Navigate / search

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera

Sofijas noslēpums

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es domāju visnotaļ ilgi. Kriptotrilleri, vai kā viņus tur sauc, mani interesē tikai viena autora izpildījumā, un visi pārējie viņam pat klāt nestāv. Tādēļ pērngad, pacilājis šo grāmatu grāmatnīcā un nedaudz palasījis, nospriedu, ka gan jau iztikšu. Tā nu sanāca, ka Grāmatu izstādē es šo grāmatu tomēr nopirku rezervei, brīdim, kad vēlēšos kaut ko ātri izlasāmu.

Veronika, diplomēta vēsturniece un gide, dodas tikties ar bērnības draudzeni un studiju biedreni Marutu, bet, ļaujoties mirkļa impulsam, nonāk sava mūža lielākajā piedzīvojumā. Draudzenes sabiedrībā jaunā sieviete ceļo uz Stambulu. Bosfora līča krastā noskaidrojas, ka Maruta šajā pilsētā plāno ne vien atpūsties un apmeklēt greznās mošejas un pilis, bet arī atklāt kādu senu noslēpumu, kuru glabā Svētās Sofijas katedrāle.

Domāju, ka daudz neko nenomaitekļošu, grāmata ir par sen zudušās Atlantīdas meklēšanu. Tā kā šī tēma ir viens no šī žanra stūrakmeņiem, tad neko jaunu un vēl nezināmu no šīs grāmatas sagaidīt nevajadzētu. Stāsts iekļaujas standarta faktu interpretācijā ar nelielām novirzēm no tēmas. Tai pat laikā autore pamanās pārāk gari nenodarboties ar vēsturisku avotu citēšanu, nav jau nekāda mediviāliste, bet iztiek ar katram Atlantīdas meklētājam pašsaprotamiem faktiem. Tos var smuki aiz matiem savilkt loģiskā ķēdītē un, skat, piedzīvojumu romāns gatavs! Kā jau var noprast, Atlantīdas meklēšanas daļa nebija no tām, kas saistīja manu uzmanību, manu uzmanību piesaistīja galvenās varones.

Veronika un Maruta ir ļoti kolorīti personāži. Viņas nudien nav tipiskās literārās varones. Labas draudzenes, kas nekautrējas izmest savā starpā pūku, viņu attiecības un dialogi pēc būtības ir tas, kas spēja noturēt manu uzmanību pie stāsta. Nevajag sacerēties, nekā ģeniāla te nav, vienkārši meičas padevušās ļoti cilvēkiem līdzīgas. Reizēm gan rodas iespaids, ka meitenes dzer visu, kas ir šķidrs, un kamēr mati taisni, bet alkoholiķes viņas noteikti nav. Diezgan bieži grāmatās ir sastopami tēli, kuri nedz ēd, nedz iet uz tualeti, šeit viss ir kārtībā un šie dzīves mazie, bet svarīgie elementi tiek veiksmīgi iekļauti sižetā.

Ja skatāmies standarta kriptotriileri, kur galvenajam varonim ir septiņi doktora grādi, sešpadsmit miljardi, un ļaundari ir slepenie pasaules valdnieki, tad te viss ir nedaudz piezemētāks. Studējot un strādājot par gidi Rīgā miljonus nesarausīsi, un nepietiks naudas pat personīgajam helikopteram, tā kā viss piedzīvojums ir mazbudžeta un pārāk no realitātes neatrauts. Pat galvenais ļaundaris ir iznācis apbrīnojami atbilstošs realitātei. Viņam patīk izplūst garos monologos un izstāstīt visas slepenās konspirācijas, bet bez tā jau neiztiek neviens piedzīvojumu stāsts. Diezgan aprobežots cilvēks, kas pieder pie kulta, kura jēgu viņš pats nespēj aptvert.

Izlasās jau ļoti ātri, tāds fiksais viena vakara piedzīvojums, nepaspēj apnikt un ir pietiekoši saistošs, lai noturētu lasītāj uzmanību. Nebūtu problēmas stāstu uzpūst līdz Dena Brauna romāna apjomiem, ievietojot neskaitāmus izrakstus no vikipēdijas un tamlīdzīgiem avotiem. Patiesi priecājos, ka autore neaizgāja pa šo ceļu, tas būtu pārāk Žilverniski.

Gala vērtējums ir 7 no 10 ballēm, ir lasīti gan labāki, gan sliktāki šī žanra darbi. Šis aizrāva ar savu cilvēcīgumu un varonēm. Šai grāmatai sižeta dēļ ir izpalicis autores galvenais trumpis – pasauļu būvēšana.

The Curse of the Wendigo (The Monstrumologist #2) by Rick Yancey

Vendigo

Vājuma brīdī nopirku visas četras Monstrologa sērijas grāmatas. Pirmo nesen izlasīju, bet pārējās trīs plauktos gaidīja savu kārtu. Nav jau nekāds joks lasīt par dažādiem mošķiem no divpadsmitgadīga zēna skatapunkta. Pirmā grāmata mācīja, ka dabā nekas nav šausmīgs; ir tikai plēsēji un upuri. Ja pa vidam trāpās kāds ne pārāk ar morāli apgrūtināts cilvēks, tikai tad tas kļūst šausmīgi.

Vila Henrija dienests pie Pellinora Vortropa turpinās, monstrologam ir vajadzīgs palīgs, lai gan viņš pats to nekad nebūs gatavs atzīt. Kādu dienu Pellinors uzzina, ka viņa labākais draugs un kolēģis Džons Čandlers pazudis. Tas devies meklēt jauna un līdz šim par mītu uzskatītu monstra meklējumos. Aizgājis mežonīgo indiāņu zemēs un pazudis. Indiāņi runā, ka nu viņa dvēsele piederot vendigo, un cilvēks viņā vairs nav saglabājies. Tai pat laikā Pellinora bijušais skolotājs gatavojas kam pavisam muļķīgam, viņš monstroloģijas pētījumu laukā grib iekļaut arī vampīrus un citus literārus izdomājumus. Pellinoram Vortropam ir jādara viss, lai pieliktu punktu šiem māņiem.

Šī grāmata sastāv no divām daļām – viena ir pārgājiens indiāņu zemēs pa vendigo pēdām un otra pilsētā, kur Pellinoram ir jāsastopas ar savu pagātni un cienījamiem monstrologiem. Autors šoreiz papildus atrastās dienasgrāmatas risinājumam piemet klāt neuzticamo stāstītāju un kopā rodas visnotaļ iespaidīga putra. Lasītājs pēc grāmatas aizvēršanas pārdzīvoto var traktēt daudz un dažādos veidos. Bet tas nemaina pašu grāmatas būtību.

Te atrodamas pārdomas par to, cik nopietni cilvēks var nodoties zinātnei, pasludinot to par savu mūža mīlestību un izslēdzot sevi no jebkādas sabiedriskās dzīves. Vai šāda uzupurēšanās cilvēku padara kompetentāku zinātnes lauciņā, vai tikai rada šķietamu trakā zinātnieka autoritāti šaurās aprindās? Otra tēze, kas vijas cauri grāmatai –  cik daudz cilvēks ir gatavs ziedot, lai pierādītu savu taisnību. Un beigu beigās lasītājs paliek viens pats, lai izlemtu, cik daudz ir izdomājums un cik daudz patiesība. Te nedaudz jāpaskaidro, kas ir vendigo. Tas ir radījums, kas dzīvo Amerikas mežos un nepazīst sāta sajūtu. Viņš lēkā pa koku galotnēm, noskatot upuri. Taču nekad nevar paēst, jo vairāk ēd, jo lielāks kļūst viņa bads. Ja tāda gars iemiesojas cilvēkā, tad vaļā no tā tikt ir praktiski neiespējami. Šajā grāmatā badam ir divas nozīmes – fiziskais bads, kas rodas no barības trūkuma, un zināšanu bads. Abi ir briesmīgi savās galējās izpausmēs, un reizēm ir grūti nošķirt vienu no otra.

Autors ir sevi nolēmis pārtrumpot asiņainuma ziņā un Pellionora ietiepības ziņā. Vila Henrija loma ir konstatēt acīmredzamo, viņš izdara secinājumus pa prātam lasītājam. Viņš neaizraujas ar sarežģītām teorijām, bet interpretē visu notiekošo tieši. Pellinoram ir principi un aizspriedumi, viņš jebkurai mistikai pratīs atrast loģisku izskaidrojumu. Jo īsts monstrologs taču netic māņiem, un topošajiem vendingo īstā vieta ir psihiatriskajā slimnīcā, nevis jāatrodas pieķēdētiem pie gultas sabiedrībā ar cilvēku, kurš kuru katru brīdi ir gatavs ietriekt viņam ribās sudraba dunci.

Ja pirmā grāmata bija salīdzinoši vienkāršs šausmu stāsts, tad šī ir strukturāli sarežģītāka un alegoriskāka. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām autors par daudz pinas savās alegorijās un neuzticamā stāstītāja atstāsts priekš manas gaumes visam piedeva pārlieku un nevajadzīgu noslēpumainību.

Pārbaudes akmens by Eric Frank Russell

parbaudes_akmens

No bērnu dienām, man atmiņā bija palicis tikai viens stāsts no šīs grāmatas – par kasuna problēma. Pārējie stāsti bija lēnām izgaisuši no atmiņas. Nebija atlicis nekas konkrēts kā vien pārliecība, ka autors ir baigi labais. Nedaudz bija bail, ka šī pārliecība izrādīsies bērnu dienas artefakts, kuram nav nekāda sakara ar īstenību.

Varētu te gari un plaši runāt par naivo kosmosa iekarošanas pamattēmu, kurā cilvēkam atvēlēta būtiska vieta, par to, kā to evolūcija nemaz nav sagatavojusi gaidāmajiem atklājumiem, kur nu vēl citplanētu brīnumiem. Pēc galaktiskas standartiem cilvēks ir nomales iedzīvotājs ar tipisku lauķa pasaules uzskatu. Tas gan neizslēdz varonību un pašaizliedzību, bet tai pat laikā rasisms un  baltā cilvēka pārākums vēl nekur nav pazudis. Bet šāda acīmredzamā konstatācija būtu diezgan bezjēdzīga lieta, tādēļ par katru stāstu atsevišķi.

Stīdziņa uz sirdi – par diezgan nopietnu, vismaz savulaik šķita, aktuālu problēmu, kā piedabūt cilvēku vientulībā uzturēties daudzus gadus. Tā, lai tas nesajuktu prātā un pildītu savu darbu. Psihologi izdomā visādas lietas, bet tikai viena nostrādā. Uzreiz jāsaka – uz mani tas nenostrādātu, bet nu labi, ka bākas uzraugam tas patika.

Debesis, Debesis – tāds patosa pilns stāstiņš par tēmu “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu”, taču katrs lielais sapnis piepildoties uzliek atbildības nastu.

Aizmiršanās krēsls – nudien nesaprotu, kādēļ stāstam dots tāds maldinošs nosaukums. Te gan ir krēsls, bet viņš nudien nenodrošina aizmiršanos, bet pārdzimšanu. Trakā zinātnieka stāsts, kura izgudrojumu atņem ļaundaris, bet kur gan padumjam noziedzniekam mēroties ar zinātnieka gaišo prātu. Tāds neko trillerītis, bet mūsdienu rūdītajam lasītājam būs pārāk vienkāršs.

Els Simtons – šis acīmredzot ir rakstīts, lai nojauktu aizspriedumus pret melno rasi. Tikai ietērpts nedaudz savādākā veidolā. Els ir īsts pārcilvēks, kurš izdara neiespējamo, izglābj veselu pasažieru raķeti no saules nāvējošā tvēriena. Domāju, ka savulaik lasītājam bija WTF moments, vismaz man bērnībā noteikti bija. Šodien risinājums varētu šķist nedaudz panaivs, bet tas ir šodien.

Es liecinu – arī viens rasismam un aizbriedumiem veltīts stāsts, kā cilvēki uztvertu īstu citplanētieti. Skaidra lieta, ka vilktu uz tiesu par labības lauka izmīdīšanu. Taču viss ir atkarīgs no perspektīvas, un labs advokāts spēs no tiesas sprieduma izpestīt pat bezcerīgu gadījumu. Šķiet, ka jau tajos laikos policisti ASV ir šāvuši visu, kas kustas un izskatās aizdomīgs.

Ikdienas darbs – planētas iekarošana ir visnotaļ piņķerīgs pasākums, bet kādam tas ir jādara. Harašs Venešs citplanētiešu emisārs to dara ar pilnu atbildību. Pieredzējis hipnotizētājs andromēdiešu impērijas pārstāvis Zemi novērtē kā garlaicīgu un vienkāršu operāciju. Viņš tikai nav ņēmis vērā vienu zemiešu īpatnību – tie nesēž pie plītspriekšas gaidot atklāsmes uzplaiksnījumus, bet progresu sasnieguši garlaicīgā darbā. Dikti labs stāsts.

Ilgās nakts beigas – stāsts par miermīlīgās pretošanās taktiku. Par to kā barbariem ierādīt iņu īsto vietu nenolaižoties līdz asinsizliešanai. Lasītājam, gan uzreiz iz skaidrs, kurš te ir barbars. Nedaudz komunisma un daudz militārisma. Likuma pavēršanās pret tā izpildītājiem un par to, ka karavīriem atvaļinājums nenāk par labu.

Mēs ar savu ēnu – stāsts ar misticisma piesitienu, par to, ka cilvēks daudz ko var paveikt ar uzticēšanos savām spējām vien. Ļoti trāpīgi attēlo kapitālisma mežonīgo iekārtu, cilvēks cilvēkam vilks, ja krīt, tad pagrūd principus. Nedaudz aizrāvos. Jauks un smieklīgs stāstiņš.

Pazudušais aparāts- par birokrātijas nozīmi kosmosa flotē, un cik svarīgi ir sanumurēt pamatlīdzekļus. Grāmatvežiem patiks. Ja neesi vēl lasījis stāstu par kasunu, noteikti iesaku.

Mazliet smēreļļas – atkal par ilgā kosmiskā ceļojuma psiholoģiskajām problēmām. Šeit autors nāk klajā ar unikālu un citur neredzētu risinājumu. Nezinu, vai dzīvē kas tāds nostrādātu, un cik apņēmības pilns būtu šis smēreļļas aizvietotājs reālajā pasaulē.

Pārbaudes akmens – krājuma titulstāsts, kas labi ilustrē to, ka vecie aizspriedumi nākamajām paaudzēm ir nesaprotami un neko neizsakoši. Nevar daudz stāstīt, lai nepateiktu priekšā, bet stāsts ir ļoti labs.

Krājumam lieku 9 no 10 ballēm, visi stāsti ir lasāmi un ataino kādu sarakstīšanas laika vai vēl mūsdienās aktuālu problēmu. Iesaku izlasīt.

Signāls no kosmosa by Kurts Zanders

Signāls no kosmosa

Par šo grāmatu pirms lasīšanas man nebija nekādu ilūziju. Bērnībā viņu pievārēju veselu vienu reizi un izlobīju galveno tās jēgu: viens nav karotājs, un autors neko nesajēdz no relativitātes teorijas. Labi, ka grāmata bija plāna, tādēļ dziļāks aizvainojums pret šo darbu neradās.

Vācijas Federatīvajā Republikā viss ir slikti, NATO ģenerāļi gatavojas karam pret komunistiem, vadībā izsitušies bijušie Hitlera pakaļskrējēji, un vienkāršā darba tauta bez sakariem slīgst nabadzībā. Doktors Vulfs, gaišs prāts, savas dienas vada tuvīnajā universitātē, kur viņam nav nekādas perspektīvas. Viņš sev pats par pārsteigumu atklāj, ka lēnām ir kļuvis par mietpilsoni. Mēģinājumā izrauties no rutīnas viņš uzsāk eksperimentu ar citplanētu signālu uztveršanu.

Izlasot kļūst skaidrs, kādēļ šis darbs vispār ir publicēts. Tam nav nekādas īpašās mākslinieciskās vērtības, nedz arī svaigas idejas. Toties ir netieši mājieni, ka salīdzinot pret kapitālismu, komunismā viss ir ļoti jauki. Kā arī, ja kādreiz vajadzēs veikt plānveida pētījumus, tad komunistiskās valstis būs vienīgās, kurās militārisms nebūs aizmiglojis acis. Grāmata vienkārši ir kapitālistiskās iekārtas kritika. Šajā iekārtā atklājumiem nav nekādas vērtības, ja tas neuzlabo raķetes, uz augšu netiksi bez aizmugures, un ja runāsi pretī vispārējai ideoloģijai, tad tev vieta atradīsies psihenē. PSRS tas, protams, tā nebija, un tur bija īsta laimības zeme.

Kad noņem nost kapitālisma kritiku, tad stāsts kļūst tikpat garlaicīgs kā galvenais varonis. Viņš izdara nudien pārsteidzošu atklājumu, bet savas iedzimtās kautrības dēļ nezina ko darīt tālāk. Priekšniekiem stāstīt negrib, jo tie nospers visu atklājēja slavu. Savukārt viņa paša līdzentuziasti nespēj turēt mēli aiz zobiem, un doctors Vulfs nonāk avīzēs kā pustraks komunistu simpatizētājs. Iejaucas militāristi, varonis psihenē un zvaigžņu raidījumi ar apklusuši. Piedevām Vulfa kungs ir visnotaļ liels fatālists un pārlieku nesatraucas par savu likteni, un ja jau viņam pašam ir vienalga, tad kādēļ lasītājam par to uztraukties.

Runājot par citplanētiešiem un viņu vēstījumu, tas ir diezgan izplūdis, un lasītājs tā arī nevar saprast, vai Vulfa interpretācija ir no pirksta izzīsta, vai arī viņš to ir dešifrējis no ziņojuma. Es personīgi sliecos uz pirmo variantu, jo autors tik ļoti centās situāciju dramatizēt, ka piemirsa vienu pavisam vienkāršu lietu. Kosmosā attālumi ir milzīgi un, lai ar vienā vietā viņš raksta, ka signāla atnākšanai nepieciešami gadu desmiti. Paša signāla ilgums nav diez ko garš, un Vulfa secinājums, ka raidīšana pārtraukta, jo nav saņemta atbilde ir diezgan smieklīgs.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs darbs pat pēc tā laika standartiem. Autors tā ar īsti nav izlēmis, kam nodoties pilnībā – VFR režīma aprakstam vai citplanētiešiem. Beigās sanācis ne šis, ne tas. Lasīt nudien es neiesaku, ja nu vienīgais esi kaut kur iespundēts uz stundu vietā, kur nav pieejamas pat pudeļu etiķetes.

Andromēdas celms by Maikls Kraitons

Andromedas celms

Arī pie šīs grāmatas savulaik tiku revidējot grāmatnīcā komisijas grāmatu plauktus. Šķiet, ka šo sēriju varēja iegūt tikai šādā veidā. Tie gan vairs nebija PSRS laiki, bet ļoti tuvu tiem. Grāmatu daļēji biju izlasījis jau braucot mājās ar satiksmes autobusu. Biju kaut kā iedomājies, ka šī grāmata ir saistīta Hoila Andromēdu, jo nosaukumi taču ir tik līdzīgi. Dikti patika, tādēļ tagad, pārlasot sēriju, ņēmu rokās nešaubīdamies, jau zinot, kas būs sagaidāms.

Mūsdienās šo grāmatu sauktu par tehnotrilleri ar nelielu noslieci uz zinātnisko fantastiku. ASV militāristi veic atmosfēras augšējo slāņu izpētes darbus. Viņu mērķis ir savākt bakterioloģisko materiālu. Bioloģiskie ieroči jau paši no sevis nerodas. Taču plānā kaut kas noiet greizi, un viens no savācējpavadoņiem nokrīt apdzīvotā vietā. Šķiet, ka viņa vākums ir bijis daudz iespaidīgāks nekā cerēts, visa pilsētiņas populācija tiek iznīcināta acumirklī. Dzīvi palikuši vien divi – večuks un zīdainis. Valdība iedarbina plānu “Meža ugunsgrēks”.

Šis ir no tiem stāstiem, kur galvenais varonis ir pats notikums un kurā piedalās superracionāli zinātnieki. Tādi, kuri pieņems absolūti pareizus lēmumus un vienmēr spēs izkulties cauri sveikā. Mūsdienu lasītājam, kurš pieradis pie Ebolveidīgu epidēmiju atainošanu filmās un dzīvē, šī grāmata šķitīs nedaudz par lēnu. Te vīruss cilvēkus pat nepārvērš zombijos, bet vienkārši nogalina. Taču ja lasītāju interesē metodes, ar kādām zinātnieki noskaidro slimības izplatīšanās aģentu, tad šis būs pašā laikā.

Diemžēl šis process no malas nav nekas spraigs un aizraujošs, ne velti filmās parasti rāda tikai DNS sekvencēšanas iekārtas darba sākumu un pēc tam rezultātus uz ekrāna. Viss process aizņem daudzas nedēļas un reizēm pat gadus. Autors no šīs problēmas ir izkūlies ar tehnoloģiju aprakstiem. “Meža ugunsgrēka” projekta laboratorija ir pilnībā automatizēta, tā ir pilna ar jaunākajām tehnoloģijām. Deviņdesmito sākumā tehnoloģijas man vēl šķita kaut kāds kosmoss un lasīju aizgūtnēm. Mūsdienās dzīvē jau ir šis tas redzēts, un tehnoloģijas vairs tik dziļu iespaidu neatstāja. Visas procedūras šķita nedaudz samākslotas.

Grāmatā daudz ir par zinātnieku ētiku un eksperimentu morālo pusi. Vākt mikroorganismus no atmosfēras augšējiem slāņiem, lai meklētu citplanētu dzīvību, no vienas puses ir labs darbs. Cilvēce paplašina savus zināšanu apvāršņus. Tai pat laikā eksperiments draud izjaukt zemes ekosistēmu un neviens nav nodrošinājies, ko darīt gadījumā, ja tas izgāžas. Vispār jau ir gan ir speciālas direktīvas, kas paredz tiešus kodolsprādzienus apdzīvotās vietās, neveicot civilo evakuāciju un, iespējams, pat pasaules kara sākšanu. Jautājums, vai šādas zināšanas ir tā vērtas.

Šī problēma mūsdienās vairs nešķiet aktuāla, bet tolaik cilvēkiem kosmosa izpētes ēra bija sasniegusi nebijušus augstumus un diskusija par pavadoņu dezinfekciju, gan pirms gan pēc bija visnotaļ dziļa un nopietna. Uz šīs diskusijas skeleta tad arī ir izveidots viss stāsts. Nedaudz garlaicīgs, bet dikti pārsātināts ar procedūrām un tehnikas aprakstiem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsts par to, ka domājot ar galvu var daudz ko sasniegt, pat ja reizēm pielaiž kļūdas. Ja vēlies izlasīt zinātniskās fantastikas žanra klasiku, tad šo noteikti nelaid garām.

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

Šī grāmata marinējās manā plauktā no pērnā gada oktobra. Pirmā grāmata bija brīnišķīga, un nevarēju saņemties uzreiz izlasīt otro. Baidījos, ja nu nebūs tik laba kā pirmā, ko tad? Centos sevi pasargāt no vilšanās. Tomēr pienāca brīdis, kad, skenējot savu grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt, lai tur vai kas.

Ir pienācis piektais gadalaiks, pagaidām viss vēl ir puslīdz normāli, galu galā puse no kontinenta vēl ir apdzīvojama. Taču šoreiz gadalaiks aizkavēsies ne vien uz pāris gadu desmitiem, viss ir daudz nopietnāk, šķiet, ka tas vilksies vismaz desmittūkstoš gadus. Alabastrs – pasaules glābējs, pasaules iznīcinātājs un vienkārši trakais ir atgriezies, lai pabeigtu Essun apmācību. Viņas uzdevums ir pavisam vienkāršs – iemācīties kontrolēt obeliskus un atgriezt Zemei Mēnesi.

Tāpat kā rakstot par pirmo grāmatu, par otro arī ir grūti uzrakstīt ko vairāk par emocionāliem “ļoti patika”. Noteikti ir daudz labāka par sērijas sākumu, varoņiem tiek dots laiks pielāgoties jaunajai realitātei. Tiek stāstīti viņu stāsti un parādīts tas, kā tie izmainās. Essun nemaz nevēlas uzņemties savu izredzētības nastu, bet dzīvē ne vienmēr izvēle ir atkarīga no tevis paša. Nassun, viņas meita, iet pati savu ceļu, viņas orogena spējas ir daudz spēcīgākas par mātes, un viņai ir labi skolotāji. Viņai tāpat kā savulaik mātei nākas vilties visos, un domājams, tikai triloģijas pēdējā grāmatā spēsim pilnīgi novērtēt viņas izmaiņas.

Akmensēdāja Hoa stāsts izvērtās par negaidītu pārsteigumu un piešķīra visam notiekošajam papildus dimensiju. Es melotu, ja apgalvotu, ka nu man beidzot ir skaidrs par katras iesaistītās frakcijas īstajiem nodomiem un mērķiem. Skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs.

Un tas viss norit uz pasaules lielākās kataklizmas fona, kur pa zemi siro izbadējušos cilvēku pūļi, kur atlikušās pilsētas cenšas sagrābt sev visu, ko vien ir iespējams paņemt. Pasaule, kuras flora un fauna ir pielāgojusies straujām izmaiņām, un ir apņēmības pilna izdzīvot uz citu rēķina. Tiek aktualizēti simtgadīgi konflikti un meklēti vainīgie. Par autores izveidoto pasauli varu teikt tikai atzinīgus vārdus – līdz detaļām pārdomāti sīkumi, pat tādi, kas saliekas kopā tikai pēc noteikta laika. Pasaule stāstījumā ievīta organiski, neradot priekšstatu par enciklopēdijas šķirkļu lasīšanu vai paļaujoties uz nodaļām, kuras pārblīvētas ar dabasskatu aprakstiem.

Izlasās burtiski vienā elpas vilcienā, nolikt malā ir neiespējami, tagad jāgaida vasaras beigas, kad pēdējā un noslēdzošajā grāmatā viss beigsies, vai varbūt sāksies. Sākums varbūt ir nedaudz iestiepts, bet sižeta attīstībai atelpa nudien ir nepieciešama. Grāmata tomēr nav trilleris, bet rakstīta, lai lasītājam liktu aizdomāties. Par to, kur mūs ved zinātnes attīstība, par to, ka mums pašiem piektais gadalaiks vairs nav ar kalniem, vai mēs būsim gatavi atteikties no komforta, lai nodrošinātu nākotni saviem pēctečiem, vai aiz mums paliks tehnoloģiju drupas, no kurām mūsu pēcteči neko nevarēs saprast, un vai mums būs laiks plāna B realizācijai. Obelisku vārtus atvērt jau ir izdevies, bet kas no tā sanāks izšķirošajā brīdī, to pagaidām zina vien pati autore.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī grāmatu sērija ir no tā, kuru es ieteiktu izlasīt visiem. Pat man, daudzlasītājam, reti gadās sastapties ar tik elegantu un dziļu stāstu, kas nepiemirst neko svarīgu un personīgos pārdzīvojumus spēj nošķirt no globālām katastrofām.

Paši dievi by Isaac Asimov

Paši dievi

Šo grāmatu man bērnībā jau ir nācies lasīt pāris reizes, un katra pārlasīšana nelika vilties. Tagad, kad kādus divdesmit gadus nebiju pārlasījis, daudz nesatraucos, jo Azimovs nav no tiem rakstniekiem, kura darbi pieaugot šķistu aizvien vārgāki.

Zemei beidzot ir izdevies atrisināt tīras un neizsīkstošas enerģijas problēmu. Elektronu sūknis nodrošina visu planētu ar enerģiju no paravisuma. Jā, ir zināms risks, ka pēc triljons gadiem Zemes telplaikā būs iesūcies zināms daudzums paravisuma fizikālo konstanšu, pietiekamā apjomā, lai Saule uzietu gaisā, bet tas taču ir tik tālu nākotnē. Vismaz tāda ir oficiālā projekta vadītāju nostādne. Taču uz Zemes netrūkst arī nemiera cēlāju, kas apjauš, ka problēmas sāksies daudz, daudz agrāk, bet neviens nav gatavs šādus “panikas cēlājus uzklausīt”. Līdzīga situācija ir paravisumā; cietņa Osvalda projekts ir ieguvis milzu popularitāti, dziestošās saules problēma atrisināta un, kas zina, drīz, iespējams, pazemes telpas atkal taps piepildītas ar jauniem racionāļiem, emocionēm un labeņiem. Un tikai vienu no viņiem satrauc tas, ka savas civilizācijas turpināšanas vārdā nāksies iznīcināt citas saprātīgas būtnes.

Grāmatas tēma ir tik pat aktuāla arī šodien, cik daudz mēs esam gatavi maksāt par savu komfortu. Vai vispār ir iespējams pierunāt cilvēkus ierobežot savu enerģijas patēriņu? Globālā sasilšana jau ir noticis fakts, un mēs ne sliktāk kā elektronu sūkņa projekts esam eksportējuši savas problēmas nākamajām paaudzēm. Mums īpaši nerūp, kas būs vēlāk, galvenais, ka pašiem labi.

Lai konstatētu šo vispārzināmo faktu, autors pastāsta mums par nākotnes civilizāciju. Cilvēce ir pārdzīvojusi grūtus laikus līdz Helams atklāj elektronu sūkni. Lemons, pētot sūkņa projekta vēsturi, nonāk pie secinājuma, ka Helamam loma atklāšanā ir daudz mazāka nekā viņš to pasludinājis, bet ko tu padarīsi cilvēces glābējam? Jebkura teorija, kas ir pretrunā ar Helama idejām, ir kaitnieciska un savus oponentus viņš prot iznīcināt. Pirmā daļa ir veltīta akadēmiskam disputam par lietu dabu, cenzūru un bezatbildību.

Otrā daļa pavēsta mums par īsto elektronu sūkņa izgudrotāja cietņa Osvalda pasauli. Tajā būtnēm ir veseli trīs dzimumi, un viņu bioloģiskā attīstība ir aplam interesanta. Ja vieniem elektronu sūknis ir kaut kas maģisks un īsti nesaprotams, tad otriem tas ir dzīvības un nāves jautājums. Paravisuma pusē arī neiztiek bez dumpiniekiem, kuri nevēlas uz sava rēķina iznīcināt citus. Šīs nodaļas beigās veids kā tika pielikts punkts dumpim bija elegants. Interesantākā grāmatas daļa.

Trešajā beigu daļā darbība noris uz Mēness, un te ir gan kailas sievietes gan sekss, pat nobrīnījos, ka PSRS tipogrāfijā kaut kas tāds tika drukāts! Nu un paralēli autors mēģina risināt problēmu – kā piespiest cilvēkus attiekties no lētas enerģijas vispārējas iznīcības draudos. Labi vien, ka autors atmeta šādai idejai ar roku, jo tas ir nereāli.

9 no 10 ballēm, kaut vai par paralēlā visuma saprāta kultūras aprakstu vien. Mūžsenas cilvēku alkatības problēmas atrisinājums gan nav nekāds jaunais, taču ļoti labi raksturo mūs katru atsevišķi un visu cilvēci kopumā.

Uguns cikls. Tuvu kritiskajam by Hals Klements

Uguns cikls

Esmu nolēmis pēc iespējas ātrāk izlasīt Fantastikas pasaulē ciklu, un tādēļ triecientempā izlasīju veselas trīs šīs sērijas grāmatas. Tas gan izdevās tikai tādēļ, ka izvēlējos savus bērnu dienu favorītus un ar bažām gaidu to dienu, kad man būs atlikuši tikai japāņu fantastikas meistaru darbi.

Uguns ciklu varētu saukt: kā Āns ar Krūgeru klejoja pa planētu. Āns ir planētas pamatiedzīvotājs, kurš cietis planiera avārijā, bet ir apņēmības pilns nogādāt tā kravu uz planētas polu. Krūgers ir atlidojis no Zemes un arī cietis avāriju. Viņa ekspedīcija ir norakstījusi viņu kā bojā gājušu. Gan viens, gan otrs neko daudz nezina par šo Alkiones dubultzvaigžņu sistēmas planētu. Āns vienīgi zina, ka viņš drīz mirs, jo pasaule tā iekārtota. Ceļojumu gaitā abi atklāj planētas noslēpumus.

Šī ir tipiska piedzīvojumu fantastika, kuras mērķis ir nedaudz iedragāt lasītāja stereotipus. Tiek ieviesta diezgan interesanta evolūcijas koncepcija, kas paredz dzīvības eksistenci jebkādos apstākļos. To kā savā starpā savīt divu atšķirīgu civilizāciju vēsturi. Tas notiek ar informācijas dozēšanu un zināšanu līmeņa ierobežošanu. Par šādas simbiotiskas civilizācijas konservatīvismu un daudzām citām lietām. Varoņi ir nekādi, viņi staigā, dara un redz. Autors nespēj nociesties un laiku pa laikam aizsteidzas notikumiem priekšā ar viszinošu: “viņi tobrīd nemaz nenojauta, ka … “. Tas nedaudz kremta, saprotu, ka varoņi ir dumji kā zābaki, bet lasītājs par tādu nudien nav jāuzskata. Arī beigas autors nemāk uzrakstīt, notikumi sāk birt kā no pārpilnības raga, un ir skaidrs, ka līdz vispārējai laimībai vairs nav tālu.

Tuvu kritiskajam – arī ir saucams par piedzīvojumu un izpētes darbu. Te kādas tālas planētas Tenbera iedzīvotāji dzīvo pavisam dīvainos apstākļos. Atmosfēras spiediens simts reižu pārsniedz Zemes, smaguma spēks it trīs reizes lielāks un naktīs list sērskābes lietus. Vietējie iedzīvotāji šādos apstākļos dzīvo cepuri kuldami, nemaz nenojaušot, ka ir liela eksperimenta izpētes objekts. Un ka viņu Skolotājs patiesībā ir zemiešu atsūtīts robots.

Tāds jauks alternatīvās evolūcijas stāsts ar nelielu pionieru piedzīvojumu piesitienu. Uz planētas avārijas rezultātā nonāk, divi bērni – Īzija un Mina. Īzija ir zemes bērns, bet Mina nāk no visnotaļ kareivīgas citplanētiešu sugas. Draud diplomātisks konflikts, ja abi bērni netiks izglābti. Stāsts ir jauks, nedaudz panaivs un vietām pat interesants. Ieteiktu lasīt agrīnā vecumā, kad prāts vēl ir atvērts un lasītājs nav pārāk piekasīgs. Bērnībā man patika, bet tagad prātu nomāca pretrunas. Lielais eksperiments vairāk izskatījās pēc mazbudžeta amatieru stārtapa, kas strādā tikai finansējuma apgūšanai. Projektam nonākot kritiskā fāzē, izrādās, ka neviens neko lāga pa tiem padsmit gadiem nav sapratis. Spēlējuši tādu kā sim spēli un nekā. Sižeta eskalācija un atrisinājums ir zem vidējā, autors pat īpaši nav pacenties.

Šī stāsta nobeigumā autors rada interesantu lingvistisku ideju, kuru, manuprāt, vēlāk Chaina Mieville Embassytown attīsta līdz pilnībai.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, lai iepazītos ar klasiku. Nudien labi citplanētiešu pasaules un to dzīvības modeļi. Tos autors atšķirībā no saviem varoņiem ir izstrādājis diezgan reālistiskus, ņemot vērā daudzus faktorus un vēl vairāk atstājot aiz borta.

Arrival (Stories of Your Life MTI) by Ted Chiang

Arrival (Stories of Your Life MTI) by Ted Chiang

Esmu pietiekami aprobežots, lai par šo autoru un viņa stāstiem pirms filmas iznākšanas neko nezinātu. Esmu arī diezgan slinks un filmu nenoskatījos. Redzēju, ka viņu vērtē no izcilas līdz galīgi nekādai, un tagad pēc stāsta izlasīšanas varu secināt, ka filma noteikti ir izcila, nav reāli sačakarēt tādu konceptu. Tā kā stāsts pats par sevi nav diez ko garš, tad ir izdots vesels stāstu krājums, kas lielākoties ir lingvistiskā fantāzija un fantastika.

“Tower of Babylon” – par visu laiku nopietnāko cilvēces projektu – torni uz debesīm. Šis pasākums prasīja daudz resursu un laiku, taču galu galā tornis ir uzbūvēts, lai nokļūtu līdz tā virsotnei nepieciešams gads, un laiks iesaistīties kalnračiem. Tie veiks pēdējo projekta stadiju – debess velmes caursišanu. Galvenais ir netrāpīt virsū ūdens rezervuāriem. Šī ir grāmata par pasaules uztveri, alternatīviem pasaules modeļiem, kooperāciju un neierobežotu fantāziju. Izcils stāsts koncepcijā un realizācijā. Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm.

“Understand” – pirmais no lingvistiskajiem stāstiem. Par kādu cilvēku, kuram pēc smadzeņu traumas dod speciālas zāles, lai novērstu smadzeņu bojājumus. Izrādās, ka tas palielina neironu skaitu, un Leons kļūst par pārcilvēku. Viņš pēkšņi saprot pasaules kopsakarības, viss sakrīt vietā; galvenā problēma ir nevis saprašanas spējas, bet valoda. Tieši mūsu valoda ar saviem primitīvajiem konceptiem ir domāšanas ierobežojošais faktors. Tagad viņam atliek izlemt kā izmantot savas spējas. Tāds dinamisks mikrotrilleris, kurš liek aizdomāties par cilvēka smadzeņu spēju robežām. 10 no 10 ballēm.

“Division by Zero” – šis par matemātiķu ikdienu un par to, ka ne visas aksiomas ir patiesas. Kā jau vēsta pats nosaukums, stāsta problemātika ir visnotaļ nopietna. Par to, ka sistēmas pamatpostulātus nevar definēt sistēmas ietvaros, un reizēm patiesība ir burtiski prātam neatverama. Kamēr lasi ir interesanti, bet ātri pagaist no atmiņas. 7 no 10 ballēm.

“Story of Your Life” – izcils stāsts, kuru tagad zina puspasaules. Mūsu temporālā uztvere ir tieši piesaistīta nevis entropijai, bet valodai. Autoram ir dažas interesantas idejas. Lai viss nepārvērstos par standarta Pirmā kontakta stāstu, viņš pievēršas daudz dziļākai problēmai – ja mēs zinātu visu savu dzīvi no sākuma līdz galam, kas mudinātu mums to izdzīvot līdz galam? Atbilde, manuprāt, bija pārāk optimistiska, bet tā jau ir mana problēma. 10 no 10 ballēm.

“Seventy two letters” – alternatīvā vēsture, Roberts ir golemu speciālists, viņam ir ķēriens uz jaunu vārdu izgudrošanu, un nav tālu līdz viņš spēs nodrošināt to pašreplikāciju. Kolēģi viņu ciena un augstu vērtē, taču golemu tēlu izgatavotājiem nepatīk viņa idejas par to, ka golemi paši izgatavos golemus. Savukārt cilvēcei draud briesmas, ir izpētīts, ka homunkulu skaits esošās paaudzes spermā ir ierobežots, un pēc pāris paaudzēm cilvēki nespēs reproducēties. 8 no 10 ballēm, valodā ir spēks.

“The evolution of human science” – par to, kā cilvēki ir pazaudējuši savu dominējošo lomu. Viņi dzīvo uz Zemes, bauda zinātnes sasniegumus, bet blakus viņiem dzīvo transcilvēku, no kura galda pabirām tie barojas. Cilvēku zinātniekiem nav cerības atklāt ko patiesi jaunu. Skumjš stāsts un diezgan ironisks. 7 no 10 ballēm.

“Hell is the absence of God” – kā būtu, ja eņģeļi un dēmoni būtu objektīva realitāte. Ja varētu redzēt gan paradīzi, gan elli. Ko darīt ja nebūtu iespējams saprast, pēc kādiem principiem tiek nolemta tava pēcnāves dzīves vieta? Ironisks un skarbs stāsts par mīlestību un ticības lietām. 9 no 10 ballēm.

“Liking what you see: A documentary” – par kādu eksperimentu, kura dalībniekiem tiek atņemtas spējas atšķirt smukos no nesmukajiem, radot sabiedrību, kur ārējais izskats nav tik nozīmīgs. Par to, kā pret šādas prakses ieviešanu cīnās reklāmas aģentūras un skaistumkopšanas industrija. Nudien sarakstīts kā dokumentālā filma ar intervijām, kas atspoguļo abu pušu viedokļus. Diezgan pagarš stāsts un ar laiku kļūst garlaicīgs. 8 no 10 ballēm.

Jāatzīst – labs stāstu krājums, ja vēlies palasīt no fantastikas ko tādu, kur centrālais elements būtu valoda un tās ietekme uz mūsu pasauli, silti iesaku. 9 no 10 ballēm.

Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi. Balss no debesīm by Stanisław Lem

Ijons klusais

Nevarēju vien izvēlēties, kuru Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu ņemt. Izlēmu par labu pārbaudītai vērtībai. Jau no bērnības manu prātu ir nodarbinājusi kurdeļu medību perspektīva, un patika viegli humoristiskā grāmatas noskaņa. Otro daļu es kādu laiku pilnā nopietnībā uzskatīju par dokumentālu zinātnes projekta aprakstu. Un biju diezgan pārliecināts, ka Balss no debesīm ir faktu izklāsts. Desmit gados cilvēks vēl tic pasakām.

Tā kā mūsu pasaulē nav iespējams dabūt Brizarda “Astoņi gadi Kurdeļu un ķerstakļu vidū”, vismaz man nav izdevies to iegūt savā īpašumā, tad nākamais autoritatīvais avots par kurdeļiem ir tieši šī grāmatas stāsts Kurdeļa medības. Diemžēl par šo kādas starpzvaigžņu civilizācijas šūpuli grāmatā ir veltīts tikai viens stāsts, un arī tas nāk no apšaubāma ceļotāja, kurš tā arī nav spējis līdz galam saprast sepulas nozīmi! Taču nevajag saskumt; te atrodamas daudzas ainas no apdzīvotā kosmosa ikdienas. Laika novilcinātājs stāsta par kādas planētas evolūciju, kur Ijonam nākas būt gan dieva lomā, gan slapstīties pa dīķiem vēstures nelabvēlīgajos posmos. Tāds jautrs skatījums uz tikumu un uzskatu maiņu vēstures griežos. Par dievticības sludināšanu uz citām planētām – izcila reliģijas kritika. Vāji jaušama PSRS salīdzināšana ar pārējo kristīgo pasauli. Var autoram piekrist vai nepiekrist, bet visuma ekspansijas gadījumā ticības vīriem viņa piesauktās grūtības noteikti nāksies pievārēt. Neviens jau nevar garantēt, ka citplanētieši sapratīs mūsu tikumu atskaites rāmi. Bžutieši – jauks stāsts par kādu pārapdzīvotu planētu no kura izriet, ka cilvēkus iedalīt pēc kaut kāda principa ir diezgan stulbi, jo visi esam vien sauja ogļu un pāris naglas. Kosmiskie kartupeļi un citi – par Ijona gandrīz pirmo satikšanos ar Tarantogu un par to, ka invazīvās sugas var radīt bīstamību pat zvaigžņu trasēs. Bet tas nav nekas tāds, ko nespētu pieveikt zinātnieka prāts un ar līmi un medu apziests globuss. Indiotu planēta – par vienlīdzību līdz absurdam.

Šos stāstus var lasīt kā diezgan nopietnu ironiju par mūsu pašu zemes aktualitātēm. Arī mēs cīnāmies par absurdām lietām, ignorējams savu vēsturi un par nākotni nedomājam vairāk kā ķerstaklis laiskojoties scorgā, no savām kļūdām nemācāmies, bet tai pat laikā mums nav ne mazākā iemesla uzskatīt, ka citu planētu radījumi būs daudz prātīgāki.

Nākamā Ijona stāstu daļa ir daudz nopietnāka un runā par zinātnieka atbildību sabiedrības priekšā. Nekas nav trakāks  kā traks zinātnieks. Viņa izgudrojumi un eksperimenti ne vienmēr ir ētiski, taču vēlme piepildīt savu ideju tiem ir daudz svarīgāka par šādiem niekiem. Autors te paceļ realitātes simulācijas tēmu (mūsdienīgi pareizi būtu teikt Matrica) un par to, vai mēs spētu apjaust to, ka dzīvojam simulācijā. Par nemirstību, vai normāls cilvēks ko tādu pat gribētu! Te gan viņa galvenā problēma (atmiņas apjoms)  mūsdienās nešķistu tik liela, jo mums terabaitu ietilpināšanai vairs nevajadzētu veselu kontinentu. Beigās ir stāsts par klonēšanu, un tas jau bija šausmu stāstu garā ar domu – ja esi riebeklis, tad nekad neklonē pats sevi.

Balss no debesīm – ir stāsts par kādu hipotētisku projektu, kur ASV zinātnieki cenšas atšifrēt ziņojumu no kosmosa. Patlaban viņiem ir izdevies izdarīt tik vien kā radīt “Varžu kurkuļus” un “Mušu pavēlnieku”. Ir aizdomas, ka šis atklājums ir no sērijas, kad mežoņi dedzina ugunskurā grāmatas un priecājas par savu veiksmi. Autors stāstā aptver tik daudz tēmas, ka stāsts ir visnotaļ garlaicīgs. Ir daudz technobabble, kas izdomāti tikai šim stāstam. Bet ir daudz pārdomu par valodu, informāciju, kultūru. Iespēju radīt no kultūras atrautu ziņu, tās iesējamo interpretāciju. Vienu vārdu sakot, tāds vieglāks “Summa Technologiae” pārstāstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pirmo grāmatas pusi iesaku izlasīt ikvienam, ar otro gan es īpaši nevienam virsū nebāztos. Ja kādam liekas, ka mūsdienu informācijas laikmeta problēmas ir kas jauns, tad viņš vienkārši nav lasījis sešdesmito gadu fantastiku, kur tas viss jau sen tika apskatīts.

%d bloggers like this: