Navigate / search

Fonds un impērija (Foundation #2) by Aizeks Azimovs

Fonds un Impērija

Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Тенеграф (Seriva #1) by Krzysztof Piskorski, Кшиштоф Пискорский

tenegraf

Ja nu kāds vēl nav pamanījis, tad Polijā fantāzijas un zinātniskās fantastikas autori ir ne tikai lielā skaitā, bet arī raksta labus darbus. Diemžēl valodas barjeras dēļ man nākas ar viņiem iepazīties tikai ar tulkojumu starpniecību. Ieraugot grāmatu bodē kārtējo poļu autoru darbu daudz nedomāju un ķēru vien ciet.

Serivā ēnas nav tikai gaismas trūkums, katra ēna ir mazs portāls uz ēnu telpu. Šī ēnu pasaule nepieredzējušam cilvēkam ir bīstama, un normālam cilvēkam ir cerības izdzīvot tikai šīs pasaules augstākajos slāņos. Vietā kur Ēnsaule spīd uz pilnu klapi parastam mirstīgam nav nekādas izredzes. Šajā pasaulē dzīvo kāds Arahons Karanza Martenes I’Grenata I’Batora paukošanas meistars, kurš piepelnās kā algots slepkava. Darba netrūkst; augstie nami cīnās savā starpā par ietekmi, un karalis uz to piever acis. Taču kādā vakarā Arahonu darba devējs uzmet, kāds izdevējs grasās publicēt anonīma autora memuārus par pēdējo karu, un kāds zinātnieks atklāj jaunu veidu kā notvert ēnu!

Šis ir tipisks noir (burtiski, jo viens no varoņiem ir ēna) stila detektīvs. Galvenais varonis nebaidās ķēpāties ar slepkavībām, viņam ir savi principi, bet pa lielam viņam ir vienalga. Protams, ka viņš ir īstens supercilvēks iedod tik špagu vai ēnšāvi, un ienaidniekiem nāksies parūmēties. Kā detektīvs, kur viss ir samezglots un patiesais lietu stāvoklis atklājas mazpamazām, šī grāmata ir sarakstīta labā līmenī.

Savukārt visa tā ēnu paralēlā pasaule gan šķita nedaudz piņķerīgāka, un ja tā aizdomājas, arī pretrunīgāka. Sanāk, ka katra mūsu ēna dzīvo paralēli tādu pašu dzīvi kā mēs, tikai ēnu valstībā, taču tās tiešā projekcija mūsu pasaulē ir tikai saikne ar cilvēku. Rodas jautājums, kurš tad ir tas īstais dzīvotājs. Visa tā figņa ar duālismu un divām radījuma pusēm, kuras viena otru nepazīst, mani pārāk nepārliecināja. Bet sižetam tas bija ļoti svarīgi. Paša pasaule ir tāds vēlīnais feodālisms, kur šaujamieroči mijas ar ēnu maģiju, un nekas īpašs te nebija vērojams.

Lasās gan vienā elpas vilcienā, jo galvenais te ir Arahona piedzīvojums, viņš lasītāju izvedīs cauri visām Serivas tumšākajām un gaišākajām vietām. Protams, viņš ir tipiskais plenderis, kuram dzīvē principu dēļ nav paveicies, taču viņam ir pāris cēli mērķi, kuru vārdā viņš pa naktīm griež citiem rīkles. Tēla galvenā problēma ir, ka ārpus šīs grāmatas tādu ir sastapts jau ne mazums un viņam neizbēgami nāksies iekļauties lasītāja atmiņas metatēlā, kas ar laiku izdzēsīs viņa individualitāti. Pasaule no sākuma aizrauj tikai ar savu ēnas pusi, bet tā ir tikai viena no dekorācijām, lai ļautu brīnumainā veidā visu sapiņķerēt līdz lasītājs vairs nesaprot kur rīts kur vakars.

Kopumā tāda laba smadzeņu košļene, brīdim, kad vēlies piedzīvojumus un dīvainas pasaules 7 no 10 ballēm. Šī nebūs no tām, ar kuru es uzbāztos nepazīstamam vai pat pazīstamam cilvēkam.

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) by Brandon Sanderson

Beidzot autors ir izdevis The Stormlight Archive sērijas trešo grāmatu. Sāku to klausīties kā audiogrāmatu, bet tad kaut kur izlasīju, ka ir vēlams izlasīt šo stāstu. Neko darīt – atliku īsto grāmatu malā un sāku klausīties šo stāstu.

Pēc lielās kataklizmas Rošar pasaulē sāk parādīties cilvēki ar īpašām spējām, tiem, kuriem ir izdevies atrast savus spren (tādas kā paralēlās dimensijas būtnes)  un savietot ar savām prasmēm. Šo lietu vispār ir grūti izklāstīt grāmatas nelasītājiem. Lift ir viena no tiem, viņa gan ir īsts dabas bērns, kur nez kāpēc iemantojusi spējas kļūt “Brīnišķa”. Tas labi palīdz viņas ikdienas darbā, zādzībās. Viss būtu Jauki, ja vien viņu nevajātu kāds dīvains cilvēks melnā (Darkness).

Cik noprotu no autora stāstītā, šis tēls vēlāk parādīsies trešajā grāmatā, un tur nebūs laika stāstīt par Lift pagātni. Sērija viņai ir paredzēta liela loma, tādēļ lasītājam nāksies vien šo grāmatu izlasīt, lai uzzinātu Lift izaugšanas stāstu. Kā personāžs Lift ir visnotaļ nestandarta, te nav Kaladina tendences uz bezkompromisa varonību, Dalinara apsēstību ar labāku pasauli, te ir vienkārši iespēja padarīt savu dzīvi vienkāršāku. Lift īpaši neplāno un vairāk reaģē uz notiekošo, nekā stratēģiski plāno savus nākošos soļus. Un labi vien ir, tādēļ stāsts vairs neizklausās pēc varoņeposa ar grūtiem vispasaules lēmumiem, bet ir tīri sprigans piedzīvojums.

Piedzīvojumā netrūkst savu tumšo pusi un viens no šīs tumšās puses ir Darkness tēls. Vispār mani nedaudz besī ārā tas, ka pēkšņi pasaule ir pārpilna ar dažādiem slepeniem ordeņiem dieva daļām, par kurām pirmajā grāmatā klīda vien garāmejošas leģendas. Nu tās izrādās pašsaprotama patiesība un ja es saprotu, ka Kaladinam lauku puikam un ārsta dēlam tādas lietas varētu būt jaunums, tad viņa nomales varenie ar izskatās ir dumjāki par Aziš impērijas ubagiem. Tagad, kad esmu lasījis Laika rata sēriju es nenoliedzami velku paralēles ar to un jāatzīst, ka autors ir makan ietekmējies. Lai gan iespējams tas tik tādēļ, ka Laika Rata audiogrāmatu klausījos to pašu lasītāju izpildījumā.

Pasaule kā vienmēr ir teicama un tās vēsture detalizēta, varētu mierīgi lasīt Rošaras hronikas, kaut ko līdzīgu vēstures grāmatai bez varoņiem tikai notikumi un vietas. Taču Lift kā tēls bija tāds nekāds, sitās ārā no kopainas un vislielākais brīnums ir tas, ka viņa ir sasniegusi savu vecumu nenolaužot kaklu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi lasījis iepriekšējās grāmatas, tad nav vērts sākt ar šo, neko lāga nesapratīsi. Laba atkāpe no centrālā sižeta un cerams, ka Lift dienās būs spējīga uz nopietniem varoņdarbiem.

Falling Upwards: How We Took to the Air by Richard Holmes

Falling Upwards How We Took to the Air by Richard Holmes

Pirms gadiem astoņiem izlasīju šī autora grāmatu The Age of Wonder, kas diezgan padziļināti izpētīja kādu britu zinātnes laikaposmu, sasienot kopā Heršela, Banksa un Dievija dzīvesstāstus vienā lielākā zinātnes stāstā. Autors spēj pasniegt skatījumu uz tehnoloģiju attīstības procesu visnotaļ savdabīgā veidā, viņam tas nav vienkāršs faktu un atklājumu uzskaitījums, tas ir process, kur otrajā plānā notiekošais nav mazsvarīgāks par priekšplānu.

Gaisa baloni un lidojumi ar tiem nemaz nav tik sena parādība, ja skatāmies uz cilvēces vēsturi kopumā. Pirmie bija ar karstu gaisu pildīti baloni, kuri it kā esot lidojuši jau virs Dienvidamerikas jau pirms Mongolfjēra, taču to popularitāte bija atkarīga no daudziem faktoriem. Karaļa labvēlības, tehnoloģijas attīstības un sabiedrības uzmanības. Krist uz augšu bieži vien beidzās ar krišanu lejā, neveiksmīgs lidojums, kurš sagadīšanās dēļ beidzās kapsētā varēja tikt uzskatīts par sliktu zīmi, kas pārvilka aeronautikai treknu strīpu uz daudziem gadiem.

Grāmatas autors ikdienā nodarbojas ar biogrāfiju rakstīšanu, un šīs grāmatas izpētē viņš ir pamatīgi iedziļinājies agro aeronautu biogrāfijās, kas savā ziņā padara šo grāmatu unikālu. Manā bibliotēkā ir pāris gaisa baloniem veltītas grāmatas, taču salīdzinot ar šo, es tās varētu ierindot sausu tehnoloģiju vēstures aprakstu grāmatās. Tur aeronauti ir tikai vārdi un lidojuma skaits, bez nekāda ieskata viņu personīgajās ambīcijās un ietekmes, kuru tie atstājuši cilvēku prātos.

Baloni lielākoties sākās kā izklaides pasākums, agrīnie balonisti mīlēja laisties gaisā un šaut raķetes, lai ielīksmotu cilvēkus svētkos. Pasākums nebija no lētajiem, un arī risks bija visai augsts. Ne reizi vien veiksmīgs uzņēmējs nositās piezemējoties degošā balonā. Brīdī, kad balonos sāka lietot ūdeņradi gadījās pa kādam neuzmanīgam skatītājam, kas pīpē pie ūdeņraža ģeneratora, ar visam no tām izrietošām sekām.

Šeit savukārt var uzzināt, kur Žils Verns smēlies idejas savam gaisa balona stāstam, par to kā Edgars Alans Po savulaik radījis viltus gaisa balonu, kura Atlantijas šķērsojumu “dzīvajā” drukāja kāda avīze (fake news!). Par slaveno Parīzes aplenkumu, kur gaisa baloni nodarbojās ar pasta piegādi un kontaktu ar ārpasauli, par to, kā tas ietekmēja literātu prātus. Par aeronautiem, kuriem ambīcijas bija vairāk par veselo saprātu.

Jau tai laikā cilvēki bija kā traki uz rekordiem, Gleišers mēģināja pārspēt augstuma rekordu, lai noskaidrotu cik augstu cilvēks var uzlaisties un kādi ir laika apstākļi atmosfēras augstākajos slāņos. Un nemaz nerunāsim par Andrē lidojumu uz Ziemeļpolu, kur lepnība, entuziasms un neprasme izmest pareizo balasta daudzumu padarīja šo ekspedīciju par traģisku pasākumu.

Gramatai lieku 10 no 10 ballēm, ja interesē ne tikai tehnoloģijas, bet arī laikmets, tad silti iesaku izlasīt. Autors raksta aizraujoši un interesanti. Nevajag sacerēties uz mūsdienu gaisa balonu sasniegumu aprakstiem, tie gan ir pieminēti, taču tikai garāmejot.

The Sudden Appearance of Hope by Claire North

25746699

Varu sevi pieskaitīt pie šīs autores fanu pulciņa, un šī jau ir trešā viņas grāmata, kurai esmu atradis laiku. Vispār jau būtu izlasījis ātrāk, bet bija viena nopietna problēma – es viņu pazaudēju savā grāmatu plauktā, katru reizi, kad biju lasītājs un atminējos par šo, ne par ko nevarēju atrast. Viņa nekad neatradās tur, kur es to meklēju. Un tas neskatoties uz to, ka esmu pamatīgi samazinājis savu grāmatplauktu skaitu!

Hope Arden līdz pusaudžu gadiem bija pilnīgi parasta meitene, taču ap sešpadsmit gadiem cilvēki sāk viņu aizmirst, tēvs – savākt no skolas, skolotāja – paprasīt mājas darbu. Un māte – ka viņai ir meita. Kaut kāda iemesla dēļ Hope un viss ar viņu saistītais pazūd no cilvēku atmiņas brīdī, kad no viņš novērš skatienu. Tas viņai ļauj būt patiesi brīvai, darīt jebko, zinot, ka neviens izņemot viņu pašu neko neatcerēsies.

Šī ir no tām daudzlīmeņu grāmatām, kuru var lasīt dažādos veidos. Pirmais un dominējošais ir trilleris par meiteni, kuru neviens neatceras, un viņa ir izvēlējusies veiksmīgu noziedznieka karjeru. Nav nekā vieglāka kā nospert ko dārgu zinot, ka cilvēki tevi nekad neatradīs, pat ja viņiem acu priekšā būs tava bilde. Jā, datori atceras visu, bet bez cilvēka prāta viņa ir tikai ieraksts datubāzē. Viss ir labi, kamēr viņa neiesaistās cīņā ar kompāniju, kura radījusi aplikāciju “Perfect”. Šī aplikācija ļauj jebkuram cilvēkam kļūt perfektam. Šīs kompānijas neierobežotie līdzekļi ļauj diezgan efektīvi uzsākt Hope medības.

Otrs nedaudz dziļāks slānis ir veltīt cilvēku apsēstībai ar internetu, pašizaugsmi un sprādzienbīstamo kokteili, ko veido šīs abas vājības. Cik daudz no savas dzīves mēs esam gatavi ziedot, lai mūs pilnīgi sveši cilvēki uzskatītu par perfektuma etaloniem. Cik daudz mēs paši ietekmējamies no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kurus pazīstam tikai no fotogrāfijām internetā. Par to, ka perfekcija ir tik idealizēta, ka to sasniedzot mēs neizbēgami kļūtu par viens otra kloniem, ar iestudētām manierēm un tekstiem, vai tas būtu tā vērts. Pavērojot šodienas tendences instagramos un feisbukos, es secinu, ka lielai daļai cilvēku tas nudien šķistu vērā ņemams sasniegums aplikācijā Perfec savākt vismaz 10’000 punktus.

Trešais ir nedaudz alegoriskāks – par pusaudžu pieaugšanu un atsvešināšanos no savas bērnības. Par to, ka vecākiem ar laiku parādās citas rūpes, jo bērni taču ir izauguši un paši tiek ar sevi galā. Bet pieaugušo pasaulei pa lielam ir vienalga par kārtējo biedru savā pulkā. Un tā nu liela daļa cilvēku lielākoties iet cauri dzīvei neviena nepazīti un tik neievērojami, ka viņus pat restorānā aizmirst apkalpotu un autobusā biļeti paprasīt.

Papildus bonuss grāmatā bija vietas, kuras autores varone apmeklē, tā kā es daudzās no tām esmu bijis arī pats, tad tas man ļāva labāk iedzīvoties grāmatas varoņu ādā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja satrauc sociālo tīklu un viedokļu līderu ietekme uz nenobriedušiem prātiem un vēlies izlasīt kādu pavisam sliktu notikumu attīstības scenāriju, iesaku!

Mēs – balti by Algirdas Sabaliauskas

Mēs - balti by Algirdas Sabaliauskas

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2018 un, ņemot vērā tās mazo apjomu, izlasīju tūlīt pēc tās. Man ir uznācies lingvistikas periods, kad mani kārtējo reizi interesē valodas un ar tām saistītās lietas. Savulaik bērnībā svēti ticēju, ka latviešu valodu saprot Indijā kā sanskritu (bija tāda leģenda vēl no ulmaņlaikiem). Taču palasot vairāk, atklājās, ka viss nav tik vienkārši.

Šī ir viena no populārākajām A. Sabaļauska sarakstītajām grāmatām, kas tulkota vairākās valodās un ieguvusi plašu atzinību arī ārpus Lietuvas. Tā īsi, intriģējoši un interesanti iepazīstina ar baltu valodu izcelsmi, seno baltu apdzīvotām vietām, vēsturi, baltu valodu radniecību, pirmajiem rakstu avotiem, baltu valodu pētīšanu un studēšanu. Atsevišķas nodaļas veltītas senprūšu valodai. Īsi, bet aizraujoši tiek iepazīstināts arī ar kuršu, sēļu etnonīma izcelsmi un šo seno baltu cilšu valodas īpatnībām.

Kā jau tas vēstīts anotācijā, grāmata sastāv no daudzām esejām, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar baltu valodu, tās pētniekiem un baltu tautu vēsturi. Prieks, ka lietuviešu autors nav atstājis latviešu valodā novārtā, un tā ir nopietni apskatīta. Man personīgi labākā likās eseja, kas veltīta kuršiem un latviešu jaunvārdu darinātājiem, tajās var uzzināt vārdus, kurus mēs esam aizguvuši no lietuviešiem un iespējamās alternatīvas. Lasot šķita, ka mums ir nopietni paveicies, ka Alunāns teātri neaizstāja ar stebukline, bet tas jau vairāk ir ieradums. Mūsu gleznot pie leišiem nozīmē ķēpāt, tāpat ikdienā bieži lietojamais veikals, lietuviski nozīmē sacerējums.

Savukārt nodaļas, kurās tiek veikta valodu vārdu salīdzinājumi, mani īpaši neaizrāva, var jau saprast autoru, grāmata par valodu nudien nebūtu pilnīga, ja tajā neiešautu pa kādai tabulai ar līdzskaņu mīkstināšanas piemēriem.

Kopumā grāmatu atzīstu par labu, par plašo lasītāju loku nudien nav samelots un pat ja neesi valodnieks, valodas students un vēstures entuziasts. Esejas ir īsas, smadzenes nepārpūlēsi, toties dažādus faktus sasmelsies spaiņiem. Piemēram, par to kā izmira prūšu valoda un cik grūti tagad ir salasīt to atpakaļ, nākas izlīdzēties ar grāmatās iezīmētām karikatūrām, kurpnieku pēctečiem un citām daudz viltīgākām metodēm. Latviešu valodai vēl šādas problēmas nedraud labu laiku, bet kas zina, kā būs vēlāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Blēžu karaļvalsts (Six of Crows #2) by Li Bardugo

Blēžu karaļvalsts

Ja vēl neesi lasījis Vārnu sešinieku, tad labāk šai atsauksmei met līkumu, jo es netīšām varu nomaitekļot saturu. Izdevniecība Prometejs mērkaķa ātrumā izdeva Vārnu sešinieka turpinājumu. Tas nenoliedzami bija prātīgi darīts, jo mēs visi jau zinām, kā beidzās iepriekšējā grāmata. Atzīšos, ka mani no turpinājuma izlasīšanas angliski atturēja tikai mans lasīšanas procesā norūdītais gribasspēks.

Kazs Brekers un viņa komanda tikko veikuši vispārdrošāko laupīšanu, kāda vien iedomājama. Tomēr tā vietā, lai saņemtu dāsnu atalgojumu, viņiem nākas cīnīties par savām dzīvībām. Viņi ir piekrāpti, novājināti, un viņiem trūkst resursu, sabiedroto un cerību uz izdošanos. Kamēr pilsētas ielās plosās karš, tiek pamatīgi pārbaudīta draugu savstarpējā uzticība. Lai ko tas maksātu… Kazam un viņa komandai nāksies pacensties izkļūt no šīs ķezas kā uzvarētājiem.

Vispār jau atsauksme varētu būt pavisam kodolīga, ja patika pirmā, tad noteikti patiks arī šī, netici -pārliecinies pats! Bet tomēr izplūdīšu nedaudz garākā aprakstā par saviem iespaidiem. Pirmkārt, šī grāmata ir par piedzīvojumiem un par to, ka plānota atriebšanās ir vislabākais veids, kā to veikt. Kaza dzīve ir pilnībā pakārtota šim atriebes procesam. Pilnīgi kā tāds Monte Kristo. Tikai viņš nav grāfs un viņam līdzgaitnieki ir Katerdamas padibenes, bet ienaidnieki pilsētas elite. Autore labi spēj uzspiest uz lasītāja emocijām, izmantojot veco labo apbižoto bārenīšu tēmu, kas ir topā jau no Dikensa laikiem. Tam, vai bērnībā gūta trauma var sačakarēt visu dzīvi var piekrist vai nepiekrist, bet ar Kazu atgadījās tieši tas. Vispār ar visiem viņa komandas biedriem ir atgadījies kaut kas līdzīgs, visiem viņiem ir atņemts ierastais dzīvesveids, un viņi iemesti pavisam jaunā un savādā dzīvē. Tas rada spēcīgu vēlmi identificēties vismaz ar kādu no grāmatas varoņiem, jo katrs jau dziļi iekšām mēs reizē baidāmies no pārmaiņām tai pat laikā nedaudz alkstot pēc tām.

Lai varoņus būtu vieglāk izprast, autore ir izvēlējusies piedzīvojumus laiku pa laikam pārtraukt ar to dzīvesstāstiem. Tas ir visnotaļ riskants paņēmiens, jo cilvēkiem ar grūtībām koncentrēties, tas var šķist kaitinoši, bet cik atminos, tas nekad nenotika apšaudes vidū un man nekādas problēmas neradīja.

Šī ir tipiska blēžu grāmata, kur katrā plānā ir rezerves plāns, un rezerves plāns nebūt nav tas, kāds tas izskatās no malas. Lasītājs līdz ar grāmatas varoņiem tiek uzmests un pārmests ne reizi vien. Šeit reakcija var būt dažāda, mani uz beigām nedaudz tā uzmešana sāka kaitināt, es jau no pirmās grāmatas nešaubījos par Kaza iedzimto un izkopto stratēģa un taktiķa ģenialitāti, bet reizēm daudz ir par daudz. Tas gan neliedza man grāmatu izraut pāris piegājienus un atzīt šo grāmatu par ļoti labu fantastisko bojeviku.

Taču, kas gan tas būtu par stāstu, ja tajā nebūtu meistarīgi izveidotas pasaules. Ja to vēsturiski raksturo kaut kādu renesanses Amsterdamu ar slāvu elementiem, kura ir visnotaļ standarta, tad pasaules politekonomika ir pavisam cita lieta. Autore nav slinkojusi un šo jomu ir izstrādājusi visnotaļ detalizēti. Ekonomiskā svira ir daļa no Kaza atriebības un tikai muļķis domā, ka apzogot bagātnieka namu, cilvēks uzreiz nonāktu nabadzībā. Viss ir daudz sarežģītāk un šo daļu lasīju ar baudu. Labi bija arī smieklīgas vietas, kurās autore pārvērtēja Katerdamas finanšu sistēmas varenību, vai es biju pārvērtējis vietējās naudas vērtību.

Grāmatai un diloģijai kopā lieku 10 no 10 ballēm, var lasīt kā izklaidējošu un vieglu atriebes stāstu, var lasīt kā ģeopolitiskas spēles aprakstu. Galvenais neaizmirst, ka varoņiem nemaz nav tik daudz gadu un, iespējams, viņu rīcība ir impulsīva un emocionāla tieši tādēļ.

Eksemplāru lasīšanai saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Seveneves by Neal Stephenson

Seveneves by Neal Stephenson

Pret Stīvensona darbiem man vienmēr ir bijuši diezgan daudz aizspriedumi, taču ne tik lieli, lai ik pa laikam nepamēģināt izlasīt pa kādam viņa darbam. Grāmatas parasti ir uz 800+, un vismaz sākums vienmēr ir interesants. Šķiet, ka tieši šie grāmatas iesākumi ir tie, kas mani mudina uz autora jauno darbu lasīšanu.

Ne tik tālā nākotnē Zemes iedzīvotājiem nākas piedzīvot iespaidīgāko šovu Zemes vēsturē, kaut kas iznīcina Mēnesi. Liekas – viss kārtībā, astoņi mēneši ar nemaz nav tik slikti, taču fizika dara savu, un ir skaidrs, ka reiz tas viss nokritīs uz zemes un pieliks cilvēcei punktu. Cilvēce apvienojas un izstrādā plānu, kuram būtu jānodrošina cilvēces izdzīvošana. Taču plāns izskatās labi tikai uz papīra.

Par pirmo grāmatas daļu varu teikt tikai to labāko, īstena Zinātniskā fantastika vislabākajās tās izpausmēs. Varbūt cilvēku, kuram nepatīk zinātniskie penteri, šī grāmata liksies nedaudz par garlaicīgu, bet tiem, kas auguši uz Azimova darbiem, šī būs kā spirgta vēja pūsma. Es grāmatas pirmās sešsimt lapaspuses uzskatu par izcilām. Te ir viss, ko sirds kāro – episka katastrofa, kosmosa kuģi, cilvēku varonība, nodevība, spilgti varoņi un ģeniāls, lai ar nedaudz aiz matiem, pievilkts risinājums. Jā, varbūt varoņi ir pārāk racionāli un vietām izkrīt pa klavierei, taču kopumā ticamības moments bija visnotaļ augsts.

Protams, nevajag uz stāstu raudzīties ļoti kritiski, sākt rēķināt minimālās ekosistēmas lielumu un citus štruntus, tad vāksies vilties. Daudz kas ir pievilkts aiz matiem, bet galu gala tā ir Zinātniskā fantastika. Lasot tā vien vēlējos salīdzināt ar Marsieti, tehnisko detaļu ziņā šī ir līdzvērtīga, bet galveno varoņu kā personību un cilvēku mijiedarbībā galvas tiesu pārāka.

Ja autors grāmatu beigtu ar pirmo daļu, tad ieliktu 10 no 10 ballēm un bāztos visiem lasītpratējiem virsū ar rekomendāciju izlasīt. Taču šim autoram ir viena kaite, viņš neprot apstāties un tādēļ, uzrakstījis otro daļu, kura vēsta par 5000 gadu tālu nākotni. Lai arī te ir atliku likām orbitālās mehānikas un konceptuālu izgudrojumu, grāmata vairs nav tā. Autors ir pamanījies Zemi teraformēt, un nu orbītas iedzīvotāji ir palikuši bez tāda īsta mērķa. Un tad nu nāks stumt ārā no krūmiem klavieres, tās it kā ir saistītas ar pirmo daļu, bet tikai samaitā episkumu. Bez maz vai sanāk, ka, lai pārciestu tūkstošgadus ilgušo zemes bombardēšanu ar meteorītiem, atliek vien paslēpties aiz akmens, lai izdzīvotu. Skaidrs, ka notiek mācīšanās sadzīvot kopā atkal kā vienotai cilvēcei, kā piedzīvojums ir okei, bet man šķita, ka šī konstrukcija bija lieka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja esi Zinātniskās fantastikas fans, patīk fakti un dažādas aizraujošas teorijas un to ieviešana dzīvē, lasi pirmās 600 lapaspuses, tās ir episki izcilas. Nobeigums gan būs atkarīgs no katra individuālās gaumes. Man tās kārtējo reizi parādīja, ka autors nesaprot brīdi, kad vajag apstāties.

Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren

Lingo A Language Spotter's Guide to Europe

Šo grāmatu iepirku pērngad, tikko bija atvērusies grāmatnīca Mr. Page. Iegāju apskatīties un šo grāmatu nopirku. Bodes koncepts nebija slikts, bet lielākā daļa no grāmatām nav manā gaumē. Mākslas grāmatas mājās ir katram, un tā ir tāda grāmatu kategorija, ar kuru īsti nezini, ko pasākt. Beigās iegrūd plauktā un ceri, ka pienāks brīdis, kad varēsi izfīrēt to no mājas.

Grāmatas mērķis ir aprakstīt Eiropas valodas daudzveidību angliski runājošam lasītājam. Angļu valodas pratēji bieži vien iedomājas, ka viņi runā vislabākajā no valodām, tik labā, ka nevienu citu nav vērts mācīties. Daļa nemaz neapjauš, ka viņu valoda patiesībā ir īsts valodu kokteilis, kuru radījuši daudzi iekarotāji un brīva izrunas interpretācija. Taču to var teikt par jebkuru valodu.

Katrai valodai tiek veltītas pāris lapaspuses, un ir jābūt tiešām ar eidētisku atmiņu apveltītam, lai visas interesantās nianses atminētos. Tādēļ grāmatu izlasot prātā aizķēries visai maz, bet kopējais iespaids par grāmatu palicis labs. Pērkot grāmatu es pārliecinājos, ka tajā ir minēta latviešu valoda. Latviešu valodai veltītajā nodaļā tika uzsvērta latviešu vēlme jebkurai nelatviešu personai un ģeogrāfiskajai vietai pieķibināt latviešu galotni un modificēt to savā valodā. Mums tas liekas pašsaprotami, bet pasaulē nav nemaz tik daudz valodu, kur šādā vīzē valodas lietotāji izklaidētos. Šai pat nodaļā man sagruva ilūzijas par autora kompetenci, viņš apgalvoja, ka latvieši Oslo vietā saka Oslos! Tas man lika kritiski izvērtēt viņa citvalodu piesauktos faktus, ja nu arī tie ir Oslos!

Katras nodaļas beigās atrodama neliela piezīme, par vārdiem, kas iefiltrējušies angļu valodā (no latviešu neviens), un vārdu, kuru derētu paņemt (latviešu aizvakar). Visādi citādi grāmata ir tieši tas, ko sagaidīju. Stāsts par pēdējo prūsi, par to, kā nomirst un atdzimst valodas. Par to, kādēļ franči izmanto dīvainu skaitļu sistēmu, kur viņi rāvuši tos klusos burtus. Par to kādēļ krievu valoda šķiet tik grūta un par to, ka somu valoda, iespējams, ir visvieglākā valoda pasaulē. Par dīvaino Balkānu valodas saimi, kurā nemaz nav tik daudz valodu cik nacionālisma. Par to, kādēļ spāņu valoda šķiet ātra un kādēļ Esperanto tā arī nekad nekļuva par universālu valodu.

Bija nodaļas, kuras es tā arī nespēju sagremot, piemēram, velsiešu daudzskaitļi, gramatiku. Radās priekšstats, ka ar ķīniešu intonāciju valodu man būtu vienkāršāk izlasīt. Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka vari izlasīt pāris nodaļas un atlikt malā, atpūtināt smadzenes. Iespējams, ka man tā arī vajadzēja darīt, nevis pāris stundās izlasīt visu un brīnīties par pamatīgu putru galvā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies ko vieglu un izklaidējošu par lingvistiku, tad droši ņem ciet, būsi gan izklaidēts, gan ieguvis pārpārēm interesantus faktus par Eiropas valodām.

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi

Līdz šim autora daiļradi biju iepazinies viņa ciklā Viņpus vārtiem un biju diezgan priecīgs uzzinot, ka iznāks viņa sarakstīta bērnu grāmata. No iepriekš lasītā zināju, ka autoram ir visnotaļ interesants skats uz vēstures notikumiem. Liku cerības, ka arī bērnu grāmatas viņš neradīs supervaroņus un vienus vienīgus baltos tēlos.

“Meteorītu meklējot, Dāvis atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti. Ko melnais akmens var pastāstīt par mūsu tālajiem senčiem? Talkā nāk arheologi, vēsturnieki un… Kad mežonīgo klejotāju uzbrukuma laikā Vardots kļūst par bāreni bez savas cilts, puika ir nolemts nāvei. Taču Vardots ir noskaņots dzīvot un atriebties. Kopā ar citiem pusaudžiem – noslēpumaino Vilka Zobu, brašo Lēnu, karstgalvi Jaānu, nopietno Virgo un citiem – Vardots izveido jaunu cilti un kļūst par tās virsaiti… Jauniešiem dzīve vienos piedzīvojumos un cīņās šķiet lieliska, bet cilšu vecajie pūlas viņus apturēt visiem līdzekļiem…”

Mūsdienu Gregu un Normanu laikmetā tomēr gribētos arī kaut kādu alternatīvu, kas nedaudz bērnos ieaudzinātu vēstures izpratni un lielos vilcienos izstāstītu par notikumiem, kas noveduši līdz esošajai pasaules situācijai. Ļaut saprast, ka dzīve ne vienmēr ir bijusi ar brīvu WiFi ieeju no praktiski jebkura zemeslodes punkta, un youtube ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Te gan atzīšos uzreiz, ka šis mans spriedelējums nav nekas jauns, varu derēt, ka akmens laikmetā ar’ bija paaudze, kas uzskatīja, ka sīkie kopš krama izgudrošanas ir palaidušies un nemaz vairs posu nenēsā līdzi! Lai vai kā nebūtu, tagad vairs nav jābalstās uz pirms pārdesmit gadiem uzrakstītajiem senstāstiem, ir iznācis arī kas jaunāks.

Bērni jau pareizi uz vāka raksta, šādām ir jābūt bērnu grāmatām par vēsturi, nevis sauss faktu apkopojums ar standarta bildēm, bet saistošs stāstījums, kur lasītājs var identificēties ar varoņiem. Autors baltu priekšteču dzīvi nav izskaistinājis ar pasaku elementiem, viņa varoņu dzīve ir nežēlīga un īsa. Vardots ir dzimis vēstures posmā, kad daudzas tautas labākas dzīves meklējumos ir spiestas mainīt savu atrašanās vietu. Te ir lopkopju un zemkopju konflikti, šur tur vēl aizķērušās pavisam primitīvas tautas, Vardotam ir plāns padarīt savu cilti varenu, un domājams, ka katrs lasītājs spēs saprast viņa motivāciju.

Asiņu te netrūkst, ienaidniekiem te nav īpašas tieksmes gari un ilgi aprakstīt savus ļaunos plānus, ar vāli pa galvu un problēma atrisināta. Šis ir tikai pirmais posms ceļā uz Baltijas jūru, un te jāatzīstas, ka viens pasaku tēls tomēr te ir – Melnais pareģis, tāpat kā Viņpus vārtiem Vecais vīrs kalpos par centrālo elementu grāmatu sērijā.

Izlasījās vienā piegājienā, arī mans astoņgadnieks atzina šo grāmatu par labu esam un izlasīja ātrāk par mani. Lieku 9 no 10 ballēm un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

%d bloggers like this: