski nav vājo vietu, viņš ir neuzvarams un neapstādināms. Vispār tādi pārcilvēki ir visi magi, bet Tobiass ir īpašs gadījums, viņš ir arī pelēkais mags. No visa šī izriet, ka Tobiasam jebkurš uzdevums ir pa spēkam, tur kur citi pirms viņa ir gājuši bojā, tur viņš iet cauri neiesvīstot. Skaidra lieta, ka sižetam šāds supemags nāk tikai par sliktu, jo varoņa ceļš paredz ciešanas no varoņa puses un izaugsmi. Pie tam izaugsmei nevajadzētu būtu tikai kā maģiskā potenciāla palielināšana. Autora vienīgais veids kā ierobežot savu varoni ir ar ārējiem apstākļiem atņemt vai samazināt tā maģiju. Tad viņš paliek par parastu cilvēku ar minimālām iespējām. Taču arī šeit nevarētu runāt ar īpašu izdomu magu cietums un antimaģskie lauki.

Sižets ir kvests aiz kvesta. Varonis uz vietas nesēž ne brīdi. Rodas iespaids, ka Tobiuss piedalās kādā RPG datorspēlē, kuras spēlētājam ir ienācis galvā iespējami ātri sasniegt visaugstāko līmeni. Piedzīvojumi ir visnotaļ spraigi, un ja piemirstam faktu, ka ar Tobiasu nekas slikts nevar notikt, pat interesanti. Piedzīvojumu ģenerētāja ir paša maga Dzīves līnija, kurai viņš neatlaidīgi seko. Tie ir visdažādākie – pazudušu vietu meklēšana, cīņa ar maģiskiem golemiem un beigu beigās pēdējā cīņa ar antagonistu.

Antagonists, manuprāt, autoram izdevies vislabāk. Viņu grāmatā nemaz nevar pamanīt. Viņa darbi jā tie parādās laiku a laikam, bet pats vaininieks slēpjas ēnā. Antagonistam pat ir mērķis apvienot visas sadrumstalotās valstis kopā Impērijā un pacelt maģijas attīstību jaunā līmenī. Stratēģis viņš ir pamatīgs, bet kā jau visi ļaunie viņam pirms pēdējās kaujas patīk gari runāt.

Valemar pasauli apdzīvo desmitiem rasu. Senlaikos tā ir bijusi vienota impērija, kurā valdījis pirmais mags Džassars, bet tad viņš aizgāja un Impērija sabirza gabalos. Lieki spriedelēt par ekosistēmu pasaulē, kurā bez floras un faunas strādā arī maģija un kurā atrodamas būtnes, kas brīvi ceļo starp pasaulēm. Te atrodams gan standarta rūķu, elfu, haflingu komplekts, gan pāris autora izdomātas rases. Nesen lasīju, ka tā esot nodrāzta lieta būvēt pasaules uz sabrukušu Impēriju bāzes. Tas redz nepamatoti rada senas vēstures iespaidu. Nezinu, man kā reiz patīk šādi darbi, kuros jūtams tas, ka pasaule ir sena ar vēsturi, fantāzijas grāmatās tomēr prevalē fantāzija.

No personāžiem kaut cik piestrādāts ir tikai pie Tobiusa, pārējie lielākoties ir fona spēlētāji, nevar teikt, ka slikti, bet viņos prevalē standarta īpašību kopums, kas pārāk viņu neizšķir vienu no otra. Komandas galvenajam varonim nav viņš paļaujas tikai uz maģiskiem konstruktiem un diviem pieradinātiem maģiskiem radījumiem. Bet godīgi, ja tev ir dzīva soma, kas var norīt lielgabalu un noslēpt to blakus dimensijā, tad nekas cits tev arī vajadzīgs nav.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, autors spiež uz piedzīvojumiem, ātru notikumu attīstību un kauju aprakstiem (tie viņam sanāk ļoti labi).

Летос (Синее пламя #1) by Алексей Пехов

Letos

Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa grāmatas es cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, atmetot malā visas esošās prioritātes. Viņš ir arī viens no tiem retajiem rakstniekiem, par kuru grāmatu iznākšanas datumiem es sekoju līdzi un patiešām gaidu viņa jaunos darbus. Tāpēc šīs grāmatas ieraudzīšana grāmatu veikalā man nebija nekāds pārsteigums, drīzāk gaidīts notikums.

Kataklizma ir sašķēlusi reiz Vienoto karalisti daudzās hercogistēs. Maģija ir iznīcinājusi ierasto pasauli, varenie burvji ir krituši, varoņi pazuduši un nabagi tikuši pie varas. Kopš kataklizmas ir pagājuši tūkstoš gadus, un cilvēki tā laika notikumus atceras tikai vairs kā leģendas un māņus. Senos dievus un mošķus cilvēki ir aizmirsuši, bet tas gan nenozīmē, ka tie ir aizmirsuši cilvēkus. Letos ir skarba zeme, te nav ieteicams nomirt naktī, te mirušie medī dzīvos, un laiku pa laikam parādās kaut kas tāds, kas citur tiek uzskatīts par leģendu. Letos, iespējams, būs vieta, kur reiz zaudējušie mēģinās atgūt varu.

Kas mani saista Pehova pasaulēs? Tā ir detalizācija. Šeit ir pārdomāts gandrīz viss ekonomika, sabiedriskā iekārta, reliģija un maģijas sistēma. Te visam ir noteikti parametri, un kaut kam notikt ārpus definētajiem ietvariem ir mazvarbūtiski. Viņa pasaulēs nav raksturīgi „izstumt no krūmiem klavieres” vajadzīgajā brīdī. Pat ja kāds brīnumaini izglābjas, tam ir sava cena. Arī šī grāmata nav izņēmums, šeit ir pasaule, kurā cilvēki cenšas izdzīvot jau tūkstoš gadu. Kataklizma vēl nav beigusies, no pēdējā kara starp burvjiem un Piekalto ir palicis pāri bagātīgs mantojums. Daļa no pasaules nav cilvēku dzīvošanai piemērota. Pārējā pasaule kalpo kā nemitīgs atgādinājums par zaudēto zelta laikmetu. Cilvēki dzīvo uz bijušā civilizācijas drupām un saprot, ka viņiem nākotnē nav nekādas perspektīvas.

Otra lieta ir varoņi, tie savā būtībā ir pakļauti žanra kanoniem, taču tie nekad nav baltā tērpti taisnības cīnītāji. Teo savulaik ir bijis slavens cirka akrobāts, viņa hobijs ir seno vietu pārmeklēšana, un kāds atradums viņam atnes nelaimi. Vispirms viņš nonāk kādas pilsētas mēra nežēlastībā un vēlāk uzzina, ka viņam ir visas izredzes pārtapt par dēmonu mājokli. Grāmatas gaitā Teo no vientiesīga cirkus mākslinieka kļūst par nopietnu piedzīvojumu meklētāju. Sadursmes ar algotiem slepkavām, augšāmceltiem miroņiem, nārām un citiem brīnumiem viņu norūda un maina dzīves prioritātes. Laviani ir nedaudz ragana, taču viņas galvenais arods ir slepkavošana. Viņa nāk no kāda ļoti slepena klana, kas pēc būtības kontrolē visu hercogistu kriminālo pasauli. Ja kāds vietējais pārstāvis iziet no rāmjiem, tad tādi kā viņa tiek sūtīti viņu likvidēt. Viņai Letos ir bērnības zeme, un kad nav citu iespēju aizbēgt no vajātājiem, viņa nolemj atgriezties tur. Taču viņa nav radusi dzīvot bez mērķa, un šeit viņa savu mērķi atrod. Šerona – nekromante, kuras ikdienas uzdevums ir dažādu mošķu iznīcināšana un mirušo aizgādāšana prom no dzīvo pasaules. Taču vienu dienu viņai nozog pameitu un nekromante dodas viņu glābt. Viņa arī ir tā, kas virza sižetu. Kāds dēmons ar viltību un solījumiem panāk, ka gan Teo, gan Laviani pievienojas Šeronas meklējumiem.

Sižets ir standarta varoņa ceļš, īsti gan vēl nav skaidrs, kurš būs šis varonis – Teo vai Šerona. Laviani uz varoni nevelk, jo viņa ir pārāk vīlusies šajā pasaulē un vairāk uzņemas atbalsta lomu. Iespējams, ka varonis būs Tions, viens no tiem, kas ievārīja Kataklizmu. Lai gan daļu no viņa ceļa mēs uzzinām no leģendām.

Grāmata izlasās vienā elpas vilcienā un pēc tās izlasīšanas gribētos uzreiz lasīt arī turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantasy, kurā ar bagātu mitoloģiju un smalki pārdomātu pasauli iesaku izlasīt.

Невменяемый отшельник (Невменяемый колдун #11) by Юрий Иванович

Невменяемый отшельник

Domāju, ka šo apskatu ir vērts sākt ar citātu no Bībeles: “Pētera 2:22 Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.” Ar mani ir kā ar tiem grēciniekiem – katru reizi nosolos: viss, pietiek, vairāk nelasīšu, bet iznāk jauna sērijas grāmata, un es atkal veltu veselu vakaru lasīšanai.

Kremonam šoreiz nepaveicas, dzīve pagriežas tā, ka viņam nākas kļūt par vientuļnieku. Un ne jau tādā vientulībā, kurā dzīvot ar komfortu un bez kreņķiem, nē, viņš īr nonācis totāli izolētā pasaules daļā, kuru no visas pārējās pasaules ierobežo maģiska barjera un ārā tikt nav iespējams. Te jau tūkstošiem gadu neviens saprātīgais nav spēris kāju, nav neviena ar ko aprunāties un dalīties bēdās. Bet Kremons jau nebūtu Kremons, ja arī šādā tukšā vietā neatrastu sev piedzīvojumus.

Grāmatas sižets risinās pēc jau ierastās klišejas. Kremons nonāk svešā vietā un ar savām maga spējām un apķērību, noskaņo tās vietas iedzīvotājus sev par labu tā, ka tie, nabagi, ir gatavi pamest visu savu pašcieņu un mesties apkārtējās pasaules skavās. Kremonam par to tiek vissmukākā meiča, daudz bagātību, artefaktu un precību piedāvājumi. Finālā ienaidnieki satriekti lupatās, Kremons – varonis, visi laimīgi. Bonusā atklāta jauna saprātīga rase, kas pāris tūkstošus gadus mitinājusies pazemē. (pat šo ideju viņš ir nospēris no vienas agrākas sērijas grāmatas).

Ja viena – divas grāmatas ir ar šādu sižetu, vēl ir ok, bet ja vienpadsmitā pēc kārtas, tad tas kļūst apnicīgi. Skatoties uz sevi gan varu teikt, ka šāda grāmatu rakstīšanas formula acīmredzot strādā vismaz uz mani noteikti. Pēc nopietnām pārdomām secināju, ka tas kas mani piesaista šai sērijai, ir pasaule. Trīskāršās varavīksnes pasaule ar saviem senajiem noslēpumiem, daudzajām rasēm un vēsturi, tomēr spēj piesaistīt un noturēt manu uzmanību. Sērijas gaitā Kremons ir darījis visu iespējamo, lai apvienotu savā starpā naidīgas rases, vairākas reizes novērsis tās bojāeju un darījis citas pasaulei būtiskas lietas. Tai pat laikā kā personība viņš nav attīstījies nemaz, kā guļ ar visām pēc kārtas, tā guļ, iekuļas vienās un tajās pašās nepatikšanās, un retu reizi ir proaktīvs. Viņa draudzenes ir tādi plakani tēli (pārnestā nozīmē), ar kurām laiku pa laikam pārgulēt un sarūpēt tām kādu bērnu.

Feministēm vispār šo grāmatu nevajadzētu lasīt, jo te ir totāla vīriešu dominance. Nelīdz pat, ja sieviete ir karaliene, viņas tik un tā vienmēr ir spiestas atzīt vīriešu pārākumu. Tādi pussaprātīgi radījumi, kurus samīļot, parunāties un uzmanīt , lai nesadara muļķības no kurām pašām būs kauns.

Lieku 4 no 10 ballēm. Nākamo noteikti arī izlasīšu, tikai pasaules dēļ, žēl, ka viņu apdzīvo tikai sižeta dekorācijas.

Смертноземельская война (По следам Алхимика, #3) by Алексей Абвов

Смертноземельская война

Ar tām viduvējām fantāzijas sērijām ir visai interesanti, tu, cilvēks, lasi un ar prātu saproti, ka labākajā gadījumā šo grāmatu var pieskaitīt lubu literatūrai, kuru sarakstījis cilvēks ar grafomānijas iezīmēm, taču ar sirdi tu gribi uzzināt, kā tas viss beidzās. Un nez kādēļ tieši šāda literatūra ir mana vājā vieta!

Cikla trešajā grāmatā galvenais varonis Viktors tiek ierauts visīstākajā karā. Savas darbības rezultātā viņš ir ieguvis sev ietekmīgus ienaidniekus, un tie nav gatavi samierināties ar esošo situāciju. Arī tie, kurus viņš ir uzskatījis par sabiedrotajiem, vairāk ir ieinteresēti tajā, lai visu atbildību uzgrūstu viņam, un paši pieslietos uzvarētājam. Situācija tomēr nav tik kritiska, Viktoram ir izdevies iegūt sev nelielu, bet lojālu karaspēku, viņa maģiskās spējas attīstījušās vēl vairāk, un galu galā pret Kalašņikova lodi nepalīdzēs nekādas maģiskās barjeras.

Ja pirmajās grāmatās bija sišanās uz augšu un mikromenedžments, tad trešā grāmata ir pamācība par to, kā gatavoties karam, ja tavā rīcībā ir puse no nelielas pilsētas resursiem. Viktors šajā jomā izrādās īsts Aleksandrs Lielais, kas nebaidās pieņemt pareizos lēmumus pareizajā brīdī. Būtu jau labi, ja šie lēmumi sakņotos kaut kādā sižeta loģikā un stāsta struktūrā. Autors savam varonim tik daudz neuzticas. Galvenā varoņa patiesais trumpis ir tas, ka viņš ir labās attiecībās ar autoru.

Grāmatas pasaules ekonomika. Nenoliedzami, ja tu esi stāsta galvenais varonis, tad pazīšanās ar grāmatas autoru var tev nākt tikai par labu. Viktoram, piemēram, par naudu nekad nav jāuztraucas. Ja pirmajā grāmatā viņam darbības nodrošināšanai vajadzēja 300 zelta naudiņas, tad tagad 500’000 naudiņas. Kā kompensēt šādas vajadzības? Varētu atainot desmitiem gadu ilgu ekonomikas attīstību, kas beigu beigās radītu šādus ieņēmumus, kurus tad varētu notērēt. Taču, ja naudu vajag pēc mēneša? Galvenajam varonim tīri nejauši ir izdevies novākt vietējo augļotāju, taču tur atrasto naudu autors viņam neapdomīgi lika ātri iztērēt. Un pārdesmit tūkstoši tomēr nav pusmiljons. Tagad autoram nākas ķerties pie vecās labās teroristu metodes, ķīlnieku sagrābšanas un naudas izspiešanas. Labi, ķīlnieki jau ar nav nekādi zelta gabali, bet tomēr. Par tādiem niekiem kā masveida naudas iepludināšana ekonomikā un inflāciju autors lāga neiespringst. Nav jau tā, ka neko nezinātu, bet nenovērtē multiplikatora efektu kādas reizes desmit noteikti.

Grāmatas pasaules tehnoloģiju attīstība. Šoreiz visas tehnoloģijas tiek attīstītas kara vajadzībām un transporta nozarē. Tehnoloģiskā progresa dzinējspēks ir Viktors. Kamēr citi pa naktī guļ, viņš sēž darbnīcā un būvē motociklu, saziņas amuletu vai citu saimniecībā noderīgu lietu. Talants viņam ir, un gulēt viņam nevajag. Jaunā pasaule ir stagnējoša un jaunas idejas apkarojoša, tā balstās lielākoties uz seniem atklājumiem, kurus arī ne visus vairs var atkārtot un ar to visu laiku ir pieticis. Viktors ar saviem automobiļiem, protama lieta, ka ir visgudrākais. Viņa ražojumi ir stīmpanka produkti maģijas un tehnoloģijas apvienojumi. Galvenais, ka visi izgudrojumi ir laicīgi un noderīgi. Viņam nekad nav tā, kanoderētu mocis, bet diemžēl vēl nav uzbūvēts. Viktoram vienmēr ir tā: pa nakti būvēju moci ,no rīta tas tīri „nejauši” noder.

Pats sižets ir pārbāzts ar piedzīvojumu elementiem. Tā kā šī ir jau trešā cikla grāmata, tad ir skaidrs, ka sliktākais, kas var notikt ar Viktoru, ir atmiņas zaudēšana. Pārējais viss ies kā pa sviestu. Šķiet, ka autors spiež uz tiko pubertāti izgājušu jauniešu auditoriju, vai arī viņš vēlētos specializēties pornofilmu scenāriju rakstīšanā. Galvenā varoņa maģisko spēju apjoms ir tieši saistīts ar viņa seksuālo dzīvi. No sākuma tas, šķita amizanti, bet sižeta attīstība, labāk būtu bijis varonim likt uzlādēties no koka. Citādi sanāk tāda dīvaina pasaule, kurā, ja sievieti pietiekoši bieži „nedrāž” augsta ranga mags, tā kļūst nesmuka un ātri nomirst.

Kopumā 5 no 10 ballēm. Autoram vajadzētu iemācīties neierakstīt sevi stūrī un necensties visus mēslus, kas krīt par viņa varoņu galvu, pārvērst par zeltu. Pasaku valstība – saprotu, bet vajag tak zināt arī kaut kādu mēru un ievērot laimīgo sakritību limitu. Grāmata apraujas pusvārdā un šķiet, ka gaidāmi vēl daudzi līdzīgas kvalitātes darbi, kas turpinās iesāktot tēmu. Vai lasīšu tālāk  – vēl nezinu.

Алхимик. За тенью ушедшего Алхимика (По следам Алхимика #1, #2) by Алексей Абвов

Alchimik
Sen nebiju neko lasījis no popodancu žanra, ja gribam būt precīzi, tad no paša jūnija. Tik ilga absistence no sava mīļākā fantāzijas žanra nebija pagājusi bez sekām. Paņēmu lasīšanai sev nezināmu autoru, balstoties pilnībā tikai uz grāmatas anotāciju, parasti tas nav prāta darbs, bet šajā žanrā tāpat jau ir skaidrs, par ko būs grāmata. Tā ka sērijā iznākušas jau divas grāmatas, tad nolēmu aprakstīt viņas abas uzreiz.

Alķīmiķi ir dīvaini ļaudis, maģijas pasaulē viņiem ir lielas iespējas, pat lielākas nekā kārtīgam magam. Viktoram gan par to nav nekādas nojausmas, jo viņa darbs ir slepenas kodolfiziķu pilsētiņas institūta apsargāšana. Pats reiz bijis fiziķis teorētiķis, taču kādā viņa eksperimentā uzgāja gaisā iekārta, un viņam nācās darbu mainīt. Pēkšņi kādā dienā viņš attopas pilnīgi svešā pasaulē, kurā valda maģija. Ko darīt Zemes cilvēkam? Sākumā vajag vienkārši izdzīvot, un tad jau redzēs. Izrādās, ka Viktoram piemīt diezgan iespaidīgas maga spējas un, šķiet, arī talants uz alķīmiju. Šajā pasaulē ar elfiem un rūķiem ir pavisam švaki, toties ir radioaktīvās zonas, no kuriem vietējie stalkeri stiepj ārā dažādus artefaktus.

Izlasot abas grāmatas var tikai konstatēt acīmredzamo, šī sērija nebūs nekāds žanra pīlārs. Te nav praktiski nekāda jauna pienesuma visai nolietotajā popadancu pasaulē. Rakstīšanas stils vairāk velk uz litRPG ar novirzi uz inventāru nekā uz nopietnu bojeviku ar piedzīvojuma elementiem.

Pasaule, kurā ir nokļuvis Viktors, neizceļas ar oriģinalitāti. Aizliegtās zemes – vieta, kas uz konkrētās planētas kalpo kā sava veida izsūtījuma zona, kura papildus dod peļņu tās uzraudzītājiem, nav nekas oriģināls. Arī galvenais biznesa veids – artefaktu vākšana no iepriekšējās kultūras drupām ir standarta risinājums. Pati pasaules sabiedriskā iekārta ir feodālisms ar totālu šķiru noslāņošanos, ja esi lords, tad lords, ja dzimtcilvēks, tad dzimtcilvēks. Uz augšu nekad netiksi. Reiz gan Alķīmiķis ir mēģinājis veikt revolūciju vietā, kur tagat atrodas Aizliegtās zemes, bet viņu nolika pie vietas. Taču tur radītie artefakti ir iekārojams guvums.

Runājot par pašiem artefaktiem un galvenā varoņa aprīkojumu, autors ielaižas lapaspusēm garos aprakstos. Lasot tos, uzzinām absolūti nevajadzīgus sīkumus par visu – no kalašņikova automāta pašreizējā stāvokļa un patronu skaita mugursomā līdz artefakta programmēšanas niansēm. No sākuma tas palīdz iejusties pasaulē, tomēr ar laiku apnīk, un es sāku garos aprakstus lasīt pa diagonāli. Cik tad var lasīt pēc katras kaujas iegūto trofeju aprakstus. Nepatikās arī stāstā izmantoto artefaktu jaudas eskalācija, ja sākumā visiem pieejams artefakts ir parasts drēbju tīrītājs, tad uz otrās grāmatas beigām bāzes minimums jau ir unikāls aparāts, kas spēj tā valkātāju padarīt neredzamu. Un tādi unikālie artefakti pēkšņi kļūst pieejami katram otrajam pretimnācējam. Sāku pie sevis smīkņāt, ka pasaules acīmredzot levelojas uz augšu līdz ar galveno varoni.

ЗА ТЕНЬЮ УШЕДШЕГО АЛХИМИКА

Galvenā varoņa kā personas attīstība praktiski nenotiek, visa viņa pieredze jau iegūta uz Zemes un šajā pasaulē viņš attīsta tikai savas maga un organizatora spējas. Nabadzībā viņš ilgi nesēž, jo, kā jau žanrā pieņemts, viņam “paveicas”. Par paveikšanos to gan ir grūti nosaukt, pār viņu nolīst vesels klavieru lietus. Viņš atrod retus artefaktus, nogalina dzīvniekus par kuriem neviens neko nav dzirdējis, iemanto koku labvēlību un vēl viņam ir pistole. Kam viņam vēl kaut kur augt, galvenais ieviest pasaulē savu kārtību? Vienu vārdu sakot, ja tava aizraušanās ir daudzdimensiju objektu grozīšana prātā, tad arī tu šai pasaulē izsitīsies augšā, ja vien tevi nenovāks. Viņa galvenais mērķis ir lauzt sistēmu un ieviest te savu kārtību, tā teikt, parādīt vietējiem, kur vēži ziemo, un veidot demokrātiju pēc savas saprašanas. Autoram nav gājusi secen mūsdienu Krievijas ideoloģijas princips – ja kaut kas valdībā nav kārtībā, tad tikai tādēļ, ka tajā atrodas seksuālās minoritātes.

Vietējās Zonas (tā patiešām ir Zona, no kuras aizmukt praktiski nebija iespējams, līdz neieradās mūsu varonis) likumi ir pavisam vienkārši, katram ir statuss. Statusa līmenis paredz noteiktu dzīves stilu un naudas apjomu. Ja naudiņas kļūst pārāk daudz, vietējās autoritātes naudiņu konfiscē un strādā tālāk. Visu kontrolē autoritātes (vietējie mafijas krustēvi), bez viņu ziņas nekas nenotiek. Skaidra lieta, ka pāris nedēļu laikā Viktors kļūst par autoritāti. Visi pārējie ir vergi, amatnieki, meklētāji (stalkeri), magi un vietējā kulta kalpi.

Maģijas galvenais avots ir siltums, pieredzējuši magi to ņem no gaisa, muļķi no ķermeņa. Autors ir pacenties aprakstīt sīki un smalki par dažādiem dzīvības kanāliem un seksa nozīmi maģisko spēju attīstīšanā un atjaunošanā, bet nekādas struktūras visā šai lietā nav. Galvenais, lai galvenais varonis varētu jebkurā brīdī izkulties no nepatikšanām. Maigi izsakoties, visa maģijas sistēma ir ļoti haotiska, nomināli pastāv dažādas magus kolas, bet visi kā viens nodarbojas ar mentāliem uzbrukumiem un gaisa cirvjiem.

Pirmajā grāmatā sižets attīstās kosmiskā ātrumā, galvenais varonis iepazīst pasauli, lietu kārtību un sitas uz augšu. Otrajā visa lieta tiek nobremzēta. Sākas mikromenedžments. Mēs sīki un smalki uzzinām mājas iekārtošanas nianses, kās salabot maģisko plīti, pāris reizes ejam nopirkt pārtiku, atjaunojam apsardzes sistēmu un ēdam. Šādus aprakstus lasot sāka, šķist, ka autors nedaudz aizraujas ar grafomāniju un uzpūš apjomu. Grāmatas pašas par sevi ir bez nobeiguma, stāstījums vienkārši apraujas, lai turpinātos nākamajā grāmatā. Tas rada jautājumu, kādēļ tad jāplāno sērija uz veselām trīs grāmatām.

Pozitīvais – interesanti konstruēta pasaule, lielākoties spraigs sižets un nelieli stīmpanka elementi.

Negatīvais – grafomānija, galvenā varoņa stagnēšana kā personība, klavieru pārpilnība krūmos.

Kopumā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Nekā jauna, taču perfekta smadzeņu košļene. Izklaidei pašā laikā, sākot lasīt ir grūti atrauties. Lasi un saproti, ka te nekā jauna neatradīsi, un fināls ir paredzams, varonis praktiski jau ir ar dieva spējām, bet gribas zināt, kā tas viss tomēr beigsies. Izlasot šīs divas grāmatas gan vēl beigas neuzzināsim, te vēl jāpagaida trešā grāmata.

Самый странный нуб by Артем Каменистый

noob

Šis autors ir viens no maniem krievu fantāzijas favorītiem. Pirmais iemesls tam ir fakts, ka viņš pamanās sarakstīt pāris grāmatas gadā, otrais – vidējais grāmatas līmenis ir salīdzinoši augsts, un veģetēšana uz iepriekšējo grāmatu lauriem vēl nav novērojama.

Ross  – parasts krievu emigrants, kas strādā kādā ASV laboratorijā; viss ir labi līdz notiek nelaimes gadījums darbā. No Rosa nekas daudz nav palicis pāri. Ārsti uzskata, ka tas vien jau ir brīnums, ka Ross palicis dzīvs un ir pat nācis pie samaņas. Tomēr nekādu jēdzīgo dzīvi viņam neviens nevar garantēt kā tikai gulēšana gultā kā paralītiķim. Ir gan viena iespēja – virtuālā realitāte, pasaulē populāra ir spēle “Otrā pasaule”, un ir zināmi gadījumi, kad cilvēks pieslēgts pie tās dzīvo pilnvērtīgu dzīvi spēles vidē, pelnot naudu sava ķermeņa un spēles pieejas abonementa uzturēšanai. Ross izvēlas otro opciju un nonāk virtuālajā spēlē, taču sev par nelaimi neizlasa „gaidu” un saliek sākotnējos atribūtu punktus greizi, tik greizi, ka jebkurš uz viņu paskatoties saprot, ka spēlētājs ir pilnīgs nūbs. Nu viņam visas vieglas peļņas iespējas ir nogrieztas, atliek vien paļauties uz paša izveicību.

Grāmata ir no žanra, kas saucas litRPG, jeb cilvēku valodā runājot, grāmata, kurā darbība risinās virtuālajā lomu spēles pasaulē. Žanrs nenoliedzami ir diezgan specifisks, un īstu atzinību ir cerības iegūt tikai RPG spēlētāju aprindās. Tā kā pats esmu diezgan liels RPG spēļu spēlētājs, tad uz grāmatu skatījos kā uz labu izklaides iespēju. Nezinu, vai normālam cilvēkam šķistu interesenta grāmata, kas daļēji sastāv no – Battlelogs (kauju apraksts, cik kurš kuram ar ko nodarījis pāri); iegūto priekšmetu specifikācijām un to ietekmi uz spēlētāja atribūtiku, sarunās dominē tēma, kā pareizi spēlēt autora izdomāto spēli. Cītīgam RPG spēlētājam te gan ir ko palasīties. Tomēr, lai šādā žanrā izceltos ir jāprot kas vairāk kā tikai uz WoW, Diablo III, Skyrim un Neverwinter Nights bāzes sintezētas spēles pasniegšana. Grāmatai ir jābūt arī ar jēgu.

Ar jēgu te ir, kā ir. Standarta situācija, pliks un nabags varonis cenšas izsities pasaulē. Šoreiz pasaule ir virtuālā. Pat nezinu, vai te maz kas ir glābjams, visos līdzīgos darbos dominē šī pati ideja, uzvarēt visus, ja iespējams, salaužot sistēmu. Tādēļ man centrālais intereses punkts ir, kā varonis pārspēs spēli. Autora izdomātais veids kā salauzt spēles pasauli neizcēlās ar oriģinalitāti. Pilnīgi vai ielidināju grāmatu stūrī – spēli katru dienu spēlē simtiem miljoni cilvēku, un pēkšņi mūsu varonis pliks un nabags izštuko bosu fārmošanas stratēģiju. Pie tam tā no RPG viedokļa ir tik acīmredzama un naiva, ka spēlē, kurā kas tāds būtu iespējams, par šādu stratēģiju tiktu bazūnēts forumos jau nākamajā dienā. Žēl, bet tik primitīvs spēles bags un tā eksploits man samaitāja visu lasīšanu.

No lasīšanas interesantuma viedokļa grāmata ir laba līdz pirmajai pusei, kamēr vēl Rosam nācās svīst par katru līmeni. Pēc tam, kad viņam sāka līt leģendāru lietu lietus, tad kritās arī stāstījuma kvalitāte. Viss jau ir skaidrs, mums ir kārtējais neuzvaramais pusdievs ar tādiem statiem, ka viens pats varētu iznest pusspēli, kur nu vēl parastos mobus, lai ar bosus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. RPG spēļu nespēlētajiem  – lasiet paši uz savu risku. Savukārt tiem, kuri vakarā vismaz stundu nokapā kādu online RPG iesaku pamēģināt, vismaz tajās dienās, kad pazudis internets. Tā kā grāmatas beigas izskatījās ar turpinājuma solījumu, tad nolēmu, ja autors izdos vēl ko no šīs zortes, tad izlasīšu.

Проклятый горн (Страж #4) by Алексей Пехов

Проклятый горн

Esmu Pehova darbu fans un tur neko padarīt nevaru. Sarga sērija, manuprāt, viņam ir sanākusi vislabāk no visām. Ideja gan ir nosperta no Sapkovska Ragaņa, bet izpildījums kvalitātē neatpaliek no iedvesmas avota. Šī ir cikla ceturtā un, iespējams, arī pēdējā grāmata, par iepriekšējām cikla grāmatām var izlasīt te.

Pasaule iet uz galu, Tumšais kalējs grasās atvērt vārtus uz Elli, dienvidos plosās mēris, kas nogalina praktiski visus cilvēkus. Sargi, ordenis un Baznīca joprojām konkurē savā starpā un tikai nopietns apdraudējums cilvēku pasaulei liks viņiem apvienoties. Ludvigam, Ģertrūdei, Sludinātājam un Putnubiedēklim atliek tikai izlemt, vai piedalīties pasaules galā.

Cienījams tetraloģijas noslēgums. Beidzot visi nostājas savās vietās, un patiesi sākas jauna ēra. Ludvigs turpina meklēt Tumšo kalēju, kurš nez kādēļ vēlas atvērt vārtus uz elli. Sargu brālībai juku laikos neklājas viegli, jo cilvēkus vairāk interesē iespēja laupīt un nogalināt, nekā cīnīties pret tumsas spēkiem. Citādie (tas ir zemes iemītnieki, kuri te dzīvojuši pirms cilvēkiem) arī saoduši iespēju atgriezt savu seno varenību, vismaz daļā no cilvēku teritorijas. Tā nu visi vārās savā katlā, bet lieta lēnām virzās uz priekšu. Ne visiem pasaulē interesē tikai patlaban notiekošais, daži neuztraucas arī par nākotni.

No varoņiem par izstrādātu un dziļu varam saukt tikai Ludvigu, pārējie ir tikai viņa papildinājums un rīki sižetā. Te nebūs nekādu noslīpētu personāžu, arī pats Ludvigs visā tetraloģijas laikā nevarētu lepoties ar izaugsmi un kādas jaunas rakstura šķautnes atklāšanu. Viņš ir palicis tāds pats kā pirmajā grāmatā ar visiem saviem principiem un vēlmi labi darīt savu darbu. Ja vajadzīgs uzspļaujot noteikumiem.  Ģertrūde sižetā tiek iepīta tikai tad, kad tas ir vajadzīgs, kā atbalstītājs ar maģiju. Sludinātājs vairāk tiek izmantots jautrībai un tam, lai Ludvigam būtu ar ko runāt ceļojumu laikā. Putnubiedēklim, protams, ir liela nozīme, bet par viņa īsto dabu mēs uzzināsim tikai pašās beigās. Tādēļ ar neko vairāk kā staigājoša putnubiedēkļa tēlu ar tieksmi uz vardarbību viņš mums atmiņā nepaliek.

Autoram ir oriģinālas idejas un visnotaļ oriģināli risinājumi. Pasaule izstrādāta diezgan detalizēti un labi sabalansēta. Lasītājam rodas skaidrība, kādēļ viss ir tieši tā, kā ir. Netiek daudz spiests uz politiku, bet vispārējās attiecības starp valstīm tiek ieskicētas. Ja tas nepieciešams sižetam, tad paskaidrojumi ir izvērsti.

Grāmatas mīnuss ir maģija, tās ir par daudz, un lasītājam nav nekādas sajēgas, vai tai vispār pastāv kādi ierobežojumi. Tādēļ daži risinājumi izskatās pēc no krūmiem izstumtām klavierēm. Pavisam pastāv vismaz trīs maģijas skolas, kuras savā starpā konkurē. Ja vajag autors pasviež kārtējo superburvestību. Beigās radās priekšstats, ka visa tā ķēpāšanās ar Elles vārtiem ir smieklīga, jo te bezmaz vai katrs mirstīgais to spēj izdarīt bez sarežģītiem rituāliem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Man patika gan grāmata, gan visa sērija kopā. Laba atpūtai un izklaidei. Smadzenes nepārpūlē, bet sarakstīta labā valodā.

Осквернитель by Павел Корнев

ОСКВЕРНИТЕЛЬ

Šī ir cikla Экзорцист ceturtā, un, šķiet, ka ne pēdējā grāmata. Man šis grāmatu cikls tīri labi patīk, tāds slepeno dienestu, maģijas un trillera mistrojums, interesanta pasaules koncepcija un interesants galvenais varonis. Grāmatu nācās iegādāties papīra formātā, jo vienkārši nespēju paciesties un sagaidīt elektroniskās grāmatas iznākšanu.

Grāmatas autors savu slavu ieguva ar ciklu Приграничье, kurā galvenie notikumi noritēja no pasaules atrautā pilsētā, kurā darbojās maģija un valdīja mežonīgo rietumu likumi. Ekzorcistā autors pievērsās pasaulei, kas atrodas attīstītā feodālisma fāze. Šeit dzīvo gan svētie, gan dēmonu apsēstie. Šajā pasaulē bez melnuma dvēselē ir tikai jaundzimušie, un ja tev ir pietiekoši daudz grēku, tad potenciāli tu vari kļūt par dēmonu mājvietu.

Grāmatas varonis Sebastjans Marts ir nedaudz citādāks. Arī viņam ir visas iespējas kļūt par apsēstu cilvēku, taču viņš pieprot šos dēmonus ieslodzīt savā dvēselē, padarīt par savu daļu. Ilgus gadus viņš kalpojis savai valstij kā īpašo uzdevumu agents. Kalpošana nav bijusi labprātīga, tomēr beigās tika panākta visām pusām pieņemama vienošanās. Pagājuši trīspadsmit gadi no pēdējā lielā darba, un Sebastjans šo laiku vadījis kūrējot vietējo noziedzīgo pasauli. Taču vienā dienā atvaļinājums beidzas, daļa no sadarbības partneriem mīklainos apstākļos iet bojā, priekšnieki tiek atbrīvoti no amatiem un Sebastjanu sāk medīt pa īstam.

Ja runājam par grāmatas varoņu detalizāciju, tad te ir izstrādāts tikai Sebastjans, pārējie cilvēki ir tikai dekorācijas, kuriem uzdevums ir palīdzēt, nodot un būt ienaidniekiem. Nav jau arī nekāds brīnums, jo grāmata veidota, lai piesaistītu lasītājus notiekošajiem notikumiem nevis dziļai personību analīzei. Šis ir trilleris; šeit nav vērts lietot standarta detektīva lasīšanas pieeju, te vainīgos nekad neuzminēsi. Tie iznāks grāmatas finālā no nekurienes un, lai kā iepriekš lasīto nepārdomātu, nākas vien secināt, ka pie dotās informācijas apjoma vainīgo ir nereāli uzminēt.

Pozitīvi, ka šajā grāmatā un visā ciklā autors necenšas sadalīt pasauli labajos un sliktajos, melnums jau dvēselē ir visiem. Sebastjans arī pēc savas būtības ir padrūms tips (tas gan ir raksturīgs visiem šī autora varoņiem), viņš nebaidās no roku smērēšanas, viņam ir savējie un citi. Bet ja savējais nodos, tad nazi nierēs dabūs arī viņš. Varētu pat teikt, ka šī grāmata ir par grūto mafijas bosa ikdienu pasaku valstībā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir laba izklaidei, nekāda dziļāka jēga un uz eksistenciālām pārdomām rosinoša te nav. Toties ir interesanta pasaule un intrigas. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kuri pievārējuši iepriekšējās trīs. Tā kā grāmatas lasīju to iznākšanas brīdī, tad lasīšana ievilkās četrus gadus. Tas savukārt noved pie tā, ka pirmās piecdesmit lapaspuses es cenšos izmisīgi atcerēties, kas kurš ir. Domājams, ka nākamā sagaidāma vēl pēc gada vai diviem, noteikti lasīšu.

%d bloggers like this: