Par šo grāmatu es uzzināju tikai Grāmatu izstādē, klīda baumas par jaunu fantastikas grāmatu latviešu valodā, latviski sarakstītu, un tai uz vāka esot kaut kāds goblins. Es pēc būtības esmu par latviešu fantastiku un tādēļ nobalsoju ar naudas maku, nopērkot grāmatu. Grāmata nav neko bieza un tajā ronami vien trīs stāsti, tādēļ īpaši uz lasīšanu negatavojos un ķēros klāt tūlīt pēc nopirkšanas.
Pirmais stāsts saucas “Zaļais gredzens” un ir zināma variācija par ceļošanu laikā, laika mašīnas vietā ir belziens ar priedes sakni, kas mūsdienu sēņotāju aizgādā uz 1889. gadu. Interesanti, ka daudz slavenākais Marka Tvena stāsts “A Connecticut Yankee in King Arthur’s Court”, kurā belziens kalpoja kā laika mašīnas ekvivalents, arī ir iznācis 1889. gadā. Šajā stāstā galma vietā ir lauku saimniecība Gaujmalā, Merlina vietā Reģe ar savām brīnumdzirām un leģendu par lidojošām pilīm. Stāsts pats par sevi netiek tālāk par ašu skici – nonākam pagātnē -> gribam tikt atpakaļ -> uz pirmo nekas nesanāk -> konflikts -> atpakaļ nākotnē. Smieklīgi šķita Reģes prātuļojumi par laiktelpas kontinuitāti pasaulē, kur tā, šķiet, ir caura kā siets bez nekādiem priežu portāliem. Vienkāršs stāsts, bez spilgtiem varoņiem, vienīgais pluss, ka notiek Latvijas teritorijā.
Otrā stāsta “Ala” darbība notiek 2063. gadā. Divi draugi – Mēness pētnieki – dodas uz Mēnesi, lai noskaidrotu tur pēkšņi novērotās parādības izcelsmi. Šis stāsts mani nobeidza, autors vispār nav iesprindzis ar standarta faktu ticamības pārbaudi. Es te nerunāju par autonomo gravitāciju un bezsvaru, tur vēl kaut ko var izkombinēt ar paātrināšanos un bremzēšanu. Trakākais sākas uz Mēness, diemžēl zinātne Latvijā arī 2063. gadā būs bērnu autiņos. Latvju zinātnieki uz Mēness virsmas pielietos radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi! Cilvēki, kas bez sakariem izolēti uz Mēness kopš 1826. gada runā par Mendeļejeva periodisko elementu tabulu, kuru Mendeļejevs publicēs tikai 1863. gadā! Kāda joda pēc jāliek stāstā atsauces nepārbaudot tās stāsta kontekstā?
Stāsts “Caurspīdīgais” beigās ir jāatzīst par labāko šai grāmatā un tas neskatoties uz cilvēku ar caurspīdīgu ādu, kurš mīl citēt latvju dainas, te vismaz ir kaut kāda darbība, izdzīvošana un interesants veids kā kodolkara bunkura ideju pārnest uz Latvijas teritoriju, pats stāsts gan uzreiz man nez kāpēc sāka asociēties ar Daniel F. Galouye Dark Universe, lai ar’ skatapunkts Caurspīdīgajā ir pavisam cits.
Reti gadās, bet šis krājums man galīgi negāja pie dūšas. Es no grāmatas sagaidu citējot Marģeru Martinsonu: “Man te ir tāds gabals, kādu jūs pirms tam neesat lasījuši un pat iedomāties nevarat.” Šeit nav tādu gabalu, te ir tikai asakas. Lieku 4 no 10 ballēm.
Man ir patiess prieks, ka latviešu fantāzijas autori nav apsīkuši, un laiku pa laikam tiek izdots kāds jauns darbs. Jauno latviešu fantastikas un fantāzijas autoru darbu izdošanas gandrīz monopols pieder Zvaigznei, un paldies viņiem par vietējo autoru popularizēšanu. Par šīs grāmatas iznākšanu zināju jau pasen un patiešām gaidīju, kad varēšu izlasīt.
Kendija Enslija ir jauna žurnāliste ar neparastu talantu: viņa redz spokus un spēj ar tiem sazināties. Tas reizēm kļūst nogurdinoši, jo gari mēdz būt pļāpīgi un uzrasties nepiemērotos brīžos, tomēr Kendija nesūdzas – pateicoties savām spējām, viņa joprojām var būt kopā ar sev visdārgāko cilvēku pasaulē. Korbins O’Braiens ir feja. Precīzāk – pa pusei feja, bet puisis ir gatavs uz jebko, lai feju tauta viņu pieņemtu kā savējo. Protams, par Korbina plāniem nevajadzētu uzzināt nedz viņa audžumātei-raganai, nedz draugiem un pārējiem no vietējās pārdabju kopienas, jo viņa ieceres nav gluži likumīgas…
Nav jau tā, ka ar autores daiļradi nebūtu pazīstams, ir nācies lasīt viņas Dance Macabre triloģiju, kuru vērtēju kā labu un savā žanrā stabili virs vidējā līmeņa. Zināju arī, ka īsti neesmu šāda tipa romantiskās fantāzijas apakšžanra mērķauditorija. Šo grāmatu ņēmu ar cerību, ka autore būs progresējusi savā daiļradē un būs spējusi uzrakstīt vēl labāk.
Grāmatas pasaule atrodas Lielbritānijā. Iespējams, ka autore raksta ar domu nākotnē to izdot tur, varbūt vienkārši pats “settings” izklausās nopietnāks. Es negribētu noniecināt mūsu pašu lēļus un lietuvēnus, bet man arī ķeltu leģendas šķiet daudz niansētākas un interesantākas. Britu zemē čum un mudž no fantastiskām būtnēm, kas dažādu iemeslu dēļ ir bijušas spiestas pamest savas realitātes, lai apmestos mazpilsētās. Tā kā ideja par paralēlo parastajam cilvēkam nepamanāmo pasauli nav nekas jauns, tad bija ļoti interesanti, kuru no standartatklātnēm autore izvēlēsies. Novērtēju to, ka viņa neizvēlējās visvienkāršāko ceļu – palaist varoni fantāzijas pasaulē un atstāt cilvēkus parastos novārtā.
Grāmatas galvenie tēli Kendija un Korbins ir diezgan interesanti. Kendija ir spiesta bēguļot un regulāri mainīt savu dzīves vietu, viņai ir savi iemesli, tādēļ viņai tā īsti ir tikai viens cilvēks, kuram pieķerties. Korbins savukārt ir izslēgts no savas ģimenes un ir spiests mitināties pie cilvēkiem. Skaidra lieta, ka šādi atstumtie agrāk vai vēlāk atradīs kopīgu valodu. Varētu jau pukoties, ka varoņi savās jūtu izpausmēs un spriedumos nav pietiekoši loģiski vai konkrēti. Bet godīgi sakot, racionāla cilvēciska būtne ir koncepts, kuru matemātiķi ieviesuši, lai varētu modelēt kompleksas situācijas. Bet cilvēks tāds ir, ja ikdienā pats ir neracionāls pēc velna, tad lasot grāmatu paģēr no galvenajiem varoņiem būt pilnīgi racionāliem, jo citādi sanāk neloģiski! Jā, vietām teksts ir visnotaļ iestiepts un samocīts, un ej nu zini kāda katram ir tā pirmās mīlestības pieredze. Nedaudz kaitināja tējas dzeršanas apraksti, bet neesmu britu zemēs dzīvojis, iespējams, viņi tur tiešām izkaujas un tad iedzer tēju, lai nomierinātos. Varbūt, ka tas tādēļ, ka pats labprāt dzeru kafiju.
Sižeta attīstība no sākuma ir lēna, autore nesteidzas iepazīstināt ar jaunās pasaules labumiem, tā vietā stāstot savu varoņu stāstus. Patīk vai nepatīk, tas būs atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Man šķita nedaudz par lēnu, bet šis jau ar nebija nekāds manis iecienītais fantastikas bojeviks. Toties salīdzinot ar iepriekšējām manis lasītajām autores grāmatām, viņai beidzot ir izdevies sevi nofokusēt uz pašu stāstu, atmest nevajadzīgo un turēties pie stāsta centrālās tēmas. Sižeta eskalācija un notikumu seku globalizācija šim žanram ir tik raksturīga lieta, ka pat nezinu vai to var saukt par trūkumu. Šķiet, ka cilvēkā ir kaut kas iekšā tāds, kas prasa stāstījumu nobeigt ar kaut ko episku. Pēdējā grāmatas trešdaļa ir visnotaļ dinamiska un notikumi sāk attīstīties mērkaķa ātrumā. Autore nebaidās piebeigt pa kādam savam visas grāmatas garumā lolotam varonim, nemaz nerunājot par vardarbību un smagiem miesas bojājumiem.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labi uzrakstīts, garlaicīgi nebija. Ja vēlies izlasīt mīlestības stāstu uz fantāzijas fona, tad šī grāmata nepievils. Ja fantastiku atzīsti tikai kā kaujas lauku, taktikas un stratēģijas dekorāciju, tad, iespējams, šī grāmata nesniegs gaidīto.
Par šīs grāmatas iespējamo iznākšanu zināju jau labu laiku. Taču jautājums par lasīšanu vai nelasīšanu visu laiku bija atvērts. Risks jau ar tiem jaunajiem autoriem vienmēr ir liels, es parasti saceros uz velns sazin ko (jaunu Azimovu kā minimums) un tad savu personīgo vilšanos reizēm nevaru noslāpēt, un speru ārā visu žulti. Lai gan prātīgāk būtu bijis pārlasīt klasiķi, ja jau man viņš tā patīk! No pārējiem grāmatu blogeriem sapratu, ka daļa labprāt pagaidīs kādu atsauksmi un tad izvēlēsies lasīt vai nelasīt. Nolēmu būt “pirmais” lasītājs; sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC, lai palūgtu eksemplāru, un to saņēmis, sāku lasīt.
Pirms turpinām, ir jāveic neliels izskaidrošanas darbs. Autors ir nolēmis rakstīt diezgan specifiskā fantastikas apakšžanrā, kas saucas “new weird”. Tajā tiek nojauktas žanru robežas, te par pamatu tiek izvēlēta diezgan reāla un sarežģīta pasaule, lai satriektu pīšļos visas idejas, kuras mums dod tīrais fantāzijas žanrs un pavērstu tās pret lasītāju. Lai ar’ Vikipēdijā rakstīts, ka žanrs aizsācies deviņdesmitajos, tad es pat vecajā labajā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijā varu norādīt uz astoņdesmito gadu grāmatām, kurās apkopoti šāda tipa stāsti (man viņi nepatika). Bet nu pietiks vēstures, un ķeršos pie pašas grāmatas.
Neapskaužu anotāciju rakstītājus, sevišķi šajā žanrā, jo nudien ir grūti uzrakstīt to tā, lai nesamaitekļotu grāmatu, vai no malas neizskatītos pēc kaut kāda sviesta. Tuvākais raksturojums pēc izlasīšanas man sanāca šāds:
Taču izdevniecībā cilvēki ir pacentušies un viņu anotācija:
“„Visuma vērpēji” ir aizraujošs ceļojums pa bagātas iztēles radītiem notikumiem, kas balstās nopietnos jautājumos par personisko izvēli un cilvēka un Visuma attiecībām. „Visuma vērpēji” aizraus gan piedzīvojumu un šausmu literatūras cienītājus, gan filozofisku mīklu risinātājus.”
Tagad es neapskaužu pats sevi, šajā žanrā apraksti man nekad nav padevušies. Grūti jau rakstīt apmulsušam. Varu uzreiz pateikt, ka grāmata man patika un bija laba. Žanra pamatmērķis ir samulsināt lasītāju un likt viņam padomāt. Ar mulsināšanu autoram viss izdevās pa pirmo. Pēc izlasīšanas man viss nudien nebija skaidrs, tagad man ir sava teorija, kas, iespējams, ir pareiza tikai manā prātā. Arī ar padomāšanu grāmata sasniedza mērķi, mūsu uztvertā realitāte ir tieši tikpat šaubīga, cik mūsu maņu orgāni, un nav zvanīts, ka viss apkārtējais ir tikai mirklis kādās “Bolcmaņa smadzenēs”.
Sākt no Vērmanes dārza un tikt līdz metavisuma mežģīnēm – tas ir jāmāk, pie tam iekļaujoties apjoma ziņā ne pārāk biezā grāmatā. Šādi stāsti ir jālasa nevis vadoties pēc loģikas un zinātniskā fundamentālisma, bet ar atvērtu prātu. Jābūt gatavam spekulēt ar visādiem: kā būtu ja būtu. Šajā gadījumā jāspēj pieņemt “technobabble”, cik tālu tas aizķer kvantu fiziku un dažādus filozofijas novirzienus. Pēc tam var mesties iekšā ar galvu pa priekšu vienā no slepenākajām cīņām mūsu Metavisumā.
Galvenā varone Karlīna nāk no latviešu ģimenes, vismaz viņai tā šķiet. Grāmatā ne par ko nevar būt īsti drošs, jo nosacītajam pretiniekam smadzeņu apmiglošana ir tīrākais nieks. Lasītājam līdz ar Karlīnu jācenšas šo miglu izklīdināt un ieviest notiekošajā kaut kādu skaidrību. Pēc neliela ievada uz skatuves sāk parādīties konspirācijas teorijas, un lasītājam vairs nav laika nekam citam kā tikai grāmatai. Varones piedzīvojumi un izaugsme paver plašu spektru notiekošā traktējumā, un katrs varēs atrast savu ideju par to, ko autors ir īsti vēlējies pateikt. Kā tēls viņa ir pietiekoši interesanta un viņas vietumis dīvainai rīcībai var mierīgi atrast pieņemamu izskaidrojumu. Viņas jaunais draugs Rihards, OMO grupas biedrs, kalpo kā tāds atskaites punkts pret realitāti un ir diezgan nozīmīgs varones izaugsmē. Tāpat gribu uzteikt Karlīnas vecākus un vectētiņu, kuriem sižetā atvēlēta būtiska loma. Sevišķi jau tētis Guntis, īsts mākslinieks, mierīgi var iet politikā, viņa runas man ļoti patika.
Autors ir sapratis žanra pamatbūtību – neļauties ierobežojumiem. Gadās lasīt stāstus, kuros autors ir nolēmis: okei piebremzēšu, paskaidrošu šo nedaudz sīkāk, atvēlēšu ļaunajiem, demiurgiem vai garāmgājējiem pāris lapaspuses ar patosa pilnām runām, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Un tad plauktiņi ar lasītāja plauktiņiem ne pārāk sakrīt, vai arī izskaidrojumi ir tik dīvaini, ka nākas apšaubīt autora saprātu. Šeit autors paļaujas uz lasītāju, pašam galva ir, lai liek pa plauktiem pats un mierīgi atlaiž jebkādas bremzes.
Pēc darbības vides aprakstiem uzreiz ir jūtams, ka autors ir mākslinieks, varētu teikt, ka ir diezgan nepierasti uzdurties kaut kam tik pozitīvi tēlainam pat visbriesmīgākajās vietās. Lai nu kas arī stāstā nenotiktu, vieta vienmēr būs forši aprakstīta, te nav vienkāršie telpas arhetipi, kas nosaukti tikai vārdā, te katrai vietai ir savas niansītes. Papildus simpātijas autors manās acīs nopelnīja ar daudzajām atsaucēm uz Lavkrafta mitosu (tas reizēm piedien pie “new weird” žanra). Vai nu apzināti vai neapzināti, autors pāris vietās bija tik labi iekļāvies mitosa pamatdogmās, ka varēja vien piekrītoši saukt: “Cthulhu fhtagn!”
Grāmatas fināls ir ļoti labs, sevišķi patiks tiem, kas dziļi sirdī zina, ka pasaules realitāte ir tikai plāns slānis, kas zem sevis slēpj skaudro patiesību, kuru ieraugot mums būtu grūti palikt pie pilnas saprašanas. Te tiek apspēlēta tēma, ka ļaunums un šausmas pasaulē neslēpjas tajā sliktajā, kas tev tiek nodarīts, bet nodarītāja vienaldzībā. Šīs šausmas lielākoties tevi neuzskatīs par ievērošanas vērtu, bet lai sargās tie, kuriem viņi nolemj veltīt savu personisko laiku. Tāpat nekad nebūs iespējams saprast šo būtņu motivāciju un mērķus, pat ja tev par tiem pastāstīs.
Pēc šiem sajūsmas pilnajiem vārdiem pienāktos iepilināt arī kādu darvas karoti. Piena analoģija, manuprāt, uz beigām bija nedaudz par daudz novazāta, bet nevar jau zināt, cik man pašam tas noslaukts un kādu iespaidu tas atstājis. Galvenā varone viskritiskākajos brīžos bija pārāk racionāla un loģiski analizējoša, varbūt īpašie cilvēki tādi ir.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man personīgi patika. Taču citiem lasītājiem es ieteiktu pirms grāmatas lasīšanas painteresēties par šo apakšžanru, lai pēc tam nebūtu jāraud un jālieto vārdi šizofrēnija un nesakarīgi murgi. Grāmatā ir ironiski ietvertas atbildes arī uz šādu reakciju.
Gandrīz pirms trīs gadiem es izlasīju autores grāmatu “Mirušie nepiedod”, man patika. Pērngad izlasīju “Mēness teātri”, un tas man patika vēl vairāk. Skaidra lieta, ka redzot veikalu plauktos “Mājas bez durvīm” es nebūt nedomāju, ka tā ir kaut kāda arhitektūras avangardam veltīta grāmata. Man bija skaidrs, ka šajos vākos slēpjas kvalitatīvs pašmāju fantāzijas gabals. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.
Grāmatas anotācija mums vēsta sekojošo: “Bruonu pilsētā Grāa noslēpumainā kārtā tiek nogalinātas vienkāršo ļaužu sievietes un pat kāda jauna burve. Kurš ir vainīgais – galvaspilsētas mags Rems vai svešzemniece Vega, kura kopš ieceļošanas šajā pilsētā ir centusies turēties savrup? Vadošajiem burvjiem taisnīgums nav svarīgs – viņiem pietiek ar to, ka izdzīvo viens. Stiprākais, viltīgākais, izturīgākais. Un tādēļ Vega un Rems cietuma noslēgtībā izcīna klusu un nežēlīgu cīņu, ik mirkli saskaroties ar briesmīgāko sodu, ko iespējams piespriest magam: vientulību.”
Sāksim ar to, ka no “Mirušie nepiedod” es pārāk daudz neatcerējos, taču šī grāmata nepaģēr no lasītāja perfektu atmiņu. Vajadzīgās vietās notikušais tiks atgādināts visnotaļ neuzspiesti, un pat ja zināsi iepriekšējo no galvas, tev nešķitīs, ka autors atkārtojas. Tādēļ mans sākotnējais uztraukums, ka nāksies pārlasīt pirmo, izrādījās nepamatots. Šī ir jauna pilsēta un jauns stāsts. Galvenie varoņi gan ir palikuši vecie.
Vega ir tā, kura velta savu laiku lasītājam un stāsta notikušo. Viņa apzinās, ka nav pasaulē labākā burve, pat par viduvēju viņu ir grūti nosaukt. Taču viņai ir kaut kas tāds, kas nav atrodams vairumā burvju – viņai nav izredzētības un pārākuma sajūtas pār vienkāršajiem ļaudīm. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka viņa par burvi nekļuva jau maza esot, bet jau kā pieaugušā vecumā. Tas ļauj viņai saprast vienkāršos cilvēkus un apšaubīt magu pamatpremisu – magi vienmēr zina, kā ir labāk vienkāršajam cilvēkam. Lai kas ar to nabagu nenotiktu, mags vienmēr zina labāk, un abas puses tam tic. Taču kokam ir divi gali, un šādā pasaulē magi nedrīkst atzīt savas kļūdas, pat ja pieņemtais lēmums ir acīmredzami nepareizs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vega nonāk cietumā, jo viņa nesaprot kopējo labumu. Otrs ir viņas izcelsme, svešie šajā pilsētā ir un paliek svešie, lai cik ilgi te neuzturētos. Viņa ir ērts grēkāzis, un trakākais, ka viņa pati ir mazdrusciņ fatālistiska, un turpmākie notikumi viņas dzīvē neliecina par gaišo nākotni. Un tad vēl Dārs – Vegas vīrs, kurš uzvedas vairāk nekā dīvaini, un daļēji ir viens no Vegas nelaimju iemesliem.
Rems savukārt ir īsts mags, viņam kopējā labuma lieta ir pilnīgi saprotama, taču viņš ir pārāk ambiciozs, un ap viņu notiek pārāk daudz dīvainu slepkavību. Un tā kā Grāa magiem negribas pašiem meklēt vainīgos, viņi vienkārši nolemj abus vainīgos ieslodzīt un tad, lai liktenis pats izšķir, kurš ir noziedznieks. Cietuma notikumi ir smalka psiholoģiska spēle. Ja skatāmies no spēļu teorijas, tad te nav iespējams Pareto efektīvs atrisinājums tik tālu, ja vien katrs spēlētājs ņem vērā tikai savas intereses. Šīs spēles iznākums nosaka turpmāko notikumu attīstības gaitu, un tā ir jāizlasa katram pašam, negribu maitekļot.
Bet paliek jautājums, kurs ir patiesais vainīgais? Uz to nemaz nav viegli atbildēt, sevišķi pasaulē, kurā dzīvo Vega. Pasaulē, kurā valda ksenofobija, kur sabiedrība ir strikti sadalīta slāņos, kur neviens nevar pateikt, vai viņa izjustās emocijas ir viņa pašas vai arī cita. Šeit tie, kas raduši manipulēt ar citiem, nekautrējas izmantot savu varu, un kā jau minēju, uzskata savu rīcību par pareizu. Brīdī, kad vainīgais tiek pasludināts par vainīgu, nekas vairs nav maināms, jo tāda ir kārtība. Tā kā šis nav tīrais psiholoģiskais detektīvs, un izmeklētājam galvā nav platmale un asinīs promiles, tad šeit lielāks uzsvars tiek likts uz lamatām, kuras sabiedrība pati sev ir radījusi, nevis uz viltus pavedieniem un aizdomās turamo nomaiņu. Neteikšu, ka es atminēju vainīgo, un līdz pat pašām beigām man bija šaubas arī par visacīmredzamāko variantu, jo magu pasaulē taču ir iespējams viss.
Pats grāmatas nosaukums man izraisīja pārdomas – kamdēļ tāds? Pirmā izvēle ir acīmredzama un tai ir saistība ar magu cietumu. Tā vieta nav no patīkamākajām. Otra versija ir nedaudz alegoriskāka – par cilvēkiem un to, kas darās viņu galvās. Tie arī ir kā mājas bez durvīm, iekšā tāpat nokļūt nevar, pat magi. Viņi spēj paņemt tikai to, kas cilvēkā jau ir, pastimulēt to, pamudināt uz vajadzīgo rīcību. Uz cilvēku es nav durvju, pa kurām iesoļot iekšā un paņemt, kas vajadzīgs.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet droši, ir laba! Ja vēlies izlasīt psiholoģisku romānu ar fantāzijas un detektīva elementiem, tad ņem šo un nekrenķējies, ja neesi lasījis “Mirušie nepiedod”. Ja patīk dažādas sabiedrības uzbūves simulācijas, tad arī šī grāmata ļaus par daudz ko aizdomāties, jo magu un vienkāršo ļaužu pasaulēm ir jābūt sabalansētām.
Triloģijām, kuru grāmatas iznāk viena pēc otras ar apskaužamu regularitāti reizi mēnesī, ir zināmas priekšrocības. Lasītājs nepaspēj aizmirst grāmatas varoņus, arī pasaule vēl ir aizķērusies atmiņas stūros. Man tika dota iespēja izlasīt “Debesu lauskas” nedēļu pirms pārdošanas sākuma. Šajā ziņā grāmatu blogeriem ir priviliģēts stāvoklis, viņi reizēm tiek pie grāmatām, kuras vēl nav veikalos, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC.
Šī ir triloģijas pēdējā grāmata, un kā jau pienākas, autore mēģina savīt visus stāsta pavedienus striķī, kurā beigās pakārt galveno stāsta problēmu. Šīs triloģijas problēma ir diezgan iespaidīga – magotehnogēna katastrofa, kas draud ar lieliem cilvēku upuriem, varas pārrāvumu Britu karalistē un, iespējams, impērijas sabrukšana. Viktorija, sākumā cēlu mērķu vadīta un gribēdama atklāt sava tēva nāves iemeslu, iestājās Maģijas akadēmijā. Laikam ritot viņa iekūlās aizvien jaunās nepatikšanās, un beigu beigās runa bija vairs tikai par izdzīvošanu. Viņa atrod un pazaudē savu mūža mīlestību Tanielu, pati nonāk uz nāves sliekšņa, satiek trako Mistēriumu un nokļūst pirātu gūstā. Vienu vārdu sakot iekuļas visur, kur jāiekuļas galvenajai varonei, ja lasa kārtīgu piedzīvojumu romānu. Ir viena patīkama izmaiņa no žanra standarta – jaunā varone lielākoties ar visām problēmām cenšas tikt galā pati, negaidot prinčus uz Baltā zirga.
Triloģija ir aizraujoša. Sevišķi brīžos, kad notika aktīva sižeta attīstība un piedzīvojums sekoja piedzīvojumam. Visas grāmatas apriju burtiski vienā elpas vilcienā, un tāda vēlme kā mest viņām mieru neuznāca. Jā, gadījās brīži, kad ieslēdzās loģika un daļa no pasaules aprakstiem man izraisīja, manuprāt, pamatotas iebildes. Tas vairāk bija centrēts uz tehnoloģiju vēsturi (cik nu tā pasaulē ar maģiju var korelēt ar mūsējo), Augšlondonas aprakstu, kas vietām ir visnotaļ pretrunīgs. Taču ja nelūkojas tik kritiski, un piever acis, tad viss bija tīri labi.
Galvenā iebilde ir par to, ka autorei nedaudz pietrūkst meistarības nofokusēt savu stāstu. Viņa tiešām ir ļāvusi stāstam vest pašam sevi, un tas diemžēl ir redzams. Iespējams no rakstīšanas viedokļa šāds paņēmiens ir piedzīvojums pats par sevi. Bet no manis kā lasītāja, tas šķita kā mēģinājums visas labās idejas iebāzt vienā grāmatā uzreiz. Pārāk nesatraucoties par sižeta kopskatu. Tas radīja daudzus jautājumus, uz kuriem es tā arī neguvu atbildes. Augšlondonas krišanas īstais iemesls man tā arī palika noslēpums. Tāpat nekļuva skaidra antagonista motivācija, tika izvirzītas prasības, kuras starp citu nemaz nebija sliktas un, iespējams, pat sabiedrībai par labu nākošas, bet tad viss aizgāja pa pieskari. Kur bija megaplāns un ļauni līksmojošā runa pēdējās cīņa finālā, kad nupat, nupat ļaunie piebeigs labos. Nav jau obligāti, bet no stāsta salasītās informācijas drumslas man neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Labi, dzīvē jau ar viss neattīstās kā pa diegu, kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk.
Triloģijas tēlu topā pirmo vietu noteikti ieņem Misteriums, nudien īsts ļaunais ģēnijs (autorei noteikti vajadzētu pamēģināt uzrakstīt kaut ko ar antivaroni galvenajā lomā). Ar vienu ideju apsēsts neģēlis, kurš tās dēļ ir gatavs iet uz visu. Tas ir uz pilnīgi visu, un pat motivācija viņam ir tāda loģiska un pamatota. Viens no retajiem stāsta varoņiem, kuriem patiešām bija konkrēts mērķis, uz kuru viņš virzījās neatskatīdamies. Ja vēl vezumā piemet klāt to, ka Misteriums nodrošināja pēdējo divu grāmata sižetu attīstību, tad visu cieņu viņa ļaunajai sirdij.
Viktorija ir kā skaida upē, peld kur straume nes, laiku pa laikam pārvērtē savas prioritātes. Ok, viņa nekad nepadodas, bet tik un tā no vienas vietas uz otru viņa lielākoties ceļo ne pēc savas gribas vai plāna. Notikumi viņu nes, neskatoties uz iepriekšējiem panākumiem vai kļūmēm. Manuprāt, meitenei (Viktorijai) vajadzēja vairāk pacensties, lai noturētos pie stāsta centrālās tēmas, nevis drasēt riņķī ar pirātiem. Trūka tiešas konfrontācijas ar pašu galveno ļauno. MAITEKLISIt kā jau nevarētu sūdzēties, ja galvenais ļaunais jau tevi sākumā izslēdz no spēles, kādēļ iedomāties, ka to vēl interesē Viktorijas eksistence. Taču gribējās beigās vismaz pamatīgu kašķi. Orfeja un Eiredīkes apgrieztā leģenda man šķita tāds no kopējā sižeta ārā lecošs iestarpinājums. It kā paskaidroja, kas ir Soģi un ko viņi ikdienā dara, un mīļotā atgūšana romantiskā piedzīvojumā arī ir nepieciešama lieta. Un pašās beigās tāda resursu izšķērdēšana, tas nu noteikti nebijā racionāli no Impērijas viedokļa.MAITEKĻA BEIGAS.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Šo fantāzijas triloģiju droši var lasīt izklaide garantēta, nebūs nekādu žanra pamatus lauzošu elementu, labs piedzīvojums uz interesantas pasaules fona. Autorei noteikti netrūkst daudz labi ideju, un ar laiku noslīpējot rakstītprasmi, nedaudz piestrādājot pie pasaules uzbūves, ņemot vērā visus aspektus un apslāpējot sevī tendenci uzrakstīt par viņām visām uzreiz vienā grāmatā, viņas darbu kvalitāte noteikti ies uz augšu!
Ja iepriekšējo Danse Macabre sērijas grāmatu Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.
Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija nomirst.
Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu. Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…
Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.
Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu. No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz 120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs paslīdējis garām rediģēšanas procesā.
Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis, pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas gudrības un visu viņa dzīves stāstu.
Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās ir biotehnoloģijas.
Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.
Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas. Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.
Par šīs grāmatas, pareizāk sakot visas triloģijas iznākšanu, uzzināju salīdzinoši nesen. Lasītais un dzirdētais izraisīja interesi, bieži jau negadās dzirdēt, ka kāds no latviešu autoriem ne tikai atspēries, bet arī faktiski uzrakstījis veselu triloģiju. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC es grāmatu Deja ar nāvi izlasīšanai dabūju neilgi pirms tās parādīšanās veikalos.
Londona 1869. gada nogalē nemaz nav tāda, kādu mēs to atminamies no vēstures grāmatām. Pēc kāda no lielajiem Londonas ugunsgrēkiem pilsētas tēvi nolēma pacelt pilsētu virs graustiem un smirdoņas. Jaunā Augšlondona ar golemu un maģijas palīdzību tika uzbūvētu augstu gaisā virs kādreizējās Londonas. Lejaslondonā palika tikai nabadzīgie un strādnieki. Viktorijas Rozes Elingtonas bērnība un jaunība nav bijusi viegla, viņu vienmēr ir nomākusi tēva – Lielbritānijas arhimaga nāve. Patiesos iemeslus viņa varētu noskaidrot tikai iestājoties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, taču tajā uzņem tikai vīriešus. Tāds nieks gan nespēs aizkavēt Viktoriju sava mērķa sasniegšanai.
Katru reizi, kad esi izdzirdu par kāda jauna fantāzijas darba iznākšanu, manī mostas Cerība, ka nu reiz būs tas brīdis, kad mums pašiem būs tāds autors, kura darbs noraus jumtu. Pagaidām vēl neesmu sagaidījis.
Izlasījās jau dikti ātri, vienā rāvienā, spēj tik šķirt lapaspuses. Autore māk piesaistīt lasītāja uzmanību notiekošajam, un rakstīšanas manierei ar nav ne vainas. Piedzīvojumu daļa, kad iešūpojas, rauj lasītāju līdzi, ka i ne pretī noturēties. Kā jau katrai Maģijas akadēmijai pienākas, te visi audzēkņi dzīvo kā internātā un Viktorijai, kas nu uzdodas par Viktoru, neklājas visai viegli, grūti būt vienīgajai sievietei vīriešu vidū un vēl slēpt savu identitāti. Pat mazgāties var iet tikai nakts melnumā. Arī mērķis atrast tēva slepkavu ir diezgan nerealizējams, vismaz ar Viktorijas talantiem noteikti ne. No cilvēka, kas visu mūžu audzis sava tēva īpašumos kalpotāju aptekalēts, nav ko gaidīt detektīva talantu. Te nu es varu uzteikt autori – viņas atainotā astoņpadsmitgadīgā jaunkundze, kas augusi siltumnīcas apstākļos, ir aprakstīta diezgan labi. Tāpēc reizēm galvenās varones neizmērojamais naivums kopā ar impulsīvo rīcību reizēm spēj pamatīgi satracināt lasītāju, kurš var tikai bezspēcībā noplātīt rokas par kārtējo izlēcienu. Visādi citādi Viktorija grāmatas gaitā izaug, saprot, ka viss pasaulē nav tik vienkārši un, ka lai cīnītos pret nopietnu pretinieku, vajag nopietnus sabiedrotos.
Grāmatas pasaule gan manī radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Galvenais, protams, bija – kādēļ Londona? Nu ko visi ir kā traki uz to Londonu, kāpēc ne Rīga vai Jelgava? Visa darbība norit Viktorijas laikmetā, kas ir pazīstams kā laika posms, kad Britu Impērija izpletās, veica varenus zinātniskos atklājumus un vilka uz savu valsti lielas bagātības. Taču vismaz pirmajā grāmatas daļā no šīs bagātīgā laikmeta mēs neko vēl neredzam. Ir pa kādai lidojošai karietei, levitējoši vilcieni, milzīgs drednauts un pati Augšlondona. Lielākoties kopā ar varoni savas dienas vadām Maģijas akadēmijā un internātā. Absolūti nav iespējams noteikt maģisko tehnoloģiju attīstības līmeni. Ja parastās daudzmaz atbilst laikmeta garam, tad maģiskās nekur sadzīvē diži nav iespiedušās, tik cik aristokrātu kariešu dzinējos. Ļoti ceru, ka turpmākajās grāmatas daļās autore izraus Viktoriju no internāta un ļaus viņai vairāk laika pavadīt ārpusē, neaizmirstot aprakstīt redzētos brīnumus.
Par maģijas sistēmu man pagaidām arī nav īsti skaidrības. Grūti saprast, vai ir kādi ierobežojošie faktori, Augšlondona liecina, ka īsti nav, arī tie pāris gadījumi, kad lasītājam ļauts ieskatīties maģijas pielietojumā, ļauj spriest, ka teorētiski ar tās palīdzību var izdarīt gandrīz visu, un tā pastāv gan tīrā formā, gan kopā ar tehnoloģijām. Arī šeit cerības lieku uz triloģijas turpmākajām grāmatām, kurām būtu jāievieš skaidrība.
Antagonists pirmajā triloģijas daļā vēl slēpjas pa stūriem, un izlasot divas grāmatas trešdaļas es sevi pieķēru pie domas, te trūkst nopietna ļaundara, kas spētu padzīt sižetu uz priekšu. Manas domas tika uzklausītas, un drīz vien ļaundaris sevi sāka manifestēt dažādos veidos. Tagad tik atliks sagaidīt viņa vareno pasaules sagrābšanas plānu, un kas zina varbūt pat piebiedroties viņa ļaunajiem smiekliem.
Taču bija viena lieta galvenajā sižeta līnijā, kas lika man saķert galvu un domāt – nu nevar būt, ka uz to balstās visa triloģijas intriga! Nē, tā nav meitenes pārģērbšanās par puiku, tas ir plaši pielietots paņēmiens, kā sievietēm tikt iekšā vietās, kur viņām neklātos, un vismaz literatūrā šī lieta strādā jau kopš literatūras izgudrošanas. Tā ir saistīta ar grāmatas lielo noslēpumu, par kuru neviens nenojauš, bet kas rada briesmas daudziem. Es patiesi ceru, ka šī lieta nav autores nezināšana, bet sižetā speciāli ielikts māneklis. Jo Viktorijas laikmeta pasaulē šo fenomenu būtu pamanījis visdumjākais mērnieks un jebkurš Augšlondonas iedzīvotājs, kuram mājās atrastos tiem laikiem modīgais gadžets – barogrāfs. Es te nemaz nerunāju par britu impērijas gaisa kuģiem un kariešu kučieriem.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Patlaban nevaru teikt, ka mums Latvijā būtu sagaidīts Nīla Geimena autors, bet lasīt var, un pusaudžiem viņa noteikti patiks. Lasās labi un piedzīvojumu sadaļa ir visnotaļ aizraujoša. Taču līdz ko izlasīto piesēdi un pārdomā, sāk līst ārā dažādi jautājumi par notiekošā būtību un jēgu, par pasaules uzbūvi un pāris pamatlietām. Trakākais ir, ka dažas sižeta pamatlietas izskatās dikti neloģiskas. Tagad atliek tikai cerēt, ka tas viss ir autores lielajā triloģijas plānā ieplānots, un viss vēlāk taps izskaidrots, un ka pie vainas ir tikai mana nepacietīgā pārgudrība. Domāju arī, ka daiļā dzimuma pārstāvēm šī grāmata patiks labāk nekā vīrieša cilvēkam.
Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu pieķerties klāt kaut kam pavisam fantastiskam. Par to, kā Latvijas Republika kļuva par vienu no Padomju republikām, no visnotaļ interesanta skatu punkta.
No Rīgas uz Santaringu dodas tirgotāja Kvieša preču kuģis “Tobago”, tilpnēs tas ved dzeramās olas un šprotes. Ceļojums noris bez problēmām, un neviens pat nenojauš, ka kuģa tilpnēs slēpjas kāds bēglis. Cilvēks, kas izbēdzis no Latvijas buržuāzistiskās valdības dienestu nagiem, Drēziņš izbijis Interbrigādes biedrs un pārliecināts komunists. Cilvēks, kuram apnicis kalpot saimniekiem, un kurš par visu vairāk vēlas redzēt no kapitālistiem brīvu tēvzemi.
Būsim atklāti, šis darbs ir parasta propaganda, kurš tiek uzdots par stāstu. Lai sarakstītu šo pēc apjoma visnotaļ īso stāstiņu, ir piesaistīti veseli divi autori. Vīri, acīmredzami, ir strādājuši uz pasūtījumu. Šķiet, 1961. gadā funkcionāri būs nosprieduši lieku reizi atgādināt, ka ar Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā viss bija kārtībā. Tiek izmantotas standarta klišejas, kapitālisti ir īsti nagu maucēji, darbaļaudis bez mugurkaula it kā jau gribētu būt brīvi, bet bez nopietnas vadības diez vai paši spēs ko izdarīt. Un tieši šim nolūkam uz kuģa “atrodas” pārliecināts komunists Drēziņš.
Kas Drēziņš ir par komunistu, var tikai nojaust. Ikdienu viņš vada domājot par savu nepatīkamo piedzīvojumu politpārvaldē un rūpēs par darbaļaudīm. Nekādu iniciatīvu viņš faktiski neuzņemas, bet visu laiku satraucas, ka tikai kuģis “Tobago”, kas maksā miljonus (noteikti jau rubļu) nepaliktu Kvieša rokās. Bet nekas, viņu ievēl par komisāru, un būs no viņa mugurkauls, kuram darbaļaudīm, šajā gadījumā matrožiem, pieķerties.
Lai stāstam piešķirtu kaut kādu sasaisti ar dzīvi, autori ir atvēzējušies uz nelielu mīlas intrigu. Kvieša meita Alise tiek izprecināta Pārupam, trīs namu īpašniekam Marijas ielā. Pārups ir dzērājs un politpārvaldes darbinieks, Alisei viņš diez ko nepatīk. Un brīdī, kad pie viņas kajītē ieveļas izbadējies Drēziņš, panesās mīlestība. Nav jau tā, ka starp buržujiem visi bija slikti, daža laba varēja arī ieķerties komunistā.
Pārējie stāsta varoņi ar kapteini priekšgalā kalpo par statistiem, kas laiku pa laikam padarbojas vajadzīgajā virzienā. Bet kā saka paši autori veidojot smaili, kas ved atpakaļ uz dzimteni. Matroži no vakts brīvajā laikā spēlē zoli, katrs gaužas sev atvēlētās lomas ietvaros, un visi kurn par slikto ēdināšanu. Neko daudz te nepalīdz arī slēptais komunists Cepurītis, kas prot krievu valodu (sevišķi, kad jāklausās telegrammas no tēvzemes).
Runājot par vēsturisko kontekstu, jāatzīst, ka autoriem ir bijusi visnotaļ pavirša attieksme, kā jau tas propagandistam materiālam arī pieklājas. Vīri pieturas pie standarta pseidovēsturisko notikumu izklāsta atbilstoši valdošajai partijas līnijai.
Vai ir vērts šo grāmatu lasīt? Nē, noteikti netērējiet laiku. Lieku 2 no 10 ballēm. Mūsdienās viņa lāga nekalpo ne kā aģitācijas, ne kā propagandas materiāls. Ja stāstā izravē ārā visu lieko, kas saistīts ar darbaļaužu apspiešanas un paverdzināšanas ilustrēšanu un buržuāzijas izlaidīgo dzīves veidu (iedomājies, kuģa pasažieri caurām dienām lok konjaku), tad nekā daudz tur pāri nepaliek. Ja negribas lasīt grāmatu, tad vienmēr taču var noskatīties filmu, kas uzņemta pēc tās motīviem.
Šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju, ne tā, ka dikti dikti, bet gaidīju. Līdz ar to iznākšanas brīdis man nepagāja garām nepamanīts, un ko tu domājies, nākamās dienas vakarā pateicoties Zvaigznei ABC “Kristofers un Ēnu Ordenis” jau atradās manās somā.
Kristoferam ir četrpadsmit gadu, un viņš dzīvo Rīgā mazā pagrabstāva dzīvoklītī kopā ar veco radinieku Freimaņonkuli. Neviens zēnu neuzskata par kaut ko īpašu – arī viņš pats ne. Taču gluži parasta mācību gada pēdējā skolas dienā sāk risināties dīvaini notikumi. Vispirms zēnu autobusā uzrunā savāds tips ar šujmašīnai līdzīgu priekšmetu. “Lai kas arī notiktu, saglabā mieru. Ordenis par tevi parūpēsies,” viņš apgalvo. Kas ir šis mistiskais Ordenis, un ko tas vēlas no Kristofera?
Sākumā, lasot šo grāmatu, bija neliela škrobe uz autoru par viņa neslēptajiem mēģinājumiem ieintegrēt visu grāmatā notiekošo mūsdienu popkultūrā. Par to, ka brīvi tiek mētāti zinātniski termini, un tas rada priekšstatu, ka autoram nav īstas sajēgas ne par dimensijām, ne par portālu atvēršanas tehnoloģijām (vai, to man gan nevajadzēja teikt). Tad par veco šarlatānu Ūri Gelleru, kas nez kādēļ tika saukts par Ūri Helleru. Un vēl tas netiešais salīdzinājums ar Hariju Poteru (es gan neesmu briļļainā puišeļa fans) man atstāja sirdī rūgtumu, nav lāga savā grāmatā norādīt, ka šī grāmatas realitāte ir pārāka par citu grāmatu realitātēm. Tā izlasīju pirmās simts lapaspuses vakarā un devos pie miera.
Pārējo grāmatas daļu izlasīju, kurinot pirti, vienā elpas vilcienā. Nenoliegšu, mans prāts bija daudz atvērtāks. Sapratu, ka grāmata tomēr ir domāta pamatskolniekiem. Un lasīt to vajag nevis kā cilvēkam, kura mīļākā lasāmviela ir populārzinātniskās grāmatas, bet kā bērnam, kurš pirmo reizi lasa kaut ko par slepeniem ordeņiem. Atminējos sevi bērnībā, es biju kā traks uz visādu mistiku un noslēpumiem un man lasīšana uzreiz aizgāja. Šī grāmata man bērnu dienās ar savām piramīdām, portāliem, paralēlo telplaiku, vēsturiskām vietām, brīvu pseidoarheoloģisku faktu interpretāciju un slepeniem ordeņiem būtu īsta medus maize. Esmu drošs, ka es viņu izlasītu un tūlīt izlasītu vēl vienu reizi. Un tur nav par ko uztraukties – bērni izaug, saprot, kas patiesība, kas ne, taču interese par nopietnām lietām jau ir radusies. Galvenais šajā vecumā ir labs stāsts un, vēlams, ne pārāk moralizējošs.
Stāsts ir tāds, ko es savā bērnībā sauktu par labu pionierus stāstu, ja atskaitām materiālisma elementu trūkumu un pieskaitām šarlatānisma pārbagātību. Idejas pamats ir tas pats – lielie cilvēki ne vienmēr tiek ar savām lietām galā. Tādēļ reizēm bērniem, skolniekiem ir viņiem jāpalīdz. Palīdzēšana, protams, izdodas daudz labāk, ja Tev kā Kristoferam un Katrīnai (to autors labi izdarījis, ka ir abu dzimumu bērni, grāmatas mērķa auditorija pieaug divkārt) piemīt kādas īpašas spējas (telekinēze, telepātija, empātija, psihokinēze, translokācija). Vēl labāk ir tad, ja tevi pieņem Ordenis, kurā ir sapulcēti tev līdzīgi domājoši cilvēki. Bērnus jau neviens neņem pa pilnu, nenovērtē, bet viņi visu redz un saprot. Vienu vārdu sakot, Kristofers pasauli gluži neizglābj, bet ļaunumu samazina. Jaunajam lasītājam viegli būs sevi identificēt ar grāmatas varoņiem, iemīlēt tos un varbūt pat pasapņot, kā viņi rīkotos to vietā.
Ar Kristoferu viss vairāk mazāk ir skaidrs, tēls, kuram pieķersies katrs pamatskolnieks. Arī viņa pasaules redzējums tīri labi iekļaujas devītklasnieka zināšanu līmenī. Viņš ir dzirdējis par daudzām lietām, daudz lasījis, visnotaļ apdāvināts puika. Viņa cīņu biedrene Katrīna savukārt ir tipiska teicamniece. Taču man patika arī klasiskie ļaunie tēli un viņu tieksme izrunāties lielajā finālā. Nenoliedzami tā ir, žanra klasika, toties dod iespēju atbildēt uz visiem jautājumiem, kuri lasītājam varētu būt radušies. Pie reizes uzskatāmi tiek parādīts, ka tādam īstam neģēlim tomēr nav vērts būt. Ja neģēļu metodēm es nepiekrītu, tad motivāciju gan spēju saprast.
Ar Ēnu Ordeņa motivāciju man bija nedaudz grūtāk, viņi raugās, lai pasaulē nejauši nenonāktu pasakainas tehnoloģijas, kuras spētu sagraut esošo civilizāciju. Bremzē cilvēces attīstību, lai kāds dullais neuzspertu gaisā mūsu realitāti. Viņi paši lielākoties neizprot savā rīcībā esošo portālu un citu tehnoloģiju darbības principus. Sanāk tādi lietotāji, kas vairāk vai mazāk baidās, ka reiz varētu atgriezties īstais saimnieks un ieviest savu kārtību. Pagaidām viņiem nav konkurentu un patiesībā nemaz nenorit diskusija par to vai viņu izvelētais ceļš maz ir pareizs. Visa darbība tiek koncentrēta uz pāris cilvēkiem, kas rada jautājumu, kā gan viņi ar visu to tiek galā?
Papildus gribētu uzteikt autoru par vēsturisko vietu izpēti iekļaujot tās savā grāmatā. Man nebija ne jausmas, ka Svētā Jura baznīca ir tik sens veidojums un tik bagātu vēsturi. Arī Parīze bija labi aprakstīta, vismaz tās vietas, kurās es esmu bijis, atpazinu. Sižeta attīstība notiek raiti un spēj noturēt uzmanību visā lasīšanas procesā. Tai pat laikā nav tā, ka visu grāmatas gaitu raksturotu tikai pakaļdzīšanās un bēgšana no neliešiem. Te ir nedaudz no visa kā, taču autors lielākoties pamanās izvairīties ieslīgšanas pārāk sadzīviskās lietās.
Kopumā labs darbs lieku 7 no 10 ballēm kā pieaugušais. Pamatskolas gados viņa mierīgi dabūtu no manis 9 no 10 ballēm, tad es vēl nebiju tik sīkumains. Šo grāmatu bērnam var droši dot lasīt, tikai jābūt gatavam pēc tam atbildēt uz pāris kosmoloģiskas dabas jautājumiem par telplaika struktūras homogenitāti, kā arī izskaidrot klasiskos piramīdu būvēšanas pamatprincipus. Un grāmatai ir atstātas pietiekami atvērtas beigas, lai autors varētu uzrakstīt vēl kaut ko par Kristoferu un viņa karjeru Ēnu Ordenī.
Kad pirms Ziemassvētkiem grāmatblogeri bija sapulcējušies uz Zvaigznes ABC eglīti, es uzzināju, ka iznāks šāda grāmata. No tā brīža šī grāmata ieņēma augstu vietu manā gaidāmo grāmatu sarakstā. Jo iepriekšējais stāstu krājums “Purpura karaļa galmā” manās acīs kotējās diezgan labi. Tagad janvāra otrajā pusē tas brīdis beidzot bija klāt, grāmata tika izdota. Saku paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC par apskatīšanai iedoto “Zilie jūras vērši” eksemplāru.
Krājumu veido divdesmit stāsti, kas ieguva atzinību otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Autoru vidū ir gan jau pazīstami un populāri latviešu rakstnieki, gan debitanti.
Sākot lasīt šo stāstu krājumu, ir jābūt gatavam uz to, ka stāstu kvalitāte un vēriens starp tiem diezgan daudz variēs. Šoreiz nolēmu īsi apskatīt katru stāstiņu, tā lai neviens neapvainojas, ka nav pieminēts.
Zilie jūras vērši by Džeina Tamuļeviča – Pamatā ir distopiska pasaule, kuru pārvalda korporācijas, cilvēki ir tikai skrūvītes. Taču arī skrūvītēm ir dota iespēja sevi pierādīt sociālajos tīklos. Par virtuālās un patiesās pasaules sajaukumu, par to cik viegli ir pašam sevi tajā visā pazaudēt. Manuprāt, stāsts labi ieskicēja pasauli un šādas distopijas problemātiku, par to kā sistēmas bags rutīnā var tapt uztverts kā nebijis piedzīvojums. Tāds vairāk apcerīgs nekā konkrēts.
Domracis by Anna Kalna – stāsta nosaukums jau visu pasaka priekšā. Kur paliek mūsu doma, tās, kas aiziet uz neatgriešanos, gan vajadzīgās, gan prom metamās. Domracis ir šī procesa personifikācija, viņam ir tāds darbs palīdzēt atbrīvoties no domām. Nedaudz ironisks par darba ētiku.
SIA Harons by Anna Kalna – pasaule mainās un mirušo pārcēlājiem ir jāmainās tiem līdzi. Distopiska pasaule, kur sabiedrība savā veidā ir apguvusi mākslu nomirt vai, precīzāk sakot, tapt nomirdinātiem. Neviens dzīvot nespiež, negribi, samaksā un mirsti, kad vien vēlies. Nedaudz paskumjš bet ar ironiju. Te gan jāpiezīmē, ka ir nācies lasīt daudz un dažādas variācijas par Hārona lomu mūsdienu sabiedrībā, un šajā nekas jauns nebija.
Skārda mūza Melānija by Anna Kalna – arī ironisks stāsts par mūzas un dzejnieka attiecībām. Fantāzija te ir tikai tik daudz kā pārdabiskas būtnes mūzas ieviešanas. Var teikt, ka tāds viegls pastāsts par mīlestību, pienākumu un mūzas būtību. Bija ok.
Filemons by Lilija Berzinska – par mūsu iepriekšējām dzīvēm, regresīvo hipnozi un par to, vai maz ir vērts interesēties par to, kas reiz jau bijis. Bonusā nedaudz demonoloģijas Filemona personā. Šis stāsts man ļoti atgādināja kādu senu A. Šaļimova stāstu „Logs uz bezgalību”. Filemonā darbība ir vairāk vērsta uz fantāzijas plāksni. Vispār ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Maikla Ņūtona grāmata „Dvēseļu ceļojumi”.
EMP by Jānis Valks – šķiet, kas stāsts tapis bastoties uz Lielā Hadronu Paātrinātāja palaišanas konspirāciju, tad arī „zinoši” ļaudis teica: „Tās ir cilvēces beigas!”. Stāstā cilvēci šīs beigas patiešām ir piemeklējušas, izdzīvojuši ir tikai daži, un nākotnes perspektīvas nav nekādas. Zombiju te nav, bet viņus nemaz arī nevajag, pietiek ar tehnogēnajām katastrofām, kuras izraisa cilvēku pēkšņa bojāeja. Diezgan loģiski, zinātniski un ekonomiski pamatots skatījums uz pēcapokaliptisko pasauli. Ir vērts izlasīt.
Jēzus ķirzaka by Ieva Melgalve – stāsts alegorija par bazilisku, īsti nevarēju saprast, vai lasot man vajadzēja tik daudz meklēt kopīgo ar Jēzus ķirzakas patieso dabu. Iespējams, ka es kaut ko arī palaidu garām, bet noskaņa, stāstījuma veids un nestandarta situācija man patika. Tāds modernizēts mīts par Persefoni, tikai bez Aīda. Patika, noteikti laiku pa laikam par šo stāstu apdomāšu.
Torņkalna dvēsele by Lāsma Ģībiete – stāsts par aizkapa dzīvu un dvēselēm, kas mīt mūsu vidū. Pēc stila nedaudz atgādināja Le Fanu darbus deviņpadsmitā gada beigās. Tad ar dvēseles pēc nāves lāgā nezināja ko darīt un dirnēja netālu no savas nāves vietas. Gribējās no stāsta nedaudz vairāk kā tikai par spoku neizprotamo dabu.
Smiekli by Lūsija Nīdvāla – par to kā ir būt pasaules gala vaininiekam. Oriģināla ideja, nedaudz apsēstības un cerība, ka stāsta galvenais tēls ir vienkārši jucis. Patika.
Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi by Arnis Buka – kādam stāstam taču ir jābūt vislabākajam, un šis man no krājuma patika vislabāk. Dīvaina pasaule un tikpat dīvainas paražas. Ērmu Nīmusu nav par ko apskaust, pēc Brīnuma viņš ir kļuvis citāds. Cik tieši citāds, viņš pats īsti nezina, reizēm jau viņam gribētos mainīties, bet ērmam taču ir jāēd un Māte jāklausa. Labprāt uzzinātu vairāk par Nīmusa pasauli, par Brīnumu un sociālo struktūru.
Rakstāmgalds by Ģirts Šimanauskis – labs spoku stāsts par nolādētām lietām un vietām. Studentiem jau visādi gadās. Tāds sadzīviski humorīgs gabals ar misticisma piesitienu.
Luna Mare by Ilze Eņģele – distopiskais stāsts par zemes sabiedrības noslāņošanos, naidu starp šīm divām cilvēces pusēm. Par atriebību, un vai vispār ir vērts atriebties. Stāstam, manuprāt, viens otrā plāna varonis bija lieks, nedeva nekādu pienesumu sižetam, tā vietā varēja atklāt vēl nedaudz Luna Mare pasaules faktu.
Atklātie by Inga Znotiņa – smieklīgs stāsts par daudzdimensionālām būtnēm un Zemes iedzīvotājiem. Īss, bet labs.
Deja ar citādo by Dace Znotiņa – stīmpanks latviski, tas bija visnotaļ negaidīti. Visnotaļ labs stāsts par dzīves jēgu. Mīlestību un vietu pasaulē. Ir vērts izlasīt.
Zagļi by Armands Skutelis – Stāsts kas noteikti jāizlasa visiem Latvijas patriotiem. Latvieši know-how un latvijas Nokiju nolēmuši uzbūvēt ar nelielu krāpšanos. Viņiem ir laika mašīna un tehnoloģijas tiek zagtas mūsu nākotnē. Aparāti tiek izjaukti Kurzemes mežos un pa kluso patentēti. Taču viņiem pretī stājas kaut kādi citplanētieši. Visnotaļ labi atainota mūsu pasaules un ideālās valdības uztvere, smalki un ironiski.
Saucējs by Ginta Orinska-Spriģe – distopija, par izredzētajiem un izraidītajiem. Bet izrādās, izraidītam nemaz nav tik slikti, iespējams, ka tieši tur ārā ir īstā dzīve. Labs stāstā ir tas, ka pasaule nav bipolāra, tai pat laikā rodas daudz jautājumu par izraidīto nozīmi tautsaimniecībā un notiekošā racionalitāti. Bet tai pat laikā var jau arī teikt, ka stāsts tomēr ir par to, cik labi ir atrast īsto vietu dzīvē.
Buļ by Mārīte Štāla – ūdens personifikācijas mīlestība, pret kādu sievieti. Normāls stāsts, bet nekā tāda, kas paliks vēlāk atmiņā, izņemot nosaukumu.
Ķivere by Rihards Buivids – stāsts par interesantu artefaktu, kura lietošana noved pie interesantām sekām. Pamācība, nebāz galvā to, no kā neko nesajēdz. Labs stāsts.
d3 by Guntis Enģelis – šis jau nedaudz atgādināja Šekliju pēc sava humora, ideja ir ļoti laba un diezgan oriģināla. Problēma aktuāla – par to, kur paliks mūsu rakstītprasme tehnoloģijām attīstoties. Noteikti ir vērts izlasīt, izklaidei labs gabals.
Cilpa by Atis Gūtmanis – zinātniskās fantastikas stāsts par lidojumu uz Jupiteru, un kas no tā sanāca. Protams, var apšaubīt autora centrālo stāsta ideju, bet mūsdienās ir gadījušies ne tādi joki vien. Labs un bez lieka patosa.
Stāstu krājumam lieku 7 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem mani spēja aizraut. Un tie, kuri nespēja, bija pietiekami īsi, lai paspētu mani garlaikot. Mans mīnuss kā lasītājam ir tas, ka fantāzijas un fantastikas stāsti ir mana mīļākā lasāmviela jau no bērna kājas, un katrā stāstā es spēju atrast daudzu citu stāstu ietekmi, neatkarīgi no tā, vai paši autori to apzinās vai nē. Domāju, ka šo krājumu ir vērts izlasīt.
Var jau, protams, spriedelēt vai kādu stāstu vispār ir vai nav vērts publicēt, bet, manuprāt, uz šo lietu vajag skatīties globālāk. Nekas nemudina autoru turpināt rakstīt kā fakts, ka viņa stāsti jau ir izdoti grāmatā. Ne visus, bet daļu tas noteikti pamudinās rakstīt labāk un interesantāk, un kas zina, varbūt pēc laika arī mums Latvijā parādīsies savs Azimovs!
