Navigate / search

The Tyrant’s Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham

The Tyrant's Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham

Lai atrastu laiku šai grāmatai, bija nepieciešams vesels pusgads. Nudien nezinu, kas mani attur no šīs sērijas izlasīšanas uzreiz. Man pat visas grāmatas ir pieejamas rokas stiepiena attālumā. Man viņa ļoti patīk, interesanti varoņi un vēl interesantāka pasaule. Taču brīdī, kad pie apvāršņa parādās jautājums – ko lasīt nākamo? Es vienmēr paņemu kaut ko citu un bieži vien vājāku. Iespējams tādēļ, ka šo autoru diezgan daudz atlasījos Expanse ciklā, bet tas būtu pārāk vienkāršs izskaidrojums.

Geders Palliako ir pārņemts ar ideju atstāt savam aizbilstamajam pasauli, kura ir daudz labāka nekā tagad. Tādēļ nākas karot, karot par mieru, darīt visu, lai cilvēki dzīvotu mierā un saticībā. Jā, šīs idejas dēļ nogalināti tiks daudzi, bet mērķis ir tā vērts. Citrina savukārt turpina baņķieres karjeru, viņa ir devusies uz Medeanas bankas centrālo institūciju, lai mācītos no labākajiem. Karš, lai arī nes postu, ir laba iespēja nopelnīt, un ne visas lietas var izšķirt tikai zobeni. Kapteinis Markuss Vesters dodas ceļojumā, viņa mērķis ir atrast ieroci, ar kura palīdzību pielikt treknu punktu Gedera ievazātajai jaunajai ticībai.

Šī ir grāmata, kuras galvenais uzdevums ir eskalēt notikumus. Taču, lai lasītājs nesajauktu šo grāmatu ar pēdējo sērijas grāmatu, tas jādara prātīgi, pareizi izvietojot uz spēles galda – gan varoņus un pretiniekus, gan viņu motīvus un apsvērumus. Taču autors ir piešāvis roku šajā žanrā un lasītājam nepiedāvā vienkāršu pildījumu. Tikai vietumis šķiet, ka viss notiekošais ir iestiepts. Viņa varoņi uz saviem mērķiem iet ar apbrīnojamu entuziasmu.

Geders ir savas misijas pārņemts, viņam ir neierobežota vara, ar savu kalpu palīdzību viņš var atšķirt melus no patiesības. Arī audzis viņš ir viens pats un tādēļ viņam trūkst diezgan daudz sociālo iemaņu. Viņš pasauli ir sācis uztvert melnbalti un visapkārt redz tikai nodevību. Nevar jau teikt, ka nepamatoti, jo savā jaunā karaļa aizbildņa lomā viņam ir nācies piedzīvot daudzas krīzes. Lai sasniegtu savu mērķi – mieru visā pasaulē, viņš vienmēr izvēlēsies visracionālāko metodi. Taču racionāls nudien nenozīmē visžēlsirdīgāko. Tad nu viņa jaunajā impērijā valda genocīds, rasisms un bailes. Pasaulē, kurā par meliem var sodīt ar nāvi, vislabāk ir nerunāt nemaz. Taču Geders ir tikai cilvēks, un viņam ir arī vājība – Citrina. Tas nekas, ka meiteni redzējis vien divas reizes mūžā, viņš tās dēļ ir gatavs doties līdz pasaules malai. Var tikai iedomāties, kur viņu novedīs paša apsēstība. Gedera stāsts kalpo par ilustrāciju tam, ka bieži vien valsts vadītājs līdz diktatora un tirāna statusam nonāk pa ceļu, kas bruģēts ar labiem nodomiem. Dikti ironiski un pamācoši.

Citrinai šoreiz nekas daudz netiek uzdots, tik vien kā parādīt pāris pašsaprotamas lietas. Par to, kā finanšu institūcijas var kalpot par buferiem grūtos laikos. Par to, ka banku bizness nav tikai peļņas gūšana, bet laikos, kad visu var pazaudēt, bankas kapitālu var izmantot cilvēku glābšanai, pie reizes nostiprinot savu labo slavu. No finanšu teorijas viedokļa pilnīgas muļķības, bet ir laiki, kad viscietsirdīgākajiem baņķieriem nākas mainīt savus uzskatus.

Markusam šoreiz ir paveicies ar piedzīvojumiem, no tiem vien grāmata jau būtu izdevusies. Viņa plāns ir pavisam vienkāršs – atrast senu artefaktu un nogalināt Gedera kabatas kulta galveno dievību. Lai arī tai piemīt milzīga vara pār cilvēkiem, runā, ka viņai ir tikai milzīga zirnekļa forma. Un, ja lietai pareizi pieiet, tad nogalēt tādu dievību ir tikai tehnikas jautājums. Slepkavības plānošanas Markusam padodas vislabāk. Taču viņa ceļojums viņu aizved līdz zirnekļu kulta un drakonu konflikta saknēm, un šī vēstures daļa tiek ļoti labi izspēlēta. Papildus Markusa stāsts ir par ticību un pielūgsmes formām. Arī pamācoši un ironiski, labi ilustrē neredzamā dieva priekšrocības pār elkdievību.

Grāmata laba, varbūt ne tik laba kā pirmās divas, bet viņa pilda savu lomu sērijā, lai dotu tai pievienoto vērtību kopumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti rekomendēju lasīt, šeit nav tikai aizraujoši piedzīvojumi, šeit ir arī visnotaļ nopietnas pārdomas par cilvēka dabu, sociālo atbildību, propagandu un mieru visā pasaulē.

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

Созерцатель by Алексей Пехов

Созерцатель by Алексей Пехов

Par šīs grāmatas iegādi man nebija ilgi jādomā – ieraudzīju un nopirku. Pat vairāk, šis bija tas retais gadījums, kad es par tās iznākšanu zināju iepriekš. Zināju, ka te būs stīmpanks, nedaudz maģijas un pavisam nedaudz detektīva. Bija pamatotas aizdomas, ka arī šajā darbā autors būs pacenties uz nebēdu pasaules veidošanā. Protams, biju nedaudz apvainojies, ka tā vietā, lai turpinātu rakstīt par Пересмешник pasauli, viņš sācis vēl vienu jaunu ciklu.

Rierta ir pilsēta uz ūdens, kas sevī ir savākusi visus megapoles tikumus un netikumus. Tās valdnieks Dukss ir progresīvs cilvēks, viņš attīstības un naudas dēļ ir gatavs industrializēt visu un visus. Jaunās industrijas pamats ir motorija, viela, kas spēj aizvietot ogles un tvaiku. Šī resursa ieguves noslēpums pieder tikai Riertai. Motorija ir ienākusi katra cilvēka mājās, progresu ir pelnījuši visi. Taču ar to kopā ir atnākušas sāpes un nāve. Motorija nav īsti nekaitīga, un saindējoties ar to, vēl paveiksies, ja vienkārši nomirsi. Itans Šelbijs ierodas pilsētā izmeklēt kāda noslēpumaina mehānisma pazušanas apstākļus. Viņa klients jau ir miris, taču tas neatceļ detektīva pienākumu noskaidrot patiesību.

Kā jau fanbojam pienākas, sākšu ar pasaules apjūsmošanu. Autoram jaunu pasauļu radīšanu un piepildīšanu ar saturu nudien iet no rokas. Te nekas nav lieks, ja nu vienīgais pāris poētiskie skatu apraksti, kas piedod noskaņu. Viņam piemīt spēju pasaules vēsturi stāstījumā iekļaut organiski, te nav nodaļas, kurās tiek atstāstītas leģendas. Galvenais stāstītājs ir Itans, iepriekšējā kara veterāns, un laiku pa laikam viņa atmiņās varam uzrakt kādu Riertas pasaules šķautni. Un šādu šķautņu ir visai daudz, taču tās visas vairāk vai mazāk vieno motorija.

No sākuma domāju, ka motorija ir kaut kāds naftas paveids. Bet beigu beigās šo vispārējo spriedumu atmetu. Protams, ka grāmatas centrālā tēma nav tikai elpu aizraujoši piedzīvojumi un pakaļdzīšanās. Autors aizskar arī daudz nopietnākas sociālās problēmas, kuras izraisa industrializācija. Sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskās problēmas un kara vešanas metodes. Un ja tam visam piejauc klāt vēl kripatiņu maģijas, tad rezultāts ir visnotaļ iespaidīgs. Cilvēkam pietiekoši ilgi strādājot ar motoriju, neizbēgami nākas saskarties ar lietām, kuras parastie fizikas likumi nespēj izskaidrot. Lielākoties tie paliek par “kontagiem”, radījumi, kas reiz bijuši cilvēku, bet tagad zaudējuši visas cilvēciskuma atliekas, siro upura meklējumos. Tā tas ir vairumā gadījumu, ir arī ļaudis, kuriem motorija dod paranormālas spējas, neatņemot saprātu, bet tas nav uz ilgu laiku; Itans ir viens no tiem.

Galvenais varonis ir ieņēmis šī žanra standarta lomu, kara veterāns, detektīvs, izbijis policists. Cilvēks, kuru ikdienā vairāk nomāc domas par cilvēcīguma zaudēšanu. Protams, neiztiek arī bez iedzeršanas, bet vispār viņam ir daudz nopietnākas atkarības. Tai pat laikā viņš ir pietiekoši labi informēts par savas pasaules niansēm, jaunības patriotisms viņam ir izzudis kara laikā, no tā viņš atgriezās ar medaļu, psiholoģiskām problēmām un prasmi nogalēt cilvēkus. Tomēr viņā vēl nav nomirusi ticība labajam, un par šo abstrakto labo viņš ir gatavs cīnīties. Kā tēls viņš ir izdevies visnotaļ interesants, sevišķi brīži, kad viņš pēc savas pieredzes spriež par Riertas sabiedrību. Diktatūra ir slikta, šaubu nav, bet kā nodrošināt, lai pēc varas gāšanas jaunie valdnieku būtu labāki. Nekā!

Sižets ir aizraujošs, lai gan vietām ir nedaudz par daudz iestiepts ar brīžiem, kuros nekas daudz nenotiek. Iespējams, tas radīja sajūtu, ka beigas sanākušas sasteigtas, jo tur viss nudien risinājās mērkaķa ātrumā, un no pēdējām astoņdesmit lapaspusēm bija grūti atrauties. Sevišķi laba bija pastaiga pa Vecās Akadēmijas teritoriju. Šī ir no tām retajām Pehova grāmatām, kuru tomēr ir iespējams nolikt malā un domāt par kaut kā cita lasīšanu.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies lasīt kvalitatīvu stīmpanku, kurā darbība notiek tādā kā industrializētā Venēcijā, kura kontrolē pasaules visstratēģiskāko resursu, tad droši uz priekšu, pamatīga piedzīvojumu deva garantēta. Nav šī autora labākā grāmata, bet tikai nedaudz pietrūkst līdz ļoti labas līmenim. Nedaudz nokaitināja klifhangeris grāmatas beigās.

The Fifth Season (The Broken Earth #1) by N.K. Jemisin

the-fifth-season-the-broken-earth-1-by-n-k-jemisin

Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.

Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.

Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogenus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogens var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogenam.

Pasaulē ir vietas, kurās orogenus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanzed impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaja ir meitenīte, kurai parādījušās orogena spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogens jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sienite ir orogenu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Essun ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.

Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.

Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogeniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.

Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensēdāji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.

A City Dreaming by Daniel Polansky

a-city-dreaming-by-daniel-polansky

Par šo grāmatu es biju dzirdējis jau iepriekš, par to, ka par viņu ir grūti uzrakstīt jēdzīgu atsauksmi. Tagad pēc izlasīšanas es saprotu kādēļ –  pie vainas ir birokrātija. Ar to ir grūti jokot pat tad, ja tev ir labas attiecības ar viņu. Nekas tā nesargā realitātes likumus kā birokrātija. Bet nu ar visu pēc kārtas. Sēdējām kādā picērijas pagrabā, un Andris man uz galda priekšā uzlika šo grāmatu. Tā Tev Ziemassvētkos! Visi mana bloga lasītāji droši vien zina par megasuperturbogiga grāmatu blogeru savstarpējo apdāvināšanos, šo es dabūju tās ietvaros. Polaņskis manās acīs ir izcils autors, tik izcils, ka izlasījis vienu viņa grāmatu, es pārējās glabāju nebaltām dienām. Šo gan nolēmu neglabāt, bet lasīt uzreiz.

Visiem mums jau no bērnu dienas ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam maģijas pilnā pasaulē. Maza daļa no mums ar laiku šo pasauli aizmirst, noreducē to līdz fizikas un citiem dabas likumiem, līdz ar to izskaidrojot lielāko daļu no pasaules piedāvātā. Taču lielākā daļa cilvēku sev par laimi paliek maģijas valgos, viņi nezina, kas ir, piemēram, transformators, un kādēļ Eiropas govs ēdot Amerikas zāli nosprāgtu, kā Saule ražo enerģiju un kā dators nulles un vieniniekus pārvērš feisbukā. Daži iet vēl tālāk – dzīvo uz plakanas zemes vai vispār pārlieku par šiem jautājumiem nesatraucas. Ja šādām lietām nepievērš uzmanību, tad tas nodrošina pelēku, bet stabilu dzīvi, kuru laiku pa laikam izskaistina ziņkārības uzplaiksnījumi, kas lielākoties pārliecina par maģiju mūsu dzīvēs. Tas viss par to gudro lieto, ko reiz teicis Aizeks Azimovs – ja tehnoloģija ir pietiekoši sarežģīta, tad tā nav atšķirama no maģijas. Viņš gan negaidīja, ka lielākā cilvēces daļa savā nespējā atšķirt nonāks tik ātri. Šī grāmata gan nav par tādu maģiju, bet par īsto.

Ar īsto es nerunāju par Harija Potera pasaules maģiju, kur slēpta burvju kopiena gadsimtiem vārās savā sulā, sargājot savas burvestības, un varaskāri mēģinot iebāzt labā un ļaunā kategorijās. Šī ir urbānā maģija, kur magiem īsti nerūp, vai kāds viņus pamana vai nepamana. Cilvēki ir pietiekoši stulbi, lai neparko daudz nebrīnītos, cilvēkiem ir slinkums domāt un analizēt, viņi labprāt paši ignorēs visu neizskaidrojamo. Taču lielākoties viņu dzīvēs neizskaidrojamā ir tik daudz, ka nedaudz maģijas tur pārāk nekaitēs.

M. ir klaiņojošs mags, ne pārāk spēcīgs, bet visnotaļ apsviedīgs. Ne pārāk bagāts, bet pietiekoši labās attiecībās ar Birokrātiju, lai dzīve viņam visu pienestu uz paplātes. Viņš labprāt dzertu alu savā iemīļotajā Ņujorkas bārā un nejauktos iekšā pilsētas politikā. Taču plaukstošā megapole ir grūti palikt atstatu, sevišķi, ja tava pagātne ir visnotaļ gara un tu esi paspējis sakašķēties ar daudziem pasaules varenajiem. Tādēļ reizēm nākas būt varonim, bet reizēm laisties lapās. Katrs paņēmiens ir labs, ja tas palīdz palikt dzīvam. Šī grāmata ir par gadu no M. Dzīves, kas pavadīts Ņujorkā.

Kā tēls M. ir ļoti pievilcīgs, tipisks pofigists – vismaz ārēji, kuram patīk sēdēt nomaļus. Taču viņa raksturs un šī patikšana būt vienam nemaz neiet kopā. Ar savu nespēju pievaldīt mēli viņš bieži iekuļas piedzīvojumos. Viņa draugi labprāt izmanto M. Vājības, pienākuma apziņu un vēlmi laiku pa laikam spriest taisnu tiesu. Nemaz nerunāsim par brīžiem, kad šis atrodas narkotisku vielu reibumā. Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – garākiem un īsākiem, kuri vēsta par atsevišķām M. dzīves epizodēm. Stāsti ir labākas un sliktākas kvalitātes, bet kopumā, kad viss izlasīts un saliekas kopā, tā rada izcila darba iespaidu. Nu par, manuprāt, spilgtākajām M. dzīves epizodēm.

“Bad decisions” – ja māk uz pasauli pareizi paskatīties, tad sabiedriskais transports paver pašas iespējas. Metro līnijas, kuras var pa tiešo aizvest neuzmanīgu pasažieri uz Elli, bet var arī uz leģendāro staciju Nexus, no tās uz jebkuru pasaules vietu var nokļūt pa tiešo. Riktīgi labs, kodolīgs ceļojuma apraksts. Un beigas tādas – kā no Sprīdīša norakstītas.

“A moral obligations” – cilvēkam ir nav jābūt varonim, bet ir jābūt gatavam mirt par savu iemīļoto bāru, tas ir katra morālais pienākums.

“The spirit of the age” – laiku pa laikam Ņujorkā savairojas kāds uzņēmējdarbības veids. Gadās, ka cilvēki nemaz nepamana, reizēm var būt par vēlu. Šajā stāstā M. ir spiests veikt mazo kafejnīcu eksorcismu, pirms tās pārņem visu pilsētu.

“The Coming of the Four” – vesels episkās fantāzijas cikls ielikts padsmit lapaspušu garā stāstiņā. Cilvēkam izejot ārā no bāra reizēm gadās nokļūt paralēlajā pasaulē, kurā valda pavisam citi likumi. Šoreiz M. un viņa draugu pasēdēšana izvēršas episkā kvestā. Lasītājam ir dota reta iespēja redzēt M. patieso dabu.

“Tit for Tat” – nav nekā kaitinošāka, ja esi sagājis ragos ar citu magu. Ja otrs ir nepraša, tad vari gaidīt līdz pretinieku nogalēs viņa paša pārliecība. Bet ja pretinieks ir tik slīpēts kā Rjuriks, tad pat, lai saglābtu savu ādu, var nākties pasvīst. Par bomžošanas ietekmi uz personību, dikti labs stāsts.

“A soporific for the World Turtle” – Ņujorkas ģeostratifikācija nudien nav tik vienkārša, kā tas izskatās ģeoloģijas plānā. Katrus piecdesmit gadus visiem magiem ir jāmet pie malas domstarpības, lai saglābtu savu iemīļoto pilsētu. Ir tāda lieta, ka lielākā Ņujorkas daļa ir uzbūvēta uz liela bruņrupuča muguras. Kamēr tas guļ, viss ir kārtībā. Taču šoreiz bruņrupucis ir uzmodies pārāk agri. Un tikai M. redz patieso cēloni.

“An Offering to Moloch” – šis ir ironisks stāsts (labi, visi viņi ir tādi, bet šis ir īpašs). M. nonāk ballītē un otrā rītā atklāj, ka viņš šajā ballītē ir izraudzīts par upuri Moloham. Taču kurš gan cits, ja ne M. nezinās, ka Molohs nemaz nav īsts dievs, viņš pat nav pusdievs, nekā tāda nemaz pasaulēs nav. Idiotiem var būt liktenīga pat pašu muļķība.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, patika tās nedaudz padrūmā noskaņa, galvenais varonis M., kurš nemaz nebija tik vienkāršs, kā izliekas. Es pat teiktu, ka viņa nozīme pasaulē ir nenovērtēta. Autors raksta nudien izcilus darbus, būs vien jāķeras klāt arī pie pārējiem. Ir pienācis tas brīdis, kad jālasa kvalitatīva fantāzija.

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas by Lezlija Voltone

eiva

Ja man kāds gada sākumā teiktu, ka es šogad izlasīšu romānu par mīlestību un cilvēka vēlmi iederēties pasaulē, kurai viņš šķietami nav radīts, es domātu, ka šis cilvēks ir aizmirsis iedzert savas zāles. Taču tieši tas ar mani atgadījās. Tagad varu tikai konstatēt, ka visi notikumi bija determinēti jau sen, un mani no šīs grāmatas izlasīšanas varētu atturēt tikai globāla katastrofa. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Rū dzimtā muļķīga iemīlēšanas ir tradīcija; no tās nav pasargāts neviens, dažiem tā beidzas ar letālu iznākumu, bet vienai – ar Eivu. Eiva ir neparasta meitene – viņa piedzima ar putna spārniem, daži īpaši reliģiozie pat uzskata viņu par eņģeli. Eiva pati sevi par tādu neuzskata, bet viņas māte drošības labad mēģina meitu aizsargāt no apkārtējās pasaules. Ja jau pat cilvēkam, kuram nav spārnu, ir tik grūti tajā iederēties, tad kā gan tur iederētos Eiva.

Šī ir autors pirmā grāmata, un varētu teikt, ka viņa ir pieteikusi šahu un matu pirmajā gājienā. No savas puses viņa lasītājam dod Rū ģimenes sāgu, kura tiek centrēta uz mīlestības aklumu, ar tās visnotaļ daļēju saistību ar realitāti. Papildus stāstā tiek iekļauta diezgan liels maģiskā reālisma apjoms. Tas viss tiek pasniegts liriskā valodā. Kas tad atliek lasītājam? Lasīt to, kas uzrakstīts, un interpretēt notiekošo pēc sava prāta. Un ir grūti iedomāties nodarbi, kas lasītājam varētu būt interesantāka.

Pati ģimenes sāga ir aizraujoša līdz absurdumam, šeit neviens no tās nav garlaicīga personība. Viņi visi kā viens kaut kādā veidā izceļas. Protams, te labi nāk talkā maģiskais reālisms. Vecmāmiņa, kura ar laiku paliek caurspīdīga. Iespējams, ar to autore vēlējusies pateikt, ka ar laiku mēs tā pierodam pie cilvēkiem, ka viņu klātbūtni vairs nemaz nemanām, bet varbūt tur slēpjas pavisam kaut kas cits. Vai Henrijs, Eivas dvīņubrālis, kurš spēj paredzēt nākotni. Šai spējai nav nekādas jēgas, jo ir skaidri zināms, ka nākotni nav iespējams izmainīt. Tīri Markesa garā arī šeit nomirušie ģimenes locekļi nesteidzas uz aizsauli, bet mīl uzkavēties, lai pateiktu ko svarīgu. Bet tā jau ir vēl viena no dzīves patiesībā – ja tu cilvēkus neņem galvā viņiem dzīviem esot, tad kādēļ tev būtu jāmaina pret viņiem attieksme pēc to nāves?

Lasījās šī grāmata izcili, vienā elpas vilcienā. Nedaudz jau kauns, bet mani viņa patiešām aizrāva, lai ar pēc sižeta tā vairāk ir domāta padsmitgadniecēm. Nudien tā ir pārpilna ar savādām un skaistām skumjām, netrūkst arī skarbās realitātes un laiku laikam pa kādai nāvei. Man jau maģiskais reālisms patīk, vari meklēt neesošu simbolismu un censties saprast to, ko autore patiesībā ir vēlējusies pateikt. Nav jau nekādu garantiju, ka tur vispār ir kaut kas vairāk par interesantu stāstu, bet kādēļ gan nepamēģināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, šī gan nav no tām, kādas mēs parasti esam redzējuši izdevniecības Prometejs grāmatu klāstā, šī ir savādāka un daudz skumjāka. Par cilvēka mēģinājumiem iederēties pasaulē, par to, ka mums katram ir kaut kas līdzīgs Eivas spārniem, iedomātiem vai reāliem, kas mums īsti neļauj būt savējiem starp pārējiem.

Warbreaker (Warbreaker #1) by Brandon Sanderson

warbreaker-warbreaker-1-by-brandon-sanderson

Sandersons ir viens no maniem favorītautoriem, un tas neskatoties uz to, ka, manuprāt, viņš ir sarakstījis tikai divas patiešām izcilas grāmatas. Visas pārējās ir ierindojamas no labas līdz ļoti labas. Šīs grāmatas lasīšana ietilpa grāmatu kluba lasāmo grāmatu listē, un nācās vien lasīt.

Vivenna un Siri ir Idris karalistes princeses. Vivenna jau no bērnības ir gatavota precībām ar Hallandrenas Karali Dievu. Tas nepieciešams, lai saglabātu mieru ar savu kaimiņvalsti. Reiz Idris aristokrātija tika padzīta no Hallandrenas, un viss, kas viņiem ir palicis, ir Idris. Hallandrena to uzskata par dumpinieku teritoriju, kuras iekarošana ir laika jautājums. Lightsong ir drošsirdības dievs, viens no Dievu galma panteona dieviem, viņš reiz ir miris un nu atkal atgriezies dzīvo vidū, lai piepildītu to vienu lietu, kas palikusi neizdarīta. Vašers ir nemirstīgais, viņš mēģina vērst par labu savas kļūdas, kuras pieļāvis pirms vairākiem gadsimtiem.

Lasot Sandersona grāmatas, ir garantētas divas lietas – perfekti uzbūvēta pasaule un īpaši grāmatai izveidota maģijas sistēma. Maģija šajā pasaule tiek balstīta uz Elpu jeb uz Dvēseles konceptu. Katram cilvēkam ir viena elpa, kura piedod tā dzīvei krāsu. Taču savu elpu var atdot arī citam. Atdošanai ir jābūt labprātīgai. Jo tev ir vairāk Elpas, jo nopietnākas burvestības tev ir pa spēkam. Tā kā elpu daudzums ir ierobežots, tad visam ir savas robežas. Karalim Dievam to esot ap 50’000, un viņš tiek uzskatīts par visstiprāko magu pasaulē.

Pasaule tradicionāli ir smalki izstrādāta, un tās vēsture ir cieši saistīta ar Elpu maģiju, no kurienes tā nākusi, neviens īsti nezina, bet līdz ar tās parādīšanos sākās daudzi kari, no kuriem pāri palikuši daudzi artefakti un noslēpumi. Viens no tiem ir Nightblood saprātīgs zobens, kurš vienmēr pavada Vašeru. Laiku pa laikam kāds no varoņiem garāmejot saskaras ar savas pasaules vēstures fragmentu, un to dēļ vien grāmata jau ir ierindojama labas grāmatas kārtā.

Ar sižetu ir pašvakāk, tas ir standarta pasaku stāsts, kuram ir pāris modifikācijas. Pirmais ir visnotaļ klišejiskā Skaistules un Briesmoņa tēma, kurā, kā pienākas, izrādās, ka Briesmonis nav briesmonis, bet cilvēks ar lielu Noslēpumu. Princešu glābšana ir pašu princešu rokās, un ar to nodarbojas viena no izprecinātās princeses māsām. Princešu sižeta līnijas ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela, kaut kā viņu likteņi mani nespēja aizķert. Viena ir atradusi savu mūža mīlestību, savukārt otra kā profesionāls izlūks rīko kontrrevolūciju. Varēju tikai pukoties par jaunkundžu tuvredzību un nespēju saprast lietu patieso dabu. Vienīgie, kas glāba šīs līnijas bija algotņi Denth un Tonk Fha, izcils pārītis, ja vēl pieskaita viņu bezelpas biedreni un viņas golemu.

Jaunizceptais Drosmes dievs nodarbojas ar galma intrigām un mēģina novērst karu starp Idris un Hallanderu. Nedaudz interesantāk, bet dikti jau nu nekonkrēti. Vienīgais, kas piesaistīja, bija Lightsong cenšanās atcerēties sevi pirms nāves. Jo dievi piedzimstot no jauna aizmirst savu pagātni, un neviens viņiem to neatklāj. Galu galā dievam ir jādomā par nākotni.

Vasher stāsts patiesībā ir vienīgais, kura dēļ ir vērts lasīt šo grāmatu. Tajā ir dziļāks pasaules apskats, motivācija nav acīmredzama un viņa saprātīgais zobens ir īsts sarunu meistars. Viņš ir notikumu veidotājs, nevis tikai reaģē uz tiem. Viņa pagātnes grēki ir smagi un tos izlabot nemaz nav tik viegli.

Cilvēki runā, ka šī grāmata esot viņam bijis tikai tāds kā treniņu romāns, un es sliecos viņiem piekrist, viens no švakākajiem autora darbiem, kuru izglābs tikai pasaule, maģija un tas, ka viens no varoņiem ir patiešām interesants. Bet jāņem vērā, ka šis autors raksta augstākajā līgā un tādēļ 8 no 10 ballēm.

Beyond the Rift by Peter Watts

beyond-the-rift-by-peter-watts

Šīs grāmatas iegāde man bija visnotaļ sarežģīts process. Jā, pēc šogad lasītā autors man ir ticis favorītos. Viņš dikti labi spēj izstāstīt ļoti dīvainas lietas, un es to novērtēju. Biju iegājis Polaris grāmatu veikalā un ārzemju fantastikas plauktos skatījos, kas jauns pārtulkots. Atradu šo grāmatu un sev netipiski sāku lasīt to grāmatnīcā. Pēc pāris lapaspusēm es sakaunējos un noliku grāmatu atpakaļ plauktā. Tad kādu nedēļu mani urdīja stāsta sākums, un nolēmu: štrunts, nopirkšu krieviski, grāmatas nosaukumu un autoru es biju aizmirsis apskatīties. Apmeklēju bodi un grāmatu vairs atrast nevarēju. Tā vietā nācās internetā pārdesmit minūtes meklēt iespējamo grāmatu un autoru. Beigu beigās atradu.

Grāmata sastāv no trīspadsmit stāstiem un vienas esejas par autora uzskatiem. Ne visi no viņiem ir izcili, bet uzcept tik izcilu stāstu krājumu vēl nav izdevies nevienam autoram. Autora stāstus vieno tas, ka viņa cilvēki, pat tie, kas dara sliktas lietas, patiesībā nemaz nav tādi, kuri tiektos uz kaut kādu abstraktu ļaunumu. Viņi ir parasti cilvēki, kas rīkojas pēc apstākļiem, un labais viņos nemaz vēl nav miris. Tādēļ arī viņa stāstos nemaz nepavīd tādas izmisušas bezcerības, uz kuru it kā vedina sižets. Un tas ir labi. Tagad nedaudz par stāstiem, kuri nudien ir lasīšanas vērti.

“The Things” – izcils stāsts no citplanētiešu “monstra” skatu punkta. Tavs kosmosa kuģis cieš katastrofā, tu brīnumainā kārtā izglābies. Un kad beidzot esi izkusis no ledāja atklāj, ka vietējais saprāts (cilvēki) ir pilnīgs ārprāts. Organismi, kas par visu augstāk vērtē individualitāti, konservatīvi ķermeņa uzbūvē, šūnas šauri specializētas. Brīžos, kad izdodas saplūst ar šiem organismiem, atklājas, ka tās ir tikai mehāniskas lelles. Taču brīdī, kad noslēpums tiek atklāts ir jau par vēlu, mūsu Lavkrafta monstram vairs neizdosies izglābties. Izcili uzrakstīts – 10 no 10 ballēm, man vienmēr ir patikuši monstri arktiskajos un antarktiskajos apstākļos. Un skats uz cilvēkiem kopumā ir vienkārši izcils.

“The Island” – lai ceļotu visumā, ir jābūvē ceļa portāli, kādam tas ir jādara, un tie, kuri ar šo lietu nodarbojas miljoniem gadu, nav sajūsmā par savu darbu. Taču viņi ir programmas gūstekņi, mākslīgais intelekts, kurš vada šo procesu, ir absolūti konservatīvas, un viņa plānā nekādas pārmaiņas nav paredzētas. Taču Visumā ir organismi, kas spēj manipulēt pat šādiem strikti noprotokolētiem mehānismiem. Labs stāsts ar ironiju, šahs starpzvaigžņu telpā. 8 no 10 ballēm.

“The Second Coming of Jasmine Fitzgerald” – šī stāsta ideja nav neko jauna, taču šajā stāstā labi pastāstīta. Džasmīna ir atklājusi veidu, kā ietekmēt realitāti, tas nemaz nav tik grūti, ir tikai jāprot uz to pareizi paskatīties, saprast procesus, un tad viss ir iespējams. Patiesību sakot, pasaulei ir nepieciešami pāris uzlabojumi. Piemēram, viņas vīrs, kurš slimo ar vēzi, kāpēc viņu nesalabot? Te viss aiziet greizi, un uz skatuves uznāk psihiatrs. Un tālāk ir jautājums, kurš kuru pārliecinās par savu realitāti. Labs psiholoģiskais stāsts. 9 no 10 ballēm.

“A Word for Heathens” – kāda gan būtu pasaule, ja Romas impērijas laikā netiktu atrasta tā vieta tuksnesī, kur Mozu uzrunāja Dievs? Lai slavēts Konstantīns. Pasaule izmainījās, Dieva klātbūtne ir acīmredzama, to apšaubīt nevar neviens. Par to dieva soģi, laiku pa laikam atrodas tādi, kas nespēj sajust dieva klātbūtni, vēl vairāk viņi uzskata, ka īsteni ticīgie to dara nepareizi. Labs stāsts par psiholoģisko dieva izjūtu un spēju to izraisīt, fizioloģiski ietekmējot smadzenes. 9 no 10 ballēm.

“Nimbus” – šis stāsts ir no visplanētas saprāta tēmas. Cilvēki gadsimtiem ir piecūkojuši zemi ne par ko nedomādami, nemaz nenojaušot, ka viņus var pamanīt. Šis novērotājs ir tik kolosāls, ka reakcijai uz kairinājumu ir vajadzīgi gadsimti, taču, kad sākas, tad sākas. Cilvēki ir nokaitinājuši atmosfēru, un tagad nav nekā briesmīgāka, kā pie apvāršņa ieraudzīt mākoni. Daži bunkuri un atsevišķas pilsētas vēl turas, bet tas nav uz ilgu laiku, tādēļ diena, kad debesis ir zilas, ir tikai neliela atelpa pirms beigām. 9 no 10 ballēm.

Vidēji šo stāstu krājumu vērtēju uz 8 no 10 ballēm. Labākos jau pieminēju, bija pāris, kuri mani vispār neuzrunāja, tie bija tādi psiholoģiskie  – par dziļūdens izpēti. Šķiet, ka tie nāk no slavenās autora Rift sērijas, tagad neesmu drošs, vai man viņa patiktu. Iesaku izlasīt, stāsti nav gari, un ja viens nepatika, noteikti atradīsies kāds, kurš tevi aizķers, un tāda jau ir stāstu krājumu jēga  – apkopot autora daiļradi un parādīt lasītājam visu viņa pasauļu spektru.

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

sirds-mirst-pedeja

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

The Dragon Reborn (The Wheel of Time #3) by Robert Jordan

the-dragon-reborn

Domāju, ka ja man pietiktu uzņēmības, un es izietu kādu testu, kas noteiktu manu atkarības pakāpi, domāju, ka šai sērijai atbilstu pēc visām divpadsmit pazīmēm. Es apzinos, ka autors raksta visnotaļ nenoslīpēti, viņš vairāk mīl piesaukto apģērbu gabalu likteņus nekā savus varoņus. Mēs neko nezinām par viņu mazgāšanās paradumiem, taču uzstājīgi tiekam informēti par brīžiem, kad kāds apģērba gabals tiek pielīdzināts. Un vēl tas fetišs ar bižu raustīšanu vispār ievērības vērts. Taču pats stāsts ir episks, un pasaule ir brīnumu pārpilna, tādēļ es pie šīs sērijas atgriežos atkal, un šķiet, vaļā netikšu nekad.

Brīdinu uzreiz – tālāk teksts satur Maitekļus, neko nopietnu, bet piekritīsiet – par trešo sērijas grāmatu bez tiem uzrakstīt nav iespējams. Taču, ja paši sēriju lasīt negrasāties, droši lasiet tālāk. Pat ja gatavojaties lasīt visas padsmit, tik un tā lasiet, jo būsim godīgi, kad pēc trīkstūkstoš lapaspusēm nonāksiet līdz šai grāmatai, daudz kas jau no prāta būs pagaisis.

Rands iepriekšējo grāmatu laikā no lauķa ir pārtapis par psihopātisku lauķi, kuram bonusā vēl ir vajāšanas mānija. Nudien kļūt par leģendu piepildītāju nav viegls darbs. Nebaidīšos pateikt – Rands salūzt, viņam visa tā labā un ļaunā cīņa ir apnikusi līdz kaklam, viņš negrib uzņemties atbildību, jo uzskata, ka ir par maz tikai ar to, ka esi veiksmīgi nokārtojis supervaroņa testu, viņš negrib riskēt ar citu cilvēku dzīvībām. Aesu Sedajas viņu mēģina kontrolēt, un Randam tas ir līdz kaklam, viņš dodas pasaulē. Šī vieta mani skumdināja, jā, ir labi vazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni vien nodrošināt, ka vecās akās parādās ūdens un noslēgto laulību skaits palielinās simtkārtīgi. Es biju gaidījis, ka beidzot sāksies trolloku genocīds, tautsaimniecība tiks nodrošināta ar to ilkņiem un melndraugi bailēs klabinās zobus. Nekas no tā nenotiek; Randam ir aizkritis širmis, un viņam nogalēt gadījuma cilvēkus ir mirkļa jautājums. Taču kā jau īstam varonim pienākas, viņu gaida nākamais pārbaudījums un uz to viņš lido kā naktstauriņš uz sveci.

Perins joprojām ir lauku puika, kurš skrien ar vilkiem. No vilkiem gan viņš baidās, jo ir redzējis cilvēkus, kas pilnībā nodevušies vilka pasaulei. Tādēļ no šīs lietas viņš vairās un labprātāk paļaujas uz savu cirvi. Sapnis joprojām ir tas pats – atgriezties ciemā un strādāt par kalēju. Vazāšanās līdzi Aesu Sedaji nenāk par labu viņa raksturam. Perins gan ir labs karotājs. Aina, kurā Perinu vienās apenēs nakts kaujas laikā plecā sakož kaza, bet viņš tik un tā cīnās kā varonis, kamēr Rands pinkšķ zem bērza, man vienmēr paliks atmiņā. Puisim ir iekšā, un ja jāapkauj ducis gaismas bērnu, tad jautājums ir tikai par to, vai cirvis izturēs. Viņš kļuvis arī par sapņu staigātāju vilka formā, un puisis ir nopietnāks varonis par Randu.

Mats – ticis vaļā no vienas ligas tūdaļ nonāk otrā. Izskatās, ka puisis visus status ir salicis iekšā Laimē. Viņam veicas visā un visur, spēlē un dzīvē. Arī viņam patīk slaktēt melndraugus gurnautā un izskatās, ka viņš kaut kur ir izgājis nindzju skolu. Puisim ir plāns saraust piķi un notīties uz labāku vietu. Šādā ziņā viņš ir pilnīgi cilvēcisks. Taču visi labie plāni aiziet pie velna, viņu mēģina noslaktēt, piesienas sveši cilvēki un tad vēl jāglābj nepārspējamais meiču trio Nīnēva, Egvēna un Elaina.

a3ae5e589f5f86a0ab903eae7f37063e

Šīs topošās Aesu Sedajas ir no tām, kuras vienmēr nokļūs nepatikšanās. Manuprāt autors viņas ir speciāli izveidojis par vējgrābslēm. Var tur runāt ko grib par to kā Nīnēva ir bijusi ciema Gudrība. Taču, ja cilvēks visu laiku sevi rausta aiz bizes, tas nav normāli. Egvēne savukārt visu laiku sakārto savu apģērbu, ja nu tas kaut kur sakrokojies. Elaina ir princese, un tā jau pati par sevi ir diagnoze. Meičām ir milzīgs ego un tik pat milzīga tendence nonākt gūstā. Viņas ir jāatbrīvo bezmaz vai katrā nodaļā. Tas gan viņu pašnovērtējumu nemaina, un viņas sev šķiet īsti komandosi. Iespējams, ka autors par sievietēm nemaz lāgā neprot rakstīt, tāpat kā par mīlestību un seksu. Iespējams, ka man vajadzētu ņemt priekšzīmi no Lana un paklusēt.

Bālzamons un viņa brandža ir aktīvi kā nekad. Viņiem ir lielā iespēja, ja visas kārtis tiks izspēlētas pareizi, tad Rands būs vēsture. Melndraugi iegūs savu mūžīgo dzīvību savā sapņu distopijā, un Melnais atkal valdīs pasaulē. Taču, kā jau tas pienāks neliešu barā, katrs deķi velk uz savu pusi – daļa no tuvākajiem Melnā līdzskrējējiem jau ir tikuši ārā no sava ieslodzījuma un sēj naidu visā pasaulē. Taču ir jautājums, cik uzticami viņi ir savam saimniekam. Nemaz nerunāsim par mazajiem pielīdējiem, kas melndraugu pulkā raujas sava pašlabuma dēļ. Tie, kuri mēģina nolēkt no darījuma līdzko uzzina, ka kaut kas arī būs jādara. Tādi tiek apspiesti kā utis. Padans Feins patīkami pārsteidz, viņa spējas dēmoniski smieties un sēt naidu ir praktiski perfektas. Domāju, ka pat Melnajam ar šo izdzimteni būs nopietnas problēmas.

Pasaule joprojām ir perfekta un jo vairāk lasu, jo vairāk viss saslēdzas vienota bildē. Ļaunums ir nemirstīgs, un tā ir šīs pasaules galvenā problēma. Tas vienmēr izlīdīs visnegaidītākajās vietās un mēģinās visu sagandēt. Bet sākas tas, protams, no labiem nodomiem un vēlmi padarīt pasauli vēl labāku. Šādas lietas nekad labi nebeidzas. Lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka es jau lasu turpinājumu.

%d bloggers like this: