Navigate / search

Starp diviem laikmetiem (Time #1) by Džeks Finejs

Turpinu savu “Fantastikas pasaulē

Starp diviem laikmetiem

” projektu, par izvēli, ko lasīt, vairs īsti nevar runāt. Nieki vien ir palikuši. Šo es tā arī īsti nevarēju atcerēties – esmu lasījis vai nē. Šķiet, ka būšu pievārējis tikai sākumu, jo tas šķita lasīts. Lai vai kā tur nebūtu, grāmatas izlasīšana man nekādu uzupurēšanos neprasīja.

Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam “aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums”. Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešām tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.

Šī grāmata aizķer nelielu daļa no katra cilvēku sapņa, par to kā būtu, ja ceļošanai laikā nevajadzētu nekādu aparātu un kvantu fizikas, pietiktu vien ar spēju iztēloties, ka atrodies pagātnē un atbilstoši telplaika īpatnībām tu tur arī nekavējoties nonāktu. Tas nozīmētu savā veidā piemānīt dabu bez lieliem ieguldījumiem. Diemžēl cik esmu to pārbaudījis uz sevi, tas nestrādā. Taču autors ir citās domās – viņam viss strādā.

Zinātniskajai fantastikai ir viens apakšžanrs, kas nodarbojas ar alternatīvo vēsturu aprakstīšanu. Šī grāmata ir pieskaitāma pie tā. Te ir daudz kā būtu, ja būtu. Autors gan ir izvēlējies vienu no vienkāršākajiem stāstījuma veidiem – ar galvenā varoņa Saimona Morlija acīm apskatīt 1980-to gadu Ņujorku. Viņam tā ir gandrīz simts gadus veca pagātne, bet autoram tā ir iespēja izgāzt pār lasītāju paša savākto informāciju par šo laikmetu. Te ir daudz fotogrāfiju, kurām jāpiešķir autentiskums, veco māju un ielu apraksti, apģērbu apraksti utt. Es sāku saprast, kādēļ es bērnībā šo grāmatu tā arī neesmu pabeidzis, kuru bērnu gan interesēs aizgājušo laiku modes apraksts. Es kā cilvēks, kuram aptīk autentiskums un pasaules būvniecība, šoreiz esmu spiests atzīt, ka autors ir pāršāvis pār strīpu.

Arī galvenais varonis vairāk atstāj brunču mednieka iespaidu un tipisku piedzīvojumu romānu varoni. Viņa vienīgais uzdevums visa stāstā ir nonākt pie secinājuma, ka cilvēki augstākos amatos ir viduvējības, un viņu šaurās intereses nav savienojamas ar cilvēces kopējām interesēm. Projektu vada militāristi, un viņu vēlme manipulēt ar vēsturi nedomājot par sekām nav savaldāma. Dabūt Kubu par ASV štatu ir pārāk liels vilinājums. Saimonam nākas secināt, ka vislabāk ir atstāt pasaules vēsturi nemainīgu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, priekš septiņdesmitajiem bija pat ļoti labi. Vēlāk ir iznākušas daudzas ar līdzīgu sižetu, gan nopietnas, gan jautras, taču reti kura spēs stāvēt klāt salīdzinot koncepta vienkāršību.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

Viesis no bezgalības by Georgijs Martinovs

viesis no bezgalības

Kārtējais “šedevrs” no “Fantastikas pasaulē” sērijas. Tā nu sanācis, ka uz beigām ir pataupījušās nebūt ne labākās grāmatas. Šo biju lasījis tikai vienu reizi agrā bērnībā, atcerējos tikai pašu sākumu un noslēgumu. Tādēļ ķeršanās pie grāmatas lielu sajūsmu neizsauca. Arī biezums – ap piecsimts lapaspusēm – nozīmēja mocības vismaz divu dienu garumā.

Dmitrija Volgina mumificētais līķis tiek atdzīvināts pēc 2000 gadiem. Viņš nonāk pavisam jaunā pasaulē, kurā jau 1800 gadus valda komunisms, cilvēki dzīvo brīvi un neapspiesti. Bijušajam Zelta zvaigznes nēsātājam šī pasaule ir brīnumu pilna. Taču iedzīvošanās tik viegli nevedas, pasaule ir pārāk aizsteigusies viņam priekšā, un nav cerību, ka viņš spēs sasniegt tagadējo cilvēku līmeni, kur nu vēl veikt sabiedriski derīgu darbu! Šī nespēja būt noderīgam sabiedrībai viņu lēnām dzen izmisumā un liek ilgoties pēc sava laika. Nav jau tā, ka viss ir slikti, te ir citu pasauļu iedzīvotāji faetonieši un apbrīnojami tehnikas sasniegumi.

Autors ir nolēmis izspēlēt uzvarošo kombināciju – komunisms visā pasaulē un tik tālā nākotnē, ka cenzūra nepiesiesies. Viņa varonis Volgins gan nav izdevies kā cilvēks, vismaz grāmatā tas nav redzams, tāds iekšējs rūgumpods, kas pēc atdzīvināšanas noslēdzas sevī un baidās no visa jaunā. Jo nevēlas saviem pēctečiem izrādīties muļķis. Problēmas ar pašvērtējumu viņu vajās visas grāmatas garumā, un viņa iekšējā pasaule būs grāmatas centrālais temats. Viņa atdzīvinātāji ne velti uztrauksies, ka dzīve jaunajos laikos būs atstājuši paliekošu traumu Volgina psihē. Brīžos, kad Volgins nenodarbojas ar savu mazvērtības kompleksa attīstīšanu, viņš kalpo kā žokļa atkārējs komunistiskās nākotnes brīnumiem. Tēls ir garlaicīgs un izceļas tikai ar to, ka dzimis komunisma ēras pirmsākumos. Viņš jaunajā laikmetā kalpo kā zinātnes visvarenības pierādījums.

Šajā rindkopā es biju nolēmis aplikt autora futurologa talantu, pareizāk sakot tā neesamību. Taču vienā intervijā izlasīju viņa atzīšanos, ka nekas nav sanācis, esot bijis pārāk piesardzīgs. Patiesībā, ja atmet komunismu un visnotaļ pseidozinātnisko dažādu gaismas terapiju aprakstus, viss pārējais mums jau ir vai drīz būs, ja ne dabā, tad tīri teorētiski. Mums par laimi bērniem vairs nav jāmācās logaritmiskās tabulas, kā tas ir 2000 gadu nākotnē, nav no galvas jāatceras Centrālās Statistikas Pārvaldes dati. Arī mobilos telefonus mums atklāja 2000 gadus agrāk nekā Volgina pasaulē. Viņiem tur nākotnē pat internets ir Āfrikas ciema līmenī, kur galvenās datu bāzes glabājās lokāli. Līdz ar to pazūdot zinātnes un tehnikas sasniegumiem, no pašas grāmatas nekas daudz pāri nepaliek.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autors vismaz pāris reizes ir mēģinājis to nobeigt, bet katru reizi ir nolēmis to turpināt ar negaidītu notikumu pavērsienu. Lielākoties, lai parādītu, ka arī Volgina laikabiedri nav zemē metami vai iebāztu stāstā iestarpinājumu, kas izskatā kā svešķermenis pat uz šī ne īpaši spilgtā literārā darba fona. Nabaga Volginam nekas neatliek kā vien kulties līdzi, vajadzīga vietā vērot brīnumu lietas un uzklausīt savu pavadoņu skaidrojumus.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, ja vien negribi sevi pamocīt ar marksisma-ļeņinisma pamatnostādnēm, uzzināt, vai Volgins ir redzējis Ļeņinu vai izlasīt par pasauli, kurā mobilais telefons ir deviņdesmito gadu līmenī, tad nav vērts tērēt savu laiku. Šī grāmata diez vai būtu pieskaitāma pat PSRS klasikas fondam. Ļaudis runā, ka citas viņa grāmatas ir labākas, iespējams, ka tā ir, bet es vēl ilgi nebūšu gatavs riskēt. Jo šie paši ļaudis apgalvo, ka “Viesis no bezgalības”, ja būtu pabeigts piecdesmitajos, varētu konkurēt ar Jeremova “Andromēdas miglāju”.

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Šo grāmatu sāku lasīt, lai beidzot tiktu pie atbildēm, kas bija radušies pirmajās divās daļās. Neteikšu, ka īpaši rāvos pie lasīšanas. Pirmās divas daļas lai ar apbūra mani ar savu pasauli, tomēr radīja priekšstatu, ka man šo autoru nekad nesaprast. Tādēļ turpinājumu sāku lasīt tikai brīdī, kad biju devies transatlantiskajā lidojumā un nekā cita nebija ko darīt.

Kā jau bija paredzams, šajā grāmatā autors noslēdz visas sižeta līnijas, ļauj galvenajam varonim Severīnam piepildīt savu dzīves mērķi un pierādīt, ka uzmanīgs lasītājs tiek atalgots. Necentīšos atstāstīt saturu, bet šo apskatu veltīšu savām domām par šo grāmatu. Tas gadījumam, ja kāds no mana bloga lasītājiem nolemj atvēzēties uz šo tetraloģiju, negribētos visu nomaitekļot.

Autors kaut kādā veidā noteikti ir ģēnijs, tas gan bija skaidrs pēc pirmo divu daļu izlasīšanas. Trešā daļa pēc būtības turpināja pirmo ceļu, un joprojām stāsts bija tipisks varoņa ceļš. Es vislielākās cerības liku uz pēdējo daļu, gribējās beidzot atkost visa šī darba slēptāko jēgu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atzīšos, ka lielu daļu no grāmatas acīmredzot es neesmu sapratis. Man beidzot pielēca, ko nozīmē tie stāsti, kurus Severins lasa no savas bibliotēkā paņemtās grāmatas. Tie, izrādījās, vienkārši jau sen zināmu leģendu pārstāsti, man gan tas atnāca tikai pie visacīmredzamākā stāsta.

Šķiet, ka atkodu arī pašas grāmatas centrālo problēmu – kāds ir cilvēces pastāvēšanas mērķis? Kādēļ pēc miljardiem gadu cilvēki joprojām sēž zem dziestošas Saules un ir atmetusi ar roku zvaigznēm? Savulaik taču Urth iedzīvotāji iekaroja visumu, atklāja citas civilizācijas? Severiāns ir atbilde uz šo jautājumu, taču tā ir tik sapiņķerēta, ka man beigās tā šķita pārāk primitīva. Konkurence, bailes un nespēja dzīvot citādi ir pārāk vienkārši attaisnojumi Urth stagnācijai. Par labu arī nenāk Severiāna neuzticamā stāstītāja loma. Viņam nudien nevar ticēt, viņš nonāk pretrunās un beigu beigās rodas pārliecība, ka patiesībā Severiāns nemaz nav viens vienīgs, bet viņu ir vesels leģions.

Uz grāmatas beigās man bija skaidrs, ka, lai izprastu visu visos smalkumos, man nudien nāktos pārlasīt šo darbu vēl vienu reizi, izmantot jau iegūto informāciju, un tad, iespējams, viss smuki saliktos pa plauktiņiem uz visiem laikiem. Esmu gan forumos lasījis cilvēkus, kuri apgalvo ka arī pēc piektās pārlasīšanas viss vēl nebūt nav skaidrs. Kas zina varbūt šī būs tā grāmata, kuru es pārlasīšu katru gadu, bet patlaban, neskatoties uz to, ka diez vai sapratu pat pusi no autora teiktā, lieku 10 no 10 ballēm. Pasaule ir episka, notikumi tiek pasniegti interesanti, un visu laiku tu jūties kā muļķis, jo neko nevari saprast. Un tad katra kripatiņa, kas tev pielec daļēji attaisno grāmatas lasīšanai veltīto laiku.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

delfīnu sala

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz, Ярослав Гжендович

Владыка Ледяного сада Ночной странник

Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.

Pans Satiruss by Richard Edward Wormser, Ričards Vormsers

Pans satiruss

Vēl viena no “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatām, kuru es no bērnu dienām neatminos. Sākot lasīt, šis tas atmiņā atgriezās, bet var nojaust, ka mani viņa īpaši aizrāvusi nebija. Bet nu par pašu grāmatu.

Fantastiska, aktuāla, satīriska, saistoša … Šimpanze Mems, ko amerikāņu kosmosa izpētes centrs no Kanaverala zemesraga ievada orbītā ap Zemi neizpilda lidojuma programmu… Pat vēl vairāk – kosmiskais aparāts kaut kādā veidā pārsniedz gaismas ātrumu, bet, kad nolaižas uz Zemes, Mems sāk runāt cilvēku valodā, jo kā pats apgalvo ir deevolucionējis…

Centrālais grāmatas mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir cilvēks, un kādēļ, salīdzinot ar šimpanzēm, cilvēku sabiedrība vismaz kapitālismā ir deģenerējusies. Autors šo grāmatu, manuprāt, ir iecerējis kā sava laikmeta karikatūru. Militāristi ar savu slepenību, dolāra varu, rasismu un birokrātiju. Pans Satiruss ir centrālai grāmatas dzinējspēks, viņš pekšņi ir nokļuvis vienā līmenī ar zemākiem radījumiem un viņu sāk pārņemt cilvēkiem raksturīgās rūpes, kuras no šimpanzes viedokļa ir absolūtas muļķības.

Pat mērkaķim ir skaidrs, ka cilvēki vēl nav gatavi, lai lidotu ātrāk par gaismu, un pat pilnīgs šimpanzes deģenerāts nebūs gatavs dot citai saprātīgai būtnei rokās ieroci, ar kuru tā garantēti iznīcinās gan sevi, gan citus. Tādēļ Misters Satiruss savus noslēpumus cenšas paturēt pie sevis. Viņam neklājas viegli, jo valdība viņā saredz lai ar runājošu, bet tikai šimpanzi. Šīs informācijas iegūšanas centieni tad arī veido galveno grāmatas sižetu.

No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko daudz, te ir vienkāršs humors, kapitālistu dzīves ainiņas, pasaule, kur cilvēks cilvēkam vilks, kurā valda paranoja. Domāju, tas izskaidro grāmatas iznākšanu PSRS, jo ja jau pat kapitālisti tā raksta par savu zemi, tad kur nu vēl labāk. Protams, ka no mūsdienu viedokļa redzam, ka šī kritika nav diez ko dziļa, un ir visnotaļ zemā līmenī. Jo centrālais uzstādījums, ka cilvēkiem būtu daudz prātīgāk sēdēt kokos un grauzt banānus, nav diez ko pārliecinošs. Progresu nav iespējams kontrolēt, un būtu visai naivi cerēt, ka cilvēce kopumā spēs pieturēties pie visnotaļ saprātīgām lietām – pirms kaut ko darīt padomāt vai vajag.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sava laika produkts, kas vietām ir aktuāls arī šodien. Tagad, kad globālā sasilšana ir realitāte, sākas jauns aukstais karš. Kas zina, varbūt pēc pāris gadiem viņa būs pat ļoti aktuāla. Šī ir no tām kuru var mierīgi izlaists, nekas traks nenotiks, ja šo grāmatu neizlasīs, viņa nav nekas izcils pat sociālā aspekta izpētē, tāds mēģinājums uzreiz aptvert visas cilvēka sabiedrības problēmas 200 lapaspusēs un parādīt tās no šimpanzes skatu punkta.

Zvaigžņu karuselis by Fredriks Brauns, Viljams Tenns

zvaigznu-karuselis

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nonācu pie šī stāstu krājuma. No bērnu dienām atmiņā bija palikuši vien pāris stāsteļi, un ar ko Brauns atšķiras no Tenna, es nevarētu pateikt. Nav jau ko slēpt, es to nevaru pateikt arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka tas arī ir iemesls šo autoru stāstu apvienošanai vienā krājumā.

Grāmatā ir atrodami 12 stāsti, īpaši jau jāmeklē nav, jo ir gan satura rādītājs, gan stāstu nosaukumi izcelti “boldā”. Stāsti ataino sava laikmeta garu, kad šķita, ka līdz Kosmosa iekarošanai ir palicies vien tāds nieks, un roboti tūdaļ spēs pārņemt visus cilvēku darbus. Ja nu trūks visi striķi, tad citplanētieši paši atlidos pie mums. Stāsti nav izcili, bet ierindojami labo kategorijā, pāris paliks atmiņā uz ilgu laiku, bet lielākā daļa aizmirsīsies tūlīt pēc izlasīšanas. Iespējams, tādēļ, ka nekur tālāk par Mēnesi mēs neesam tikuši, un par tālajām zvaigznēm vispār nav vērts runāt. Lai neizklausītos pēc pilnīga nevīžas piebildīšu, ka stāsti kā jau tas fantastikas darbiem ierasts vairāk stāsta par aktuālajām sabiedrības problēmām, tās tiek aizbīdītas fantastikas plāksnē tikai tādēļ, lai vieglāk varētu pacelt tās līdz zināma absurda līmenim.

“Mazliet zaļuma” – no tiem, ko es atcerējos, par kādu astronautu, kurš nonācis uz neapdzīvotas planētas, klaiņo pa tās džungļiem un meklē iespēju tikt atpakaļ uz zaļo Zemi. Viņam ir iedomu draugs un sapnis. Sapņa īstenošanai nekas nespēs stāties ceļā. 9 no 10 ballēm.

“Zvaigžņu karuselis” – labs stāsts par mārketinga spēku un trako zinātnieku. Pamatīga humora deva un pasmiešanās par cilvēku prognozējamo dabu. 8 no 10 ballēm.

“Etaoins Šrdlu” – arī mūsdienu slapjais sapnis, ka sabāžot pietiekami daudz informācijas vienuviet, šīs informācijas datu bāze pati kaut kā kļūs saprātīga. Te viss ir daudz vienkāršāk, jo iejaucas mistiski spēki, un saprātīgs kļūst linotips. Labas idejas par to, kā AI kļūst nekontrolēts un kā ar to tikt galā, nav gan nekā oriģināla laika gaitā tā atkārtosies vēl daudzas reizes, un mūsdienu lasītājam liksies veca un nodrāzta. 8 no 10 ballēm.

“Leļļu teātris” – iedomāsimies, ka Zemi ir nolēmuši iekļaut Galaktiskajā savienībā, bet vai zemes iedzīvotāji spēs izturēt galveno pārbaudījumu. Jo ne jau visas rases ir humanoīdas, un par saprātu nevar spriest pēc izskata vien. 9 no 10 ballēm.

“Taisni smieklīgi” –par to, kā fantastika lēnām ienāk mūsu ikdienā, bet mēs savā steigā un ikdienā ne tikai to nepamanām, bet esam arī iesīkstējuši atpakaļrāpuļi. 7 no 10 ballēm.

“Sods avansā” – tālā nākotnē ir iespējams izciest sodu avansā. Galvenais varonis ir atsēdējis septiņus gadus par slepkavību un nu ir saņēmis licenci izdarīt vienu. Autors apspēlē šīs idejas ietekmi uz sabiedrību un uz pašu soda izcietēju. Interesanti 8 no 10 ballēm.

“Ģimenes cilvēks” – vecā labā pārapdzīvotības problēma un dzimstības regulēšana ar ienākumu līmeni. Šāds šķietami vienkāršs paņēmiens rada veselu virkni ar problēmām. 7 no 10 ballēm.

“Bruklinas projekts” – pavisam vienkāršs stāsts, kas veltīts ceļošanai laikā. Ietekmēt vēsturi nudien nav laba ideja, un pat mikroskopiskā līmenī tas var radīt neprognozējamas sekas. Bet saprātīgu būtņu dabu gan tas nespēs ietekmēt, lai ar cik pseidopodiju tai nebūtu. 10 no 10 ballēm.

“Bernijs ar iesauku Fausts” – kosmiska mēroga krāpniecība. Par to, cik viegli Zemes cilvēks var nonākt lētticīga indiāņa lomā, kas savu tēvzemi pārdod par stikla krellēm. 8 no 10 ballēm.

“Rotaļa bērniem” – aizķer dzīvības radīšanas projektus un klonēšanas ētiskumu. Ja tas tiek darīt bez Cenza sargātāju uzraudzības sekas var būt nāvējošas. 8 no 10 ballēm.

“Jokdaris” –stāsts par robotiem, kuri atņem darbu, pat visneiedomājamākajās profesijās. Šodien šī tēma ir īpaši aktuāla. 9 no 10 ballēm.

“Morniela Metaveja atklāšana” – vēl viens stāsts par laika paradoksiem, kur sākas oriģināls un beidzas kopija. Vai var reproducēt gleznu no nākotnes, ja tā vēl nav uzzīmēta. Un kur atad radusies sākotnējā glezna. Interesants prāta mežģīs. 7 no 10 ballēm.

Šis ir stāstu krājums, kuru iesaku izlasīt, visi stāstiņi ir ar nelielu humora piedevu un lielākā daļa ir aktuāli arī šodien. Cilvēku daba jau nemainās gadiem ejot.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers, Valters Mērss

Untitled-1

Nesen izlasījis krievu valodā Mērsa “Sapņojošo grāmatu pilsētu”, biju patīkami pārsteigts no Sibillas uzzināt, ka šīs sērijas pirmo grāmatu salīdzinoši nesen ir izdevusi Jumava. Tā kā man atmiņa ir visnotaļ pašvaka, tūlīt pat āvu kājas un devos uz grāmatu veikalu, lai šo grāmatu iepirktu. Man paveicās – grāmata bija.

Kapteinis Zilais lācis aizviļ lasītāju uz pasauli, kur fantāzija un humors ir ēverģēlīgi izlauzušies brīvībā: uz Camonijas kontinentu, kurā prāta spējas ir lipīga slimība, un smilšu vētras ir četrstūrainas, kurā aiz katras idilles uzglūn nāves briesmas un mājo visas tās būtnes, ko esam izraidījuši no mūsu ikdienas dzīves. Viņš sastop pundurpirātus, spīgaiņus, verveļviļņus, kalnu tupuci Fredu un kalnu trolli, ceļo pa Camoniju no Tumšajiem kalniem cauri Saldajam tuksnesim līdz Atlantīdai, vienmēr klausīdams savai devīzei: Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim. Aizraujošs ceļojums cauri pasakainai valstībai, kurā iespējams viss – tikai ne garlaicība!

Vispirms man ir jāuzsaka tulkotāja, viņa nudien ir paveikusi fenomenālu darbu pārtulkojot visus Camonijas mošķus latviešu valodā! Cilvēkam noteikti ir jābūt nosliecei uz pekstiņiem, lai spētu ko tādu paveikt. Pie tam šie vārdi nudien neizklausās sveši, jo kas var būt vēl latviskāks par kalnu tupuci vai bollogu.

Bet nu pie pašas grāmatas, biju gaidījis, ka arī šajā grāmatā aiz bērnu stāsta un pekstiņiem būs noslēpts arī kaut kas pieaugušajiem. Tomēr salīdzinot ar Grāmatu pilsētu, te autors ir rakstījis darbu, kuru galvenie lasītāji ir bērni. Vietu vietām gan paspīd pa kādai ironijai un pieaugušajiem saprotama atsauce, bet te šis slānis ir tikpat plāns kā ozons mūsu atmosfērā. Humors gan autoram ir visnotaļ specifisks, bet man bērnībā tāds noteikti patiktu. Taču neskatoties uz to, grāmata ir aizraujoša un pilna ar bīstamiem piedzīvojumiem, izlasās vienā rāvienā, drukāta lieliem burtiem un bagātināta ar neskaitāmām melnbaltām ilustrācijām.

“Tev būs pampamu godāt!”

Visu notiekošo vēsta Zilais lācis, un viņa stāstus lasot var saprast, ka Minhauzens ar saviem stāstiem ir vēsture, ir uzausis jauns laikmets. Lācis ir dzimis no jūras putām, viņu rieksta čaumalā no Vērpatas izglāba pundurpirāti, raudāt viņš iemācījās Spīgaiņu salā, uzbarojās Kārzobu salā, viņš ir mācījies Tumšajos kalnos pie paša Naktigalgala, šķērsojis Saldo tuksnesi un kļuvis par Atlantdas Melu karali. Katram pašam atliek vien izvērtēt, cik daudz stāstītajā ir patiesības, bet Melu karalim ir grūti neticēt. Ņemot vērā, ka viņam galvā ir visa prof. Dr. Abdula Naktigalgala “Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tā apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikons”, es labprāt gribētu redzēt to savā grāmatu plauktā. Bet mēs jau zinām, kur palika Camonija.

“Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!”

Lācis cenšas savu dzīvi pasniegt hronoloģiski, bet jau priekšvārdā ir atruna, ka viss netiks stāstīts, lai vairotu lāča pievilcību. Pats sižets sākuma ris ļoti raiti, bet grāmatas pēdējā trešdaļā nedaudz iestiepjas un, lai ar Atlantīda ir pilsēta ar rītdienu, to apdzīvo tik daudzas rases, ka lasītājs apjūk un nedaudz sāk ilgoties pēs pampamu aprijušos jampampu sabiedrības. Pat ideja P-16 vairs neliekas nemaz tik slikta. Situāciju gan glābj kalnu trollis un simtsraundu melu gladiatoru cīņa. Bet visādi citādi man nekādu pretenziju nebija.

Atļaušos nocitēt, manuprāt, visprecīzāko Dimensiju caurumu telpas aprakstu no Leksikona – tas ir svarīgi, jo Camonijā daudzas vietas ož pēc genfa, un tas nozīmē dimensiju caurumu.

“Vienkārši iedomājaties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilcienam pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd uz Marsa ir laiks, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.”

Viss vienkāršais ir ģeniāls, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un darīšu visu, lai piedabūtu savus bērnus izlasīt šo grāmatu. Pat ja šķiet, ka vairs neesi bērna prātā, tik un tā pamēģini šo grāmatu, laba izklaide būs garantēta.

Daudz nopietnāku apskatu par šo grāmatu var izlasīt pie Sibillas.

The Waking Engine by David Edison


The Waking Engine by David Edison

Par šīs grāmatas lasīšanu es domāju jau kādus trīs gadus. No sākuma mani atturēja grāmatas cena, nezinu, kāda tur bija ideja par līdz šim nezināma autora darbu prasīt tik daudz, tādēļ atturējos. Un skat, nepagāja ne trīs gadi, un pēkšņi grāmata parādījās par man pieņemamu ciparu. Nopirku un ķēros klāt pie lasīšanas.

Nāve nav beigas, tā ir tikai jaunas dzīves sākums. Mums, kas piedzimuši ar nabu, tas nav īsti saprotams, jo esam dzimuši pirmo reizi. Pēc nāves seko atmošanās citā pasaulē, un šis cikls turpinās tik ilgi, līdz cilvēks nopelna savu Īsto nāvi. Pasauļu ir miljoniem un, lai ar katrs dzimst vien vienu reizi un mirst daudzreiz, galu gala viņš nonāk Nenosaucamajā pilsētā, kurā nomirst pa īstam. Šajā pilsētā mīt slepkavnieciski aristokrāti, feju princeses, nemirstīgas prostitūtas, eņģeļi, dievi un tie, kas izliekas par dieviem. Te ir atrodams itin viss. Taču ar tās galveno piedāvājumu – Īsto nāvi ir sākušās problēmas, cilvēki vairs nemirst.

Šajā pilsētā tad parādās Kūpers, dzimis Ņujorkietis un ne reizi nemiris. Nav jau tā, ka naba te būtu kāds brīnums, ne visi pirmo reizi piedzimst uz Zemes. Viņa pēkšņajai parādībai acīm redzot ir kāda nozīme. Par to liecina arī pilsētas vareno sarosīšanās. Sākumā pilsētas izpēte kopā ar Kūperi ir visnotaļ aizraujoša, centies visu saprastu un izpīpēt, kas ir kas. Ar kādu piecdesmito lapaspusi lasītājs sāks apjaust, ka nav vērts, autors visu laiku ievieš jaunus spēlētājus, kas maina notiekošā perspektīvu, un tu saproti, ka jālasa vien līdz pēdējai kaujai.

Pasaule ir interesanta, un iespējams, noslēpumu pārpilna. Var gadīties ka šī ir no tām grāmatām, kura jāizlasa vairākas reizes, lai visu saprastu. Taču tai ir viens mīnuss – grāmata ir pietiekoši garlaicīga, lai atturētu mani no tās pārlasīšanas. Arī noslēpumi nešķiet tik daudzsološi, lai to dēļ būtu vērts tērēt savu laiku vēlreiz. Kūpers kā galvenais varonis ir interesants tips, tagad jau bez gejiem nekas nenotiek. Nenosodu autoru par uzlēkšanu uz šī trenda, un sižetam ar’ tas neko nemaitā. Viņam nākas iziet standarta varoņa ceļu no nekā nesaprašanas līdz savas patiesās sūtības atklāšanai. Šī sūtības izvēršana gan autoram nav īsti padevusies, un lēciens notiek eksponenciāli. Iespējams, ka biju par dumju, lai visu metafiziku tur saprastu, bet esmu lasījis pietiekami daudz šādas grāmatas, lai man rastos aizdomas, ka tur vainojams autora pieredzes trūkums.

Bet nu arī pāris labi vārdi, autora valoda ir ļoti bagāta, un lasīt ir tīrais prieks. Tās nodaļas, kas saslēdzas ar lasītāju, ir vienkārši izcilas. Piemēram, par Purity, senas augstmaņu dzimtas pārstāvi pasaulē, kurā tevi var nogalināt, ja divas reizes uzvilksi vienu un to pašu kleitu. Nāve te, protams, nav nekas traks, jo augstmaņi ir piesaistīti savam ķermenim, un ar laiku viņi atgriezās. Viņas saskarsme ar īsto nāvi un tas, kā viņa atklāj savas pasaules patieso seju. Kūpers arī beigās izrādījās puika uz goda, liels mutes brūķētājs, bet savu darbiņu padarīja uz pirmo. Pasaule ir pārbāzta ar daudz interesantiem konceptiem, kuri lielākoties ir palikuši iedīgļu līmenī, iespējams, autors, lai saīsinātu grāmatu ir atturējies uz to izvēršanu. Paļaujoties uz “Kam ir acis, tie lai redz” konceptu.

Kas mani kaitināja, bija pēkšņā ļauno kiberfeju parādīšanās, tas bija kaut kāds vāks, ja tev pieder septiņi bezgalīgi multiversi, tad kāda jēga ir no astotā, ņemot vērā, ka feju karaliene pēc dimensijām nemaz nav tik liela, un viņas aizraušanās ar biokibertehnoloģijām paņem visu viņas laiku. Arī kā galvenā ļaunā viņa bija vairāk trakā zinātnieka tipa, kas ir pamatīgi pārlevelojusies pēdējai cīņai. Tad vēl visi tie Zemes tēli Kleopatra, Niksons un citi, ja ir miljoniem pasauļu, tad varbūtība šos sastapt ir visnotaļ maza. Vienu vārdu sakot, autors mīl piesaukt bezgalības, bet nepamana, ka tas stāstam piedod absurdumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt vietām ir garlaicīgi, pāris reizes pat noliku malā un iespējams, ka nemaz neatsāktu lasīt, ja vien nebūtu principi. Beigas bija pārāk triviālas un standarta šai nestandarta pasaulei.

%d bloggers like this: