Navigate / search

Salas rēgs by Iluta Plotņikova

Salas rēgs

Lai gan man izlasāmo grāmatu rindā gaida daudzas grāmatas, nolēmu dot iespēju kādai grāmatai. Tādai, par kuras autoru un pašu grāmatu man nekas nav zināms. Lai sašaurinātu izvēli, nolēmu iečekot, kas jauns un nezināms no latviešu autoriem ir pieejams fantāzijas žanrā. Dikti jau man gribas, lai šis žanrs arī mūsu zemē attīstītos, varbūt visiem nav jābūt Tolkiniem un Ursulām le Gvinām, bet tā, lai darbi būtu vismaz vidējā līmenī. Pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC “Salas rēgu” dabūju un pie lasīšanas ķēros bez maz vai uzreiz. Tas tādēļ, lai nepārietu vēlme lasīt ko jaunu.

Tomam ir sešpadsmit gadu, viņam ir nosliece uz huligānismu un vandālismu. Tā kā viņš joprojām ir nepilngadīgs, tad cietumā par saviem nedarbiem viņš vēl nav nonācis. Toma vecāki nolemj pieiet problēmai radikāli, un visa ģimene pārceļas dzīvot kopienā uz kādu salu tālu ziemeļos. Taču salā viss nav tā, kā tas pirmajā brīdī izskatās (kura lieta un vieta gan tāda ir?). Salai ir kāds noslēpums, par kuru nojauš liela daļa salas iedzīvotāju, taču Toms ir tas, kuram izdodas šī noslēpuma atrisināšanai pietuvoties vistuvāk. Tikai viņš var glābt visus saliniekus.

Grāmata ir lasāma, un ne mirkli negribējās likt viņu malā un lasīt ko citu. Viņa piedāvā tieši to, kas rakstīts tās anotācijā – salu, noslēpumu, jaunekli un mistiku. No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko vairāk, kā salīdzinoši labi izstāstītu stāstu. Kurā ir viena galvenā darbojošās persona, viss pārējais ir vairāk vai mazāk pakārtots sižetam, un pārējie tēli tiek tikai vispārēji ieskicēti. Par cilvēku, kurš ir spējīgs lauzt pasaules kārtību, raksta praktiski visas fantāzijas grāmatas, tādēļ autores izvēle ir saprotama. Cepums autorei par to, ka Toms nav vampīrs, vispār grāmatā nav neviena vampīra. Toms nav arī burvis, bet parasts puika, viņam pat nav neparastu spēju. Toties salā ir lāsts. Sala ir vieta, kur robeža starp pasaulēm ir ļoti plāna, un abas pasaules mijiedarbojas viena ar otru tiešā veidā. Sala pie reizes ir pietiekoši norobežots spēļlaukums, kur autoram izvērst sava stāsta darbību, neuztraucoties par mijiedarbību ar pārējo pasauli.

Neteikšu, ka Toms būtu ļoti smalks un dziļš stāsta varonis. Viņš ir tāds – ko redz, to dara. Tas kādu laiku liek domāt: „patiesi, redz, kāds dumpīgs pusaudzis”, tomēr ar laiku saproti, ka viņš tikai tāda skaida vien ir, kuru nes uz priekšu notikumi. Tikai pašās beigās, kad Tomam viss pielec, pareizāk sakot, viņam pastāsta, viņš sāk nedaudz izskatīties pēc cilvēka. Toms ar savu patiesības zināšanu vienubrīd pat izskatījās kā cerīgs personāžs, tāds kā savienojošais posms, starp vecajiem salas iedzīvotājiem un jaunpienācējiem, tomēr autore, acīmredzot ierobežotā darba apjoma dēļ, vai nepietiekamās pieredzes trūkumā šo ideju pameta pusratā.

Pozitīvi, ka autore nolēmusi visiem varoņiem dot latviešu vārdus, pareizi vien darīts, lai gan salai pēc apraksta vajadzētu būt visai lielai ar nopietnu upi, mežu, purvu, vietām, kur dienām blandīties. Un ir skaidrs, ka latviešiem no Tobago laikiem nekas tik liels jūrā nav piederējis, tas ļauj pievērsties stāstam nevis iespringt ar skandināvu vārdiem. Vēl es ieciklējos uz sekundāro varoņu dialogiem, kur tika pieminēti dīvaini akmeņi salas krastā. Varbūt es ko palaidu garām, bet to jēgu stāstā īsti nesapratu.

Tīri laba jauniešu grāmata, vairāk gan uz meitenēm orientēta. Uzrakstītais labā valodā, un ir patīkami lasīt. Liktu šo grāmatu pie smadzeņu košļenēm, ja gribas atpūtināt smadzenes pirms iešanas gulēt, var droši lasīt. Ja patīk nedaudz par mīlestību, tad vēl jo vairāk. Nav gan mans iemīļotais žanrs, bet 7 no 10 var likt, ir labs stāsts, nekas nav iestiepts. Beigas gan bija sanākušas tādas sasteigtas un, manuprāt, neloģiskas, bet ko gan es sajēdzu no Īstām jūtām. Gan jau, ja autore turpinās rakstīt un noslīpēs savu stilu, viņai sanāks arī kas nopietnāks. Neviens jau nekļūst par izcilu autoru ar pirmo grāmatu.

Rakstu vācēja ceļš by Jānis Valks

Rakstu vācēja ceļš by Jānis Valks

Manā lasīšanas listē latviešu fantāzijas autoriem vienmēr ir rezervēta īpaša vieta. Ja kāds darbs iznāks, un es to pamanīšu, tas uzreiz nonāks saraksta augšgalā. Šīs grāmatas iznākšanu es pamanīju laikus un, pateicoties Zvaigzne ABC, tiku pie “Rakstu vācēja ceļa” eksemplāra ātri.

8000 gadu tālā nākotnē zeme ir sadrumstalota daudzās sīkās valstiņās. Vienā no tām Impērijā valsts centrālais uzdevums ir rakstu vākšana. Tiek vākta informācija no visām pasaules malām, un iegūtās zināšanas tiek glabātas milzīgā tornī, kas slejas tuksneša vidū. Tas atrodas pilsētā Literā, kurā valda bibliotekāri. Informācijas iegūšana tiek uzticēta rakstu vācējiem, kas savā ziņā ir profesionāli ceļotāji, karavīri, nedaudz burvji un slepenie avoti. Labākajam no tiem Tagobertam tiek uzdots pavisam dīvains uzdevums – pārbaudīt kādu senu leģendu par dīvainu informācijas nesēju un atgādāt to uz Impēriju.

Nevienu no iepriekšējiem autora darbiem man vēl nav nācies lasīt. Šo grāmatu es liktu pie kvesta žanra, kurā sajauktas gan fantasy, futuroloģija un zinātniskā fantastika. Galvenajam varonim ir uzdevums un ceļojums uz galamērķi. Ceļojumu autors izmanto, lai iepazīstinātu lasītāju ar savu pasauli. Pasaule izveidota tīri tā neko, daudzas un dažādas valstis, slepeni un vēl slepenāki ordeņi, kas vada vēstures gaitu. Piedzīvojumi uz katra stūra, un pat pieredzējušam rakstu vācējam, kas daudzus gadu desmitus pavadījis ceļojot, nākas sastapties ar vēl neredzētiem un nedzirdētiem brīnumiem.

Grāmatas lasīšana ir aizraujoša, izlasīju to vienā paņēmienā. Uztvēru kā fantastikas ceļojuma aprakstu, kurā dots ieskats dažādās eksotiskās zemēs ar dažādu tehnoloģiju attīstības līmeni. Slepeno portālu sistēma ir tehnoloģija, kuru vajadzētu ieviest arī mūsu pasaulē.

Galvenais varonis Tago kā personība ir visai vienkāršs. Dara, ko liek, mērķis pāri visam. To var izskaidrot ar Impērijā valdošo verdzības iekārtu, un arī Tago reiz sācis karjeru kā parasts vergs. Cik var, cenšas netieši ietekmēt progresu. Viņam nācies ceļot un redzēt citas zemes, kur dzīve ir daudz labāka. Impērijas bibliotekāri savukārt cenšas progresu dozēt un iesaldēt valsti noteiktā attīstības līmenī – vēlīnos viduslaikos. Grāmatas beigās gan viņa pasaules uzskats mainās, bet pārsteidz, ka tik vēlu.

Mans ieteikums autoram būtu nākotnē nedaudz vairāk piestrādāt pie savas pasaules sīkumiem. Manas galvenās iebildes ir, ja zeme tagad ciestu atomkarā, tad daļa enerģētisko resursu nemaz nebūtu tik viegli pieejami kā mūsu senčiem. Slepenā ordeņa cenšanās ierobežot progresu, noslepenojot no citurienes iegūtās zināšanas ir bezjēdzīgs process, jo pārējās valstīs nekas no tā nemainās. Cik var noprast Impērija neskatoties uz savu nosaukumu, ir tikai puteklītis kopējā kartē. Tāda izolēšanās no progresa ātri iznīcinātu Impērijas varas pamatus. Neskatoties uz visu to pasaule man patika un lidojošās pilsētas, nemaz tik bieži nav sastopamas pat fantasy žanrā, kas nespecializējās fejās.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs lasāmais. Ja patīk ceļojumi un piedzīvojumi pa izdomātām pasaulēm, izlasīsies ātri un gribēsies vēl. Autoram gan vajadzētu piestrādāt pie saviem varoņiem, lai tie šķistu dzīvelīgāki un nebūtu kā figūriņas, kurus bīda pa laukumu. Daudz ko arī atdotu, ja autors būtu ielicis grāmatas iekšējos vākos savas pasaules karti ar Tago ceļu. Es jau saprotu, ka tā ir vesela māksla izveidot reālistisku karti, bet tās vienmēr lasītāju priecē. Autora mājaslapa atrodama šeit.

Mirušie nepiedod by Ieva Melgalve

Mirušie nepiedod

Man ir grūti paiet garām jebkurai fantastikas vai fantāzijas grāmatai. Ja tā būs mani ieintriģējusi ar savu vāku, autoru vai labu anotāciju, es to visticamāk izlasīšu. Par labu šīs grāmatas lasīšanai mani noslieca divi faktori, pirmais – latviešu autore, otrais – diezgan interesanta atsauce, kas apgalvo, ka šeit nav žanra klišeju. Zvaigzne ABC man laipni piedāvāja grāmatu “Mirušie nepiedod” jau tās iznākšanas dienā. Un nav ko slēpt, nākamajā dienā tā jau bija izlasīta.

Kādā nomaļā kalnu miestā ierodas ceļotāja Vega. Viņa ir svešiniece, un šeit svešinieki nevienam nepatīk. Vēl jo vairāk, nākamajā rītā viņu atrod netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Tomēr vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējams nogalināt magu, tad, kurš tas varētu būt? Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu mēģina rast tikai Vega, jo viņai ar magiem ir kārtojami savi rēķini.

Darbība norit pasaulē, kur katra ieleja ir karaliste. Lielākoties tās ir izolētas gan fiziski, gan kulturāli. Parastam cilvēkam uz ceļošanu prāts nemaz nenesas, jo tas viņam vienkārši nav ļauts. Visu šeit nosaka Magi un Karalis. Cilvēki pēc būtības ir magu marionetes, rotaļlietas, par kurām rūpējas, bet, ja kāda salūzt, par to neviens neuztraucas. Tieši magi nosaka, ko kurš darīs un kā viņam justies. Karalis savukārt uzmana vispārējo karalistes noskaņojumu un laiku pa laikam nodrošina saviem padotajiem iespēju būt apmierinātiem ar dzīvi. Tas nedaudz atgādina tādu skudru pūžņa kopējo intelektu, kur viss ar tevi ir kārtībā, kamēr vien tu zini savu vietu un pienākumus.

Jāatzīst, ka grāmata tiešām nesastāv no standarta fantāzijas klišejām – visuvareni magi, apslēpti supermagi, seni artefakti un veco seno atgriešanās. Šī grāmata ir vairāk kā detektīvs un pārdomas par izvēli un brīvību. Vai visvarenība piešķir brīvību, vai atteikšanās no kaut kā liecina par spēju izdarīt izvēli vai ir tikai gļēvulība? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savus mērķus un cik daudz var uzticēties citiem? Vega meklē sevi un mēģina aizbēgt no savas pagātnes.

Burvestības te nemaz nav daudz tādā sadzīves līmenī un nenomāc grāmatas notikumus. Nav arī milzīgu kaujas skatu, kur viens mags cīnītos ar veselu karaspēku, vai visas pasaules liktenis būtu atkarīgs no viena cilvēka. Lasīšana vedās raiti, un ar grāmatu tiku galā vienā piegājienā. Pasaulei ir potenciāls, un autore ir atstājusi iespēju to attīstīt. Ja iznāks vēl kāda grāmata par šo Magu un vienkāršo cilvēku pasauli, labprāt izlasīšu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē fantāzija, tad noteikti ieteiktu izlasīt.

PS. Vaininieku man tā arī neizdevās uzminēt, lai gan centos, cik spēju. Un jā, nelasiet sākumā grāmatas pēdējās nodaļas, nozagsiet sev visu lasītprieku.

 

Noljāras kristāli by ViVo (Visvaldis Voldemārs Jākobsons)

Noljāras kristāli

Pamatā es lasu fantāzijas žanra grāmatas, un tādēļ jauna latviešu autora parādīšanās šajā žanrā mani saintriģēja. Tomēr tā uzreiz lasīt vis negribējās, vienmēr jau pastāv risks, ka rakstītājs ir kārtējais grafomāns, kas piepildīs simtiem lapaspušu ar neko. Pagājušonedēļ, izlasījis pāris atsauksmes par šo grāmatu, nolēmu, ka ir pienācis laiks to izlasīt arī man pašam un izveidot savu viedokli. Ar Zvaigznes ABC starpniecību „Noljāras kristāli” nonāca manās rokās.

Uz Zemes rit četrdesmit trešais gadsimts. Pasaule dzīvo relatīvā mierā un pārticībā, un neviens pat nenojauš, ka no laika sākuma mūsu visumam atrodas paralēla pasaule Domhanda. Vēl vairāk Domhandas iedzīvotāji jau gadsimtiem ilgi ir netieši ietekmējuši Zemes vēstures gaitu. Arī Sedram, Zefāram un Igrai ir pārsteigums uzzinot, ka tieši viņi ir izvēlēti par zobenvalžiem, kuriem lemts cīnīties pret dēmoniem un citiem tumsas radījumiem Domhandā. Skaidrs, ka cīņā pret tumsas spēkiem nekas nav vienkārši. Viņiem ir sabiedrotais un skolotājs Obzāns, kurš savu zobenu ieguvis daudzus gadus atpakaļ. Ir arī pretinieks Smagārs, zobenvaldis, kas nolēmis visus piecus zobenus pakļaut sev un iegūt absolūtu varu abās pasaulēs.

Domāju, ka savā mūžā esmu izlasījis pāris tūkstošus fantastikas un fantāzijas darbus, tādēļ būtu pārsteigts, ja man šeit izdotos atrast kādu jaunu konceptu vai sižeta pavērsienu. Bet tas lasot nebija mans mērķis. Mērķis bija noskaidrot, cik darbs ir lasāms un sakarīgs. Šeit autors pārspēja visas manas cerības, grāmata mani sevī ievilka. Nebiju ne lāga attapies, kad jau biju ticis līdz beigām un sāku domāt, kad gan iznāks nākamā daļa.

Kā jau tas sagaidāms no fantāzijas žanra pirmās grāmatas, autors sakomplektē varoņu komandu, nedaudz diversificējot katra spējas, lai viņi viens otru papildinātu. Iepazīstina lasītāju ar abām pasaulēm. Tā sakot, izkārto figūras uz laukuma  pirms cīņas.

Pozitīvi, ka ļaunie tēli nav absolūti ļauni, tāpat kā labie tēli balti un pūkaini. Tomēr arī šeit ļaunā puse ir tā, kas diktē noteikumus. Antivaroņi ir aktīvi savas nākotnes plānotāji, labajiem atliek vien reaģēt uz jau notikušo. Diemžēl tā ir visa žanra kaite, jo labajiem varoņiem nenākas būt proaktīviem. Viņiem ir jāļauj tumsas spēkiem izpausties, lai tad nu būtu uz kā pamata veikt labos darbus.

Mans mīļākais tēls nenoliedzami ir Smagārs. Viņš ir tas, kas virza uz priekšu grāmatas darbību, un ceru, ka viņš savā pārliecībā paliks tāds, kāds ir tagad. Tas ir, ja pārmetīsies pie labajiem, tad vismaz ne jau tādēļ, ka puņķaini nožēlos visu izdarīto.

Pasauļu uzbūve ir klasiska un, iespējams, nedaudz pārapdzīvota ar mitoloģiskajiem tēliem. Tomēr nekā ļauna tajā nesaskatu, arī tas šim žanram nav nekas neparasts. Ir jau vietas, kur autora paskaidrojumi liek izbrīnā saraukt pieri, piemēram, sintēzes procesa aprakstā. Tas būtu tik energoietilpīgs pasākums, ka lētāk būtu audzēt tomātus uz Plutona un vest tos uz Zemi. Arī četrdesmit trešais gadsimts ir nedaudz pāri strīpai. Cilvēces attīstība labākajā gadījumā pavirzījusies uz priekšu pāris gadu simteņus. Labi, pa vidu bija liela kataklizma, bet vismaz pagaidām no tās nav bijis nekāda efekta.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Jāpiestrādā pie personāžiem, lai tie būtu dzīvelīgāki. Ja salīdzina ar darbiem krievu valodā, šī grāmata ir virs vidējā līmeņa. Gaidīšu cikla nākamo grāmatu un ceru uz autora izaugsmi.

Lidojums by Linda Nemiera

Lidojums

Nesen tiku galā ar šīs autores grāmatu “ Vilcenes stāsts”. Pie reizes nolēmu izlasīt arī tā turpinājumu “Lidojums”. Zvaigzne ABC man tādu iespēju deva.

Šoreiz viss sižets raisās ar un ap raganu vārdā Froike. Lai ar iepriekšējā grāmatā Obskva kļuva par tādu kā pusdievieti un aizgāja uz dieviem paredzētu realitāti, tas nemaz nesamulsināja galveno Ļauno. Tā nu Nargaadas karalis turpina savu plānu pakļaut visas zemes sev. Savā pusē dabūjis troļļus daļu no elfiem un kādu mistisku spēku, kurš iznīcina visu dzīvo. Lai karu apstādinātu, lieti noderētu artefakts, saukts par Turīnas vienradža kausu. Tā nu Froike ar savu ex-draugu Hārtu Ektu dodas ceļojumā, lai šo kausu iegūtu.

Ja iepriekšējā grāmata piederēja sižetam “dvīņi, kas izmaina pasauli” , tad šo grāmatu es klasificēju kā standarta “aizej tur, atnes to”. Kas jāatnes, ir skaidrs uzreiz, kuram – par to vēl īstas skaidrības nevienam nav. Piedzīvojumi, skaidra lieta ir biezā slānī. Lai lasītājam nebūtu jākoncentrējas tikai uz cīņu aprakstiem un pārgājieniem, tad papildus uzmanība tiek vērsta Froikes personīgajām problēmām. Viņa, redz, ir gaisa fejas un cilvēka hibrīds. Ja fejas ir tīras spēka būtnes, tad cilvēka pieeja spēkam ir tāda paša kā mobilā telefona baterijai, tas ir, ar ierobežotu potenciālu.

Froikes centrālā problēma ir izšķirties, kas viņa patiesībā ir – feja vai cilvēks. Katram iznākumam ir savi plusi un mīnusi. Lai notikumus paātrinātu, autore atņem Froikei redzi un dzirdi, tagad viņai ir jāpaļaujas tikai uz savu spēku. Lai nu cik tas skarbi neizklausītos, tipisks fantāzijas gabalas ar visiem tā elementiem. Daudz piedzīvojumu, senu noslēpumu un praktiski neuzvaramu galveno varoni.  Kad ielasās, tad grāmatas lasīšana vedas ļoti raiti. Sāki lasīt un grāmata jau izlasīta.

Man gan personīgi joprojām bija grūti sākt just kādam no varoņiem. Arī paša tā kvestošana grāmatas varoņiem vedas visai viegli. Varēja jau nu to Turīnas vienradža kausa iegūšanas procesu nedaudz sarežģīt un padarīt nedaudz grandiozāku. Par sliktu nenāktu arī nedaudz izvērstāks apmeklēto vietu apraksts, vēsture, kāda leģenda. Izskatās, ka autore domā turpināt šo ciklu. Tas viss nāktu par labu turpmākajām grāmatām. Par Turīnas vienradzi iestarpinātā leģenda bija tīri laba.

Kopumā grāmatu lasīt var. Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatas saturā novērojamas pamatproblēmas, kas piemīt lielākajai daļai fantāzijas darbu. Varoņu pasaules problemātika paceļas arvien augstākā līmenī, no viņu darbības kļūst atkarīgs visas pasaules liktenis. Varoņu spējas pieaug ļoti strauji, vai arī viņi iegūst artefaktus ar kuriem kļūst praktiski neuzvarami. Un, protams, “deus-ex machina” paņēmiena pielietošana.

Vilcenes stāsts by Linda Dreimane

Vilcenes stāsts

Nu jau ilgus gadus viens no maniem iemīļotākajiem literatūras žanriem ir fantāzija jeb, kā saka angļu mēlē, “ fantasy”. Parēķinot sanāk, ka esmu izlasījis ap septiņiem simtiem grāmatu šajā žanrā pēdējo desmit gadu laikā. Tajā pat laikā jāatzīst, ka tieši latviešu autoriem esmu pievērsies pavisam maz. Lai kaut nedaudz mazinātu šo robu, ar Zvaigznes ABC starpniecību savos nagos dabūju “ Vilcenes stāstu” un ķēros pie lasīšanas.

Sižets ir pavisam vienkāršs. Divas dvīņu māsas Obskva un Piintara, kas šķirtas kopš dzimšanas, aug katra savā vidē, viena par otru nezinādamas. Bet abas vieno kopīgs liktenis, tām satiekoties tikšot izlemts pasaules liktenis. Skaidra lieta, ka pasaules Tumšie spēki pievāc vienu no dvīņumāsām, lai izskolotu ļaunu raganu, kas nodrošinātu viņu dominanci pasaulē. Obskvu savā paspārnē pieņem ievērojams burvis Trenodons no Grotas.

Ja runājam par sižeta oriģinalitāti, tad jāatzīst, ka oriģinālu sižetu (kas pie tam būtu lasāms un sakarīgs) mūsdienās vispār ir grūti atrast. Šis ietilpst grupā, kuru es saucu par “dvīņi, kas izmainīs pasauli”. Ideja veca kā pasaule un atrodama katrā sevi cienošā mitoloģijā. Nav slikts pēc savas struktūras, jo viegli ierobežot galveno personāžu skaitu un koncentrēties uz galvenajiem tēliem.

Sākot lasīt grāmatu un redzot pieminam Burvju skolu, man sametās bail. Domāju, ka tikai šis nav kārtējais Harija Potera klons. Par laimi autore skolu pieminēja tikai nedaudz, un par Obskvas izskološanu mēs uzzinājām tikai vispārējos vilcienos. Centrālā lieta tomēr ir cīnīšanās par pasaules likteņa lēmēja vietu. Sižets ir sarakstīts visai spraigi. Galvenie varoņi visu laiku ir ierauti piedzīvojumos un ceļošanā pa savu burvju pasauli. Tā kā no lasīšanas viedokļa lapas šķiras pašas no sevis, un garlaicīgi nav.

Tomēr tajā visa izkūst galvenie varoņi, un kā grāmatas centrālie tēli viņi ir sanākuši tādi viendimensionāli. Es viņus nespēju sajust kā personības, un nebija lāga ar ko identificēties. Vai vismaz atrast kādu, kam just līdzi. Ja Tumšajiem spēkiem vēl ir kaut kāda stratēģija un ilgtermiņa plāns, tad Gaišajiem ar to plānu ir pavisam plāni. Pareģojuma izteicējs Trenodons atstāj visu lietu pašplūsmā, acīmredzot cerot, ka viss jau ar laiku pats no sevis nokārtosies. Obskva arī mētājas neziņā un no viena emociju izraisīta lēmuma uz otru. Tas gan ir raksturīgi daudziem fantasy autoriem, kas aizraujas ar notikumu attīstību un varoņus pamet novārtā, izmantojot tikai par bandiniekiem.

Pasaule izveidota kā jau maģiskajām pasaulēm pienākas. Ir daudz dažādu rasu pārstāvju: gan pierastie elfi un troļļi, gan mūsdienām eksotiskāki radījumi kā fejas. Grāmatas beigās prasītos pat izskaidrojošā vārdnīca, kas iespējams palīdzētu saprast notiekošā nianses. Piemēram, par Kši (kaut kādas ar dievišķo būtību apveltītas radības). No grāmatas teksta bija grūti saprast, kas tās tādas ir, un kāda ir viņu funkcija. Tad vēl piemestu pāris valstu īsu vēsturi, un viss būtu skaidrs. Nu un, protams, karte, tā ar labāk palīdzētu iejusties notikumos un ceļinieku gaitām būtu vieglāk sekot līdzi.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja patīk interesanti notikumi un nealksti pēc bagātas galveno varoņu iekšējās pasaules.

Aizzīmogotais triskelions by Alekzandra Z.M.

Aizzīmogotais triskelions

Kādu dienu savā epastā saņēmu man adresētu vēstuli, kur kāda latviešu jaunā autore piedāvāja izlasīt savu darbu. Grāmatiņa izdota pašas spēkiem, un viņu interesēja vai es negribētu izlasīt viņas darbu. Klāt pieliktajā aprakstiņā bija godīgi uzrakstīts, par ko šī grāmata ir:

“Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.”

Teikšu, kā ir, pseidozinātniski piedzīvojumu romāni man patīk. Grāmatas galvenā varone Alekzandra, Latvijā vīlusies, dodas uz ASV. Tomēr liktenis viņai lemj iepazīties ar kādu etiopiešu garīdznieku vārdā Abebe un noslēpmainu krievu Aleksandru. Rezultātā darbs ASV izpaliek, un Alekzandra dodas uz Bogotu.

Grāmatas uzbūvi tomēr diez vai var nosaukt par piedzīvojumu romānu, kā biju cerējis. Tā struktūra ir sekojoša: pārbrauciens, novērojumi un gara galveno varoņu savstarpējo domu apmaiņa. Šajās sarunās galvenās tēmas ir laika un vēstures cikliskums, Zelta pagātne, gudrie priekšteči, zudušās zināšanas un Visuma ietekme uz Zemes iedzīvotājiem.

Ja cilvēks ir lasījis Dēnikenu, Muladašovu, Blavatsku, tad diez vai šajās sarunās paustā informācija viņam būs kaut kāds jaunums. Tā kā es bērnu dienās biju īstens šambaloīds, tad diemžēl nekā jauna neuzzināju. Jāatzīst gan, ka sarakstītas sarunas ļoti interesanti un lasās vienā elpas vilcienā. Nākas gan sevī apspiest vēlmi pēc katras lapaspuses pukoties, ka varoņi tik švaki zin arheoloģiju, oglekļa datēšanas metodi, relatīvo galaktiku kustību ātrumus un citas lietas. Nācās vien sev atgādināt, darbs ir pseidozinātnisks un viss, grāmatā šīs zināšanas ir visu notikumu atslēga, un vajag pieņemt to kā dotu.

Diemžēl jāatzīst, ka bez gudrām sarunām grāmatā arī nemaz nekā vairāk nav. Pat vietas, uz kurām dodas galvenā varone, vairāk kalpo kā konteksti, lai apspriestu nākamo problēmu vai apgaismes nesto atklājumu. Reizēm viņus mēģina nogalēt ļaunie spēki, bet neteiksim, ka šo spēku motīvi un rīcība būtu pārliecinoša. Totāli nebija skaidrs, ko visa šajā pasākumā dara Abebe, izņemot faktu, ka viņš bija pirmās tikšanās katalizators ar Alekzandru. Pārējā grāmatā viņš ir diezgan liels balasts.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Pseidozinātniskā daļa ir sarakstīta ļoti raita, lai ar’ pseidozinātniska lasās ar interesi. Tieši vai nobrīnījos, ka aizmirsta Mu zeme, Lemūrija un Magonija. Pluss, ka netika vēl piepīti klāt citplanētieši. Pie piedzīvojumu daļas ieteiktu piestrādāt un varbūt izvēlēties vienu no tām daudzajām teorijām, likt varoņiem darboties tās kontekstā. Citādi sanāk, ka ir viss un tai pat laikā nekas. Domāju, ka šīs grāmatas mērķauditorija ir īstenu sazvērestību teoriju piekritēji. Tiem šī grāmata liksies īsta medus maize, kas apstiprina visus viņa pieņēmumus.

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

Dubultnieki un citi stāsti by Toms Kreicbergs

Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.

Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.

Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.

Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.

Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.

%d bloggers like this: