Navigate / search

Izsaucam uguni uz sevi. Gulbja dziesma by Ovīdijs Gorčakovs

IZsaucam uguni

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sēriju. Tā kā pašam paliek arvien grūtāk izvēlēties, kurai no atlikušajām sērijas grāmatām ķerties klāt, nolēmu izmantot gadījuma skaitļu ģeneratoru. Tas man izģenerēja, ka jālasa šī grāmata. Cik no savas bērnības atceros, tad šo grāmatu līdz šim lasījis nebiju. Ja godīgi, tad arī tagad viņa pārāk auksti prioritātēs nestāvēja, vāks likās dīvains un nosaukums ar’ nekāds.

No grāmatas anotācijas var uzzināt – “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesma” ir dokumentāli stāsti par Lielā Tēvijas kara varoni padomju izlūku Annu Morozovu. Pirmajā stāstā parādīta padomju – poļu – čehoslovaku pagrīdes darbība, kuru vadīja komjauniete Anna Morozova. Otrais stāsts – “Gulbja dziesma” atklāj vēl nezināmu lappusi Annas Morozovas un viņas cīņas biedru – kara izlūku dzīvē. Ārkārtīgi grūtos apstākļos ar nepieredzētu vīrišķību viņi veica izlūkošanu ienaidnieka teritorijā – Hitlera galvenās mītnes rajonā. Grāmatas materiāla vākšanā autoram palīdzējuši bijušie partizāni, pagrīdnieki, pionieri, sarkanie izlūki un draugi no brālīgajām valstīm.

Beigu beigās ir sanācis sakarīgs un labs stāsts par baltkrievu partizāni Annu Morozovu. Cilvēkam vācu okupācija nav patikusi, un viņa nolēmusi pret tiem cīnīties ne tikai vārdos, bet arī darbos. Annai ir nozīmīga loma Seščas lidlauka darbības sabotāžā, izlūkinformācijas nodošana, vietējo pagrīdnieku koordinācijā un apgādes nodrošināšanā. Grūti jau spriest, cik no autora uzrakstītā ir izdomājums, ideoloģija un viltus atmiņas, tomēr pat ja atsijā nost ideoloģisko uzslāņojumu, mākslinieciskos stāstīju saistošos iestarpinājumus, pāri paliek diezgan reālistiski atainot Otrais pasaules karš. Kurā Anna sev ir skaidri definējusi, kas ir ienaidnieks un, kas ir savējais. Cik var noprast PSRS laikos propagandai, Seščas pagrīdnieki augsti kotējās tieši savas internacionalitātes dēļ. Sak, redz kā pret fašistiem cīnījās gan poļi, gan čehi.

Otrais stāsts ir daudz traģiskāks, par Annas darbību izlūku grupā, kura desantēta Austrumprūsijā. Nav ne jausmas, aiz kādiem apsvērumiem virspavēlniecība nolēma veikt šādu pārdrošu soli ,un ko šie izlūkošanas rezultāti deva kara norisē. Sausais atlikums – Austrumprūsijas meži nudien nav Baltkrievijas meži, izlūku grupu nepārtraukti vajāja un beigās viss bija slikti. Lai gan pāris mēnešus viņi tomēr noturējās.

Stāstījuma stils ir „nelīdzens”, autors viņu pasniedz saraustīti, reizēm notikumi tiek aprakstīti pirmajā personā kā Annas vērojumi, pēkšņi stāstījums pārlec uz trešās personas stāstījumu, vietām iejaucas citu partizānu, pagrīdnieku atstāstījumi. Tad vēl nez kādēļ autors ir nolēmis iespiest grāmatā atentāta mēģinājumus pret Hitleru. Tos vispār veic pavisam citi ar Padomju Savienību nesaistīti cilvēki.

Grāmatai laiku 7 no 10 ballēm. Lasīt var pat šodien, būs diezgan daudz grāmatas sarakstīšanas laikam raksturīgās ideoloģijas, taču nevar noliegt atsevišķu cilvēku varonību kara laikā. Centrālais vēstījums karš nav medusmaize, sevišķi, ja esi civilais, kuram laiku pa laikam apšauj pa tuviniekam. Tad nu pret iekarotājiem nekāda lielā žēlsirdība arī nesanāk.

Inku zelts by Arturs Lielais

inku zelts

Revidēju savas atlikušās “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas un nevarēju vien izvēlēties, kuru lasīt nākamo. Tika nolemts, ka izlasīšu vienu no tām, kuras atrašana man gāja visgrūtāk. Ja ar latviešu variantu nebija nekādu problēmu, tad krievu versijas grāmata man sagādāja zināmas problēmas. Bija brīdis, kad šķita, ka neko tādu Latvijā nemaz nebūs iespējams dabūt. Beigās dabūju gan. Bet nu par pašu grāmatu.

1524. gadā Fransisko Pizzaro dodas ekspedīcijā. Ekspedīcijas mērķis ir jaunas zemes, sauktas par Peru, pakļaušana un izlaupīšana. Pirms Pizarro Kortess ko līdzīgu bija izdarījis Meksikā, razdams sev slavu un bagātības. Tādēļ Pizarro, Almagro un garīdznieks Ernando de Luke, nodibina ko līdzīgu paju sabiedrībai, kuras uzdevums ir Inku impērijas izlaupīšana. Panamā nav grūti atrast līdzīgi domājošus avantūristus, un karagājiens var sākties.

No skaidra saprāta skatoties Inku impērijas iekarošana ar pārsimts cilvēku lielu armiju varētu šķist bezcerīgs pasākums, taču cilvēkam, kas kaut reiz ir spēlējis Civilizāciju, ir arī skaidrs, ka nav neiespējamu lietu. Pizarro noteikti būtu labs civilizācijas spēlētājs. Viņa pusē ir veiksme, labas spējas motivēt savus sabiedrotos, pieņemt pareizos lēmumus izšķirīgos brīžos, uzvarēt un nodrošināt konkistadorus ar laupījumu. Autors inku iznīcināšanas procesu apraksta balstoties uz dažādiem hronistu avotiem, vēsturiskiem pētījumiem. Stāstījums ir pasniegts saistošā izklāstā. Vienīgais laiku pa laikam pavīd nodevas valdošajai ideoloģijai. Daudz tiek runāts par feodālismu, kapitālismu un šķiru cīņu. Reizēm tas ir vietā, bet bieži nevietā.

Zoloto inkov

Grāmatas vidusdaļa ir veltīta Inku impērijas aprakstam tās ziedu laikos. Šis apraksts lieti noderēs tiem, kuriem par Dienvidamerikas vēsturi un kultūru ir maz priekšzināšanu. Tā ļaus izprast impērijas faktiskos sagruvuma cēloņus. Spānieši bija tikai spēks, kas to paātrināja. Inku valsts bija pilsoņu kara novārdzināta, likt savu monarhu dieva vietā un pielūgt to kā dzīvu dievu ir visnotaļ riskants pasākums. Jo sagūstīšanas rezultātā valsts birokrātija un valdniekam pakļautās struktūras zaudē jebkādu pašiniciatīvu. Pizarro ātri atkoda šo vājo impērijas vietu un tādēļ uzvarēja.

Pēdējā grāmatas trešdaļa tiek veltīta spāniešu cīņai savā starpā par jauniegūtajiem īpašumiem. Par to, kā Pizarro uzmeta savus paju sabiedrības biedrus, par to kā viņš un viņa brāļi meta izaicinājumu savam suverēnam Spānijas karalim. Autors gan nav noturējies un pāris nodaļas atkal ir veltījis Orlejanas ceļojumam pa Amazoņu upi. Tas pēc būtības ir īss konspektīvs pārstāsts grāmatai “Lejup pa amazoņu upi”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vēstures interpretācija īpaši daudz neatšķiras no mūsdienās pieņemtās. Grāmata noteikti pēdējo četrdesmit piecu gadu laikā ir zaudējusi aktualitāti savā informācijā par inku kultūru, jo kopš tā laika ir veikti neskaitāmi atklājumi Peru teritorijā, kas uz dažiem inku kultūras aspektiem varētu likt paraudzīties savādāk. Ja ir interese izlasīt kaut ko īsu un sakarīgu par Dienvidamerikas iekarošanu, tad šo grāmatu ir vērts apsvērt.

Fregašu komandieri by Nikolajs Čukovskis

Fregašu komandieri

Šoreiz turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu neiespringt uz komjauniešu grāmatām, bet paņemt ko  tādu, kas man bērnībā ļoti, ļoti patika. Nekad nav bijis tā, ka es vēlētos būt jūrnieks, bet stāstus par kuģiem un kuģošanu es vienmēr esmu lasījis labprāt.

Kuks, Laperūzs un Krūzenšterns, šos cilvēkus vieno tas, ka savulaik viņi braši kuģojuši pa jūrām ar savām fregatēm, atklājot jaunas zemes, stiprinot starptautisko tirdzniecību un veicot tiem laikiem neredzētus varoņdarbus. Grāmatas autors ir apņēmies jaunajam lasītājam skaidrā un saprotamā veidā nodot galvenos vēsturiskos faktus par šiem cilvēkiem, atainot tā laika ikdienu, aprakstīt Klusā okeāna kolonizāciju un parādīt kapitālistisko tirgotāju alkatīgo seju. Bonusā ir klāt pielikts stāsts par matrozi Ruterfordu, kas nav nedz kapteinis, nedz komandieris. Toties viņam ir stāsts par atrašanos gūstā pie Jaunzēlandes kanibāliem.

Sāksim ar to, ka bērnībā man šī grāmata bija viena no mīļākajām grāmatām. Es viņu esmu lasījis vismaz reizes piecas. Un varētu teikt, ka tieši šī grāmata man deva pamata informāciju par Kuku, Laperūzu un Krūzenšternu. Tagad, kad pagājis zināms laiks, atgriešanās pie grāmatas radīja nelielu satraukumu, ja nu vairāk nepatiks?

Ja pavisam godīgi, tad autors raksta interesanti un saistoši, tikai ar vienu nosacījumu, ja lasītājs nav lasījis citas grāmatas par šo tēmu. Daudzi spriedumi, kapteiņu motīvi tiek novienkāršoti līdz absurdam. Autors ir uzkāpis arī uz “noble savage” grābekļa. Viņa iezemieši ir cēlsirdīgi radījumi, kurus par mežoņiem padarījuši baltie, bet arī šīs lietas ir piedodamas. Nenoliedzami autoram pašu tēma ir ļoti interesējusi, un viņš ir ielicis rakstītajā sirdi un dvēseli, lai aizrautu jauno lasītāju prātus.

Jā, grāmatas auditorija ir pusaudži, neskatoties uz kanibālisma aprakstiem, autors tomēr nav ielicis daudzas interesantas lietas no Kuka ceļojumiem. Rūdīts Kuka ceļu zinātājs būs izbrīnīts, par to, ka nevienā vietā grāmatā netiek izstāstīts stāsts par naglām un iezemietēm, stāsts par to, cik grūti matrožus bija dabūt prom no Taiti.

Par Laperūzu (pilnā vārdā Jean François de Galaup, comte de La Pérouse)  es tik daudz neesmu lasījis, lai varētu izvērsties komentāros. Tomēr ir viena lieta, kas man autora stastījumā nepatika. Autors visos spēkos centās nomelnot vienu no Laperūza glābšanas ekspedīcijas vadītājiem Bruni d’Entrecasteaux (latviskots kā D’Antrkasto). Tam, nabagam, tiek piesieti visi grēki sākot no rojālista un paceļot to līdz Laperūza personīgā ienaidnieka līmenim. Lai gan viņš Vanikoro salai klāt netika tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc avarēja Busole – rifi.

Toties Krūzenšterna ekspedīcija pilnībā atklāj krievu tautas pārākumus kontaktā ar iezemiešiem, sevišķi indiāņiem, kurus pret krieviem sakūdījuši mantkārīgie amerikāņi. Par šo tēmu es vispār nekad neesmu interesējies, tādēļ nevarēšu sniegt precizētu komentāru. Lai gan man šķiet, ka tur fakti bija smuki piepucēti. Sanāk, ka jau tais laikos pie cara, krievi rūpējušies par tautu sadraudzību un gatavojušies strādnieku revolūcijai.

Stāsta par Ruterforda piedzīvojumiem Jaunzēlandes kanibālu vidū iekļaušanas jēgu grāmatā es īsti neizpratu. Viņa piedzīvojumi tiek balstīti uz paša matroža Džona Ruterforda stāstu, to pierakstījis kāds viņa draugs atpakaļceļā uz Lielbritāniju. Arī par paša stāsta oriģinālu ir neskaidrības. Ruterfords noteikti ir dzīvojis kādu laiku Jaunzēlandē, taču viņa stāstījumā ir daudzi fakti, kas nesakrīt ar realitāti. Sākot no tādiem niekiem, ka viņš, iespējams, pats dezertējis no kuģa un beidzot ar to, ka aprakstītajā beigu megafaitā viņš sajaucis uzvarējušo pusi. Tādēļ es šo stāstu vairāk ierindotu pie prozas, jo to ir daļēji izdomājis gan Ruterfords, gan vēlāk tam klāt piedomājis saturu arī autors.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Mūsdienu pieaugušajam lasītājam ir atrodamas daudz labāk sarakstītas grāmatas par šiem kapteiņiem, kurās autori turas pie faktiem un patiesības, brīvi neizplūstot pieņēmumos un stāsta kvalitāti uzlabojošos elementus. Vai mūsdienu pusaudzim šī grāmata avarētu šķist interesanta? Es domāju, ka nē.

Lielais darbs jeb brīnumstāsts par doktoru Mehānikusu un viņa suni by Aleksandrs Poļeščuks

Lielais darbs

Pareizi, arī šī grāmata reiz ir iznākusi „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tieši šis bija vienīgais iemesls, kādēļ es viņu atkal izlasīju. Pēdējo reizi es šo grāmatu lasīju tad, kad pa ziemu vēl valkāju zeķbikses, astoņu vai desmit gadu vecumā, precīzi neatceros. No grāmatas pirms lasīšanas atcerējos tikai gudro suni, kas mācēja runāt, un ka tieši šeit es pirmo reizi uzzināju par Nikolassu Flamelu un viņa filozofu akmeni.

Kādu rītu kāds pilsonis netālu no Rietumvācijas robežas sastiep dīvainu autovadītāju ar suni Almu, kurš kaut kur steidzas, palūdzis padzerties un uzsildījis auto radiatoru, noslēpumainas cilvēks dodas tālāk. Vēlāk viņu atrod auto avārijas vietā bez samaņas, iesaistās milicija un lēnām atklājas Kārļa Mehānikusa, beļģu komunista Žaka Frēzera un katoļa priestera Renē Godāra dzīvesstāsti. Kārlis Mehānikuss ir senas alķīmiķu dzimtas atvase, kas jau no seniem laikiem ir dzīvojuši Beļģijā. Viņu dzimtas ciltstēvs Odo savulaik ir pamanījies izsisties no bāreņa līdz tirgotājam. Savas dzīves gaitā viņš ir apceļojis visu Eiropu, asistējis dažādiem blēžiem alķīmiskā zelta iegūšanā, skolojoties pie Bēkona un attīstot savas zināšanas alķīmijā. Kārlis par saviem senčiem uzzina atrodot dzimtas dokumentus iemūrētus pagraba sienā. Kārlis ir nolēmis atmest ar roku alķīmijai un doties studēt alķīmiju.

Autora rakstīšanas manieri var saukt par ļoti interesantu. Viņš vismaz kaut ko ir uzzinājis par alķīmiju un tās vēsturi. Šīs zināšanas viņš iepinis savā stāstījumā. Lasītājs var uzzināt viduslaiku krāpniecības metodes, ar kuru palīdzību no vientiešiem alķīmiķis varēja izmānīt naudu. Visvienkāršākais veids bija apsolīt atklāt zelta transmutācijas noslēpumu un saņemot – nozust. Ne vienmēr viņiem veicās, un Odo kompanjonus par īpaši veiksmīgiem nevarēja nosaukt. Kad autors ticis cauri viduslaikiem, viņš pievēršas Pirmajam pasaules karam. Tad neliels ieskats Beļģijas okupācijā un Kārļa tēva dzīvē. Uzreiz ir skaidrs, ka vāciešiem nekas labs nākotnē nav gaidāms. Paša Kārļa dzīvei ir veltīta lielākā grāmatas daļa, te nu autors ir devis vaļu fantāzijai, ir varonīgie beļģu komunisti, kas šeptējās ne švakāk kā savulaik Baltkrievijas partizāni. Vecie Kārļa kursa biedri, kas ir nacistu virsnieki. Dēls, kurš iet bojā kā īsts Pavļiks Morozovs, biedrus nenodevis. Pēc kara sūkstīšanās par to, ka režīms palicis vecais, nevis komunistiskais. Un tad mazais bizness, jezuītu-nacistiski-fašistiskā sazvērestība. Tas viss pasniegts ar tādu mērcīti, ka pat Denam Braunam būtu ko pamācīties.

Tēlu attīstība te ir tikai ļeņinisma un marksisma izpratnē. Vidusšķiras pārstāvis lēnām saprot, ka dzīvo satrupējušā sabiedrībā un vareno Padomju Savienību redz kā glābiņu visām nelaimēm. Līdz ar to arī visa pasaule izskatās tāda drūma vieta, kur saules spozmi var redzēt tikai tad, ja skatās uz Padomju Savienības pusi. Neteiktu, ka autors baisi iespringtu uz komunisma ideju, vismaz ne tik aizgrābti kā viņa grāmatā „Alekseja Aleksejeva kļūda”, bet mājieni tiek doti. Citādi kāda jēga būtu galvenajiem varoņiem mukt uz Varšavas bloka valstīm?

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Liktu piecas, bet suni viņš labi aprakstījis un par to nopelnīja veselu papildus balli. Lai ar suns mācēja runāt, diemžēl viņš nemāk atšķirt fašistu no cilvēka.

Divu okeanu noslēpums by Grigorijs Adamovs

Divu okeānu noslēpums

Kārtējā grāmata no mana „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas projekta. Šī ir 28. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Pirms sākt šo grāmatu es nopietni aizdomājos, vai man apgrābstīt savas kristāltīrās bērnības atmiņas par šo grāmatu ar savas tagadējās pasaules uztveres pirkstiem. Nolēmu, ka neko daudz jau nezaudēšu.

Padomju valsti apdraud visas pasaules imperiālisti. Lai parādītu savu varenību, zemūdenei Pionieris no Ļeņingradas jāaizbrauc līdz Vladivastokai. Tas ļaus parādīt Japāņiem, kurš ir saimnieks Klusajā okeanā. Taču ienaidnieks nesnauž, viņš kaļ plānus, lai iegūtu padomju rūpniecības noslēpumus. Padomju cilvēkus ar grūtībām neizbiedēsi un ar torpēdām – ne tik. Viņi izpildīs Centrālkomitejas un Partijas doto uzdevumu vai arī ies bojā mēģinot.

Grāmatas centrālā doma ir modrība un darbs. To lasītājam pasaka grāmatas ievadā, lai nedod die’s kāds pionieris rakstot apcerējumu par šo grāmatu pārāk neaizrautos ar milzu astoņkājiem. Modrība tādēļ, lai atgādinātu, ka valsts atrodas mūžīgās briesmās no Imperiālistu tīkojumiem. Visriņķī ir ienaidnieki un ne tikai ārējie, bet iekšējie. Iedomājies, kolēģis strādā tev blakus, un tu nemaz nenojaut, ka viņu savervējuši japāņu imperiālisti. Grāmata jaunajam pionierim dod skaidras norādes, ja redzi ko aizdomīgu, vai, ja vienkārši ir sajūta, ka kaut kas nav lāga, ziņo savai priekšniecībai, un tad jau tie tiks galā. Tas tiek veiksmīgi ilustrēts Coja un Pavļika sarunā:

„Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek apkārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu – teiksim fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas … – esi uzmanīgs.”

Otra lieta – darbs ir pasniegts kā sociālistiskās sacensības pamatu pamats. Bez darba nākotni neuzbūvēsi. Šim apgalvojumam es piekrītu arī šodien. Zemūdenes avārija, piemēram, kalpo kā spoža ilustrācija padomju cilvēka pašaizliedzībai un vēlmei strādāt trīs diennaktis no vietas, dzerot tikai kakao ar jaunatklātiem vitamīniem KL2. Lai gan tikpat labi viņus motivētu nevis savstarpējā brigāžu sacensība, kā fakts laikā nesaremontējoties iet bojā.

Centrālie tēli ir tipiski padomju paraugpersonāži, runā par darba pienākumu un modrumu. Slavina padomju sasniegumus, runā pieklājīgi, un ir apzinīgi komunisti. Pat mazais Pavļiks, lai gan dzīvojis Kanādā, saprot, ka imperiālisti vēlas ieraut jauno valsti atpakaļ nabadzībā un badā un uzlikt viņiem uz kakla kapitālistus. Vienu vārdu sakot, laimīgs kolektīvs, kurā lielākais noziegums ir pārlieku centība. Taču starp viņiem ir ieperinājies nodevējs, un tas vieglu ceļojumu pārvērš cīņā. Šis nodevējs ir pārdevis savu valsti. Un kalpo kā ilustrācija vēl vienai padomju iekārtas dogmai – ilgstoša uzturēšanās ārzemēs samaitās jebkuru komunistu, tāpat kā radinieki ārzemēs. Arī šis nodevējs ir kļuvis par īstu bezmugurkaulnieku, kas mīl dzīvot ar vērienu, aizmirsis jebkādu godu, un par padomju varu viņam ir nospļauties. Neviens no personāžiem nav izstrādāts kā cilvēks, viņi visi ir abstrakti tēli, kas kalpo kā plakāti. Pavļiks – ziņkārīgs un modrs, Cojs – centīgs zinātnieks, pateicīgs padomju varai par jauno dzimteni, kapteinis – atbildīgs, pieņem pareizos lēmumus utt.

Grāmatas autors vispār ir bijis nasks uz Žila Verna darbu pārrakstīšanu. Piemēram, viņam ir vēl viens darbs ar nosaukumu „Zemes dzīļu uzvarētāji”, kas ir traki līdzīga vēl kādam Verna darbam. Šī grāmata ir dinamiskāka par Verna “20’000 ljē pa jūras dzelmi”. Technologijas ir daudz attīstītākas, diemžēl nekas daudz no zemūdens energobloka mūsdienās nav realizējies. Termopāru efektivitāte ne tuvu nav tāda kā grāmatā, teorētiski jau viņu efektivitāte var būt tāda kā aprakstīta, bet praktiski nekas tāds vēl tuvu nav redzēts. Ja tā būtu, tad telefonu uzlādēšanai pietiktu viņus vienkārši iebāzt kabatās. Arī supravadītāji akumulatori arī vēl nav redzēti. Skafandriem cītīgs lasītājs uzreiz pamanīs veselu kaudzi ar savak dizaina elementiem. Daļu, protams, zemūdens apkalpe pati uzlabo uz vietas, bet daļa paliek nepamanīta un neizmainīta. Te es runāju par vadības kasti, kas atrodas patronsomā ārpus skafandra, viņi regulāri tur liec slēdžus un šo to ieķīlē, bet uzlabots nekas netiek. Galvenais zemūdens ierocis ir ultraskaņas lielgabals, kas pēc aprakstītajiem parametriem spēj sagraut praktiski jebkuru materiālu. Piemēram, nogremdēt kreiseri.

Okeāna dzelmju un to iemītnieku apraksti autoram padodas ne sliktāk Žilam Vernam. Tie uzskaitīts milzīgs daudzums ar redzētām zivīm, un laiku pa laikam atrasts kāds dzīvais izraktenis. Aizvēsturisko zvēru apraksti gan nav pārāk pārliecinoši, un sen jūras briesmoņa spēja nest skafandrā ietērptu cilvēku apvijoties tam apkārt ar savu kaklu šķiet smieklīga. Tas pats sakāms arī par astoņkāju tendenci uzbrukt cilvēkiem, lai tos apēstu.

Laba piedzīvojumu grāmata. Partija, Valdība un centrālkomiteja ir piesaukta daudz un dikti. Tāpat kā aicinājumi būt modriem un atcerēties, ka ienaidnieks var būt jebkurš. Pavēles ir jāpilda un muti vajag turēt. Citādi viss imperiālisti uzspers gaisā i zemūdeni, i cilvēkus. Ja saņem telegrammu no Valdības, tev ir jāizjūt saviļņojums un jāstrādā līdz nokrīti gar zemi. Bet tas viss ir sīkums, man viņa patika. Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem padomju propaganda neuzdzen šermuļus.

Lai viņš paliek pie mums by Maksuds Ibrahimbekovs

Lai viņš paliek pie mums

Grāmatu izlasīju projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šoreiz paņēmu tādu, kuru nekad nebiju iepriekš lasījis. Grāmata man grāmatu plauktā ir stāvējusi vienmēr, bet tā kā tās vāks mani nekad neuzrunāja, tad arī lasīšana izpalika.

Grāmatā atrodami divi stāsti. Pirmais “Lai viņš paliek starp mums” stāsta ar kādu zēnu, par to, kā viņš zaudējis mammu un palicis viens ar tēvu un vecomāti. Salīdzinot ar savu draugu vecākiem, puikam šķiet, ka tēvs viņu nemaz nemīl, tikai sēž savā darbā par milicijas priekšnieku un viss. Nevar pat ar dēlu aiziet kopā uz cirku. Citiem bērniem gan šādas vecāku problēmas nav. Visnotaļ sakarīgs stāsts par puikas centieniem izprast savus vecākus un dzīvi vispār. Nez kādēļ autoram ir likusies laba ideja tajā visā iepīt no cirka izmukušas lauvas. Tas rada konflikta situāciju, kura kalpo tikai tam, lai pierādītu, ka tēvs par zēnu tomēr rūpējas.

“Par visu labo – nāve” četri azerbaidžāņu skolēni kalnos nomaldās un no nakts paglābjas alā. nakšņošanas laikā notiek zemestrīce un alas ieeja aizbrūk. Kama, Aļiks, Sabirs un stāstītājs paliek iesprostoti kopā ar kara laika bruņutransportieri un vāciešu līķiem, kas te mētājas vēl no kara laikiem. īsumā grāmatas lasīt ir labi, tas palīdz izvairīties no botulisma un īsā laikā apgūt vācu valodu no zaldāta vārdnīciņas. Bet no noraušanās pa muti tas neglābj. Pēc šī stāsta motīviem ir uzņemta pat filma.

Lai arī grāmatas anotācijā tiek piesaukti azerbaidžāņu skolnieki, patiesībā tikai otrais stāsts ir par azerbaidžāņiem. Pirmā stāsta norises vieta nav nosakāma, bet bērnu vārdi noteikti nav azerbaidžāņu. Stāstam norises vieta jau arī nav būtiska, te vairāk ir par tēva un dēla attiecībām. Autoram tēli ir izdevušies visai reālistiski, viņos nav nekāda patosa vai pašnāvnieciskas tendences uz varonību vai Ļeņina slavināšna. Bērni kā bērni – izkaujas, salīgst mieru, viens otru apved ap stūri. Lasās apbrīnojami ātri, un stāsti ir kvalitatīvi.

Labi stāstiņi sociālisma garā. Autors rakstīt māk un dara to ar entuziasmu. Bērni viņiem ir izdevušies diezgan reālistiski, labi nodots tas, kā viņi nesaprot pieaugušo pasauli, izdara interesantus secinājumus un, protams, kaujas pēc stundām. Lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk grāmatas par padomju laiku bērnību, tad, iespējams, ir vērts izlasīt.

Astoņdesmit dienās ap zemeslodi by Žils Verns

Astoņdesmit dienās ap zemeslodi

Katram, kuram bērnībā ir nācies piedzīvot PSRS laikus, Žils Verns ir bijis neizbēgama brīvlaika sastāvdaļa. Pat, ja tu nelasīji grāmatas, tu skatījies filmas vai multenes, kas bāzētas uz šī autora grāmatām. Tā bija arī man. Šo grāmatu izlasīju salīdzinoši vēlu, jo ciema bibliotēkā viņa nebija pieejama. Teorētiski viņa skaitījās, bet kāds gudrinieks viņu bija pieturējis pie sevis kādus desmit gadus. Tāpēc man par šo gadu bija izveidojies priekšstats, kas radās no multenes.

Fileass Fogs ir tipisks angļu džentlmenis, kura dienas kārtība ir apskaužama. Viņš ir precīzs kā hronometrs, un dzīve viņam ir saplānota līdz kapa malai. Mošanās noteiktā laika, tad brokastis un pusdienas klubā, vista spēle un došanās mājās. Tāda pati punktualitāte tiek prasīta no viņa sulaiņa. Daži neiztur, bet Āķim šāds punktuāls saimnieks šķiet Dieva dāvana. Taču vienā dienā Foga kungs noslēdz derības ar reformatoru kluba biedriem, ka apbrauks ap zemeslodi astoņdesmit dienās. Teorētiski tas ir iespējams, bet praksē tas var izrādīties diezgan grūts uzdevums. Par labu lietai nenāk arī fakts, ka Fileass tiek turēts aizdomās par kādas britu bankas aplaupīšanu, un viņam pa pēdām seko slepenpolicists Fikss.

Arī šajā grāmatā galvenais nav cilvēka iekšējā pasaule un tēla izaugsme. Te galvenais ir tehnoloģiskie sasniegumi un cilvēka domas uzvara pār dabu. Zeme ir sarukusi līdz ar transporta attīstību, reiz milzīgie attālumi ir sarukuši. Jūrās kuģo tvaikoņi, kontinenti savienoti ar dzelzceļiem, un nekas neliedz zemi apceļot brīnumainos ātrumos. Autora varoņi izmanto visus šos tehnoloģiju sasniegumus savā ceļojumā. Papildus lasītājs var uzzināt visu par vietām, kurām garām brauc ceļotāji. Ceļojums pāri ASV lielākoties ir apdzīvotu vietu uzskaitījums, kas vietām tiek pārtraukts ar pāris piedzīvojumiem. Bērnībā nemaz nebiju pievērsis uzmanību, ka te atrodamas pāris lapaspuses, kas veltītas tikai mormoņu vēsturei.

Paši varoņi atstāj sekojošu iespaidu: Fileass cilvēks – automāts, kas kā īsts angļu džentlmenis neizrāda nekādas emocijas, ne par ko neuztraucas, un ceļojums viņam ir tikai pasākums, kurāpierādīt acīmredzamo. Zemeslodei var apbraukt apkārt pa 80 dienām. Āķis – Fileasa sulainis, kas neizceļas ar īpašām prāta spējām, tāds lētticīgs franču lauķis. Viņu vienīgo interesē vietas, kurām tiek braukts cauri. Tas, protams, rada papildus nepatikšanas un piedzīvojumus. Sulaiņa tēls jau vispār ir Verna klasisks paņēmiens kā atdzīvināt grāmatas stāstījumu. Fikss – stāsta maitasgabals, kura motivators ir nauda. Nav jau tā, ka pret Fogu viņam būtu personīgs naids, viņš patiešām to uzskata par zagli un blēdi. Fiksa uzdevums ir bāzt sprunguļus Fileasa pasākuma riteņos, piedot ceļojumam neparedzamību un grūtības. Auda – izglābta sieviete, kas visu grāmatu apbrīno savu glābēju Fogu. Labi tehniski viņu izglāba Āķis un Fogs, bet tā kā džentelmenis te ir Fogs, tad Āķis var stāvēt pie ratiem.

Beigas, šķiet, zina visi, ja brauc uz austrumiem, tad beigās salasīsi veselu dienu. Tīrais brīnums, ka Fogs nebija ierēķinājis šo lietu savā plānā. Domāju, ka savulaik šāds risinājums bija izcils jauno pasaules uztveri pasvītrojošs elements. Tīri labs lasāmais arī šodien, daudzās vietās man nācies būt pašam, un ir interesanti lasīt, kādas tās izskatījušās agrāk. Tagad esmu pārsteigts, cik patiesībā grāmata ir sausa salīdzinot ar bērnības atmiņām. Acīmredzot bērna prāts spēj uzburt daudz ko vairāk nekā uzrakstīts grāmatās. Lieku 7 no 10 ballēm.

40 meklētāji by Sergejs Goļicins

40 meklētāji

Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas misijā. Šoreiz izvēlējos grāmatu pēc tās plānuma, negribējās neko biezu un garu. Cik atminējos, bērnībā šo grāmatu neesmu lasījis.

Kāds Maskavas bērnu ārsts, negribēdams savam dēlam traucēt sagatavošanos augstskolā, nolemj vasaru pavadīt Zolotoborskā. Viņa komunālā dzīvokļa kaimiņš ar iesauku Maikstīte uzzinājis, kur dakteris grasās pavadīt savu atvaļinājumu, atklāj senu noslēpumu. Viņš pēckara gados Ļubecā esot redzējis kādu interesantu glezn,u uz kuras autora vārda vietā esot uzrakstīts “Es nevaru pat parakstīties”. Dakteri šis noslēpums saintriģē, un viņš nolemj vasarā izpildīt trīs uzdevumus: savākt vietējo minerālu kolekciju dēlam Mišam, savārīt zapti ziemai un atrast noslēpumaino gleznu.

Grāmata ir orientēta uz padomjlaiku pusaudžiem. Centrālais temats ir pionieru piedzīvojumi, kuri palīdz dakterim meklēt šo gleznu. Pionieri visi ir bērni ap divpadsmit gadiem, un jāatzīst, ka autoram bērnu bara atainošana ir izdevusies visai labi. Bērni neturas nekādos rāmjos un ir idejas pārņemti, tādēļ sanāk dažādi pārpratumi gan ar miliciju, gan pionieru vadītāju. Lai sevis izceltu no pārējiem, viņi sevi identificē ar meklētājiem, tie, kas nemeklē, ir mīkstmieši. Tā, ka ar piedzīvojumu daļu te viss ir kārtībā.

Ideoloģiskajā daļā, kā nu padomju laiku grāmatā bez tās, centrālā ideja ir sociālisma pārākums. Noslēpumainais mākslinieks, izrādās, ir bijis dzimtcilvēks, un bijis pilnībā pakļauts sava muižkunga kaprīzēm. Buržuji un tirgoņi tajos laikos ir rausuši bagātības un dzīvojuši pilīs. Tagad gan viss kārtībā – viss pienākas darbaļaudīm, pilīs iekārtotas skolas un muzeji. Buržuju laiki interesē tikai kā novadpētniecības objekts.

Grāmatas tēli ir visnotaļ vispārīgi, un nevarētu teikt, ka te būtu novērojama kāda attīstība. Stāstītājs dakteris, kā ir pusmūža cilvēks ar visai ierobežotu skatu uz dzīvi, tā arī paliek, nepraktisks tipiņš ar problēmām izdarīt loģiskus secinājumus. Viņa dēls Miša izgudroja meklētāja ideju, ir tikai tādēļ, lai parādītu lasītājiem, ka ir jāmācās. Meita Soņa laiku pa laikam noklīst un rada kārtējos piedzīvojumus. Vecie meklētāji (novadpētnieki Ļubecā) arī ir tādi panaivi entuziasti, kas neredz neko daudz tālāk par savu degungalu. Toties visi kā viens ir sirsnīgi un labi cilvēki. Pārējie 30 ar kapeikām pionieri atšķiras tikai ar vārdiem un nedarbiem.

Kopumā grāmata ir jauks stāstiņš par idealizētu padomju bērnību, kur bērni dodas pārgājienos, brauc uz Maskavu, pārēdas saldējumus un laiku pa laikam atmin kādus noslēpumus. Kaut kas ļoti līdzīgs Zentas Ērgles darbiem. Pie reizes tiek ieaudzināts tas, cik labi ir tagad dzīvot, un ka būt pionierim ir ļoti labi.

Lieku 5 no 10 ballēm. Mūsdienu bērnam būtu visnotaļ grūti izprast tā laika reālijas un vēsturisko kontekstu. Varētu šķist dīvains komunālā dzīvokļa princips, gulēšana skolas sporta zālē uz salmiem. Lasīt var, taču diez vai ir īpaša jēga, ja vien neinteresē piecdesmito gadu bērnu un pusaudžu grāmatas.

%d bloggers like this: