Navigate / search

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

senlin-ascends-the-books-of-babel-1-by-josiah-bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

pedejais-mohikanis

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju  – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas  –  spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

The Gospel of Loki (Runemarks) by Joanne M. Harris

the-gospel-of-loki

Gadījās man nopirkt grāmatu “Eddas dziesmas”, smuka jau bez gala, un tulkotājs pamatīgi aizrāvies ar latviešu valodas bagātināšanu, taču īsti lasīt no vienas vietas viņu nav iespējams. Lielākoties visas dziesmas prasa no lasītāja smalku konteksta pārzināšanu. Tādēļ atliku dziesmu lasīšanu uz vēlāku laiku un paņēmu šo.

Loki dzīslās rit dēmonu asinis. Ne velti Odins reiz viņu pārliecināja pamest Haosu un pievienoties Āsiem. Pārāk liela kārtība pasaulēm ir tikpat bīstama kā haoss. Loki ir izslavēts ar savu viltību un krāpniecību. Viņš rada vairāk problēmu nekā atrisina. Pārējie dievi skatās uz viņu ar aizdomā, un ir skaidrs, ka Loki nekad netiks pieņemts kā līdzīgais starp līdzīgiem. Loki nosolās atriebties un sāk plānot Asgardas iekārtas gāšanu. Tā būs izsmalcināta atriebe, un kas par to, ka sagrūs arī visas pārējās pasaules. Kuģis no miroņu nagiem tomēr ir kuģis no miroņu nagiem.

Nevajag no šīs grāmatas sagaidīt neko daudz vairāk kā labu humoru un skandināvu mitoloģijas pārstāstu no Loki (Loka kā būtu pareizi) skatupunkta. Viņš ir viltīgs pēc velna, kā jau tas pienākas haosa radībai, taču vismaz sākumā viņam nav nekāda naida pret Pasaulēm un citiem dieviem. Viņš nudien centās iederēties, kurš pārvērtās par ķēvi, lai aizvilinātu Asgardas celtnieka ērzeli, kuram pēc tam piedzima kumeļš? Kur atradīsi vēl labāku un nesavtīgāku komandas spēlētāju? Taču pārējie ir tā pārņemti ar savu izredzētību un svarīgumu, ka Loki uz viņiem apvainojas pa īstam. Kā lai neapvainojas, ja tavu dēlu piesien pie koka un meitu ieceļ par valdnieci mirušo valstībā.

Loki var saprast, ko no viņa pārējie sagaida kaut ko viņam pretdabisku, tai pat laikā pretī nedodot absolūti neko, viņš pat nevar atgriezties haosā, jo Surtam pret šādiem atkritējiem ir izstrādāta metode. Taču, lasot grāmatu, uzzināsim, ka neba Loki ir pats viltīgākais puika visā pagastā, ne tuvu tam te ir ronami tāda kalibra un vēriena spēlētāji, kas pat priekš viņa ir skaudības vērti. Ragnaroks ir lielais notikums, kura atnākšana nav noslēpums, jautājums ir tikai- kad.

Autors ir pārstāstījis lielāko daļu no skandināvu leģendām, tās pat netiek daudz izmainītas tikai nomainīta stāstītāja perspektīva. Jā, te nekas nav pareizajā pantmērā kā dziesmām pienāktos, bet stāstījumā un grāmatas beigās iekļautais pareģojums diezgan atšķiras no oriģināla gan pantu, gan jēgas ziņā, tādēļ pēc šīs grāmatas izlasīšanas nevajadzētu uzskatīt sevi par nopietnu skandināvu mitoloģijas speciālistu.

Izlasās vienā rāvienā – plāna un interesanta. Nedaudz atgādināja laiku, kad man patika lasīt pasakas, jo arī te viss ir viens liels pasaku krājums. Lieku 8 no 10 ballēm, ja uznāk vēlme izlasīt ko vienkāršu, bet interesantu, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

just-city

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami.  Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu dzīvnieku dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

Harry Potter and the Philosopher's Stone (Harry Potter #1) by J.K. Rowling, Jim Kay

Šomēnes grāmatblogeru vidū aizsākās akcija #harryreadalong. Tās mērķis ir, lasot vienu grāmatu mēnesī, izlasīt visu Harijam Poteram veltīto grāmatu sēriju. Nav jau tā, ka es viņas jau nebūtu lasījis, bet labas lietas der laiku pa laikam pārlasīt. Man šis pasākums beidzot deva iespēju pieķerties ilustrētajam Harija Potera pirmās grāmatas izdevumam. Šogad iznāks nākamā grāmata ar ilustrācijām, un ļoti ceru, ka tas turpināsies līdz pat sērijas beigām.

Domāju, ka lieki būtu īsumā stāstīt par puisēnu, kurš izdzīvoja. Vairāk vai mazāk grāmatā notiekošais ir zināms visiem. Nerunāšu arī par to, kādēļ lasītājus pievelk ekskluzīvu privātskolu apraksti. Un par to, ka šī grāmatu sērija ir tik populāra, ka Roulinga no pārdotāko britu rakstnieku torņa nobīdīja pašu Teriju Prečetu. Tādēļ ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, bez ievada.

Lasot stāstu trešo reizi, nācās secināt, ka pēc būtības tā ir diezgan bērnišķīga. Galu galā visu notikumu centrā atrodas bērni. Tas ir kārtējais stāsts, kurā, lai savestu pasauli kārtībā, ir nepieciešami bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti un tuvredzīgi, lai šīs problēmas vispār pamanītu. Tad nu uz skatuves uznāk Harijs, Rons un Hermione. Viņiem gan šajā, gan pārējās grāmatās nāksies daudz ko izciest, lai atrisinātu burvju pasaules Voldemorta problēmu. Ar Voldemortu te tiek identificēti praktiski visi iespējamie burvju netikumi. Un to ir tik daudz – varaskāre, pārākuma apziņa, vēlme uzvarēt neizvēloties līdzekļus un laiku pa laikam piežmiegt oponentus. Kā jau tas pienākas absolūtam ļaunumam, viņš ir praktiski neiznīcināms, viņu var nobāzt kaut kur bēniņos, bet ne uz ilgu laiku.

Autore šajā grāmatā vēl nav lāga izkopusi savus talantus, un lasot cītīgi, var nemaz nebrīnīties, ka viņai pirms grāmatas izdošanas ir atteikušas daudzas izdevniecības. Būsim godīgi, grāmatas par draudzību nav nekas unikāls un jauns. Taču tajā visā ir kaut kas tāds, kas parauj līdzi lasītājus, mani ieskaitot. No grāmatas ir grūti atrauties. Domāju, ka viņai ir izdevies atrast to smalko balansu, kurā piedzīvojumi nenomāc varoņus un varoņu apraksti neaizsedz piedzīvojumu. Izveidotā burvju pasaule ir krāšņa un daudzpusīga. Vispār jau viņa neatšķiras no vientiešu pasaules, bet te ir nedaudz citādi noteikumi un nav nekā neiespējama.

Maģijas sistēma te ir vecum vecā ar burvju nūjiņu un vārdiem, kas izmaina realitāti. Tā arī īsti nevar saprast, kas ir tas, kas nosaka – ir burvju asinis vai nav. Bet kurš katrs nespēj par tādu kļūt. Kaut kā bija palicis atmiņā, ka liels laiks tiek veltīts burvju mācību procesam, bet tagad lasot, nācās secināt, ka praktiski nekas daudz jau te atspoguļots netiek.

Lieku 9 no 10 ballēm, ļoti, ļoti aizraujoša, nedaudz klišejiska. Tomēr es saprotu, kādēļ tā visiem tik ļoti patīk. Galu galā burvju skola – tas taču ir tik forši! Domāju, ka uz pasaules vairs neatrodas neviens, kuram šī sērija vēl būtu jāiesaka. Skaidra lieta, ka nākammēnes es lasīšu sērijas turpinājumu.

PS. Ilustrētajai grāmatas versijai bildes nudien ir foršas.

Возвращение к вершинам (Пограничная река #6) by Артём Каменистый

Возвращение к вершинам

Pateicoties savam vājajam raksturam es vienkārši nevarēju paiet garām autora jaunākajai grāmatai. Tas ir nieks, ka iepriekšējo nevarēju nosaukt par izcilu. Man vienkārši ļoti patīk popodancu stāsti. Pēc iegādes manā plauktā nelasīta viņa ilgi nenoturējās.

Rogovs un viņa biedri atrodas pasaulē, par kuras attālumu līdz zemei var izteikt tikai minējumus. Taču kaut kā jādzīvo! Izdzīvot ir ļoti grūti, sevišķi, ja apmetnes tuvumā atrodami ne tikai parasti cilvēkēdāji, bet arī daudz organizētāki radījumi, kurus vietējie sauc par haitiem. Galvenā problēma ir metāla trūkums. Nav atrodama praktiski nekāda rūda, un tādēļ Rogovs nolemj atgriezties kalnos uz pilsētu, kurā atrodama armatūra un daudz citu labumu.

Sākšu ar labo – lasās dikti ātri, un piedzīvojumi nemaz neļauj lasītājam novērsties uz filosofiskām pārdomām. Tādēļ ir vieglāk pieciest faktu, ka autors atkārtojas ne tikai apakšžanra ietvaros, bet arī atražo pats sevi. Viņš to dara pietiekoši kvalitatīvi, lai lasītājs neapvainotos. Ņemot vērā, ka šī ir sērijas sestā grāmata, var tikai apskaust autora spēju neaiziet pa notikumu eskalācijas taciņu. Pasaule, lai ar sen iepazīta un apstaigāta, joprojām glabā pietiekoši daudz noslēpumus.

Runājot par sižetu, ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāds tad īsti ir šīs grāmatas mērķis. Viss notiekošais ir tāds kā kvestu apkopojums. Ir skaidri zināms, ka mūsējiem nekas slikts nenotiks, un vīri cīnās par taisnu lietu. Izskatās, ka autoram ir tādas pašas problēmas kā Rogovam, viņš iet apļiem, jo nevar izlemt ko darīt tālāk. Ir jau saprotams, viņš nevar uzreiz dibināt kolhozu, kā tas notika sērijas pirmajās četrās grāmatās, tas jau būtu nedaudz pa traku. Tādēļ ir nolemts jaunos kolhozniekus parādīt kā neefektīvus gurķus, kuri ieslīgst nelielā korumpētībā un neizceļas ar stratēģisko rezervi. Iespējams, ka visa šī grāmata ir veltīta tam, lai atvilktu nopietnu līderi, jo ar pirmo nekas nesanāca.

Rogovs kā tēls nemaz nenojauš, ka viņu izmanto kā izsūtāmo zēnu. Nekompetentam vadītājam nav labāka atraduma kā paklausīgs un efektīvs izpildītājs. Ja sāk pārāk aizstāvēt savas idejas vai nedod dievs cīnīties par vispārēju taisnību, tādu vislabāk aizsūtīt tālākā ekspedīcijā – vispārēja labuma vārdā. Tie godīgie uz ko tādu parasti pavelkas. Cilvēki labi, bet vadība slikta, tā arī nav nekāda žanra novitāte, bet priecē, ka autors izvēlas tādu sarežģītāku pārvaldes organizācijas ceļu. Nevis izvēlas standarta ģēnijs -monarhs vai sadists – imperators.

Pēc šīs grāmatas ir visnotaļ grūti prognozēt turpmāko notikumu attīstības vektoru. Jā ir zināms, ko varoņi darīs nākošajā darbā, beigās uz to atrodams mājiens ar mietu. Šķiet, ka uzzināsim vēl kādu šīs pusmaģiskās pasaules aspektu. Bet tā kā autors mīl katrā likt pa trīs lieliem piedzīvojumiem, tad pārējos ir grūti prognozēt. Gribas cerēt, ka viņi beidzot satiks varoņus no pirmajām četrām grāmatām un savilks kopā abas sižeta līnijas.

Ņemot vērā žanra specifiku, iesaku lasīt varu tikai tā cienītājiem. Labi un kvalitatīvi sarakstīts darbs, kuram par labu nāktu neliela mērķtiecība. Lieku 7 no 10 ballēm, laba izklaide ir garantēta un pie grāmatas pavadītās pāris stundas noteikti nenožēlosiet.

The City & the City by China Miéville

The City & the City by China Miéville

Čainas Mjevila grāmatas man lielākoties patīk. Nevaru pat atcerēties kādu, kas nu nepavisam nepatiktu. Autors pārsteidz ar savu fantāzijas lidojumu un spēju atsevišķas problēmas apskatīt no tik dīvaina skatupunkta, ka grūti iedomāties, no kurienes viņš vispār ņem šādas idejas. Šo grāmatu es nopirku kādā Singapūras vai Dubajas grāmatu veikalā, īsti vairs neatminos. Grāmata plauktā stāvēja kādu laiku un gaidīja savu kārtu.

Beszel pilsētā inspektors Tiadors Borlu izmeklē kādu slepkavību. Pilsētā tiek atrasts ārzemju studentes līķis. Slepkavība sākumā šķiet pavisam ikdienišķa, problēmas sākas ar mirušās identitātes noskaidrošanu un turpmākā notikumu gaita atklāj aizvien dīvainākas lietas. Inspektoram Borlu nākas meklēt blakus pilsētas Ul Qoma detektīvu palīdzību, jo noziegums, šķiet, ir pastrādāts tieši tur.

Vispār ir grūti pateikt ko jēdzīgu par šo grāmatu, neatstāstot visu notikumu gaitu vai neizplūstot globālos pārspriedumos. Vienu var pateikt droši – izcils detektīvs, kas noris sašķeltā sabiedrībā. Beszel un Ul Qoma ir atsevišķas pilsētas tikai uz paīra. Patiesībā viņas atrodas viena otrā. Viena un tā pati iela var piederēt abām pilsētām. Arī ēkas pilsētās atrodas viena otrai blakus, un tādu īstu vienas pilsētas anklāvu nemaz ēkas un iedzīvotājus. Abu pilsētu rezidenti var iet viens otram blakus un apzināti neredzēt viens otru. Tas tiek iedresēts no bērnības, jo Pārkāpums (Breach) tiek bargi sodīts. Tu nedrīksti speciāli lūkoties uz kaimiņpilsētu, tas ir sodāms Pārkāpums, tādēļ neredzēšana ir būtiska dzīves daļa. Kas sevī ietver arī nedzirdēšanu un nesaošanu? Sabīsties no kaimiņpilsētas mašīnas trokšņa – tas ir Pārkāpums! Par Pārkāpumu soda, kas notiek ar sodītājiem, neviens nezina, bet par to labāk skaļi nerunāt.

Šī ir visdīvainākā pilsēta, kādu man ir gadījies iepazīt. Var jau redzēt, ka Berlīne un Jeruzaleme ir ņemta par pamatu, taču visas nianses ir uzpūstas līdz absurdumam. Par to, ka, šķērsojot robežu, tu ieej un izej pa vienām un tām pašām durvīm, taču ieej Tu no Beszel, bet iznāc Ul Qoma. Un attiecīgi neredzi vairs savu dzimto pilsētu, bet redzi ko jaunu un svešu. Tas šķiet dīvaini tikai pirmajā acu uzmetienā, jo grāmata jau rosina padomāt par paša dzīvi. Cik daudz ir tādu lietu, kuras mēs labprāt neredzam, pat neizliekamies, ka neredzam, bet apzināti ignorējam? Tie var būt attiecīgi sabiedrības slāņi vai kādas rases pārstāvji, tie var būt veseli pilsētas rajoni. Un neredzam mēs to visu pat ne tāpēc, ka tas būtu ar likumu noteikts Pārkāpums, mēs to izvēlamies paši. Jo reizēm ieraudzīto ir neiespējami atredzēt, un tad tu esi pazudis cilvēks.

Visa stāsta daļa par divām pilsētām vienā, dažādiem ekstrēmiem tās elementiem un iespējamo kontroles mehānismu ir ļoti pamācoša un interesanta. Nekas tā nenodrošina pastāvošās kārtības nodrošināšanu kā apzinīgi, tradīcijām uzticīgi pilsoņi. Tādi kas baidās no slepenā spēka, kas nodrošina Pārkāpēju sodīšanu. Kas saviem bērniem māca neredzēt blakus esošos, ja vien tie izskatās citādi un pieder citiem. Ir arī nedaudz par to, kā tas ir pēkšņi redzēt pilnīgu, visu neko neatredzot, un kā tas izmaina pasaules skatījumu.

Arī detektīvs pats par sevi ir kvalitatīvi sarakstīts – gan Brolu, gan viņa blakus pilsētas kolēģis Qussim Dhatt ir tipiski skarbie varoņi. VIņi rīkojas likuma ietvaros, taču neievēro to burtiski. Viņus vairāk uztrauc kopējais labums un problēmas saknes atrašana, nevis ķert ciet pirmo aizdomās turamo. Detektīvs ir visa stāsta pamats, uz kura bāzes lasītājs tiek lēnām iepazīstināts ar šo pilsētu pilsētā. Jeb, kā domā galīgi aptrakuši konspirāciju teoriju piekritēji, ka vienā telpā eksistē veselas trīs pilsētas. Atvērtā pasaulē nav jēgas censties atminēt vainīgo, var to darīt kā prāta vingrinājumu, bet uz lielām sekmēm neceriet. Taču atrisinājums būs loģisks un skaidri saprotams.

Vienu vārdu sakot – lasiet, nenožēlosiet! 10 no 10 ballēm. Sen nebija nekas tik oriģināls lasīts par visnotaļ nozīmīgu tēmu- daļēju savas apkārtnes un līdzcilvēku izcenzēšanu, svešā ignorēšanu un nespēju paskatīties uz lietām kopumā.

The King’s Blood (The Dagger and the Coin #2) by Daniel Abraham

The King's Blood

Man mājās grāmatu plauktā stāv veselas piecas šīs sērijas grāmatas. Noliktas redzamā vietā, lai es par viņām neaizmirstu. Autors man jau sen ir atzīts kā lasāms – kopš Expanse cikla grāmatu izlasīšanas. Arī pirmā sērijas grāmata bija daudzsološa.

Pirms daudzām paaudzēm pasaulē valdīja drakoni, taču katrai valdīšanai pienāk gals, un nu pasaulē valda cilvēki. Pareizāk sakot, veselas trīspadsmit rases. Taču nav tā, ka senie dievi vēl senāki par drakoniem būtu cilvēkus aizmirsuši, viņiem vienkārši nav dota iespēja atgriezties. Taču brīdī, kad šī iespēja parādīsies, viņi pacels savus karogus un atkal iekaros visu pasauli. Pagaidām pasaulē briest viens nopietns karš, kur tikko valdnieku zaudējusi karaliste mēģina tikt gala ar saviem kaimiņiem. Tikai daži nojauš, ko nozīmē zirnekļa tempļa karoga parādīšanās. Visas pasaules liktenis nu gulstas uz veca karavīra un vēl vecāka aktiera pleciem.

Tātad sižeta līnija ir izkristalizējusies līdz vecajai labajai – senie dievi, kurus visi aizmirsuši, beidzot ir sasparojusies kārtējo reizi pārvērst visu pasauli asiņainā ellē. Pretī var stāties tikai pāris varoņi, kuri pateicoties augstākajiem spēkiem nav izteikti labi vai ļauni, un arī viņu pretinieki rīkojas labu motīvu vadīti. Un te uz skatuves uznāk Geders.

Geders ir grāmatu tārps, kura lielākais sapnis ir caurām dienām sēdēt bibliotēkā, tulkot spekulatīvas noveles un mēģināt aizrakties līdz patiesajam drakonu aiziešanas iemeslam. Vēl vēlams būtu nedaudz naudas bibliotēkas iekārtošanai un pieeja šādām tādām retām grāmatām. Taču tā vietā viņš ir iecelts par prinča aizgādni, daudzi viņu uzskata par derīgu idiotu, kuru virzīt un vadīt. Geders ir sasniedzis varas virsotnes un atklāj, ka hobijiem viņam atliek arvien mazāk laika. Viņa aizbilstamo princi daudzi mēģina novākt, un tas puisi sadusmo. Viņš padodas vilinājumam nodibināt mieru visā pasaulē, likvidēt visas nesaskaņas utt.

Grāmata izcili parāda, kā šāda visnotaļ laba iecere noved pie diezgan iespaidīga rezultāta. Vēl iespaidītāku to padara fakts, ka Geders cenšas vadīties pēc gudru cilvēku grāmatām. Nav maznozīmīgi arī tas, ka viņam ir iespēja noteikt, vai cilvēks runā patiesību vai tikai melo. Iespējams ar laiku viņš atklās arī Gebelsa domu, ka bieži atkārtoti meli kļūst par patiesību, bet tas vēl nav šajā grāmatā. Lai vai kā, šajā sērijā es būšu #teamGeder. Par mieru visā pasaulē, pat ja tas nozīmē pārgriezt rīkles lielai daļai pasaules iedzīvotājiem.

Nav jau tā, ka Geders te būtu vienīgais varonis vai antivaronis. Citrina nodarbojas ar banku lietām, un iespējams, dažs labs lasītājs uzzinās, kādēļ ātro kredītu ņemt nav prāta darbs. Markuss joprojām rūgst un padosies impulsīvajām idejām, kuras nenoved pie laba gala. Clara mēģinās saglābt savu ģimeni. Dažs labs dosies karā, cits pīs intrigas, bet visi kopā viņi audīs sižeta deķi un parādīs, cik ļoti maz ir vajadzīgs, lai pasaule izmainītos līdz nepazīšanai.

Pats Martins par šo sēriju ir izteicies atzinīgi, un tas arī nedaudz palasot ir pilnīgi saprotams. Atliek vien atcerēties Vanai pilsētas likteni. Šī grāmata arī neiepaliek, kad sākas vardarbība. Lai ar’ kādas rases pārstāvis neņemtu rokās nazi, viņš vienmēr atradīs tam pielietojumu. Visi notikumi norit it kā plaukstošā pasaulē, un šķiet, ka viss ir kārtībā, vietām karo, vietām tirgojas, bet kopumā situācija ir stabila. Taču ļaunums, kurš mostas, dzīvē ienāk nevienam nemanot. Tikai lasītājs redz visu kopainu un var tikai šausmās saķert galvu gaidot turpmākos notikumu.

Ļoti labs sērijas turpinājums, kas pilnīgi piepilda sērijas otrās grāmatas funkciju. Nu jau standarta fantāzijas grāmatu manierē nobendējot pāris galvenos varoņu, iezīmējot atlikušajiem mērķi, iepazīstinot ar dažādiem grāmatas pasaules smalkumiem un vēsturi. Lieku 9 no 10 ballēm – iesaku izlasīt visiem, nudien būs tā vērts!

Harry Potter and the Cursed Child – Parts I & II (Harry Potter #8) by J.K. Rowling, Jack Thorne, John Tiffany

Harry Potter and the Cursed Child

Tā nu ir sanācis, ka arī es esmu lasījis Harija Potera sēriju divas reizes noteikti. Nevaru teikt, ka esmu šīs sērijas aizrautīgs fans, taču novērtēju to kā ļoti labu. Sērijai sen, sen atpakaļ tika pielikts punkts. Taču no agrāku laiku rakstnieku piemēriem jau varēja pieredzēt, ka labam naudu pelnošam stāstam nav lemts apstāties pašam no sevis vai tik triviāla iemesla dēļ, ka rakstniece, redz, visu esot pateikusi. Skaidrs, ka turpinājumam, lai ar’ kādam, bija jābūt. Par to, ka grāmata būs dižpārdoklis, liecināja kaut vai tas, ka nākamajā dienā pēc izdošanas tā bija pieejama manā piemājas grāmatu bodē. Skaidrs, ka nopirku un sāku lasīt.

Man jāatzīstas vienā bērnu dienu vājībā – man savulaik dikti patika lasīt lugas. Esmu izlasījis visas Blaumaņa un Raiņa lugas, vismaz tās, kas ronamas kopotajos rakstos. Papildus lasīju visādas lugu antoloģijas skolēniem. Tas, ka grāmata sarakstīta lugas formā, man nemaz neuztrauca. Lugu lasot galvenais ir atcerēties, ka tās pilnai uztverei vajag arī aktieri un dekorācijas. Lugas dialogi ir tikai stāsta asaka, uz kuras miesu uzliek režisors un aktieri. Tāpēc nav jēgas runāt par tēlu plakanumu un emociju trūkumu, šajos trūkumos pie vainas visbiežāk ir paša lasītāja iztēle. Tāpēc uzreiz var ķerties klāt pie paša stāsta.

Brīdinājums – turpmākais teksts satur MAITEKĻUS. Ja iepriekšējos desmit un vairāk gadus esi atradies komas stāvoklī un neko par Hariju Poteru (zēnu, kurš izdzīvoja) neesi dzirdējis, tad tālāk nelasi. Harijs Poters ir apprecējies, strādā Maģijas ministrijā un ir trīs bērnu tēvs. Divi viņam padevušies normāli un cerības attaisnojoši, bet trešais Albuss ir tāds, kāds ir, mācās vāji, skola nepatīk un konfliktē ar ģimeni. Te uzreiz jāatzīmē, ka arī kā tēvs Harijs nav diez ko izcils, acīmredzot gurķa rullēšana ministrijā viņam ir tik hroniska, ka savus dīkdieņa paradumus viņš velk līdzi uz mājām.  Vēl trakāk -Albusa labākais draugs Skorpio ir Drako Malfoja dēls. Tas Harijam rada papildus problēmas. Lai nebūtu jāizsakās pavisam necenzēti – pateikšu īsi – stāsta Harijs ir pavisam dīvains tēvs.

Albuss ar Skorpio ir visnotaļ normāli puikas ar savām problēmām, kur galvenā ir vecāku cerību neattaisnošana. Taču tas nenozīmē, ka viņiem nav ideju, kādai ir jābūt pareizai pasaulei. Labi vien ir, ka tieši viņi ir lugas galvenie varoņi, jo padevušies nudien sakarīgi, pietiekoši naivi savam vecumam. Pārņemti ar vēlmi padarīt pasauli labāku un rīkoties nepadomājuši. Viņi vāra vienas ziepes pēc otrām, un sižets, kurš no sākuma rit visai gausi, uz beigām uzņem nopietnus apgriezienus, kur notikumi rit mērkaķa ātrumā. Autoru kolektīvam, lai arī kurš ko te būtu rakstījis, vislabāk padodas pusaudžu un bērnu personāžu izveidošana. Tie ir dzīvelīgi un aizraujoši, savukārt pieaugušie ir garlaicīgi un standarta tipi, kas rīkojas pēc vienkārša algoritma un katrs spēlē kādu noteiktu lomu.

Visskumjākais visā šajā lugā ir tas, ka tā ir dažādu “Kas būtu, ja būtu” scenāriju kompilāciju. Kā būtu, ja Voldemorts uzvarētu – lūdzu – šeit viens no iespējamajiem scenārijiem. Un kā būtu, ja Rons neapprecētu Hermioni – redz, kur arī tāds scenārijs. Un kā būtu, ja Harijs varētu novērst savu vecāku nāvi … Visu laiku tādā garā, grāmatas esmu lasījis daudz un šādu scenāriju attīstības variantu apskatīšana man šķiet lasītāju iztēles iegrožošana. Ja jau atstāji sēriju ar atvērtām beigām, tad nav ko mēģināt kanonizēt noteiktus varbūtējo notikumu attīstības scenārijus. Tagad lasītājs, kuram pašam slinkums darbināt smadzenes, tiek nodrošināts ar “pareizajiem” scenārijiem. Es personīgi biju nedaudz pārsteigts, ka tik nodrāztu sižeta līniju vispār ir ielikuši kā centrālo grāmatas sižetā. Bet ja tā distancējas no personīgajām sajūtām, tad tas ir tikai loģiski. Lugā nav vērts uzsākt neko jaunu un turpināt stāstu, savukārt uzticamajam lasītājam iespējams būs patīkami aplūkot dažādos iespējamos scenārijus. Tas ļauj īpaši neiejaukties pamatsērijā un nopelnīt un notikumu atgremošanu. Pa lielam uzvar visi, un neviens neaiziet tukšā. Nepatīkams ir vienīgi fakts, ka daži no nākotnes scenārijiem tagad ietilpst oficiālajā Harija Potera kanonā. Nu un vēl tas, ka šīs grāmata izraisīs bailes no ceļošanas laikā un visu pasākumu atliks vēl uz piecdesmit gadiem.

Vēl skarbāk bija tas, ka viss sižets ir vairāk vai mazāk iepriekš paredzams. Ļaunais tēls stāv kā bilde pļavā un ir skaidrs uzreiz. Ja esi lasījis par ceļošanu laikā, arī kaut kur citus, tad visi spriedumi un secinājumi par šāda pasākuma dabu būs jau dzirdēti un pašsaprotami.

Iespējams, ka dzīvu aktieru izpildījumā (it kā varētu būt arī miruši aktieri) viss izskatās daudz labāk, bet šādi luga nopelna viduvēja darba statusu un lieku 6 no 10 ballēm. Īstam Poteriādes fanam tā būs neliela morfija deva, lai izturētu vēl pāris gadu. Iespējamo vilšanos ar laiku noslāpēs attaisnojuma un dziļākas jēgas meklējumi. Šīs grāmatas iznākšana noteikti ir Voldemorta roku darbs, lai jauktu prātus vientiešiem.

Pilsēta bez dvēseles (Miss Peregrine’s Peculiar Children #2) by Rensoms Rigss

Pilsēta bez dvēseles

Gandrīz divarpus gadus atpakaļ es izlasīju grāmatu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tajā Kairnholmas salā dzīvoja kāda Miss Peregrīne un desmit brīnumbērnu, grāmata man patika, un tādēļ, redzot tās turpinājumu iztulkotu latviski, es ļoti gribēju uzzināt Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

1940. gada septembrī Miss Peregrīnes brīnumbērnu pasaule ir sagruvusi, viņiem nākas bēgt no savas salas un atbildēt uz jautājumu – ko darīt tālāk? Pasauli plosa parastam cilvēkiem neredzams karš, kurā vienā pusē cīnās imbrīnes un brīnumbērni, bet otrā tukšpauri un slepkavnieciskas nebūtnes. Bērniem ir tikai viena iespēja doties uz Londonu, lai atrastu veidu kā atgriezt savu direktori cilvēku ādā. Kara laika Londona viņus nesagaida ar vieglu pastaigu, te viņiem uz pēdām min gan tukšpauri, gan kara ikdiena.

Ja tā godīgi, tad pēc šī salīdzinoši ilgā laika sprīža pēc pirmās grāmatas izlasīšanas maz ko atcerējos. Pilnīgi vēlējos, lai autors kaut kur sākumā būtu uzrakstījis nelielu sinopsi ar iepriekšējiem notikumiem. Tādas nebija, taču, ja jums ar atmiņu ir tikpat švaki kā man, nesatraucaties, izlasiet pirmās piecdesmit lapaspuses, un viss atnāks atpakaļ. Tā kā esmu redzējis angliski jau izdotu visu triloģiju, zinu, ka šī ir otrā grāmata, un arī sagaidīju no tās otrajai grāmatai raksturīgus notikumus.

Šeit varoņi vairs dīki nesēž uz vietas un neiepazīstina ar alternatīvo pasauli, viņiem ir jāizdzīvo līdz beigu lielajai konfrontācijai ar visa ļaunuma sakni. Taču neviens jau nav dzimis varonis, pat ne Džeikobs -tukšpauru un nebūtņu bieds, viņiem ir jānorūda raksturs. Tādēļ autors viņiem liek iet grūtu ceļu, sagrauj ilūzijas un aprok sapņus. Bērni, ja par tādiem var saukt cilvēkus, kuri tuvojas jau astotajam gadu desmitam, taču izskatās kā bērni, mācās saprast cits citu, pielāgoties jaunajai pasaulei un mēģina atbildēt uz galveno jautājumu – slēpties vai cīnīties.

No tēliem joprojām izstrādāts ir tikai Džeikobs, pārējie bērni lielākoties izmet pa kādai deklaratīvai fāzei, un lasītājam īsti nav ar ko identificēties. Pat Emma, Džeikoba lielā mīlestība, piedalās tikai dialogos, un godīgi sakot, mēs par viņu uzzinām tikai bērnības biogrāfiju. Grāmatas sižetam tas gan daudz netraucē, jo te galvenais varonis tomēr ir piedzīvojums. Un šīs mantas te ir atliku likām.

Piedzīvojumu sadaļā Hjū ar savām bitēm ir mans varonis, tas puika ir īsts netradicionālo slepkavību meistars. Bez bitēm te vēl ir pakaļdzīšanās vilcienā, nonākšana gūsta, bēgšana pa kanalizāciju, cīņa pussagruvušā mājā, cīņa ledus cietoksnī, nokāpšana katakombās un, protams, baložu ķeršana. Runājošs suns visā šajā pasaulē šķiet tik iederīgs, ka pat neizraisa izbrīnu. Piedzīvojumi izvēlē mūsu varoņi ir pasīvi dalībnieki. Ļaunie tēli ir tie, kas diktē savus noteikumus, labajiem atliek tikai mukt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Galvenais ļaundaris ir tipisks savas sugas pārstāvis. Ja mūsu pasaulē ļaundari parasti ir tādi, kuri nemāk apstāties vai kuriem nav viss kārtībā ar galvu, tad te ļaundaris ir visa sliktākā iemiesojums. Varaskārs psihopāts, kura dienas lielāko daļu paņem eksperimenti ar brīnumbērniem, ļauna smiešanās un savas varenības sasniegšanas plānošana. Ļoti gaidu viņa beigu monologu trešās grāmatas beigās. Šajā grāmatā viņš radīja nudien baisu iespaidu, un cerams, ka turpinās savu melno darbu pasaules iekarošanā. Te varētu parunāt par to, cik ļoti autori un lasītāji nenovērtē antivaroņu plānošanas spējas. Pasaules sagrābšana nudien nav pastaiga ziedošā pļavā, tā palasa rūpīgu plānošanu, cilvēku, nebūtņu un tukšpauru rīcības koordināciju, resursu sadalīšanu. Lasītājs reti kad iedomājas, no kurienes pēkšņi parādās ļaunā pakalpiņi, lai kārtējo reizi mēģinātu nožmiegt Džeikobu un viņa draugus. Neviens aiz ļaunajiem smiekliem neredz ļaunuļa pārgurumu, jo viņa diena un nakts ir piebāzta ar darāmajiem darbiem.

Grāmatā atrodamās fotogrāfijas joprojām ir izcils stāsta papildināšanas veids. Mēs katrs ieejot antikvariātā esam redzējuši to cilvēku, kurš rakņājas pa vecām pastkartēm un fotogrāfijām, tad, lūk, autors arī ir no tās šlakas. Viņa izlasītās fotogrāfijas tik organiski ievijas stāstā, ka ir grūti noticēt, ka tās nav speciāli uzņemtas šim stāstam. Fotogrāfijas nedaudz nogludina arī augstākminēto tēlu neizstrādātību, jo katram no tiem grāmatā ir atrodama bilde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanti un aizraujoši sarakstīta, stāstam pievienotās fotogrāfijas palīdz lasītājam iedzīvoties notiekošajā. Noteikti iesaku izlasīt gan šo, gan iepriekšējo grāmatu. Uzzināsiet, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Jo mēs citādo lielākoties esam gatavi nostumt malā un pie izdevības aizmirst pavisam.

%d bloggers like this: