Navigate / search

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile

DG_STikli_vaki3

Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris

DG_GailuKalnaEna_final

Gads jau tuvojas beigām, bet vienu lielu apņemšanos vēl neesmu izpildījis. Gada sākumā man bija optimistisks plāns izlasīt visas iznākušās sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas. Citādi sanāk dīvaini – es viņas pērku, bet nelasu. Grāmatu izdevēji tak priecājas par to popularitāti, bet es pat nezinu, kas tur iekšā! Izlasīju Sarkano dzīvsudrabu un pēkšņi sapratu, ka varēšu vēl paspēt. Man patīk kārtība, un nolēmu vēl nelasītās sērijas grāmatas lasīt pēc kārtas. Bereļa un Jundzes grāmatas bija izcilas, kas gan varētu noiet greizi?

“Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirmais darbs — sakņots pirmajos lielajos satricinājumos Latvijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vēsturē. Tā laika notikumi bija izšķirīgs brīdis latviešu nācijas tapšanā, tie lika pamatus Latvijas valstij. Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.”

Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.

Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.

Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma – kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.

Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš

Vīrieša sirds

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.

Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”

Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.

Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.

Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.

Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.

Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.

Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.

Atraitne janvārī by Andris Kolbergs

artaine-janvari

Par šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es zināju jau no bērnu dienām. Lasīt gan nemēģināju, un tam bija daži iemesli. Pirmais bija vāks, kas netieši liecināja par ziemošanu lauku sētās mājās ar sliktu siltumizolāciju. Otrais – mani mulsināja nosaukums. “Atraitne janvārī” – ko tas vispār nozīmē? Domāju, ka sieviete ir plānojusi kļūt par atraitni tieši janvārī – krimiķis taču, vai arī iespējams viņa ir atraitne tikai uz janvāra mēnesi un pēc tam apprecēsies vēlreiz. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka daļēji pareiza ir pirmā ideja.

Grāmatas anotācija ir tik izsmeļoša, ka tā ir jācitē vārds vārdā:

“Šoreiz autors izseko kādas jaunas meitenes morālai degradācijai – sākot no neskaidras “skaistas” dzīves tīkojumiem līdz pat nozieguma izdarīšanai. Autors meistarīgi atsedz to ļaužu slāni, kas rada augsni noziedzības eksistencei mūsu sabiedrībā.”

Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tas viss te patiešām ir. Ir meitene vārdā Margrita, kurai patīk staigāt pa restorāniem, kurai ir uzradies sponsors ar daudz blatiem. Šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā, ja vien vienu dien ar sponsoru neatgadītos ķibele un viņš nenonāktu aiz restēm. Tad nu sanāk kulties vien pa dzīvi pašai. Diez ko par labu fabrikas meitenei nenāk arī baumas, kas vēsta, ka viss viņas brūtgāna piķis ir palicis pie viņas. Morāle pēc būtības ir sekojoša- ja reiz tu strādā ledusskapju rūpnīcā kvalitātes kontrolē, tad tur arī labāk paliec, nav ko meklēt dzīvē vieglus ceļus. Vieglie ceļi noved līdz restorāniem, prostitūcijai un šaubīgiem paziņām. Beigās no šī muklāja ārā vairs netiksi un tad jau arī pašai būs uzspļaut biedru tiesām un citiem niekiem. Jāatzīst, ka Magritai nudien neveicās, lielākoties jau pašas stulbuma un neuzņēmības dēļ.

Gundars ir ļaunais tēls, kurš lielākoties ir vainīgs Margritas nelaimēs. Zagtu mantu uzpircējs – amatieris, kurš, padzirdējis par Margritas rocību, nolemj precēties. Kad viņa gaisa pilis sabrūk, viņš kļūst par cilvēku, kurš sit savu sievu un vaino to visās savās nelaimēs. Arī šim puisim kā īstam padomju noziedzniekam pieklājas nav pilns rublis un izsities viņš ir tikai alkonautu sabiedrībā. Nopietni vīri viņu pa pilnu neņem. Puisi moka tik daudzi mazvērtības kompleksi, ka nekas cits neatliek, kā gandēt dzīvi sev un apkārtējiem.

Gvido savukārt ir inženieris, kuram sanāk kļūt par nolaupītāju upuri. Viņam galvenā dilemma ir vai nu palikt dzīvam pašam vai arī piedalīties nozieguma plānošanā. Labi zīmē uz rūtiņu papīra, un kā stratēģis būtu vērā ņemams bandas papildinājums. Taču viņš ir labais tēls, kuram vienkārši nav paveicies.

Sižets ir interesants, par padomju laika noziedzību, tā laika populārajām piramīdu shēmām ar dzīvokļiem. Par mazajiem žuļikiem, kuri apzog baznīcas un nosperto iemaina pret pudeli. Par zagļiem ar lielām ambīcijām, vēlmi ierakstīt sevi vēsturē un vienkārši tādiem, kas ātri vēlas kļūt bagāti. Autors stāsta hronoloģiski par visiem, to dzīvi un tad lēnām lasītājs var saprast, kā tad viņi visi ir nonākuši tur kur atrodas patlaban. Īstā nozieguma kā tāda nemaz nav, tas parādās tikai grāmatas pēdējās lapaspusēs un visu laiku potenciālajiem noziedzniekiem ir iespēja atgriezties uz pareizā ceļa. Līdz ar to nav arī izmeklētāja, jo šim jau nebūtu ko izmeklēt. Lasītājam atliek vien pašam izvēlēties, kurus nosodīt, atzīt par kaitniekiem un parazītiem, autors te priekšā neko neteiks.

Grāmatas beigas bija vislabākās, ne jau tādēļ, ka viņa beidzās, bet gan kā viņa beidzās. Mūsdienās populārais Mārtins var tikai nervozi pīpēt, tāds grimdārks ka maz neliekas. Lieku 9 no 10 ballēm, man patika gan izklāstījuma veids, gan tas kā autors atrisināja sižetu, nudien negaidīju tādu notikumu pavērsienu, kā ar cirvi pa pieri.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre

Par to, ka man vajadzētu izlasīt šo grāmatu, es uzzināju salīdzinoši nesen, kad izlasīju Ievas Melgalves atsauksmi par to. Pati atsauksme mani uz lasīšanu diez vai pamudinātu, jo rindā stāv nebeidzami triviālliteratūras darbi. Mani pārliecināja pats autors, iesaistoties diskusijā ar saviem recenzentiem, asi aizstāvot savu darbu un, protams, neslēpjot savas paša domas, ka viņa darbs ir kaut kas vairāk par sadzīves romānu. Man vienmēr ir patikuši autori, kas nekaunas reklamēt savu uzrakstīto, tādēļ devos vien uz veikalu, lai nopirktu savu eksemplāru. Jā, es varētu no Zvaigznes to dabūt arī apmaiņā pret atsauksmi, taču vietējie autori ir jāatbalsta, balsojot ar savu naudas maku.

Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Augstāk citētais ir no grāmatas anotācijas uz aizmugurējā vāka, un lai ar’ tajā viss pieminētais ir patiesība, tas nudien nepalīdzēs grāmatas lasīšanā. Atverot grāmatu es nemaz nezināju, kas mani sagaidīs. Biju drošs tikai par vienu – šis noteikti nebūs kaut kas radniecīgs manam iemīļotajam fantāzijas žanram. Biju arī sabaidīts ar to, ka šī ir grāmata, kurā nekas nenotiek. Tas gan bija samelots, jo grāmatā kā reiz notiek, un notiekošais ir dzīve. Galvenie tēli Sofija, Villijs un Pepiņš dzīvo uz pilnu klapi, jo viņi taču ir jauni.

Grāmatā ir, iespējams, gaumīgākais melnais humors, kuru es esmu latviešu literatūrā sastapis. Man pašam no bērna kājas ir diezgan pamelna humora uztvere, un te nu autoram pienākas uzslavas, man ļoti patika.

“No krāsns vismaz nāk cilvēcīgs siltums.”

Tas krematorijas kontekstā, Villijs taču ir krematorijas darbinieks, un viņš ir atbildīgs par krāsni. Darbs nav diez ko labi atalgots, ja vien netrāpas pa haltūrai. Jautāsiet – kādas ir haltūras krematorijā? Tas jālasa pašiem. Vispār Villijs man nez kādēļ asociējās ar vienu bērnu dienās redzētu seriālu, kur pamelnā britu komēdijā figurēja kapracis Billijs. Villijs gan bija nosvērtāks puisis, taču nevarēju izbēgt no paralēļu vilkšanas. Villijs ir pragmatiķis, viņš dzīvē redz iespējas. Viņš stingri ar abām kājām turas pie zemes, lai ar’ reizēm ikdienā nākas pieredzēt lietas, kas nemaz nav tik ikdienišķas.

Pepiņš ir vēl neatzīts mākslinieks, kurš somā nēsā līdzi četras nepabeigtas acis. Villijs un Sofija ir viņa vienīgie draugi. Viņam ar to dzīvi ir tā, kā ir – mirstošs tēvs, Sofija, kurai viņš īsti nemāk piesist kanti, un neskaidra mākslinieka karjera. Kā jau visiem cilvēkiem, kuriem pašiem dzīvē lāga nevedas, viņš labprāt cenšas mācīt visus pareizi dzīvot, neskopojas ar nosodījumiem un viedām pamācībām. Nav jau tā, ka viņš būtu galīgs nūģis, nē, kā jau māksliniekam pienākas, viņam piemīt suicidālas tieksmes un neizmērojams optimisms, kas mijas ar tikpat neizmērojamu depresiju. Taču ar viņu kopā varēsim uzzināt, kā ar Volgas un piena separatora palīdzību var pa tiešo no Piena ceļa galaktikas izmalt enerģiju. Vispār jau ar šādiem mēģinājumiem daudzi no mums nodarbojas ikdienā, tikai kautrējamies to atzīt.

Sofija ir administratore masāžas salonā, vismaz Pepiņam un lasītājam tas tiek apgalvots. Nav jau tā, ka būtu samelots, vēl viņai ir mamma, kuras dzīve nav pārāk izdevusies un Pepiņš, kuru uzmundrināt un mierināt. Viņas skatījums uz dzīvi ir visnotaļ ass, un viņa nemaz nekautrējas graut Pepiņa un Villija gaisa pilis, lai uz to drupām būvētu savējās. Vispār par Sofiju es uzzināju ļoti maz, iespējams nebiju cītīgs lasītājs un pārāk aizrāvos ar Pepiņa un Villija dialogiem.

Tad par ko īsti ir šī grāmata? Manuprāt, tā ir par vienu neatņemamu dzīves daļu, kuru mēs labprāt iebāžam vistumšākajā kaktā un izliekamies nemanām. Reizēm mēs to nemanām tik ļoti, ka runāšana par to kļūst bezmaz vai par tabu. Tā ir nāve, kas var būt bezjēdzīga, smieklīga, traģiska bezpersoniska, tuva utml., bet tai pat laikā tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas piemeklē pilnīgi visus. Arī grāmatas varoņi nav izņēmums, tiem nākas to piedzīvot katram savā veidā. Šajā darbā caur humoru un vārdu spēlēm viņai diezgan bieži tiek dota galvenā loma, lai ļautu varoņiem un lasītājam izvērtēt savu dzīvi.

Lasot grāmatu diezgan ātri var saprast, ka te nebūs nekāda ļaunā tēla un sižeta uzminēšanas, tāpat kā no rīta aizejot uz darbu tu nekad lāga nevari būt drošs par to, kas dienas laikā notiks, tā arī grāmatas varoņu dzīves nav nokļūšana no punkta A uz punkta B. Kā jau tas realitātei pienākas, šādi punkti vienkārši neeksistē nedz laikā, nedz telpā. Grāmatā šo nenoteiktību vislabāk ilustrē Osvalds, kurš aizgāja uz bibliotēku. Šādam neprognozējamam stāstam ir daudzi plusi. Vislielākais no tiem ir, ka vari atslābt, netēlot detektīvu, nemeklēt līdzības ar citiem žanra darbiem un izbaudīt tekstu.

Šis ir no tiem tekstiem, kur daudz atkarīgs no katra paša lasītāja. Cik daudz viņš būs gatavs emocionāli investēties tajā, cik daudz viņš ir lasījis iepriekš, un kāda ir viņa humora uztvere. Domāju, ka pašā grāmatas struktūrā ir iešifrētas diezgan daudz jaukas lietas. Piemēram, pirmās grāmatas nodaļas, kur pirmā par kapiem, otrā par bērēm un trešā par mirstošajiem. Tālāk gan man neizdevās izsekot, iespējams, tā ir tikai sakritība, bet dikti jau nu loģiska. Un pāri visam, man grāmata šķita laba iesmiešana par Koelju tipa grāmatām, kur izteiktajiem prātuļojumiem lielākoties ir tikai pareizi sastādīta teikuma īpašības, kas absolūti netiek balstītas dzīvē. Te katrai dzīves mācībai ir reāls stāsta varoņa dzīves notikums.

“Tu nevari nepirkt zobu, ko pats esi izdauzījis. Ir tomēr kaut kādas pieklājības robežas.”

Lieku 10 no 10 ballēm, šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

Zīmogs sarkanā vaskā by Jānis Lejiņš

Brāļi

Šo triloģiju man blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Baltais runcis. Jāatzīmē, viņš šogad bija vienīgais, kas neskopojās un uzdāvināja veselu grāmatu sēriju. Par šīs sērijas lasīšanu biju domājis arī agrāk, vienubrīd pat biju gatavs viņas nopirkt. Taču ibook vietnē par šīm grāmatām prasīja tādu naudu, ka varētu padomāt, ka tās ir nevis nesen izdotas grāmatas, bet oriģinālo Mozus baušļu akmens plāksnes. Pērnā gadā Depo papūlējās un izdeva grāmatas par demokrātiskām cenām, un tur es viņas arī nopirku. Nopirku gada sākumā, taču izlasīt sanāca tikai tagad. Sāka mocīt sirdsapziņa, cilvēki sadāvināja lasāmo, bet es vēl visu nemaz neesmu izlasījis.

Ar Jāņa Lejiņa romānu “Zīmogs sarkanā vaskā” Latvijas lasītājam tiek piedāvāts ļoti interesants darbs, kurā drosmīgi lauztas vairākas klišejas par Baltijas senvēsturi. Nav taisnība, ka no vēstures nevar mācīties. Paraugoties uz pagātni citādi, mēs taču mainām arī uzskatus par savu vērtību sistēmu, kas bieži vien maina arī mūsu domāšanu un rīcību.

Nolēmu izlasīt visas trīs  – Brāļi, Zobens un Rūnas un tikai tad rakstīt savas pārdomas pār tām. Grāmatas tomēr ir ļoti cieši saistītas savā starpā, lai būtu jēga izdalīt tās atsevišķi. Visu grāmatu notikumu centrā ir Tālavas valsts un tās ķēniņš Tālivaldis. Autors, strādājot pie grāmatas, ir pamatīgi izpētījis tā laika vēstures liecības un sniedzis tām savu interpretāciju. Šo grāmatu nudien neieteiktu uztvert kā vēsturisku patiesību. Vislabākais ir izlasīt grāmatas priekšvārdus, komentārus un pēcvārdus, lai saprastu, kur jāizdara attiecīgās korekcijas. Lai gan cilvēka smadzenes ir dīvaini iekārtotas, un arī man zinot, ka daļa ir fikcija, fakti neizbēgami sajauksies ar autora izdomājumu. Un tam par labu nāk arī tas, ka man dikti patīk autora latviešu senatnes interpretācija.

Ķēniņš

Grāmata ir sarakstīta pēc visiem alternatīvās senatnes (pastalnieku) žanra standartiem. Aptvertais laika sprīdis ir pārejas posms, kad beidzas viens no tautas Zelta laikmetiem, un viss rūpīgi koptais tiek iznīcināts, taču tiek dots apsolījums jaunam Zelta laikmetam, kas rādīs, ka Tālivalža un viņa ļaužu upuri nebūs velti. Latvija tiek parādīta nevis kā pusmežoņu apdzīvota mežaina zeme, bet gan kā teritorija, kurā atrodas daudzi valstiski veidojumi, ķēniņi kuri vajadzības gadījumā var sadot pa muti jebkuram naidniekam. Tādējādi apliecinot, ka ne jau par velti Baltijas teritoriju pakļaušanai bija jāizsludina krusta karš, kuru ar naudu balstīja tirgotāji, lai mūsdienu valodā runājot dabūtu labākus muitas tarifus. No otras puses Romas katoļu baznīcu dikti gribēja apsteigt Pareizticīgie ar Naugārdi priekšgalā, pasaule vēl nebija sadalīta pavisam un dalīt vari kā vēlies, bet ja sadalītais izrādīs pretestību netiks nevienam. Autoram pienāks uzslava, ka viņš uz visu baltu teritoriju pakļaušanu skatās globāli no Vatikāna līdz Konstantinopolei, ņemot vērā ekonomiku un tā laika tehnoloģijas.

Neiztiek jau arī bez misticisma. Laika vīrs ir tas, kas faktiski zina visus notikumus daudzus gadus uz priekšu, viņam Tālavas krišana jau ir noticis fakts. Taču viņi dzīvo nedaudz citā dimensijā, viņus vairāk satrauc senās zinības un to saglabāšana nevis pasaulīgās lietas. Laiki ir mainījušies daudzas reizes un viņi vienmēr ir atraduši veidu kā nodot tās tālāk. Autors viņus neizmanto kā superspēku, kas dotu vāciem pa zobiem un izglābtu Tālavu, šie vīri stingri pieturas pie savas funkcijas skatīties, lai valdnieki spriestu taisnu tiesu un ievērotu likumus. Tādēļ Pērkona vīri neslaktē visus pa labi un pa kreisi kā speciālo uzdevumu vienībai pienāktos, to gan nevar teikt par Neredzamajiem brāļiem.  Nu vēl jau ir Putnu cilts, tāda kā akmens laikmeta palieka, kurus joprojām nesatrauc pasaules notikumi, viņi vienmēr atradīs kur paslēpties, mežu ir daudz un ja kļūs pavisam slikti, varēs atgriezties savā pirmdzimtenē.

Rūnas

Lasot grāmatu var redzēt kā autors nespēj izvēlēties starp tēlu attīstību un notikumu aprakstu. Tēlu ir tik daudz, visi ir tik nozīmīgi, taču notikumi šajā laika periodā ar’ nebija mazāk. Autors acīmredzot izvēlējies nedaudz upurēt tēlus, lai iekļauties trīs grāmatu apjomā. Lejiņam pozitīvi, ka viņš neslimo ar grafomāniju, un viņam triloģija ir sanākusi kodolīga, nevis kā dažam labam iestiepta uz astoņām grāmatām, jo redz smalki jāapraksta katrs brauciens uz tirgu. Tādēļ tēli bija tādi “nelīdzeni”. Saprotu jau – gribējies parādīt visa puses visu motivāciju un plānus. Lielākoties gan viss ir „tip top”, bet vietām varoņa būtību pārņem viņa nestā ideja un rodas nesaskaņa starp tēlu iepriekš un konkrētā situācijā.

Grūti ir uzrakstīt grāmatu par notikumiem, kurus visi lielākoties zinām, ir grūti lasīt par Tālivalža cīņu zinot, ka viņam nemaz nav izredžu, ka viss kas mantots no tēvu tēviem dažu paaudžu laikā pazudīs kā nebijis un paliks vien pasakas un leģendas. Lieku 9 no 10 darbiem. Kāpēc ne desmit? Tādēļ ka to es pataupīšu kādam nākošajam autora lielajam darbam.

Vārdiem nebija vietas (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #2) by Guntis Berelis

Vārdiem nebija vietas

Par šo grāmatu biju dzirdējis diezgan daudz, ko tur slēpt biju reiz grāmatbodē nedaudz pārlapojis. Palasījos no vidus spriedumus par karu un desu, taču noliku atpakaļ. Mani latviešu literatūra nedaudz baida, esmu nedaudz iestagnējis savos aizspriedumos pret to. Neskatoties uz to, ka laiku pa laikam mani patīkami pārsteidz labi darbi lielākoties šķiet, ka viņai fonā skan nelaimīgo sieviešu raudas par savu dzīvi un vīru dzērāju bļaustīšanās. Es zinu, ka šis stereotips ir maldīgs un nepamatots, taču lai ar prātu saprotu, ka tā nevar būt sirds man liek iet prom no latviešu literatūras plauktiem. Grāmatu nopirkt mani pamudināja atsauce Spīganas blogā.

1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?

Piekritīšu novalkātai frāzei “šīs ir vislabākais, kas latviešu literatūrā ir noticis pēdējā laikā”, tā patiešām ir taisnība. Taču lasītājam ir jābūt gatavam šai grāmatai. Te nebūs par lauku tanti, kas izslaukusi govis, redz sētā iejājam kazakus un saprotot, ka karš atnācis arī līdz viņas namdurvīm un ir laiks posties bēgļu gaitās. Nē, te mēs pat neuzzināsim gotiņu vārdus. Šajā grāmatā mēs skatīsimies uz pasauli caur Rūdolfa Tuša acīm un iegrimsim līdz ar viņu pārdomās par pasauli.

Lasot grāmatu smuki saliekas kopā vēsture, valoda un Tušs. Tušs nav atrauts no sava laikmeta, viņš to izdzīvo tā, kā viņam liekas pareizāk. Tušs ir no tiem varoņiem, kurus mēdz dēvēt par antivaroņiem. Viņam patīk klīst pa pasauli, lai ar pēc amata vīrs ir namdaris viņš nevairās ne no kādiem darbiem. Viņam patīk klaiņot no vietas uz vietu. Bet pasarg dievs – viņš nav nekāds bosiks, ja vajadzēs pat šujmašīnu saremontēs. Uz šujmašīnām viņam vispār ir klikšķis. Viņš tās redz visur, gan pasaules procesos, dabā un protams, kā darījuma objektā. Šī gan ir viņa trešā vājība. Pirmā un dominējošā ir uguns, nekas viņam nesagādā lielāku gandarījumu kā pielaist sarkano gaili kādam šķūnim. Tas viņam jau no bērnu dienām, kad viņš vēl krāmējās ar siena gubu dedzināšanu. Taču tās nestāv lidzi muižām piektajā gadā. Nu un otrā vājība viņam ir pišanās ar šmarēm cik nu sanāk. Pīpošana un kuņģa pielikšana jau ir ikdienišķas vajadzības.

“Pēc kārtīgām pusdienām arī vajag dūmu uzvilkt pagaidīt, kamēr ēdiens māgā kārtīgi nosēžas, bet tie, kas nepīpē un uzreiz pēc ēšanas skrien atpakaļ pie darba, beidz kopā savu veselību. Nē, papirosi bija vērti kapiķus, kurus par tiem nācās maksāt.”

Papildus kolorītu Tušam piešķir viņa mēmums. Tas nav nācis no dzimšanas, savulaik arī viņš ir bijis liels runātājs un plātīzeris, bet ar laiku un pēc dažiem pārdzīvojumiem saprata, ka vārdi nekad pie laba gala nenoved. Tie ir kā āķīši, kas pieķer pie dzīves pie cilvēkiem. Tie neļauj slīdēt cauri pasaulei neviena netraucētam. Kaut vai tās pašas šmares, gribi vilkt viņas uz krūmiem, bet nevietā kaut ko izpļurkstēsies un viss pagalam. Mēmam tādā ziņā ir vieglāk. No cilvēciskā viedokļa Tušs ir morāls kroplis, viņš spēs sev ataisnot jebkuru savu rīcību un laikā, kad pasaule jūk prātā, kāpēc gan viņam pašam ar nedaudz nepaplašināt atļautā robežas.

Es teiktu, ka autors savu antivaroni ir izstrādājis pamatīgi, tādu Stīvena Kinga manierē. Sākumā iepazīstoties ar viņu, šķiet lāga zellis. Nu uzpīpo, iedzer, iet pie meičām, kas gan to nedara. Kad lēnām sāk atklāties viņa tumšā puse un šaubīgā pagātne un vēl dulnāka rīcība tagadnē, tad kādu laiku vēl mierini ar cerību nu kam negadās. Un tad pienāk brīdis, kad tu saproti, Tušs ir totāls atsaldenis, kuram vislabākā vieta būtu būt pieraktam grāvmalē. Un ko izdara autors šajā brīdī, viņš izdara ko tādu, kas atkal liek Tušu pažēlot. Autors meistarīgi liek lasītājam mētāties savā attieksmē pret Tušu kā tādam narkomānam no kaifa līdz depresijai.

Bez varoņa grāmatā arī ir smalki noslīpēts laikmeta atainojums. Lai ar darbība noris no 1913. līdz 1916. gadam. Autors pa vidu piemet klāt arī šo to no piektā gada. Jāsaka kā ir nav nekas patīkamāks kā lasīt grāmatu, kur varoņi darbojas patiesā tā laika vidē. Man tā arī neatradās neviens anahronisms, kas durtos kā dadzis acīs. Viss bija kārtībā, vismaz tik daudz cik šajā tēmā sniedzas manas zināšanas – kino attīstības pirmsākumiem Latvijā, pornogrāfijas vēstures, piektā gada notikumiem, pirmskara Ventspils un daudzām citām lietām. Es pat savā lasīšanas procesā nekaunējos pārbaudīt faktus internetā un grāmatās, viss saskan.

Vienīgais, kur nedaudz uz autoru apvainojos bija brīdis, kad daļai no pieminētajiem faktiem grāmatas beigās atradu zemsvītras piezīmes. Es cenšos nekad neuzšķirt grāmatas beigas. Ja nu es pēkšņi ieraugu pēdējo lapaspusi! Lasu es ātri nepaspēšu ne aci novērst, kad jau zināšu kā grāmata beidzās. Un tādiem cilvēkiem, kas lasot grāmatās lūr pēdējo lapaspusi līdz tai netikuši, velniem ellē ir speciāls katls atvēlēts.

Valoda forša un laba. Daudzie vecvārdi, kurus pēdējoreiz atminos vien dzirdējis savā bērnībā, kad vēl klausījos vecāsmātes un vecvecmātes stāstus par tiem laikiem. Taču tā kā pats esmu audzis starp Dundagu un Talsiem, tad domāju, ka pat piektajā gadā mūsu pusē ar galotnēm neviens nerunāju. Kur nu vēl lauku sievas netālu no Ugāles. Bet šī jau ir tāda piesiešanās sīkumiem, ja auzrakstītu to kā viņi toreiz runāja tad neviens ne velna nespētu saprast, būtu tā pat kā lasīt ķīniešu ābeci.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un vēlu savākt visas latviešu literārās balvas ko vien var dabūt. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuru nervu sistēma ir stipra un kuri spēj panest atklātākus aprakstus un stiprāku vārdu lietošanu. Visādi citādi iesaku.

Lāčplēsis. Atgriešanās by Valdis Rūmnieks

Lāčplēsis atgriešanās

Jāatzīst, ka pašu eposu Lāčplēsis esmu lasījis tikai vienu reizi skolas laikos. Tad šis darbs bija obligātās literatūras sarakstā. Izlasīju vasaras sākumā, un kad pienāca laiks rakstīt sacerējumu par šo darbu, ielikos slimnīcā un veiksmīgi izvairījos no šī darba. Tomēr uzzinot, ka ir iznākusi grāmata, kurā aprakstīts iespējamais notikumu turpinājums, nolēmu šo grāmatu izlasīt. Tas nekas, ka viņa domāta bērniem, man jau ar’ vēl šis tas no bērna ir atlicies. Pie grāmatas “Lāčplēsis. Atgriešanās” tiku pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Lāčplēsis savā pēdējā cīņā ar Melno bruņinieku iekrīt Daugavas atvarā, un ar to beidzās Pumpura eposs. Šī grāmata sākas tur, kur eposs beidzas. Lāčplēsim izdodas izdzīvot un tikt no upes ārā. Tomēr viņš ir zaudējis savu spēku, jo ausis nocirstas un nākas samierināties ar to, ka viņš ir tikai parasta cilvēka vērtē. Nedaudz atguvies, viņš nolemj uz Lielvārdi atpakaļ nedoties. Ko gan viņš tur darīs – vadonis bez spēka? Tādēļ tiek nolemts apmesties uz dzīvi Dziļajā mežā. Tomēr pa ceļam uz savu jauno mītnes vietu Lāčplēsis satiek Rūsiņu – pusaugu zēnu, ar kuru dzīve apgājusies vēl trakāk kā ar Lāčplēsi. Tas liek viņam saņemties un turpināt savu cīņu pret jodiem, velniem un vācu bruņiniekiem. Un kas zina, iespējams, atgūt savu zaudēto spēku.

Lasot šo grāmatu es iemācījos sev ļoti nozīmīgu lietu. Nekad, nekad nelasi priekšā četrgadniekam grāmatu, kuru pats pirms tam neesi lasījis un kura domāta vienpadsmitgadniekam. Nav jau tā, ka viņš nebūtu dzirdējis brāļu Grimmu pasakas, bet nu šī, manuprāt, pārspēja pat tās. Ja jums liekas, ka Troņu spēles ir asiņains pasākums, tad, domāju, šī grāmata pārsitīs pat to. Vismaz sākumā noteikti. Tādu pēc pirmajām nodaļām man nācās iesaistīties diezgan smagā sarunā ar savu dēlu par nāvi, slepkavībām, vecāku zaudēšanām. Beigās novienojāmies, ka grāmatu turpināsim lasīt pēc pāris gadiem.

Sen nebiju lasījis bērnu grāmatas, un bija jau piemirsies, cik tās ir asiņainas, ja balstītas uz pasakām. Arī šajā ne nodaļa nepaiet bez kādas slepkavības vai izkaušanās. Nav jau tā, ka viņa propogandētu vardarbību. Cilvēki cīnās pret apspiedējiem un izmanto tādus pašus ieročus, kā viņu pretinieki. Ja tā padomā, lielākā daļa pasaku ir tieši tādas. Kur nu vēl runāt par maniem iemīļotajiem sengrieķu eposiem. Šeit viss ir kategorijās melns un balts, to nosaka mērķauditorija, kurai šāda pasaules uztvere vēl ir dominējoša. Arī beigas ir absolūti skaidras bez nekādām „ja nu”. Un Rūsiņš, protams, ir tēls, ar kuru puišelis labprāt identificēsies. Kuram gan nepatīk būvēt mežā zaru būdas, cīnīties pret mošķiem un šaut ar loku?

Kopumā grāmata, lai arī nav izcila, bet atzīstama par labu. Domāju, ka desmit gadu vecumā to būtu labprāt izlasījis un pēc kāda laika pārlasījis. Un nevajag satraukties par asinīm līdz ceļiem, kas sastopamas bērnu grāmatās, bērni ir pietiekoši gudri, lai atšķirtu izdomāto no realitātes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Piesmietais karavīrs by Aivars Kļavis

Piesmietais karavīrs

Ar šīs grāmatas izlasīšanu būšu pabeidzis vienu no šā gada mazajiem mērķiem. Proti, izlasīt visu ciklu “Viņpus vārtiem”. Par šo iespēju esmu pateicīgs Zvaigznei ABC, kas ir šo ciklu pārizdevusi. Ciklā ietilpst veselas četras grāmatas: “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis”, “Piesmietais karavīrs” un “Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Šīs grāmatas notikumi noris XX gadsimtā. Centrālais tēls ir kāds Augusts Miķelsons. Augusts ir parasts latviešu puika, tēvs bērnībā gājis bojā jūrā. Patēvam un mātei nevajadzīgs, un tādēļ revolūcija un Sarkanie strēlnieki viņam šķita īstā izvēle. Pārliecināts komunists un kā jau īstam latviešu strēlniekam pienākas, pavēlēm klausa bez ierunām. Augusta dzīve nebūt nav viegla, tomēr viņš pats tādu izvēlējās un nodzīvoja. Viņš nepievienojās Gothardam un Tomasam Šulcam, lai nodarbotos ar netiešu latviešu vēstures ietekmēšanu. Tā vietā ņemaktīvu dalību revolūcijā, pilsoņu karā  un revolūcijas ienaidnieku iznīcināšanā. Kā jau ierasts, ir arī sekundārās sižeta līnijas – Latvijas valsts dibināšanas notikumi, Livonijas pēdējā kauja un Reiņa Kaudzītes pēdējās dzīves dienas.

Vēsturisku romānu ciklu, kas aptvertu kādas tautas vēsturi, nemaz nav tik viegli uzrakstīt. Standartā tiek izmantots paņēmiens, kur tiek aprakstīta kādas dzimtas liktenis uz vēsturisku notikumu fona. Šajā ciklā autors necenšas iebāzt visus notikumus kādas dzimtas rāmjos. Būtiskākie Latvijas vēstures veidotāji gan laiku pa laikam parādās, bet viņi nebūt nav cikla galvenie varoņi. Cikls vairāk ir daudzu epizožu apkopojums, kuri savā starpā ir visai brīvi savienoti, un šis vienojošais faktors ir Skultes apkārtne.

Tā jau ir arī īstajā vēsturē, to rada visi cilvēki kopā, katrs ar savu dzīvi un darbiem. Katrs no tiem kopā veido vēsturi. Vēsturi neraksta lieli vīri ar saviem lēmumiem un runām, tiem lielākoties ar vēsturi nav nekāda sakara. Vienkārši (nākotnes vēsturniekiem) ir vieglāk tiem pakārtot notikumus un faktus, lai radītu gludu, nepārtarauktu  un šķietami loģisku vēstures izklāstu. Tīri vai brīnums, ka autors nav padevies gadsimta sākumā valdošajam nacionālpatriotismam un kā savu centrālo tēlu izvēlējies pārliecinātu komunistu, kas gatavs darīt visu revolūcijas labā. Pārliecinātā komunista tēls man bija visai interesants, savulaik mans vecvectēvs ar bijis strēlniekos un arī piedalījies ”Ļeņina sargāšanā”. Ko viņš īsti tur darījis gan nezinu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nudien viens labs vēsturisks romāns. To pašu var teikt arī par visu ciklu kopumā. Jā, te nav latvieši – paņēma stroķus un gāja pret vāciešiem, krieviem cīnīties, bet ir parastu cilvēku dzīves un mēģinājumiem izdzīvot bada, kara un mēra laikos.

%d bloggers like this: