Navigate / search

Adiamindes āksts by Aivars Kļavis

Adiamandes āksts

Pirms kāda gada izlasīju cikla “Viņpus vārtiem” grāmatu “Ceļojošā cirka gūstekņi”. Izrādījās, ka tā bija cikla pēdējā un noslēdzošā grāmata. Tagad uzzinājis, ka cikls tiek pārizdots, nolēmu izmantot iespēju un izlasīt arī pirmo grāmatu. Tā ar Zvaigznes ABC gādību „Adiamindes āksts” nonāca manos nagos.

18. gadsimts. Latvijas teritorijā notiek kārtējā lielā pārdalīšana. Plosās mēris un sveši karaspēki. Zemnieki ir spiesti pamest savas mājas un glābties mežā. Mežā netālu no Adiamandes tad arī piedzimst Gothards, kuru vēlāk visi sauks par Adiamindes Ākstu, bet kurš patiesībā būs noteicējs visā Skultē.

Grāmatas galvenais stāsts ir par Gothardu, parastu zemnieku ļaužu dēlu, kurš kļuvis par galveno padomnieku muižniekam un tirgotājam fon Šulcenam. Šulcens savā dzīvē ir sasniedzis visu, ko varējis, iekļuvis Rīgas rātē, veiksmīgs tirgotājs, lielu zemju īpašnieks, tikai ar ierakstīšanu muižnieku matrikulā viņam nekā nevedas. Gothards ir tas, kas viņam palīdzēs tur iekļūt. Bet Gotharda lielais dzīves uzdevums nebūt nav panākt viena bagāta tirgoņa ierakstīšanu muižnieku reģistrā, viņa uzdevums ir panākt, lai kāds ierobežo Vidzemes muižnieku patvaļu pret saviem zemniekiem.

Papildus vēl ir stāsts par reiz bijušo Metsepoli, vienu no pēdējām neieņemtajām Vidzemes pilīm, kura vēl kādu laiku spējusi diktēt noteikumus sev pakļautajā teritorijā un par vēlāko šo zemju nomnieku Sanderu Pernefogelu.

Lasot grāmatu rodas priekšstats par latviešiem kā diezgan nesaticīgu tautu, kurai galveno kārt rūp, lai kaimiņam neklātos labāk par viņu. Tos, kas dzīvē izsitušies, viņi īpaši neciena, ne jau par velti Gothards tiek saukts par Ākstu. Protams, tikai aiz muguras. Kā uzskata paši latviešu zemnieki, viņiem ir vienalga, kurš ir saimnieks, galvenais, ka tas nav vietējais. Te velkamas arī paralēles ar Sanderu Pernefogelu, kurš savulaik esot bijis aplam švaks savu īpašumu apsaimniekotājs. Kādēļ? Tādēļ, ka bijis cēlies no pašu vidus, tas nekas, ka skolojies Vācijā un kļuvis bagāts. Neviens viņu neciena, līdz brīdim, kad viņš sāk pielietot spēku. Diplomātija tiek vērtēta kā vājuma pazīme, spēks kā laba saimnieka atribūts. Šķiet, ka šī latviešu uztveres īpatnība cauraudīs visus tetraloģiju. Kaut kas līdzīgs bija sastopams arī grāmatā „Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Es gan personīgi šim autora viedoklim nepievienojos un uzskatu, ka tas varbūt tāds veidojies, lai paironizētu par latviešiem kā tādiem. Izceļot savstarpējo nenovīdību un nepieciešamību pēc īsta saimnieka kā galveno vēstures virzītājmotīvu.

Par pašu vēsturi un tās veidošanos man gan autoram jāpiekrīt. Nav tādu valdnieku, kas plāno ko darīt, lai rīt mēs nonāktu tur. Visa vēsture sastāv no vienas vienīgas ikdienas, kur notikumus veido nevis ģeniāli plāni, bet parasti ikdienas darījumi un aizvainojumi. Kā ironiski izsakās Šulcens, runājot par Kalendāra nemieriem:

„Visa pagātne ir pilna ar tādām iepelējušas, sālītas cūkgaļas mucām. Pareizāk sakot, visa pagātne no tādām mucām vien sastāv.”

Cilvēkiem jau nepatīk lasīt par vēsturi kā sīku savstarpēju kašķu kopumu, kas laiku pa laikam rada kādu globālāku uzplaiksnījumu. Cilvēkiem patīk lasīt par lielām idejām, tautas vispārējo noskaņojumu kādā jautājumā un virzīšanos uz gaišo nākotni, gudru cilvēku lēmumu iespaidā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, noteiktu lasīšu arī turpmākās daļas. Bonusā grāmatas beigās ir aprakstījis savā darbā izmantotās vēstures liecības, faktus un avotus. Tā teikt, lai izdomātais nesajaucas ar realitāti.

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

Sarkanie bērni by Inga Žolude

Sarkanie bērni

Kaut kad pasen uzzināju par šādu rakstnieci no Lasītājas, tad izlasīju viņas ierakstu Kultūras dienā par lasītājiem, kas māk lasīt un tiem, kas nav tik inteliģenti (nu tie ar intelekta neizkropļotajām sejām). Sākumā apvainojos: viss, nelasīšu tādu rakstnieci, izrādīšos vēl neinteliģents. Gāja laiks, un izštukoju, ka vajadzētu tomēr kādu no viņas daiļdarbiem izlasīt, gāju uz grāmatu bodi un izdarīju to, ko nekad nevajag darīt – izlasīju anotāciju uz grāmatas vāka. Izklausījās interesanti – Francija, sešpadsmitais gadsimts, bāreņu patversme, domāju, jāņem tik ciet.

Grāmatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā par bāreņu patversmi Parīzē bija daudzsološa. Uzrakstīta īsti Philippe Ariès garā. Bērni mirst tik ātri, ka pieaugušajiem nav vērts viņos investēt savas emocijas un izturēties pret viņu nāvi un ciešanām vienaldzīgi. Sāka jau šķist, ka būs aizraujošs Dikensa klons, bet nekā, viss beidzās jau otrā nodaļā.

Otrā līnija ir par trīs sieviešu – Mārītes, Liesmas un Nadjas likteņiem. Viņu dzīves vieno tas, ka pasaulē tās ir nākušas visai neierastā veidā. Nadju atnesis stārķis, Mārīte atrasta kāpostos un Liesma ir piedzimusi sievietei, kas varbūt nemaz tāda nebija. No šiem stāstiem tad arī sastāv lielākā grāmatas daļa.

Trešā līnija mums vēsta par kādu bērnudārzu, kurā mācās Sarkanie bērni. Viņi visi savā ziņā ir īpaši, jo tie nav parasti bērni, viņi vēl nav novienādoti padarīti par viendabīgiem pelēkiem līdziniekiem. Šķiet gan, ka tas nav uz ilgu laiku.

Te nu sekos SPOILERI (MAITEKĻI latviski) tālāk izlaidiet, ja nevēlaties uzzināt grāmatas saturu (tas gadījumam, ja kāds šo ierakstu lasa).  Jāpiezīmē, ka grāmata bija labāka nekā biju gaidījis. Tēli izstrādāti labi, un rodas priekšstats par tiem kā dzīviem cilvēkiem. Visas trīs ir dzīvē apjukušas sievietes, kas izaugušas tādā kā māju inkubatorā, vecāku mīlētas un ar skarbo realitāti saskaras tikai aizbraucot uz lielpilsētu. Izrādās, ka viņas absolūti nav piemērotas īstajai dzīvei. Te gan nepiemērotība ir visai klišejiska. Meitenes satiek nepareizos vīriešus, tie noved šīs no pareizā ceļa. Lai pasargātu vecākus no rūgtās patiesības, tiem tiek melots. Skaidrs, ka labi tas beigties nevar.

Grāmatu izlasot radās priekšstats, ka visas pasaules nelaimju cēloņi ir tieši vīrieši. Viņi paved jaunas meitenes, pataisa tās par narkomānēm, krāpj, neatzīst savus bērnus un pārvelk savā pusē vecākus. Un galvenais ir, ka iespējas kaut ko labot arī nav pārāk lielas, visa viņu dzīve ir nemitīga bēgšana no saviem pāridarītājiem un peldēšana pa straumi. Nezinu, varbūt no sievietes perspektīvas pasaule tāda arī ir.

Tagad par to izdzīvošanu par spīti. Ja godīgi, tad neredzēju, kur te būtu tas spīts, kas liktu izdzīvot. Nadja, kļūst par narkomāni un velk savu eksistenci kādā pritonā līdz dabū nekvalitatīvu preci un tiek ievietota atveseļošanas klīnikā. Mārīte ir medmāsa, kura noprecējusi dakteri, kas nevar paiet garām nevienam sievišķim, dzīvo tīri sakarīgu dzīvi, piepelnoties pārdodot kandžu un apstrādājot pritona iemītniekus. Liesma, vientuļā māte, kura baidās no sava vīra un par savu slimo bērnu. Vispār jau no vīra vairāk nekā par bērna dzīvību. Dzīves nav diez ko izdevušās un nebūt nelīdzinās tai laimības saliņai, kur aizvadīta bērnība, tomēr daļa vainas ir arī viņās pašās, jo problēmas risinātas netiek, tiek vienkārši dzīvots tālāk, jo cerība mirst pēdējā. Nāktos vēl piebilst par vārda ‘sarkans’ lietojumu, tas te ir ļoti daudz ielikts daudzās alegorijās un visās iedomājamās interpretācijās. Tā kā cilvēkam, kuram patīk noņemties ar dziļākas teksta jēgas analīzi, te pietiks ilgam laikam, pētot šī simbola tiešo un pārnesto nozīmi.

Grāmatai liktu 7 no 10 ballēm, patiktos, ja šo sieviešu dzīvesstāsti pašos pamatos būtu nedaudz daudzveidīgāki , ir jau labi uzrakstīti un motivācija ar’ izklāstīta. Skaidrs jau, ka viņas nav no šīs pasaules, kurš tad ir. Bet gribējās redzēt viņās vairāk cīņassparu un vēlmi būt noteicējām pašu dzīvē nevis atskatīšanos pār plecu uz vecajiem labajiem laikiem, kad par viņām rūpējās vecāki. Bet nu neskatoties uz iepriekš piesaukto, domāju, ka ar laiku izlasīšu vēl kādu autores darbu.

Viestura zobens by Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

Viestura zobens

Ilgus gadus nebiju lasījis latviešu vēsturiskos romānus, kaut kā piemirsās, neatlika laika. Nu ir laiks atgūt nokavēto, nesen izlasīju „Ceļojošā cirka gūstekņus” , nu pienāca laiks „Viestura Zobenam”, kur dabūju ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību.

Grāmatas darbība noris 1219. gadā. Zemgaļu valdnieks Viesturs ir nonācis grūtas izvēles priekšā. Viņš pirms sešpadsmit gadiem ar vāciem noslēdzis miera līgumu, un tas arī tapis ievērots. Bet nu laiki ir mainījušies – vāciešu ir kļuvis vairāk, viņi sāk atcerēties, ka līgums ne tikai paredz mieru, bet arī palīdzību karošanā. Viņa kaimiņi kurši savukārt baidās no dāņu uzbrukuma un meklē iespējas noslēgt militāras sadarbības līgumu. Arī pašā Zemgalē nav vienotības, Mežotnes valdnieki ir nosvērušies vāciešiem par labu un gatavi pat pieņemt kristietību.

Šādā visai sarežģītas situācijas fonā noris grāmatas notikumi. Grāmata sākas ar visai traģisku ziņu -Viestura dēls un mantinieks  Alnis tiek nogalēts un nākas meklēt jaunu. Par jauno mantinieku tiek izvēlēts māsasdēls Naris. Kopumā dzīve Zemgalē tiek pasniegta tādā idealizētā pagātnē. Vīri dūšīgi, ja vajag, arī vareni karotāji, sievas čaklas. Visi daudzmaz draudzīgi, bet ārpus savas teritorijas īpaši neceļo. Paēduši ir visi, laiku pa laikam jau uzbrūk kādi sirotāji, bet nekas nopietns. Skaidrs, ka viss tā tiek pasniegts tādēļ, lai dramatizētu nākošos vēstures pavērsienus, pēc kuriem Latvijā vairs nebūs neatkarīgu ķēniņvalstu un visu pakļaus svešzeminieki.

Viestura zobens savukārt ir paša Viestura simbols un neatņemama viņa kā valdnieka sastāvdaļa, tas ir spējīgs ievest viņu gan tumsā, gan gaismā. Viņu kopā ar visiem pavalstniekiem. Ja zobena īpašnieks būs vājš, tas viņu pakļaus un izdarīs pa savam. Pašu zobenu Viesturam izsniedzis vietējais Zintnieks, kurš pēc vietējo nostāstiem ir praktiski nemirstīgs.

Grāmata man atgādināja bērnu dienās lasītos stāstus par seno Latviju un tās iedzīvotāju piedzīvojumiem. Sarakstītā vienkāršā valodā, izmantoti diezgan daudz vecvārdu, lai piešķirtu stāstam senatnīguma noskaņu. Tā kā laiks ir pagājis diezgan daudz, tad autoram ir bijušas atraisītas rokas un fantāzijai ļauta vaļa. Jāatceras, ka tā ir daiļliteratūra, kurai par pamatu ir ņemtas Indriķa hronikas, bet nekas vairāk. Manuprāt, autors ļoti labi parāda tā laika Latvijas iedzīvotāju sašķeltību. Katrs pats savas sētas saimnieks, mīl uzbrukt kaimiņiem vai to uzmest. Visi vairāk vai mazāk ir iegrimuši savstarpējās ķildās, un īstermiņa mērķu sasniegšanai ir gatavi uz jebko. Stratēģiskas domāšanas faktiski nav, un Viesturs ir Zemgales pēdējā cerība.

Gribējās jau, lai autors uzraksta par vēl kādiem pāris gadiem. Par sliktu nenāktu, ja autors aprakstītu arī parasto ļaužu dzīvi, saprotu jau, ka tiek risinātas lielas lietas, un tur parastam baurim nav ko līst. Bet gribējās nedaudz vairāk uzzināt par to ekonomisko pamatu, kas Viesturam ļāva īsā laikā sapulcināt pārsimts karavīrus. Šie karavīri savukārt spēja stāties pretī vāciešiem.

Kopumā laba pamācoša un nedaudz patriotiska grāmata, kas pievēršas vienam konkrētam Latvijas vēstures posmam. Lieku 8 no 10 ballēm. Un nevajag aizmirst, ka Viestura ordenis ir nosaukts par godu šim Viesturam, kas 1219. gadā uzsāka cīņas pret vāciešiem. Ja gribas izlasīt vēsturisko avotu, tad ieteiktu 23. nodaļu no Indriķa hronikas.

Ceļojošā cirka gūstekņi by Aivars Kļavis

Ceļojošā cirka gūstekņi

Sen nebija lasīts nekas no latviešu daiļliteratūras. Tik sen, ka savā blogā nav neviena latviešu daiļliteratūras darba, kas būtu izlasīts un aprakstīts. Nolēmu laboties, un sadarbībā ar Zvaigzni ABC manos nagos nonāca “Ceļojošā cirka gūstekņi“. Šī grāmata tiek saukta par intelektuālo vēsturisko romānu. Nospriedu, nezinu kā ar to intelektuālismu, bet par vēsturi, tas ir labi.

Dabūju grāmatu un sev par šausmām atklāju, ka tā ir tetraloģijas ceturtā pēdējā daļa. Lai man autors piedod, bet es tiešām nezināju, kas sarakstītas vēl trīs. Grāmata par laimi ir lasāma arī kā atsevišķs stāsts, tas gan nedaudz nogriež vienu no viņas izprašanas dimensijām, bet par to vēlāk.

Grāmata sevī aptver Latvijas vēstures posmu no Ulmaņlaikiem līdz divtūkstošajam gadam. Lielāku akcentu liekot tiešu uz Padomjlaiku sākšanos un Otro pasaules karu. Uz notikumiem mums tiek piedāvāts skatīties no dažādu varoņu skatupunktiem. Centrālais tēls ir kāds Jānis Briedis. Trešais tēvadēls, kas piedzimis, bet nevienam arī nav bijis īsti vajadzīgs. Bērnībā audzis piesiets pie galda kājas, mantojums nepienākas, labi, ka tēvs apsolījis nodrošināt izglītību. Tomēr Padomju armija un karš sagrauj viņa un viņa tuvinieku cerības uz nākotni. Nav jau nekas unikāls, ar visiem tā bija. Jānim nākas doties karā, pabūt izsūtījumā, celt aparatčikiem dāčas. Vienu vārdu sakot, dzīvot savu dzīvi.

Papildus mēs vēl varam iejusties Kārļa Ulmaņa ādā, kad šis saprot, ka krievi ir viņu apmānījuši un to, ka uz nekādu Šveici vis viņš vairs nebrauks. Ļoti patika Kaupo un bīskapa Alberta stāsti. Varētu teikt, ka Kaupo autors ir sarakstījis tādu kā apoloģiju mēģinot parādīt, ka Kaupo jau nekāds tautas nodevējs vis nav.

Visi šie stāsti var kalpot kā ironiski latvieša dabas uz āru izvilcēji. Jau bīskaps Alberts atzīmē, ka latviešiem galvenais nav kaut kāds mērķis vai aprēķins. Viņi darbojas darbošanās pēc, uz priekšu neskatīdamies un savu darbību sekas neizvērtēdami. Un to, ka īstenam latvietim pēc būtības visi ir ienaidnieki, bet kaimiņš ir vislielākais. Viņam piebalso arī Teodorihs:

“Mans kungs, tu šai zemē ne to vien piedzīvosi. Viņu rīcība it bieži ar prātu ir pilnīgi neizskaidrojama. Vēl vairāk – reizēm man šķiet, ka vairāk viņi vadās no savām iedomām un pieņēmumiem nekā skaidri redzamām likumsakarībām. Tāpēc neviļus nākas secināt – vairāk par cēloņiem un sekām tos interesē pati darbošanās.“

Ja būtu izlasījis arī iepriekšējās grāmatas “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis” un “Piesmietais karavīrs”, tad, iespējams, dziļāk spētu izprast epizodisko Kuprīša un Vecā vīra tēlu parādīšanos šajā grāmatā. Viņi nav slikts veids, lai stāstā iepītu kādu labu novērojumu no malas vai pazīmētos ar trāpīgu izteicienu.

Vispār jau grūti uzrakstīt tādu vēsturisku romānu par pagātni, kas ir salīdzinoši netāla. Autoram iespējas izvērsties ir visai minimālas, jo viss tak ir piedokumentēts un visiem zināms. Tādēļ variācijas par tēmu ir iespējamas tikai ar paša varoņa dzīvi, bet arī noteiktos ietvaros. Tas viss grāmatu caurvija ar tādu tradicionālu atskatu uz Latvijas pērnā gadsimta vēsturi, kur galvenie notikumi jau zināmi, tik jāpaskatās, kā tajos klāsies mūsu varoņiem. Tādēļ nodaļas, kur aprakstīta kristietības ienākšana Daugavas krastos, man patika vislabāk.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un atzīstu par visai interesantu gabalu. Izlasījās vienā paņēmienā. Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.

%d bloggers like this: