Navigate / search

Сказания Меекханского пограничья. Восток – Запад (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #2) by Robert M. Wegner

%d1%81%d0%ba%d0%b0%d0%b7%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%8f-%d0%bc%d0%b5%d0%b5%d0%ba%d1%85%d0%b0%d0%bd%d1%81%d0%ba%d0%be%d0%b3%d0%be-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d1%8c%d1%8f-%d0%b2%d0%be

Pēc sērijas pirmās grāmatas izlasīšanas bija skaidrs, ka esmu atradis vienu izcilu “grim dark” autoru, kura darbus centīšos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Šai ciklā ir atrodamas veselas četras grāmatas, taču krievu valodā izdotas ir tikai pirmās divas. Ceru, ka iztulkos arī pārējās, jo poļu valodu es neprotu.

Meekhanas Impērijas austrumos valda klejotāju ciltis. Te robežas nekad nav drošas, to tuvumā siro klejotāju impērijas karaspēks, katra pilsēta ir nocietināts forts, un uzdurties sen aizmirstas maģijas paliekām te var uz katra soļa. Taču Impērijas austrumu iedzīvotāji nav no tiem, kas slēpsies grāvī un gaidīs savu galu. Šeit ģenerāļa Laskoļņika vienība patrulē robežas un cīnās pret Impērijai draudošajām briesmām.

Rietumos pilsētvalstī Ponkee-La sāk uzplaukt Reagvira kults. Šī dieva pielūdzēji tiek dziedināti no slimībām, aklie atgūst redzi un kropļi staigā. Par to, kāda maksa ir jādod par šiem brīnumiem, neviens nedomā. Pat zaglēns Aļtsins noteikti nebūtu iepinies Reagvira kulta relikvijas nozagšanas lietas izmeklēšanā, ja būtu zinājis, kur tas novedīs. Jo kurš gan vēlas uzzināt to, cik briesmīgi patiesībā ir dievi.

Šī grāmata, tāpat kā iepriekšējā, sastāv no daudziem īsiem stāstiem par varoņu piedzīvojumiem. Šoreiz autors ir pacenties vēl vairāk, un lasītājam tiek piedāvāti nudien aizraujoši cilvēki. Jālieto jau nodrāztā frāze – piesēdies palasīt un netiec vaļā. Pēc dienvidu cikla stāstu izlasīšanas mani nedaudz satrauca turpmāko stāstu kvalitāte, bet izrādījās velti, šajā grāmatā visi stāsti ir vismaz ļoti labi.

Austrumu pierobežu var izdrasēt kopā ar Kaileanu vienu no Laskoļņika vienības locekļiem. Viņa ir nedaudz burve, taču viņas maģija neatbilst Impērijas standartiem un tādēļ labāk ir to slēpt. Šajā vienībā ir daudzi šādi dīvaiņi, un iespējams, tādēļ viņi vienmēr spēj atgriezties no bīstamiem uzdevumiem. Autors ir pacenties, te ir gan cīņas pilsētās, gan stepēs. Nopietna ilgtermiņa stratēģija un iekšpolitiskās cīņas. Stāsts par sadursmi ar klejotāju cilts armiju viennozīmīgi ir vislabākais. Visādi citādi stāsti ir par to, ka labs līderis ir zelta vērtē, uzvaru nevar iegūt bez upuriem un ilgtermiņa Impērijas stratēģiju ne katrs spēs saskatīt. Plus vēl draudzība, biedriskums un mīlestība.

Ponkee-La ir īsta zagļu pilsēta. Zagļu ģildēm te ir tikpat liels svars kā vietējai valdībai. Bez viņu ziņas nekas nenotiek, taču spriežot pēc ekonomiskā uzplaukuma, labumu gūst abas puses. Aļstins ir apsviedīgs puisis, kuram neviens darbs kaulus nelauž, taču pamazām viņš tiek ievilkts visnotaļ nopietnos notikumos. Un lai ar vīnam izdodas tikt cauri ar veselu ādu, tomēr šādi tādi blakusefekti paliek. Rietumu stāsti ir gan par zagļu pilsētas morāli, gan par dievu īsto dabu. Dievu īstās dabas sadaļa ir izcila. Tagad lasītājs var beidzot saprast, kādēļ seno dievu piesaukšana neskaitās labs tonis, un cik daudz cilvēki senos laikos ir samaksājuši, lai tiktu no tiem vaļā. Par dievu stratēģijām un prātiem, par to, ka arī būt dievam nav vienkārši, un kā dievs var pazaudēt pats sevi.

Šoreiz ūdens praktiski netika liets un grāmata godam nopelna 10 no 10 ballēm. Impērija beidzot iegūst savas aprises, notikumi norāda uz ne pārāk spožu nākotni, un izskatās, ka cilvēkiem atkal nāksies stāties pretī dieviem, lai viņu spēlēm ar pasaules likteni pieliktu punktu. Notikti iesaku noprovēt šī autora darbus, protams, ja nebaidāties no asinīm un līķu kaudzēm. Pats turēšu īkšķus, lai krieviski tiktu pārtulkotas arī pārējās šī autora grāmatas.

Сказания Меекханского пограничья: Север – Юг (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #1) by Robert M. Wegner

%d1%81%d0%ba%d0%b0%d0%b7%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%8f-%d0%bc%d0%b5%d0%b5%d0%ba%d1%85%d0%b0%d0%bd%d1%81%d0%ba%d0%be%d0%b3%d0%be-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d1%8c%d1%8f-%d1%81%d0%b5

Par šo grāmatu izlasīju ļoti labu atsauksmi kādā žurnālā un vienkārši nevarēju viņu neizlasīt. Tur bija minēti salīdzinājumi kā Sapkovska Raganis, bet pavisam savādāks un tādā garā. Īsumā varēju saprast, ka poļiem ir izdevies sarakstīt kaut ko ļoti episku un lasīšanas vērtu. Nopirku un tad atklāju, ka sērijā ir veselas četras grāmatas, krieviski iztulkotas – tikai divas. Gribējās lasīšanu atlikt, jo kāda jēga tagad izlasīt pirmās divas un tad līdz pārējo iznākšanai aizmirst visu, kas noticis pirmajā. Beigu beigās nenoturējos un sāku lasīt.

Kalnu sardze ir Meekhanas Impērijas priekšpostenis ziemeļos. Te šaurajās kalnu ielejās joprojām slēpjas Ļaunums. Te joprojām skan atbalsis no dievu cīņām un sen aizgājušiem laikiem. Taču Kalnu sardzes uzdevums nav glābt pasauli, tās uzdevums ir aizsargāt Impērijas iedzīvotājus – no trakiem magiem, maģiskiem briesmoņiem, klejotājcilšu uzbrukumiem, kanibāliem un dīvainiem kultiem. Sestā rota pēdējā laikā iekuļas aizvien dīvainākos piedzīvojumos, un tā vien šķiet, ka tie kaut kādā veidā ir saistīti ar cīņu pie viena ciema pirms pāris gadiem.

Dienvidos Meekhanas Impērija salīdzinoši nesen ir iekarojusi nelielu tuksneša teritoriju. Līdz šim to apdzīvojuši issaru cilts. Issari ir slaveni karotāji, kas nekad nevienam nerāda savu seju. Tāds ir viņu apsolījums saviem dieviem, ja svešais redz viņu sejas, tad viņš vai viņa ir jānogalina. Iatehs tiek nolīgts par miesassargu pie bagāta tirgoņa, un viņā iemīlas tirgoņa meita.

Autors raksta nopietnu “grim dark”, varbūt vietām pat pārāk tieši, bet tas ļoti labi iederas grāmatas kopainā. Pasaule, kurā vēl valstis nav nostiprinājušas savas robežas, kurā atrodami mežonīgi magu kulti un traki pravieši. Vēl vairāk, pat dievi šad tad ir gatavi piekoriģēt valstu likteņus. Dēmoni Impērijas nomalēs ir ierasta lieta. Un bieži vien cilvēks ir laimīgs nomirt, bet nepazaudēt dvēseli uz visiem laikiem. Galvenie varoņi ir prātā paliekoši vismaz pēc saviem darbiem. To gan nevaru teikt par vārdiem, ja kāds nosaukts vārdā pēc formas Kaut-kas-Šitāds, tad es vienkārši nespēju sevi piespiest izdomāt viņam alternatīvu saīsinājumu, un viņš man paliek vien kā kapteinis vai tas tur puisis, kurš nogrieza tam galvu. Varbūt tā ir mana uztveres īpatnība, bet viena no retajām lietām, kas fantāzijas žanrā man nepatīk, ir dīvaino garo varoņu vārdu lietošana. Bet tā ir vienīgā iebilde.

Grāmatas abas daļas sastāv no grēkiem un īsākiem stāstiem, kuri visi kā viens ir kvalitatīvi uzrakstīti un nepieciešami sižeta virzīšanai. No sākuma katrs stāsts šķitīs kā atsevišķs piedzīvojums, bet ar laiku viņi visi saliksies kopā un izveidos vienotu ainu. Vismaz es tā ceru. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es nevaru teikt, ka viss ir kļuvis skaidrs, taču globālā tendence ir acīmredzama. Katrs stāsts sevī satur kādu atsauci uz senākiem laikiem, tad kad vēl dievi uz zemes karoja savā starpā. Daļa no notiekošā ir bijušā atbalss, bet daļa ir arī sagaidāmā priekštvēsnesis. Ja esi cītīgs lasītājs, tad var uzkonstruēt diezgan precīzu trīstūkstoš gadus garo cilvēces vēsturi un aptuveni prognozēt nākotni. Vietām tas tiek stāstīts tieši, vietām tas ir noslēpts dziļi stāstā kā nejauši izmesta frāze vai novērojums.

Vislabāk autoram padodas tā saucamo “last stand” apraksti. Stāsts par to, kā Impērijas kājnieki noturēja nomadnieku kavalēriju tūkstošus, bija tik meistarīgi uzrakstīts, ka nevarēju ne atrauties. Vispār, ja runa ir par asinsizliešanu, smalku atriebību, autors no labi kategorijas uzreiz paceļas uz izcili. Arī varoņi neatpliek no sižeta drūmuma, tie nav nekādi gaišie, kas cīnās par mieru, draudzību un festivālu. Viņi cīnās par citiem, bet pirmkārt tomēr par sevi. Viņiem ir uzspļaut uz dievu plāniem un reizēm arī uz Impērijas virspavēlniecību, bet viņi dara darbu, kas viņiem jādara.

Ja salīdzina Ziemeļu un Dienvidu ciklus, tad Ziemeļu stāsti ir par pakāpi augstāki. Viņi nedaudz atgādina Aberkrombija Pirmā likuma pasauli. Arī Kalnu sardzes vīri daudz neatšķiras no Logana bandas. Dienvidos autors daudz raksta par mīlestību un dzīves jēgas meklējumiem. Par to, kā cilvēks var kļūt par instrumentu cita rokās un pats uz to apzināti tiekties, jo visi viņa līdz šim pieņemtie lēmumi nekad nav noveduši līdz galam. Jā, ir daži labi cīņu apraksti, bet pēc Ziemeļu stāstiem, šķita ūdeņaini un zemākas kvalitātes.

Lasās jau dikti labi no vāka līdz vākam, biju gatavs upurēt pat daļu no sava miega, lai tikai uzzinātu, kā tur viss beigsies. Labs indikators grāmatas kvalitātei ir arī tas, ka nekavējoties ķēros klāt pie nākamās grāmatas lasīšanas un patlaban varu teikt – arī tā ir ļoti laba. Lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk “grim dark” žanrs, tad droši ķeries vien klāt!

%d bloggers like this: