Navigate / search

Великое перерождение by Артём Каменистый

Jauno gadu nolēmu uzsākt ar LitRPG gabalu, nav jau tā, ka man pašam trūktu RPG spēles, ko spēlēt, bet reizēm noder palasīties par izdomātām spēlēm. Šis autors jau daudzus gadus turas šī apakšžanra līderos, vismaz manā topā noteikti.

Ar Darka piedzīvojumiem es iepazinos jau sērijas pirmajā grāmatā Первый робинзон Экса. Nu viņa robinsona piedzīvojumiem ir pienācis gals, tiek saņemts kvests atklāt savu lokāciju visai pasaulei, pretī tiks dots tas, ko Darks visvairāk vēlas – iespēja sākt visu no jauna. Bet izskatās, ka ar šo kvestu spēles mākslīgie intelekti ir atraduši veidu, kā tikt vaļā no nevēlama spēlētāja.

Ar šo fantasy novirzienu ir tā – vai nu patīk vai nepatīk. Es esmu no tiem, kuriem patīk, un tādēļ mani spriedumi par šo darbu ir jāskata kā minimums ar piesardzību. Autora izdomātā spēles pasaule ir izcila. Lit RPG žanrs ļauj autoram realizēt jebkuras savas idejas, jo nav jāuztraucas par stāsta loģiskumu, ekonomisko pamatu un citām piņķerīgām lietām. Ja normālā pasaulē, kuru apdzīvo elfi un rūķi, iebāztu simtiem pazemes kazemātus, kurus apdzīvo miljoniem nešķīsteņu un dažāda līmeņa bosu, rastos jautājumi, no kā viņi tur pārtiek, kur ņem munīciju un kāpēc nelien ārā, tad lit RPG dari, ko vēlies.

Lasot šāda tipa grāmatas ir jābūt gatavam uz to, ka laiku pa laikam autors uzskatīs par vajadzīgu sarakstīt varoņa statistiku, izpildītā kvesta balvu un citus sīkumus, kas it kā piedod līdzību spēlei. Varoņa izaugsme arī ir tieši proporcionāla viņa sasniegtajam līmenim – vismaz fiziskajā sagatavotībā. Visādi citādi gan par viņu to nevar teikt. Puisis, neskatoties uz brīvo laiku un spēlē pavadītu mēnesi, tā arī nav atradis laiku iedziļināties spēles niansēs. Šo faktu autors ir izvēlējies par atspēriena punktu notikumu attīstīšanai. Paņēmiens nudien nav unikāls, tas tā ir 90% šī žanra grāmatās. Arī mūsu varonis joprojām ir totāls nūbs (newbie), kurš neko nesaprot, bet viņam dikti veicas. Būšu godīgs, viņa veiksme reizēm krīt uz nerviem, tā ir no tā tipa, ka iekrīt līdz padusēm mēslos un tad kārpoties ārā nejauši atrod puskilo zeltu un sauju dimantus.

Tipisks varonis tipiskā stāstā, taču neskatoties uz visu to, izrāvu grāmatu vienā piegājienā, pat vairāk darīju ko pēdējā laikā nebijuši, izlasīju grāmatu pirms gulētiešanas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un ja pa rokai būtu bijis turpinājums (kuru noteikti vēl raksta), izlasītu to ar.

Первый робинзон Экса by Артём Каменистый

Izskatās, ka man ir pienācis periods, ka tā vietā, lai sevi nodarbinātu ar populārzinātniskām grāmatām, es esmu izvēlējies pavisam vieglu literatūru. It kā nepietiktu, ka es RPG spēles “kapāju” uz datora, es arī lasu grāmatas no litRPG žanra. Ja nu kāds/kāda vēl nezina, tas ir tikpat kā skatīties kā cits spēlē Role playing Game jūtūbē, tikai te viss ir tekstā. Nu un grāmata netiek ierobežota ar mūsdienu datoru iespējām, te spēlētāja realitāte virtuāla ir tikai nosacīta.

Darkam nav paveicies, pašam sev neapzinoties viņš ir ticis pie pamatīgām problēmām. Kas to būtu domājis, ka meičai, ar kuru viņš pavadījis pāris vakarus, ir tik atriebīgs tēvs. Tā nu Darks nonāk pasaules visreālākajā virtuālajā pasaulē Eks, kura izskatās tik reāla, ka nezūd pat sajūtas. Nonāk gan piesiets pie moku rata.

Šis nav pirmais autora darbs šajā žanrā un noteikti ne pēdējais. LitRPG pats par sevi ir diezgan šablonisks žanrs, galvenais varonis šeit it kā sastāv no divām daļām. Viņa fiziskais es ir atrodas kaut kur kapsulā, kas sadarbojas ar spēli izmantojot interfeisu. Gadās, ka varoņa ķermenim nav nozīmē, gadās ka ir un liela. Šeit autors ir izvēlējies standartu ķermeņa nozīme ir nonivelēta ar aktuālām virtuālām problēmām. Virtuālā personāža piedzīvojumi ir galvenais stāsta elements. Ir jau grūti radīt fantāzijas pasauli, kurā varonim ir jāaug ejot no kvesta uz kvestu, ar laiku šie kvesti kļūst neloģiski, rada iekšējās pretrunas un lasītājam ir risks zaudēt ieinteresētību jaunā pusdieva tapšanā.

LitRPG šī problēma neeksistē, jo te jau no sākuma ir skaidri spēles noteikumi, varoņa augšana tiek atspoguļota viņa līmenī. Vēl vairāk šajās grāmatās ir pat veselas tabulas ar attiecīgā momenta statistiku. Visu laiku ir skaidrs, ka šī ir tikai spēle un tādēļ jebkāds pat visstulbākais kvests ir viegli noliekams attiecīgā plauktiņā un nerada kognitīvo disonansi. Pat bērnam ir skaidrs, ka 24 līmeņa varonis ir labāks par trešā līmeņa varoni.

Autors šajā grāmatā izmanto savu standarta risinājumu. Spēlē nonāk nūbs, kurš pats sev nezinot, jau no sākta gala ir izvilcis laimīgo lozi. Šajā gadījumā viņš ir ticis pie kādas no spēles projektā līdz galam neizstrādātas rases, kura piesaistīta vēl pie neatvērtas lokācijas. Un mēs jau visi zinām, cik par neatklātu lokāciju pieredzes punktus dod pat mūsdienu spēlēs! Arī viss pārējais iet pēc konkrēta šablona, sit mobus un dzen augšā līmeni. Ja iepriekšējās grāmatās autors nodarbojās ar megabagu eksploitu, tad te vismaz sākumā attīstība ir piezemētāka, lai neteiktu, ka bremzēta.

Ar piedzīvojumu daļu viss ir kārtībā, ja patīk litRPG kā žanrs. Šī grāmata būs labs labs atspaids grūtā brīdī. Es burtiski izrāvu no vāka līdz vākam, aizmirstot par apkārtējo pasauli. Lieku 8 no 10 ballēm. Jā, autors iet pa paša iestaigāto taciņu, taču ir paņēmis visu labāko no savām iepriekšējām iestrādnēm.

Мир в Кубе. Пробуждение by Алекс Ланг

Es te pēdējā laikā lasu tik nopietnas grāmatas, ka man ir pilnīgi bail sākt rakstīt tām aprakstus, lai neizgāztos kā veca sēta. Un tad vēl tas plāns izlasīt visu iesākto, bet nepabeigto. Nolēmu nedaudz pamainīt plānu un iestarpināt izlasāmā rindā vienu smadzeņu košļenīti.

Spēļu industrija attīstās milzīgiem tempiem, nu neviens vairs nedirn pie ekrāniem, spēlētājs guļ kapsulā un viņa piedalīšanās spēlē ir pilnīga. Pasaule Kubā ir pēdējā laika hits un galvenais varonis Als ir Izpalīgs. Ja kādam ir daudz naudas, bet nav vēlme pašam ņemties ar kaut kāda kvesta izpildi, Als viņam palīdzēs. Par samaksu, protams, bet palīdzēs. Arī šoreiz Alam ir jāizpilda grūts, bet paceļams pasūtījums – nozagt retu artefaktu un nogādāt to klientam. Taču spēlē kaut kas ir pamainījies – NPC (nespēlētāju personāži) ir sākuši medīt spēlētājus.

LitRPG ir mana vājība un brīdī, kad uznāk vēlme viņus palasīties, mani neatturēs ne iepriekšējo lasītāju sliktie vērtējumi, nedz sapratne, ka neko jaunu jau te neatradīsi. Arī šeit neatradu neko jaunu un dižu, standarta procedūra, parasts spēlētājs ar nedaudz dziļāku spēles izpratni kā vidējam lietotājam iekuļas nestandarta situācijā. Bet viss pārējais žanra labākajās tradīcijās. Smalki kvestu apraksti, tabulas ar varoņa statistiku un nedaudz ikdienas dzīves. Ikdienas dzīve ir vajadzīga, jo ir liela atšķirība starp apakšžanriem “Virtuālās kapsulas gūsteknis” un “man vajag piķi personisku apstākļu dēļ”. Kapsulas gūsteknim ir cīņa par izdzīvošanu un līdz ar to cita motivācija.

Tā kā šī ir sērijas pirmā grāmata, tad lasītājs tiek iepazīstināts ar Kuba pasauli, nekā unikāla un divtūkstošo gadu sākumā es jau par līdzīgu Kubu jau tiku lasījis. Bet nu labi, pasaulēm jau nemaz nav tik daudz pieejamas formas. Varonis kā par brīnumu ir dikti aktīvs mirējs (virtuāli, protams) un arī sistēma viņu pārāk neapbalvo ar īpašām lietām. Lai ar ko var zināt, varbūt es esmu izlepis ar citu žanra grāmatu varoņu episkajiem piedzīvojumiem. Vismaz pirmajā grāmatā netiek bīdītas nekādas patriotiskās tēmas, kas nedaudz izbrīna, jo sāka jau šķist, ka bez tā nu nekā.

Izlasās ātri un sniedza tieši to, ko es gaidīju, pāris stundas atslēgšanos no apkārtējās pasaules. Kaut kas tai kvestu struktūrā ir tāds, kas manam prātam ļoti patīk. Ja esi žanra cienītājs un esi gatavs samierināties ar viduvēju darbu, tad uz priekšu 6 no 10 ballēm. Ja būtu turpinājums izlasītu arī to, bet vēl nav izdevies atrast.

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Turoties uz litRPG viļņa, nolēmu izspiest maksimumu no šī žanra, lai uz kādu laiku varētu likties mierā. Šo grāmatu nopirku, jo nevienas citas veikalā nebija. Vāku es nesauktu par uzmundrinošu, un arī par autoru dzirdēju pirmo reizi. Šai konkrētajai pat bija grūtības noteikt, kura tā ir pēc kārtas ciklā, tikai tagad, rakstot apskatu, es uzzināju, ka šī ir sērijas otrā grāmata.

Jevgēņijs Altmirā ir pazīstams kā Ļesoviks. Liktenis viņam ir lēmis izciest šajā virtuālajā pasaulē sodu par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Papildus tam viņš salecas ar vietējām kriminālajām autoritātēm, un ja vien neizveidotos draudzība ar šahtu žurkām, viņam klātos pavisam grūti.

Ja parasti es šajā žanrā jūsmoju par pasauli un citām lietām, tad te no pasaules ir šahta, rūda un žurkas. Nerunāsim par standarta elfiem, cilvēkiem un orkiem. Šajā jomā man nav ko daudz stāstīt, lai ar kopā ar galveno varoni pa raktuvju tuneli esmu staigājis vairākas reizes. It kā jau ir pasauli aprakstoši elementi, bet te nekā tāda brīnišķīga un tikai autoram unikālu nespēju atrast.

Ar pašu varoni ir vēl švakāk, viņam ir sešpadsmit gadu. Viņam patīk mežs un viņš vienmēr atminas vectēva mācīto. Iespējams, ka pirmā grāmata tam rada kontekstu, bet te sešpadsmitgadnieks ir attīstīts ne pa knapu. Varētu šķist, ka zonā viņam jau ir ne pirmais soda izciešanas termiņš. Kad runa ir par kontraktiem, tad šķiet, ka mūsu varonis ir vismaz ar pārdesmit gadus lielu pieredzi advokātu kantorī. Tas viss kopumā rada nelielu kognitīvo disonansi un varoni vienkārši nav iespējams uztvert nopietni.

Ar paša teksta rakstīšanu autoram gan nav problēmas, būsim godīgi no raktuvēm, žurkām un cietumnieku barakas ir visnotaļ grūti izspiest episku piedzīvojumu. Tādēļ arī nekā episka te nav, grāmata ir tikai kārtējais pakāpiens Jaroslava dzīves kāpnēm, kur noteikti sērijas divdesmitajā grāmatā viņš pārņems Altmira pasauli savā paspārnē. Man gan ir aizdomas, ka es to nepieredzēšu, jo šī grāmata pat pēc maniem standartiem īsti nevelk uz tādu, kuru es gribētu lasīt.

Bet nu pie litRPG sastāvdaļas, arī šeit nav nekā oriģināla, cik var noprast galvenajam varonim ir izdevies apmānīt sistēmu izvēloties 100% sāpju sajušanas mehānismu. Tas kaut kādi rada viņam labvēlīgus apstākļus. Sava varoņa izveidē arī tiek piemērots “nestandarta” īpašību kopums, kur līdz šim daudzmiljonu spēlē neviens nekad nav izmantojis. Lai nu tā būtu.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, bada laikā lasīt var, bet ne uz ko izcilu cerēt nevajag. Iespējams autors vēl pilnībā nav attīstījis savu talantu un nākošās būs labākas, bet ar šo sākt iepazīšanos ar litRPG žanru es neieteiktu.

PS. Zinu jau zinu, ka īstenībā gribējāt uzzināt, kā šajā grāmatā ir ar kvestiem! Ar kvestiem ir tikpat oriģināli, kā jebkuras standartspēles saidkvestiem. Nosit pagrabā žurkas, savāc tik daudz rūdu un aiznes šo priekšmetu tam. Tas ir nekā oriģināla vai aizraujoši sarežģīta.

Восемь секунд удачи by Артём Каменистый

Восемь секунд удачи by Артём Каменистый

Pusgadu noturējos un atkal norāvos. Man ir uznācis kārtējais litRPG lasīšanas trakums. Es jau apjaušu, ka grāmatām nav nekādas literārās vērtības un, ka tas ir tas pats kā skatīties kādu spēlējam datorspēli. Bet ko tu padarīsi, kaut kas mani tai visā pasākumā pievelk.

Galvenais varonis ir ticis pie segvārda Čīteris un rit viņa sestā dzīve. Pavisam ir simts, šķiet daudz, bet ja nenoveicas tās var pakāst visai ātri. Neviens nezina, kas notiek pēc simtās dzīves, tādēļ labāk neriskēt. Cik nu tas ir iespējams atrodoties zombiju pilnā pasaulē.

Tā kā mēs visi zinām, kas notika ar Njašu iepriekšējā grāmatā, tad autoram nākas piespēlēt Čīteram jaunu ceļabiedru. Tas ir cietis kaujā ar botiem, nav nedz acu nedz pus galvas, taču augsta līmeņa spēlētājiem tas tāds nieks vien ir un īpaši netraucē. Nav aizmirsti arī iepriekšējās grāmatas ienaidnieki, tiem uz Čīteru ir zobs. Sižets ir vairāk pārgājiens ar kvesta elementiem, kvests gan ir tik vispārīgs, ka vairāk saucams par mērķi aiz horizonta. Taču tā kā tas laiku pa laikam tiek pārtraukts ar cīņām un levelapiem, tad nekā nenotikšana nemaz nav tik acīm redzama. Vēl vairāk autoram kauju apraksti ir stiprā puse un lasot tu ceri, ka viņam pēkšņi neuznāks doma visu izskaidrot un sačakarēt labu stāstu.

Ja godīgi tad grāmata ir tāds levelapa apraksts, galvenais varonis nodarbojas ar vāju pretinieku fārmošanu un stipro “nejaušu” močīšanu. Šī grāmata žanrā ne ar ko īpašu neizceļas, galvenais varonis darbojas pēc standarta principiem, nedarīt neko sliktu bez vajadzības, bet ja kāds uzbrauc tad dod pretī. Arī šeit Čīteris savu niku nav dabūjis tāpat vien viņam kaut kā ir izdevies atrast bagu spēles Sistēma. Kaut kas viņā ir tāds, kas to nosit no iestādītajiem parametriem, līdz ar to pati spēle nekādas problēmas nesagādā. Autoru var uzteikt, par veidu, kā viņš nolēmis attīstīt savu varoni, lai lasītājam spēle neliktos idiotiska, zemā līmeņa spēlētājiem sistēma uzliek intelekta blokatoru, tas ļauj autoram uzreiz neinvestēties pasaules kopsakarību attīstība, jo viņa varonis taču ir pajoliņš un tās vienkārši neredz. Lasītājs ar nevar piesieties, vilks paēdis un kaza dzīva.

Šī ir vieglā grāmata, kur ātri var izraut cauri un atpūtināt smadzenes. Nekas daudz jau prātā neaizķersies un bez galvenā varoņa pārējie atšķiras tikai ar vārdiem un to kurā pusē viņi ir. Pasaule nav melnbaltā un tas vien jau ir pozitīvi. 7 no 10 ballēm kvalitatīva smadzeņu košļene, lasīšu vēl.

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Kārtējo reizi nenoturējos un norāvos. RPGlit žanra grāmatām man ir grūti paiet garām un, ja to vēl ir sarakstījis personīgi iecienīts autors, tad vispār neiespējami. Dīvaini, bet līdzīgu analogu angļu mēlē man tā ar’ nav izdevies atrast. Varbūt slikti meklēju, bet maksimums ir kaut kādi D&D atvasinājumi.

Roks atmostas studentu kopmītnēs bez atmiņas un sapratnes par notiekošo. Elektrības nav, istabas biedrs neko paskaidrot nevar, un dīvainais paziņojums, kas parādījās pirms pamošanās, daudz neko nepateica, tikai to, ka viņam ir 99 dzīvības. Pirmā iztērējās diezgan ātri, Roku nokoda kaut kāds zombijs. Tagad ir jautājums, vai izdosies saprast notiekošo pirms beigsies visas dzīvības?

Sižets ir standarta, stāsts par spēlētaju, kurš nonācis virtuālajā realitātē un nejauši atrod sistēmā gliču, kuru izmanto uz nebēdu. Es to jau esmu šī paša autora Nūbā lasījis. Taču, salīdzinot ar autora iepriekšējām grāmatām, šī ir sanākusi nedaudz savādāka. Man personīgi savādāka sliktā nozīmē. Sāksim ar to, ka galvenais varonis Roks tā vietā, lai pētītu pasauli, levelotos, nodarbojas ar velns sazin’ ko un gaida, kad visu pasniegs uz paplātes. Paplāte parādās tikai grāmatas otrajā pusē Njašas veidolā. Tā ir rūdīta spēlētāja un ir spiesta nodarboties ar Roka izglītošanu. Izglītošana lielākoties aprobežojas ar galvenā varoņa nosaukšanu par pajoliņu. Neteikšu, ka nepelnīti, bet pajoliņa lietošana notiek tik bieži, ka nedaudz piegriežas.

Pasaule, cik nu par to uzzinām, ir diezgan skarba, bet šķietami loģiska, un pretenziju nebūtu, ja Roks kaut kā to arī izpētītu un izdarītu secinājumus. Diemžēl viņam bērnība (par to gan viņš neko pats neko nezina), šķiet, aprobežojusies ar tetra spēlēšanu, un viņam nav nekādas atgriezeniskās saites. Autors novārtā pametis arī šajā žanrā tik svarīgo varoņa levelapu un un citus interfeisa sīkumus. Iespējams, ka Roks plānots kā skarbais vecis, kas tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsīs un uzspļaus Kontinentam un Sistēmai, iespējams, ka autors nolēmis jaunatklāsmi atstāt gadījumu palīgu ziņā un ļaut lasītājam izbaudīt galvenā varoņa nesapratni par notiekošo.

Kā viegla izklaide un ātrais lasāmais grāmata ir pašā laikā, bet ne uz ko daudz lielāku pagaidām nepretendē. Protams, ka lasīšu arī pārējās grāmatas no šīs sērijas. Anotācijā lasīju, ka te tiek izmantoti S-T-I-K-S pasaules elementi, varbūt tādēļ, ka es neko nezinu par šo pasauli, ir iemesls, kādēļ man grāmata ne pārāk iepriecina? Nopietni runājot grāmatas galvenais mīnuss tomēr ir tās galvenais varonis. Lieku 5 no 10 ballēm, ieteiktu tikai žanra cienītājiem un autora daiļrades pazinējiem.

Путь Шамана by Василий Маханенко

Барлиона

Literārais RPG ir žanrs, no kura es cenšos turēties pa gabalu. Ne jau tādēļ, ka viņa man nepatiktu, bet tādēļ, ka man tās ir kā narkotikas. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ir ne tikai pats gatavs spēlēt RPG spēles, bet labprāt skatos, kā to dara citi. Šis žanrs ir veids, kā ļaut lasītājam skatīties spēli izdomātā pasaulē. Te ir unikālas pasaules, episki uzdevumi un pats galvenais – interesants centrālais tēls. Ja ne kā personība, tad vismaz pēc viņa varoņa statusa punktiem. Uz ciklu Путь Шамана uzdūros pavisam nejauši, sāku skatīties, kas labs iznācis šajā jomā Krievijā, un atradu šo pērli. Tā kā ciklā bija vien sešas grāmatas, tad izlasīju tās 2400 lapaspuses vienā rāvienā. Tā kā visa sērija ir uzskatāma par vienu grāmatu, tad arī apskats būs par visām sešām uzreiz.

Barliona ir virtuālā pasaule, kas ļauj katram cilvēkam izvērsties pilnībā. Te ir piedzīvojumi, cīņas un monstri, un citi spēlētāji. Te var labi izklaidēties, te var arī nopelnīt. Cilvēks var darīt, ko grib, ir tikai viens noteikums – spēlētājs nejūt sāpes. Taču katram noteikumam ir izņēmumi, un daļai no spēlētājiem Barliona ir īstā elle. Šie spēlētāji ir noziedznieki, kas savu ieslodzījuma laiku pavada virtuālajā pasaulē. Tā vietā, lai viņus ietupinātu reālā cietumā, noziedzniekus tagad iebāž virtuālās realitātes kapsulā un nosūta uz virtuālajām raktuvēm. Vāc rūdu, pelni resursus un gaidi, kad beigsies ieslodzījuma termiņš.

Pirmajā sērijas grāmatā Барлиона galvenais varonis, kurš spēlē pazīstams kā šamanis Mahans nonāk tieši šādās raktuvēs, par kādas pilsētas kanalizācijas sistēmas uzhakošanu. Nevienu neinteresē, ka viņu uzmeta un iegāza. Sods ir sods, Mahanam ir piespriesti 8 gadi vai arī 100’000’000 spēles naudiņas, lai izkļūtu brīvībā. Naudas Mahanam nav, nākas vien strādāt ar cērti. Vispār jau varonis ir sanācis labs, viņam nudien var just līdzi tāds labticīgs vientiesis, kuram ļoti veicas. Kā jau tas pienākas, šajā grāmatā mēs uzzinām spēles pamatus, galvenā varoņa klasi un īpašību aprakstus. Izlasās vienā rāvienā.

Гамбит Картоса

Otrā grāmata Гамбит Картоса – Mahans ir ticis uz augšu, izpildījis nosacījumus un nonāk nometinājumā. Tagad viņš ir gandrīz vai īsts spēlētājs, viņam dod uzdevumus, viņš var pelnīt pieredzi. Ak jā, Mahans ir arī juvelieris, un daži no viņa veidojumiem ir unikāli visā spēles pasaulē. Tas noteiktiem spēlētāju klaniem izraisa interesi. Taču pagaidām Mahans sēž nomaļas provinces nomaļā vietā. Tagad lasītājam var sākties problēmas, jo Mahanam ārprātīgi veicas, tautas valodā runājot viņš no sūdiem var izspiest zeltu. Ja notiek kas globāls, tad Mahans ir centrā, ja neviens nezina, ko darīt, tad Mahans zina. Nu un vēl autors atraisa Mahanam rokas, kas it kā izskaidrotu visas šīs sagadīšanās, šamaņiem, izrādās, ir jušana, kas ļauj atšķirt pareizo no nepareizā. Nu ar tādu komplektu var kalnus gāzt! Varonis aug gan līmeņos kā tēls, un lasās labi.

Тайна Темного леса

Trešā grāmata Тайна Темного леса – lielākoties ir veltīta tam, lai saduļķotu pīļu dīķi, ja visu laiku Barlionas pasaulē ir bijuši divi spēki Labie un ļaunie, tad tagad tiek ieviests trešais spēks megaļaunie. Tos vada kāds pustraks šamanis. Tas nozīmē daudz papildus uzdevumu, daudz laupījuma un veselu kaudzi ar citiem bonusiem. Mahans nodibina klanu un sāk raust naudu, iepazīstas ar spēles varenajiem, un, skat, drīz varēs sākt uzdzīvot. Pats lielais meža noslēpums ir visnotaļ standarta lieta, un Mahans pārsit iepriekšējo grāmatu rekordu, joprojām nepieņemot kļūdainus lēmumus. Tas sāk kaitināt aizvien vairāk, nu nevar būt tāds ļoti nekļūdīgs varonis! Te es pret Mahanu sāku atsalt, neskatoties uz viņa šamanisma sasniegumiem, pieradināto drakonu un juveliera panākumiem. Ak jā, viņš nocopē arī vissmukāko spēles meitieti, bet tas jau bija sagaidāms. Otrā līmeņa varoņiem Anastarijai un Plinto, kuri pārstāv spēles visuzkačātākos kadrus, mani diez ko nepārliecināja. Sākumā šie savā starpā plēšas kā kaķi maisā, bet pēc pāris rindkopām viss pēkšņi normalizējas, un abi kļūst racionāli. Tas viss pēc daudzu gadu kašķa.

Призрачный замок

Ceturtā grāmata Призрачный замок – ja jau ir klans un visforšākā meiča, tad vajag atrast arī mājvietu. Mahanam atkal noveicas. Imperators viņam uzdāvina veselu pili un grāfa titulu, ir tikai viens bet. Pili ir apsēduši spoki, un to līmenis ir milzīgs. Negribas atkārtoties, bet Mahanam atkal veicas. Nu jau viņš ar top klaniem ir uz tu. Reizēm ienaidnieks, reizēm sabiedrotais. Viņam šķiet ka nu jau viss būs kārtībā, nauda nāk draugi sevi attaisno, un vēl tā lielā mīlestība. Vispār jau lasīt otro lapaspušu tūkstoti un redzēt, ka varonis nekad neaplaužas, lika man lamāt autoru pēdējiem vārdiem. Varētu padomāt, ka priekš cietumniekiem te ir godmode ieslēgts!

Шахматы Кармадонта

Piektā grāmata Шахматы Кармадонта  – Mahans paralēli uzdevumu pildīšanai, drakona trenēšanai un kniebieniem ar Anastasiju nodarbojas arī ar daiļamatniecību. Jau no pirmās grāmatas viņš cenšas izgatavot leģendāro Karmadonta šahu. Noteikts figūriņu daudzums dos iespēju tikt pie paša pasaules radītāja kapa. Un skaidrs, ka tur atrodams būs tikai mega episks laupījums! Ja grāmatas deviņas desmitdaļas mani ne ar ko nepārsteidza, tad pēdējās lapaspuses nudien pēkšņi parādīja visu iepriekšējo grāmatu notikumus no citas perspektīvas. Biju tikpat šokēts kā Mahans. Nudien bija vērts tik tālu lasīt, nenoliegšu, man bija ļauns prieks par Mahana neveiksmi.

Все только начинается

Sestā grāmata Все только начинается –  nudien nav viegli piebeigt grāmatu sēriju, kurā viss ir ne tā kā šķitis. Bet autors nudien pacenšas. Mahanam pēkšņi parādās interesantas personības tendences un var teikt, ka varonis ir kā no jauna piedzimis. Viņu tagad vada atriebība, viņš sāk loģiski domāt un pieņemt kļūdainus lēmumus. Visdinamiskākā un jēgpilnākā no visām sērijas grāmatām. Autors nudien pacenties izskaidrot visu un tas pat zināmā mērā ir sakarīgs izskaidrojums.

Grāmatu sērija ir izcils litRPG žanra pārstāvis un noteikti virs vidējā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iespējams no sākuma nedaudz satrauks pārliekā varoņa veiksme, bet kuram tad RPG spēlēs neveicas? Autors lielākoties ir sižetu pārdomājis un nodrošina izklaidi daudzas stundas. Notikumi ir pietiekoši spraigi, lai dzītu lasītāju uz priekšu caur grāmatām, un beigās viss tiek salikts pa plauktiņiem. Ja vēlies pamēģināt litRPG žanru, droši vari sākt ar šo sēriju.

%d bloggers like this: