Navigate / search

Vārnu sešinieks (Six of Crows #1) by Leigh Bardugo

varnu-sesinieks

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.

Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).

Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.

Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.

Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.

Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.

Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

Pat nezinu kādēļ es izvēlējos iegādāties šo grāmatu, noteikti kaut kādās rekomendācijās izlasīju. Finālā tā atradās manā Kindlē. Zināju tikai tik vien, ka te visa darbība notiek Lavkrafta pasaulē un ar to pietika, lai sāktu lasīt.

Profesore Vellitt Boe pasniedz matemātiku prestižajā Ultaras sieviešu koledžā. Taču vienu dien kāda no koledžas studentēm pazūd kopā ar kādu reālās pasaules sapņotāju. Studentes vecāki ir ietekmīgi ļaudis un viņas pazušana var apdraudēt koledžas pastāvēšanu kādam ir jādodas viņu meklēt.

Šī grāmata savā veidā ir Lavkrafta “The Dream-Quest of Unknown Kadath” pārstāsts tikai otrādi. Nav jau tā, ka obligāti būtu jāizlasa Lavkrafta darbs, lai saprastu notiekošo, taču bez tā būs grūti saskatīt šeit pausto ironiju. Lovkrafta pasaule ir tikai vīriešu pasaule, Sapņu valsti apmeklē tikai vīrieši un Sapņu valsts iedzīvotājām ir teorija, ka sievietes nekad nesapņo. Vīriešiem ir vēl labāka teorija, sievietes nav spējīgas uz lieliem sapņiem viņā pieder ikdienas rūpes un labi ka tā. Var jau teikt, ka Lavkrafta laikos tā nu tas bija, kas sieviešu lomu neviens īpaši neizcēla, taču te autore ir nolēmusi visu labot.

Ceļojumā dodas sieviete, viņa ir savai pasaulei neraksturīgi izglītota, arī jaunība ir pavadīta ceļojot. Sapņu pasaule nav nekāda mierīgā vieta, te valda Senie dievi, kuriem cilvēki ir vienaldzīgi. Te telpa un laiks nav fiksētas konstantes, reizēm ceļojums uz blakus pilsētu var aizņemt dienu reizēm trīs, viss atkarīgs no dieviem. Tie var iznīcināt veselas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem. Bez cilvēkiem te dzīvo arī zoogi, gūli un citi Lavkrafta mošķi. Vellit tie nav nekāds jaunums viņas uzdevums ir atrast vārtus uz īsto pasauli un atvest atpakaļ pazudušo studenti. Šis ceļojums viņai izvēršas arī sevis atrašanā, tikai ceļā viņa saprot, ka esošā dzīve ir bijusi slēpšanās no patiesības, slēpšanās mierīgā vietā, kur sievietēm ir tāda pati teikšana kā vīriešiem. Darbs viennozīmīgi ir vērtējams kā feministisks šī vārda labākajā nozīmē.

Leng karte

Ceļojums ir fantastisks, autore pamanās lasītāju izvadāt pa visām Sapņu pasaules vietām, te ir gan milzu apakšzemes pilsētas, monstri un mošķi. Neizpaliek arī Ultaras kaķi, kuri kā zināms daudz ko nosaka sapņu pasaulē un ar tiem labāk nestrīdēties. Ir daudzas atsauces uz Lavkrafta darbiem un reizēm šķiet, ka šis ir šī aša autora darbu turpinājums, tikai galvenais varonis nav tik ļoti apsēsts ar sevi un apkārt esošā pasaule ir kaut kas vairāk par dekorācijām, tā palīdz varonim atrast vietu dzīvē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, Iesaku lasīt, ja vēlies kaut ko no Lavkrafta pasaules, bet ir noriebies viņa arhaisms un bailes no sievietēm.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

Hanija. Gaismas Bruņinieks (Hania #1) by Silvana de Mari

Hanija

Šo grāmatu gaidīju jau no pērnā gada sākuma. Nevaru teikt ka esmu autores fans, jo neesmu lasījis nevienu viņas grāmatu, bet atsauksmes bija dzirdētas labas. Tā kā iepriekšējās latviski var atrast tikai antikvariātos un ar’ ne vienmēr, nolēmu izlaist viņas iepriekšējo bibliogrāfisko sarakstu un ķerties klāt jaunākajam. Izdevniecības mājas lapā izlasīju, ka izdots, aizgāju uz bodi un nevarēju atrast! Prasīt palīdzību bija nedaudz neērti, tādēļ aizgāju uz citu bodi un tur atradās. Ilgi gumiju nestiepu, sāku lasīt praktiski tūlīt.

Tumšais Kungs nolemj pazudināt cilvēci, liekot pasaulē dzimt savam bērnam, bet par māti tam izraugās Septiņu Virsotņu karalistes princesi Haksenu. Princeses vectēvs ar burvju mākslu palīdzību paredz vēl nedzimušā bērna ļauno spēku un atstāj pirmsnāves vēsti, piekodinot jaundzimušo nekavējoties nogalināt. Taču, kad Hanija piedzimst, viņas māte nolemj kopā ar zīdaini aizbēgt tuksnesī, cerēdama, ka tur mazulītes ļaunais spēks mazāk kaitēs ļaudīm.

Es šo darbu klasificētu kā pāreju no pasakas uz fantāziju, vērstu uz lasītāju, kas labu laiku ir lasījis pasakas, nu ir gatavs kaut kam nopietnākam. Pasaule, salīdzinot ar pasaku, ir izvērstāka un varoņi no likteņa bīdītiem darītājiem kļūst paši par saviem likteņa lēmējiem. Pasaules koncepts joprojām ir melnbalts, un pelēko toņu pāreja ir visnotaļ epizodiska. Galvenā varone Hanija ir īsts Tumsas valdnieka bērns, viņai ir dots viens uzdevums – samaitāt pasaules dvēseli. Tā tāda abstrakcija, kas ļauj dažiem cilvēkiem sevi uzskatīt par pasaules sirdsapziņu un ar savu piemēru darīt labāku pasauli. Kā jau pasakās ierasts, pat Tumsa nespēj pretoties Gaismai, sevišķi, ja ietekme ir nepārtraukta. Taču Hanija no visas sirds cenšas izpildīt Tēva gribu.

Hanijas māte princese Haksena, Hanijasprāt, ir pamuļķis radījums, taču ir pietiekoši naudīga un lemtspējīga, lai viņām kādu laiku būtu pa ceļam. Viss ceļojums patiesībā ir autores mēģinājums satuvināt pretpolus, jo Hanijai Tēvs kopš dzimšanas brīža ir ielicis naidu pret māti. Tādas savdabīgas mātes un meitas attiecības, kuras katrs lasītājs var ekstrapolēt pēc sirds patikas uz savu dzīvi vai citiem literatūras varoņiem.

Neko labāku par to, cik labi būt labam, autore īsti nav spējusi izdomāt, taču viņas izvēlētais formāts uz neko vairāk arī nepretendēja. Ja pavisam aizdomājas, vai tad tādēļ atziņa ir slikta? Nē. Patika, ka neaizgāja galējībās, un te labie labā vārdā nevairījās mērkt zobenu asinīs. Grāmatas valoda ir ļoti viegla, un arī sliktās lietas nenotiek tik daudz, lai grāmatu nevarētu lasīt pilngadību nesasniedzis lasītājs. Viss ir ar mēru, un ļaunums, gribam to vai ne, tomēr ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Protams, tas nebūtu es, kas labā un ļaunā attiecību izpausmēs autores nepamanītu alegorisku Pareto efektivitātes aprakstu, kura Hanijai ļauj saprast bezkompromisa ļaunuma vājo vietu.

Diemžēl es pats pie šīs lasītāju iesācēju kategorijas pats vairs nepiederu un tādēļ daļa no stāsta burvības man pagāja secen. Visu laiku vēlējos kaut ko vairāk, iespējams drūmāk, ļauno tēlu slīpētāku, bet godīgi, tad man labāk būtu domāt pašam savu stāstu, nevis apvainoties, ka kāds nav izdomājis tā kā man vajag. Stāsts ir labs un lasās raiti, taču pieredzējušam lasītājam šī vairāk varētu būt mēģinājums atgriezties bērnībā, nevis kaut kā jauna atklāšana. Šeit grūti runāt par interesantas pasaules uzbūvi, standarta dekorācijas un visnotaļ standarta varoņa ceļš, kur varonim nemaz nav tik daudz no kā izvēlēties. Viņš drīzāk ir kā māls, kuru mīca pasaule un pavadoņi. Stāstā ir divi skatupunkti, taču Hanijas stāsts mani pievilka vairāk, izskatījās, ka autore bija vairāk pie viņas piestrādājusi. Varbūt vienkārši tādēļ, ka man patīk racionālie varoņi, un Hanija nudien bija racionāla pēc velna.

Grāmatai savā kategorijā lieku 8 no 10 ballēm, es varu saprast, kādēļ autore ir guvusi popularitāti, viņai padodas varoņu pasaules uztveres un emociju apraksti, taču pasaulē man bija pārāk maz dimensiju, lai spētu tajā pa īstam iedzīvoties un aizmirst, ka tā ir pasaka. Šķiet esmu izaudzis no mērķauditorijas un zaudējis kaut ko, kas palīdz saprast pasaku burvību. Ja patīk pasakas, un labu stāstu ar labiem varoņiem vērtē vairāk par smalki uzrakstītu pasaules dekorāciju, tad noteikti izlasi, nenožēlosi!

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology

All These Shiny Worlds The 2016 ImmerseOrDie Anthology

Šo grāmatu saņēmu no Lasītājas pagājušajos Ziemassvētkos, kad notika ikgadējā grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās. Man grāmata iekrita e-pastā, un savā blogā Lasītāja ierakstīja: “Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.” Jāsaka, ka viņa nekļūdījās, šajā grāmatā patiesībā ir diezgan daudzi labi stāsti, un par nevienu no autoriem es neko nebiju dzirdējis.

Antoloģijas sastādītāju ideja ir bijusi sekojoša: piedāvāt 34 vadošajiem indie autoriem fantastikas un fantāzijas žanrā iedot viņiem savu labāko stāstu, paciest to rediģēšanu un beigās publicēties antoloģijā. Beigu beigās palika vien piecpadsmit, kuriem būtu jāparāda autoru labākais sniegums. Man patīk antoloģijas, kuras nav šauri specializētas, jo tad pēc ceturtā stāsta sāk likties, ka lasi vienu un to pašu. Lai gan reizēm man patīk lasīt vienu par un to pašu. Vienu vārdu sakot, iedodiet man izlasīt SSF antoloģiju!

The First Man in the World – Misha Burnett – agrākos laikos šo sauktu par Hard SF, bet mūsdienām pārāk vienkāršs stāstījums. Galvenais varonis ir tehnoloģiju sasniegumu iemiesojums un vienatnē terraformē veselu planētu. Tas aizņem gadu tūkstošus. Tehnoloģijas ir aprakstītas labi, taču pietrūkst paša varoņa. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Demon Gambit – J.S. Morin – arī topošajam demonologam ir jāliek eksāmeni, viņam ir svarīgi būt pirmajam kursā, un nevar aizmirst sociālas lietas. Vispār jau slēgt darījumus ar dēmoniem nav prātīgi, taču šī stāsta varonim ir sistēma, kas ļaus viņam iegūt visu, nemaksājot neko. Taču katram plānam ir atrodama vājā vieta. 7 no 10 ballēm.

Rolling the Bones – Richard Levesque – karalis vecs, mantinieku nav. Karaļa padomdevējs – burvis ir pārāk piesaistīts valdošajai dzimtai, lai pieļautu varas maiņu. Nākas improvizēt, par laimi viņam ir jauns māceklis, kurš saprot, ka dzīvē ar uzcītību vien daudz nepanāksi, vajag izmantot veiksmi. Standarta stāsts 6 no 10 ballēm.

All the Way – Graham Storrs – nedaudz transhumānisma, pasaulē, kurā cilvēks var izvairīties no nāves. Aizved nostaļģijā uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Mūsdienās prasās kaut kas nedaudz vairāk. Taču 7 no 10 ballēm ir pelnītas.

The Ant Tower – Christopher Ruz – burvji, karavīri un ļaunās burvestības. Skudrupūznis ir nosaukums kaut kam, ko reiz ir radījuši divi burvji, tas lēnām pārņem apkārtni un ir nepieciešams ko darīt. Problēmas risināšanai tiek nosūtīta karavīru rota ar magu priekšgalā. Visnotaļ melns stāsts, kurš tā vien prasās tikt izvērsts 8 no 10 ballēm.

Heft – Brett Adams – spiegu stāsts, kas it kā beidzas negaidīti un ar morāli, bet mani nemaz nepavilka. 6 no 10 ballēm

The First Acolyte of the Upshan Berenthal – Bryce Anderson – šis man patika, noslēpumains artefakts, nedaudz reliģijas dogmatism kritikas un visnotaļ interesanti varoņi, kuriem tiek piedāvātas interesantas izvēles. 9 no 10 ballēm.

Bronwen’s Dowry – Belinda Mellor – par mazā cilvēka vēlmi sasniegt kaut ko lielu, labo amatnieku un viņa gudro sievu. Praktiski pasaku pārstāstījums, bez pārāk lielas piepūles. Lasās jau labi, bet nekas tāds, kas liktu lasītājam sajūsmā aplaudēt. 6 no 10 ballēm.

The Spider and the Darkness – Russ Linton – šeit ir interesanta pasaule, nedaudz padrūma, bet kāda gan var tā būt pazemē. Galvenā varone ir pārkāpusi daudzus kopienas aizliegumus un vēlas redzēt ko vairāk kā tumšās pazemes alas. Viņas sapņu piepildījums ir tikai viņas pašas rokās. 9 no 10 ballēm.

The Dowager’s Largesse – Jefferson Smith – par šo stāstu man ir pretrunīgi iespaidi, no vienas puses zaļais un zelta alus nav slikta ideja, pasaule ir interesanta, taču globālais stāstījuma ritums ir nepārliecinošs, grūti saprast svarīgās lietas un beigas ir sasteigtas. 8 no 10 ballēm – par pasauli un lamu.

Theriac – Becca Mills – par cilvēkiem, kas redz dēmonus, par to, ka dēmons ir tikai aizspriedums un ka nesaprotamais ne vienmēr ir ļauns vai slikts. Galvenajai varonei to nākas atklāt uz savas ādas. Šī atklāšana, lai ar aizkustinoša, nebija pārāk pārliecinoša. 7 no 10 ballēm.

The Red Flame of Death – Van Allen Plexico – veco laiku stilā izstāstīts piedzīvojums. Galvenais varonis atstājis Salemu, lai pieliktu punktu dēmonam, kurš ir pie vainas Raganu prāvai. Dēmonu viņš vajā pa visu pasauli un, iespējams, reiz tas tiks sakauts, taču cīņa ar nelabo nav viegla. 10 no 10 ballēm.

The Blue Breeze – Regina Richards – mīlastāsts, kas pamatīgi piebāzts ar piedzīvojumiem. Var jau teikt, ka standarta pasākums, divas pasaules, divas kultūras, kuras viena otru ienīst, bet mīlestība ir stiprāka par visu. Pasaule labi izveidota un cīņu apraksti līmenī. 9 no 10 ballēm.

The Rakam – Karpov Kinrade – patiesībā šis ir sensenais mīlas stāsts, par pienākumu pret ģimeni un savu mīlestību. Tas viss ietērpts fantastiskā pasaulē, kurā ir lidojoši vaļi, pirāti un cilvēkēdāji rakami, netrūkst maģijas. Tā vien prasās izlasīt vēl kaut ko par šo pasauli uzzināt kā viss beidzās, vai kā viss sākās. 10 no 10 ballēm.

Ja vēlies izlasīt kaut ko jaunu un nepazīstamu, tad ķeries vien klāt. Stāsti ir lielākoties labi un atradīsies kaut kas katram.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Šo grāmatu sāku lasīt, lai beidzot tiktu pie atbildēm, kas bija radušies pirmajās divās daļās. Neteikšu, ka īpaši rāvos pie lasīšanas. Pirmās divas daļas lai ar apbūra mani ar savu pasauli, tomēr radīja priekšstatu, ka man šo autoru nekad nesaprast. Tādēļ turpinājumu sāku lasīt tikai brīdī, kad biju devies transatlantiskajā lidojumā un nekā cita nebija ko darīt.

Kā jau bija paredzams, šajā grāmatā autors noslēdz visas sižeta līnijas, ļauj galvenajam varonim Severīnam piepildīt savu dzīves mērķi un pierādīt, ka uzmanīgs lasītājs tiek atalgots. Necentīšos atstāstīt saturu, bet šo apskatu veltīšu savām domām par šo grāmatu. Tas gadījumam, ja kāds no mana bloga lasītājiem nolemj atvēzēties uz šo tetraloģiju, negribētos visu nomaitekļot.

Autors kaut kādā veidā noteikti ir ģēnijs, tas gan bija skaidrs pēc pirmo divu daļu izlasīšanas. Trešā daļa pēc būtības turpināja pirmo ceļu, un joprojām stāsts bija tipisks varoņa ceļš. Es vislielākās cerības liku uz pēdējo daļu, gribējās beidzot atkost visa šī darba slēptāko jēgu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atzīšos, ka lielu daļu no grāmatas acīmredzot es neesmu sapratis. Man beidzot pielēca, ko nozīmē tie stāsti, kurus Severins lasa no savas bibliotēkā paņemtās grāmatas. Tie, izrādījās, vienkārši jau sen zināmu leģendu pārstāsti, man gan tas atnāca tikai pie visacīmredzamākā stāsta.

Šķiet, ka atkodu arī pašas grāmatas centrālo problēmu – kāds ir cilvēces pastāvēšanas mērķis? Kādēļ pēc miljardiem gadu cilvēki joprojām sēž zem dziestošas Saules un ir atmetusi ar roku zvaigznēm? Savulaik taču Urth iedzīvotāji iekaroja visumu, atklāja citas civilizācijas? Severiāns ir atbilde uz šo jautājumu, taču tā ir tik sapiņķerēta, ka man beigās tā šķita pārāk primitīva. Konkurence, bailes un nespēja dzīvot citādi ir pārāk vienkārši attaisnojumi Urth stagnācijai. Par labu arī nenāk Severiāna neuzticamā stāstītāja loma. Viņam nudien nevar ticēt, viņš nonāk pretrunās un beigu beigās rodas pārliecība, ka patiesībā Severiāns nemaz nav viens vienīgs, bet viņu ir vesels leģions.

Uz grāmatas beigās man bija skaidrs, ka, lai izprastu visu visos smalkumos, man nudien nāktos pārlasīt šo darbu vēl vienu reizi, izmantot jau iegūto informāciju, un tad, iespējams, viss smuki saliktos pa plauktiņiem uz visiem laikiem. Esmu gan forumos lasījis cilvēkus, kuri apgalvo ka arī pēc piektās pārlasīšanas viss vēl nebūt nav skaidrs. Kas zina varbūt šī būs tā grāmata, kuru es pārlasīšu katru gadu, bet patlaban, neskatoties uz to, ka diez vai sapratu pat pusi no autora teiktā, lieku 10 no 10 ballēm. Pasaule ir episka, notikumi tiek pasniegti interesanti, un visu laiku tu jūties kā muļķis, jo neko nevari saprast. Un tad katra kripatiņa, kas tev pielec daļēji attaisno grāmatas lasīšanai veltīto laiku.

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz, Ярослав Гжендович

Владыка Ледяного сада Ночной странник

Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.

The Waking Engine by David Edison


The Waking Engine by David Edison

Par šīs grāmatas lasīšanu es domāju jau kādus trīs gadus. No sākuma mani atturēja grāmatas cena, nezinu, kāda tur bija ideja par līdz šim nezināma autora darbu prasīt tik daudz, tādēļ atturējos. Un skat, nepagāja ne trīs gadi, un pēkšņi grāmata parādījās par man pieņemamu ciparu. Nopirku un ķēros klāt pie lasīšanas.

Nāve nav beigas, tā ir tikai jaunas dzīves sākums. Mums, kas piedzimuši ar nabu, tas nav īsti saprotams, jo esam dzimuši pirmo reizi. Pēc nāves seko atmošanās citā pasaulē, un šis cikls turpinās tik ilgi, līdz cilvēks nopelna savu Īsto nāvi. Pasauļu ir miljoniem un, lai ar katrs dzimst vien vienu reizi un mirst daudzreiz, galu gala viņš nonāk Nenosaucamajā pilsētā, kurā nomirst pa īstam. Šajā pilsētā mīt slepkavnieciski aristokrāti, feju princeses, nemirstīgas prostitūtas, eņģeļi, dievi un tie, kas izliekas par dieviem. Te ir atrodams itin viss. Taču ar tās galveno piedāvājumu – Īsto nāvi ir sākušās problēmas, cilvēki vairs nemirst.

Šajā pilsētā tad parādās Kūpers, dzimis Ņujorkietis un ne reizi nemiris. Nav jau tā, ka naba te būtu kāds brīnums, ne visi pirmo reizi piedzimst uz Zemes. Viņa pēkšņajai parādībai acīm redzot ir kāda nozīme. Par to liecina arī pilsētas vareno sarosīšanās. Sākumā pilsētas izpēte kopā ar Kūperi ir visnotaļ aizraujoša, centies visu saprastu un izpīpēt, kas ir kas. Ar kādu piecdesmito lapaspusi lasītājs sāks apjaust, ka nav vērts, autors visu laiku ievieš jaunus spēlētājus, kas maina notiekošā perspektīvu, un tu saproti, ka jālasa vien līdz pēdējai kaujai.

Pasaule ir interesanta, un iespējams, noslēpumu pārpilna. Var gadīties ka šī ir no tām grāmatām, kura jāizlasa vairākas reizes, lai visu saprastu. Taču tai ir viens mīnuss – grāmata ir pietiekoši garlaicīga, lai atturētu mani no tās pārlasīšanas. Arī noslēpumi nešķiet tik daudzsološi, lai to dēļ būtu vērts tērēt savu laiku vēlreiz. Kūpers kā galvenais varonis ir interesants tips, tagad jau bez gejiem nekas nenotiek. Nenosodu autoru par uzlēkšanu uz šī trenda, un sižetam ar’ tas neko nemaitā. Viņam nākas iziet standarta varoņa ceļu no nekā nesaprašanas līdz savas patiesās sūtības atklāšanai. Šī sūtības izvēršana gan autoram nav īsti padevusies, un lēciens notiek eksponenciāli. Iespējams, ka biju par dumju, lai visu metafiziku tur saprastu, bet esmu lasījis pietiekami daudz šādas grāmatas, lai man rastos aizdomas, ka tur vainojams autora pieredzes trūkums.

Bet nu arī pāris labi vārdi, autora valoda ir ļoti bagāta, un lasīt ir tīrais prieks. Tās nodaļas, kas saslēdzas ar lasītāju, ir vienkārši izcilas. Piemēram, par Purity, senas augstmaņu dzimtas pārstāvi pasaulē, kurā tevi var nogalināt, ja divas reizes uzvilksi vienu un to pašu kleitu. Nāve te, protams, nav nekas traks, jo augstmaņi ir piesaistīti savam ķermenim, un ar laiku viņi atgriezās. Viņas saskarsme ar īsto nāvi un tas, kā viņa atklāj savas pasaules patieso seju. Kūpers arī beigās izrādījās puika uz goda, liels mutes brūķētājs, bet savu darbiņu padarīja uz pirmo. Pasaule ir pārbāzta ar daudz interesantiem konceptiem, kuri lielākoties ir palikuši iedīgļu līmenī, iespējams, autors, lai saīsinātu grāmatu ir atturējies uz to izvēršanu. Paļaujoties uz “Kam ir acis, tie lai redz” konceptu.

Kas mani kaitināja, bija pēkšņā ļauno kiberfeju parādīšanās, tas bija kaut kāds vāks, ja tev pieder septiņi bezgalīgi multiversi, tad kāda jēga ir no astotā, ņemot vērā, ka feju karaliene pēc dimensijām nemaz nav tik liela, un viņas aizraušanās ar biokibertehnoloģijām paņem visu viņas laiku. Arī kā galvenā ļaunā viņa bija vairāk trakā zinātnieka tipa, kas ir pamatīgi pārlevelojusies pēdējai cīņai. Tad vēl visi tie Zemes tēli Kleopatra, Niksons un citi, ja ir miljoniem pasauļu, tad varbūtība šos sastapt ir visnotaļ maza. Vienu vārdu sakot, autors mīl piesaukt bezgalības, bet nepamana, ka tas stāstam piedod absurdumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt vietām ir garlaicīgi, pāris reizes pat noliku malā un iespējams, ka nemaz neatsāktu lasīt, ja vien nebūtu principi. Beigas bija pārāk triviālas un standarta šai nestandarta pasaulei.

%d bloggers like this: