Navigate / search

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera

Sofijas noslēpums

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es domāju visnotaļ ilgi. Kriptotrilleri, vai kā viņus tur sauc, mani interesē tikai viena autora izpildījumā, un visi pārējie viņam pat klāt nestāv. Tādēļ pērngad, pacilājis šo grāmatu grāmatnīcā un nedaudz palasījis, nospriedu, ka gan jau iztikšu. Tā nu sanāca, ka Grāmatu izstādē es šo grāmatu tomēr nopirku rezervei, brīdim, kad vēlēšos kaut ko ātri izlasāmu.

Veronika, diplomēta vēsturniece un gide, dodas tikties ar bērnības draudzeni un studiju biedreni Marutu, bet, ļaujoties mirkļa impulsam, nonāk sava mūža lielākajā piedzīvojumā. Draudzenes sabiedrībā jaunā sieviete ceļo uz Stambulu. Bosfora līča krastā noskaidrojas, ka Maruta šajā pilsētā plāno ne vien atpūsties un apmeklēt greznās mošejas un pilis, bet arī atklāt kādu senu noslēpumu, kuru glabā Svētās Sofijas katedrāle.

Domāju, ka daudz neko nenomaitekļošu, grāmata ir par sen zudušās Atlantīdas meklēšanu. Tā kā šī tēma ir viens no šī žanra stūrakmeņiem, tad neko jaunu un vēl nezināmu no šīs grāmatas sagaidīt nevajadzētu. Stāsts iekļaujas standarta faktu interpretācijā ar nelielām novirzēm no tēmas. Tai pat laikā autore pamanās pārāk gari nenodarboties ar vēsturisku avotu citēšanu, nav jau nekāda mediviāliste, bet iztiek ar katram Atlantīdas meklētājam pašsaprotamiem faktiem. Tos var smuki aiz matiem savilkt loģiskā ķēdītē un, skat, piedzīvojumu romāns gatavs! Kā jau var noprast, Atlantīdas meklēšanas daļa nebija no tām, kas saistīja manu uzmanību, manu uzmanību piesaistīja galvenās varones.

Veronika un Maruta ir ļoti kolorīti personāži. Viņas nudien nav tipiskās literārās varones. Labas draudzenes, kas nekautrējas izmest savā starpā pūku, viņu attiecības un dialogi pēc būtības ir tas, kas spēja noturēt manu uzmanību pie stāsta. Nevajag sacerēties, nekā ģeniāla te nav, vienkārši meičas padevušās ļoti cilvēkiem līdzīgas. Reizēm gan rodas iespaids, ka meitenes dzer visu, kas ir šķidrs, un kamēr mati taisni, bet alkoholiķes viņas noteikti nav. Diezgan bieži grāmatās ir sastopami tēli, kuri nedz ēd, nedz iet uz tualeti, šeit viss ir kārtībā un šie dzīves mazie, bet svarīgie elementi tiek veiksmīgi iekļauti sižetā.

Ja skatāmies standarta kriptotriileri, kur galvenajam varonim ir septiņi doktora grādi, sešpadsmit miljardi, un ļaundari ir slepenie pasaules valdnieki, tad te viss ir nedaudz piezemētāks. Studējot un strādājot par gidi Rīgā miljonus nesarausīsi, un nepietiks naudas pat personīgajam helikopteram, tā kā viss piedzīvojums ir mazbudžeta un pārāk no realitātes neatrauts. Pat galvenais ļaundaris ir iznācis apbrīnojami atbilstošs realitātei. Viņam patīk izplūst garos monologos un izstāstīt visas slepenās konspirācijas, bet bez tā jau neiztiek neviens piedzīvojumu stāsts. Diezgan aprobežots cilvēks, kas pieder pie kulta, kura jēgu viņš pats nespēj aptvert.

Izlasās jau ļoti ātri, tāds fiksais viena vakara piedzīvojums, nepaspēj apnikt un ir pietiekoši saistošs, lai noturētu lasītāj uzmanību. Nebūtu problēmas stāstu uzpūst līdz Dena Brauna romāna apjomiem, ievietojot neskaitāmus izrakstus no vikipēdijas un tamlīdzīgiem avotiem. Patiesi priecājos, ka autore neaizgāja pa šo ceļu, tas būtu pārāk Žilverniski.

Gala vērtējums ir 7 no 10 ballēm, ir lasīti gan labāki, gan sliktāki šī žanra darbi. Šis aizrāva ar savu cilvēcīgumu un varonēm. Šai grāmatai sižeta dēļ ir izpalicis autores galvenais trumpis – pasauļu būvēšana.

English Passengers by Matthew Kneale

english-passengers-by-matthew-kneale

Pie šīs grāmatas es tiku blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. MsMarii domāja, ka šī ir tā grāmata, kuru man noteikti vajadzētu izlasīt. Solīja, ka tajā būs ceļojums uz Tasmāniju un daudz humora. Tasmānijas aborigēni un kolonizācija patiešām ir viens no maniem mīļākajiem vēstures tematiem, un tādēļ grāmatu pasūtīju nekavējoties oriģinālvalodā. Ar lasīšanu gan tik raiti neveicās, nevarēju saņemties. Ja godīgi, tad es labprāt būtu viņu pircis arī latviski, taču par šāda izdevuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad grāmatā nelasītas bija palikušas vien pārdesmit lapaspuses.

1857. gads kapteinis Illiams Kvilians Kevlejs (Illiam Quillian Kewley) nolēmis piepelnīties ar kontrabandu. Viņam ir speciāli uzprojektēts kuģis un uzticama Menas salas vīru komanda. Kas gan varētu noiet greizi? Vikārs Džofrijs Vilsons (Geoffrey Wilson) savukārt ir veicis ievērojamus ģeoloģiskus atklājumus. Atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem viņš ticību neuzskata par vienu no ieņemamā posteņa atribūtiem, viņš uzskata, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, nekāda tur abstraktā filozofiskā, bet burtiskā. Pēc pamatīgas rakstu studēšanas viņš ir atklājis, ka tieši Tasmānijā atrodams Ēdenes dārzs. Viņa ekspedīcijas loceklis Doktors Tomass Poters ceļojuma laikā cer attīstīt neapgāžamu rasu pārākuma teoriju.

Galvenā loma šajā stāstā ir uzticēta Pīvajam (Peevay), kurš ir viens no Tasmānijas aborigēniem. Šajā grāmatā atspoguļots viņa dzīvesstāsts no bērnības, kad aborigēni vēl brīvi klaiņoja savās teritorijās, līdz vecumdienām, kad bez viņa pāri bija palikuši tikai daži citi.

Grāmatas centrālais temats ir kolonizācija, tās attaisnošana un nevērīgā nežēlība pret kolonizējamajiem. Šeit būtisks ir Poters, kurš izstrādā savu rasu teoriju un diezgan labi vokalizē sava laika uzskatus. Ir zemākas rases un ir augstākas, pat baltie savā starpā nav vienlīdzīgi. Bet līdz brīdim, kamēr baltie tiks līdz savstarpējo attiecību kārtošanai, zemākās rases tiks lemtas iznīcībai. Jā, žēl, bet pasaule vispār ir nežēlīga. Kolonizatoriem uz vietas savas rīcības racionalizēšana ir daudz vieglāka, ja tu esi stiprāks, tev ir taisnība. Nepatīk aborigēni, uzrīko tīrīšanu vai pārvieto uz jaunu vietu. Pasaule pieder baltajiem, un citādi nemaz nevar būt.

Pīvaja skats uz kolonizāciju nemaz nav tik rožains, jo viņam visu to nākas izciest uz savas ādas. Viņš ir tiešs notikumu liecinieks. Sākot ar to, ka viņa tēvs ir baltais, kā dēļ viņu neieredz paša māte, un beidzot ar to, ka viņam ir vajadzīgs gandrīz viss savs mūžs, lai saprastu, ka kolonizatori respektē tikai spēku. Daudz kas par aborigēnu kultūru ir palicis nezināms, bet tās drumstalas, ko vēl zinām, autors ir meistarīgi iepinis stāsta, gan “humāno” nometināšanu, gan pievēršanu kristietībai, gan divkosīgo nožēlu par viņu izmiršanu.

Lai lasītājam nebūtu jālasa tikai koloniālisma kritika, tad autors visnotaļ veiksmīgi izmanto kapteini kontrabandistu un vikāru spriedzes kliedēšanai. Kapteinis ir no tiem cilvēkiem, kuriem sīks pārkāpums likuma priekšā rada lavīnveida efektu. Labi, kontrabanda, visi ar to nodarbojas, kuru noķer, to pakar, bet pārējie dzīvo cepuri kuldami. Taču ko darīt, ja pārpratuma pēc esi no jūras uzbrucis pavisam svešai mājai. Avīzes to publicē kā dīvainu noziegumu, bet tieši tas liks viņam mukt uz pasaules otru galu. Viņam nekad neveicas, lai ar ko viņš nedarītu, vienmēr paliek vēl sliktāk.

Vikārs ir apsēsts ar Paradīzes ideju. Grāmatas sākumā viņš vēl ir puslīdz normāls cilvēks, taču labi var redzēt, kā lēnām ceļojuma laikā attīstās viņa paranoja un mānija. Viņš nav radis piedzīvot grūtības un vajag vien pavisam nedaudz, lai viņa širmis aizkristu pavisam. No malas tas izskatās visai smieklīgi, lai ar’ patiesībā tas ir traģiski.

Grūti ir izsacīt to, kā man patika grāmatas beigas un tā daļa, kad ekspedīcija beidzot nonāca Tasmānijas mežos. Angļu pasažieru un vietējo aborigēnu lomas pēkšņi mainījās. Par to, kā viņi atsakās pieņemt acīmredzamo un labāk dzīvo iedomātā realitātē, neskatoties uz apkārt notiekošo. Par to, ko viņi patiesībā uzskata par civilizācijas pazīmēm, un kādi cilvēki viņi ir, mēģinot izdzīvot. Tāda smalka ironija, kas turpinās arī ceļā uz mājām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku, bet ne tikai sausu faktu uzskaitījumu, tad noteikti dod iespēju šai grāmatai. Tasmānijas kolonizācija ir viena no brutālākajām Britu Impērijas ekspansijas epizodēm, taču ar laiku tā ir nogrimusi aizmirstībā. Te ir pateikts viss būtiskākais un atmests mazsvarīgais, iesaku izlasīt!

Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha

izraidito-cels

Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.

Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.

Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.

Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.

Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?

Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.

Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

DG_TRAKIE VECHI

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat  tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

Slepenais jūras ceļš by Leonids Platovs

Slepenais Jūras ceļš

Laiku pa laikam man “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā gadās sastapties ar grāmatu, kuru es ne tikai nekad neesmu lasījis, bet arī redzu pirmo reizi. Tas nozīmē, ka manās bērnu dienas bibliotēkās šī grāmata nebija atrodama. Tādēļ tagad ir pienācis tas brīdis, lai labotos.

Bet sākas viss ar vienkārši – ar torpēdkuteru vienības vadītāju Šubinu, kurš šērās ierauga dīvainas zemūdens gaismas. No sākuma viņu neviens neņem pa pilnu, karš, stress un citas lietas, taču laika gaitā šādi novērojumi akumulējas, un par lietu ieinteresējas arī izlūki. Autors gan ilgi netur pretspēlētājus zem pūra, un drīz vien gaismā tiek izvilkts pats zemūdens komandieris Cvišens, profesionāls diversants ar savu miroņu komandu. Vīriem, kurus oficiāli valsts ir pasludinājusi par mirušiem, bet kuri ir dzīvāki par dzīviem. Šiem vīriem nekāds noziegums nav šķērslis, lai tikai garantētu fīrera uzvaru pār pasauli.

Tēvijas kara uzvara Sarkanajai armijai nenācās viegli, savs nopelns tajā bija arī Baltijas flotes jūrniekiem, kuri varonīgi aizstāvēja Ļeņingradu cīnoties pret hitleriešiem. Taču karā ne visu izšķir frontālas sadursmes, liela nozīme ir izlūkiem un diversantiem. Kara gados pa Baltijas jūru klīst kāda dīvaina vācu zemūdene “Klīstošais holandietis”. Oficiāli tā ar visu komandu ir gājusi bojā jau kara sākumā. To pavada stāsti par diversijām, par stratēģisku materiālu piegādi un svarīgu personu pārvadāšanu. Karš jau ir pagājis, bet zemūdens noslēpums ir palicis neatklāts, neskatoties uz akadēmiķa Gribova centieniem to atklāt. Parādoties jauniem faktiem, lieta pēkšņi iegūst jaunu perspektīvu, un izmeklēšana izkustas no vietas.

Mūsdienās šādu grāmatu saīsinātu uz pusi un iznāktu labum labais trilleris. Atliktu vien izmest ārā ideoloģiskās atkāpes, un garās prelūdijas pašiem notikumiem. Taču sešdesmitajos tā neviens nerakstīja, karš nudien nedrīkstēja izklausīties pēc dēku stāsta, kur visu paveic atsevišķs varonis, tas noniecinātu pārējo ieguldījumu kopējā lietā un apietu virspavēlniecību. Tāds izklāsts nekur nederētu, tādēļ stāstam tiek vilkts līdzi viss komandējošais sastāvs. Te katrs dara savu darbu un kopā sanāk varoņdarbs. Uzvara karā ir svarīgāka par kaut kādas tur vientuļas zemūdenes vajāšanu, noslēpums protams ir interesants, taču ne tik ļoti, lai tā atklāšanai izdalītu speciālus resursus, laiks visu noliks savās vietās. Tādēļ noslēpums tiek risināts ļoti gausi un brīdī, kad pienāk lielais fināls, lasītājs jau ir noguris no lapaspušu skaita un arī fināls, būsim godīgi, bija aktuāls tikai sešdesmito gadu sākumā.

Grāmatas centrālā ideja ir karus kurina kapitālisti un rūpnieki, viņiem ir vienalga kam pārdot ieročus, viņus neinteresē cilvēku dzīvības, bet nauda. Lai iegūtu peļņu viņi ir gatavi sadarboties pat ar ienaidnieku. NATO ir šādu kapitālistu izveidota alianse, kas balstās nevis uz kopējām interesēm, bet uz savstarpēju šantāžu un kompromatiem vienam pret otru. Skaidrs, ka uz šādiem pamatiem veidota struktūra ilgi nepastāvēs, un imperiālisti drīz vien ķersies viens otram pie rīkles. Skaidrs, ka tikai PSRS ir tā valsts, kurā cilvēks ir vissvarīgākais. Autors dod cerību, ka arī kapitālistiskajās valstīs strādnieki sacelsies un nometīs savas važas, par to liecina nedaudzie britu un somu tēli, kas piesaukti grāmatā. Papildus izvērsta konspirāciju teorija par Hitlera pēdējām dienām. Hitlers, lai ar bija izsities par plēsoņu virsvadībā, nebūt nebija rēķinājies ar tādu lielā kapitāla alkatību un vēlmi upurēt savējos, lai tikai paliktu pie siles.

Kopumā tāds lēnais trilleris, kas ietver kara un pēckara gadus. Lieku 8 no 10 ballēm, nevaru teikt ka nepatika, lasījās ļoti labi, un vienmēr ir interesanti palasīt tā laika ideoloģijas piesātinātus tekstus. Šo grāmatu lasot ieteiktu klausīties U96 dziesmu Das Boot:

“Techno
Emergency

Maximum velocity
Und tanzen …”.

 

Noslēpumu sala by Žils Verns

NOslēpumu sala

Ja man prasītu nosaukt bērnu dienu mīļāko piedzīvojumu grāmatu, “Noslēpumu sala” noteikti būtu no tām, kura pirmā ienāktu prātā. Tādēļ bija pat nedaudz kauns ņemt un lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu, šķita, ka es tāpat visu zinu no galvas. Taču pēdējo reiz es lasīju to gadus divdesmit atpakaļ, un izrādījās, ka mana atmiņa nemaz nav tik laba, kā domāju.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons ir aiznesis uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Šeit viņiem kā tādiem robinsoniem ir jācenšas iekārtoties uz dzīvi; jau no pirmajām dienām ir skaidrs, ka Franklina sala būs viņu mājas uz nenoteiktu laiku. Tad kādēļ dzīvi nepadarīt komfortablu. Galu galā viņiem katram ir noderīgas zināšanas, kas kā reiz noder šādam pasākumam.

Sairess Smits ir izcils inženieris, Herberts Brauns nopietns botāniķis un dabaszinātnieks, Penkrofs kā jau īstens jūras vilks saprot šo to no kuģiem un galdniecības, Ģideons Spilets, lai ar’ žurnālists, bet tāpat kā daži mūsu ministri ir izgājis dzīves skolu, tādēļ šo to zina par medicīnu un medībām. Vēl ir Nebs, atbrīvots vergs, un lojāls Sairesam, kādam taču ir arī ēst jātaisa. Ja runā par šiem varoņiem, tad viņus tūdaļ varētu lādēt iekšā kosmosa kuģī un sūtīt uz Jupitera pavadoņiem, pāris gadu ceļā viņi nudien pat skarbāku vārdu nepārmīs. Visi ir tik psiholoģiski saderīgi, ka Vernam nav pat jāpievēršas mazās grupiņas iekšējiem konfliktiem. Vīri praktiski ir ideāli cilvēki, kuru sirdis ir kā dimanta oliņas (kā to teiktu Sprīdītis). Taču kā tēli viņi nepārliecina, ja nu vienīgi Airtons, bet pat tas ir tipisks sliktais, kurš kļūst labs. Pārējie ir vienkārši fasādes, aiz kurām slēpjas zināšanu krātuves.

Sala ir īsts paradīzes dārzs. Klimats varbūt ir paskarbs, taču tajā atrodamā flora un fauna ir tik daudzveidīga, ka liktu dabaszinātniekam sajukt prātā. Verns par to nesatraucas, tas ir tikai lieks iemesls izgāzt savas enciklopēdiskās zināšanas lasītājam. Tās gan šajā grāmatā pārāk nedominē un pat īpaši nenovērš uzmanību no galvenās sižeta līnijas robinsoniādes.

Arī kā robinsoni viņi ir izcili, Sairesam nav neizdarāmu lietu, viņš no nulles ir gatavs attīstīt civilizāciju vismaz līdz tvaika lokomotīves līmenim. Tas nekas, ka civilizācijā ir tikai pieci cilvēki. Tomēr autoram nav pieticis pacietības, lai ļautu cilvēkam izvērsties, viņš tiem izstumj no krūmiem klavieres darbarīku un šaujamieroču veidā. Līdz ar šo pavērsienu salu var arī sākt saukt par Noslēpumu salu. Jaunos salas iemītniekus pārsteidz atklāsme, ka viņi uz salas visticamāk nav vieni. Lieki piebilst, ka attapīgajam Sairesam tas kļūst saprotams pirmajam.

Tagad būs Maiteklis. Man bērnībā burtiski norāva jumtu, kad uzzināju, ka noslēpumainais svešinieks nav neviens cits kā kapteinis Nēmo un ka Airtons ir no Granta bērniem. Man tad tas likās autora viltīguma zenīts. Tagad man tā vairs nešķiet, nemaz jau tik veikls un viltīgs rakstnieks nav.

Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka viņa lasītājam dod apziņu, ka pie noteikta zināšanu līmeņa nonākot uz neapdzīvotas salas, apķērīgam un praktiskam cilvēkam nebūs nekādas problēmas dzīvot komfortabli. Vismaz deviņpadsmitā gadsimta standartā. Papildus man ļoti ieinteresēja aprakstītās nitroglicerīna iegūšanas metodes. Nezinu kādēļ, bet šo procesu man aizrautīgi stāstīja arī ķīmijas skolotājas gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tas vien liecina, ka šīm zināšanām ir praktiska nozīme.

Piedzīvojumi ir šis grāmatas neatņemama sastāvdaļai. Pirmais lielais piedzīvojums ir lidojums ar gaisa balonu, tad seko mežonīgas salas labiekārtošana, cīņa ar pirātiem. Tas viss tiek darīts nezaudējot cilvēcīgumu un optimismu. Runājot par laimīgām sakritībām, tad tās te ir biezā slānī un pieaugot var rasties secinājums: “Ja dodaties ceļojumā vienmēr līdzi ņemiet divus hronometrus ar izņemamiem stikliņiem, suni ar plānas dzelzs kaklasiksnu, personīgo kalpu un attapīgus cilvēkus. Ja vēl kas būs vajadzīgs, to atgādās ar zemūdeni.”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šis nu Vernam ir izdevies īsts klasiskais izdzīvošanas stāsts ar piedzīvojumu elementiem. Pusaudžu gados noteikti ierosinās fantāziju un kas zina liks saprast, ka skolā iegūtās zinības attiecīgā situācijā var noderēt.

Ķēniņa Zālamana raktuves by Raiders Hegards

Ķēniņa zālamana raktuves

Nevaru teikt, ka šo Zudušās pasaules žanra aizsācējdarbu es būtu lasījis jau agrā bērnībā. Nē, man nācās pagaidīt līdz piecpadsmit gadu vecumam, kad latviski izdeva šo grāmatu. Nevaru noliegt, tad man viņa patika, esmu viņu lasījis pāris reizes. Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju šo grāmatu visu laiku atliku, negribēju vilties.

Alans Kvotermeins ir tipisks ziloņu mednieks, dzīvo no rokas mutē, un nekā vairāk par labo slavu un plinti viņam nepieder. Kādu dienu uz kuģa viņš satiek seru Henriju Kērtisu un leitnantu Gudu. Seram Henrijam ir pazudis brālis, un dīvainas sakritības rezultātā Alans ir viens no pēdējiem, kurš to ir redzējis dzīvu. Vēl vairāk, Alans ir informēts par Henrija brāļa galamērķi, teiksmainajām ķēniņa Zālamana raktuvēm. Tiek rīkota ekspedīcija, lai atrastu Henrija brāli un, iespējams, pie reizes iedzīvotos bagātībā.

Vismaz tā ir rakstīts grāmatas anotācijā, taču, sākot lasīt grāmatu, atklājas pavisam cita aina. Brīdinu sekos ļoti daudz MAITEKĻU un, ja tava bērnība ir bijusi tik aizņemta, ka šo grāmatu vēl neesi paspējis izlasīt, tad dodies uz pēdējo rindkopu uzreiz.

Alans ir vieglās naudas tīkotājs, taču ar visnotaļ draņķīgu naudas plūsmu. Viņš gadu desmitiem ir slaktējis Āfrikas ziloņus ziloņkaula dēļ, taču pie naudas tā arī nav ticis. Dēlu aizsūtījis skoloties uz metropoli, pats dzīvo šķūnī mandarīnu birzs vidū. Serā Henrijā viņš saredz iespēju tikt uz zaļā zara. Tā kā Alans ir arī stāstītājs, tad tiešā tekstā viņš to nesaka. Vēl vairāk, viņš daudz par daudz runā par savu pieticību un lielo risku, kas draud ekspedīcijas locekļu dzīvībām. Taču pieticība un sadarbošanās ar džentlmeņiem viņam neliedz nokāst avansu, pievākt pusi no ekspedīcijas sagaidāmiem ienākumiem un dabūt dēlam stipendiju. Patiesībā viņa vienīgais pienesums ekspedīcijā ir vietējo apstākļu zināšana, spēja identificēt labus vēršu pajūgus, zulusu valodas zināšanas un labas šaušanas prasmes.

Sers Henrijs Kērtiss izceļas kā pasākuma finansētājs. Brāli Džordžu viņš mantojuma lietā uzmetis, tas apvainojies un aiztinies uz Dienvidāfriku. Šāvējs paknaps, taču labi kaujas tuvcīņas, un rados ir dāņi. Tas piedzīvojumu romānos nav mazsvarīgi, vikingu pēctecis vienmēr ir labs pamats saistošiem tuvcīņu aprakstiem.

Lietnants Guds – pareizāk sakot no flotes izmestais bijušais leitnants Guds. Parasts puika, kas nejēdz šaut, toties visu laiku rūpējas par savām drēbēm. Viņam acī vienmēr ir monoklis, un kā jau visiem, kas tikko pārkāpuši trīsdesmit gadu slieksni, ir izcilu zobu protēžu īpašnieks.

Tad vēl ir kāds muskuļots zuluss Ambopa, kas piesakās ekspedīcijai par kalpu. Lielākoties viņš labi sagriež medījumu gaļu un izskatās iespaidīgi, kā jau muskuļotam melnajam pienākas. Papildus vēršiem līdzi tiek ņemts hotentots Vējaputns, bet no viņa jēga ir tikai vienā epizodē. Šī tad ir rietumnieku blice, kura dodas uz noslēpumainajiem Sābas ķēniņienes kalniem.

Stāsta otru pusi pārstāv galvenā kukāņu cilts integritātes nodrošinātāja un paražu glabātāja Gegūla. Viņa ir iekšējās drošības komitejas priekšniece. Viņa un viņas priekšgājējas ir nodrošinājušas absolūtu kukāņu valsts izolāciju daudzu gadu tūkstošu garumā. Kukāņi atšķirībā no pārējām Āfrikas ciltīm nekad nav saskārušies ar rietumniekiem, jo viņus sargā nopietna dabiskā barjera tuksnesis. Laiku pa laikam kāds pamanās te ieklīst, bet atpakaļ dzīvs nav ticis neviens. Viņas metodes ir skarbas un efektīvas. Gegūla gan pati apgalvo, ka esot veca, un vienīgais dzīves sapnis ir sēdēt saulē uz zelēt gaļu. Taču šajā straujajā deviņpadsmitajā gadsimtā nekāda gaļas zelēšana vis nesanāks. Kopā ar alkatīgajiem baltajiem ļaudīm atkuļas arī pašpasludinātais troņmantinieks un draud ieraut visus kukāņus pilsoņu karā.

Autors meistarīgi parāda Gegūlas spējas pavērst jebkādus notikumus par labu valstij, pat ja tas nozīmētu savas dzīvības upurēšanu. Viņas dienests regulāri ir raudzījies, lai valdnieka vietu ieņemtu viegli manipulējams cilvēks bez ambīcijām. Taču jaunais pretendents tāds nav, un trakākais, ka viņa negaidītā ierašanās neļauj sagatavot augsni ierastajam scenārijam. Tādēļ Gegūla ir spriesta izvēlēties labāko no sliktajiem scenārijiem, noskaņot jauno valdnieku pret rietumu kultūru. Tas viņai spīdoši izdodas.

Ja grāmatā nebūtu Gegūlas un viņas centienu saglabāt “status quo” savai valstij, tas būtu tipisks piedzīvojumu stāsts, kurā baltie ļaudis, izmantojot ieziemiešu aprobežotību, veiksmīgi tos aplaupa un dodas mājās, lai dzīvotu cepuri kuldami. Šeit sižets it kā attīstās pa šo pašu līniju līdz brīdim, kad rietumnieki konfrontē ar kukāņu drošības dienestu. Ja lasa to kā piedzīvojumu, tad viegli var palaist garām brīdi, kurā piedzīvojums pārvēršas cīņā par tautas pašnoteikšanos, taču tiem lasītājiem, kuriem izdosies to nepalaist garām grāmata pavērs pavisam citu un jaunu dimensiju, kurā atradīsies politehnoloģijas, stratēģiskā plānošana un prasmīga manipulācija ar cilvēkiem. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

20000 Ljē Pa Jūras Dzelmi (Captain Nemo #1) by Žils Verns

20000 Ljē Pa Jūras Dzelmi

Nolēmu nedaudz paātrināt “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tādēļ pieķēros kādai no atlikušajām Žila Verna grāmatām. Nav jau tā, ka viņas visas mūsdienās būtu pār žogu metamas. Šo es esmu pārlasījis neskaitāmas reizes, pēdējā bija pirms gadiem divdesmit. Klusībā cerēju, ka ar šo nebūs tik slikti, un kāda no bērnu dienās mīļajām grāmatām beidzot izrādīsies laba arī pieaugušam lasītājam.

1867. gadā uz jūrām noritēja brīnumainas lietas. Daudzi kuģi ziņoja par neparastu nezvēru, kurš reizēm dienā rāmi guļ virs ūdens, bet naktīs izplata dīvainu gaismu. Kāds kuģis uz šī nezvēra pat uzskrēja virsū un ielauza bortu, taču nezvēram no tā ne silts, ne auksts. ASV nolemj sūtīt zinātnisku ekspedīciju, lai noskaidrotu nezvēra dabu. Šai ekspedīcijai pievienoties tiek piedāvāts bioloģijas zinātņu pārstāvim Anoraksam, kurš izvirzījis narvaļa teoriju. Īstam zinātniekam neklājas atteikties no šāda ceļojuma un viņš dodas līdzi.

Tālāk sekos MAITEKĻI un nesaki, ka nebrīdināju. Lai gan nevaru iedomāties, kas bērnībā jādara, lai neko neuzzinātu par kapteini Nēmo un viņa zemūdeni Nautilu. Nautils skaitās viens no Žila Verna kā fantasta lieciniekiem. Tajos laikos izdomāt uz elektrību darbināmu zemūdeni nudien bija liels sasniegums. Nav gan tā, ka autors zemūdeni izgudroja. Pirmie zemūdeņu prototipi jau bija izgudroti un pat uzbūvēti. Pirmie eksperimenti notika jau sešpadsmitajā gadsimtā, un grāmatas sarakstīšanas laikā lielvaras jau vismaz gadsimtu nodarbojās ar to būvi. Taču viss paveiktais bija nieks, salīdzinot ar “Nautilu”.

Šis arī ir tipisks Verna piedzīvojumu stāsts. Jūras dzelme gan tad, gan tagad bija vēl neizpētītāka par Mēness virsmu. Tādēļ autors ir ļāvis vaļu fantāzijai. Lasot grāmatu jāatceras, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās nebija iepazītas tādas mūsdienās pamatskolniekam zināmas lietas kā kontinentu izcelšanās, okeānu dzīles, Antarktīda un Atlantīda. Šajos jautājumos autors raksta savu zināšanu robežās un dara ko var, lai būtu ne vien interesanti, bet arī izglītojoši. Skafandros, piemēram, nav nedz radio, nedz karsta kakao.

Grāmatas centrālais tēls ir Anorakss, viņš ir galvenais stāstītājs. No viņa mēs uzzinām, kā viņš un viņa biedri nonāca uz Nautila pie kapteiņa Nēmo. Viņš arī spēlē speciālista lomu un rada lasītājā uzticībā. Kā nekā biologs, kas specializējies okeāna radībās. Kā gan mēs viņam varētu neticēt! Diemžēl nekas vairāk kā stāstnieks viņš nav. Ieberzies Nēmo uzticībā, viņš zemeslodes apceļošanas laiku pavada pastaigājoties pa jūras dzelmi kopā ar Nēmo, reizēm izkāpis medībās kādā salā vai arī blenzis pa iluminatoru.

Konsels ir Anoraksa sulainis. Tipisks Verna personāžs, kalps, kas no saimnieka sagrābstījies gudrības, kuras bārsta pie pirmās iespējas. Pilnīgs fatālists un uzticīgs saimniekam kā suns. Taču Konselam ir atvēlēta vismaz piektdaļa no grāmatas, visas tās lapaspuses, kas veltītas novēroto radību klasifikācijā, galvenais runātājs ir Konsels. Bērnībā man tā klasifikāciju daļa dikti patika, šķita, redz, cik smuki, viss salikts pa plauktiņiem. Tas, ka pa plauktiņiem patīk joprojām, taču apraksti garlaikoja.

Neds Lends – ir vēl viens autora standarta tips. Viņš nevar uzrakstīt nevienu grāmatu, kurā neatrastos vieta garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam, kurš vēlas nogalināt. Neds Lends, savu tieksmi ir ierobežojis ar dzīvniekiem. Cilvēkam pie rīkles neķersies, jo, kas gan ir cilvēks salīdzinot ar vali! Anorakss reizēm nopūšas, ka vaļi diez vai dzīvi paliks, taču to medības apraksta ar aizgrābtu entuziasmu. Otra Neda loma ir bēgšanas plānošana, patiesībā ar plānošanu viņam ir pašvaki, viņš ir darītājs. Vairāk tā ir krišana biedriem uz nerviem ar mājieniem, ka viņš jau te nesēdēs visu mūžu, un Kanāda ir dikti smuka šajā gadalaikā. Vēl viņš laiku pa laikam ir sadrūmis un nav runājams.

Kapteinis Nēmo – gandrīz, gandrīz pavelk līdz antivaronim. Viņš no dabas nav ļauns cilvēks, vismaz tā viņa gūstekņi no sākuma noprot. Taču necieš, ka viņam runā pretī, un laiku pa laikam viņam ir kādas tumšas lietas darāmas. Tad ceļotājus ieslēdz kajītēs un nelaiž ārā. Kas īsti notiek, to lasītājs nekad neuzzina. Bet ekstrapolējot var noprast, ka angļiem tiek dota suta. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kas kaut ko izdara, bet nevienam par to nelielās. Aizšaut uz Dienvidpolu, atklāt Antarktīdu, saraust nogrimušo kuģu dārgumus – labi. Kādam pavēstīt, priekš kam es jau tāpat zinu, ka biju tur pirmais. Viņam ir arī apņemšanās, iekāpjot Nautilā, vairs nekad nespert kāju uz sauszemes. Reāli trūka ļaunā ģēnija nesamākslotie smiekli.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Patika tāpat kā bērnu dienās, nav slikta fantastika, tam laikmetam atbilstošs uzsvars uz zinātnisko un izglītojošo daļu. Interesanti piedzīvojumi, kauja ar krakeniem, iesalšana ledū, niršana visdziļākajā okeāna vietā. Tas viss bērnībā mani aizrāva un daļēji aizrauj arī tagad. Noteikti iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: