Navigate / search

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Lopu ekspresis by Toms Kreicbergs

Lopu ekspresis

No šī autora darbiem man ir nācies lasīt tikai vienu viņa stāstu krājumu “Dubultnieki un citi stāsti”, pēc tā izlasīšanas cerēju, ka autors atspersies uz ko garāku par pārdesmit lapaspusēm, un manas vēlmes ir piepildījušās. Pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC man tika dota iespēja izlasīt Toma Kreicberga jaunāko darbu “Lopu ekspresis” pirms tā izdošanas. Starp citu, šīs grāmatas atvēršanas svētki būs 23. augustā. Grāmatu ilgi nemarinēju, un ķēros klāt pie lasīšanas uzreiz.

Pēteris – puika no Latvijas, kurš izsities līdz postenim kādā no lielajām Volstrītas investīciju bankām. Šķiet, ka visa dzīve ir vaļā, strādā, pelni naudu un nodarbojies ar savu hobiju – komiksu zīmēšanu. Taču dzīvē nekas nav vienkārši – ir kārtējā ekonomiskā krīze, un darbs bankā nudien nav īsti tāds, kādu Pēteris bija gaidījis. Laura ir Ulmaņlaiku meitene, kurai nākas pārciest izsūtījumu Krasnojarskā, jo tā nu ir sagadījies, ka viņas tēvs ir bijis Ulmaņa līdzgaitnieks. Pēteris ir Lauras mazdēls, un viņš ir nolēmis izstāstīt vecāsmātes stāstu komiksā.

To, ka grāmata nebūs zinātniskā fantastika, kā biju cerējis, es sapratu pēc pirmajām desmit lapaspusēm, bija gan vēl cerība uz kādu laika mašīnu, taču tā bija tikai sevis mierināšana. Bet tā man ir praktiski ar katru grāmatu, kad, izlasot tikai virsrakstu, es no autora sagaidu konkrētu stāstu, kuru vairāk vai mazāk esmu ekstrapolējis no autora iepriekšējās daiļrades. Tad es parasti savācos un sev ieskaidroju, ka autors jau stāsta savu stāstu, nevis piepilda kāda ilgas.

Bet nu pie pašas grāmatas. Laika mašīnas tur nebija, ja vien par tādu neuzskatām atmiņu. Toties ļoti labi bija aprakstīta jaunā Volstrītas darboņa ikdiena bankā. Pats jau nekad tādā institūcijā strādājis neesmu un spriest varu tikai pēc tā, cik pašam ikdienā nākas saskarties ar finanšu lietām, tā, kas augstskolā apgūts un izlasītajām finanšu tirgiem veltītajiem grāmatu plaukta metriem. Autors visnotaļ drosmīgi lieto industrijas slengu, un tā kā viņam pašam ir pieredze šajā nozarē, tad vietā. Var redzēt, ka ja ne Pēteris pats, tad vismaz apkārtējie saprot, par ko viņi runā. Tas radīja patīkamu Volstrītas autentiskumu. Varētu teikt, ka stāsta slānis, kas garāmejot pieskārās ekonomiskajai krīzei un tās cēloņiem, mani aizskāra vispersonīgāk. Tādēļ ļoti personīgi uztvēru tās lietas, kas, manuprāt, bija pārāk vienkāršotas (ar prātu sapratu, ka šī grāmata nav investīciju politika nestabilā makroekonomiskā vidē, bet sirdij jau nepavēlēsi), par terminu izskaidrojumiem zemsvītras piezīmēs, un dažiem citiem stāstam mazsvarīgiem sīkumiem.

Šis nav arī kārtējais stāsts par Volstrītas sabrukšanu, tādu jau ir simtiem, šis ir par cilvēka vēlmi atrast vietu dzīvē. Katrs pēc skolas beigšanas zina sajūtu – bet ko tālāk? It kā vajadzētu strādāt, bet ar ko? Daži izvēlas īstenot savus sapņu, bet lielākoties cilvēks meklē iespēju nopelnīt. Vēlams tā, lai nauda strādājot spētu kompensēt savus hobijus. Pēteris ir tāds. Sevi viņš uzskata par aktieri un ciniķi, ja ir mērķis, tad šādi to ir sasniegt visvieglāk, ir tikai jāsaprot, kas jāsasniedz. Pēteris ikdienā piedalās multimiljonu dolāru vērtu projektu izvērtēšanā un analizēšanā, saņem lielu algu, taču patiesu prieku viņam rada nevis sasniegumi darbā, bet tas, ka viņa komiksu lapas apmeklētāju skaits ir pieaudzis līdz simtam. Brīdis, kad kāds ir pamanījis viņa komiksus un uzrakstījis par tiem. Šāds novērtējums viņam dod lielāku gandarījumu par gaidāmo bonusu un šefu uzslavām. Taču kā īsts ciniķis viņš saprot, ka no sapņiem nepaēdīsi un tēlo vien tālāk, ka viņa darbs ir daļa no viņa sapņa. Protams, ir vēl mīlestība, sekss un nedaudz Latvijas.

Lauras stāsts ir krietni vien vienkāršāks. Par laikiem, kad aizbēgt no realitātes varēja vienkārši dzīvojot laukos un nelikties par to ne zinis. Taču tikai līdz brīdim, kad tā zaldāta formā tev nepieklauvē pie durvīm un nepavēl savākt mantas. Te mani sāka nedaudz uztraukt, vai kārtējo reizi nebūs jālasa kāds Sibīrijas stāsts. Tādus man ir nācies gan dzirdēt, gan lasīt vairumā, un šaubījos, vai vēl viena izlasīšana man spēs iedot ko papildus. Tomēr viss izvērtās savādāk, standartā cilvēki stāsta par savu dzīvi, un ir grūti paskatīties uz to no malas. Un autora izvēlētā lopu ekspreša līdzība šeit ir ļoti vietā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

 “Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. … Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci.

Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes.”

Lieku 8 no 10 ballēm. Visi mēs sēžam lopu ekspresī – vēlamies vai nevēlamies. Grāmatu var lasīt kā visnotaļ veiksmīga Volstrītas darboņa karjeras sākumu, kuram autora personīgā pieredze piedod papildus autentiskumu. Var lasīt kā kārtējo Sibīrijas stāstu un par to, kā sadzīvot ar padomju represiju mantojumu, par to kā tas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tai pat laikā labi tiek parādīts, ka Latvijas iedzīvotāji šajā bēdā nudien nav nekas unikāls. Var pavisam vienkāršotā veidā pafilozofēt kopā ar autoru par lielo baņķieru ētiku un rīcības motīviem. Par to, kā pasauli nevada gudri un viszinoši cilvēki ar mērķi, tā vietā ir daudz cilvēku, kas tikai dara savu darbu likuma ietvaros un ar savu vēlmi nopelnīt lieku dolāru apzināti vai neapzināti rauj bezdibenī visus pārējos. Nudien ir vērts izlasīt!

Zīmogs sarkanā vaskā by Jānis Lejiņš

Brāļi

Šo triloģiju man blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Baltais runcis. Jāatzīmē, viņš šogad bija vienīgais, kas neskopojās un uzdāvināja veselu grāmatu sēriju. Par šīs sērijas lasīšanu biju domājis arī agrāk, vienubrīd pat biju gatavs viņas nopirkt. Taču ibook vietnē par šīm grāmatām prasīja tādu naudu, ka varētu padomāt, ka tās ir nevis nesen izdotas grāmatas, bet oriģinālo Mozus baušļu akmens plāksnes. Pērnā gadā Depo papūlējās un izdeva grāmatas par demokrātiskām cenām, un tur es viņas arī nopirku. Nopirku gada sākumā, taču izlasīt sanāca tikai tagad. Sāka mocīt sirdsapziņa, cilvēki sadāvināja lasāmo, bet es vēl visu nemaz neesmu izlasījis.

Ar Jāņa Lejiņa romānu “Zīmogs sarkanā vaskā” Latvijas lasītājam tiek piedāvāts ļoti interesants darbs, kurā drosmīgi lauztas vairākas klišejas par Baltijas senvēsturi. Nav taisnība, ka no vēstures nevar mācīties. Paraugoties uz pagātni citādi, mēs taču mainām arī uzskatus par savu vērtību sistēmu, kas bieži vien maina arī mūsu domāšanu un rīcību.

Nolēmu izlasīt visas trīs  – Brāļi, Zobens un Rūnas un tikai tad rakstīt savas pārdomas pār tām. Grāmatas tomēr ir ļoti cieši saistītas savā starpā, lai būtu jēga izdalīt tās atsevišķi. Visu grāmatu notikumu centrā ir Tālavas valsts un tās ķēniņš Tālivaldis. Autors, strādājot pie grāmatas, ir pamatīgi izpētījis tā laika vēstures liecības un sniedzis tām savu interpretāciju. Šo grāmatu nudien neieteiktu uztvert kā vēsturisku patiesību. Vislabākais ir izlasīt grāmatas priekšvārdus, komentārus un pēcvārdus, lai saprastu, kur jāizdara attiecīgās korekcijas. Lai gan cilvēka smadzenes ir dīvaini iekārtotas, un arī man zinot, ka daļa ir fikcija, fakti neizbēgami sajauksies ar autora izdomājumu. Un tam par labu nāk arī tas, ka man dikti patīk autora latviešu senatnes interpretācija.

Ķēniņš

Grāmata ir sarakstīta pēc visiem alternatīvās senatnes (pastalnieku) žanra standartiem. Aptvertais laika sprīdis ir pārejas posms, kad beidzas viens no tautas Zelta laikmetiem, un viss rūpīgi koptais tiek iznīcināts, taču tiek dots apsolījums jaunam Zelta laikmetam, kas rādīs, ka Tālivalža un viņa ļaužu upuri nebūs velti. Latvija tiek parādīta nevis kā pusmežoņu apdzīvota mežaina zeme, bet gan kā teritorija, kurā atrodas daudzi valstiski veidojumi, ķēniņi kuri vajadzības gadījumā var sadot pa muti jebkuram naidniekam. Tādējādi apliecinot, ka ne jau par velti Baltijas teritoriju pakļaušanai bija jāizsludina krusta karš, kuru ar naudu balstīja tirgotāji, lai mūsdienu valodā runājot dabūtu labākus muitas tarifus. No otras puses Romas katoļu baznīcu dikti gribēja apsteigt Pareizticīgie ar Naugārdi priekšgalā, pasaule vēl nebija sadalīta pavisam un dalīt vari kā vēlies, bet ja sadalītais izrādīs pretestību netiks nevienam. Autoram pienāks uzslava, ka viņš uz visu baltu teritoriju pakļaušanu skatās globāli no Vatikāna līdz Konstantinopolei, ņemot vērā ekonomiku un tā laika tehnoloģijas.

Neiztiek jau arī bez misticisma. Laika vīrs ir tas, kas faktiski zina visus notikumus daudzus gadus uz priekšu, viņam Tālavas krišana jau ir noticis fakts. Taču viņi dzīvo nedaudz citā dimensijā, viņus vairāk satrauc senās zinības un to saglabāšana nevis pasaulīgās lietas. Laiki ir mainījušies daudzas reizes un viņi vienmēr ir atraduši veidu kā nodot tās tālāk. Autors viņus neizmanto kā superspēku, kas dotu vāciem pa zobiem un izglābtu Tālavu, šie vīri stingri pieturas pie savas funkcijas skatīties, lai valdnieki spriestu taisnu tiesu un ievērotu likumus. Tādēļ Pērkona vīri neslaktē visus pa labi un pa kreisi kā speciālo uzdevumu vienībai pienāktos, to gan nevar teikt par Neredzamajiem brāļiem.  Nu vēl jau ir Putnu cilts, tāda kā akmens laikmeta palieka, kurus joprojām nesatrauc pasaules notikumi, viņi vienmēr atradīs kur paslēpties, mežu ir daudz un ja kļūs pavisam slikti, varēs atgriezties savā pirmdzimtenē.

Rūnas

Lasot grāmatu var redzēt kā autors nespēj izvēlēties starp tēlu attīstību un notikumu aprakstu. Tēlu ir tik daudz, visi ir tik nozīmīgi, taču notikumi šajā laika periodā ar’ nebija mazāk. Autors acīmredzot izvēlējies nedaudz upurēt tēlus, lai iekļauties trīs grāmatu apjomā. Lejiņam pozitīvi, ka viņš neslimo ar grafomāniju, un viņam triloģija ir sanākusi kodolīga, nevis kā dažam labam iestiepta uz astoņām grāmatām, jo redz smalki jāapraksta katrs brauciens uz tirgu. Tādēļ tēli bija tādi “nelīdzeni”. Saprotu jau – gribējies parādīt visa puses visu motivāciju un plānus. Lielākoties gan viss ir „tip top”, bet vietām varoņa būtību pārņem viņa nestā ideja un rodas nesaskaņa starp tēlu iepriekš un konkrētā situācijā.

Grūti ir uzrakstīt grāmatu par notikumiem, kurus visi lielākoties zinām, ir grūti lasīt par Tālivalža cīņu zinot, ka viņam nemaz nav izredžu, ka viss kas mantots no tēvu tēviem dažu paaudžu laikā pazudīs kā nebijis un paliks vien pasakas un leģendas. Lieku 9 no 10 darbiem. Kāpēc ne desmit? Tādēļ ka to es pataupīšu kādam nākošajam autora lielajam darbam.

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

nezinama-latvija

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

Megalīti. Pasaule. Latvija by Valdis Segliņš

Megaliti

Šo grāmatu man vajadzēja tajā pašā brīdī, kad es to ieraudzīju. Staigāju pa grāmatu izstādi un uzdūros LU akadēmiskā apgāda stendam. Par šādu grāmatu neko nezināju, bet senie akmeņu mani vienmēr ir interesējuši, tāpat kā piramīdas un kartogrāfija. Finālā tiku pie veselām trīs grāmatām, un kā pirmo lasīšanai izvēlējos šo.

Monogrāfijā aplūkoti megalītu kultūras pieminekļi pasaulē un sniegts plašs pārskats par to daudzveidību un vēsturisko pārmantojamību. Atsevišķi apskatīti iespējamie megalīti Latvijā un kaimiņzemēs, kā arī pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt senatnē apstrādātus akmeņus. Izdevums iecerēts kā atbalsts turpmākos šādu pieminekļu meklēšanas un atpazīšanas pētījumos. Izdevums paredzēts vēsturniekiem, dabas un novadu pētniekiem, kā arī visiem, kas interesējas par aizvēsturi un tās pieminekļiem.

Runāt par aizraujošu sižetu šādā grāmatā būtu lieki. Viņu noteikti lasīs cilvēki, kurus patiešām interesē megalīti. Nu tādi kā es, kas ikdienā nenodarbojas ar pirmatnējo cilvēku kultūras objektu pētīšanu, bet kuriem ir vēlme uzzināt ko vairāk par šo tēmu. Grāmatai ir trīs daļas. Pirmā ir par megalītu klasifikāciju, var uzzināt ko nozīmē dolmens, menhīrs un ortostats. Uzzināt šo to par pirmatnējo cilvēku kultūru. Saprast, kāda perioda megalītiskās būves uzskatāmas par tādām. Kā pareizi klasificēt megalītiskās struktūras un to elementus. MAITEKLIS vienotas klasifikācijas pasaulē vēl nav. Daudz tabulu, pieminēti uzskatāmi piemēri izplatības areāli un citas vajadzīgas lietas. Varbūt tas nav grāmatas mērķis, bet gribējās arī uzzināt arī par megalītu konstruēšanas būvniecības tehnoloģijām, materiālu apstrādes paņēmieniem, liecībām. Garāmejot jau tas viss tika pieminēts, bet varēja būt vairāk.

Otrā daļa ietver sevī bagātīgi ilustrētu materiālu par visas pasaules megalītiskajām būvēm. Man atkarājās žoklis iedomājoties, kāds darbs ir jāiegulda atrodot objektu bildes, pievienojot aprakstus un visu sazīmēt kartēs. Kartes pietam ir no tās zortes, kuras mūsdienās gudri sauktu par infografikām. Šī sadaļa man noteikti palīdzēs plānojot ceļojumus, varēšu paskatīties, varbūt pa ceļam ir kāds megalīts, kuru apskatīt. Informācijas klāsts gan ir tik bagāts, ka ieteiktu lasīšanu izstiept uz pāris nedēļām. Citādi lasīšana kļūs nedaudz garlaicīga. Atzīšos godīgi, šajā sadaļā grāmata man nodrošināja labu iemigšanu vismaz trīs vakaros. Tu, cilvēks, lasi par Francijas megalītiem, pie sevis pukojies, ka toreiz esi tiem tik tuvu pabraucis garām, jo neesi par tiem neko zinājis. Un tad pēkšņi pamosties nakts vidū ar grāmatu blakus. Bet tas nav pārmetums autoram, tas ir brīdinājums lasītājam.

Trešā daļa ir par megalītiem Latvijā. Megalīti Latvijā! Man ar’ bija skeptisks skats uz šo lietu. Apziņā pat pēc pirmo divu daļu izlasīšanas tomēr paliek megalīts = Stonhendžs. Un kur tad mums tie Stonhendži ir! Es kaut kā pie savas mājas pļavā neko tādu neesmu manījis. Taču, kā izrādās, nevajag būt negausim. Liecības par megalītu kultūru Latvijā ir atliku likām. Jā, mums nav milzu piramīdas, un daļu no megalītiem nemaz nezinātājs nespētu atšķirt no parasta laukakmeņa. Tādēļ var diezgan smalki izlasīt par dažādu laikmetu akmeņu apstrādes tehnikām un datēšanas problemātiku. Domāju, ka nāksies vien aplūkot savas piemājas akmens kaudzes, kas zina, varbūt tur ar kaut kas megalītisks atrodas. Iedomājies tik, cik tas būtu vareni  – Gambijas megalīts! Es aiz laimes noteikti nokristu gar zemi. Latvijas megalītu problēma ir kristietība (savulaik pamatīgi papostījuši svētvietas), meliorācija (visu sastūma čupās), būvniecība (kurš gan skatās, ka labam akmenim ir apstrādes pazīmes), vēlme dekorēt dārzus ar akmeņiem (izvazā vēl saglabājušās megalītiskās struktūras). Tad nu pāri ir palicis šis un tas, kuru pie tam neviens nav pat pārāk pētījis. Un tad vēl ir tā viltus megalītu problēma, kurus sacepuši dažādi seno zināšanu adepti, kas mīl notecināt akmeņus ar parafīnu un izdomāt leģendas, kuras grābtas no zilas gaisa.

Tātad, ja interesē akmeņi, tad uz priekšu, neko labāku latviski neatradīsit! Grāmata ir īsta enciklopēdija. Lieku 10 no 10 ballēm, prieks, ka arī latviski izdod šādas specializētas grāmatas!

Jelgava 94 by Jānis Joņevs

Jelgava 94

Ar šīs grāmatas lasīšanu es esmu nokavējis jau vismaz gadu, To jau ir paspējuši izlasīt un savas pārdomas aprakstīt bez maz vai visi grāmatblogeri. Bet ko lai dara – ne visi vagoni vilcienā var būt pirmie, kādam ir jābūt arī pēdējam. Tā nu es vismaz uz kādu laiku būšu pēdējais.

Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib.

Uzrakstīt kaut ko oriģinālāku par „šis ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs latviešu literatūrā noticis” diez vai ir iespējams.

Sākot grāmatu lasīt es gan tā nedomāju, tiku līdz vietai, kur autors sāka rakstīt par Kurtu Kobeinu, nodomāju Jēzus vārdos: “Jāni un Tu arī!”. Grāmatu noliku malā uz pāris nedēļām un cītīgi domāju, kā rīkoties tālāk. Lai tiktu pie grāmatas man nebija tā vienkārši – ieej veikalā un nopērc. Nekā, man veikalā paziņoja, ka viens eksemplārs esot vēl gan, bet tas esot atlikts. Es neļaunojos un neveiksmīgi apmeklēju vēl pāris Rīgas grāmatnīcas. Nekā! Man ieteica neuztraukties un pagaidīt līdz to izdos vai atvedīs atkal. Ja gribot, varot pasūtīt, un tad to atvedīs no Daugavpils. Bet ja nu Daugavpilī arī kādam šo grāmatu vajag tāpat kā man, vai man ir tiesības viņam to vienkārši tā atņemt? Nolēmu gaidīt un pie reizes aktīvi meklēt. Pagāja nedēļa un šķita, ka šī grāmata ir tāds Lovecraft Nekronomikons, par kuru visi runā, bet kuru neviens nemaz nav redzējis. Un tad vienu dienu iegāju grāmatbodē un ir, lieki piebilst, ka tagad viņa ir atrodama visur! Šis ilgais grāmatas dabūšanas process mani bija grāmatai pietuvinājis, un tādēļ nespēju viņu vienkārši aizvest uz laukiem. Sak, te iekuram, autors Kobeinu ar bisi pieminēja, tāpat kā simtiem amerikāņu autoru to jau reiz ir darījuši. Tādēļ izlēmu tomēr lasīt. Un labi vien bija, jo varu derēt, ka ellē būs speciāls katls tieši tiem, kuri šo grāmatu nebūs lasījuši.

Nākotnē, pēc gadiem simts, šī grāmata būs ieguvusi pozīcijas obligātajā latviešu literatūras grāmatu sarakstā. Tad varbūt skolēni pukosies par viņu tāpat kā tagad par Zaļo zemi, bet tas būs vēlāk. Tagad grāmata ir īstajā vietā, laikā un par īsto laiku. Mani kā trīsdesimtgadnieku, kuru metāls nekad nav interesējis (biju tehno piekritējs, arī tagad rakstot aprakstu par grāmatu man fonā skan Dr. Alban), un par Kobeinu kā kultūras ikonu man vienmēr ir bijis nospļauties, šī grāmata paņēma savā varā. Tik perfektu deviņdesmito gadu attēlojumu es vēl nekad nebiju piedzīvojis, ja nu vienīgi pašos deviņdesmitajos, izdzīvojot tos reālajā dzīvē. Autoram ir talants pateikt būtiskāko un atgriezt lasītāju pagātnē. Arī manā dzīvē RBS topam, lai arī cilvēkam no laukiem, bija liela nozīme. Ko gan citu cilvēks pēc lopu sakopšanas piektdienas vakarā lai dara? Un, kad vēl mani kāda grāmata ir atgriezusi brīdī, kad es no avīzes visos sīkumos lasu par Jelgavas cietumnieku masveida bēgšanu? Par šaubīgā šņabja pudeli ar iesauku Ķirzakas smaids, kuru tā sauca, jo bija aprakstīta ar tādu pašu dīvainu fontu kā tajā seriālā? Pareizi, nekad! Uz visu šo atmiņās aizdzenošo sīkumu fona patiesībā ir vienalga, vai grāmata ir par metālu vai par histerēzes cilpu. Lasītājs uzreiz sajūt, ka grāmata ir rakstīta tieši viņam. Šie atmiņu fragmenti ir tik līdzīgi paša dzīvē izdzīvotajam, šķiet, ka bišķi jau te rakstīts arī par manu dzīvi.

Bet ne jau tas ir vienīgais autora nopelns, ticami atstāstīt vēsturi un labi lietot valodu. Nē, grāmata bonusā ir arī vēstījums par visnotaļ specifisku subkultūru un pusaudžu mēģinājumiem būt atšķirīgiem. Neizaugt tādiem kā visiem, palikt pašam. Vēlams visu dzīvi. Dažiem tas izdodas, dažiem – ne. Kaut kā kļūstot vecākam, alternatīvums izplēn, un cilvēks attopas ar ģimeni bērniem un suni, tā arī nesapratis, kur un kad viņš zaudējis savu alternatīvo dzīves veidu. Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, ko tad iegūstam no šīs dumpošanās un alternatīvā dzīves veida meklēšanas? Viņaprāt ,tie ir draugi uz visu mūžu, kas tevi sapratīs kā neviens cits jebkurā dzīves brīdī. Neskatoties uz to, ka pēc tam satiksi viņus tikai pāris reizes mūžā. Protams, tie kuriem metāls sirdī ir bijis vai vēl ir dzīvs, ir pieejams vēl vesels slānis, kas veltīts metālam un metālistu subkultūrām Latvijā un pasaulē vispār.

Lieku 10 no 10 ballēm. Perfekta grāmata. Novēlu autoram, lai viņam izdotos rakstīt tā vēl un vēl! Lasīšanai paralēli ieteiktu tukšot Hektora pudeli (Ķirzakas smaidu jau tagad būs nereāli dabūt) aizgājušo laiku izjūtu radīšanai. Iesaku izlasīt visiem, kuriem pusaudžu gadi iekrita deviņdesmito vidū.

Dievs. Daba. Darbs by Anna Brigadere

Photo 22.03.14 09 15 22

Šo grāmatu izlasīju tikai pateicoties faktam, ka biju publiski nosolījies grāmatu izlasīt, ja tā nokļūs Lielās lasīšanas Top 100. Grāmata simtniekā iekļuva, un es nolēmu izlasīt grāmatu, kura pamanījusies iekļūt daudziem cilvēkiem mīļākās statusā. Blogā komentāros man Fledis apskaidroja, ka šajā gadījumā neskaitīsies tikai Anneles stāstu izlasīšana. Tas, cik noprotu, ir tāds PSRS laiku cenzūras kondensēts triloģijas pirmās daļa izvilkums. Tika pieņemts lēmums lasīt visu triloģiju: “Dievs. Daba. Darbs”, “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā”.

Annele pēc būtības ir pati autore, kas grāmatā atstāsta, apraksta savas bērnības un pusaudžu gadu spilgtākos notikumus. Annele kalpu ģimenes jaunākā atvase, tēvs un māte par savu likteni nesūrojas un darba nebaidās. Darba tikums tiek audzināts arī meitai jau no mazām dienām. Un, teiksim godīgi, perspektīvā Annelei nekas dzīvē spožs nespīd. Te nelīdzēs ne gaišā galva, ja nav naudas un laika, lai bērnu laist skolās, tad nekas cits te nelīdzēs. Annelei ir bagātīga iztēle, labas novērošanas spējas, cieņa pret dabu un nedaudz paļāvība uz Dievu. Katru grāmatas nodaļu var lasīt kā atsevišķu stāstiņu. Grāmata uzrakstīta pārsteidzoši mūsdienīgā un, nebaidīšos teikt, skaistā valodā.

Sākumā grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka biju nosolījies to izlasīt. Bet lasīšanas gaitā domas par grāmatu man mainījās, un atzinu to par visai lasāmu grāmatu. No sākuma kaitināja uzsvērtie, poētiskie dabas apraksti, runāšanās ar dabu reprezentējošajiem objektiem un subjektiem. Anneles pašas bērnības stāsti mani īpaši neaizrāva. Nenoliedzami, uzrakstīts labi, bet man kā lauku bērnam tā dabas apjūsmošana šķita nedaudz dīvaina. Bet ej nu sazin, kā Ulmaņlaikos cilvēki uz to skatījās.

Tomēr daži labi grāmatas stāstiņi, kas ļauj paskatīties uz sabiedrības iekārtu un vēstures notikumiem Anneles kontekstā ir lasīšanas vērti. Piemēram, par gripas epidēmiju un tās sekām Latvijas teritorijā. Par mazturīgo atbalsta tīklu, pienākumiem un kārtību. Par žīdu vietu tā laika sabiedrībā kā informācijas avotu un tirdzniecības nodrošinātājiem. Par kārklu vāciešiem un to mēģinājumiem izkalpoties kungu acīs. Šādas informācijas drumstaliņas mani motivēja lasīt grāmatu tālāk un gūt nelielu ieskatu mūsu senču dzīvē gadsimtu senā pagātnē (labi ap 140 gadus atpakaļ).

Pozitīvi ir arī tas, ka sieviete – cietēja, šīs grāmatas sarakstīšanas laikā vēl nebija tik uzsvērts tēls kā mūsdienu literatūrā, lai gan aizmetņi jau novērojami. Te šī lieta tiek uzskatīta par pašsaprotamu, un neviens par to īpaši neiespringst. Tāds jau to māšu, sievu un meitu liktenis Latvijā ir.

Šo grāmatu es diez vai vairs kādreiz pārlasīšu, taču izlasīšanu nenožēloju, tagad varēšu proponēt, ka Anneles stāsti ir tikai triloģijas pirmā daļa, un obligāti jālasa visi trīs, citādi var padomāt, ka grāmata tikai par pasauli ar maza bērna acīm vien ir.

Grāmata izrādījās tīri tā neko. Vai es viņu liktu sev par mīļāko darbu? Nē! Par daudz fatālisma un peldēšana pa straumi, tie gan bija tādi laiki. Arī uzstādījums –  kapā kamēr elpo, meklē prieku dabā un paļaujies uz Dievu mani īpaši neuzrunā. Lieku 7 no 10 ballēm.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi by Viktors Ivbulis

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi

Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās  populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.

Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.

Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.

Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.

Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.

Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.

Latvijas neatkarības karš 1918.-1920. by Juris Ciganovs

Latvijas neatkarības karš

Ap astoņpadsmito novembri nolēmu nedaudz izglītoties Latvijas neatkarības karu vēsturē. Uz to mani pamudināja izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotā grāmata „Latvijas neatkarības karš 1918.-1920.”. Vēstures tēmas mani ir saistījušas vienmēr. Es arī diezgan labi saprotu, ka tas kā vēsture tiek pasniegta ir atkarīga no laika, kad tā tiek apskatīta un, kurš ir apskatītājs.

Neatkarības kara laiks Latvijai ir bijis gan valsts pamatu likšanas laiks, gan laiks, kurā Latvijas teritorijā ir karojušas vai atradušās visdažādākie militārie spēki. Katram no šiem spēkiem bija savas intereses, kāds gribēja saglabāt Baltijas guberņu, cits izveidot Padomju Latviju, citi cīnīties pret komunistiem Krievijā. Grāmatas autors ir visus šī laika notikumus sakārtojis viegli uztveramā veidā un īsumā paskaidro lasītājam, kas kur, pret ko, un kāpēc karojis.

Vispār jau grūti par tik mazu un plānu grāmatu uzrakstīt apskatu. Vēlētos izcelt pāris būtiskas lietas, kas šajā grāmatā atrodamas. Pirmkārt tajā īsi aprakstīti visi galvenie notikumi, kas risinājušies Latvijas teritorijā šai laika posmā. Otrkārt autors mums dod nelielu ieskatu visu iesaistīto pušu ideoloģijā un motivācijā. Treškārt te ir īsumā aprakstīta Latvijas armijas rašanās vēsture. Nebija jau tā, ka valsti nodibinot mums uzreiz bija kaujas spējīgas karaspēka vienības. Vietām nebija pat vienotu uniformu par apbruņojumu nemaz nerunājot. Ceturtkārt izlasot šo grāmatu lasītājs uzzinās pietiekoši daudz par šo Latvijas vēsturei tik svarīgo laika posmu, lai varētu pateikt ko vairāk par standarta: „nu tad latvieši cīnījās pret vāciešiem un krieviem”. Patiesībā jau cīnījās vēl arī pret citiem latviešiem un ne tikai viņi vien.

Ņemot vērā grāmatas apjomu, te neatrast sīkas un detalizētas kauju shēmas un aprakstus, tomēr vispārēju priekšstatu šeit var iegūt diezgan labu. Tas viss iekļauts raitā stāstījumā un grāmatu var izlasīt vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Papildus bonuss ir daudzās publicētās fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties tā laika karavīru dzīvē. Personīgs prieks, ka pieminēti bruņuvilcieni, kas tajos laikos tautas un karavīru uztverē, bija kaut kas līdzīgs mūsdienu aviobāzes kuģim.

Vispār jau Latvijai šis vēstures posms bija ļoti sarežģīts un patiešām ir brīnums, ka mūsu senčiem savu neatkarību izdevās vispār izcīnīt. Man cilvēkam ar diezgan lielu pieredzi stratēģiju datorspēlēs nāktos izcīnīt uzvaru šādā situācijā, tad ļoti šaubos, ka man tas viss sanāktu ar pirmo reizi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē Latvijas neatkarības iegūšanas vēsture un kuri grib uzzināt ko vairāk par „latvieši tad cīnījās pret krieviem un vāciešiem”. Ja vēl interesē Latvijas vēsture šai laika posmā tad pērngad par šo tēmu izlasīju interesantu grāmatu „Atbrīvojot Baltiju” , kas apskatīja britu flotes nozīmi Baltijas valstu atbrīvošanā.

Latvieši PSRS varas virsotnēs sastādītājs un redaktors Juris Goldmanis

Latvieši PSRS varas virsotnēs

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt grāmatu par tematu, par kuru man līdz šim nav bijusi praktiski nekādas informācijas. Tādēļ, ieraugot grāmatu „Latvieši PSRS varas virsotnēs”, man radās vēlme šo grāmatu izlasīt. Tam bija vairāki iemesli. Sākot ar mītu, ka tieši latvieši bezmaz vai noturējuši padomju režīmu tā iesākumā un tādējādi tieši pielikuši roku PSRS veidošanā. Un beidzot ar to, ka tieši latvietis ir ieviesis koncentrācijas nometnes padomju Savienībā. Grāmatu savā īpašumā ieguvu pateicoties Zvaigznei ABC.

Grāmata ir veltīta, manuprāt, diezgan interesantai tēmai  – latviešiem Padomju Savienībā 20.-30. Gados.  Zināms, ka latviešu tautības komunisti šajā laika posmā pirms lielās Staļina tīrīšanas ieņēma diezgan nozīmīgus amatus. Dažām nozīmīgākajām personām tiek veltīta vesela grāmatas nodaļa – Jānis Rudzutaks, Jukums Vācietis, Rihards Eihe, brāļi Mežlauki. Viņu dzīves tiek aprakstītas laikmeta notikumu kontekstā, lai lasītājs spētu izprast viņu izdarītās izvēles un pieņemtos lēmumus.

Jāatzīst, ka grāmatu izlasīju ar lielu interesi. Tā nebija sausi akadēmiska, kā es gaidīju. Autori ir nolēmuši padarīt savu darbu lasītājam vieglāk saprotamu, atstājot citātus un pirmavotu sarakstus ārpus grāmatas. Personu dzīves apraksti šajā grāmatā viennozīmīgi bija interesantākā daļa. Beidzot uzzināju, kā tad Jukums Vācietis kļuva par Sarkanās armijas pirmo virspavēlnieku un kādēļ viņš amatā ilgi nenoturējās. Rihards Eihe gan mani šokēja ar savu centību izpatikt valdošajai kliķei, ka tā arī nesapratu, kādi ir bijuši viņa patiesie motīvi nodarboties ar piespiedu kolektivizāciju un koncentrācijas nometņu ierīkošanu kulakiem. Šajā grāmatā ieguvu arī papildus informāciju arī tiem latviešiem, kuri uz Krieviju bija emigrējuši vēl  cara laikos un par to ievērojamāko pārstāvju likteņiem.

Var teikt, ka trīsdesmito gadu beigas Padomju Savienībā nebija tā labākā vieta, kur dzīvot. Valsts aparāts bija represīvs pret saviem pilsoņiem un visus procesiem bija jāpakļaujas Staļina idejām. Ja tevi uzskatīja par trockistu, japāņu spiegu, kontrevolucionāru, tad nekādi tavi iepriekšēji nopelni režīma priekšā nespēja glābt no nošaušanas. Arī izsistās liecības un falsificētie noziegumi ir tik neticamas, ka man būtībā nav saprotams, kādā bija jēga viņas vispār iegūt, pierakstīt un izvērtēt!

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka autori lasītājam neuzspiež savu viedokli. Lasītājam tiek piedāvāti fakti un interpretācija paliek viņa paša ziņā. Tā kā šeit kādas personas glorificēšanu vai nosodīšanu meklēt būtu lieki. Faktoloģiskais materiāls ir bagāts un, ja kāda informācija nav bijusi pieejama, tad autori to lasītājam arī pasaka. Diemžēl jāatzīst, ka tā grāmatas nodaļa, kurā pārsvarā tikai uzskaitīti tikai cilvēku vārdi un viņu ieņemamie amati, mani pārāk nesaistīja. Tik vien kā apskatīties vai nav kāds rada gabals tur iemaldījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus interesē šis vēstures posms. Nekāda vieglā literatūra te nav, lasot ir diezgan jāiedziļinās, un ja apskatītais temats neinteresē, tad nav vērts pat sākt.

%d bloggers like this: