Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu by Jeļena Kostjukoviča
Šo grāmatu nopirku jau pavasarī. Iegāju veikalā, sāku šķirstīt un vienkārši nevarēju nenopirkt. Vispār jau par kulināriju grāmatas iegādājos visai reti, bet šoreiz bija izņēmums. Pirmkārt, grāmatas autore man ir pazīstama kā Umberto Eko darbu tulkotāja uz krievu valodu. Jāatzīmē, ka viņas tulkojums vienmēr ir izcils. Otrkārt, Itālijā man sanāk būt visai bieži, un šo to par viņu kulināriju zinu: nu pica, spageti un risoto.
Grāmatu varētu saukt par mēģinājumu parādīt visu Itālijas vēsturi kulinārā kontekstā. Itālija nemaz nav tik sena valsts, kā mēs to varētu iedomāties. Te ir daudzi reģioni, katrs ar savu atšķirīgu vēsturi un virtuvi. Tieši šis dažādās virtuves padara Itāliju unikālu, katra no tām vēstures gaitā ir ietekmējusies no citām kultūrām, iegūstot savu identitāti. Lai lasītājam būtu vieglāk sagremot visu šo informācijas bagātību, grāmata ir strukturēta pa reģioniem. Šajās nodaļās ir īsi aprakstīta katra reģiona vēsture un virtuves īpatnības. Papildus ir vēl nodaļas par kādu no Itālijas fenomeniem – teiksim, picu, makaroniem, risoto, olīveļļu, tomātiem vai ebrejiem. Tas viss kopā apbur lasītāju ar informācijas un faktu pārbagātību.
Kā jau minēju, grāmatā ir daudz vēstures un citātu par dažādiem ēdieniem. Beidzot noskaidroju, kā īsti Itālijā ienākuši tomāti, bez kuriem īsti spageti nemaz vairs nav iedomājami. Izrādās, reiz spageti ēda bez tomātu aizdara, un tie skaitījās ļoti neķēpīgs ēdiens. Sapratu arī itāļu apsēstību ar artišokiem un sparģeļiem. Itālijā arī vadoša partija var zaudēt savas pozīcijas nicīgi izsakoties par kādu no ēdieniem.
Ja šeit meklēsi itāļu ēdienu receptes, tad nāksies vilties, ja vien ar entuziasmu nemetīsies atdarināt kādu ēdienu, kas ņemts no itāļu viduslaiku dzejas. Man vienīgā recepte, kuru no grāmatas realizēju, bija Kremonas sinepes ar Gorgonzolas sieru. Desertam tīri tā neko, bet pāri grāvim pakaļ nelēktu. Tomēr katram reģionam veltītā nodaļā var atrast sarakstiņu ar reģiona īpašajiem ēdieniem. Nav ne jausmas, vai Itālijā vēl ir iespējams dabūt pūslī ceptus kapaunus, bet ko lai zina, grāmatā apgalvots, ka var.
Grāmatā kaitināja fotogrāfijas bez apraksta. Ja man neuzraksta, kas tur nofotografēts, tad es pēc labākās gribas nespēšu noteikt atainoto desu šķirni. Un tā kā fotogrāfijas bija daudz, tad neliels uzrakstiņš pie katras būtu jauki.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Īstam itāļu virtuves fanam šī grāmata būtu jāizlasa obligāti. Iespējams, varēs uzzināt kaut ko jaunu, ja ne par virtuvi tad par kultūru un vēsturi noteikti. Vispār jau nenāktu par sliktu sarakstīt šādu grāmatu par katru valsti.
