Navigate / search

Asinis uz dzintara by Aivars Kļavis

Asinis uz dzintara

Skat, nepagāja nemaz gads un beidzot pieķēros romāna “Ceļojums uz nezināmo zemi” trešajai un pēdējai grāmatai. Otrā grāmata mani nedaudz pabiedēja, jo tajā autors, manuprāt, pārāk steidzās pastāstīt visu, un beigās sanāca tā virspusēji. Nekas, ir ienācis laiks lielajam finālam!

Virsaiša dēls Ulriķis spiests kāpt laivā kopā ar mežonīgiem, dzīvē daudz redzējušiem vīriem, kas ved uz Romu dzintaru. Tālajā, noslēpumainajā Karnuntā nonāk tikai trīs no viņiem. Bet arī tur puisim ilgi palikt nav lemts. Līst asinis, nokrāsojot dzintaru tumši sarkanu.

Sākšu ar bēdīgāko – mūsdienu sižeta līnija vispār ir pamesta novārtā. Skaidrs, ka vasara beidzas un Dāvim laiks uz skolu. Katrs bērns zinās pateikt, ka līdz ar vasaras brīvlaika beigām pienāk beigas arī visam citam, pat stāstam par pirmbaltu ceļojumu. Lai lasītājs uzreiz nenokārtu degunu, ja nu kāds tomēr nav sapratis, tad tiek atklāts Melnā akmens noslēpums. Tas gan ir mazvarbūtīgi, jo atšķirībā no Dāvja un arheologiem, lasītājs pats daudzus gadu tūkstošus ir gājis uz jauno krastu un tā atklāsme vairāk ir nepieciešama Dāvim.

Otra sižeta līnija ir veltīta Ulriķim, virsaiša dēlam. Cerības uz virsaiša karjeru viņam ir niecīgas, ar tēvu viņš ir salecies uzreiz pēc dzimšanas, ciltī viņu pazīst kā Nolemto un draugu praktiski nav. Ulriķis turpina šai sērijā iesākto varoņa ceļu, notīties uz laiku no dzimtā ciema, lai pēc tam ar paplašinātu skatījumu uz lietām nāktu un ieviestu kārtību. Vardots savulaik no lauksaimniekiem izveidoja karotāju blici, Ardis ar pirms kļūšanas par virsaiti piestrādāja par laupītāju. Ulriķis gan nav nekāds sirotājs, bet arī viņam sanāk kļūt par bāreni tēvam dzīvam esot.

Puika tiek attēlots kā dikti zinātkārs, kurš nolemj apvienot divas lietas vienā – gan izbēgt no nāves, gan uzzināt ko svešzemnieki dara ar dzintaru. Ceļš līdz zinībām ir baiļu un briesmu pilns, ciemats, kurā dzīvo tikai sievietes vien ir ko vērts. Ticis līdz Romas impērijas priekšpostenim, puika iestājās tādā kā vietējā dzintarapstrādes arodskolā, taču apstākļu spiests profesijas apgūšanu pamet novārtā.

Par varoņa izaugsmi nevaru īsti pateikt neko jēdzīgu, no viņa darbības īsti tā neizriet, visu laiku klaiņo pa pasauli, nedaudz pavergo un tadā, ticis mājās, jau ķoniņš! Es vēl saprotu no Jorena sanāktu labs galvenais varonis, ugunsstaba vaktētājs, uzticīgs bērnības mīlestībai un ticējis Ulriķa atnākšanai. Gadu zem pils laipas nakšņojis, lai draugu no briesmām pasargātu! Bet ko Ulriķis – pa to laiku nomaļā meža ciematā taisīja sev pēcnācējus. Tēva pilī ierodas kā īsts komandoss un visas lietas pašas no sevis atrisinās. No svarīgā – sembi ir maitas!

Nebija jau nekāds noslēpums kā grāmata beigsies, taču stāstu par izcilu ar grūti nosaukt, ir labs, bet tā nedaudz savdabīgs, varoņi dzīvo savu dzīvi un viņu rīcība kaut kā no tās viņu dzīves īpaši neizriet. Varbūt, ka es gribu par daudz no pusaudžu grāmatas, bet gribējās, lai triloģijas katra grāmata sadalīta pirmreizinātājos būtu daudz atšķirīgāka. Lieku 7 no 10 ballēm.

Tumšmute: Varoņa laiks (Darkmouth #4) by Shane Hegarty

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka izdevniecības “Prometejs” īpašnieks ir man tuvs draugs un tādēļ tas, iespējams, var ietekmēt manu atsauksmi. Ak jā, un grāmatu es ar saņēmu apmaiņā pret godīgu atsauksmi! Kad nu tas viss pateikts, varam ķerties klāt pie Tumšmutes ceturtās grāmatas.

Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus. Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules. Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk…

Kā jau katrai grāmatu sērijai pienākas, arī šai ir pienācis brīdis, kad tā ir nedaudz atšālējusies kā kola pudelē, kas atstāta atvērta saulē. It kā jau nekas sastāvā nav mainījies, bet trūkst to ogļskābes gāzu burbulīšu. Es nebūtu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka autoram vairs nav jaunu ideju, tas būtu pārāk globāli. Ja viņam tās ir, tad tās tiek pietaupītas kam citam. Ja iepriekšējās grāmatu sērijās autors centās ar jaunu monstru izgudrošanu, pasaules noslīpēšanu, tad šajā ir novērojama jau zināmā pārkārtošana cerībā, ka sanāks kas lietojams.

Nenoliedzami priekš grand finalī cīņa ar galveno briesmoni bij’ tīri laba, bet, salīdzinot ar iepriekšējās grāmatas beigu cīņu, šai pietrūka spriedzes un episkuma. Varbūt pie vainas ir, ka cīnīties pret bezpersonisku ļaunuma konstruktu nav tas pats, kas pret konkrēti ļaunu indivīdu. Nevaru noliegt arī to, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā, precīzāk būtu – divos vilciena braucienos. Ak jā, grāmatā arī Fins un Emija brauc ar vilcienu, man gan nekad nav gadījies tik aizraujošs brauciens, bet manā maršrutā nav arī neviens Tumšais ciems.

Ja gribam palēkties uz jēgas meklēšanu grāmatā, tad bez draudzības, mīlestības un pārliecības, ka tikai bērni var izglābt pasauli, te ir arī daudzas pieaugušo lietas. No tām galvenā ir motivācija. Ja cilvēks reiz tiek nost no dokumentu kopēšanas, viņu būs grūti dabūt atpakaļ pie aparāta, jo Leģendu mednieka arods ir visnotaļ vilinošs. Ja leģendas beidzas, varbūt var izdarīt tā, lai tās nekad nebeigtos un visiem būtu garantēts darbs, un tas nekas, ja vietām jāupurē kāds ciematelis eksperimentam un jāaizbāž mute kādam pārlieku ziņkārīgam bērnelim.

Par varoņu izaugsmi te īpaši nav ko runāt, ja nu tikai tas, ka Fins ir kļuvis naskāks šāvējs un savas rīcības apdomātājs. Visādi citādi ļaundari ir tie, kas dzen uz priekšu notiekošo un lasītājam līdz ar Finu nākas skriet tiem pa priekšu, lai izdzīvotu un kārtējo reizi izglābtu pasauli. Lai nu kas, bet pasaules glābšana Finam padodas, man gan radās jautājums, ja jau tā pasaule tik bieži ir jāglābj, tad vai maz ir vērts ar to ķēpāties? Autoram šķiet, ka tas ir tā vērts un grāmata beidzas ar pamatīgu mājienu, ka piedzīvojumi turpināsies. Cerībā, ka arī tajā grāmatā būs vilciens, lieku 8 no 10 ballēm.

Мир в Кубе. Пробуждение by Алекс Ланг

Es te pēdējā laikā lasu tik nopietnas grāmatas, ka man ir pilnīgi bail sākt rakstīt tām aprakstus, lai neizgāztos kā veca sēta. Un tad vēl tas plāns izlasīt visu iesākto, bet nepabeigto. Nolēmu nedaudz pamainīt plānu un iestarpināt izlasāmā rindā vienu smadzeņu košļenīti.

Spēļu industrija attīstās milzīgiem tempiem, nu neviens vairs nedirn pie ekrāniem, spēlētājs guļ kapsulā un viņa piedalīšanās spēlē ir pilnīga. Pasaule Kubā ir pēdējā laika hits un galvenais varonis Als ir Izpalīgs. Ja kādam ir daudz naudas, bet nav vēlme pašam ņemties ar kaut kāda kvesta izpildi, Als viņam palīdzēs. Par samaksu, protams, bet palīdzēs. Arī šoreiz Alam ir jāizpilda grūts, bet paceļams pasūtījums – nozagt retu artefaktu un nogādāt to klientam. Taču spēlē kaut kas ir pamainījies – NPC (nespēlētāju personāži) ir sākuši medīt spēlētājus.

LitRPG ir mana vājība un brīdī, kad uznāk vēlme viņus palasīties, mani neatturēs ne iepriekšējo lasītāju sliktie vērtējumi, nedz sapratne, ka neko jaunu jau te neatradīsi. Arī šeit neatradu neko jaunu un dižu, standarta procedūra, parasts spēlētājs ar nedaudz dziļāku spēles izpratni kā vidējam lietotājam iekuļas nestandarta situācijā. Bet viss pārējais žanra labākajās tradīcijās. Smalki kvestu apraksti, tabulas ar varoņa statistiku un nedaudz ikdienas dzīves. Ikdienas dzīve ir vajadzīga, jo ir liela atšķirība starp apakšžanriem “Virtuālās kapsulas gūsteknis” un “man vajag piķi personisku apstākļu dēļ”. Kapsulas gūsteknim ir cīņa par izdzīvošanu un līdz ar to cita motivācija.

Tā kā šī ir sērijas pirmā grāmata, tad lasītājs tiek iepazīstināts ar Kuba pasauli, nekā unikāla un divtūkstošo gadu sākumā es jau par līdzīgu Kubu jau tiku lasījis. Bet nu labi, pasaulēm jau nemaz nav tik daudz pieejamas formas. Varonis kā par brīnumu ir dikti aktīvs mirējs (virtuāli, protams) un arī sistēma viņu pārāk neapbalvo ar īpašām lietām. Lai ar ko var zināt, varbūt es esmu izlepis ar citu žanra grāmatu varoņu episkajiem piedzīvojumiem. Vismaz pirmajā grāmatā netiek bīdītas nekādas patriotiskās tēmas, kas nedaudz izbrīna, jo sāka jau šķist, ka bez tā nu nekā.

Izlasās ātri un sniedza tieši to, ko es gaidīju, pāris stundas atslēgšanos no apkārtējās pasaules. Kaut kas tai kvestu struktūrā ir tāds, kas manam prātam ļoti patīk. Ja esi žanra cienītājs un esi gatavs samierināties ar viduvēju darbu, tad uz priekšu 6 no 10 ballēm. Ja būtu turpinājums izlasītu arī to, bet vēl nav izdevies atrast.

Time Travel: A History by James Gleick

Teikšu, kā ir, pērkot šo grāmatu, es no tās gaidīju kārtējos populārzinātniskos aprakstus par dažādiem iespējamiem veidiem kā ceļot laikā. Ikdienā mēs piekopjam tikai vienu, taču zinātne mūs ir aplaimojusi ar neskaitāmām laika pārvarēšanas iespējām. Neviena vēl nav realizēta dzīvē, bet tas taču netraucē sapņot.

Patiesība bija daudz skarbāka. Šī grāmata nav par laika mašīnu tehnisko pusi, bet par to, kā sākotnējais prāta eksperiments par ceļošanu laikā ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Gleika stāsts sākas divdesmitā gadsimta sākumā, kad Herberts Velss publicē savu “Laika mašīnu”. Šis bija pavisam jauns pavērsiens “kas būtu, ja būtu” žanrā, un kopš šī darba ceļošana laikā cilvēku prātos ir nostiprinājusies uz visiem laikiem. Grāmata izseko ceļošanas laikā kā idejas evolūcijai no zinātniskās fantastikas grāmatām līdz mūsdienu TV seriāliem un zinātniskām publikācijām.

Gribētos jau teikt, ka grāmata bija ļoti interesanta un es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Īstenībā es teikšu, ka lasīt var, bet apšaubu, vai vajag. Šī grāmata varētu būt atradums kādam zinātniskās fantastikas kritiķim, kuram nedaudz iztrūkst zināšanu par žanra kontekstu mūsdienu sabiedrībā. Visādi citādi šī grāmata man bija lasītu un nelasītu literāro darbu analīze. Vietām tā bija aizraujoša kā H.Velsa gadījumā, citā garlaicīga līdz nāvei, kad autors pievērsās filosofiem.
Kas ir tas, ko es no šīs grāmatas ieguvu. Pirmā un svarīgākā lieta – es neesmu vienīgais, kurš nespēj nodefinēt laiku, neatsaucoties uz pašu definējamo. Ar laiku ir tā, ka visi it kā zina, kas tas ir, bet tai pat laikā nespēj to uzlikt uz papīra. Otra lieta – pastāv tāds uzskats, ka laiks nemaz nepastāv un tas ir tikai mūsu pasaules uztveres artefakts. Tur bija sarakstīti daudz gudri vārdi, es no savas subjektīvās pasaules uztveres skatījuma varu teikt, ka tā nu bija viena varena muldēšana. Trešā lieta – vēsture, iespējams, ir robusta, un visi paradoksi ir vairāk prāta eksperimenti, kas neatbilst realitātei. No otras puses, ja tā nav, mēs to tik un tā nekad neuzzināsim, jo mēs jau paši sevī esam iepriekšējo notikumu summa.

Gribējās vairāk populārzinātniskos spriedumus par tādām eksotiskām tēmām, vai laiks ir tikai viens, varbūt ir vairāki laiki. Derēja arī nedaudz vairāk pastāstīt par manu iemīļoto Daudzo pasauļu teoriju un interesantākajām no tās izrietošajām sekām. Autors daudz aizraujas ar citēšanu, kas nav slikti, bet ar laiku apnīk. Nevar arī teikt, ka visas nodaļas būtu vienādi interesantas, bet tas jau vairāk subjektīvās uztveres jautājums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija tas ko es sagaidīju, bet dikti jau nu informatīvi par ceļošanu laikā.

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

The Creativity Code by Marcus du Sautoy

Šo grāmatu nopirku Singapūras lidostā. Lai ar’ biju nolēmis lidojumā uz Eiropu dirnēt un neko nelasīt, beigās attapos ar šo grāmatu rokās pie kases. Tagad atskatoties, šķiet, ka vajadzēja ņemt arī to par pienu. Kamēr lidmašīna gaidīja savu kārtu uz pacelšanos, es jau pirmās simts lapaspuses biju pieveicis, bet tad gan ķēros pie sākotnējā plāna – nekā nedarīšanas. Grāmatu pabeidzu lasīt sev ierastajā vidē – vilciena vagonā.

Vai dators kādreiz sakomponēs simfoniju, uzrakstīs izcilu noveli vai uzgleznos meistardarbu? Un ja viņš to izdarīs, vai to varēs atšķirt no cilvēka veikuma? Cilvēkiem piemīt spēja radīt mākslas darbus un caur tiem paplašināt, transformēt un pacelt sapratni par to, ko nozīmē dzīvot. Vai algoritmi spēs paveikt to pašu, kurā brīdī būs jāatzīst, ka ir radīts mākslīgai intelekts un vai intelekts nozīmē būt cilvēkam?

Sākot lasīt grāmatu es sev par pārsteigumu atklāju, ka vismaz pirmās nodaļas es esmu redzējis kā Netfliks dokumentālo filmu ar paša autora piedalīšanos. Tas nedaudz nosita lasāmprieku, ir jau interesanti, bet jaunas informācijas ne kripatas. Labi, ka es no tās sērijas biju noskatījies tikai pirmo epizodi. Grāmatā autors sniedz ieskatu tajā, cik tālu mūsdienu algoritmi ir tikuši līdz radošumam. Sākumā tiek izspēlēts galvenais trumpis slavenā spēle Go un tas kā AlphaGopieveica cilvēku. Tagad jau tas ir vēsture, un uz skatuves ir uznācis Alpha Zero. Autors kādu brīdi pavada skaidrojot dažas nianses un visi kopā noskaidrojam, ka labi algoritmizējamus procesus datori veic labāk nekā cilvēki.

Daļa grāmatas veltīta mūzikai un komponēšanai. Visiem ir zināms, ka labs skaņdarbs pēc būtības ir matemātiski tikpat smuki aprakstāms, labos skaņdarbos ir tik daudz kolerāciju, ka mūsdienu specializētajām programmām nav īpašu problēmu radīt skaņdarbus, kuriem nevar pateikt, vai to komponējis cilvēks vai dators. Sevišķi neveicas tādiem kā Baham, kura kompozīcijās pašas pa sevi ir dikti matemātiskas.

Neiztiek arī bez pašas matemātikas. Matemātikas teorēmas un pierādījumus var formalizēt algoritmiski un tādēļ ir cerība, ka tāpat kā algoritmiski var uztrenēt programmu uz kaķu bildēm iespējams to var izmantot jaunu teorēmu un to pierādījumu ģenerēšanai. Tagad gan matemātikā ir nopietnas problēmas, jo dažs labs pierādījums ir tik garš, ka nekad nevari būt drošs vai tur nav ieviesušās kādas kļūdas. Algoritmi varētu palīdzēt šīs kļūdas atrast. Taču runājot par logaritmu ģenerētām teorēmām un to pierādījumiem, rodas jautājums, kurš tos spēs saprast.

Arī ar mākslu algoritmi ir tikuši visnotaļ tālu, te gan liela ietekme ir vizuālās atpazīšanas programmām, diezgan liela problēma ir tajā, ka dators neredz lietas kopumā, bet atsevišķas unikālās īpašības, kuras raksturo objektu.

Katrai šai sadaļai ir sākotnējs ieskats vēsturē, mūsdienu tendences un nākotnes prognoze. Autors ir pārliecināts, ka drīz vien cilvēka un programmas radīto vairs nevarēs atšķirt. Par mākslīgo intelektu gan vēl īsti nevarēs runāt, bet noteikti būs vēl viens ieskats, lai uzdotu jautājumu, kas tad īsti ir saprāts?

Grāmata, neskatoties uz savu ambiciozo nosaukumu, diezgan labi apraksta mūsdienu algoritmu kreativitāti, nevar teikt, ka te būtu jauni ieskati, bet ievads ir labu labais. Domāju, ka dokumentālo filmu sēriju noskatīties būtu daudz labāk nekā lasīt grāmatu. 8 no 10 ballēm.

Lost in Math: How Beauty Leads Physics Astray by Sabine Hossenfelder

Pie šīs grāmatas tiku pārdomājot, ko lasīt garā lidojumā. Gribējās kaut ko vienkāršu un pietiekami saistošu, lai varētu noturēt sevi nomodā visu lidojuma laiku. Tā arī nedrīkstēja būt pārāk gara, jo gribējās pabeigt uzreiz, nevis atstāt puslasītu. Izšķirstījis savas nelasītās populārzinātniskās grāmatas, izvēlējos šo, nopirku elasīklī un ķēros klāt.

Lai tas skartu melnos caurumus vai elementārdaļiņu uzvedību, fiziķi ir pārliecināti, ka vislabākās teorijas ir skaistas, dabiskas un elegantas. Un tieši šie kritēriji ir tie, kuri atšķir labu teoriju no sliktas. Grāmatas autore uzskata, ka tieši šāda kritēriju izvēle ir pie vainas tam, ka nu jau četrdesmit gadus nav atklāts nekas fundamentāls. Ticība skaistajam ir kļuvusi dogmatiska un atrodas pretrunā ar zinātnes objektivitāti. Eksperimenti nav atraduši pierādījumus tādām teorijām, kuras izveidotas balstoties uz skaistumu kā supersimetrija un vienotā lauka teorija. Vēl vairāk – daļa no “tik labas, lai nebūtu patiesība” teorijām nemaz nav eksperimentāli pārbaudāmas.

Atzīšos, ka lasot šo grāmatu, es nebiju labākajā intelektuālajā kondīcijā, vīnu deva pa velti, cik grib, regulāri kratīja gaisa bedrēs un priekšā sēdošais hominīds uzvedās tik interesanti, ka bija jāsadala uzmanība ar tā novērošanu. Taču ēdot, dzerot un snauduļojot, es šo grāmatu pievārēju.

Uzreiz jāsaka, ka autore neskopojas ar sāls rīvēšanu brūcēs. Noraujas pilnīgi visi kopš Higsa bozona laikiem, kurš jau ar sen kā bija paredzēts, nekas jauns nav atklāts. Zinātnieki ar entuziasmu metas tērēt miljardus jauna paātrinātāja būvei, tai pat laikā aizmirstot atbildēt uz jautājumu – priekš kam? Kādu teoriju apstiprinās jaunais mega ūber paātrinātājs? Patiesībā jau esošais pierādīja to, ka kaut kas ar esošo standarta modeli nav īsti lāgā, supersimetrijām vajadzēja izlīst gaismā. Jāatzīst, ka šo sadaļu es ne pārāk labi uztvēru, bet ideja bija, ka nevar bezgalīgi visas problēmas nobāzt augstākas enerģijas līmeņos cerībā, ka ar laiku viss būs kārtībā. Ir laiks atteikties no teorijas skaistuma kā tās iespējamā patiesuma kritērija. Iespējams, ka pasaulē ne visas lietas var aprakstīt ar vienkāršiem vienādojumiem, iespējams, ka patiesībā tur vajag simts vienādojumus un tā nudien nestrādā kā smuki noregulēts pulkstenis, bet drīzāk ir galīga miskaste, kur katrs var būt par sevi. Taču kopējā tendence ir tāda – tā ir viss ir smuki un vienkārši. Skaidra lieta, ka vienkārši aplikt nav nekāda lielā māksla, tādēļ autore cenšas būt konstruktīva.

Daļa no grāmatas ir intervijas ar zinātnes pasaules spīdekļiem, arī viņi lielākoties atzīst, ka skaistums nav nekāds kritērijs, un gods kas gods autorei, viņa atstāsta arī to, kādēļ viņi viņai nepiekrīt. Autore ir atradusi arī galveno iemeslu, kādēļ zinātne vairāk ieciklējās uz skaistām, bet nepārbaudāmām teorijām, nevis cenšas aizrakties problēmai līdz saknei. Galvenais vaininieks ir nauda, neviens negrasās maksāt, neredzot rezultātu, tādēļ nabaga zinātnieks dabūjis grantu ir spiest kaut ko atrādīt, kaut vai elektrona modeli sešdimensionālajā telpā, galvenais, lai būtu publikācija. Rezultātā ir daudzas teorijas un pat velk uz to, ka teorētiķi grib atrauties no eksperimentālistiem, sak, kādēļ teorijai būtu jābūt pierādāmai, ja tā strādā teorētiski un ir skaista?

Jāsaka uzreiz, ja neinteresē mūsdienu fizikas tendencies, standartmodeļi, kvantu fizika un visādas stīgu teorijas, tad, iespējams, visa grāmata šķitīs viena ķīniešu ābece. Iespējams, būs grūti saprast, par ko īsti ir kašķis un kas tur slikts, ka smuka teorija tiek uzskatīta par pareizu. Redzam arī, ka autore īstenībā vēršas pie saviem kolēģiem fiziķiem, tai pat laikā cenšoties problēmu pavēstīt arī plašākai publikai. 9 no 10 ballēm.

The Cthulhu Mythos Megapack: 40 Modern and Classic Lovecraftian Stories

Šo grāmatu es nopirku elektroniskā formātā par ļoti lētu naudiņu.  Kā jau var noprast pēc nosaukuma, tā ir sakompilēta antoloģija, kur ronami gan veci, gan salīdzinoši jauni stāsti. Nopirku un savā lasīklī pazaudēju. Varētu jau teikt, ka taupīju kādam garākam ceļojumam, bet tas ne par ko nenāca. Beigās atnāca ceļojums, pareizāk sakot padsmit stundu garš pārlidojums, un grāmata izlasījās.

Skaidra lieta, ka grāmata sniedza tieši to, ko biju sagaidījis – neparakstāmas šausmas un atsauksmes uz Lovkraftu visā pasaulē. Stāstu kvalitāte variēja no izciliem līdz galīgi nekādiem. Modernā daļa apstājas deviņdesmitajos gados, tādēļ liela daļa no mūsdienīgām tēmā šajā stāstu krājumā nav tikušas. Lai gan interneta pirmsākumi te jau ir manāmi. Bet nu par stāstiem, kas man ieķērās atmiņā.

“At the Mountains of Madness,” by H. P. Lovecraft – klasika, kas, manuprāt, jāizlasa katram, viens no episkākajiem Lovkrafta stāstiem, kura spinofus ir rakstījuši daudzi rakstnieki, video un galda spēļu autori. Stāsts  ir pašpietiekama un noslēgta pasaule, kas liek šaubīties par mūsu pašu pasaules nozīmību un vietu vēsturē. Sarakstīts laikā, kad uz Zemes bija vēl šādi tādi baltie plankumi un domājams sabiedēja nevienu vien lasītāju. 10 no 10 balllēm.

“The Events at Poroth Farm,” by T.E.D. Klein – par kādu atvaļinājumu, kur galvenajam varonim nepaveicas ar mājvietas izvēli. Tā nu ir sanācis, ka te pasauļu robežas ir īpaši plānas. Viss sākas ar kaķi. Labākais stāstā ir nelielās agrīno šausmu stāstu darbu analīze, kurai paralēli risinās stāsta šausmas. Varbūt beigas nebija īsti labi uzrakstītas, bet 8 no 10 ballēm, aizķeras atmiņā.

“Envy, the Gardens of Ynath, and the Sin of Cain,” by Darrell Schweitzer – mēģinajums kopēt Lovkraftu ar visu viņa stilu, uz Zemes ir kaut kas, kas sen ir pazaudēts un, atgriežot to, var nonākt Gardens of Ynath. Daudz noslēpumu, maz ko var uzreiz saprast, bet uz beigām viss savelkas interesantā loģiskā stāstījumā. 8 no 10 ballēm.

“Drawn from Life,” by John Glasby – šis ir stāsts par gleznām, kāds nezināms mākslinieks zīmē dīvainas ainavas, kas piesaista uzmanību ar savu nezemes izcelsmi. Tai pat laikā tās ir tik reālas, ka šķiet kā logi uz citu šausmīgu pasauli. Diemžēl stāsta varonim nākas uzzināt, kā šie darbi top. Gaumīgi sarakstīts stāsts, ieturot standarta šausmeņu stilu. 8 no 10 ballēm.

“The Children of Burma,” by Stephen Mark Rainey – otrais pasaules karš, Japāna iekaro Birmu, šis ir kāda oficiera stāsts, kurš, pildot Imperatora pavēli, būvē džungļos lidlauku. Vietējie ir kaitinošs traucēklis un tos labāk ir novākt uzreiz, taču izrādās, ka viņi ir kādas būtnes “bērni”. Labs džungļu šausmu stāsts, kur cietušie veic tādus pašus šausmu darbus, kā viņu upuri. 9 no 10 ballēm.

“The Call of Cthulhu,” by H.P. Lovecraft – interesants vecmeistara stāsts, kas radīja Kutūlu, šeit ir par viņa atgriešanos. Kaut kur Jaunzēlandes krastu tuvumā parādās ne vairāk ne mazāk R’lyeh pilsēta, tas viss sapīts kopā ar sapņiem un dīvainiem kultiem, stāsts ir pa pirmo. 9 no 10 ballēm. Neatkarīgi no stāsta novēroju, ka Jaunzēlandes cilvēkiem Kutūlu nav svešs un mans t-krekls ar uzrakstu Obey Cthulhu zinātāju vidū tika uzņemts ar atzinību gan lielveikalā, gan vulkānu piekājē.

“The Graveyard Rats,” by Henry Kuttner – tāds jauks kapu apzadzēju stāsts, kur vietējais kapu uzraugs un pie reizes arī līķu zaglis ir satraukts par konkurenci. Žurkas, šķiet, aprij miroņus ātrāk nekā viņš tiem tiek klāt. Tas iesit robu budžetā, bet sūdzēties nevar, jo tad nāks gaismā paša noziegumi. Nākas stāties pretī žurkām pašam. Neskatoties uz visai drūmo noskaņu, uzjautrinošs gabals. 8 no 10 ballēm.

“The Salem Horror,” by Henry Kuttner – šis bija tipisks vampīrstāsts Lovkrafta garā, galvenais varonis autors savā izīrētajā mājā atrod slepenu istabu, kurā darbi vedas neparasti labi. Ir gan viens blakusefekts uzmācīgi okultisti, kas viņu brīdina par briesmām. Bet kuru gan interesē pasaules sienu plānums brīdī, kad romāns rakstās pats no sevis? 7 no 10 ballēm. Nekas sarežģīts, bet labi izstāstīta koncepcija par ļaunumu, kas slēpjas aiz plānās realitātes kārtiņas.

“Pickman’s Modem,” by Lawrence Watt-Evans – šis ir tas stāsts par internetu. Galvenā varoņa draugs no cilvēka, kurš nejēdz normāli savirknēt teikumu pēkšņi ir kļuvis par interneta trolli augstākajā pakāpē. Viņa spējas provocēt cilvēkus ar komentāriem ir augušas eksponenciāli. Šis bija vienkāršs un labs stāsts, kas deva ļoti labu izskaidrojumu tam, kādēļ visādi citādi normāls cilvēks interneta komentāros pārvēršas par īstenu briesmoņu. 8 no 10 ballēm.

“Dagon and Jill,” by John P. McCann – šis ir tāds jokus stāsts par Bērnu grāmatām. Mūsdienu pasaulē ir svarīgs rasu, reliģiju un citu lietu līdzsvars. Šeit kāds Danvičas autors cenšas publicēt savas Bērnu grāmatas, kuras veltītas Seno dievu pielūgšanai. Grāmatas ir šausmīgas, taču redaktori un juristi vairāk uztraucas par to, ka kulta bērni nogalina tikai baltos pastniekus. Grāmatas autors piekrīt, ka Dagonam ir vienaldzīga upura rase. Jaunā pasaules kārtība beidzot dod iespēju pamodināt Vecos dievus! 9 no 10 ballēm.

Ja esi Lovekrafta daiļrades cienītājs, tad droši var lasīt šo grāmatu. Stāstu ir daudz, tie lielākoties ir sarakstīti sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, netiek aizmirsti arī klasiķi, kas šim žanram ielikuši pamatus.

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

The Deep Gate (Arkham Horror) by Chris A. Jackson

Reizēm galda spēļu izdevējiem nākas pielietot īpašas mārketinga viltības, lai nopārdotu spēļu kārti pa padsmit eiro. Pat vis rūdītākajam galda spēļu cienītājam ir vajadzīgs attaisnojums tādiem tēriņiem, jo šis jau līdzinās Magic the Gathering kāršu cenām. Fantasy Flight Games šo cenu risina ar stāstu, tu jau pērc stāstu, kurai līdzi nāk tā viena kārts. Protams, ka man pašam ir grūti saprast, kādēļ es šo grāmatu nopirku tās kārts vai stāsta dēļ.

Sailasu Māršu (Silas Marsh) vienmēr ir vilinājusi jūra. No savas dzimtās vietas Innsmouth viņš aizlaidās jau mazs būdams. Apceļojis visas pasaules jūras, viņš nolēma nodarboties pats ar savu biznesu, un nu kā maza kuģīša īpašnieks pārvadā kravas starp Arkhamu un Kingsportu. Taču pēc vecāku zaudēšanas jūras vilinājums ir pieņēmies spēkā. Naktīs viņam rādās murgi, kuri piepildīti ar asiem zobiem, pleznainām rokām, spīdošām acīm, kas raugās no okeāna dzelmes. Neviens no atlikušās ģimenes nevēlas viņam izskaidrot šos sapņus. Nu vismaz tā bija līdz brīdim, kamēr viņa dzīvē neparādījās bibliotekāre ar dīvainu manuskriptu Prophesiae Profana, kas paredz pasaules galu un tikai Silas Māršs var viņu novērst.

Nezinu, kādi ir autora citi darbi, bet šo nu es nesauktu par spožu. Tiem, kam jau ir zināma Arkham Horror pasaule, šis darbs neko jaunu nepavēstīs. Galvenais varonis ir diezgan vienkāršs, bez nekādas personības, kura galvenās īpašības ir – jūrnieka prasmes, šaubīga izcelsme, staigāšana bez krekla un spēja izkalkulēt koordinātas. Papildus viņam tiek dota iespēja iesaistīties dialogos ar bibliotekāri un baidīties no saviem murgiem (lasi – iespējamās nākotnes). Dialogi nav diez ko asprātīgi un fināls ir puslīdz paredzams, izlasot pusi no grāmatas.

Lielais noslēpums un kataklizma pēc savas būtības ir globāls notikums, taču pret to gan zemes iedzīvotāji, gan senās rases izturas ar apbrīnojamu vienaldzību. Labi, grāmatu ar mainīgām koordinātēm var uzskatīt par traku murgu, bet zivjcilvēki, kuri gaida savu lielo uznācienu, taču varēja pakustināt savas spuras, lai virzītu uz prieku lielo lietu. Iespējams, ka viņi 100% paļaujas uz pareģojuma piepildīšanos un tādēļ nemaz neiespringst par Mārša jaunskunga rosīšanos, aprobežojoties vien ar sīku kaitniecību.

Tagad nedaudz apoloģijas autoram. Rakstīšana jau izveidotā franšīzē noteikti uzliek papildus slogu, autors nevar izvērsties, jo varoņi jau radīti pirms desmit gadiem, pa teikumam vien ir izveidota viņu biogrāfijas, pasaule ir veidota no tādām pašām drumstalām, kuras jāsavieno spēlētājam lasītājam. Tā neizbēgami, katrs rada pats savu pasauli un jebkas cits šķitīs pamatīga ģeķība. Arī uzrakstītais stāsts nepalika pašam autoram un aizies kompānijai, tādēļ nav jēgas iespringt un izlikt labāko, domāju, ka šis ir gadījums, kad autora atlīdzība (šis gan ir pieņēmums) ir samērojama ar kvalitāti. Grāmatas pozitīvākā lieta ir tās plānums, lieku 4 no 10 ballēm. Ja nesi dziļi iepēries Arkham Horror spēļu franšīzē, tad nav vērts tērēt laiku.

%d bloggers like this: