Navigate / search

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА by Артём Каменистый

СЕРДЦЕ ДЛЯ СТРАЖА

Cikla „Devītais” piektā grāmata. Iepriekšējās grāmatas arī ir apskatītas šajā blogā, un sērijas lasīšana ilgst jau gandrīz trīs gadus. Skaidra lieta, ka, ieraudzījis grāmatnīcā šo darbu, es nevarēju tai tā vienkārši paiet garām.

Iepriekšējā grāmata beidzās ar grāmatas galvenā varoņa vārdā Dans pārvelšanos pāri bortam. Tā ir, ka žēlo pretiniekus, cerams, ka viņam būs mācība. Tagad Dans ir atgriezies starta punktā, pliks uz baļķa jūras vidū. Tagad viss jāsāk no sākuma, jāizdzīvo un jāmēģina atgriezties savā karaļvalstī, vēlams vienā gabalā.

Tagad sekos tik milzīgs MAITEKLIS, ka cilvēkam, kurš patiesi apņēmies lasīt šo sēriju (lai gan kurš gan šīs grāmatas izņemot mani vēl lasa) sekojošās rindkopas nevajadzētu lasīt. Dans ir supervaronis. Viņam galu galā ir Melnā sirds. Salauž kāju, nekas, pēc dienas jau varēs staigāt, nogalēt viņu ir tīrā mocība, un nevienam tas vēl nav izdevies. Skaidra lieta, ka šādam cilvēkam klīšana pa rifiem tāda pastaiga vien ir. Dans jebkurā kritiskā situācijā var paņemt taimautu, lai pakonsultētos ar savu Melno sirdi, kurai arī ir saprāta pazīmes un lēnā garā izanalizēt situāciju. Dans gan ir īsts varonis, viņš uz konsultācijām nepavelkas, standarta atbilde ir „rubī iekšā parasto režīmu un tad jau pēc apstākļiem”.

Lai viņam vienam pašam nebūtu jāuzveic cilvēku kontrabandistu kuģi, autors nodrošina Danam laimīgu sagadīšanos. Viņš uz kādas salas atrod vēl vienu tāda paša eksperimenta upuri kā viņš pats, turklāt vēl sieviešu kārtas dzimuma. Viss jau sāk izskatīties tīri labi, bet neviens autors tak neļaus savam varonim slaistīties pa vientuļu salu divatā ar smuku meitieti. Tāpēc viņam tiek uzsūtīti tie paši cilvēku kontrabandisti, kas Danu ar visu viņa draudzeni saņem gūstā; mērķis pārdot dienvidos – tur pēc tādiem ir pieprasījums. Seko galeras vergu sacelšanās, kuģa sagrābšana, tirgoņu apkaušana, kuģa avārija (neviens nav jūrnieks), jauna cīņa ar cilvēku tirgotājiem. Tie, neskatoties uz ekonomisko situāciju, to vien dara, kā dzīvojas pa salām un plāno uzbrukt kādam nocietinātām ciematam. Acīmredzot, vergu ķērājiem ikdienā cīņa 1 pret 10 šķiet tīri normāla lieta. Dans šim nepamatotajam optimismam ir spiests pielikt punktu. Un lasītājs var gaidīt nākošo sērijas grāmatu.

Kopsavilkumā grāmata sarakstīta žanra labākajās tradīcijās. Par varoņa izaugsmi te nav nekādas runas, galvenais te ir nepārtraukta darbība un varoņa virzīšana uz augšu sabiedrības hierarhijā. Lai to vieglāk paveiktu, viņam tiek dotas vietējiem nepieejamas zināšanas un spējas, kas palīdzēs pārciest tiešus uzbrukumus viņa personai. Notikumi ir piedzīvojumi, kauju apraksti un dažādas „viltības”. Ja nepieciešama sagadīšanās, lai izpestītu galveno varoni no sprukām, autors to ieviesīs uzreiz netērējoties, domājot par lapaspusēm gariem iemesliem un sižeta pārkārtojumiem. Uzbruksim no slēpņa, super, redz, kur, izrādās, viens no galeru vergiem ir dzimis loka šāvējs. Nav ideju kā ar pārdesmit cilvēkiem ierobežotā telpā uzvarēt simts cilvēkus. Nekas, lai viņi visi aizmūk no kāda briesmoņa. Šādas grāmatas var lasīt droši, te galvenais varonis atejas bedrē nenoslīks, peldēs pa virsu bez problēmām.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, būtu jau nu autors dzinis savu varoni attīstīt savu karalisti nevis vazājis pa pasauli ar mazvērtīgiem piedzīvojumiem nodarboties. Nedaudz ir piegriezusies autora nevēlēšanās attīstīt galveno tēmu. Skaidra lieta, ka sesto sērijas grāmatu arī lasīšu, gribu taču zināt kā Dans beidzot visu to briesmoņu šaiku uzvarēs. Kas zina, iespējams, uzzināsim arī, kurš to pasauli tādu ir iekārtojis.

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Sen nav lasīts nekas no fantastiskā bojevika. Pareizāk sakot, kopš pērnā gada septembra. Šī atklāsme mani tik ļoti šokēja, ka nācās mest visu citu lasāmo pie malas un censties atgūt iekavēto. Pēdējā laikā esmu ļoti palaidies un šo žanru lasu salīdzinoši maz. Bet nu galīgu draņķību arī īsti negribējās lasīt. Tādēļ izšķirstīju pāris „Мир фантастики” žurnālus, lai atrastu ko sakarīgu. Ek, bija laiki, kad man ar tādiem niekiem nebija jānodarbojas, paņēmu grāmatu un sāku lasīt, neiedziļinoties ir vai nav vērts.

Kirils ir parasts nekromants, dzīvo Maskavā, strādā lielākoties naktīs. Viņa ikdiena ir saistīta ar tiem, ko parasti cilvēki sauktu par pārdabiskiem spēkiem – vampīri, zombiji, dēmoni un citi mošķi. Kā jau katrā amatā, arī šeit ir izvēle. Viegla nauda ceļot augšā zombijus un pārdot tos celtniecības darbiem vai arī ievērot kādus principus un censties būt godīgam pret savu sirdsapziņu. Kirils ir izvēlējies otro variantu, un viņa dzīve no tā vieglāka nekļūst. Principi jau ir tāda neelastīga lieta, un ko darīt gadījumā, ja vecākais pilsētas vampīrs vēlas, lai Kirils atsauktu no nāves kādu vampīru.

Ja ir gadījies lasīt ciklu „The Dresden Files”, tad šajā grāmatā atradīsiet daudz līdzību. Pasaule, kurā maģija ir ikdiena, parastie cilvēki to neredz vai ignorē. Burvji, mediji, nekromanti un vampīri cīnās par vietu zem saules. Ir salīdzinoši labie un ir sliktie. Visu laiku noris karš un tajā, ka pasauli nav pārņēmuši neradījumi, ir liels labo nopelns. Viņi izravē sīkos mošķus, kontrolē to populāciju, nedaudz iegrožo vampīrus, apkaro izlēcējus no pašu vidus. Nedaudz palīdz arī iekšlietu struktūru speciālās nodaļas, bet valdības iestādēm jau pašām ir savi mērķi.

Šī grāmata ir piedzīvojums ar nelieliem detektīva elementiem. Sižetā noslēpumu kā tādu nav. Acīgs lasītājs atkodīs visu pirmajās simts lapaspusēs, autors jau arī neko neslēpj. Kas netipiski, galvenais varonis ir labi nostrādāts. Viņa rīcību un motivāciju patiešām var saprast, liela daļa grāmatas veltītas viņa iekšējām pārdomām. Diezgan interesants tips, kurš nevēlas savā tuvumā nevienu. Viņam ir bēdīga pieredze no iepriekšējās laulības. Iekšējie dialogi atklāj nekromanta pasauli visā tās krāšņumā, cik viegli ir mēģināt kļūt visvarenam ejot pāri līķiem un kā no tā izvairīties. Par to, kas tad patiesībā ir mazākais ļaunums Kirila izpratnē un, ka principus tomēr reizēm var nākties pārkāpt. Par to, kas ir dzīvība un nāve no nekromanta skatupunkta, un kādēļ piecelt zombiju ir slikta lieta.

Kirils nav nekāds supervaronis, viņam nav nekāda fenomenāla talanta, lai gan reizēm viņam aizdomīgi veicas. Viņam arī mūždien ir bail, un to autors cenšas pasniegt kā konkurētspējīgu priekšrocību. Tas uz beigām sāka kaitināt pēc desmitās reizes, es jau tikpat labi, kā pats kirils apjēdzu, ja tur ir mošķis ir jābaidās un nevajag atslābt. Arī grāmatas fināls bija tāds nekāds, atgādināja meksikāņu seriālu, kur visa ģimene pēc gadu desmitiem beidzot atrod visus pazaudētos ģimenes locekļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba izklaide, ja iznāks vēl kāda grāmata šai sērijā un varu derēt, ka iznāks, tad noteikti izlasīšu arī to. Autoram viennozīmīgi ir potenciāls, un cerams, ka nākošā grāmata būs vēl labāka.

Адмирал южных морей by Артем Каменистый

Адмирал южных морей

Cikla „Devītais” ceturtā grāmata. Vienkārši nevarēju nenoturēties neizlasījis, kā bija iespēja dabūt grāmatu savos nagos, tā tūlīt ķēros klāt pie lasīšanas. Vispār jau viņa ir plāniņa, un pietika vien lidojumam no Rīgas uz Milānu.

Tātad Dans savu grāfisti ir atkarojis no demiem un varētu dzīvot cepuri kuldams. Tomēr ir problēmas, nav nekādas tehnoloģiskās bāzes, un cilvēku ar pamaz. Viena kauja ir vinnēta, bet var sekot nākošās. Tā nu Dans nolemj doties izpētes braucienā uz savu tuvāko ienaidnieku teritoriju. Viņam ir veselas divas galeras, un tā jau ir nopietna flote.

Autors turpina attīstīt notikumus sev raksturīgā ironiskā stilā. Pat galvenais varonis, lai ar cīnīsies par savu vietu zem saules līdz pēdējam, izprot situācijas absurdumu. Viņam tikt atpakaļ uz Zemes ir nereāli, te nav sasniegts nepieciešamais tehnoloģiju līmenis, bet viņš pats nav nekāds superspeciālists, kas lēnā garā patstāvīgi izveiks kodolprogrammu. Arī viņa reids pie demiem ir tikai mēģinājums nospert tiem pāris tēraudliešanas meistarus, lai varētu savā grāfistē uzsākt nopietnu ieroču ražošanu.

Visa grāmata ir viens liels piedzīvojums, kur sakopotas visas „papadancu” žanra klišejas. Ienaidnieki muļķi, veiksme, kas nekad nebeidzas. Visiem mākoņiem tādas sudraba maliņas, ka tie velkas pa zemi. Jo tālāk lasu, jo mazāk kļūst skaidrs par esošās pasaules uzbūvi. Dans ar pēkšņi piemirsis savas supervaroņa spējas un klimst pa jūru kā parasts mirstīgais, tik vien kā salauztu kāju dziedē ātri.

Šķiet, ka autors vairs īsti nezina, ko ar šo ciklu iesākt, lasītāji (mani ieskaitot) prasa turpinājumus, bet īsti ideju nav. Tad nu tiek piedāvāts tāds mazs kvestiņš lasīšanai, lai tiktu vaļā no saviem faniem.

Kopumā lasāms gabals, ja vien lasītājs nesagaida kaut ko jaunu un nebijušu. Te viss jau ir reiz kaut kur lasīts un redzēts. Galvenais, kas vēl ir palicis interesants, cik daudz grāmatas galvenajam varonim vajadzēs, lai izgudrotu vietējo atombumbu vai kādu tās analogu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Дети Силаны. Паук из Башни by Илья Крымов

Дети Силаны. Паук из Башни

Ak vai cik sen nebiju lasījis neko no Fantastiskā bojevika. Iesākumā apskatījos visus savus iemīļotos autorus, kas zina, varbūt kāds ko jaunu uzrakstījis. Diemžēl nekā. Tad vienkārši meklēju starp pēdējā pusgadā izdotajām kaut ko ievērības cienīgu. Neteikšu, ka bija viegli, lielākai daļai bija tik graujošas atsauksmes, ka aizbaidīja pat mani – rūdītu lasītāju. Beigu beigā nosliecos par labu šai grāmatai.

Meskijas Impērijas galvaspilsētā Starkrarā sākušās dīvainas slepkavības. Sākuma nogalinātu atrod kādu augsti stāvošu valstsvīru ar visu viņa ģimeni. Slepkavības veids un iemesls nezināms. Sāk pazust slepenie aģenti, iespējamie liecinieki, tā vien šķiet ka noziedznieku mērķis ir gāzt pašu Imperatoru. Vienīgais, kurš vēl ir spējīgs cīnīties ar noslēpumaino pretinieku, ir Brians l’Moria –tenkriss, pirmais Impērijas izmeklētājs.

Grāmata ir tipiska fantāzija ar steampunk elementiem. Maģija dominē, bet ir parādījušās pirmie tvaika dzinēji, kas kopā ar dēmoniem rada iespaidīgus sasniegumus. Starkrara ir piebāzta ar visdažādākajām rasēm. Tās pēc būtības ir standarta komplekts, kas pārsauktas citā vārdā. Bet pati galvenā rase un valdošā ir tenkrisi, tad vēl ir cilvēki, lupusi (vilkači), ratlingi (tādi goblinveidīgie) un vēl kādas desmit. Notikumi risinās vienas pilsētas ietvaros un diezgan strauji.

Sākums nedaudz lika vilties, viss notika diezgan paredzami. Nezināmais mastermainds lēnu garu iedzen Impērijas galvaspilsētu haosā. Galvenais izmeklētājs neko nespēj padarīt, tikai skraida no viena notikuma uz otru. Būvē dažādas teorijas, vienu vārdu sakot šeptējas, bet jēgas no šīs darbošanās nekādas. Vietām autors ir iestiepis sižetu, nekas globāls nenotiek, l’Moria nododas pārdomām, strīdās ar saviem konkurentiem un apmeklē balles.

Tikai uz beigām galvenais varonis nedaudz atdzīvojas un sāk darboties dikti aktīvi. Es pat teiktu, ļoti aktīvi un, ja ņem vērā, ka tenkrisu sabiedrībā uzvarētājus nesoda, tad situācijai atbilstoši. Protams, ka viss atrisinājums bija triviāls un nedaudz vilka pēc meksikāņu seriālu beigu sērijas.

Kopumā lasāma grāmata, pasaule pārbāzta ar maģiskām un nemaģiskām rasēm tā, ka neviena ekosistēma nevarētu radīt tādu kokteili. Autoram ir skaidrojums, bet ceru, ka turpmākajās grāmatās viņš to nedaudz izvērsīs. Ja godīgi neticas, ka radījumi, kas pēc būtības pārtiek no tās pašas barības ķēdes, spētu vienlaicīgi tādā daudzumā evolucionēt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja autors vēl ko uzrakstīs, izlasīšu.

Невменяемый дипломат by Юрий Иванович

diplomat

Domāju, ka mani vajadzēs stiept pie vetārsta, jo trīs Ivanoviča grāmatas viena mēneša laikā ir pietiekams iemesls domāt par piespiedu iemidzināšanu. Ir aizdomas, ka šādu grāmatu lasīšana var paliekoši samazināt intelektualitātes koeficienta rādītāju. Ja tā ir taisnība, tad man vairs nav ko zaudēt.

Tātad Kremons ir nokļuvis sentegu zemē un sāk nelielu revolūciju. Patiesībā jau sentegi paši ar to tiek galā veiksmīgi. Kremonam atliek vien atrasties pareizajā vietā pareizajā laikā. Sentegu izolācijai neglābjami pienāks gals, un ir vien labi, ka vecie reakcionāri tiks nolikti pie vietas. Kremons atrod arī sev jaunu piegulētāju. Kā arī lēnu garu atjauno savas maģiskās superspējas.

TAGAD SEKOS SPOILERI. Lai gan kādi nu spoileri, visu sižetu var atminēt paskatoties uz grāmatas vāka. Kremons pie karaļa nokļūs, un viss būs labi. Tas arī īsumā būtu viss pārējais ir tikai detaļas ceļā uz visas pasaules demokratizāciju un jaunu pasauļu atklāšanu. Kā jau vienmēr dekorācijas ir interesantas, bet paši galvenie dalībnieki skrien no viena kvesta uz otru.

Grāmatas anotācijā pieminēts, ka Kremonam nākas izmantot visas savas diplomāta spējas, lai noskaņotu sentegus sev par labu, melojuši viņi nav. Diplomātija ir pieminēta veselās divās lapaspusēs. Ja diplomātiju paanalizētu dziļāk, tad tā izpaužas kā visiem esošajiem aristokrātiem pēc barjeras krišanas pienāksies jaunas hercogistes pārējo rasu zemēs. Skaidrs, ka pēc tādas diplomātijas jebkura lieta ies kā pa sviestu.

Pati barjeras pārvarēšana ar izraisa izbrīnu, tūkstošiem gadu visiem ir bijis vienalga, kas tur ap to barjeru notiek. Te pēkšņi visi vietējie ģēniji saskrien un sāk problēmu risināt. Tik pat labi viņi varēja sēdēt arī mājās, jo uzminiet, kurš atrisināja Barjeras noslēpumu? Nu labi, vismaz citiem ar’ tika piedzīvojumi.

Domāju, ka tagad gan man kādam laikam Ivanoviča daiļrade ir uzņemta pietiekamā apjomā. Pat salīdzinājumā ar viņa iepriekšējiem darbiem šī smadzeņu košļene bija pamatīgi nozelēta. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Bet skaidra lieta, kad iznāks jaunā grāmata par Kremonu, lasīšu vien tālāk. Man jautāja, kādēļ es šīs grāmatas vispār lasu? Domāju, ka man ir izveidojusies atkarība.

Коварные сентеги by Юрий Иванович

Kovarnije sentegi

Jau devītā Trīskāršās varavīksnes sērijas grāmata. Šķiet, ka šīs sērijas lasīšanu esmu nopietni ielaidis, vai arī autors ir atradis izdevēju, kurš ir gatavs izdot visu, kas sarakstīts. Pēdējā mēneša laikā šī jau ir otrā sērijas grāmata, un ko tur slēpt, drīz lasīšu arī nākamo.

Tātad Kremons, visu laiku varenākais mags, ir nolēmis doties jaunā piedzīvojumā. Viņa plāns ir nokļūt Sentegu zemē. Tas nekas, ka nevienam pēdējo pāris tūkstoš gadu laikā tas vēl nav izdevies. Galvenais ir tikt līdz barjerai, kas atdala Sentegu zemi no pārējās, un tad jau arī atradīsies iespējas. Motivācija viņam ir spēcīga. Sentegi, ja tic leģendām, spēj atgriezt maga spējas cilvēkiem, kas tās zaudējuši.

Te nu būs nedaudz spoileri, bet nesatraucieties, mēs jau tāpat zinām, kurš uzvarēs. Kremons kārtējo reizi pierāda, ka laime ir viņa sabiedrotā, un neviens kazino tādu savās telpās iekšā nelaidīs. Viņam veicas, ļoti veicas visā, ko viņš jebkad uzsāk. Arī tagad viņam tikt cauri barjerai (tāds kā spēka lauks, kurš nelaiž cauri cilvēkus un priekšmetus) ar pirmo piegājienu un nokļūt pie Sentegiem. Sentegu var aplūkot uz grāmatas vāka – tāds putna un ķirzakas krustojums. Protama lieta, ka šeit uzreiz tiek attīstīts bizness, un Kremons iegūst materiāltehnisko bāzi. Tas nekas, ka cilvēki jau tūkstošiem gadu ir bijuši sentegu paverdzināti. Kermons noteikti spēs mainīt viņu sabiedrisko iekārtu pāris mēnešu laikā.

Ja esi paradis, ka galveno varoni nekas nevar nobendēt vai ierobežot spējas, tad šāds lasāmais būs pašā laikā. Skaidrs, ka nekādas kosmosa gudrības un spilgtus citātus te arī neatradīs. Šīs grāmatas pieder pie izklaidējošā žanra un labāk nekādu kritizētāju to lasot iekšā neslēgt. Citādi saradīsies vesela kaudze ar jautājumiem, kas pierādīs pasaules absurdu. Domāju, ka sentegu atbrīvošana notiks jau nākamajā grāmatā, un Kremons beidzot varēs ķerties pie starpplanētu problēmu risināšanas.

Pozitīvi joprojām ir pasaules daudzveidība un fona bagātība. Skaidrs, ka kādam ekologam varētu rasties jautājums, kas uz tās planētas tāds ir noticis, ka izveidojušās padsmit saprātīgas rases. Kaudze ar unikāliem monstriem un ekosistēmām.

Negatīvi ir risināmo problēmu eksponenciāls pieaugums. Tagad Kremons jau ir norūpējies par drīzu pasaules galu. Jo izrādās, ka viņa pasaule atrodas diezgan interesantā sasaistē ar vēl divām ,un spēki, kas tās satur kopā, iet uz beigām. Armagedons jau ir durvju priekšā.

Kopumā stāstam lieku 8 no 10 ballēm. Izklaidi nodrošināja, izlasījās vienā elpas vilcienā un ir īsts lubu fantasy paraugs!

Путь Невменяемого by Юрий Иванович

Put nevmenjajemogo

2006. gadā sāku lasīt šo sēriju, kura veltīta Kremonam, vienam no Trīskāršas varavīksnes pasaules izcilākajiem burvjiem. Šī jau ir astotā sērijas grāmata. Skaidra lieta, ka, uzzinājis par šīs grāmatas eksistenci, es to iegādājos un ķēros klāt pie lasīšanas.

Pirmajās grāmatās Kremons no parasta burvju mācekļa uzkalpojās par vispasaules varoni, neskaitāmu tautu un rasu atbrīvotāju, veiksmīgu uzņēmēju, un praktiski visas valdošās dinastijas aplaimoja viņu saviem pēcnācējiem. Tomēr uz beigām viņam neveicās, un kādas cīņas rezultātā viņš zaudēja visas savas maga spējas un atmiņu. Laika gaitā atmiņa tika atgūta, bet maga spējas gan ne. Tas Kremonam kremt, un viņš nav gatavs gaidīt pārdesmit gadus līdz to atgūšanai, viņam vajag tūlīt. Tādēļ viņš atgriežas mājās un sāk pārlasīt savu plašo bibliotēku. Izrādās, ka ārstēšana ir iespējama. Jāatrod tikai rase, kas saucas sentegi. Tos neviens nav redzējis jau tūkstošiem gadu.

Tā kā no iepriekšējās grāmatas izlasīšanas ir pagājuši pāris gadi, tad šī grāmata kalpo kā labs iepriekšējo notikumu kopsavilkums. Kremons pirms došanās sentegu meklējumos apceļo draudzīgās karaļvalstis, atminas pagātnes notikumus, un skaidra lieta  – izglābj tās visas no kārtējās krīzes.

Autoram joprojām nav izdevies sevi pievārēt, un labie tēli tiek taupīti līdz pēdējam. Varētu pat teikt, ka labie šajā sērijā ir nemirstīgi, viņus nespēj nogalēt nekas. Alkatīgie ļaunie ir tipiski trakie, kas uzbrūk visam, kas kustas, nedomājot par sekām. Kremonam veicas, viņam, lai tiktu galā ar saviem ienaidniekiem, nevajag pat maga spējas, pietiek ar aktīvu zobena vicināšanu.

Pozitīvās lietas. Lasās izcili, pasaule sevī ievelk, un viņas noslēpumi izraisa patiesu interesi,. Var tikai pabrīnīties, no kurienes autors rauj visas šīs idejas. Un tieši tādēļ es lasīšu šo sēriju līdz pašām beigām, lai ar cik grāmatas tur neiznāktu.

Ne tik pozitīvās lietas. Varoņu superveiksme, spēja atrasties pareizajā vietā pareizajā vietā. Astotajā grāmatā tas sāk jau krist uz nerviem. Lasot par ļaundaru plāniem jau sāk nākt smiekli. Kāda jēga autoram plānot visas tās nelietības, ja šamais tās ar vienu rokas vēzienu aizslaucīs mēslainē. Arī lasītājs vairs nav spējīgs uztvert šo lietu nopietni. Par varoņu tēlu dziļumu ar īsti nemaz negribas runāt, kaut cik dvēselē mēs varam ielīst tikai Kremonam. Pārējie lielākoties ir tikai statisti un pakāpieni autoram mērķu sasniegšanai.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lai gan apzinos, ka stāsts ir banāls un sižets praktiski ir pārvietošanās no viena varoņdarba uz otru, tomēr tai pasaulē kaut kas ir, kas ievelk. Septiņi tikai tādēļ, ka šī grāmata ir tāds kā kopsavilkums.

 

НА КРАЮ АРХИПЕЛАГА by Артем Каменистый

Arhipelag

Kā jau teicu pēc РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ izlasīšanas, ja grāmatai būs turpinājums, tad to noteikti izlasīšu. Turpinājums bija, un es savu vārdu turēju. Jā, atkal esmu nolaidies līdz fantastiskā bojevika līmenim. Tāda nu ir tā dzīve – vienu brīdi lasi par Higgsa bozoniem, citu par „popodanciem”.

Darbība joprojām noris uz kāda mistiska Arhipelāga. Šī planēta viennozīmīgi nav Zeme, lai gan ļaudis uz tās nonāk tieši no Zemes. Parādās tev sētā spīdoša lodīte, tu aizej paskatīties un attopies okeānā ar visām drēbēm mugurā. Tā uz Arhipelāga nonāca Makss. Pirmajā grāmatā Makss izdarīja visu, lai sagrautu esošo kārtību, un otrajā viņa ciems nostiprina savu ģeopolitisko stāvokli. Viņi ir nolēmuši pārcelties uz lielo salu, neskatoties uz to, ka Goti joprojām viņus vajā, ka salas fauna sastāv no diksiem un dinozauriem. Un netiek aizmirsts pats galvenais – noskaidrot, kādēļ viņi te ir atteleportēti.

Tipiska žanra grāmata, no labāko gala. Kā jau otrajai triloģijas grāmatai pienākas, nekas būtisks te nenotiek. Uzvaram visus, iegūstam papildus tehnikas vienības un cilvēkus. Maksa ciemats nenoliedzami ir vislabākais, neviens verdzībā nedzīvo, visi kaut ko dara un ceļ gaišo nākotni. Patīkami, ka tiek piedomāts pie ekonomikas. Nesen vienā SciFi žurnālā izlasīju, ka lielākoties šajā žanrā autori ignorē ekonomiku ar visu piedāvājumu un pieprasījumu. Iedomājies, pat Star Trekā neviens īsti nepaskaidro, kādēļ visi negalvenie varoņi strādā par viesmīļiem, nerunāsim nemaz par motivāciju. Lasītājam ir absolūti skaidrs, kur tiek ņemta paika, patronas un automāti. Otra lieta ir tualetes apmeklējumi, tie tik pieminēti tikai tad, kad tas ir izšķirīgi sižetam. Piemēram, pretinieku karaspēka pārstāvis tiek sagūstīts, kad tas ir devies uz krūmiem pasēdēt.

Lai ar’ Makss ir tāds pa straumi peldošais, kas nebaidās noteiktos brīžos pieņemt atbildīgus lēmumus un pats doties cīņā, ja vajag. Viņa iekšējā pasaule diez cik sarežģīta nav, bet galīgs multenis arī nav sanācis. Teiksim tā, galvenie tēli ir tādi viduvēja līmeņa, bez pretenzijām uz dziļu iekšēju pasauli. Toties viņu rīcība ir racionāla. Neiztiek bez klavierēm krūmos. Maksa grupējumam visu laiku veicas. Viņi pat bruņutransportieri dabū savā rīcībā. Toties pretiniekiem neiet galīgi, un tas rada pamatīgu disbalansu. Pat nezinu, ar ko Makss cīnīsies nākamajā grāmatā. Dizentērija tā nebūs, jo nonākot uz Arhipelāga, cilvēki vairs neslimo. Noslīkt var, cirvis mugurā arī darīs savu, bet klepus te nav.

Laba izklaide, ātri izlasās un droši dodu 8 no 10 ballēm. Autors uz sevi liktās cerības attaisnoja, beigas bija nedaudz sasteigtas, nemaz neredzēju iemeslu, kādēļ visi Arhipelāga noslēpumi būtu jāatklāj pēdējā nodaļā. Varbūt tādēļ, lai dotu lasītājam vismaz ko jaunu. Skaidrs ir viens, ja negribat nokļūt grāmatā aprakstītā situācijā, ir vēlams pārvietoties tankā, kas piekrauts pilns ar munīciju (vēlams lai tanks peldētu), daudz konserviem, namdara instrumentiem, virtuves iekārtu un citiem niekiem, kas atvieglo dzīvi. Plus vēl jābūt labam peldētājam un nirējam. Citādi nekā, uz šīs salas pat Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs, Penkrofs un Herberts atstieptu pekas.

Русская фантастика – 2013 by autoru kolektīvs

RUS Fan 2013

Kārtējais krievu fantastikas stāstu krājums. Apkopoto stāstu tematika ir diezgan plaša, sākot no Kosmosa izpētes līdz vampīriem. Lielākā daļa no autoriem sevi jau ir pierādījuši daudzu gadu garumā, tādēļ jautājums par grāmatas pirkšanu vai nepirkšanu, kur nu vēl lasīšanu, vispār nepacēlās.

Grāmatu nopirku un izlasīju bezmaz vai tajā pašā dienā. Tad mēnesi nogaidīju, lai redzētu, kas palicis no viņas atmiņā. Tikai tā vari saprast, kurš stāsts ir bijis pietiekami labs vai oriģināls, lai aizķertos tavās smadzenēs. Vismaz man tā ir.

Izrādās, ka neskatoties uz slaveno autoru plejādi, stāstu krājums nemaz tik labs nebūs bijis, jo tagad atmiņā bez špikošanas varu atsaukt tikai kādus piecus stāstus. Labi, ka tie atmiņā iespiedušies, tādēļ ka patikuši.

ГОСТИ НЕПРОШЕНЫЕ by Василий Головачев – lai arī kā man nepatiktu Golovačevs un viņa sazvērestības teorijas daudzu sējumu garumā. Stāstus viņš prot sarakstīt diezgan labus, un arī šis nav izņēmums. Cilvēki jau nemaz nezina, ka viņu jau no sākta gala kontrolē citplanētiešu rases. Un ne jau tikai viena, bet vairākas. Tos, kuriem nepaveicas nonākt pie šādiem secinājumiem, vienkārši novāc no ceļa. Tipiski autora garam daudzi specdienesti, augstāka un zemāka līmeņa konspirācijas un Krievijas specdienesti vislabākie.

ОСЛЕПИТЕЛЬНЫЙ КРИК by Антон Первушин – šo autoru neatminos lasījis, bet stāsts aizķēris. Cilvēce ir gājusi bojā. Beidzot ir radies vīruss, kas ir nopļāvis visus, izņemot orbitālo staciju un Mēness bāzes iedzīvotājus. Cerības izdzīvot ir, bet kāda tam jēga. Zinātnieki nolemj par savu nelaimi paziņot citām civilizācijām, lai vismaz paliktu kāda liecība, ka reiz ir bijusi tāda Zemes civilizācija. Diezgan bēdīgs un depresīvs stāsts.

ШЕСТЕРО И УМАНСКИЙ by Майк Гелприн – Tas nekas, ka cilvēki jau tikuši kosmosā, bandīti jau nekur nav pazuduši. Vienam ienāk prātā ģeniāla ideja, kas viņu ar pāris līdzgaitniekiem padarīs stāvus bagātus. Nāksies jau rokas nosmērēt ar asinīm, bet tas jau nevienu neuztrauc. Uztraukt viņus sāk tikai mīklainās slepkavības kosmosa kuģī, ar kuru viņi dodas uz savu mērķi. Tipisks stāsts par slepkavībām ierobežotā telpā un vainīgā meklēšanu. Interesanti.

МУСТАНГИ ХОДЯТ ПАРАМИ by Иван Ситников – Krievija visa savā stereotipiskajā krāšņumā. Vīri dzer, sievas strādā, un ciemā nevienam jau tā arī īsti nav, ko darīt. Līdz kāds no ciematniekiem ievieš sev internetu. Dzīve pilnībā izmainās, skaidra lieta, ka vīri iesākumā pievēršas pornosaitu apmeklējumiem. Bet vēlāk uzzina par alkohola kaitīgo ietekmi uz organismu. Daži pat apņemas mest dzeršanai mieru. Paralēli ciematiņu apmeklē citplanētiešu mednieks, kuram mājās aptrūkusies cilvēku gala. Viņš kā jau ierasts par ēsmu izvēlas šņabja pudeli.

ИМБУНХЕ by Александр Ложкин – kāda planēta vienmēr pret sauli ir pagriezusi tikai vienu savu pusi. Tas radījis situāciju, kad planētas iedzīvotāji ir tieši sadalīti tumsas un gaismas kalpos. Laiku pa laikam gadās pa saules aptumsumam, un tad sākas karš starp gaišajiem un tumšajiem. Šajā laikā tumšo spēku varenie burvji iegūst sev jaunus vergus nolaupot gaišo bērnus. Imbunhe ir viens no viņiem, taču puišelis ir visai apķērīgs, un kad pēc daudziem gadiem viņš uzzina par gaidāmo katastrofu, viņš dara visu lai šo ziņu aiznestu līdz gaišajiem.

Kopumā krājums lasāms, un daži stāsti ir patiešām labi. Pārstāvēts plašs stāstu spektrs no ironiskiem līdz stingri zinātniski fantastiskiem. Katram te būs ko atrast, lielāko daļu stāstu var dabūt bez maksas internetā pilnīgi oficiāli. Bija jau arī pāris stāsti, kurus es vienkārši pēc puses izlasīšanas metu malā un šķīru pāri. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Кладбищенские истории by Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Кладбищенские истории

Šī grāmata mani ieinteresēja ar savu nosaukumu un autoru. Akuņinu līdz šim lasījis nebiju, zinu, ka viņš specializējas kriminālromānos un tiek uzskatīts par ļoti labu rakstnieku. Mani jau vairākkārt cilvēki ir centušies pievērst viņa grāmatu lasīšanai, tomēr līdz šim man bija veiksmīgi izdevies laist šos padomus gar ausīm.

Izrādās, autoram ir tāds neliels hobijs – viņu interesē vecas kapsētas. Tādas, kurās aktīva apglabāšana vairs nenotiek. Tādas, kuras vēl nav iznīcinātas, jo tur guļ ievērojamas personības, kurām vēl ir apmeklētāji. Viņš vairās no kapsētām, kurām pie žogiem stāv katafalku rindas ar jaunajiem klientiem. Grāmata sastāv no divpadsmit stāstiem par sešām kapsētām. Sākumā autors iepazīstina ar kapsētu, kas viņam liekas saistoša. Pastāsta par tās vēsturi, slavenākajiem un interesantākajiem nelaiķiem. Pēc tam seko neliels stāsts, kura sižets piesaistīts šai kapsētai. Parasti tas ir kāds no nelaiķiem, kuru autors garāmejot pieminējis jau sākumā. Stāstiņi nav gari, bet, manuprāt, interesanti.

Grāmatas autoram ir dotības nodot lasītājam vietas sajūtu, izmantojot savus aprakstus. Viņa kapsētu apraksti ir ļoti reālistiski, un ir diezgan viegli aizmirst, ka tu pats tur nemaz neesi bijis. Lasot pat aizdomājos, vai kādā nākotnes ceļojumā neveltīt laiku apmeklējot kādu kapsētu, nopētīt kādu slavenu cilvēku kapu monumentus. Varbūt pēc tam izlasīt, ka patiesībā viņi nemaz tur nav apbedīti utt. Varētu būt interesanti. Viens gan ir skaidrs, ja ar tādu lietu vēlies nodarboties, tad iepriekš jāsavāc informācija vai arī jāatrod labs gids.

Stāstiņu daļa ir ne mazāk interesanta, tā ieskicē dažādus laikmetus dažādās zemeslodes vietās. Stāstu varoņi ir gan mūsdienu kapu aplaupītāji, gan aizpērnā gadsimta augstmaņi. Ir iesaistītas gan reālas personas, gan izdomātas. Man favorīts ir Haigeitas kapsētas stāsts “Материя первична” par Kārli Marksu un pēcnāves materiālismu. Ir grūti būt vampīram materiālistam, sevišķi, ja līdz ar komunisma izzušanu īstas materiālistu asinis ir kļuvis par deficītu. Arī ar Père Lachaise saistītais stāsts “Дай мне поцеловать твои уста“ nebija zemē metams. Te ir kapu aplaupītājs un Oskars Vailds, un Vailda gredzens. Reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgam ar gredzenu zagšanu un pirkstā maukšanu.

“Хэппи-энд” gan nav tieši piesaistīts nevienai kapsētai, autors vairāk koncentrējas uz mūžīgās dzīves problēmām. Cik ilgi cilvēks ar teorētiski neierobežotu mūžu un ļoti labu atmiņu būtu gatavs dzīvot. Simts vai divsimt gadus? Un ko darīt pēc tam, kad vairs nav nekā jauna ko darīt?

Skaidra ir viena lieta, šis rakstnieks tiešām māk rakstīt, izveidot savus tēlus un vidi, kurā tie darbojas. Šķiet, ka viņa grāmatas tiks pievienotas izlasāmo sarakstam. Ja viņa romāni ir tikpat labi kā šie stāstiņi, tad viņu tiešām būs vērts izlasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: