Navigate / search

Monstrous Regiment by Terry Pratchett

Šī ir kārtējā Diskzemes novele, kas ietilpst noveļu sērijā – Industriālā revolūcija.

Uz Diskzemes eksistē vieta, kurā atrodas daudzas mazas valstiņas. Visiem ir vienalga, kas tur notiek, ja vien viņas savā starpā karojot neiznīcinātu clack torņus, pārtraucot informācijas plūsmu no vienas kontinenta malas uz otru. Ir sācies ikgadējais karš starp Borogravia un Zlobenia valstiņām un Ankh-Morpork ir nolēmusi iejaukties.

Borogravia ir kara nomocīta; visa jaunatne dien armijā un karo. Polly nolemj atrast savu brāli Paulu, kurš arī iesaukts armijā un pazudis bez vēsts. Lai to paveiktu, viņa nogriež matus, iemācās staigāt kā vīrieši, treniņa nolūkos skujas ar neasu bārdasnazi, mācās regulāri urbināt degunu, nolaist gāzes. Viņai piemīt arī loģiska domāšana, skaidra situācijas apzināšanās un vēlme doties pieteikties kā brīvprātīgajam. Valstij ir vajadzīgi karotāji – patrioti, kas ir ar mieru krist kaujā par savu Hercogieni un dienests var sākties.

Polly un pārējie jaunie rekrūši nonāk pašā notikumu epicentrā. Viņi nejauši sakauj Zlobenijas grāfa kavalēriju un pēkšņi viņus visi grib notvert. Ankh-Morpork nav ieinteresēta stipras valsts izveidei šajā apgabalā un tā cenšas saglabāt abas valstis tādas kādas tās ir.

Šī grāmata ir mēģinājums rakstīt par feminismu un sieviešu tiesībām vīriešu sabiedrībā. Kontrasta dramatizēšanai autors ir izvēlējies armiju, kas tradicionāli ir bijusi vīriešu prerogatīva. Grāmatā tiek ieviesti jauni tēli, kas līdz šim nebija sastopami Diskzemes grāmatās, grāmatas galvenā varone Polly un seržants Jackrum. Nedaudz tiek pieminēts arī Ankh-Morpork sardzes priekšnieks Vimes (kā sūtnis Zlobenia), tomēr viņa darbība ir epizodiska un izskatās ieviesta, lai grāmata nezaudētu kopskaņu ar citām novelēm.

Prieks, ka William de Worde tēls no iepriekšējās grāmatas tiek turpināts, avīžniekiem tagad Diskzemē piemīt spēks. Atgriežoties pie feminisma tēmas, centrālā lieta ir: sievietes var visu to pašu ko vīrieši un iespējams pat labāk. Kā sieviešu tiesību galvenais ierobežotājs šeit tiek ievesti nevis tautas aizspriedumi, bet gan dzīvā dieva Nuggan Aizliegumi. Protams nevar aizmirst arī leitnantu Blouse, kas attēlots kā neko nesaprotoša tipiska oficiera tēls.

Grāmatu var lasīt arī nelasot no Diskzemes neko citu iepriekš. Neteikšu, ka būtu lielā sajūsmā par šo darbu, labs nenoliedzami, bet ne izcils. Visu laiku nedaudz atgādināja Šveiku, kur galvenais varonis ir sieviete. Neliels mīnuss likās arī sižeta paredzamība, bet nu labi, tā ir autora nodeva žanram kā tādam un tur neko ģeniāli jaunu vairs neizdomāsi. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

Citāts

‘Their religion’s gone bad on them. Have you seen the latest Abominations? They Abominate the smell of beets and people with red hair. In rather shaky writing, sir. And root vegetables are a staple here. Three years ago it was Abominable to grow root crops on ground which had grown grain or peas.’

Bilde no Amazon.com

Jesus A Life by A. N. Wilson

  

Kā jau var noprast no nosaukuma, grāmatiņa ir par Jēzu. Autors ir izvēlējies mums nestāstīt standarta kristīgās baznīcas evaņģēliju interpretāciju. Autors mēģina saskatīt Jēzu – cilvēku, kas, iespējams, paslēpts Jaunās derības tekstos.

Cilvēki, kuri uzskata, ka Bībeli ir diktējis pats Dievs, tālāk nelasa. Read more

Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture by Eimons Dafijs

Grāmatu nopirku, maija brīvdienās nejauši iegājis grāmatu bodē. Biezuma un cenas attiecība likās atbilstoša un tādēļ, daudz neskatoties, ieguvu to savā īpašumā.

Grāmatas autors ir katolis un Kristietības vēstures profesors Kembridžas Universitātē. Tas radīja zināmu risku, ka grāmatas saturs būs centrēts uz Romas Katoļu Baznīcas (RKB) labajām pusēm un autors nebūs objektīvs. Tomēr izrādījās, ka man nebija taisnība.

Grāmata 400 lapaspusēs mēģina mums pastāstīt RKB pāvestu vēsturi 2000 gadu garumā. Pieminēts tiek katrs pāvests un viņa darbi pasaules vēstures kontekstā. Ierobežotā grāmatas apjoma dēļ lasītājam ir jābūt erudītam viduslaiku Eiropas vēsturē, jāzina katra laikmeta politiskie noskaņojumi un jābūt speciālistam RKB teoloģijas niansēs.
Read more

КОСТЬ ВОЙНЫ by Антон Корнилов

Sen senos laikos dzīvoja parasts lauķis vārdā Oriks. Oriks uzkalpojās par parastu karavīru un patiesībā nebija gudrāks par zābaku. Taču reiz, rokoties vecā apbedījumā, Oriks atrada titāna galvaskausu un izveidoja no tā bruņucepuri. Ar tās palīdzību viņš iekaroja gandrīz visu pasauli.

Grāmatas galvenais varonis Alberts ir maģisku mantu meklētājs. Tautā viņus sauc par Ķērājiem. Strādā viņš dažādu magu un burvju uzdevumā, iegūstot dažādus artefaktus. Šoreiz viņš dodas Margona uzdevumā atrast leģendāro КОСТЬ ВОЙНЫ (var redzēt uz grāmatas vāka), lai aizkavētu tumšo spēku ienākšanu pasaulē. Viņa galvenais pretinieks Sets arī dodas meklējumos ar šo pašu mērķi tikai ļauno spēku protogonista Eolles uzdevumā.

Lai lasītājām būtu interesantāk un sižets liktos saistošāks, Albertam līdzi dodas Semuels – izgudrotājs un ķīmiķis un Marta – sievišķis, kas māk kauties, un Alberta civilsieva. Tā nu grāmatas autors ved savu lasītāju pa savu izdomāto pasaku valstību no piedzīvojuma uz piedzīvojumu, līdz gala cīņai.

Šo grāmatu diez vai varētu saukt par ļoti labu, apzīmējums ‘interesanta’ būtu vairāk piemērots. Sākums likās kā Pehova sākotnējiem darbiem, tomēr nedaudz kaut kas pietrūka.

Pozitīvi, ka varoņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, kur labie ir absolūti labi un sliktie tik pat absolūti slikti. Šeit bija panākts balanss: nebija ne labo, ne slikto, vienkārši katram bija savas intereses, tas, ka kaut kur augšā viņi personificēja Tumsas un gaismas mūžīgo cīņu, stāstu nemaitāja. Par brīnumu galvenā varoņa tēls bija daudz maz izstrādāts un viņa rīcības pamatojumu tādējādi bija vieglāk saprast. Varoņi arī ir tādi cilvēcīgi ar vājībām nevis supervaroņi hit-and-slash stilā. Arī pašam Albertam vienīgā superspēja ir briesmu sajušana, pārējais viss tiek panākts ar viltību un izveicību. Nekādu tur superzobenu vai mega superspēju.

Nepatikās, ka autors jau grāmatas vidū nogalina savu varoni un pēc tam to atceļ atpakaļ dzīvo vidū. Protams, ar brīnuma palīdzību. Šai rīcībai sižetā man tā arī neizdevās atrast pievienoto vērtību, kādēļ tas bija vajadzīgs. Arī galvenais tumšā torņa motīvs, kurā beidzas viss, man likās tāda nedaudz novazāta ideja, kas neizceļas ar oriģinalitāti. Nedaudz par biežu tiek veikti brīnumaini sižeta pavērsieni, lai izpestītu galveno varoni no ķezas, kurā tas ievests desmit lappušu garumā. Lai vai kā šajā literatūras žanrā es šo grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm.

The Truth by Terry Pratchett

Rūķi esot atklājuši kā svinu pārvērst zeltā, patiesību tagad varēs uzzināt, izlasot to uz papīra lapelēm. Grāmata ir otrā no Industrializācijas cikla un tā mums stāsta par tipogrāfijas un žurnālistikas attīstību Ankh-Morpork.

Grāmatas galvenais varonis William de Worde ir pirmais žurnālists Ankh-Morpork, pirmais avīzes īpašnieks, redaktors un menedžeris. Viņa moto – „Cilvēkiem ir jāuzzina patiesība, lai kāda tā nebūtu”. Tai pat laikā pilsētas valdnieks Vetinari tiek apsūdzēts smagos noziegumos, sulaiņa nogalināšanas mēģinājumā un pilsētas kases apzagšanā. William paralēli Sardzei veic savu izmeklēšanu, kuras gaitu viņš publicē avīzē „Times”, tādējādi iegūstot daudz ienaidnieku un arī jumtu.

Izrādās, ka pilsētas aristokrāti ir nolēmuši mainīt valdību. Zombijs advokāts Slant klientu uzdevumā vēršas pie ”Jaunā Firmas”, kuri šo jautājumu nokārtos. „Jaunajā firmā” strādā divi uzņēmīgi cilvēki Mr. Pin firmas smadzenes un īsts neģēlis, Mr. Tulip firmas muskuļi, pilnīgs idiots un tik pat ģeniāls mākslas pazinējs.

Parādās arī „Times” konkurents „Inquirer”, kura būtību izsaka sekojoši virsraksti – „Elfi nolaupīja manu vīru” un „Sievietei Lankrā piedzimst kobra”.

Šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šajā sērijā esmu lasījis. Var redzēt ka Autors kā jau rakstnieks par šīm lietām ir domājis un saprot, ko raksta. Grāmata nav tikai „action” detektīvromānu stilā, kur galvenais izmeklētājs ir žurnālists. Grāmata ir arī pārdomas par cilvēku un ziņām. Kas ir ziņas? Cik ilgi ziņas ir aktuālas? Kādas ziņas labprāt lasa cilvēki (mīļas kaķēnu bildes, fantastiski apgalvojumi, otras puses aplikšana, „kritizēšana”)? Un pats galvenais, kādēļ cilvēki raksta ziņas.

Pats William de Worde uzskata, ka viņš raksta patiesībai, taču viņa padotie uzskata, ka tā ir tikai aristokrātiska hobija izpausme, jo viņi strādā, lai nopelnītu naudu Rūķu pārim, kam pieder tipogrāfija, nauda nepieciešama, lai apprecētos, sekretārei, lai uzturētu savu tēvu. Tikai pats William var atļauties domāt par Patiesību un Sabiedrības interesēm, tomēr arī viņš beigās ir spiests stāstīt ne visu Patiesību to pašu savu interešu dēļ.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, jo ir ne tikai laba grāmata ar interesantu sižetu , bet arī rada vielu pārdomām.

Citāts, kas man reāli patikās, jo raksturo labi vidējo cilvēku visā pasaulē:

‘You think you’re writing words that’ll last for ever? It’s not like that. This newspaper stuff . . .
that’s words that last for a day. Maybe a week.’
‘And then they get thrown away,’ said William.
‘Perhaps a few hang on. In people’s heads.’
‘That’s not where the paper ends up,’ said William. ‘Quite the reverse.’
‘What did you expect? These aren’t books, they’re . . . words that come and go…

The Last Hero by Terry Pratchett, Paul Kidby

Šī ir pēdējā grāmata no Rincewind cikla, es gan ceru, ka ar laiku būs vēl, jo šī sižeta līnija man personīgi patīk visvairāk.

Sen senos laikos varonis Mazda nozaga uguni no dievu Cori Celesti (vieta kur mīt Diskzemes dievi). Tagad pēdējie palikušie varoņi Cohen the Barbarian, Caleb, Boy Willy, nolemj atdot to dieviem atpakaļ. Patiesībā viņi ir nolēmuši, ka pēdējais varoņdarbs būs dievu uzsperšana gaisā ar pašdarinātu bumbu. Protams, lai varenie darbi neaizietu nebūtībā, līdzi tiek paņemts menestrels, kura uzdevums ir aprakstīt varoņu dzīvi sāgā.

Taču ir viens bet – iznīcinot dievus, iznīks maģija un, pazūdot tai, pazudīs visa pasaule. Kas mums parasti negribot nodarbojas ar pasaules glābšanu? Pareizi – Rincewind. Ankh-Morpork patricietis Vetinari steigšus rīko ekspedīciju uz Cori Celesti, lai atturētu varoņus no viņu varoņdarba. Par transporta līdzekli kalpos Leonard of Quirm izgudrotais un vadītais lidaparāts, uz drakonu bāzes operējošs trīsvietīgs kosmosa kuģis, ar kura palīdzību teorētiski iespējams nokļūt jebkurā Diska vietā. Leonardo ir da Vinči prototips – jauks, nekaitīgs izgudrotājs, kura hobijs ir kara mašīnu projektēšana, tikai kā prāta eksperiments, nekas daudz – skices, šķērsgriezumi un sanumurētas detaļas. Kā trešais līdzi lidojošais ir sardzes pārstāvis Carrot.

Neieteiktu šo grāmatu lasīt kā pirmo no Diskzemes grāmatām, labāk ievērot hronoloģiju. Bet tie, kuriem šie personāži nav sveši, grāmatas smalko humoru spēs izbaudīt pilnībā. Man personīgi vislabāk patika Evil Harry, profesionāls ļaundaris, kurš zina varoņu Likumus un arī pats tos ievēro. Kā saka varoņi – labākais ļaunais lords visā Diska vēsturē. Taču laiki ir mainījušies – īsti varoņi pazūd, tagad Evil Harry vairs nevar būt drošs, ka viņa slepenās durvis aizbēgšanai kāds nebūs nobloķējis. Profesionalitāte varoņu lietā ir zudusi, milzu nezvēri ir aizsargājami un tādus nogalinot var arī pats atrauties. Varoņi saprot, ka viņiem uz Diska vairs nav vietas.

Tā kā šī grāmata ir ilustrētā novele, tad atsevišķs bonuss ir jaukās ilustrācijas gan Leonardo skices, gan varoņu attēli. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Citāts:
“Too many people, when listing all the perils to be found in the search for lost treasure or ancient wisdom, had forgotten to put at the top of the list ‘the man who arrived just before you’.”

ZOOM by V.Vaitheeswaran and I.Carson

Pilnais nosaukums: “ZOOM: The Global Race to Fuel the Car of the Future by V.Vaitheeswaran and I.Carson”

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu, kas apskatītu vieglo automašīnu industriju un alternatīvās degvielas. Grāmatas autori ir profesionāļi šajā jomā, jo rakstījuši žurnālam „The Economist” analītiskus rakstus daudzus gadus. Uzslavējama ir viņu spēja skaidri un koncentrēti pasniegt faktus un idejas.

Grāmatas dominējošās tēmas ir automašīnas industrijas vēsture, tagadnes tendences un iespējamā nākotnes attīstība. Analīze lielākoties tiek veikta ASV tirgus kontekstā, Lielā trijnieka (GM, Ford un Chrysler) pozīciju zaudēšana japāņu un Eiropas automašīnām. Tiek apskatīti gan iemesli, gan sekas. ASV autoražotāju galvenā problēma ir kavēšanās ar jauno tehnoloģiju ieviešanu un smago sociālo budžeta izmaksu daļu. Papildus detalizēti tiek apskatīta Toyota vēsture un viņu hibrīdauto Prius tiek celts saulītē ik pāris lapās kā pakāpiens uz iespējamo nākotnes auto. Tiek veikta arī neliela analīze, vai ASV autobūves giganti vispār spēs pielāgoties jaunajām tirgus un ekonomikas prasībām.

Otra daļa ir veltīta naftas ieguves industrijai, tās vēsturei un pašreizējai situācijai. Pasaulē ietekmi iegūst nevis korporācijas, bet gan nacionālās naftas kompānijas. Tām patiesībā pieder vairāk rezervju nekā visām korporācijām kopā. Tiek stāstīts par pēdējām tendencēm – kā Exxon patriekts no Venecuēlas, kā naftas lobijs ASV bīda savas intereses. Daudz uzmanības tiek veltīts ASV atkarībai no naftas importa, ASV pašai pieder tikai 3% no pasaules naftas rezervēm. Tiek apskatītas degvielas slēptās subsīdijas, kas patiesībā izskaidro kādēļ ASV degviela ir tik lēta.

Trešā daļa stāsta par globālo sasilšanu, alternatīvās degvielas attīstības scenārijiem, labos pasaules piemērus (Šanhaja, A.Švarcnegera darbi Kalifornijā, Brazīlijas etanola plānu), neperspektīvos variantus (Kanādas piķa smiltis, kartupeļu free eļļa). Šajā daļā uzzināju, kāds tad īsti ir tas plāns ūdeņraža dzinēju degvielas iegūšanai un, jāsaka, tas mani pārliecināja. Tiek apspēlēta CO2 emisijas samazināšanas plāni, naftas cenas ietekme uz alternatīvo enerģiju utt.

Grāmatas lielākais bonuss ir industriju lielo vīru ieskicēšana, jo autori ar viņiem ir pazīstami un tik dots neliels priekšstats par to kādi ir tie cilvēki, kas nosaka enerģētikas nākotni ASV un pasaulē.

Man personīgi grāmatā patika tas, ka autori nemēģināja nostāties vienā pusē, bet visi viņu spriedumi un kritika tika pamatīgi argumentēti. Vietām likās nu gan puikas lej ūdeni, taču pēc pāris lappusēm šis uzskats tika spēcīgi argumentēts (mašīnu akumulatoru lādēšana no tīkla). Kopumā uzskatu, ka katram kuru interesē globālās sasilšanas un alternatīvās enerģijas problēmas būtu šī grāmata jāizlasa, jo tā tiešām ir analītiska nevis populistiska. Diezgan objektīvi tiek apskatītas abas puses jāatzīst gan, ka abi autori ir optimisti un domā, ka gan jau viss būs kārtībā. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

Bilde no Amazon.

СКАЛОЛАЗКА И МИРОВОЕ ДРЕВО by Олег Синицын

Šī ir ceturtā grāmata no cikla, kas veltīts Alenas klinšu kāpējas – lingvistes piedzīvojumiem. Pirmā un trešā jau apskatīta, otro vēl nav izdevies atrast. Šī izskatās ir pēdējā un noslēdzošā cikla grāmata. Visas mīklas tiek atminētas un atbildes atrastas. Iespējams, ka es maldos.

Alena mierīgi vada savu dzīvi Maskavā, cenšoties izārstēt savu māti, līdz pēc viņas ierodas stāsta ļaunuma iemiesojums Toms Klarks. Izrādās, ka arī galvenajam pasaules ļaundarim ir problēmas; viņa Organizācija ir slēgta un pat viņš slēpjas no ASV valdības. Izrādās, ka Klarks meklē Pasaules koku, viņa slepenā bāze atrodas Šambalas ielejā, kurā tad arī šis koks Alenai ir jāatrod. Stāsta gaitā varone atklāj, ka Klarks patiesībā ir viņas sen pazudušais tēvs, kurā iemiesojies dēmons Molohs. Tagad viņas mērķis ir atrast Pasaules koku ne tikai lai izdziedinātu māti, bet arī lai palīdzētu tēvam atbrīvoties no Moloha varas.

Kā jau var redzēt no īsā satura atstāsta, sižeta līnija liktu meksikāņu seriālam izskatīties pēc komplicēta un prātu rosinoša pasākuma. Autors joprojām nevairās no veiksmīgām sakritībām, dažādu leģendu un mistisku lietu brīvām interpretācijām. Izskatās, ka, lai piesaistītu lasītājus no Muldašova piekritējiem, autors ir izvēlējies Šambalas reklamēšanu. Arī lingviste, kas iepriekšējās grāmatās dziļi nosodīja melnos arheologus, tagad grāmatas sākumā aplaupa Kambodžas klosteri. Tādējādi nonivelējot visās iepriekšējās grāmatās radīto uzsvērti labo tēlu. Tomēr beidzot autors ir sācis izkopt savu varoņu tēlus, nu pasaule no melnbaltas ir kļuvusi pustoņiem bagātāka, un ļauns vairs nav ļauns tikai sevis pēc.

Lineārais sižets un paredzamība neļauj man vērtēt grāmatu augstāk kā 5 no 10 ballēm, tipiska sēnalu literatūra, sižets aizrauj, lasi, atpūties un jūties gudrāks par autoru.

Bilde no Armada.

СКАЛОЛАЗКА И КАМЕНЬ СУДЕБ by Олег Синицын

Grāmatiņa ir trešā, kas veltīta klinšu kāpējai lingvistei Alenai un viņas piedzīvojumiem. Pirmo jau apskatīju. Otro man pagaidām vēl nav izdevies iegādāties.

Šoreiz netālu no Norvēģijas krastiem tiek atrasts aisbergs, kurā iesalis vikingu kuģis no sestā gadsimta. Tā kā aisbergs drīzumā izkusīs, tad Alena tiek uzaicināta nofotografēt senos rūnu rakstus. Te nu sākas piedzīvojumi, aisberga iekšienē tiek atklāts vesels vikingu apbedījums. Aisbergs izkūst un apbedījums vētrā nogrimst. Aisbergā atrastajos uzrakstos izrādās tiek pieminēta pati Alena. Veicot dziļākus pētījumus atklājas, ka šis vikings ir bijis pats skandināvu dieva Loki dēls. Un viņš savulaik ir atradis Liktens Akmeni, ar kura palīdzību ieskatījies nākotnē. Tā kā šī akmens meklējumi cieši saistās ar Alenas tēva pazušanas noslēpumu, tad šī artefakta meklēšanā iesaistās arī viņa. Protams, viņai pretī stājas slepenā Organizācija Mist ar visa ļaunā protagonistu Tomu Klārku. Grāmatas darbība norisinās Spānijā un Londonā.

Mani grāmatā samulsināja jau autora nekompetence lietās, par kurām viņš raksta. Viņam, izrādās, uz ledus izcirsti uzraksti var saglabāties gadsimtiem ilgi, cilvēks var ielēkt ūdenī no ~300 metru augstuma nenositoties un vēl citas līdzīgas lietas. Tas man, kā saka, nozaga realitātes sajūtu, ar kuru lepoties nevarēja arī iepriekšējā grāmata. Tad nolaidu latiņu zemāk un sāku vienkārši peldēt līdzi sižetam un neiedziļināties dažādos sīkumos. Tāpat kā iepriekšējā grāmatā koncepts „dievs no mašīnas” parādās ik pa pāris lappusēm un rodas aizdomas, ka autoram ir bijis slinkums izdomāt sakarīgu sižetu. Viņa pieeja ir – rakstām, rakstām, nonākam pie situācijas, kurā varone vairs nezin ko darīt un bums – negaidīts sižeta pavērsiens.

Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm, ja jau trešā grāmata ciklā tad galvenās varonei varēja vismaz kaut kādas personības iezīmes attīstīt nevis, ko redzu, to daru.

Bilde no izdevniecības Armada.

СКАЛОЛАЗКА by Олег Синицын

 

Jau sākot lasīt grāmatu zināju, ka nekāds unikālais darbs šis nebūs. Nedaudz bija slinkums lasīt grāmatiņu pilnu ar matemātiskām formulām, tādēļ izvēlējos šo.

Grāmata mums stāsta par krievu tautības lingvisti Alenu, kuras hobijs ir alpīnisms. Parasti viņa piehalturē tulkojot uzrakstus grūti pieejamās vietās, taču šoreiz haltūra Turcijā izvēršas citādi. Tā vietā, lai noņemtu teksta nospiedumu un iztulkotu to, viņu papildus mēģina nogalināt. Meitietis, protams, aizmūk līdzi paķerot noslēpumainu gredzenu, kas atrasts Homēra kapā. Šo gredzenu sāk meklēt noslēpumaina Organizācija. Gredzens izrādās senas protocivilizācijas artefakts, kurš var palīdzēt nokļūt pie šis senās civilizācijas lidaparāta. Visu piedzīvojumu rezultātā, galvenā varone veic kāpaļāšanu pa klints sienām Turcijā, Frankfurtes debesskrāpjiem Vācijā un kalniem Krētā Heraklionas tuvumā.

Grāmatas autors manuprāt ir pārcenties mēģinot sabāzt vienā grāmatā Indiana Jones, Dirk Pitt un Lara Croft artefaktu medīšanas labākās tradīcijas. Visi tēli ieskaitot galveno varoni ir tādi neizstrādāti. Viņiem nav nekādas iekšējās pasaules-ko redz, to dara. Ļaunais ir ļauns, labais ir labs, morālistiskie spriedumi naivi un viendimensionāli. Autors nemaz nekautrējas ik pāris lappusēs izmantot „deus ex machina”, dažādi laicīgi telefona zvani, interneta forumā saņemtas atbildes pēdējā brīdī, ļaundaru ieraudzīšana Krētas krastos kuterī no lidmašīnas. Ar laiku tas sāka izskatīties pēc farsa, arī nobeigums pārsteigumu sagādāja tikai tik daudz, cik to izraisīja brīnumi no malas.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, var lasīt ja gribās atpūtināt smadzenes un atkar saskarties ar pseido leģendām, kas saistītas ar Atlantīdu. Bet tā kā man ir vēl 3 šī cikla grāmatas, izlasīšu visas, lai redzētu vai autors ir labojies.

Attēls no izdevniecības Armada mājas lapas.

%d bloggers like this: