Navigate / search

Humble Pi: A Comedy of Maths Errors by Matt Parker

Šo grāmatu iegādājos tādas kā vainas apziņas mudināts. Es sen senos laikos pirms kādiem diviem gadiem nopirku šī autora grāmatu Things to Make and Do in the Fourth Dimension, bet tā kā ceturtās dimensijas apmeklējums atlikās uz nenoteiktu laiku, es to tā arī neesmu vēl sācis lasīt.  Šo gan es veikalā pašķirstīju un sapratu, ka izlasīšu, uzreiz nopirku un noliku plauktā uz kādu laiku.

Lai cik novazāti tas neizklausītos, bet mūsdienu pasaule savos pamatos balstās uz matemātiku un to lielākoties neviens pat nepamana līdz brīdim, kamēr kāds ir aizmirsis kaut kur kādu skaitli un tad sākas briesmu lietas – brūk tilti, mājas sadedzina automašīnas, kosmosa zondes ietriecas planētās, tava rūpīgi slēptā parole viegli atkodējas un loteriju organizētājiem jādodas uz tiesām.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata, kas veltīta matemātikai, kuru es esmu izlasījis, taču diezgan reti gadās atrast kādu, kas savā būtībā atkāpjas no iebrauktās takas un neatražo standarta “interesantās” lietas. Es nedomāju noniecināt citus autorus, taču ja esi izlasījis pārdesmit grāmatas no sērijas “saistoši par matemātiku”, tad neizbēgami nākas secināt, ka labo piemēru vai nu nav tik daudz, jeb neviens autors nemaz necer, ka kāds cilvēks viņas lasa desmitiem. Tad nu iešauj pāris fibonači piemērus no augu valsts, phi skaitli, interesantas metodes kā aprēķināt skaitli π pēc Montekarlo metodes, un skat – jau pienākušas grāmatas beigas.

Šīs grāmatas lielākais pluss bija tas, ka autora piesauktie matemātikas pielietojuma vai nepielietojuma piemēri nudien bija līdz šim pa pasauli pārāk daudz neizvazāti un pat man rūdītam matemātikas fanam bija uzzināmas jaunas lietas un ar dažām problēmām man pat ir nācies saskarties pašam. Piemēram, ar kļūdām Excel formulās, kur kaut kad ne tā esi novilcis un ne to mainīgo ielicis formulā un tad pusgadu dzīvo laimīgi par savu kļūdu nemaz nenojauzdams. Te gan tas tika pacelts lielo finanšu spēlētāju līmenī, kur neveiksmīgs ekselis var likt zaudēt pārsimts miljonus. Vai arī par to kā reizēm, izmantojot mārketinga departamenta cilvēku nespēju tikt galā ar skaitļiem tikt pie reaktīvās lidmašīnas. Par to, kā gadījuma skaitļi patiesībā un cilvēku uztverē ir tik kardināli atšķirīgi, un kāpēc netrenēts cilvēka prāts nav spējīgs tikt galā ar varbūtību teoriju.

Ja dikti gribās piekasīties, tad jāatzīst, ka grāmata, lai ar izlasās vienā rāvienā, tai pat laikā lasītais diezgan ātri aizmirstas. Tas gan ir raksturīgs daudzām grāmatām, bet manā pieredze tas liecina par daudz nestrukturētiem faktiem, kas baro smadzenes kā cukurs, tai pat laikā pamanoties neatstāt nekādas paliekošas atmiņas!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē matemātika un vēlies izprast tās vietu savā dzīvē, vari droši lasīt! Pat ja neinteresē matemātika, bet patīk lasīt par cilvēkiem, kas ir smagi kļūdījušies dēļ sīkuma, tad šī grāmata sniegs daudzus uzskatāmus piemērus. Var lasīt arī tad, ja pats esi kaut ko salaidis dēlī un ar prieku konstatēt, ka tavs veikums ir sīkums salīdzinot ar to čali, kurš uzpildot lidmašīnu sajauca kilogramus ar mārciņām.

Einstein’s Monsters: The Life and Times of Black Holes by Chris Impey

Pirmā grāmatu par melnajiem caurumiem man rokās nonāca desmit gadu vecumā. Tā saucās Visums un to bija sarakstījis Aizeks Azimovs. Tur gan runa nebija tieši par melnajiem caurumiem, bet par tā laika supertrendīgo astronomisko parādību kvazāru. Vēlāk es izlasīju grāmatu krievu valodā, kuras nosaukums ir pagaisis no manas atmiņas. Tajā es uzzināju par Švarcšilda rādiusu un Kerra melnajiem caurumiem. Laika gaitā biju sagrābstījies informāciju dažādās kosmoloģijas grāmatās. Nebija nekāds brīnums, ka, Jānī Rozē plauktā pamanījis šo grāmatu, es to tūlīt arī iegādājos.

Melnie caurumi Visumā ir bijuši gandrīz vienmēr, sākot no pavisam maziem līdz Saules sistēmas lieluma. Tagad jau var droši teikt, ka katras galaktikas centrā ir vismaz viens no supermasīvajiem un miljoniem sīkāku izkaisīti pa visu galaktiku. Atceramies arī satraukumu pirms Lielā Hadronu paātrinātāja palaišanas, kad daži entuziasti, kuriem ir švaki gājis matemātikā, bļāva par iespēju izveidot melno caurumu, kas aprīs visu zemi. Tas gan bija no pirksta izzīsts apgalvojums. Melnie caurumi būs arī pēdējie objekti, kas paliks Visumā ilgi pēc tam, kad visas zvaigznes jau būs izdzisušas.

Strukturāli grāmata ir uzrakstīta perfekti, sākot ar Džona Mičela (John Michell) ideju, ka varētu eksistēt objekts, kura gravitācija būtu tik liela, ka pat gaisma nevarētu no tā izsprukt līdz LIGO eksperimentam un gravitācijas viļņu atklāšanai. Tam visam pa vidu ir blazāri, pulsāri, kvazāri, neitronu zvaigznes, baltie punduri un simtiem zinātnieku, kas visu vai daļu no savas karjeras ir veltījuši gravitācijas pētīšanai. Man personīgi liela daļa no informācijas nebija nekāds jaunums, bet tik labi sastrukturētu notikumu izklāstu man nācās lasīt pirmo reizi.

Laikam nojaušot, ka caurmēra lasītājam ir alerģija pret matemātiku, te praktiski iztrūkst vienādojumu, kas uzskatāmi parāda, kāpēc process notiek tieši tā un ne savādāk. Tādēļ lasītājs ir pasargāts no iespējas pašrocīgi aprēķināt supermasīvas zvaigznes kolapsu, lai redzētu, kas tur sanāks. Tādēļ sanāk vai nu autoram ticēt uz vārda, vai arī paskatīties atsaucē un visu nočekot pašam.

Es personīgi ieguvu no šīs grāmatas pāris lietas. Pirmā – man jau no bērnu dienām, uzzinot par neitronu zvaigznēm, bija šķitis, ka tās pēc būtības ir milzīgi atomu kodoli, kas turas kopā tikai pateicoties gravitācijai. Un ko tu domājies, autors garām ejot apstiprināja manas aizdomas. Otrā lieta ir saistīta ar gravitācijas viļņu izplatīšanās ātrumu. Es savulaik esmu lasījis ne tikai gudras grāmatas vien, man ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuras lasot šķiet gudras, bet patiesībā tur ir tikai sēnalas. Šajā laikā es acīmredzot vēl nespēju kritiski izvērtēt informāciju un man prātā aizķērās viens artefakts, ka neviens īsti nezina, cik ātri izplatās gravitācija. Pareizā atbilde ir gaismas ātrums, un to es zinu jau sen, bet katru reizi, kad es izlasu kārtējo šī fakta pierādījumu, grāmatas autors manās acīs nopelna papildus zvaigznīti. Trešā – autors izvairās no tukšām spekulācijām un te nav sastopama nodaļa par melno caurumu pielietojumu sadzīvē. Praktiski nav piesauktas tārpejas, laika mašīnas un citas zinātniskai fantastikai piedienošas lietas. Trakākais, kas te ir sastopams, ir scenārijs, kā tāltālā nākotnē zemes lieluma planēta riņķojot ap saules lieluma melno caurumu varētu iegūt veselu kilovatu enerģijas gada laikā par spīti entropijai.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk astronomija un ir vēlme izlasīt par kādu tās mazu sadaļu visu no A-Z, tad iesaku šo. Nekādas priekšzināšanas, izņemot loģisko domāšanu, šai grāmatai nav nepieciešamas.

The Unexpected Truth About Animals: A Menagerie of the Misunderstood by Lucy Cooke

Šo grāmatu klausījos audioversijā un tādēļ tās “izlasīšana” man prasīja pusgadu. Nav jau tā, ka viņa nav interesanta, patiesībā es viņu noklausījos četros piegājienos. Pie vainas bija grāmatas autore kā grāmatas priekšā lasītāja. Viņa ar lasīšanu nodarbojās tik pārspīlēti entuziastiski, padarot klausīšanās procesu knapi paciešamu, tādēļ nācās dozēt.

Pasaule ir brīnumu pilna, un vēl brīnumaināki ir viduslaiku bestiāriji, kuros dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēku īpašības, morāles normas un sabiedrības iezīmes. Leģendas mijas ar patiesību un, protams, ka nekas nespēj pārspļaut to, kāda ir dzīvnieku dzīve īstenībā. Autore cenšas spiest uz kontrastiem sagraujot lasītāja nezinātniskos un uz neko nebalstītās ekspektācijas par kāda dzīvnieka dabu.

Lai neizplūstu slavas himnās un neizskatītos pēc pielīdēja, teikšu uzreiz, šī ir viena no labākajām dzīvnieku pasaulei veltītajām grāmatām, kuras man ir nācies lasīt. Te lasītājam ir jāķepurojas interesantu faktu plūdos, bet aiz visas smiešanās un ironizēšanas slēpjas pavisam nopietns stāsts par bioloģisko diversifikāciju, sugu apdraudējumu un to, ka diez vai procesi, kurus cilvēce ir uzsākusi, būs atgriežami pirmsindustriālā stāvoklī. Bet nu par lietām, kuras es uzzināju.

Pandas  – no zoodārzu rūgtās pieredzes visiem ir skaidri zināms, ka pandas ir absolūti nederīgs radījums. Tas pat nespēj lāgā vairoties, toties ir dikti smuks un jauks lāčuks. Liela daļa cilvēku pat nenojauš, ka tas nesmādē gaļu un ka tā vairošanās spēju neveicina pat pandu porno skatīšanās. Savvaļas pandas ir pavisam cits stāsts, tur viņas vairojas uz nebēdu, plēšas savā starpā un dzīvo lāča cienīgu dzīvi.

Stārķi – stārķi vairs neemigrē uz siltajām zemēm, bet uz Spānijas atkritumu izgāztuvēm, breksits visticamāk pieliks punktu to populācijas atjaunošanas mēģinājumiem Lielbritānijā. Iedomājies, tur ved pamestos poļu stārķus! Briti vispār ir pacentušies ar savējo iznīcināšanu, jo savulaik stārķa ligzda pie mājas norādīja uz sakariem ar pašu nelabo. Skaidrs, ka ilgi putni tur izvilkt nevarēja. Bonusā stāsts par putnu migrācijas evolūciju.

Zuši – jau no izseniem laikiem galvenā cilvēku problēma bija zušu izcelšanās noskaidrošanu. Neviens nekad nav redzējis mazu zuti. Un vienmēr atradās kāds, kuru nodarbināja zušu ģenitāliju meklēšana, tika izsludinātas prēmijas, bet velti. Nevar teikt, ka mūsdienu atbilde “Sargasu jūra” ir pilnīga.

Bebri – par bebru, kurš bēgot no mednieka, nokož savus pautus droši vien zina visi. Renesanses zinātnieki pat mēģināja parādīt bebrus kā tādu alternatīvu civilizācijas veidu. Bet mūsdienās bebru izdalījumus izmanto konditorijā un parfimērijā kā vaniļas aizstājēju.

Vēl jau varētu pastāstīt par Sliņķiem, Nīlzirgiem, Sikspārņiem, Maitasputniem, Hiēnām un Pingvīniem, bet es tomēr ieteiktu izlasīt šo grāmatu katram pašam. Tas būs aizraujošs piedzīvojums 10 no 10 ballēm.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Лучший друг големов by Дмитрий Олегович Смекалин

Šīs sērijas pirmo grāmatu izlasīju pavisam nesen, nevaru apgalvot, ka esmu sajūsmā par autora rakstu darbiem. Taču, ja reiz grāmata ir nonākusi manā plauktā, nebūtu diez ko prātīgi atstāt to nelasītu.

Aizgājušo civilizāciju portāli joprojām strādā un mūsu varonis nonāk pavisam citā pasaulē, kur sabiedriskā iekārta atbilst mūsu viduslaikiem. Šeit cilvēki pēc lielā kara izdzīvo ar maģijas un automātisko ieroču palīdzību. Mūsu varoņa maģijas paveids šai zemē nav cieņā, un jau pirmā satikšanās ar citiem magiem noved pie konflikta.

Tālāk būs nedaudz ar maitekļiem.

Arī šajā grāmatā ir daudz lapaspušu un diezgan maz notikumu. Šī ir jaunā aspiranta-arheologa Nekrasova personīgā anabāze. Viņš no tuksneša nonāk vietējās lielvaras galvaspilsētā un tad dodas atpakaļ tuksnesī. Pa ceļam pilnveido savas maģijas spējas un tikpat cītīgi stiepj līdz savus zelta stieņus, kurus iepircis vēl uz mūsu zemes.
Pozitīvi varu izteikties tikai par autora pasauli, tā bija tīri normāli uzrakstīta, nekas dižs, bet visnotaļ loģiska un saprotama. Interesanta flora un fauna, arī vietējās ekonomikas ieskicēšana bija tīri tā neko.

Reizi pa reizēm viņam gadās pa nopietnai klopei, no kurām viņš, pateicoties savām supermaga ķērienam, tiek cauri ar nenozīmīgām skrambām. Visi cilvēki ir maitas gabali, kas to vien vēlas kā mūsu varoni izmantot, apzagt un/vai nogalēt. Pat viņa lielā mīlestība vēlas no jaunā maga iztaisīt Imperatoru. Viņš gan ir pieradis pie šādas attieksmes un ļaujas notikumu gaitai. Izaugsme, neskaitot maģijas apguvi un noieto kilometru daudzumu, nav nekāda. Arī ar maģijas apguves procesa aprakstu ir diezgan garlaicīgi, kaut kas līdzīgs mācību grāmatas lasīšanai. Autors sīki un smalki uzskaita iemācīto maģiju pielietojuma iespējas, tad tās kuras vēl var iemācīties. Puse no uzskaitītā nekad netiek lietota. Un ko tu domājies – mūsu varoņa arsenālā visnopietnākā maģija nemaz nav no apmācības procesa! Līdz ar to padarot visnotaļ bezjēdzīgu visu zubrīšanās procesu. Taču bez mācīšanās mūsu varonim nav nekādu plānu, pasaule viņam ir vienaldzīga, cilvēki vienaldzīgi, tad kāpēc lasītājam vispār būtu jāiespringst, jo arī man varonis ir vienaldzīgs?

Kas gan tas būtu par varoņa ceļu bez īsta tumšo spēku pavēlnieka? Arī šeit tāds atrodas un beigās vēl ir megafaits. Tumšā tēla vietu šajā no Zemes tālajā pasaulē ir uzurpējis neviens cits kā Moņa no Odesas! Man, šo lasot, žoklis atkārās un te es sapratu, ka mani un autora ceļi šķirsies.

Atzīšos, esmu pārsteigts, jo varoņa ceļš kā žanra pīlārs nav vakardienas izgudrojums un līdz šim grāmatā lasītais vairāk atgādina nepabeigtu sižeta līniju apkopojumu. Es nerunāšu par klavieru lietu, kas virs mūsu varoņa galvas līst nepārtraukti, arī tas pieder pie šī žanra. Varbūt mazāk intensīvs būtu piemērotāks. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm.

Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā by Norman Ohler

Sākšu uzreiz ar atrunu, grāmatu saņēmu no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Otrais pasaules karš mani vienmēr ir interesējis. Iespējams, tādēļ, ka skolā gāju vēl PSRS laikos un tur vismaz uz Uzvaras dienu uz skolu nāca expartizāni un stāstīja par savu pieredzi cīņā pret fašistiem. Šo grāmatu izlasīšanai paņēmu labprāt.

“Nacisti dēvēja sevi par morālās deģenerācijas pretiniekiem. Tomēr, kā atklāj Normana Olera aizraujošais bestsellers, viss Trešais Reihs bija narkotiku caurvīts: kokaīnu, heroīnu, morfiju un, pats galvenais, metamfetamīnu izmantoja visi, sākot no rūpnīcu strādniekiem un beidzot ar mājsaimniecēm! Turklāt tas bija būtisks karaspēka izturības elements, daļēji skaidrojot vācu uzvaru 1940. gadā.”

Jau no seniem laikiem karavadoņiem ir zināms, ka cilvēkus pirms kaujas vajag stimulēt. Ierastās vairoga malas košļāšanas vai apreibināšanās ar dažādām narkotiskām vielām ir simptomātiski notikušas visā cilvēces vēsturē. Trešajā Reihā stimulantu izmantošanu izdevās padarīt par masveida pasākumu, apvienojot zinātni, rūpniecību un moderno loģistiku. Nebija jau tā, ka es par šo tēmu neko nezinātu, bet manas zināšanas līdz šim aprobežojās tikai ar modernajiem pētījumiem, kuru mērķis ir radīt superkaravīru, tādu, kurš nomodā varētu pavadīt vairākas diennaktis, nezaudējot savas kaujas spējas, bet nudien nebiju iedomājies, ka visam šim militārās farmakoloģijas sapnim iesākumi meklējami Vācijā. Piemēram, pervitīns bija pietiekami uzmundrinošs līdzeklis, lai karavīru uzturētu možu un kaujas spējīgu pāris diennaktis. Es gan nemestos uzreiz piekrist autoram, ka zibenskarš bija iespējams tikai šīs un citu stimulantu dēļ, bet noteikti, ka kādās epizodēs tas spēlēja savu lomu.

Šīs grāmatas autors ir labi piestrādājis un izpētījis daudzus avotus, no kuriem galvenais ir Hitlera ārsta Morela personīgie pieraksti par sava pacienta ārstēšanas metodēm. Īsumā, Hitlers vismaz pēc autora sniegtās informācijas ir bijis īstens politoksikomāns, kurš ar ārsta gādību tika ārstēts ne tikai ar aknu ekstraktiem vien, bet regulāri tika pie eikodāla (oksikodona (opiāts)) devas, jeb x vielas, kā to pierakstīja pats dakteris. Šāda faktu konstatēšana liek autoram un lasītājam pavisam citādi paskatīties uz Fīrera lēmumiem Otrā Pasaule kara gaitā. Tas izskaidro daudzus lēmums un kontekstā ar laika biedru dienasgrāmatām, ļauj saprast, ka ne vienmēr tie ir pieņemti pie pilnas saprašanas. Būt fīreram nudien nav pateicīgs darbs un pavisam traki ir, ja tavs dakteris pret gāzēm vēderā izraksta un injicē opiātus. Dakteri Morelu gan nomāca pašam savas rūpes, jaunais statuss palielināja dzīves izmaksas un tādēļ nācās attīstīt savu, kā teiktu mūsdienās, uztura bagātināju biznesiņu. Šai biznesā dakteris Morels savas zāles vācu virspavēlniecībā nomārketēja ne sliktāk kā Stīvs Džobss aifonu. Ja tev bija daktera zāļu kārbiņa, tad tu biji Fīreram pietuvināto pulciņā. Un tas nekas, ka drapēs sevī apvienoja gan farmokoloģijas, gan pūšļošanas labāko praksi. Ja tās lieto pats Hitlers, kas gan tur varētu būt bīstams parastam vācu cilvēkam?

Tomēr ir jāsaprot, ka šī grāmata nav nekāds vēsturnieka pētījums, bet gan autora izveidots naratīvs, kuru šis salicis kopā no sev pieejamās informācijas. Stāstījums ir izcils, lasās, ka ne atrauties. Varētu pat padomāt, ka pati šī grāmata ir papīra formāta metamfetamīns. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, galvenokārt par tās netipisko skatījumu uz Otrā pasaules kara procesiem un Hitleru kā lēmumu pieņēmēju.

Лишний на земле лишних by Дмитрий Олегович Смекалин

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.

Carter & Lovecraft (Carter & Lovecraft #1) by Jonathan L. Howard

Ja paskatās uz šogad lasīto, tad mani ir aizrāvis Lovkrafta mitoss un litRPG. Uztraukumam vēl nav pamata, jo laiku pa laikam izlasās arī kas populārzinātnisks. Šo grāmatu nopirku, gatavojoties Jaunzēlandes ceļojumam. Vajadzēja kaut ko klausāmu lidmašīnai, bija nelabas aizdomas, ka podkāsti beigsies. Pie grāmatas klausīšanās tiku vien Hokitikā, bet piebeidzu Latvijā.

Daniels Kārters savulaik nodarbojās ar slepkavību izmeklēšanu, taču pēdējā lieta viņu izsita no ierindas tik ļoti, ka nācās pārkvalificēties par privātdetektīvu. Dīvainās lietas gan nebeidzas un Kārters manto grāmatu veikalu Providensā. Grāmatu veikala līdzīpašniece ir Emīlija Lovkrafta, pēdējā no Lovkrafta dzimtas. Tā paša rakstnieka, kura izdomātājā Arkhamā seni kulti pielūdz senus dievus. Providensā sāk notikt dīvainas slepkavības, matemātikas profesors noslīkst savā automašīnā, kāds kazino apsargs uzsprāgst, Kārteram sāk šķist, ka visas šīs lietas ir kaut kā saistītas ar viņu un ka, iespējams, ne viss Lovkrafta rakstītais ir izdomājums.

Autors ir centies ar vienu šāvienu nošaut divus bukus, uzrakstīt labu detektīvu Lovkrafta pasaulē un tādu, kas būtu lasāms pat Lovkrafta daiļrades nezinātājam. Tādēļ mums ir divi varoņi Daniels, kuram nav ne jausmas par senajiem dieviem, un Emīlija, kurai ir vairāk nekā jausma vien. Viņu dialogos nezinātājs var uzzināt visu, kas nepieciešams, un saprast pasaules apveidus. Un Providensā nudien ir, ko saprast.

Detektīvam te ir, ko darīt, cilvēki mirst dīvainās nāvēs, pilsētā atrodas vietas, kurās pašam labāk nekad neapmeklēt. Gan lasītājs, gan Kārters diezgan ātri atkož, ka pasaulē ir kāds spēks, kas vēlas, lai viņš šad tad noteiktā laikā atrastos noteiktā vietā. Taču spriedzes uzturēšanā autors gan ir pietiekami liels meistars, lai pat pēc šīs atklāsmes veiksmīgi varētu noturēt lasītāju līdz pašām grāmatas beigām.

Pats detektīvstāsts gan nav nosaucams par pārāk meistarīgu, tāds standarta stāsts, kur izmeklētājs mīl pašaudīties, nodarboties ar nelikumīgām lietām un pats sev nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda velna pēc viņš ar to nodarbojas. Šķiet, ka visa pārējā pasaule ar to vien nodarbojas, lai dotu viņam mājienus ar mietu. Viņa grāmatu biznesa kompanjone, vismaz patlaban, izpilda tādu statistes un uzziņu biroja lomu. Nekas, sērijā ir vēl grāmatas un gan jau viņai atklāsies vēl kāds talants ārpus grāmatu tirdzniecības un ieročiem.

Savukārt, ja esi Lovkrafta mitosa fans, tad te čum un mudž uz oriģināldarbu atsauksmēm un jau no grāmatas nosaukuma vien viss ir skaidrs. Arī lielākā daļa dīvainību, ar kurām nākas saskarties Kārteram, šiem lasītājiem nebūs nekas jauns. Šī grāmata vēl reiz parādīs tikai to, ka īstajiem pasauļu valdniekiem, cilvēki nav nekas vairāk kā pelējums uz akmeņa.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, divas noņēmu nost par nobeigumu. Tāds nobeigums, manuprāt, ir slikts stils. Taču ja patīk grāmatu veikali, detektīvs un Lovkrafta mošķi, tad silti iesaku.

Первый робинзон Экса by Артём Каменистый

Izskatās, ka man ir pienācis periods, ka tā vietā, lai sevi nodarbinātu ar populārzinātniskām grāmatām, es esmu izvēlējies pavisam vieglu literatūru. It kā nepietiktu, ka es RPG spēles “kapāju” uz datora, es arī lasu grāmatas no litRPG žanra. Ja nu kāds/kāda vēl nezina, tas ir tikpat kā skatīties kā cits spēlē Role playing Game jūtūbē, tikai te viss ir tekstā. Nu un grāmata netiek ierobežota ar mūsdienu datoru iespējām, te spēlētāja realitāte virtuāla ir tikai nosacīta.

Darkam nav paveicies, pašam sev neapzinoties viņš ir ticis pie pamatīgām problēmām. Kas to būtu domājis, ka meičai, ar kuru viņš pavadījis pāris vakarus, ir tik atriebīgs tēvs. Tā nu Darks nonāk pasaules visreālākajā virtuālajā pasaulē Eks, kura izskatās tik reāla, ka nezūd pat sajūtas. Nonāk gan piesiets pie moku rata.

Šis nav pirmais autora darbs šajā žanrā un noteikti ne pēdējais. LitRPG pats par sevi ir diezgan šablonisks žanrs, galvenais varonis šeit it kā sastāv no divām daļām. Viņa fiziskais es ir atrodas kaut kur kapsulā, kas sadarbojas ar spēli izmantojot interfeisu. Gadās, ka varoņa ķermenim nav nozīmē, gadās ka ir un liela. Šeit autors ir izvēlējies standartu ķermeņa nozīme ir nonivelēta ar aktuālām virtuālām problēmām. Virtuālā personāža piedzīvojumi ir galvenais stāsta elements. Ir jau grūti radīt fantāzijas pasauli, kurā varonim ir jāaug ejot no kvesta uz kvestu, ar laiku šie kvesti kļūst neloģiski, rada iekšējās pretrunas un lasītājam ir risks zaudēt ieinteresētību jaunā pusdieva tapšanā.

LitRPG šī problēma neeksistē, jo te jau no sākuma ir skaidri spēles noteikumi, varoņa augšana tiek atspoguļota viņa līmenī. Vēl vairāk šajās grāmatās ir pat veselas tabulas ar attiecīgā momenta statistiku. Visu laiku ir skaidrs, ka šī ir tikai spēle un tādēļ jebkāds pat visstulbākais kvests ir viegli noliekams attiecīgā plauktiņā un nerada kognitīvo disonansi. Pat bērnam ir skaidrs, ka 24 līmeņa varonis ir labāks par trešā līmeņa varoni.

Autors šajā grāmatā izmanto savu standarta risinājumu. Spēlē nonāk nūbs, kurš pats sev nezinot, jau no sākta gala ir izvilcis laimīgo lozi. Šajā gadījumā viņš ir ticis pie kādas no spēles projektā līdz galam neizstrādātas rases, kura piesaistīta vēl pie neatvērtas lokācijas. Un mēs jau visi zinām, cik par neatklātu lokāciju pieredzes punktus dod pat mūsdienu spēlēs! Arī viss pārējais iet pēc konkrēta šablona, sit mobus un dzen augšā līmeni. Ja iepriekšējās grāmatās autors nodarbojās ar megabagu eksploitu, tad te vismaz sākumā attīstība ir piezemētāka, lai neteiktu, ka bremzēta.

Ar piedzīvojumu daļu viss ir kārtībā, ja patīk litRPG kā žanrs. Šī grāmata būs labs labs atspaids grūtā brīdī. Es burtiski izrāvu no vāka līdz vākam, aizmirstot par apkārtējo pasauli. Lieku 8 no 10 ballēm. Jā, autors iet pa paša iestaigāto taciņu, taču ir paņēmis visu labāko no savām iepriekšējām iestrādnēm.

Asinis uz dzintara by Aivars Kļavis

Asinis uz dzintara

Skat, nepagāja nemaz gads un beidzot pieķēros romāna “Ceļojums uz nezināmo zemi” trešajai un pēdējai grāmatai. Otrā grāmata mani nedaudz pabiedēja, jo tajā autors, manuprāt, pārāk steidzās pastāstīt visu, un beigās sanāca tā virspusēji. Nekas, ir ienācis laiks lielajam finālam!

Virsaiša dēls Ulriķis spiests kāpt laivā kopā ar mežonīgiem, dzīvē daudz redzējušiem vīriem, kas ved uz Romu dzintaru. Tālajā, noslēpumainajā Karnuntā nonāk tikai trīs no viņiem. Bet arī tur puisim ilgi palikt nav lemts. Līst asinis, nokrāsojot dzintaru tumši sarkanu.

Sākšu ar bēdīgāko – mūsdienu sižeta līnija vispār ir pamesta novārtā. Skaidrs, ka vasara beidzas un Dāvim laiks uz skolu. Katrs bērns zinās pateikt, ka līdz ar vasaras brīvlaika beigām pienāk beigas arī visam citam, pat stāstam par pirmbaltu ceļojumu. Lai lasītājs uzreiz nenokārtu degunu, ja nu kāds tomēr nav sapratis, tad tiek atklāts Melnā akmens noslēpums. Tas gan ir mazvarbūtīgi, jo atšķirībā no Dāvja un arheologiem, lasītājs pats daudzus gadu tūkstošus ir gājis uz jauno krastu un tā atklāsme vairāk ir nepieciešama Dāvim.

Otra sižeta līnija ir veltīta Ulriķim, virsaiša dēlam. Cerības uz virsaiša karjeru viņam ir niecīgas, ar tēvu viņš ir salecies uzreiz pēc dzimšanas, ciltī viņu pazīst kā Nolemto un draugu praktiski nav. Ulriķis turpina šai sērijā iesākto varoņa ceļu, notīties uz laiku no dzimtā ciema, lai pēc tam ar paplašinātu skatījumu uz lietām nāktu un ieviestu kārtību. Vardots savulaik no lauksaimniekiem izveidoja karotāju blici, Ardis ar pirms kļūšanas par virsaiti piestrādāja par laupītāju. Ulriķis gan nav nekāds sirotājs, bet arī viņam sanāk kļūt par bāreni tēvam dzīvam esot.

Puika tiek attēlots kā dikti zinātkārs, kurš nolemj apvienot divas lietas vienā – gan izbēgt no nāves, gan uzzināt ko svešzemnieki dara ar dzintaru. Ceļš līdz zinībām ir baiļu un briesmu pilns, ciemats, kurā dzīvo tikai sievietes vien ir ko vērts. Ticis līdz Romas impērijas priekšpostenim, puika iestājās tādā kā vietējā dzintarapstrādes arodskolā, taču apstākļu spiests profesijas apgūšanu pamet novārtā.

Par varoņa izaugsmi nevaru īsti pateikt neko jēdzīgu, no viņa darbības īsti tā neizriet, visu laiku klaiņo pa pasauli, nedaudz pavergo un tadā, ticis mājās, jau ķoniņš! Es vēl saprotu no Jorena sanāktu labs galvenais varonis, ugunsstaba vaktētājs, uzticīgs bērnības mīlestībai un ticējis Ulriķa atnākšanai. Gadu zem pils laipas nakšņojis, lai draugu no briesmām pasargātu! Bet ko Ulriķis – pa to laiku nomaļā meža ciematā taisīja sev pēcnācējus. Tēva pilī ierodas kā īsts komandoss un visas lietas pašas no sevis atrisinās. No svarīgā – sembi ir maitas!

Nebija jau nekāds noslēpums kā grāmata beigsies, taču stāstu par izcilu ar grūti nosaukt, ir labs, bet tā nedaudz savdabīgs, varoņi dzīvo savu dzīvi un viņu rīcība kaut kā no tās viņu dzīves īpaši neizriet. Varbūt, ka es gribu par daudz no pusaudžu grāmatas, bet gribējās, lai triloģijas katra grāmata sadalīta pirmreizinātājos būtu daudz atšķirīgāka. Lieku 7 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: