Navigate / search

ДЕВЯТЫЙ by Артем Каменистый

Devyatyj

Viņš ir Devītais! Nē, ne jau izdzīvojušais citplanētietis, vienkārši viņš ir devītais veiksmīgais eksperiments. Eksperiments ir pavisam vienkāršs, paņem un teleportē cilvēka apziņu citā cilvēkā. Cits cilvēks atrodas kādā paralēlā visumā un devītajam tagad ir jāliek lietā visas savas zināšanas, la uzbūvētu uztvērēju, kas ļautu nostabilizēt portālu starp šiem abiem visumiem.

Darbs, varētu teikt, ir diezgan standarta tematikas  mūsdienu cilvēks maģijas pasaulē. Arī šeit galvenais varonis, kas uz Zemes sirgst ar smadzeņu audzēju, iegūst otru iespēju. Viņam pirms nāves samāca daudz un dažādas noderīgas prasmes, kas ļautu viņam izdzīvot šajā citā pasaulē. Saiknes nekādas ar mūsu visumu viņam vairs nav, un ir jādzīvo kā nākas. Kas patikās, autors diezgan mīl paironizēt par šo nodrāzto žanra tēmu. Arī pats galvenais varonis ir savulaik lasījis diezgan daudz fantasy grāmatas un ar „nepacietību gaida”, kad no krūmiem izvelsies kāds burvis un padarīs viņu par supervaroni. Ironiski, bet burvis neparādās, jāsitas vien paša spēkiem ar savām kājām.

Interesanta ir arī paralēlās pasaules biosfēra, tur, protams, dzīvo cilvēki, bet dzīvo arī dīvaini radījumi, kurus sauc par nedzīvajiem. Tie vairāk atgādina bišu vai skudru saimi, kur skudru vietā ir cilvēkveidīgas būtnes. Viņas ir praktiski nemirstīgas, viņas ir augsti organizētas ar stratēģisku domāšanu un katra pasuga ir augsti organizēta. Galvenajam varoni ar viņiem nākas sastapties praktiski uzreiz pēc nonākšanas jaunajā pasaulē, labi, ka jaunajam ķermeni ir ātras kājas un draugs papagailis.

Kopumā laba lasāmviela, skaidrs, ka galvenais varonis neskatoties uz visu autora ironiju ir īsts Šerloks Holms un Bruss Lī vienā personā. Ja nevar uzreiz sadot pa muti tad ar viltu aizmuks. Arī galvenos vaininiekus tāds atradīs mierīgi, būs īsts bāriņu aizstāvis un ja vajadzēs varēs vadīt arī diversantu grupu. Ar zobenu gan cīnās švaki. Ja gribās veiklu izklaidējošu literatūru var droši ņemt, ja vien nebaida tas, ka šī grāmata būs kādas triloģijas pirmā daļa. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

АУТОДАФЕ by Алексей Пехов

Autodafe

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju šī autora darbu, kas saucās СТРАЖ. Grāmatiņa bija izveidota kā stāstu krājums, kas veltīts Ludviga von Normaijena ceļojumiem pa pasauli un cīņai ar pārdabiskām un ne tik pārdabiskām parādībām. Arī šī grāmata nav savādāka , galvenais varonis joprojām ir Ludvigs un viņš jo projām cīnās pret ļaunajām dvēselēm un citiem kaitīgiem radījumiem.

Lai arī katrs stāstiņš pēc būtības ir diezgan neatkarīgs, tos tomēr ir vēlams lasīt hronoloģiskā secībā, lai spētu izsekot sižeta galvenajai līnijai. Šajā ziņā šādai stāstu struktūrai ir pat priekšrocība. Cik esmu novērojis, tad fantasy stāstos, kur galvenais varonis glābj karaļvalstis, vai cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lielākoties viņam nākas pārvietoties no punkta A uz punktu B. Nabaga autors, kurš teiksim karaļvalsts superstipro pierobežas cietoksni ir novietojis divu mēnešu jājienā no varoņa patstāvīgās dzīvesvietas, vienkārši nezina ar ko šos divus mēnešus aizpildīt. Tad nu varonim pa ceļam ir jāsatiek dažādi rūķi un elfi, jāapslaktē viesi ceļmalas bandīti, jānodedzina sliktie krogi un pus ceļš jābēg no vajātājiem. Tad beigās, starp citu, jāsakauj ļaunais un var doties atpakaļ, pēc atalgojuma, atkal kaujot laupītājus un no ceļa nogājušus magus. Šādā veidā autors ir izvairījies no apnicīgā ceļojumu izklāsta un var uzreiz ķerties problēmām pie ragiem.

Galvenā sižeta līnija turpinās Sargiem ir izdevies nedaudz atkratīties no Taisnīguma Ordeņa un pievērsties pašiem savām problēmām. No tām galvenā, kas ir Sargu ienaidnieki un kādēļ tie tiek nogalināti to maģisko dunču dēļ. Ar laiku jau viss pamazām nostājas savās vietās un tiek dots neliels ieskats sargu vēsturē, kas nemaz nav tik balta un pūkaina kā varētu vēlēties.

Kopumā grāmata ir lasāma, daudz interesantu stāstiņu par ļauno dvēseļu un citu necilvēku radījumu dzīvi, iznīcināšanas metodēm. Katram stāstiņam mainās lokācija un darbojošies personāži, tas neļauj tiem kļūt apnicīgiem. Laiku pa laikam kāds no sižeta līnijas galvenajiem varoņiem atdod galus un arī tas piešķir stāstam zināmu dzīvīgumu. Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja iznāks trešā obligāti izlasīšu.

ВЫБОР НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Vibor Njevmenjajemovo

Kārtējais (septītais) Ivanoviča garadarbs, kas veltīts Kremona brīnumainajiem piedzīvojumiem tāltālā pasaku zemē. Grāmatas autors paralēli strādā pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Skaidra lieta, ka tas atsaucas uz darbu kvalitāti. Katra nākamā grāmata nedaudz zaudē savu sākotnējo kvalitāti un Kremona pasaule savu novitāti. Bet, labi, atcerēsimies, ka šī ir izklaidējošā literatūra. Nekādas milzu dzīves gudrības mēs te neiegūsim, bet pārsimt lapaspušu garu izklaidējošu stāstiņu gan.

Kremons, ja atceramies no iepriekšējās grāmatas, ir zaudējis visas savas maga spējas un ir spiests ziedot lielāko daļu no sava laika ārstniecības kursam. Sanatorija atodas Ogu karalistē, tad nu tur Kremons tiek dakterēts. Tur arī dzīvo viens no viņa daudzajiem bērniem. Kremonam ir vājība pārgulēt ar visām princesēm, kas gadās viņa ceļā. Tomēr ne par to ir šis stāsts. Viltīgās Ogu karalistes pavēlnieces ir nolēmušas paverdzināt Kremonu un padarīt viņu par savu marioneti. Tādēļ viņu nabagu hipnotizē, seksuāli izmanto, apkar ar gribu nomācošiem amuletiem un šķir no draugiem. Par laimi Kremonam ir īsti draugi, kas viņu no piespiedu gūsta atbrīvo, reversē smadzeņu skalošanas kursu un pie reizes kopā ar viņu iztīra vienu Seno civilizāciju eksperimentu poligonu – purvu, kas pilns ar monstriem.

Kopumā tipisks Ivanoviča gabals, daudz darbības, notikumi seko viens otram. Galvenais varonis knapi spēj visur paspēt. Labi, ka viņam ir ģeniāla īpašība – konstatēt acīmredzamo un mobilizēt esošos resursus, kuri vienmēr ir pietiekami problēmas atrisināšanai. Protams, viņam arī ļoti veicas. Ja viņš Latvijā spēlētu bingo, tad katru dienu pievāktu visu laimestu. Kas interesanti, šoreiz visa darbība notiek tik paredzami, ka pat autors pamanās sevi neiedzīt stūrī, un nekādas pārlieku brīnumainas nejaušības nav jāizdomā.

Kopumā zināju, uz ko parakstos, nopērkot šo grāmatu. Esmu jau tomēr iepriekšējās sešas izlasījis. Tāds viduvējs krievu fantasy darbs, nekas izcils. Tomēr, ja esi sācis lasīt, tad ir diezgan grūti nolikt viņu malā. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

ПРОКЛЯТЫЙ МЕТАЛЛ by Павел Корнев

ProkMetal

Kārtējais smadzeņu brīvdienu gabals. Pasaulē dzīvo cilvēki un dēmoni. Dēmonu pasaule ir diezgan pelēka un garlaicīga, tādēļ viņi dara visu iespējamo, lai atrastu ceļu uz cilvēka dvēseli. Ja cilvēkā iemiesojas dēmons, tad darbs ir ekzorcistiem, kas dēmonu no cilvēka izdzīs. Vai arī inkvizitoriem, kas gan dēmonu izdzīs, gan cilvēku piebeigs. Tā nu visas lietas notiekas, līdz kādu dienu kādā karalistē parādās cilvēks, kas spēj dēmonus kontrolēt, un sākas jauns karš par pasaules pārdalīšanu.

Stāsts ir par tēmu maģija un tās pielietojumu feodālajā iekārtā. Mūsu galvenais varonis ir Sebastjans Marts, bijušais zaglis, tagad kādas karaļvalsts slepenā dienesta darbinieks. Tieši viņam pirmajam nākas saskarties ar dēmonu kontroles faktu kādā no savām operācijām. Skaidra lieta, katrai problēmai ir iespējams atrisinājums, tad nu Marta uzdevums ir šo atrisinājumu atrast.

Grāmatas plusi. Notikumi tiek aprakstīti no dažādu personāžu skatu punktiem, tas piešķir grāmatai interesantu pilnīgumu. Katrs cilvēks notikumus redz citādi, viņi saskaras tikai daļēju, un lasītājs ir vienīgais, kas nojauš kopainu. Protams, rakstniecībā šāda lieta nav nekāda inovācija, bet tomēr krievu fantasy ar to neviens īpaši nenopūlas. Grāmatai ir arī visai interesants un komplicēts sižets, kas tiešām ir pārdomāts un izstrādāts, nevis standarta no A uz B, nogalinot X ienaidniekus. Grāmatas autors ir diezgan labs rakstnieks, vismaz manā skatījumā cikls „Приграничье” nebūt nebija zemē metams sviests.

Grāmatas mīnusi. Autora vēlme nopelnīt, izdodot vairākas grāmatas. Kādreiz cilvēki godīgi publicēja sešsimt lapaspušu grāmatas un lasītājs beigas uzzināja grāmatu izlasot. Mūsdienās tiek izdotas divas trīssimt lapaspušu grāmatas un autors nopelna divtik. Tagad arī grāmata beidzas visinteresantākajā vietā. Un, ej nu saproti, kad tiks publicēta nākamā, šogad vai pēc diviem gadiem. Vispār jau skatoties no tirāžas 30’000 eksemplāri, domāju, ka turpinājumu jau lasīšu šogad.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta, interesanti lasās, klavieres no krūmiem pēkšņi izstumtas netiek.

ЖНЕЦ by Павел Корнев

Zhnec

Cikla otrā grāmata iznāca pat ātrāk nekā biju gaidījis. Vienīgā problēma bija fakts, ka elektronisko versiju bija iespējams iegādāties tikai pusotru nedēļu pēc papīra versijas iznākšanas. Patiesībā jau gan pirmā, gan otrā daļa ir viena grāmata, kas nez kādēļ interesantākajā vietā pārplēsta uz pusēm un izdota divās atsevišķās grāmatas.

Sebastjana Marta piedzīvojumi slepenajā dienestā turpinās, pēc nolādētā metāla uzgaļu pazaudēšanas viņam tiek dota iespēja reabilitēties – atrast bultu uzgaļus (reāls spoileris – ar tiem var nogalināt Pirmos, jeb visprofesionālākos apsēstos demonologus Sebastjana pasaulē). Ierocis, kas spēj nogalināt Pirmos ir reāls uzvaras garants. Ja paveiksies, tad iespējams tiks pielikts punkts arī galvenajam ļaunajam tēlam, kas tad arī ir visa sižeta dzinējspēks. Tā nu Sebastjans – pašmācīts eksorcists, Baltais bruņinieks – cilvēks bez dvēseles, Tumšais sotņiks (slinkums domāt kā pareizi pārtulkot varētu kā leitnantu vai kapteini) – arī cilvēks bez dvēseles, bet ar plānu atriebties. Katrs no viņiem iet savu ceļu, lai cīnītos pret tēlu vārdā ЖНЕЦ (dievs vien zina kā viņu pareizi nosaukt latvju mēlē, ne jau ražas vācējs, ne pļāvējs) .

Grāmata raksturojama kā tīrs komerciāls fantasy, no standarta rāmjiem izkāpts netiek. Feodālisms tātad maģija, lai tā izpaustos kā dēmoni vai svēto pīšļi. Šaujampulveris vēl nav izgudrots, tātad visspēcīgaākais ierocis ir arbalets, protams, izņemot maģiju. Ir supervaroņi, kas spēj savākt citu cilvēku tumšās emanācijas, tie tad arī ir Pirmie un protams viņu Overlords ЖНЕЦ.

Pasaules karte ir sadrumstalota daudzās feodālās karaļvalstīs, kurās vispār vidējam cilvēkam dzīvojas labi, ir katrai karalistei ir diezgan labi attīstītas aģentūras, kas cenšas katru nozīmīgu notikumu izmantot savas valsts interesēs. Otrā grāmata no pirmās atpaliek sižeta attīstības ziņā, notiek tāds kā hit&slash, lai līdz grāmatas beigām paspētu nokaut visus ļaunos.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Pēdējā bosa galināšana izskatījās nospiest no standarta datorspēles, arī pēkšņie ļaundara un ļaundara galinātāju pirmscīņas runas plūdos nekā jauna neatklājās. Bet visādi citādi lasīt var.

СТРАЖ by Алексей Пехов

Strazh

Pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mošķiem, un būtu brīnums, ja cilvēki katram no viņiem neatrastu veidu kā pielikt to dzīvēm punktu. Arī grāmatas varonis Ludvigs fon Normaijens pēc amata ir Sargs. Sargi sargā pārējos cilvēkus un pasauli kopumā no ļaunām dvēselēm. Skaidra lieta, ka pakalpojums tiek sniegts par naudu jo Sargu Brālībai sevi kaut kā ir jāuztur, jāaudzina jaunie sargi. Ne jau visi var redzēt dvēseles.

Par grāmatas esamību uzzināju tikai pēc tās iznākšanas, tā ka nevarētu teikt, ka biju viņu gaidījis. Pēdējā laikā vispār nesanāk grāmatas „gaidīt” apskatos, kas ir, un pērku nost. Tā kā Pehovs vienmēr ir bijis top krievu fantasy rakstnieku listē, tad viņa grāmatu iegādājos tikko to ieraudzījis.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, kuri hronoloģiski mūs ieved Ludviga von Normaijena pasaulē un dzīvē. Ludvigs ir tipisks sargs, pilda savu pienākumu pret pasauli, nenogalina dvēseles, kas nav kaitīgas cilvēkiem, tai pat laikā iznīcina praktiski visas ceļā sastaptās tumšās dvēseles. Viņam ir pāris pavadoņi, tie kurus parasti cilvēki neredz garīdznieka dvēsele un Putnubiedēklis. Ja ar garīdznieku viss ir skaidrs, parasts īgņa ciema garīdznieks, kas mīl lamāties, spēlēt kārtis un nosodīt citus, tad par Putnubiedēkli īstas skaidrības nav. Putnubiedēklis ir noslēpums. Viņš visticamāk ir tumšais dēmons, kas iemiesojies priekšmetā, bet viņa mērķi nav skaidri.

Katrs stāsts ir lasāms atsevišķi, katrs no tiem atklāj kādu Ludviga pasaules šķautni un viņa darba specifiku. Lielākoties tie sevī neaizskar nekādas globālas pasaules glābšanas tēmas. Notikumi parasti risinās vienas pilsētiņas ietvaros. Ir Sargiem savi ienaidnieki, kas traucē viņiem pildīt darbu (Taisnīguma Ordenis), ir cilvēku nesapratne un naids un ir ļaunās dvēseles, kas mīl šad tad nozūmēt pa kādam pilsētniekam vai lauciniekam. Tā nu mēs tiekam izglītoti par mēra īstajiem izraisītājiem, cik neveiksmīgi ir piedzimt par cilvēku, kas spēj attīrīt cilvēku no ļaunuma un, ka par tilta uzbūvēšanu dēmonam var nākties maksāt arī pēc 400 gadiem.

Sākot lasīt grāmatu šķita, tā atkal esmu uzrāvies uz kādu Vedņmak remeiku. Bet nevajag jau visu kategorizēt, nenoliedzami vienpatnis cīnītājs par labu pasauli, šajā žanrā diez vai ir saucams par jaunumu, tomēr sakarīgs stāsts un labi izstrādāta pasaule ļauj aizmirst par sižeta nodrāztumu.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm nav nemaz sliktāks par Sapkovska Veģmaku. Laba izklaidējošā literatūra, pārlieku netiek piesātināta ar moralizēšanu par labo un ļauno. Visos cilvēkos ir gan labais gan ļaunais un kā ir tā jādzīvo. Tas viss ielikts pasaulē ar labām un ļaunām dvēselēm, citu dimensiju mošķiem, eņģeļiem un svētajiem, burvjiem un inkvizitoriem, raganām un parastiem cilvēkiem.

НЕВМЕНЯЕМЫЙ СКИТАЛЕЦ by Юрий Иванович

Nevmenajemij skitalec

Šī nu ir Kremoniādes sestā grāmata. Šoreiz autors ir sapratis, ka galvenais varonis Kremons ir attīstījies par daudz un nolemj cirst problēmu pašā saknē. Grāmatas sākumā mūsu varoņa stati tiek nonullēti. Tas izpaužas kā totāls atmiņas zudums, pazušana pēckara jukās, izkropļošana līdz nepazīšanai un maģisko spēju zaudēšana. Tā kā varonis nu ir zudis, viņu ceremoniāli apbērē un dzīve turpinās. Enormijas karalim ir plāns sagraut verdzību visā pasaulē. Tā teikt, parādīsim feodālās iekārtas pārākumu pār vergturu iekārtu. Skaidrs, to vislabāk izdarīt iekarojot Mesaloniju (vergturu bastions). Kā par laimi arī Kremons ir nonācis šajā valstī.

Tipiska šī autora grāmata, bērnišķīgi naiva, bet ar saistošu sižetu un dekorācijām. Galvenajiem varoņiem viss iet kā smērēts, visas problēmas atrisinās uzreiz. Arī galvenais varonis nonāk labās rokās un viņam visas grāmata gaitā reālas briesmas nedraud. Kas tad sitīs apdegušu idiotu? Šoreiz labie tēli tiek taupīti labāk kā ASV karavīri, viņu mirstības procents kara apstākļos ir salīdzināms ar pieļaujamajiem strojbata zaudējumiem mācību laikā (tas ir praktiski neviens). Ļaunie gan, protams, mirst bariem, bet tāds jau viņiem liktenis.

Arī labo personāžu iekšējie motīvi, joprojām ir bērnišķīgi vienkārši – nest labo pasaulē. Arī ļaunie tēli neizceļas ar īpašu iekšējo pasauli, viņi ir mantkārīgi pedofili ar kriminālu pagātni. Protams, viņiem patīk esošā kārtība. Īsti gan nav skaidrs, kā viņi ar tik vienkāršu pasaules uztveri ir spējuši noturēties pie varas daudzus gadsimtus. Tā kā sižets sanāk ļoti polarizēts labie un ļaunie, bet arī tas ir raksturīgs šim autoram.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt gan iesaku tikai tiem varoņiem, kas ir spējuši izturēt iepriekšējās piecas. Literārās vērtības viņā neatrast, pilna ar standarta risinājumiem, nekādas dižās filozofiskās domas tur neparādās. Uzmanību pie grāmatas notur tikai interesantā pasaule.

ВОЙНА НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Voina Nevmenajemava

Kremoniādes piektā grāmata. Izskatās, visa pasaule beidzot būtu gatava dzīvot mierā un saticībā, ja vien pašā pasaules nomalē neatrastos Orda, kuras vadonis ir nolēmis kļūt par visas pasaules valdnieku. Lai plānu vieglāk īstenotu, viņš ir atradis veselas divas Seno kaujas mašīnas, kas lido, šauj pa visu, kas kustas un vispār spēj darīt visu. Protams, ka pārējo saprātīgo būtņu kopienu šāda situācija neapmierina un tādēļ uz Ordu tiek nosūtīta diversantu grupa, kuras uzdevums ir iznīcināt Senos artefaktus.

Tā kā šī jau ir piektā sērija grāmata, tad izlasītā saturs pilnībā atbilda manām ekspektācijām. Autors pasaulīti ir izveidojis pa pirmo. Arī kaujas apraksti izveidoti tīri labi. Joprojām autors nemīl pakļaut savus varoņus briesmām. Vispār labie spēki tiek taupīti ne pa jokam. Kritušo attiecība parasti ir ~1/100 kā minimums. Šad tad jau, protams, kādu nogalina, bet ar mēru. Grāmatai galvenās sižeta līnijas ir vismaz piecas, viņas te pazūd, te atkal parādās, no sākuma tas jauc galvu, bet ar laiku kad piešaujas tas vairs netraucē.

Joprojām nepatīk visas veiksmīgās sakritības. Daļa no galvenajiem tēliem pēkšņi ir mainījusi savas personības iezīmes, cik nu tādas viņiem tur bija, tagad daži diversanti izlūki sāk uzvesties kā mazi bērni un noslēpumus stāsta katram pretimnācējam. Skaidra lieta, ka pretinieks iegūto informāciju ļaunos nolūkos neizmanto. Arī galvenais varonis ir attīstīts spēju ziņā tik tālu, ka pat reāli nav kur tālāk iet, lai tas nesāktu izskatīties smieklīgi. Arī pats fināls izskatās diezgan jocīgs, Kremons mokās ar morāli ētiskiem jautājumiem, kas pēc būtības ir visai dīvaini. Šoreiz gan viss beidzas pilnīgā nenoteiktībā, nē, uzvar jau mūsējie, bet beigas aprautas.

Šo grāmatu lasīt iesaku tikai tiem, kas ir izlasījuši iepriekšējās četras. Ja nebūsi lasījis, tad nekad neiebrauksi, kas tur īsti notiek un kāpēc. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Patiesībā ceru, ka iznāks arī sestā grāmata, jo lielākā sižetu līniju daļa palika neatrisinātas.

НЕВМЕНЯЕМЫЙ ДРАКОН by Юрий Иванович

Nevmnenajemij drakon

Burvja Kremona piedzīvojumu ceturtā grāmata. Šoreiz pēc izcilajiem piedzīvojumiem Spegoto, kuriem veltīta iepriekšējā grāmata , Kremons nesēž rokas klēpī salicis, viņš dodas meklēt jaunus. Enormijas burvjiem ir izdevies notvert dzīvu drakonu. Tā kā nevienam nav ne jausmas, kas notiek drakonu valstībā, Kremona apziņa tiek implantēta drakonā un viņš dodas izlūkošanas operācijā.

Grāmatiņā ir viss, kas šim žanram pienākas, dažādas rases (par laimi bez rūķiem un elfiem), senu civilizāciju noslēpumi, artefakti un ļoti spējīgs centrālais personāžs. Grāmatiņas galvenais pluss ir interesantums, visu laiku kaut kas notiek un tas neļauj atslābināt uzmanību.

Tagad par ne tik labām lietām, autors, lai paātrinātu notikumus, inscenē atmiņas zudumu galvenajam varonim uz veselu gadu. Tas man liekas tāds seriāla cienīgs notikums. Drakoni ar cilvēkiem ir karojuši simtiem gadu un, ko domājies, mieru salīgst pāris dienās. Vispār šī tūkstošiem gadu lielā savstarpējā cīņa tiek pārtraukta līdz ar Kremona ierašanos kādā valstī. Šis visu nokārto, ka tiek dzīvots mierā un saticībā. Patlaban izskatās, ka drīz visā Kremona pasaulē valdīs vispārēja laimība un attīstīts sociālisms. Tas tā kā nedaudz norauj ticamības momentu. Un tikai tagad, kad gandrīz visas lielās valstis jau ir apvienojušās, autors izdomā viņām kopēju ienaidnieku. Joprojām kaitina tas, ka galvenajam varonim viss izdodas ļoti viegli.

Kopumā grāmatiņa labāka nekā iepriekšējā, lasīšanai patērēto lauku nenožēloju, bija interesanti 7 no 10 ballēm.

ЖЕМЧУЖНЫЙ ОРДЕН by Юрий Иванович

Turpinās burvja Kremona piedzīvojumi. Šī ir šo piedzīvojumu trešā grāmata, bet izskatās ne pēdējā. Pēc iepriekšējā grāmatā notikušajiem piedzīvojumiem, galvenais varoni aizsūta specuzdevumā uz kaimiņu karaļvalsti Spegoto. Tur briest projekts par vietējās alu sistēmas izpēti, lai atrastu leģendāro Nekropoli un atjaunotu Pazaudēto ceļu.

Visa darbība notiek uz maģiskas planētas, kur pirms ~7000 gadiem notikusi katastrofa, kas izjauca uz tās mītošo 13 civilizāciju koeksistenci. Tagad pasaule ir pilna ar seniem artefaktiem, vecām grāmatām, norādēm un karojošām civilizācijām. Dažas ir jau pazudušas, dažas sāk dominēt , bet mūsu galvenais varonis ir visu notikumu centrs.

Protams, lietas nenotiek tā kā plānots, jānogalina daudz un dažādi monstri un jāuzmin dažādu artefaktu noslēpumi. Jau no paša sākuma galveno varoni mēģina nogalināt nezināms grupējums. Par laimi Kremons var lepoties ar nu ļoti stiprām maga spējām, neviena liksta nespēj viņa dzīvei pielikt punktu. Tā nu viss virzās uz pazudušās rases vijudorašu atklāšanai, tādi jenotu un lemuru krustojumi, kas mīl staigāt uz divām kājām.

Pats Pērļu ordenis nebija viss mistisks bruņinieku ordenis, bet Spegoto augstākais apbalvojums – sens artefakts, kas kalpo kā maģiskās enerģijas akumulators.

Lasot šo grāmatu, sāka šķist, ka autors iepriekš ir rakstījis stāstus pornožurnāliem. Sekss ir sabāzts visur. Pat galvenās varones glābšanai nepieciešamais process bija sekss ar šamo 15 reizes. Grāmatā vietām sāk dominēt gumijas stiepšana un tāda mētāšanās, varbūt sagatavojot lasītāju turpmākajām sērijas grāmatām. Citi grāmatas tēli, izņemot galveno, ir tādi palkani ar divām raksturīpašībām.

Kopumā grāmata ir labs lasāmais smadzeņu atpūtināšanai, bet par izcilu saukt to nevarētu, tādēļ vērtēju 6 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: