Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.
Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …
Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.
Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.
Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.
Turoties uz litRPG viļņa, nolēmu izspiest maksimumu no šī žanra, lai uz kādu laiku varētu likties mierā. Šo grāmatu nopirku, jo nevienas citas veikalā nebija. Vāku es nesauktu par uzmundrinošu, un arī par autoru dzirdēju pirmo reizi. Šai konkrētajai pat bija grūtības noteikt, kura tā ir pēc kārtas ciklā, tikai tagad, rakstot apskatu, es uzzināju, ka šī ir sērijas otrā grāmata.
Jevgēņijs Altmirā ir pazīstams kā Ļesoviks. Liktenis viņam ir lēmis izciest šajā virtuālajā pasaulē sodu par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Papildus tam viņš salecas ar vietējām kriminālajām autoritātēm, un ja vien neizveidotos draudzība ar šahtu žurkām, viņam klātos pavisam grūti.
Ja parasti es šajā žanrā jūsmoju par pasauli un citām lietām, tad te no pasaules ir šahta, rūda un žurkas. Nerunāsim par standarta elfiem, cilvēkiem un orkiem. Šajā jomā man nav ko daudz stāstīt, lai ar kopā ar galveno varoni pa raktuvju tuneli esmu staigājis vairākas reizes. It kā jau ir pasauli aprakstoši elementi, bet te nekā tāda brīnišķīga un tikai autoram unikālu nespēju atrast.
Ar pašu varoni ir vēl švakāk, viņam ir sešpadsmit gadu. Viņam patīk mežs un viņš vienmēr atminas vectēva mācīto. Iespējams, ka pirmā grāmata tam rada kontekstu, bet te sešpadsmitgadnieks ir attīstīts ne pa knapu. Varētu šķist, ka zonā viņam jau ir ne pirmais soda izciešanas termiņš. Kad runa ir par kontraktiem, tad šķiet, ka mūsu varonis ir vismaz ar pārdesmit gadus lielu pieredzi advokātu kantorī. Tas viss kopumā rada nelielu kognitīvo disonansi un varoni vienkārši nav iespējams uztvert nopietni.
Ar paša teksta rakstīšanu autoram gan nav problēmas, būsim godīgi no raktuvēm, žurkām un cietumnieku barakas ir visnotaļ grūti izspiest episku piedzīvojumu. Tādēļ arī nekā episka te nav, grāmata ir tikai kārtējais pakāpiens Jaroslava dzīves kāpnēm, kur noteikti sērijas divdesmitajā grāmatā viņš pārņems Altmira pasauli savā paspārnē. Man gan ir aizdomas, ka es to nepieredzēšu, jo šī grāmata pat pēc maniem standartiem īsti nevelk uz tādu, kuru es gribētu lasīt.
Bet nu pie litRPG sastāvdaļas, arī šeit nav nekā oriģināla, cik var noprast galvenajam varonim ir izdevies apmānīt sistēmu izvēloties 100% sāpju sajušanas mehānismu. Tas kaut kādi rada viņam labvēlīgus apstākļus. Sava varoņa izveidē arī tiek piemērots “nestandarta” īpašību kopums, kur līdz šim daudzmiljonu spēlē neviens nekad nav izmantojis. Lai nu tā būtu.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, bada laikā lasīt var, bet ne uz ko izcilu cerēt nevajag. Iespējams autors vēl pilnībā nav attīstījis savu talantu un nākošās būs labākas, bet ar šo sākt iepazīšanos ar litRPG žanru es neieteiktu.
PS. Zinu jau zinu, ka īstenībā gribējāt uzzināt, kā šajā grāmatā ir ar kvestiem! Ar kvestiem ir tikpat oriģināli, kā jebkuras standartspēles saidkvestiem. Nosit pagrabā žurkas, savāc tik daudz rūdu un aiznes šo priekšmetu tam. Tas ir nekā oriģināla vai aizraujoši sarežģīta.
Pusgadu noturējos un atkal norāvos. Man ir uznācis kārtējais litRPG lasīšanas trakums. Es jau apjaušu, ka grāmatām nav nekādas literārās vērtības un, ka tas ir tas pats kā skatīties kādu spēlējam datorspēli. Bet ko tu padarīsi, kaut kas mani tai visā pasākumā pievelk.
Galvenais varonis ir ticis pie segvārda Čīteris un rit viņa sestā dzīve. Pavisam ir simts, šķiet daudz, bet ja nenoveicas tās var pakāst visai ātri. Neviens nezina, kas notiek pēc simtās dzīves, tādēļ labāk neriskēt. Cik nu tas ir iespējams atrodoties zombiju pilnā pasaulē.
Tā kā mēs visi zinām, kas notika ar Njašu iepriekšējā grāmatā, tad autoram nākas piespēlēt Čīteram jaunu ceļabiedru. Tas ir cietis kaujā ar botiem, nav nedz acu nedz pus galvas, taču augsta līmeņa spēlētājiem tas tāds nieks vien ir un īpaši netraucē. Nav aizmirsti arī iepriekšējās grāmatas ienaidnieki, tiem uz Čīteru ir zobs. Sižets ir vairāk pārgājiens ar kvesta elementiem, kvests gan ir tik vispārīgs, ka vairāk saucams par mērķi aiz horizonta. Taču tā kā tas laiku pa laikam tiek pārtraukts ar cīņām un levelapiem, tad nekā nenotikšana nemaz nav tik acīm redzama. Vēl vairāk autoram kauju apraksti ir stiprā puse un lasot tu ceri, ka viņam pēkšņi neuznāks doma visu izskaidrot un sačakarēt labu stāstu.
Ja godīgi tad grāmata ir tāds levelapa apraksts, galvenais varonis nodarbojas ar vāju pretinieku fārmošanu un stipro “nejaušu” močīšanu. Šī grāmata žanrā ne ar ko īpašu neizceļas, galvenais varonis darbojas pēc standarta principiem, nedarīt neko sliktu bez vajadzības, bet ja kāds uzbrauc tad dod pretī. Arī šeit Čīteris savu niku nav dabūjis tāpat vien viņam kaut kā ir izdevies atrast bagu spēles Sistēma. Kaut kas viņā ir tāds, kas to nosit no iestādītajiem parametriem, līdz ar to pati spēle nekādas problēmas nesagādā. Autoru var uzteikt, par veidu, kā viņš nolēmis attīstīt savu varoni, lai lasītājam spēle neliktos idiotiska, zemā līmeņa spēlētājiem sistēma uzliek intelekta blokatoru, tas ļauj autoram uzreiz neinvestēties pasaules kopsakarību attīstība, jo viņa varonis taču ir pajoliņš un tās vienkārši neredz. Lasītājs ar nevar piesieties, vilks paēdis un kaza dzīva.
Šī ir vieglā grāmata, kur ātri var izraut cauri un atpūtināt smadzenes. Nekas daudz jau prātā neaizķersies un bez galvenā varoņa pārējie atšķiras tikai ar vārdiem un to kurā pusē viņi ir. Pasaule nav melnbaltā un tas vien jau ir pozitīvi. 7 no 10 ballēm kvalitatīva smadzeņu košļene, lasīšu vēl.
Kārtējo reizi nenoturējos un norāvos. RPGlit žanra grāmatām man ir grūti paiet garām un, ja to vēl ir sarakstījis personīgi iecienīts autors, tad vispār neiespējami. Dīvaini, bet līdzīgu analogu angļu mēlē man tā ar’ nav izdevies atrast. Varbūt slikti meklēju, bet maksimums ir kaut kādi D&D atvasinājumi.
Roks atmostas studentu kopmītnēs bez atmiņas un sapratnes par notiekošo. Elektrības nav, istabas biedrs neko paskaidrot nevar, un dīvainais paziņojums, kas parādījās pirms pamošanās, daudz neko nepateica, tikai to, ka viņam ir 99 dzīvības. Pirmā iztērējās diezgan ātri, Roku nokoda kaut kāds zombijs. Tagad ir jautājums, vai izdosies saprast notiekošo pirms beigsies visas dzīvības?
Sižets ir standarta, stāsts par spēlētaju, kurš nonācis virtuālajā realitātē un nejauši atrod sistēmā gliču, kuru izmanto uz nebēdu. Es to jau esmu šī paša autora Nūbā lasījis. Taču, salīdzinot ar autora iepriekšējām grāmatām, šī ir sanākusi nedaudz savādāka. Man personīgi savādāka sliktā nozīmē. Sāksim ar to, ka galvenais varonis Roks tā vietā, lai pētītu pasauli, levelotos, nodarbojas ar velns sazin’ ko un gaida, kad visu pasniegs uz paplātes. Paplāte parādās tikai grāmatas otrajā pusē Njašas veidolā. Tā ir rūdīta spēlētāja un ir spiesta nodarboties ar Roka izglītošanu. Izglītošana lielākoties aprobežojas ar galvenā varoņa nosaukšanu par pajoliņu. Neteikšu, ka nepelnīti, bet pajoliņa lietošana notiek tik bieži, ka nedaudz piegriežas.
Pasaule, cik nu par to uzzinām, ir diezgan skarba, bet šķietami loģiska, un pretenziju nebūtu, ja Roks kaut kā to arī izpētītu un izdarītu secinājumus. Diemžēl viņam bērnība (par to gan viņš neko pats neko nezina), šķiet, aprobežojusies ar tetra spēlēšanu, un viņam nav nekādas atgriezeniskās saites. Autors novārtā pametis arī šajā žanrā tik svarīgo varoņa levelapu un un citus interfeisa sīkumus. Iespējams, ka Roks plānots kā skarbais vecis, kas tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsīs un uzspļaus Kontinentam un Sistēmai, iespējams, ka autors nolēmis jaunatklāsmi atstāt gadījumu palīgu ziņā un ļaut lasītājam izbaudīt galvenā varoņa nesapratni par notiekošo.
Kā viegla izklaide un ātrais lasāmais grāmata ir pašā laikā, bet ne uz ko daudz lielāku pagaidām nepretendē. Protams, ka lasīšu arī pārējās grāmatas no šīs sērijas. Anotācijā lasīju, ka te tiek izmantoti S-T-I-K-S pasaules elementi, varbūt tādēļ, ka es neko nezinu par šo pasauli, ir iemesls, kādēļ man grāmata ne pārāk iepriecina? Nopietni runājot grāmatas galvenais mīnuss tomēr ir tās galvenais varonis. Lieku 5 no 10 ballēm, ieteiktu tikai žanra cienītājiem un autora daiļrades pazinējiem.
Literārais RPG ir žanrs, no kura es cenšos turēties pa gabalu. Ne jau tādēļ, ka viņa man nepatiktu, bet tādēļ, ka man tās ir kā narkotikas. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ir ne tikai pats gatavs spēlēt RPG spēles, bet labprāt skatos, kā to dara citi. Šis žanrs ir veids, kā ļaut lasītājam skatīties spēli izdomātā pasaulē. Te ir unikālas pasaules, episki uzdevumi un pats galvenais – interesants centrālais tēls. Ja ne kā personība, tad vismaz pēc viņa varoņa statusa punktiem. Uz ciklu Путь Шамана uzdūros pavisam nejauši, sāku skatīties, kas labs iznācis šajā jomā Krievijā, un atradu šo pērli. Tā kā ciklā bija vien sešas grāmatas, tad izlasīju tās 2400 lapaspuses vienā rāvienā. Tā kā visa sērija ir uzskatāma par vienu grāmatu, tad arī apskats būs par visām sešām uzreiz.
Barliona ir virtuālā pasaule, kas ļauj katram cilvēkam izvērsties pilnībā. Te ir piedzīvojumi, cīņas un monstri, un citi spēlētāji. Te var labi izklaidēties, te var arī nopelnīt. Cilvēks var darīt, ko grib, ir tikai viens noteikums – spēlētājs nejūt sāpes. Taču katram noteikumam ir izņēmumi, un daļai no spēlētājiem Barliona ir īstā elle. Šie spēlētāji ir noziedznieki, kas savu ieslodzījuma laiku pavada virtuālajā pasaulē. Tā vietā, lai viņus ietupinātu reālā cietumā, noziedzniekus tagad iebāž virtuālās realitātes kapsulā un nosūta uz virtuālajām raktuvēm. Vāc rūdu, pelni resursus un gaidi, kad beigsies ieslodzījuma termiņš.
Pirmajā sērijas grāmatā Барлиона galvenais varonis, kurš spēlē pazīstams kā šamanis Mahans nonāk tieši šādās raktuvēs, par kādas pilsētas kanalizācijas sistēmas uzhakošanu. Nevienu neinteresē, ka viņu uzmeta un iegāza. Sods ir sods, Mahanam ir piespriesti 8 gadi vai arī 100’000’000 spēles naudiņas, lai izkļūtu brīvībā. Naudas Mahanam nav, nākas vien strādāt ar cērti. Vispār jau varonis ir sanācis labs, viņam nudien var just līdzi tāds labticīgs vientiesis, kuram ļoti veicas. Kā jau tas pienākas, šajā grāmatā mēs uzzinām spēles pamatus, galvenā varoņa klasi un īpašību aprakstus. Izlasās vienā rāvienā.
Otrā grāmata Гамбит Картоса – Mahans ir ticis uz augšu, izpildījis nosacījumus un nonāk nometinājumā. Tagad viņš ir gandrīz vai īsts spēlētājs, viņam dod uzdevumus, viņš var pelnīt pieredzi. Ak jā, Mahans ir arī juvelieris, un daži no viņa veidojumiem ir unikāli visā spēles pasaulē. Tas noteiktiem spēlētāju klaniem izraisa interesi. Taču pagaidām Mahans sēž nomaļas provinces nomaļā vietā. Tagad lasītājam var sākties problēmas, jo Mahanam ārprātīgi veicas, tautas valodā runājot viņš no sūdiem var izspiest zeltu. Ja notiek kas globāls, tad Mahans ir centrā, ja neviens nezina, ko darīt, tad Mahans zina. Nu un vēl autors atraisa Mahanam rokas, kas it kā izskaidrotu visas šīs sagadīšanās, šamaņiem, izrādās, ir jušana, kas ļauj atšķirt pareizo no nepareizā. Nu ar tādu komplektu var kalnus gāzt! Varonis aug gan līmeņos kā tēls, un lasās labi.
Trešā grāmata Тайна Темного леса – lielākoties ir veltīta tam, lai saduļķotu pīļu dīķi, ja visu laiku Barlionas pasaulē ir bijuši divi spēki Labie un ļaunie, tad tagad tiek ieviests trešais spēks megaļaunie. Tos vada kāds pustraks šamanis. Tas nozīmē daudz papildus uzdevumu, daudz laupījuma un veselu kaudzi ar citiem bonusiem. Mahans nodibina klanu un sāk raust naudu, iepazīstas ar spēles varenajiem, un, skat, drīz varēs sākt uzdzīvot. Pats lielais meža noslēpums ir visnotaļ standarta lieta, un Mahans pārsit iepriekšējo grāmatu rekordu, joprojām nepieņemot kļūdainus lēmumus. Tas sāk kaitināt aizvien vairāk, nu nevar būt tāds ļoti nekļūdīgs varonis! Te es pret Mahanu sāku atsalt, neskatoties uz viņa šamanisma sasniegumiem, pieradināto drakonu un juveliera panākumiem. Ak jā, viņš nocopē arī vissmukāko spēles meitieti, bet tas jau bija sagaidāms. Otrā līmeņa varoņiem Anastarijai un Plinto, kuri pārstāv spēles visuzkačātākos kadrus, mani diez ko nepārliecināja. Sākumā šie savā starpā plēšas kā kaķi maisā, bet pēc pāris rindkopām viss pēkšņi normalizējas, un abi kļūst racionāli. Tas viss pēc daudzu gadu kašķa.
Ceturtā grāmata Призрачный замок – ja jau ir klans un visforšākā meiča, tad vajag atrast arī mājvietu. Mahanam atkal noveicas. Imperators viņam uzdāvina veselu pili un grāfa titulu, ir tikai viens bet. Pili ir apsēduši spoki, un to līmenis ir milzīgs. Negribas atkārtoties, bet Mahanam atkal veicas. Nu jau viņš ar top klaniem ir uz tu. Reizēm ienaidnieks, reizēm sabiedrotais. Viņam šķiet ka nu jau viss būs kārtībā, nauda nāk draugi sevi attaisno, un vēl tā lielā mīlestība. Vispār jau lasīt otro lapaspušu tūkstoti un redzēt, ka varonis nekad neaplaužas, lika man lamāt autoru pēdējiem vārdiem. Varētu padomāt, ka priekš cietumniekiem te ir godmode ieslēgts!
Piektā grāmata Шахматы Кармадонта – Mahans paralēli uzdevumu pildīšanai, drakona trenēšanai un kniebieniem ar Anastasiju nodarbojas arī ar daiļamatniecību. Jau no pirmās grāmatas viņš cenšas izgatavot leģendāro Karmadonta šahu. Noteikts figūriņu daudzums dos iespēju tikt pie paša pasaules radītāja kapa. Un skaidrs, ka tur atrodams būs tikai mega episks laupījums! Ja grāmatas deviņas desmitdaļas mani ne ar ko nepārsteidza, tad pēdējās lapaspuses nudien pēkšņi parādīja visu iepriekšējo grāmatu notikumus no citas perspektīvas. Biju tikpat šokēts kā Mahans. Nudien bija vērts tik tālu lasīt, nenoliegšu, man bija ļauns prieks par Mahana neveiksmi.
Sestā grāmata Все только начинается – nudien nav viegli piebeigt grāmatu sēriju, kurā viss ir ne tā kā šķitis. Bet autors nudien pacenšas. Mahanam pēkšņi parādās interesantas personības tendences un var teikt, ka varonis ir kā no jauna piedzimis. Viņu tagad vada atriebība, viņš sāk loģiski domāt un pieņemt kļūdainus lēmumus. Visdinamiskākā un jēgpilnākā no visām sērijas grāmatām. Autors nudien pacenties izskaidrot visu un tas pat zināmā mērā ir sakarīgs izskaidrojums.
Grāmatu sērija ir izcils litRPG žanra pārstāvis un noteikti virs vidējā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iespējams no sākuma nedaudz satrauks pārliekā varoņa veiksme, bet kuram tad RPG spēlēs neveicas? Autors lielākoties ir sižetu pārdomājis un nodrošina izklaidi daudzas stundas. Notikumi ir pietiekoši spraigi, lai dzītu lasītāju uz priekšu caur grāmatām, un beigās viss tiek salikts pa plauktiņiem. Ja vēlies pamēģināt litRPG žanru, droši vari sākt ar šo sēriju.
Uznāca vēlme izlasīt kaut ko viegli aizraujošu un interesantu. Tādēļ nolēmu palasīties savu iecienīto litRPG žanru. Galu galā šāda tipa spēles man patīk, un monstru apkaušanas apraksti spēj aizraut. Lai prieks būtu pilnīgs, nolēmu nestiept gumiju un izlasīt vienā piegājienā veselu sēriju. Lai aiztaupītu sava bloga lasītājiem sešu grāmatu (Срыв, Клан, Долг, Инферно, Битва, Война) individuālus apskatus nolēmu uzrakstīt uzreiz par visām.
Rit divtūkstošo gadu trīsdesmitie. Uz pasaules viss ir izmainījies ASV zaudējusi savas pasaules līdera pozīcijas, taču izmisīgi cenšas atrast veidu kā tās atgūt. Gļebam par to nav nekādas daļas, viņam nesen ir diagnosticēts smadzeņu audzējs un nākotnes perspektīvas nav nekādas spožās. Viņam ir trīs izejas tapt iesaldētam, aiziet virtuālajā pasaulē vai vienkārši nomirt. Pirmajai opcijai Gļebam vienkārši nav naudas, trešā neparedz nākotnes perspektīvu, bet otrā šķiet ir īstā. Pasaulē spēles jau labu laiku spēlē pilnībā integrējoties virtuālajā pasaulē. Un, ja integrācijas laiks ir pārāk liels, tad persona var arī „norauties” un palikt tajā kā pilnīga sava saimnieko kopija. Fiziskais ķermenis ieiet komā un ar laiku nomirst. Gļebs izvēlas otro versiju un pārceļas un maģijas un zobena pasauli.
Sākšu ar pozitīvo, pirmās trīs grāmatas pat ir ļoti lasāmas, jo visa uzmanība tiek pievērsta galvenajam varonim. Ja sākumā viņš ir pilnīgs nūbs un no spēles neko lāga nesaprot, tad laika gaitā viņa izpratne par pasauli un savām spējām kļūst dziļāka un paveras plašas iespējas. Protama lieta, ka autors no otršķirīga varoņa gaitām neveidos veselu sēriju. Tādēļ Gļebs pavisam nemanot kļūst ļoti, ļoti izcils spēlētājs. Viņam daudz veicas, viņš atrod veidus kā apmānīt spēli veidā, kuru ķīniešu miljoni ir palaiduši garām. Taču tāda ir žanra klasika, tur neko daudz izmainīt nevar. Kad spēlē Diablo III tad jau ar mūždien nepaliec pirmajā līmenī.
Autoram ir dažas interesantas idejas par reālās un virtuālās pasaules mijiedarbību. Tās katra attīstās pa savu ceļu, bet paliek saistītas kopā. Virtuālajā pasaulē maģija spēj paveikt brīnumainas lietas un tās fons lēnu garu sāk spiest uz realitāti. Virtuālā pasaule ir stratēģisks objekts, un to saprot visas lielvaras. Viņas cenšas monetizēt jauno resursu pēc pilnas programmas. Speciāli institūti strādā pie tā, lai apgrieztu portālus otrādi. Darīt visu, lai uz reālo pasauli varētu transportēt virtuālos priekšmetus, un kas zina, arī tās radījumus.
Pasaule ir dzīva un brīnumu pilna, arī pats spēles un spēlēšanas process ir saprotams un nekādus šablonus nerauj. Šī saprotamība tad ļauj pieņemt arī visdīvainākos notikumu pavērsienu kā realitātei atbilstošus, nevis kā „klavieres no krūmiem”, un par to autoram liels paldies.
Grāmatas galvenais mīnuss ir notikumu globalizācija. Autors nav spējis novaldīt sava varoņa levelapu. Ja sākumā viņš krūmos sit trušus un krāj pieredzi, tad sestās grāmatas beigās viņš jau ved kaujā leģionus. Varoņa krutums pieaug eksponenciāli, un bieži vien viņa jauno spēju apgūšana „lauž” jau esošo pasauli. Ja tas novestu pie kaut kādām loģiskām beigām, nebūtu problēmas, bet šķiet, ka autors nespēj apstāties, un laikam jau Gļebam ir lemts liktenis kļūt par abu pasauļu valdnieku. Tas viss uz beigām noveda pie situācijas, ka pēdējās trīs grāmatās absolūti nebiju spējīgs just līdzi varonim, viņš jau ir tāds megazvaigzne, ka skaidrs, ar viņu nekas vairs nevar notikt.
Saprotu autoru un viņa mērķauditoriju. Nav jau nekas slikts, ka sižeta centrā rodams urrā-patriotisms, tāda lieta nevienai tautai par sliktu nav nākusi. Taču vadmotīvs apkārt ir ienaidnieks izraisa smaidu. Taču tā kā Gļebs te ir pārcēlies uz dzīvi, tad viņš to lietu uztver ļoti nopietni. Amerikāņu un Eiropas spēlētāji (arī latviešu mežabrāļi) to vien gaida, lai pilnībā iekarotu krievu klāsteru un aizdzītu visus verdzībā. Krievus apspiež pat spēles algoritmi, viņu lokācijā var dabūt mazāk pieredzi, un labs lūts arī izkrīt retāk. Nu pilnīgi apspiež nabaga spēlētāju nu tā, ka jāceļas un jāiet dot pa muti. Beigās jau aiziet līdz Gregorija lentīšu fabrikas atvēršanai virtuālajā pasaulē. Acīmredzot tagad pēc tādām lietām ir pieprasījums un atradīsies, kam tāds notikumu pavērsiens patiks. Smīdina arī līdz tekstam nonākušās klišejas par ļaunajiem pindosiem, ķīniešiem, kas nozog krievus verdzībai, un galvenā varoņa uzskati par sievietēm. Autors ir reāls šovinists ar tīņa izpratni par sievietēm, galvenais, lai mīl vīru, saprot, ka tas ir mājā saimnieks un vienmēr dod.
Grāmata nav lasāma katra individuāli, tām pat nav sakarīga nobeiguma. Tās beidzas ar klifhangeriem. Starp grāmatas nobeigumu un katras atsevišķas nodaļas nobeigumu nav nekādas saistības. Tāda sajūta, ka paņemts viens pamatīgs ķieģelis un sadalīts reizinātājos. Varbūt pie vainas ir tas, ka visas grāmatas izlasīju reizē vienā rāvienā, un tādēļ bija redzams kvalitātes kritums uz beigām.
Sērijai kopumā lieku 6 no 10 ballēm. Pirmās trīs ir labas un interesantas, var likt 7–8 pēdējās gan paliek jūtami švakākas, sākumā notikumi vēl nav ieguvuši tādu episkuma līmeni, ar kuru autors vairs nespēj tikt galā. Pārvēršot Gļebu par tādu kā Maķedonijas Aleksandru un korķi visām pudelēm. Izklaide ir labu labā, nepretendē uz nekādu literāro dziļumu un stāsta par to, kas nosaukumā rakstīts. Ja interesē litRPG žanrs, tad sērijas sākumu rekomendēju, pēdējās lasiet paši uz savu risku.
Rosa piedzīvojumi datorspēlē „Otrā pasaule” turpinās. Par pirmo es jau nesen rakstīju … . Šo grāmatu es gaidīju ar nepacietību, kaut kā mani tas literārais RPG žanrs ir pavilcis. Bet tas jau arī bija sagaidāms, lielākoties manis spēlētās spēles ir RPG Ja es Youtube skatos spēļu walkthrough, tad tie ir veltīti RPG spēlēm.
Otrā pasaule nav vienkārši spēle, tā ir spēle ar pilnu realitātes simulāciju. Šo spēli nekontrolē cilvēki, ar to nodarbojas vairāki mākslīgie intelekti. Viņi cenšas, lai viss būtu godīgi, un katram tiktu pēc spējām. Tieši tāpēc to spēlē praktiski visi, jo var būt droši, ka sasniegumi ir atkarīgi tikai no tevis paša. Ross ir cilvēks bez ķermeņa, tādu šeit ir daudz, spēle to pieļauj, un visa viņa dzīve ir šī spēle. Iepriekš viņam izdevās tīri labi pacelties, iegūt dažas ļoti neparastas spējas. Šķiet, dzīve iet uz augšu, bet nekā. Viņa provincē pēkšņi iebrūk monstri, kas sagrauj visu infrastruktūru un sagrābj Rosu gūstā. Viņš atkal ir spiests ķerties pie jau pazīstamās cērtes un doties uz raktuvēm rakt zeltu.
Rakstot pirmo grāmatu, autors pats sevi iedzina stūrī. Beigu beigās viņam bija sanācis supervaronis, kas spēja uzvarēt praktiski jebkuru viens pats. Lai izlīdzinātu situāciju, viņš ķeras pie scenārija, kur galveno varoni sāk tvarstīt veselas ģildes. Un beigu beigās atmet tām ar roku un ievieš vēl trešo nezināmo pusi mobus (monstri kurus spēlē parasti galina nost varonis), kuri atgādina spēlētājus un kuri spēj stāties pretī visai spēlētāju impērijai. Ja esam piekasīgi, tad tas ir visnotaļ slikts paņēmiens, kā atrast izeju no situācijas. Bet tiem, kas spēlējuši RPG, tāpat ir skaidrs, ka aiz katra bosa slēpjas nākamais vēl stiprāks boss, tā ir spēles realitāte.
Literārajā RPG, cik rāda pieredze, nav vērts gaidīt varoņa izaugsmi. Nē, levelapi un ieroču līmenis augs nepārtraukti, bet rakstura un citas īpašības īpaši nemainīsies. Visi dialogi būs par spēles mehāniku, jo spēlējot tā ir pieņemts, ka tu neinteresējies par savu biedru reālo dzīvi. Ir daudz priekšmetu (loot) aprakstu un cīņu apraksti. Te gan ir visa sižeta visvājākā vieta, šo spēli spēlē miljardiem cilvēku, un tieši Ross ir tas, kurš atrod spēles mehānikā robu, kas ļauj viņam ātri pacelties nebijušos augstumos. Jā, autors atsaucas uz nestandarta rases izvēli un šķietami nesabalansēto primāro īpašību punktu sadalīšanu, taču tas viss ir ar baltiem diegiem šūts. Cilvēks, kurš spēlē šī tipa spēles zina, ka visi spēlētāji kopā ir izmēģinājuši praktiski visus personāža attīstības scenārijus, atliek tikai palasīt forumus. Un stratēģija, kurā tu iegūsti augsta līmeņa petu (monstrs, kurš pakļaujas spēlētājam), un kurš tad dara melno darbu spēlētāja vietā, ir acīmredzama. Bet nē, Ross ir pirmais, kas to ekspluatē, bet pārējie tikai plāta rokas.
Lai vai kā tur nebūtu ar balansa saglabāšanu, lasīšanas process ir aizraujošs. Cilvēkam, kurš nav spēlējis Diablo, Skyrim, World of Warcraft vai kādu citu no daudzajām RPG spēlēm, ieteiktu droši šo grāmatu nelasīt. Bet, ja esi no tiem, kas var stundām ilgi pētīt sava personāža ekipējumu, mēģinot atrast ideālo kombināciju kārtējai cīņai un lasi katru atrasto informācijas drumstalu par spēles pasauli, tad šo grāmatu ir vērts pamēģināt.
Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tīrākā smadzeņu košļene cilvēkam ar specifisku interešu loku. Taču, ja gadās brīdis, kad pats nevari kapāt RPG, bet gribas, tad šāda grāmata ir laba alternatīva.