Navigate / search

Алмазный меч, деревянный меч II by Ник Перумов

Par pirmo grāmatu jau rakstīju. Šī ir cikla „Lūzuma Hronikas” otrā grāmata.

Ja iepriekšējā grāmatā viss gāja uz lielu “action”, tad šajā tas ir sācies. Imperators uzsāk bezkompromisa cīņu ar magu ordeņiem. Impērijā ir jābūt tikai vienam valdniekam. Gan koka, gan briljanta zobens nonāk pie to īstajiem saimniekiem. Protams, ka īstie saimnieki ir gatavi ar šo artefaktu palīdzību iznīcināt visus cilvēkus.

Papildus tiek ieviest jauni spēlētāji, paralēlās pasaules magu Ieleja, Ceļa būvētāji, kas savā ceļā iznīcina realitātes, ex-dievs utt. Darbība risinās ļoti spraigi un lasītāju aizrauj jau no pirmās lapaspuses, mani līdz 150, tikai tad attapos, ka jāiet arī kaut kad gulēt.

Autora rakstīšanas stils joprojām liekas saistošs, arī daudzās sižeta līnijas vairs nekaitina un liekas interesantas, jo ir iegūts kopskats. Nedaudz kaitina autora tendence nosaukumos visur censties iebāzt debīlus burtu savienojumus, tas laikam skaitās ekstra, bet var redzēt, ka autoram nav ne jausmas kā šīs zīmes jālasa.

Tāpat autors ir aizgājis pa standarta problēmu eskalācijas taku. Galvenais varonis Fess, kurš izskatījās kā parasts slavenas magu dzimtas atvase, izrādās mega super magu ielejas iedzīvotājs, kurš septiņus Impērijas magus nosit kā mušas vienā piegājienā. Pie tam viņš pat lāgā nav gājis skolā. Ja godīgi, man bail iedomāties, kas šis būs par vīru pēdējā grāmatā.

Tad vēl galvenie varoņu raksturi ir tādi nedaudz dīvaini, viņi mīl filosofēt par labo un ļauno, dzīvi skatās “po poņaķijam”, tu man – es tev. Rases savā starpā piekopj tādu genocīdu, kāds Hitleram nemaz nav sapņos rādījies (zīdaiņu bradāšana ar kājām ir topā). Nekromanti vispār darbojas doktora Mengelas labākajās tradīcijās. Lai ar izņēmumiem, lielākā daļa varoņu ir kaut kādu ideju apsēsti un ir tikai labi vai ļauni.

Protams, visādas paralēlās pasaules un super magi liekas nodrāzts temats, taču atslodzei ir pašā laikā. Ja tu gada laikā nelasi vairāk par piecām grāmatām, tad šo par lasāmo neņem – ir pasaulē labākas un noderīgākas grāmatas. Es lieku 7 no 10 ballēm.

Autora mājas lapa.

Алмазный меч, Деревянный меч I by Ник Перумов

Šī grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir par diviem zobeniem – koka un dimanta. Visa darbība noris Impērijā; impērija ir cilvēku veidojums, kas pāris gadsimtus atpakaļ ir parādījusi, kurš šeit ir visstiprākais un visgudrākais. Parādījusi elfiem, rūķiem, troļļiem un veselai kaudzei citu rasu.

Impēriju nomināli pārvalda Imperators, bet faktiski Magu ordeņi. Tā tas ir bijis gadsimtiem, taču laiki mainās. Jaunais Imperators nolemj tikt vaļā no Magu diktāta. Magi iegūst koka zobenu (danu rases artefaktu) un nolemj tikt vaļā no Imperatora. Rūķi, savukārt, tiek pie dimanta zobena un ir gatavi parādīt visiem.

Patlaban izskatās, ka grāmatas primārās sižeta līnijas ir par Imperatoru un viņa revolūciju un Fessu, Pelēkā ordeņa algotni, kas darbojas Imperatora uzdevumā. Papildus risinās vēl vismaz četras mazākas nozīmes līnijas. Iesākumā šī lēkāšana starp sižeta līnija man diezgan maisīja prātu.

Kā jau pirmajām grāmatām ierasts, tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar vispārējo situāciju, ieskicētas galvenās sižeta līnijas. Perumova pasaule ar oriģinalitāti neizceļas, bet mūsdienās ko jaunu izdomāt jau izskatā nereāli. Ir standarta rūķi, elfi – neierasti, bet apspiedēju lomā ir cilvēki. Kaut kad pagātnē viņi ir izcīnījuši savu vietu zem saules, bet piedevuši nav nevienam. Ir dažas interesantas idejas kā lietus, kas iznīcina visu dzīvo, dažādu mošķu faunas pārbagātība.

Diemžēl jāatzīst, ka Perumovs aiziet pa standarta taku. Galvenos varoņu saviem mērķiem izmanto kaut kādi ārēji spēki, kas grāmatā neatklājas, bet viņus visu laiku var manīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka turpmāk problēmu apjoms kļūs arvien globālāks un, lai nepaliktu aizdurvē, varoņi uz grāmatas beigām kļūs dieviem līdzīgi. Tā lieta mani šajās grāmatās ļoti kaitina, pirmās tendences jau pamanīju Fessa stāstam attīstoties, sāka parādīties cik kruts patiesībā Fess ir, kādi viņam radi un kādi gali. Protams, ir arī daudzas standarta klišejas, lielai maģijai nepieciešamas bērnu asinis, elfi labi šauj ar lokiem, rūķi kalnrači, pazemes mošķi lielākoties ir kukaiņveidīgi, nezināmiem spēkiem uz galvas aug ragi un ir šķelti nagi. It kā varētu domāt, vai dies kur primitīvi, tomēr, no otras puses tas palīdz autoram bez īpašas iespringšanas un daudzu lappušu aprakstiem, palīdzēt lasītājam iejusties viņa izgudrotajā pasaulē.

Ņemot vērā visu augstāk minēto grāmata ir pelnījusi stabilas 7 no 10 ballēm, jo dažas Perumova grāmatas esmu jau lasījis un zināju uz ko parakstos.

Rakstnieka mājas lapa.

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

Making Money by Terry Pratchett

Jā šī ir kārtējā Terry Pratchett grāmata par Diskzemi. Making Money ir viena no pašām pēdējām šī cikla grāmatām un ir ierindojama industriālo noveļu ciklā.

Grāmatā mēs atkal satiekam Moist von Lipwig no „Going Postal”. Viņam kārtējo reizi tiek izteikts piedāvājums, no kura nevar atteikties, kādam ir jākļūst par bankas vadītāju. Protams, šāds notikumu pavērsiens nepatīk baņķieriem, kas jūtas aplaupīti un uzskata ka Vetinary cenšas sagrābt bankas. Tad nu nabaga Moists dara, ko var, lai noturētos uz ūdens, galu galā no banku lietām viņš neko nesaprot. Patiesībā no bankām kaut ko saprot tikai galvenais kasieris Mr.Bent, kurš prot izskaitļot procentus galvā un labi manipulēt ar cipariem. Jūs jau noteikti nojaušat, ar ko tas viss parasti beidzas, jā ar pilnīgu visu banku auditu.

Jāatzīst, ka autoram šī grāmata nav diez ko izdevusies. It kā viss jau ir – humoristiska gaisotne, spraigi notikumi, labi personāži, bet tomēr kaut kā neliekas. Man šķiet, ka galvenā problēma ir sekojoša, autors mēģina smieties par lietām, kuras nemaz nav smieklīgas. Tādēļ arī rezultāts ir tāds, kāds ir.

Galvenais uzsvars tiek likts uz sižeta līniju, kurā Moists cenšas pārliecināt Ankh-Morpork iedzīvotājus, ka zelta standarts ir tikai pieņemts nosacījums, nākotnes solījums un zeltam bankā nemaz nav jābūt. Tāda neliela ironija par mūsdienu papīrnaudas segumu.

Loģiski, ja jau stāsts ir par bankām, nenotiek nekādi asinsstindzinoši notikumi, viss izskatās pēc nedaudz izstiepta garlaicīga politisku intrigu atstāstījuma. Varbūt esmu kļuvis pārāk izlepis?

Protams ir arī daži jauni tēli, apsēstais baņķieris Cosmo, kurš visā grib līdzināties Vetinary, augstākminētais Bent, un Gloopers – bankas ekonomiskā modeļa sistēma, loģiska sistēma, kurā par tranzistoriem kalpo ūdens caurules. Netiek aizmirsta arī Adora Bell Dearheart un viņas Golemu Trasts.

Kopumā šai grāmatai ir grūti ielikt vairāk par 7 no 10 ballēm. Tas mani nedaudz apbēdināja, jo ar nepacietību gaidīju, kad beidzot no amazon man viņu atsūtīs.

„Technically it appears to be classic Bag of Holding but with n mouths, where n is the number of items in an eleven-dimensional universe, which are not currently alive, not pink, and can fit in a cubical drawer 14.14 inches on side, divided by P”

The Ten Most Beautiful Experiments by George Johnson

Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, grāmatiņa ir par eksperimentiem un eksperimentēšanu. Grāmatas autors ir izvēlējies viņaprāt viselegantākos zinātnes eksperimentus zinātnes vēsturē un aprakstījis tos lasītājam.

Protams, vienmēr jau var strīdēties, kurš eksperiments ir labākais un kurš iekļauts lieki, bet lielā mērā piekrītu autora izvēlei. Autors katras nodaļas iesākumā mums sniedz nelielu ieskatu tā laika zinātnē, apstāsta par ko ir runa, sniedz ieskatu zinātnieka biogrāfijā un ķeras pie paša eksperimenta.

Pirmais eksperiments, ar ko autors mūs iepazīstina, ir G.Galileja brīvās krišanas paātrinājuma eksperiments. Pasaulē dominē uzskats par akmeņu mešanu no Pizas torņa, patiesībā, Galilejs savas lodītes ripināja pa slīpni.

Otrais eksperiments, V.Harvija atklājums, asinsrite un veids kā viņš to pierādīja. Ja godīgi man šī nodaļa ne visai. Ir jau interesanti palasīties par tā laika medicīnu, bet ir lasītas labākas grāmatas par šo tēmu.

Trešais eksperiments, Ņūtons un viņa eksperimenti ar gaismu un atbilde uz jautājumu, kas ir krāsa. Iespaidīgi likās apraksti, kur Ņūtons cenšoties noteikt, kā strādā cilvēka acs baksta ar adatu savu acs aizmugurējo sieniņu, vai skatās ilgi saulē. Bet galvenā sāls visā eksperimentā slēpjas varavīksnē.

Read more

ПОД ЗНАМЕНЕМ ПРОРОЧЕСТВА by Виталий Зыков

Biju domājis, ka šī grāmata būs triloģijas pēdējā, bet kļūdījos. Izskatās, ka šī būs vismaz tetraloģija un pēdējā grāmata nemaz vēl nav sarakstīta. Pirmā un otrā grāmata jau ir izlasīta.

Jarika piedzīvojumi Torna pasaulē turpinās. Puisis ir uzmetis iepriekšējo darba devēju Zelodas karaļvalsti un devies pelnīt maizi kā algotnis. Autors pamazām stāstu iegriež standarta fantasy žanra rāmjos, galvenais varonis savāc nelielu komandu, kas, kopā strādājot, var paveikt brīnuma lietas. Tā nu viņi klaiņo pa pasauli, aizskardami daudzu un dažādu grupējumu intereses.

Jarikam parādās viena jauna īpašība – nežēlība. Pašam gan viņam mērķis vēl nav nekāds, bet visus, kas viņam uzbrauc, tos iznes koka uzvalkos. Netiek aizmirsta arī maģija. Jariks tajā ir kļuvis speciālists, tāpat kā Oļegs, tas gan stažējas pie rūķiem.

Kopumā, lai jau arī stāsta trešā grāmata, jāuzslavē autora spēja izvairīties no problēmu globalizācijas. Standarta pasākums ir pirmajā grāmatā – risinām ciema problēmas, otrajā pasaules, trešajā multiversa. Paldies autoram, te problemātikas eskalācija nav tik krasa un varonim netiek piešķirts vezums ar superspējām, lai tiktu galā ar superproblēmām. Problēmas ir, bet ne visas spēj atrisināt.

Nedaudz pārsteidz galvenā varoņa pataloģiskā agresivitāte, kādēļ autors izvēlējies šo ceļu nesaprotu, elfus viņš vienkārši neieredz – tas saprotams, bet labprāt arī uzmet citus, pie tam reizēm bez pamata. Lai arī grāmatā joprojām risinās ap piecām sižeta līnijām, tomēr biju jau pieradis pie „lēkāšanas” un tas vairs mani nesatrauca. Vispadevušākās man šķiet Jarika un Nekromanta Čismara līnijas, visgarlaicīgākies stāsti par Nastjas „dižajām” galma intrigām.

Kopumā šai grāmatai droši lieku 8 no 10 ballēm. Un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu. Cik gan ievācu informāciju, tas nav vēl pat sākts rakstīt un iespējams, ka jāgaida būs kāds gads vismaz. Protams, šādas ilgas dzemdības nedaudz kaitina, jo bezmaz jāveido dažādu autoru nepabeigto grāmatu ciklu saraksts.

Bilde no izdevniecības Armada.

НАЕМНИК ЕГО ВЕЛИЧЕСТВА by Виталий Зыков

Šī ir grāmatu sērijas Torna pasaules sērijas otrā grāmata, pirmo apskatīju jau agrāk.

Jarika piedzīvojumi turpinās – lai labāk iekļautos vietējā sabiedrībā viņš pieņem vārdu K’irsans un iestājas Zelodas impērijas armijā. Tādā kā franču leģiona analogā. Sāk kā parasts kareivis un grāmatas beigās jau kļuvis par leitnantu. Protams, ka grāmatas notikumi neataino mierīgu dienesta karjeru.

Zelodas karaļvalstī sākas varas maiņa, vecais karalis ir spiests bēguļot ar sava leģiona atliekām. Tomēr viss vēl nav zaudēts, valdošajai dinastijai reiz piederējis artefakts Zelodas āmurs, tāds kā maģijas koncentrators, un to atrodot karalis var varu atgūt. Protams, ka āmurs tiek atrasts, un kurš tajā visā palīdzēja varat minēt paši.Grāmatā autorsta garus un plašus aprakstus Zelodas un Torna pasaules politiskajai situācijai, ievieš jaunas koncepcija nākotnes notikumu attīstībai, sāk parādīties dažādi artefakti.

Arī Jariks beidzot ir pametis savu pasīvo statusu. Armijā samācījies kauties, drakona asinis ir nākušas par labu, tagad ienaidniekus galē kaudzēm. Ar maģijas izmantošanu viņš neforsē, lai neatklātu savu incognito. Protams, par autora aprakstītajiem taktikas un stratēģijas spriedumiem var padiskutēt, bet labi tā jau tomēr ir fantasy grāmata nevis Klauzevica darbs. Jarikam gan joprojām nav nekādi nākotnes nodomi, viņam nav pat ilgtermiņa kvesta, kas šādās grāmatās ir obligāts. Viņam ir dažādi mistiski ienaidnieki, par kuriem lasītājs uzzina pavisam nedaudz, parādās jauni spēki, bet nu nekādi nevar saprast, uz kuru pusi tas viss velk. To jau drīzāk jāvērtē pozitīvi, jo parasti šis žanrs grēko ar sižeta līniju, taisnu kā lineāls.

Neskatoties uz visu augstāk minēto sižetā ir reāla darbībai arī tikai darbības pēc, taču tā aizrauj. Reizēm sanikno daudzās sižeta līnijas, tās ir veselas četras. Taču autora pasaules burvība nav zudusi lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no izdevniecības Armada.

Безымянный раб by Виталий Зыков

Šī ir rakstnieka pati pirmā grāmata. Ilgus gadus bijusi lasāma internetā par brīvu līdz tai savus skatus pievērsuši izdevēji. Un tā ir Torna pasaules sērijas pirmā grāmata.

Viss sākas vienkārši – galveno varoni Jaroslavu no nelielas krievu pilsētiņas nozog pūķis kopā ar mikroautobusu un visiem tā pasažieriem. Šis pūķis vārdā Rošags izrādās citas pasaules iemītnieks, viņus izzadzis, lai veiktu rituālu savas dzīves pagarināšanai. Protams, ka Jaroslavam (tālāk viņu grāmatā sauc Jariks) tāds iznākums nepatīk un interesantu sakritību rezultātā pūķis beigts un pieci dzīvi palikušie mikroautobusa pasažieri dzīvi.

Bez Jarika Torna pasaulē nonācis Oļegs, Nastja un vēl divas blondīnes, kas grāmatā parādās epizodiski. Jariks no pūķa pārmanto superspējas un virzoties pie cilvēkiem noklīst no pārējā grupējuma. Oļegu un pārējo grupu „izglābj” Nolda salas magi. Oļegs sāk maga karjeru, Nastja mācās kultūru, bet Jariks blandās pa džungļiem un mācās maģiju, cīnoties ar dzīvniekiem un stažējoties izmirušās ķirzakcilvēku cilts pilsētā. Mācās tik labi, ka man jau ap 50 lapaspusi šķita, kur nu vēl tālāk – augstāk tikai dievi. Tomēr viņa labās dienas beidzās un Jariku ar viltību stepju klejotāju magi noķēra un paverdzināja.

Grāmatas autors ir izveidojis vienkārši izcilu fantasy pasauli, tajā ir gan daudz valstu, tautu un tradīciju. Iepriecināja uz vākiem uzzīmētās kartes, kas palīdz orientēties notikumos. Lielākā daļa no ballēm pienāksies tieši pasaulei, kurā norisinās darbība, tā ir pietiekoši neklišejiska, lai būtu interesanta. Tā man nedaudz atgādina Pehova Siālu un, ja autors jau pirmajā grāmatā spēj ko tādu izdomāt, tas ir daudzsološi.

Arī autora varoņi ir izstrādāti un pie tam sabalansēti, šad tad viņi pie sevis kaļ plānus, atceras notikumus no sava redzes punkta vēro un piedalās notikumos.

Tomēr galveno varoni autors nemīl – Jarikam tiek uzgrūstas visas pasaules nelaimes. No sākuma optimistisko un dzīvespriecīgo varoni iegrūž verdzībā. Nonācis verdzībā, Jariks manā skatījumā kļūst par bomžu filozofijas piekritēju – kur straume nesīs, tur arī peldēšu. Kā saimnieks Dargs liks, tā darīsim. Artefakts, ar kuru tiek nomāktas Jarika maga spējas, ir stiprs, bet salaužams, Jariks to atklāj jau pirmajās nebrīves dienās. Un kā Jūs domājat viņš cenšas tikt no tā vaļā? Nekā – viņš laiž gurķi un ar to nodarbojas tikai epizodiski, tikai beigās, kad sāk svilt pēdas, tad pacenšas. Tas viss mani nedaudz piebesī. Nedaudz mulsina arī varoņa iesauka Jariks, zinot krievu valodas īpatnības un sākumā pieliekot H un patskani sanāk lamuvārds (to ir pamanījuši daži krievu recenzenti).

Oļegs, savukārt topošais mags, kad tiek norīkots Jarika ķeršanā uzvedas kā īsts nepateicīgs maita, sak, kāpēc šis mūk un viņam pa mežu pakaļ jāvelkas. Lai kā arī nebūtu varoņi un sižets pievelk un aizrauj, ir diezgan daudz darbības vietām ir pretrunas, bet ja uz to piever acis labs lasāmgabals: lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no Armada.

Un ja kādu interesē grāmatas autora blogs.

Citu blogu domas par šo grāmatu.

The Year of Living Biblically by A. J. Jacobs

Pilnais nosaukums „The Year of Living Biblically: One Man’s Humble Quest to Follow the Bible as Literally as Possible by A. J. Jacobs”

Ja tevi interesē kā ir būt cilvēkam, kas dzīvo pēc visiem Bībeles noteikumiem, tad šī grāmata ir lasāma. Parasti cilvēkiem Bībele asociējas ar desmit baušļiem, bet patiesībā likumi ir daudz vairāk – pāri par 1000. Tad nu grāmatas autors ir nolēmis ievērot visus, kurus ir iespējams ievērot. Uzreiz gan viņš atrunā, ka negrasās salauzt teļam kaklu neatklātas slepkavības vietā.

Patiesībā autors ir piegājis šai lietai ļoti nopietni, viņam ir reliģiskie konsultanti rabīni un daži dažādu draudžu mācītāji. Tie viņam palīdz izprast neskaidrās vietas.

Savu gadu autors sadala divās daļās – 8 mēneši tiks dzīvoti ievērojot Vecās derības likumus. Šajā laikā viņš apmeklē vienu no noslēpumainākajām ASV sektām –Amish people, aiziet uz kreacionisma muzeju, veic nominālu grēcinieku nomētāšanu ar akmeņiem (maziem olīšiem), aiziet izdejoties ar Hassidiem, satiek savu ultraortodoksālo tēvoci Gil Izraēlā, upurē cāli, lai izpirktu savus grēkus, maksā desmito tiesu. Vispār šī daļa man deva diezgan labu virspusēju ieskatu jūdaismā, kurā līdz tam īpaši neorientējos.

Labākais visā šajā ir, ka autors raksta ne tikai humoristiskā garā par tēmu kā es pavadīju iepriekšējo gadu, bet arī cenšas izskaidrot, kādēļ pēc autora domām šis vai otrs Bībeles likums ir jāievēro un kāda ir tā iespējamā vēsturiska izcelsme. Un tas viss tiek veikts turpinot darbu žurnālistikā, audzinot savu divus gadus veco dēlu un mēģinot pierunāt sievu viņu paciest visu šo gadu. Patikās arī tas, kā pārkāpjot bausli „Tev nebūs zagt”, cenšoties pieslēgties neaizsargātam WiFi pieejas punktam, autors nomet zemē datoru.

Pārējie četri mēneši tiek veltīti Jaunās derības likumu ievērošanai, tomēr no mana redzes punkta, tas neko daudz neatšķīrās no iepriekšējiem mēnešiem. Tā kā autora sieva šajā laikā gaida nākam pasaulē dvīņus, tad ari mēnešu apraksti saīsinās un vienīgais interesantais man likās čūsku pacēlāju baznīcas apmeklējums, ja tu tici Dievam čūskas tevi nesakodīs.

Šai grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ļoti labi lasāms izklaidei. Šī grāmata nederēs cilvēkam, kas cer izlasīt dziļu teoloģisku spriedelējumu par Bībeli kā ideālas dzīves veidošanas rokasgrāmatu. Autors uz to nemaz nepretendē. Žēl vienīgais, ka beigās autors, lai arī atzīst, ka gada laikā ir kļuvis par labāku cilvēku, tomēr lēnām atgriežas pie saviem grēkiem.

Bībele jau mūs māca Pētera 2. Vēstulē:

„21 Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. 22 Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.”

Starp citu ja kādam ir interese autora blogu var aplūkot šeit.

Bilde no Amazon.

ЖНЕЦЫ ВЕТРА by Алексей Пехов

Šī ir cikla Vējš un Dzirksteles trešā grāmata un izskatās, ka ne pēdējā. Pirmās divas izlasīju jau 2005. un 2006. Gadā, kad šis blogs vēl nepastāvēja.

Haras Dienvidu impērijā noris karš. Tajā ir iebrukuši nabatori Nolādēto virsvadībā. Nolādētie reizi bija Impērijas magi, taču sarīkojuši 500 gadus atpakaļ revolūciju tika padzīti. Nu ir pienācis laiks viņiem atgriezties un parādīt, kas te ir saimnieks/-ce.

Grāmatas galvenais varonis Ness, iepriekšējā grāmatā zaudējis savu sievu Laen, ir nolēmis atriebties Nolādētajiem par viņas nāvi. Viņš apvieno savus spēkus ar vienu no Nolādēto nometnes pārstāvi Tia, kurai ir savas intereses konkurentu likvidēšanā. Protams viņam ir vēl palīgi: Šens, daudzsološs mags vīrietis, pirmais tāds kopš Skulptora laikiem. (Skulptors – lielākais Haras mags, viss, kas ievērības cienīgs saglabājies, ir viņa radīts.) Puikam ir talants un izskatās, ka turpmākajās grāmatās aizies Skulptora pēdās. Rona mags, Gbabaks „varžu” cilts karotājs un citi.

Hara ir jaunā Pehova pasaule, kuru viņš ir izstrādājis patiesi detalizēti. Tieši šī notikumu un vēstures detalizācija vien padara šo darbu lasīšanas vērtu. Pašu sižeta līniju diez vai var nosaukt par kaut ko jaunu un unikālu. Galvenais varonis, atriebes pārņemts, profesionāls kareivis, kuram ir artefakti ar kuriem var nogalināt Nolādētos. Nolādētie, kuri 500 gadu laikā ir zaudējuši visus savus ideālus un pievērsušies sava pašlabuma meklēšanai. Vairāk vērpjot intrigas vienam ar otru, nevis cīnoties pret impēriju.

Magu ordenis, Staigājošās, uzskata, ka jādominē tikai vienam maģijas veidam, bez žēlastības tiek iznīcināti visi citādi domājošie. Sdis nekromanti, kuru galvenais ierocis ir mirušie. Tad nu visā šajā putrā noris grāmatas darbība.

Godīgi sakot, kopš autora vampīru cikla, domāju, ka viss – nekā diža vairs nesagaidīsim. Tomēr, lai arī stāsta kvalitāte nav tik laba kā Siālas cikla grāmatās, tomēr ir virs vidējā līmeņa.

Jāatzīst uzreiz, ka grāmata spēj aizraut, tieši daudzo detaļu dēļ. Sākot lasīt ir grūti apstāties, sižets rit raiti, netiek stiepts garumā. Diemžēl „dievs no mašīnas” koncepts netiek pamests novārtā. Autors ir ieviesis Nessam pravietiskus sapņus un regulāri organizē tikšanos ar vietējo dievu zagli Garretu. Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm.

Bilde no armada.

%d bloggers like this: