Navigate / search

Кладбищенские истории by Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Кладбищенские истории

Šī grāmata mani ieinteresēja ar savu nosaukumu un autoru. Akuņinu līdz šim lasījis nebiju, zinu, ka viņš specializējas kriminālromānos un tiek uzskatīts par ļoti labu rakstnieku. Mani jau vairākkārt cilvēki ir centušies pievērst viņa grāmatu lasīšanai, tomēr līdz šim man bija veiksmīgi izdevies laist šos padomus gar ausīm.

Izrādās, autoram ir tāds neliels hobijs – viņu interesē vecas kapsētas. Tādas, kurās aktīva apglabāšana vairs nenotiek. Tādas, kuras vēl nav iznīcinātas, jo tur guļ ievērojamas personības, kurām vēl ir apmeklētāji. Viņš vairās no kapsētām, kurām pie žogiem stāv katafalku rindas ar jaunajiem klientiem. Grāmata sastāv no divpadsmit stāstiem par sešām kapsētām. Sākumā autors iepazīstina ar kapsētu, kas viņam liekas saistoša. Pastāsta par tās vēsturi, slavenākajiem un interesantākajiem nelaiķiem. Pēc tam seko neliels stāsts, kura sižets piesaistīts šai kapsētai. Parasti tas ir kāds no nelaiķiem, kuru autors garāmejot pieminējis jau sākumā. Stāstiņi nav gari, bet, manuprāt, interesanti.

Grāmatas autoram ir dotības nodot lasītājam vietas sajūtu, izmantojot savus aprakstus. Viņa kapsētu apraksti ir ļoti reālistiski, un ir diezgan viegli aizmirst, ka tu pats tur nemaz neesi bijis. Lasot pat aizdomājos, vai kādā nākotnes ceļojumā neveltīt laiku apmeklējot kādu kapsētu, nopētīt kādu slavenu cilvēku kapu monumentus. Varbūt pēc tam izlasīt, ka patiesībā viņi nemaz tur nav apbedīti utt. Varētu būt interesanti. Viens gan ir skaidrs, ja ar tādu lietu vēlies nodarboties, tad iepriekš jāsavāc informācija vai arī jāatrod labs gids.

Stāstiņu daļa ir ne mazāk interesanta, tā ieskicē dažādus laikmetus dažādās zemeslodes vietās. Stāstu varoņi ir gan mūsdienu kapu aplaupītāji, gan aizpērnā gadsimta augstmaņi. Ir iesaistītas gan reālas personas, gan izdomātas. Man favorīts ir Haigeitas kapsētas stāsts “Материя первична” par Kārli Marksu un pēcnāves materiālismu. Ir grūti būt vampīram materiālistam, sevišķi, ja līdz ar komunisma izzušanu īstas materiālistu asinis ir kļuvis par deficītu. Arī ar Père Lachaise saistītais stāsts “Дай мне поцеловать твои уста“ nebija zemē metams. Te ir kapu aplaupītājs un Oskars Vailds, un Vailda gredzens. Reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgam ar gredzenu zagšanu un pirkstā maukšanu.

“Хэппи-энд” gan nav tieši piesaistīts nevienai kapsētai, autors vairāk koncentrējas uz mūžīgās dzīves problēmām. Cik ilgi cilvēks ar teorētiski neierobežotu mūžu un ļoti labu atmiņu būtu gatavs dzīvot. Simts vai divsimt gadus? Un ko darīt pēc tam, kad vairs nav nekā jauna ko darīt?

Skaidra ir viena lieta, šis rakstnieks tiešām māk rakstīt, izveidot savus tēlus un vidi, kurā tie darbojas. Šķiet, ka viņa grāmatas tiks pievienotas izlasāmo sarakstam. Ja viņa romāni ir tikpat labi kā šie stāstiņi, tad viņu tiešām būs vērts izlasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

ТРЕБА by Сергей Малицкий

Treba

Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

  1. Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
  2. Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
  3. Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
  4. Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
  5. Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
  6. Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

Золотые костры by Алексей Пехов

kostri

Nu jau pāris mēnešus nebiju lasījis neko no sava iemīļotākā žanra, t.i. fantastiskā bojevika. Un labs fantastiskais bojeviks ir krievu fantastiskais bojeviks. Esmu mēģinājis lasīt arī angļu, bet tiem lielākoties trūkst krievu autoru ironiskā skatījuma uz pašu izveidotajām pasaulēm. Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem šī žanra rakstniekiem, un lasu katru viņa darbu.

Šī ir trešā grāmata, kas veltīta Ludvigam fon Normaijenam. Viņa pienākums ir būt Sargam. Sargāt parastos pasaules iedzīvotājus no tumšajām dvēselēm. Tās rodas pavisam vienkārši – cilvēks nomirst, bet dvēsele tā vietā, lai dotos uz debesīm vai elli, paliek uz zemes un sāk strādāt briesmu darbus. Tie var būt parastu cilvēku baidīšana, ienaidnieku galēšana un beidzot ar bezjēdzīgu slepkavošanu. Pret šādām dvēselēm var palīdzēt tikai Sargs. Ja vien Sarga pienākums būtu galēt nost tikai šīs dvēseles, tad grāmata vis diez ko interesanta nesanāktu. Sargiem bieži gadās iekulties vietējā politikā, viņiem ir konkurenti = – Ordenis, un tad vēl baznīcas pārstāvji un Inkvizīcija. Katra no šīm frakcijām uzskata, ka tieši viņi ir vienīgie īstie tumšo dvēseļu izdzinēji, un bez pārējiem var iztikt. Tad nu paralēli darbam visi ņemas ar politiku, mēģinājumiem iegriezt citām frakcijām un nodarbojas ar dzimtās zemes apceļošanu.

Lai Sargs varētu iznīcinātu Tumšo dvēseli, viņam ir vajadzīgs speciāls duncis. Duncis paņem tumšo spēku, nedaudz pagarina Sarga dzīvību un kalpo kā savdabīgs Sarga CV. Šajā grāmatā galvenais Ludviga uzdevums ir noskaidrot, no kurienes ir radušies tumšie dunči. Tie ir līdzīgi viņa duncītim, tikai ar otrādu darbību. Ieliec tādu ribās garāmgājējam, un viņš kļūst par Tumšo dvēseli. Lai šādu ģelzi pagatavotu nepieciešami vairāki Sargu dūcīši.

Neteikšu, ka grāmatas varonis šajā grāmatā īpaši uzlabotos. Arī nekāda jauna viņa personības šķautne netiek atklāta. Palicis tāds pats kā iepriekšējās. Uzticīgs savam arodam, citu lietās iekšā nejaucas, cenšas būt godīgs un cīnīties par kopējo labumu. Viņa līdzgaitnieki arī neizceļas ar pārmaiņām savos raksturos. Putnubiedēklis (lietā materializējusies tumšā dvēsele) joprojām ir mazrunīgs un tikai novēro. Garīdznieks ar uz debesīm netaisās un lielākoties burkšķ.

Grāmata lasās diezgan ātri, un man tās izlasīšana prasīja kādas trīs stundas. Nekādas dižas atklāsmes grāmatu izlasot neiegūsi. Ja vien par tādu nevar uzskatīt izdomātas pasaules politekonomiskos faktus. Grāmata ir izklaidējoša un interesanta. Lieku 9 no 10 ballēm. Gribētos, lai viņa beidzot beigtos, un varētu pielikt punktu. Tomēr izskatās, ka te būs vismaz vēl viena grāmata. Vērts lasīt tikai tad, ja esi ticis galā ar iepriekšējām divām.

МОР by Павел Корнев

Mor

Kārtējais krievu fantasy darbs, kura iznākšanu es gaidīju ar nepacietību. Vismaz no tā brīža, kopš uzzināju par to. Man patīk, kā autors raksta un attīsta savu varoņu piedzīvojumus, arī viņa pasaules, lai ar pārāk neatšķiras no mūsu pašu zemītes, ir diezgan interesantas, lai nebūtu jākoncentrējas tikai uz varoņa aktivitātēm.

Tātad, galvenais varonis Sebastjans ir slepenais aģents. Viņa uzdevums ir doties tur, kur viņam liek priekšniecība, nebrīnīties, ja viss līdz galam netiek izstāstīts, un vispār lieki neuzdot jautājumus. Sebastjanam piemīt viena īpašība – viņš prot pavēlēt tumsas radījumiem, vismaz tiem, kuri nonāk viņa nagos. Sebastjana pasaulē tikai jaundzimušajiem un svētajiem ir tīras dvēseles. Pārējiem dzīves laikā tajās uzklājās tumsas gabaliņi, izdari grēciņu un nedaudz tumsas ieiet tevī. Ja šādi grēciņi sakrājas pa daudz, tu kļūsti apsēsts, un Bezdibenis tevi izmanto jau saviem mērķiem.

Grāmata sastāv no pieciem stāstiem, kur katrs ir pats par sevi, un tos vieno vien kāda noslēpumaina konkurējošās puses aģenta tēma. Tā tādi ne pārāk intelektu noslogojoši īsi detektīvstāstiņi, kuros nemaz nav jēgas censties uzminēt vainīgo. Jo vainīgais parādās pašās beigās un bieži vien stāstā nemaz netiek pieminēts. Toties labi tiek aprakstītas vietējo iezemiešu intrigas un cīņa pret Bezdibeņa radījumiem. Skaidra lieta, ka mūsu varoņa pusē ir veiksme, izveicība un labs plāns. Tas viss ienaidniekiem praktiski neatstāj nekādas izredzes. Tas viss būtu jauki, ja vien neatstātu iespaidu, ka Sebastjana pasaulē vienīgais gudrais ir viņš pats un viņa priekšniecība, pārējie tādi viduvēji pajoliņi, kas nespēj pat savas pēdas pietiekami apslēpt.

Šī ir no smadzeņu košļenēm, nekādu īpaši dziļu jēgu tajā var nemeklēt. Jo to, ka pasaule nav tikai balta un melna mēs jau visi zinām tāpat. Toties lasās ātri un ir interesanti uzzināt, kas būs tālāk. Diemžēl grāmata varēja būt vēl nedaudz biezāka, būtu sanākusi interesanta lasīšana.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tomēr biju gaidījis kaut ko nedaudz vairāk. Laba atslodzei pēc vai pirms darba dienas, bet uz neko nopietnu pretendēt nevar.

 

ЮДОЛЬ by Сергей Малицкий

ЮДОЛЬ

Šī ir cikla “Dievu pelni”  otrā grāmata. Pirmā saucās “ПАГУБА”, un tur mēs jau iepazināmies ar Kaju un viņa pasauli. Otro grāmatu elektroniski nekur nevarēja tā uzreiz dabūt, tā kā nācās vien pirkt papīra formātā. Tas laikam liecina, ka esmu nopietns autora daiļrades cienītājs.

Nedienas Kaja pasaulē turpinās, Tukšums tai ir uzrīdījis kārtējo Nelaimi, kad no visām malām ārā lien dažādi mošķi ar mērķi iznīdēt cilvēku dzimumu. Pasaulei tā nav pirmā reize, un cilvēki prot ar šādām lietām tikt galā. Kajs iztiku pelna kā šo mošķu iznīcinātājs. Tomēr Nelaime ievelkas, un Kajam nākas gribot negribot pievērsties savam galvenajam uzdevumam, atjaunot līdzsvaru pasaulē. Lai to izdarītu viņam ir jānogalē ne vairāk, ne mazāk kā visi divpadsmit bijušie dievi, kas vēl kūrē šo pasaulīti.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, šī, kā jau žanram pienākas, uzgrūž galvenajam varonim globālas problēmas. Tā sakot, ir jāglābj pilsētas un daudz cilvēku. Arī mērķis ir varens. Bonusā saņemam dozētu priekšvēsturi, uzzinām kā tad dievi kļuvuši par pelniem, un kāpēc Tukšumam ir svarīgi iznīcināt cilvēkus. Lai nebūtu garlaicīgi, Kajam ir arī ceļabiedre, kas veiksmīgi aizstāj standarta varoņu komandu, kas šim žanram parasti ir raksturīga iezīme. Lieti noder, kad galvenajam varonim jādziedē organisms pēc kārtējās megakaujas.

Viss pārējais ir viens vienīgs kvests no vienas pilsētas uz otru. Mošķi tiek iznīcināti industriālos apjomos, un Kajs lēnu garu ievāc superspēju arsenālu, kas viņam ļauj stāties pretī jebkuram ienaidniekam. Tā kā šī ir sērijas otrā grāmata, tad lasītājs var būt drošs par galvenā varoņa labklājību, viss būs kārtībā, jo nāks taču vēl kāda grāmata aiz šīs.

Labs lasāmais, ja nav nekā cita ko lasīt un tevi interesē iedomātu pasaku valstību likteņi. Grāmata nedaudz švakāka par pirmo, un tādēļ lieku 8 no 10 ballēm. Gaidīšu nākamo darbu šajā sērijā, tas gan, rādās, jau aizskars visa multiversa problēmas un, iespējams, Kajs beigās jau būs tāds supercilvēks, ka varēs atdauzīt visus Marvel a komiksu supevaroņus vienā piegājienā.

Рождение победителя by Артем Каменистый

Рождение победителя

Nu kā gan es varētu palaist garām un neizlasīt vienu no saviem mīļākajiem krievu fantastiskā bojevikā autoriem. Šī ir cikla Devītais trešā grāmata – pirmā „ДЕВЯТЫЙ”  un otrā „На руинах Мальрока” tika izlasītas jau agrāk.

Stāsts tas pats vecais. Dans, kas atsūtīts uz kādu paralēlu zemi kā devītais eksperiments objekts, cenšas izdzīvot jaunajos apstākļos. Kaut kādas apstākļu sakritības dēļ vietējie viņu uzskata par Sargu un puisim izdodas izsisties cilvēkos. Otrās grāmatas beigās viņš jau ir kļuvis par Malrokas baronu un liktos: laime pilnīga.

Šajā grāmatā viņam nākas karot ar cilvēkiem līdzīgu necilvēku rasi (lai cik tas smieklīgi neizklausītos), kurus sauc par demiem. Demi lielākoties nodarbojas ar pirātismu un vergu tirdzniecību. Par viņiem vispār ir visai maz informācijas. Dans savukārt pēc iepriekšējās grāmatas beigās aprakstītās megakaujas ir piebeidzis savu unikālo organismu un tagad vārguļo. Pie reizes arī mēģina atrast zāles un atjaunot veselību. Šī procesa laikā viņš nejauši uzzina par demu plāniem atņemt viņam baronisti. Te nu vīram ir jāsāk darboties.

Grāmatā joprojām labākās vietas ir tās, kur galvenais varonis gremdējas pārdomās par mūsu zemes dzīvē lasīto fantasy darbiem. Viņam ir reālas dusmas, ka neviens nepiešķir viņam superspējas un mega komandu, kas spēj nogalēt veselas armijas. Tā vietā viņam ir pāris simtu brīvprātīgo un daži desmiti īsti karavīri. Neviens no taktikas un pavēļu pildīšanas neko nejēdz, visi bakstās, bet ienaidnieks nesnauž. Skaidra lieta, ka varonis nedaudz liekuļo, jo viņa organisms spēj reģenerēties praktiski no jebkura ievainojuma, dod tik paēst. Kritiskos brīžos viņš pieslēdzas visuma mēroga Akaši grāmatai un spēj iegūt jebkura cita cilvēka pieredzi, teiksim stabuļu taisīšanā. Un, lai arī reti, klavieres no krūmiem laiku pa laikam tiek izstumtas. SPOILERIS. Lai lietas sabalansētu, autors novāc Dana iemīļoto, bet nu tas balansu neizlīdzina.

Kopumā labs lasāmais, labākajās žanra tradīcijās. Pluss vien par to, ka nav rūķu, elfu, burvju un citu pokemonu. Pluss par Dana sarga atribūtu papagaili. Tas ir rūdīts alkonauts, bet pilns ar dažādām dzīves gudrībām. Izteikumi no viņa nāk ārā Šveika līmenī. Kopumā sen nebiju neko no šīs sērijas lasījis, un lasīšanas process bija kaut kas līdzīgs dzeršanas atsākšanai pēc pāris gadu absistences. Kā nosēdos, tā izlasīju visu uzreiz. Grāmatai 8 no 10 ballēm, turpinājumu gaidīšu nepacietīgi.

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

Nu nevarēju es noturēties, nenopircis Pehova jaunāko gara darbu. Tas nekas, ka parasti pēc gada es par tiem atceros tikai to, ka bija labs un vispārīgu sižeta līnijas izklāstu, to, ka autors parasti iedvesmojas no kādas datorspēles, viņa pasaules izceļas ar detalizētību un diezgan labu balansu. Arī šajā autoram tipiskā pasaulē vienā katlā ir samestas visu autoram zināmo folkloru rases no elfiem līdz leperkoniem. Netiek aizmirsts praktiski neviens, īsta kosmopolītiska pasaule, kurā visi reiz ir karojuši pret visiem un kurā galvenais enerģijas avots ir dēmoni un galvenais transporta veids ir lidaparāti.

Grāmatas galvenais varonis, gaišais elfs no valdošās kliķes vārdā Lis (patiesai vārds viņam ir garāks, bet autors netērēja burtus un noīsināja). Viss būtu labi, otrais pretendents uz elfu troni, atzīts lidotājs iznīcinātājs, sešu karu veterāns, tikai ir salecies ar pašreizējo valdnieci un spiests bēguļot. Tā nu bēguļojot puisis nonāk uz Bruņurupuču salas un uzsāk savu pasta pārvadājumu biznesu. Te viņš iemanto gan ienaidniekus, gan draugus. Laiku pa laikam viņam cenšas piegriezt skābekli, bet varonis no ceļa nenoiet, attīsta savu biznesu iekrāj kapitālu un cīnās par labāku pasauli. Protams, piedzīvojumi te ir biezā slānī un neiztiek arī bez iespaidīgām gaisakuģu kaujām.

Šoreiz nevarētu teikt, ka sižets būtu kaut kāds ūnikums, pasauli autors jau bija ieskicējis kādā no saviem stāstiem, visa uzmanība vērsta uz aktīvu darbību. Neinteresantie varoņa dzīves mēneši tiek izlaisti, lai lieki nenogurdinātu lasītāju. Sešu stundu sacensības acīmredzami nosperta no “Zvaigžņu kariem”. Ir tipiskais orku un elfu naids, bet galvenais varonis ar vienu no tiem draudzējas. Ir ļaunie nekromanti, kas vēlas pārņemt dēmonu ieguves biznesu no rūķiem. Rūķi  dzīvo šahtās, elfi mežos, visi pārējie pa vidu. Atradusies vieta pat veselam purvu klātam kontinentam, kurā neviens nedzīvo, bet kur pilns ar senām pilsētām un apslēptiem dārgumiem.

Tipisks Pehova darbs, neteiktu, ka labākais, bet ja reiz esi sācis lasīt tev nav nekādas cerības lasīšanu pārtraukt netiekot līdz otram vākam. Nobeigums, nav grāmatai nobeiguma ir tikai aktuālākās tēmas aizvēršana, skaidra lieta, ka būs vēl un ja būs tad es arī lasīšu. 9 no 10 ballēm.

РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ by Артем Каменистый

РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ by Артем Каменистый

Ir krievu fantasy cienītāju vidū populārs žanrs, kas nosaukts “popodaņec”. Nosaukums šim žanram dots visai asprātīgs gan tiešā, gan pārnestā veidā. Šajā žanrā galvenais varonis, kā likums, pilnīgi negaidīti tiek atrauts no savas tēvzemes un aizsūtīts uz citu planētu, paralēlu pasauli. Parasti šis varonis nokļūst diezgan sliktā situācijā, kāds viņu mēģina izmantot, vai arī kādam uz viņu ir lieli plāni. Viņam triecientempos ir jāmācās vietējās maģijas nianses un jācenšas pārņemt kontroli pār visu pasauli pēc iespējas īsākā laikā. Bonusā galvenajam varonim riebjas slikti cilvēki un ir hipertrofēta taisnīguma sajūta, kas kopā ar vēlmi nest labu jaunai pasaulei, parasti beidzas ar pamatīgu kariņu, kura rezultātā tiek nodibināta pamatīga impērija ar jaunu, labu kārtību, kas ved dzīvi palikušos uz gaišu nākotni.

Šis autors specializējas tieši uz popodaņec sižeta grāmatām. Specializācija viņam ir nākusi par labu, katra nākošā grāmata kļūst arvien labāka un, lai ar sižets ir klišejisks, pasauļu apraksti un notikumu daudzveidība ļauj to visu piedot un aizmirst. Šeit galvenais varonis vārdā Makss, nejauši nokļūst pasaulē, kurā ir okeāns un rifi. Neviens viņu otrā pusē nesagaida, ir tikai tādi paši pārnestie, kā viņš.

Makss ir nonācis tādā kā daļēji organizētā mednieku vācēju kolhozā, kur visi raujas vaiga sviedros, lai izpildītu normu. Vadošā elite lielākoties pļēguro un apgalvo, ka vajadzības gadījumā aizstāvēs pret naidnieku uzbrukumiem. Un naidnieku ir daudz, ne visi cilvēki pēc pārnešanas paliek par tādiem, lielākā daļa kļūst par diksiem, tādiem stipriem puscilvēkiem ar visai ierobežotām spriešanas spējām. Pārējie cīnās par izdzīvošanu, tāds konclāgeris bez īstas vadības un mērķa, cilvēka dzīvībai te ir niecīga cena, jo viņi visu laiku rodas klāt. Skaidra lieta, ka Maksam, kurš ir arī labs peldētājs un nirējs, šāda štelle nepatīk, un notikumi liek ieviest viņam savu kārtību.

Kopumā neslikts gabals, pat neatceros, ka būtu kaut kur sastapies ar līdzīgu pasauli. Protams, resursu ierobežotības dēļ autoram laiku pa laikam nākas atklāt kādu Noslēpumu salas cienīgu dārgumu lādi ar automātiem, bet tas tiek visai loģiski iepīts sižetā, jo šajā pasaulē nonāk ne tikai cilvēki, bet arī priekšmeti. Tāda laba izklaidējoša literatūra, šķiet, ka kādas triloģijas pirmā daļa. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja būs nākamās daļas, lasīšu arī tās.

ПАГУБА by Сергей Малицкий

Paguba

Turpinu savu projektu izlasīt pērn, manuprāt, labākās krievu fantasy grāmatas. Kā es nosaku grāmatu labākumu? Pavisam vienkārši, es lasu to autoru darbus, kurus jau agrāk esmu atzinis par labiem esam. Tas nekas, kaesmu viņiem licis tikai 7 no 10 ballēm, labākas lietas jau šajā žanrā ir visai grūti atrast.

Tātad grāmatas galvenais varonis Kajs ir tipisks bāreņa tēls, kas dzīvo visai dīvainā pasaulē. Pasaule atrodas aplī, kura diametrs ir aptuveni 4000 vietējo kilometru. Debesis te ir ķieģeļkrāsas, nu to sarkano nevis silikātu. „šajā pasaulē dzīvo divpadsmit klani, kas laiku pa laikam savā starpā uztaisa pa kariņiem, ir vietējā inkvizīcija, kas pārstāv globālo Tukšuma reliģiju. Tehnoloģiju un maģijas attīstība tiek stingri ierobežota. Tāpat tiek kontrolēts iedzīvotāju daudzums, ja kaut kas no šiem parametriem neizpildās, sākas liela nelaime. No tukšuma (barjeras, kas norobežo pasaulīti no pārējās planētas daļas) iznāk Tukšuma kalpi un sāk metodiski izkaut visus civiliedzīvotājus, kas nav paspējuši paslēpties.

Kajs savulaik ir bijis viena no vadošā klana līdera bērniem, tomērTukšuma kalpi nolēma, ka klans ir kļuvis pārāk bīstams, un izkāva visus tā locekļus. Kajam izdevās izgklābties un piesisties kādam ceļojošajam cirkam, kur tad viņš arī pavadīja savu bērnību. Bet laiki mainās, un kārtējā tīrīšana nav aiz kalniem, Tukšuma kalpi vietējam valdniekam uzstāda ultimātu, vai nu līdz vasaras beigām Kajs dabū galu, vai arī sākas kārtējais genocīds. Skaidra lieta, ka tādu iznākumu neviens negrib, un sākas reālas medības.

Grāmata, lai arī cik smieklīgs no malas nešķistu izklāsts, ir visai laba. Galvenais varonis, lai ar labi kaujas ar zobeniem un nelielām maģijas spējām, nestaigā riņķī pa pasauli kaudams savus naidniekus. Galu galā viņš cirkā ir audzināts elitāra slepkavu klana pārstāvja uzraudzībā. Ļaunumu neatriebtu netstāj, bet baigi uz nažiem pats arī neraujas, šad tad lasītājs tiek atalgots ar nopietnām bosu cīņām, kur nogalēts tiek kāds īpaši ļauns izdzimtnis. Bet tā lielākoties puisis slapstās pa ceļmalām un vāc sev aizvien lielāku ienaidnieku baru.

Kopumā labs viduslaiku komandoss gabals ar misticisma elementirm. Pasaule autoram ir izdevusies ļoti laba, cerams, ka turpmākajās grāmatās uzzināsims, kādēļ tad šāds anklāvs ir izveidojies un kas slēpjas aiz barjeras. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Izskatās, ka autoram pēdējie darbi uzlabojas, nav vairs tik daudz bezmērķīgu dialogu, ir atrasts pareizais balanss starp pasaules aprakstu, vēstures izklāstu, varoņa tēlu un sižeta darbības intensitāti.

ВАКАНСИЯ by Сергей Малицкий

Vakansiya

Paskatījos te viendien savā blogā un biju pārsteigts. Izrādās, ka pēdējo reizi krievu fantasy gabalu esmu lasījis tikai pērnā gada oktobrī. Skaidra lieta, ka tādu netaisnību nevarēju pieļaut un atliku malā visus saplānotos amerikāņu un angļu autorus, un ķēros pie šīs grāmatas.

Grāmatas galvenais varonis Dorožkins strādā par vidējā līmeņa menedžeri kādā loģistikas firmā. Kas viņam tur īsti jādara, mums stāstīts netiek, jo galu galā tur notiekošās fantastiskās lietas tomēr ir loģiski izskaidrojams ar parastām drukas kļūdām. Pieteikts tiek vienīgi tas, ka Dorožkins ir absolūti cītīgs darbinieks, kas strādā no zvana līdz zvanam un domā loģiski, ir ļoti labsirdīgs un nekad nedusmojas. Tad viņam darbs izbeidzas, un viņš metro ierauga sievieti ar nimbu virs galvas. Tad vēl kāpjot ārā no metro viņš pamanās sadauzīt savu egrāmatu lasītāju. Teikšu kā ir – te tas nu reāli raksturoja viņa dzīves melno periodu, jo sliktāk jau vairs nevar būt. Un tad pēkšņi pie viņa ierodas divi vīreļi, kas piedāvā Dorožkinam darbu Kuzminskā par izmeklētāju.

Tā nu viņš nonāk vampīru, raganu un ekstrasensu ciematiņā, kur fantasy romāni tiek lasīti kā lauku dzīves ainiņu apraksti, un viss būtu ļoti labi, ja vien Dorožkinam nešķistu, ka no viņa kaut kas tiek slēpts. Nu neteiksim, kas šā žanra darbos būtu kaut kas inovatīvs.

Kopumā tāds fantasy ar nelielu detektīva pieskaņu. Nekā izcila, tomēr virs vidējā. Tāds smadzenes relaksējošs darbs. Darba sākums uzrakstīts ļoti labi līdz brīdim, kad varonim sākas zudušās atmiņas uzplaiksnījumi. Tas man nepatika, tā ir tīra krāpšanās un, manuprāt, grāmatas vidū sižetā iebāzt kaut kādus pusgadu iepriekš notikušas lietas, kuras vairs pat varonis neatceras, ir diezgan jocīgi. Tad kļuva skaidrs, ka lasīto mēģināt saprast nemaz nav vērts, ikdienas dzīves notikumiem ar sižetu nebūs nekāda sakara, jāgaida vien nākamais uzplaiksnījums.

Diemžēl cerības uz labi uzrakstītām beigām arī neattaisnojās, radās iespaids, ka autors rakstījis, rakstījis un tad atcerējies, ka grāmatai ir noteikts apjoms. Rezultātā beigas ļoti sasteigtas un tādas nekādas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, vietām jau lasīt bija pat ļoti interesanti.

%d bloggers like this: