Navigate / search

ВАКАНСИЯ by Сергей Малицкий

Vakansiya

Paskatījos te viendien savā blogā un biju pārsteigts. Izrādās, ka pēdējo reizi krievu fantasy gabalu esmu lasījis tikai pērnā gada oktobrī. Skaidra lieta, ka tādu netaisnību nevarēju pieļaut un atliku malā visus saplānotos amerikāņu un angļu autorus, un ķēros pie šīs grāmatas.

Grāmatas galvenais varonis Dorožkins strādā par vidējā līmeņa menedžeri kādā loģistikas firmā. Kas viņam tur īsti jādara, mums stāstīts netiek, jo galu galā tur notiekošās fantastiskās lietas tomēr ir loģiski izskaidrojams ar parastām drukas kļūdām. Pieteikts tiek vienīgi tas, ka Dorožkins ir absolūti cītīgs darbinieks, kas strādā no zvana līdz zvanam un domā loģiski, ir ļoti labsirdīgs un nekad nedusmojas. Tad viņam darbs izbeidzas, un viņš metro ierauga sievieti ar nimbu virs galvas. Tad vēl kāpjot ārā no metro viņš pamanās sadauzīt savu egrāmatu lasītāju. Teikšu kā ir – te tas nu reāli raksturoja viņa dzīves melno periodu, jo sliktāk jau vairs nevar būt. Un tad pēkšņi pie viņa ierodas divi vīreļi, kas piedāvā Dorožkinam darbu Kuzminskā par izmeklētāju.

Tā nu viņš nonāk vampīru, raganu un ekstrasensu ciematiņā, kur fantasy romāni tiek lasīti kā lauku dzīves ainiņu apraksti, un viss būtu ļoti labi, ja vien Dorožkinam nešķistu, ka no viņa kaut kas tiek slēpts. Nu neteiksim, kas šā žanra darbos būtu kaut kas inovatīvs.

Kopumā tāds fantasy ar nelielu detektīva pieskaņu. Nekā izcila, tomēr virs vidējā. Tāds smadzenes relaksējošs darbs. Darba sākums uzrakstīts ļoti labi līdz brīdim, kad varonim sākas zudušās atmiņas uzplaiksnījumi. Tas man nepatika, tā ir tīra krāpšanās un, manuprāt, grāmatas vidū sižetā iebāzt kaut kādus pusgadu iepriekš notikušas lietas, kuras vairs pat varonis neatceras, ir diezgan jocīgi. Tad kļuva skaidrs, ka lasīto mēģināt saprast nemaz nav vērts, ikdienas dzīves notikumiem ar sižetu nebūs nekāda sakara, jāgaida vien nākamais uzplaiksnījums.

Diemžēl cerības uz labi uzrakstītām beigām arī neattaisnojās, radās iespaids, ka autors rakstījis, rakstījis un tad atcerējies, ka grāmatai ir noteikts apjoms. Rezultātā beigas ļoti sasteigtas un tādas nekādas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, vietām jau lasīt bija pat ļoti interesanti.

ИСКУССТВО МЕРТВЫХ by Павел Миротворцев

ИСКУССТВО МЕРТВЫХ

Kaut kad gadu atpakaļ lasīju šī cikla pirmo grāmatu. Tiesa, man viņa ne visai patikās, bet kā izklaidējošā literatūra bija ciešama. Tagad, lasot par to, kā pa grunti nogāja Bear Sterns kompānija, gribējās palasīt kaut ko izklaidējošāku un ne tik nopietnu. Tad nu izvēle krita uz šo grāmatiņu. Domāju, nekas, palasīsimies, kā tad mūsu supervaronim Krisam ies jaunajā grāmatelē. Cik tūkstošus nomočīs un kā pacelsies.

Tātad Mirušo leģions, karaspēka daļa, kurā nonāk pēdējie sabiedrības pamesli, kuriem pēc likuma pienāktos cilpa kaklā, bet kuri vēl dota pēdējā iespēja laboties. Domājiet tur visi ir totāli atsaldeņi un pārpratumu upuri – nekā. Atsaldeņi dabū galu jau pirmajās cīņās, bet palikušie veido tādu kā filozofiski, intelektuāli kaujiniecisku sabiedrību. Tur valda pilnīga saticība, visi trenējas ar zobeniem vai maģiju, ja vadība liek, tad pakaro. un tikai viņi paši vien zina, cik viņi ir kruti. Grāmatas galvenais varonis Kriss to visu atkož un izsitas elitē kā mags teorētiķis un kā alķīmiķis praktiķis.  Lieki piebilst, ka visās jomās viņš kļūst par megaspeciālistu.

Pašā grāmatā nekāda darbība praktiski nenotiek, ienaidniekus sit kā mušas un to jau nu diez vai var nosaukt par darbu. Autors reāli cenšas aprakstīt kā strādā maģija, kā tur ir ar tiem līmeņiem un maģiskās enerģijas avotiem. Kopumā sanāk diezgan garlaicīgs stāsts ar abstraktiem spriedelējumiem un miglainiem mājieniem, ka visus notikumus kontrolē kāds nezināmais ar lielo burtu. Un, kas to būtu domājis, arī paša varoņa pagātne izrādās ir visai neskaidra, viņš pats par to tikai nojauš, bet līdz cēloņiem aizkulties nesanāk.

Kopumā diezgan sviestains gabals. Gudra spriedelēšana, triviāla darbošanās un milzu konspirācijas. Ja godīgi tad ar mokām izlasīju līdz galam, pārāk jau nu viegla lubu literatūra. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt neieteiktu.

На руинах Мальрока by Артем Каменистый

Devyatyj

Nu ko, pavisam nesen izlasīju grāmatu ar nosaukumu Devītais par kāda Krievijas pilsoņa piedzīvojumiem paralēlajās pasaulēs. Kā jau biju domājis, tā bija tikai pirmā grāmata no lielāka cikla, tādēļ nesen, kad nedaudz apnika lasīt grāmatas par vēsturi un finanšu krīzēm, rakņājos internetā, lai atrastu ko izklaidējošu. Beigu beigās atradu vēl grāmatā neizdotu turpinājumu.

Ja esi spēlējis Oblivion, tad grāmatas sākums var šķist kaut kur manīts. Sākumā grāmatas varonis Dans mūk no cietuma pa kanalizācijas trubām. Un mūk nevis tādēļ, ka būtu saskatījies Prison Break seriālu, bet gan no inkvizīcijas. Izrādās, ka šamos nekrata fakts, ka Dans nomināli skaitās Sargs, nešķīsto spēku iznīcinātājs un vājo aizstāvis, viņi grib uzzināt sargu noslēpumus. Lieki piebilst, ka bēgšana izdodas un varonim tiek dota iespēja iegūt valdījumā savu grāfisti. Protams, grāfiste ir tikai nesen attīrīta no ļaunajiem nešķīstajiem spēkiem, pret tās iedzīvotājiem ir veikts pamatīgs genocīds, lielākā daļa kustamo lietu ir nospertas un arī pats ceļš uz turieni nav Rīga – Ventspils šoseja.

Ko lai saka, standarta izklaidējošā fantasy. Sižetu uz priekšu dzen darbība, varonis jau spēj pats reģenerēties un ir ieguvis pieslēgumu Akaši hronikām ar visiem čenelinga atribūtiem. Lieki piebilst, ka tāda kombene padara visas lietas triviālas. Izskatās, ka arī pats autors par to nedaudz ironizē, nosaucot vienu nodaļu „Klavieres mēdz būt smagas”. Galvenais varonis laiku pa laikam sūkstās, ka viņam atšķirībā no citiem fantasy varoņiem nekāds labais burvis uzreiz maģiju un austrumu cīņas nav iemācījis, viņu glābj tikai veiksme un ātras kājas. Tagad jau tas izskatās nedaudz piezemēti, jo apgreidi viņam ir ne pa knapi, tāds jau varētu iet lokālo Diablo sist.

Kopumā tieši tas, ko gribēju, viegla izklaidējoša literatūra. Nekā jauna fantasy žanrā šis darbs neienes, sižets redzēts daudzās grāmatās iepriekš. Lieku 8 no 10 ballēm. Tas, ka grāmata vēl nav bijusi pie redaktora, ir redzams. Galvenā varoņa viens no galvenajiem palīgiem, ejot uz ienaidnieka nometni, apstāsta izvietojumu, kas kur atrodas. Lai gan viņš kopā ar to uz šejieni atvilcies tikai pāris dienas atpakaļ un nekad tur iepriekš nav bijis. Toties runā kā vietējais takuzinis.

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

Šī nu ir no tām grāmatām, kuru turpinājumus Tu sākumā gaidi, bet pēc tam, kad tie beidzot ir sagaidīti, Tu vairs neatceries, par ko tad pirmajās grāmatās bija runa. Sākot lasīt šo grāmatu es diez ko daudz no pirmajām neatcerējos.

Grāmatas galvenais varonis Artjoms joprojām blandās pa Sosnovsku, tagad jau Kardināla grupējuma ietvaros un uzdevumos. Galvenais viņa uzdevums ir turēt perimetru no Gaišo un Kultistu uzbrukumiem un, ja paliek laiks, tad realizēt pašam savas idejas. To tad viņš arī dara, mācās savu paranormālo spēju pamatus, ar asinīm zīmē senas rūnas un cīnās ar vietējās pasaules dēmoniem. Viņa tagadējais mērķis ir noskaidrot, kas tie par radījumiem, kas pēc cilvēka nāves apēd to dvēseles.

Otra sižeta līnija veltīta Artjoma cīņu biedram Zaharam, šim dzīve ir nedaudz vienkāršāka. Viņa galvenais uzdevums ir nogalēt savu virsienaidnieku Leonīdu, kas blandās pa Sosnovskas apkaimi strādādams briesmu lietas, sarīdot grupējumus vienu ar otru un izmantojot to kašķus savās interesēs. Zaharam ir vara pār svēto gaismu un viņš, kad uznāk dusmas, spēj daudz ko paveikt. Kopā ar Artjomu viņi vispār ir īsta supervaroņu komanda, kas visus smērē gar sienām un rada respektu apkārtējos.

Neteikšu, ka šī grāmata ir žanra šedevrs, tas ir iespraudums stāstā, kurā būs daudz turpinājumu un, kā jau iespraudumiem ierasts, tas kalpo tikai galvenā varoņa grūtā ceļa uz pilnību atainošanai. Tādēļ teikšu tā, grāmata ir standarta fantasy pasaules sadzīves situāciju apraksts. Atšķirības ir tikai eksotiskās dekorācijās un regulārās cilvēku slepkavošanās, labi, monstrus un dēmonus jau ar slaktē.

Patiesībā grāmatas kodolu varētu izteikt pāris teikumos, varonis mācījās Patalas noslēpumus un nedaudz paaugstināja savu līmeni, senie dievi viņam bija labvēlīgi, un viņš atrada pat senu zināšanu krātuvi. Ļaunie aizmuka, labie nedaudz apgreidojās un dzīvoja tālāk.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja iznāks turpinājums tad izlasīšu, ja nē, tad neskumšu.

САФАРИ ДЛЯ ПОБЕДИТЕЛЕЙ by Артем Каменистый

SafDPobe

Nu patīk man šī autora darbi, šaubos vai maz kādu viņa sarakstīto grāmatu esmu atstājis neizlasītu. Šoreiz arī tiek teleportēti cilvēki no vienas pasaules uz otru. Pirms septiņdesmit gadiem kāds cilvēks vārdā Endžers Kongo nodarbojās ar ceļubūvi, tika teleportēts uz mūsu pasaulei paralēli esošo maģijas pasauli. Tur viņam bija jāpiedalās turnīrā, kas atjaunotu maģijas un tehnikas līdzsvaru multiversā (trīs paralēlajās pasaulēs). Tomēr Endžera kungs uz to neparakstījās un veiksmīgi aizmuka, aizbēdzis pie konkurentiem, uzsāka industriālo revolūciju un nesa demokrātiju visai pasaulei.

Pēdējie tirāni tiek sakauti, tomēr vienai viņu atvasei izdodas aizbēgt. Skaidra lieta, ka viņš nav palicis viens, viņam ir skolotājs, pa ceļam piesitās viens barbars kanibāls, pāris lojālisti. Uz viņiem tad arī tiek organizēts safari, kas ļautu Endžeram uzskatīt sevi par totālu uzvarētāju. Safari gan neizvēršas tik vienkāršs kā bija ieplānots.

Arī varētu teikt , ka standarta tehnomaģijas līnija, viduslaiki sastop moderno pasauli, vieniem ir maģija otriem trīslīnijnieces un aeroplāni. Vieniem ir zelts, otriem ir dzelzs un tā tālāk. Šajā aspektā te viss iet standarta ceļu. Situāciju nedaudz glābj tas, ka bēgļiem pakaļ nedzenas veselas armijas, kas laiku pa laikam tiek sakautas, bet gan viens tanks un neliela karaspēka daļa. Cīņa ir padarīta nedaudz līdzīga un arī bez maģijas te neiztiek, tomēr tas nav viens ņem un uzsper gaisā visu bataljonu. No tēliem visinteresantākais tēls autoram ir izdevies tieši pats ļaunais personāžs. Viņš ir pilns ar fobijām un neirozēm, īsts sadists un neģēlis, tomēr, kā saka, viss likuma ietvaros.

Savukārt galvenais bēdzējs, teiksim godīgi, ar neko īpašu neizceļas. Šad tad izdod pa kādai pavēlei, pavārtās drudzī, varonīgi atsit zombiju uzbrukumu, bet visu piedzīvojumu smagumu uz saviem pleciem nākas iznest viņu biedriem. Tie tad nu arī dara ko var, lauž kājas, nonāk gūstā, apšauda tanku ar ballistām un nodarbojas ar citiem piedzīvojumos svarīgām lietām. Par garlaicību tur neviens sūdzēties nevar.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ceru, ka šai sērijai nebūs turpinājuma, beigas bija visai negaidītas un ironiskas, vismaz raugoties no mūsu pasaules iedzīvotāja skatu punkta. Kas interesanti autors centies, šajā pasaulē iezīmēt vismaz kaut kādas ekonomikas aizmetņus, un industrializācijas problēmas. Parasti jau šajā žanrā neviens neķēpājas ar jautājumiem, kur ienaidnieks ņemt tankiem degvielu vai tēraudu, šeit nedaudz, bet ir par to padomāts.

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Devyatyj

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas  mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

АУТОДАФЕ by Алексей Пехов

Autodafe

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju šī autora darbu, kas saucās СТРАЖ. Grāmatiņa bija izveidota kā stāstu krājums, kas veltīts Ludviga von Normaijena ceļojumiem pa pasauli un cīņai ar pārdabiskām un ne tik pārdabiskām parādībām. Arī šī grāmata nav savādāka , galvenais varonis joprojām ir Ludvigs un viņš jo projām cīnās pret ļaunajām dvēselēm un citiem kaitīgiem radījumiem.

Lai arī katrs stāstiņš pēc būtības ir diezgan neatkarīgs, tos tomēr ir vēlams lasīt hronoloģiskā secībā, lai spētu izsekot sižeta galvenajai līnijai. Šajā ziņā šādai stāstu struktūrai ir pat priekšrocība. Cik esmu novērojis, tad fantasy stāstos, kur galvenais varonis glābj karaļvalstis, vai cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lielākoties viņam nākas pārvietoties no punkta A uz punktu B. Nabaga autors, kurš teiksim karaļvalsts superstipro pierobežas cietoksni ir novietojis divu mēnešu jājienā no varoņa patstāvīgās dzīvesvietas, vienkārši nezina ar ko šos divus mēnešus aizpildīt. Tad nu varonim pa ceļam ir jāsatiek dažādi rūķi un elfi, jāapslaktē viesi ceļmalas bandīti, jānodedzina sliktie krogi un pus ceļš jābēg no vajātājiem. Tad beigās, starp citu, jāsakauj ļaunais un var doties atpakaļ, pēc atalgojuma, atkal kaujot laupītājus un no ceļa nogājušus magus. Šādā veidā autors ir izvairījies no apnicīgā ceļojumu izklāsta un var uzreiz ķerties problēmām pie ragiem.

Galvenā sižeta līnija turpinās Sargiem ir izdevies nedaudz atkratīties no Taisnīguma Ordeņa un pievērsties pašiem savām problēmām. No tām galvenā, kas ir Sargu ienaidnieki un kādēļ tie tiek nogalināti to maģisko dunču dēļ. Ar laiku jau viss pamazām nostājas savās vietās un tiek dots neliels ieskats sargu vēsturē, kas nemaz nav tik balta un pūkaina kā varētu vēlēties.

Kopumā grāmata ir lasāma, daudz interesantu stāstiņu par ļauno dvēseļu un citu necilvēku radījumu dzīvi, iznīcināšanas metodēm. Katram stāstiņam mainās lokācija un darbojošies personāži, tas neļauj tiem kļūt apnicīgiem. Laiku pa laikam kāds no sižeta līnijas galvenajiem varoņiem atdod galus un arī tas piešķir stāstam zināmu dzīvīgumu. Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja iznāks trešā obligāti izlasīšu.

ВЫБОР НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Vibor Njevmenjajemovo

Kārtējais (septītais) Ivanoviča garadarbs, kas veltīts Kremona brīnumainajiem piedzīvojumiem tāltālā pasaku zemē. Grāmatas autors paralēli strādā pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Skaidra lieta, ka tas atsaucas uz darbu kvalitāti. Katra nākamā grāmata nedaudz zaudē savu sākotnējo kvalitāti un Kremona pasaule savu novitāti. Bet, labi, atcerēsimies, ka šī ir izklaidējošā literatūra. Nekādas milzu dzīves gudrības mēs te neiegūsim, bet pārsimt lapaspušu garu izklaidējošu stāstiņu gan.

Kremons, ja atceramies no iepriekšējās grāmatas, ir zaudējis visas savas maga spējas un ir spiests ziedot lielāko daļu no sava laika ārstniecības kursam. Sanatorija atodas Ogu karalistē, tad nu tur Kremons tiek dakterēts. Tur arī dzīvo viens no viņa daudzajiem bērniem. Kremonam ir vājība pārgulēt ar visām princesēm, kas gadās viņa ceļā. Tomēr ne par to ir šis stāsts. Viltīgās Ogu karalistes pavēlnieces ir nolēmušas paverdzināt Kremonu un padarīt viņu par savu marioneti. Tādēļ viņu nabagu hipnotizē, seksuāli izmanto, apkar ar gribu nomācošiem amuletiem un šķir no draugiem. Par laimi Kremonam ir īsti draugi, kas viņu no piespiedu gūsta atbrīvo, reversē smadzeņu skalošanas kursu un pie reizes kopā ar viņu iztīra vienu Seno civilizāciju eksperimentu poligonu – purvu, kas pilns ar monstriem.

Kopumā tipisks Ivanoviča gabals, daudz darbības, notikumi seko viens otram. Galvenais varonis knapi spēj visur paspēt. Labi, ka viņam ir ģeniāla īpašība – konstatēt acīmredzamo un mobilizēt esošos resursus, kuri vienmēr ir pietiekami problēmas atrisināšanai. Protams, viņam arī ļoti veicas. Ja viņš Latvijā spēlētu bingo, tad katru dienu pievāktu visu laimestu. Kas interesanti, šoreiz visa darbība notiek tik paredzami, ka pat autors pamanās sevi neiedzīt stūrī, un nekādas pārlieku brīnumainas nejaušības nav jāizdomā.

Kopumā zināju, uz ko parakstos, nopērkot šo grāmatu. Esmu jau tomēr iepriekšējās sešas izlasījis. Tāds viduvējs krievu fantasy darbs, nekas izcils. Tomēr, ja esi sācis lasīt, tad ir diezgan grūti nolikt viņu malā. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

ПРОКЛЯТЫЙ МЕТАЛЛ by Павел Корнев

ProkMetal

Kārtējais smadzeņu brīvdienu gabals. Pasaulē dzīvo cilvēki un dēmoni. Dēmonu pasaule ir diezgan pelēka un garlaicīga, tādēļ viņi dara visu iespējamo, lai atrastu ceļu uz cilvēka dvēseli. Ja cilvēkā iemiesojas dēmons, tad darbs ir ekzorcistiem, kas dēmonu no cilvēka izdzīs. Vai arī inkvizitoriem, kas gan dēmonu izdzīs, gan cilvēku piebeigs. Tā nu visas lietas notiekas, līdz kādu dienu kādā karalistē parādās cilvēks, kas spēj dēmonus kontrolēt, un sākas jauns karš par pasaules pārdalīšanu.

Stāsts ir par tēmu maģija un tās pielietojumu feodālajā iekārtā. Mūsu galvenais varonis ir Sebastjans Marts, bijušais zaglis, tagad kādas karaļvalsts slepenā dienesta darbinieks. Tieši viņam pirmajam nākas saskarties ar dēmonu kontroles faktu kādā no savām operācijām. Skaidra lieta, katrai problēmai ir iespējams atrisinājums, tad nu Marta uzdevums ir šo atrisinājumu atrast.

Grāmatas plusi. Notikumi tiek aprakstīti no dažādu personāžu skatu punktiem, tas piešķir grāmatai interesantu pilnīgumu. Katrs cilvēks notikumus redz citādi, viņi saskaras tikai daļēju, un lasītājs ir vienīgais, kas nojauš kopainu. Protams, rakstniecībā šāda lieta nav nekāda inovācija, bet tomēr krievu fantasy ar to neviens īpaši nenopūlas. Grāmatai ir arī visai interesants un komplicēts sižets, kas tiešām ir pārdomāts un izstrādāts, nevis standarta no A uz B, nogalinot X ienaidniekus. Grāmatas autors ir diezgan labs rakstnieks, vismaz manā skatījumā cikls „Приграничье” nebūt nebija zemē metams sviests.

Grāmatas mīnusi. Autora vēlme nopelnīt, izdodot vairākas grāmatas. Kādreiz cilvēki godīgi publicēja sešsimt lapaspušu grāmatas un lasītājs beigas uzzināja grāmatu izlasot. Mūsdienās tiek izdotas divas trīssimt lapaspušu grāmatas un autors nopelna divtik. Tagad arī grāmata beidzas visinteresantākajā vietā. Un, ej nu saproti, kad tiks publicēta nākamā, šogad vai pēc diviem gadiem. Vispār jau skatoties no tirāžas 30’000 eksemplāri, domāju, ka turpinājumu jau lasīšu šogad.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta, interesanti lasās, klavieres no krūmiem pēkšņi izstumtas netiek.

ЖНЕЦ by Павел Корнев

Zhnec

Cikla otrā grāmata iznāca pat ātrāk nekā biju gaidījis. Vienīgā problēma bija fakts, ka elektronisko versiju bija iespējams iegādāties tikai pusotru nedēļu pēc papīra versijas iznākšanas. Patiesībā jau gan pirmā, gan otrā daļa ir viena grāmata, kas nez kādēļ interesantākajā vietā pārplēsta uz pusēm un izdota divās atsevišķās grāmatas.

Sebastjana Marta piedzīvojumi slepenajā dienestā turpinās, pēc nolādētā metāla uzgaļu pazaudēšanas viņam tiek dota iespēja reabilitēties – atrast bultu uzgaļus (reāls spoileris – ar tiem var nogalināt Pirmos, jeb visprofesionālākos apsēstos demonologus Sebastjana pasaulē). Ierocis, kas spēj nogalināt Pirmos ir reāls uzvaras garants. Ja paveiksies, tad iespējams tiks pielikts punkts arī galvenajam ļaunajam tēlam, kas tad arī ir visa sižeta dzinējspēks. Tā nu Sebastjans – pašmācīts eksorcists, Baltais bruņinieks – cilvēks bez dvēseles, Tumšais sotņiks (slinkums domāt kā pareizi pārtulkot varētu kā leitnantu vai kapteini) – arī cilvēks bez dvēseles, bet ar plānu atriebties. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai cīnītos pret tēlu vārdā ЖНЕЦ (dievs vien zina kā viņu pareizi nosaukt latvju mēlē, ne jau ražas vācējs, ne pļāvējs) .

Grāmata raksturojama kā tīrs komerciāls fantasy, no standarta rāmjiem izkāpts netiek. Feodālisms tātad maģija, lai tā izpaustos kā dēmoni vai svēto pīšļi. Šaujampulveris vēl nav izgudrots, tātad visspēcīgaākais ierocis ir arbalets, protams, izņemot maģiju. Ir supervaroņi, kas spēj savākt citu cilvēku tumšās emanācijas, tie tad arī ir Pirmie un protams viņu Overlords ЖНЕЦ.

Pasaules karte ir sadrumstalota daudzās feodālās karaļvalstīs, kurās vispār vidējam cilvēkam dzīvojas labi, ir katrai karalistei ir diezgan labi attīstītas aģentūras, kas cenšas katru nozīmīgu notikumu izmantot savas valsts interesēs. Otrā grāmata no pirmās atpaliek sižeta attīstības ziņā, notiek tāds kā hit&slash, lai līdz grāmatas beigām paspētu nokaut visus ļaunos.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Pēdējā bosa galināšana izskatījās nospiest no standarta datorspēles, arī pēkšņie ļaundara un ļaundara galinātāju pirmscīņas runas plūdos nekā jauna neatklājās. Bet visādi citādi lasīt var.

%d bloggers like this: