Navigate / search

The Monstrumologist (The Monstrumologist #1) by Rick Yancey

Монстролог (The Monstrumologist #1)

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, iepriekšējā izlasījās negaidīti ātri, kindles nebija līdzi, bet vilcienā tās četrdesmit minūtes kaut kas ir jādara, nevar jau visu laiku blenzt ārā pa logu. Iegāju grāmatu veikalā Polaris un ieraudzīju grāmatu, uz kuras vāka attēlots antropofāgs. Kaut ko tādu sen nebiju redzējis, tādēļ papētīju grāmatu sīkāk. Cik nopratu, autors ir dikti slavens ar sēriju Piektais vilnis, pēc kuras uzņemta filma. Man, kā kino apdalītam cilvēkam, tas neko daudz neizteica. Tad pieslēdzās pārdevējs – konsultants, kurš zvērēja, ka pirmā esot ļoti laba. Beigu beigās paņēmu visas četras.

Jaunajā Jeruzalemē Harringtonleinas 425. Namā notiek dīvainas lietas. Naktī to apmeklē dīvaini cilvēki ar dīvainām kravām. Ar ko īsti nodarbojas nama saimnieks, nevienam nav zināms. Ja nu tikai pašam nama īpašniekam doktoram Pellinoram Vortropam un viņa jaunajam asistentam Vilam Henrijam. Kādu nakti pie namdurvīm piebrauc rati, tajos atrodas monstrs, kura rīklē iestrēdzis jaunas sievietes ķermenis. Monstrs izrādās antropofāgs, afrikāņu briesmonis cilvēkēdājs. Taču kādi vēji to atpūtuši uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tas vēl ir jānoskaidro.

Šo grāmatu ierindo pie jauniešu literatūras, negribu būt pārāk sīkumains, bet sacīšu, ka šis iedalījums skaitās tikai ņemot vērā ES likumdošanu, pēc kuras cilvēks ir jaunietis līdz 35 gadiem. Šis ir ļoti nopietns šausmu stāsts, kurā ne tikai monstriem ir lemts būt par tādiem. Vils Henrijs savos divpadsmit gados ir pieredzējis daudz ko – savu vecāku nāvi, un Pellinora pētījumi nav priekš cilvēka ar vājiem nerviem. Taču doktors ir viss, kas viņam ir. Tas nekas, ka doktors ir monstrologs, un viņa raksturs nav no tiem vienkāršākajiem. Pellinors dzīvo tikai zinātnes dēļ, katrs atklājums pats par sevi ir pietiekami nozīmīgs, lai tā dēļ būtu vērts upurēt dzīvību vai dzīvības. Tikai atsakoties no cilvēcības daļas var kļūt par īstu amata pratēju. Vilam nākas ēst sūro monstrologa maizi jau no bērnu dienām.

Ja doktors iet medīt antropofāgus, kuri var saraut pieaugušu cilvēku gabalos, skaidra lieta, ka Vilam ir jānāk līdzi, jo kā gan citādi viņš mācīsies. Reizēm Vilam doktors Pellinors pats šķiet kā monstrs, kurā nav atlicis nekā cilvēcīga. Taču tas ir tikai līdz brīdim līdz viņš sastop patiesu sava amata pratēju. Šis cilvēks, kurš skaitās pasaulē labākais antropofāgu mednieks. Šis Kerns spēj pacelt latiņu vēl augstāk, viņš vadās tikai pēc mirkļa izdevīguma un izsmej jebkādus spriedumus par morāli. Galvenais ir izdzīvot un uzvarēt, viss pārējais ir maznozīmīgi.

Galvenais stāstītājs ir Vils Henrijs, jo autors jau ir tikai publicējis viņa pierakstus, kas atrasti pēc Vila nāves. Cik jauks veids, kā likt lasītājam noticēt notikušā realitātei. Jo kurš gan var zināt, kas noticis deviņpadsmitajā gadsimtā, varbūt tiešām antropofāgi ir tikpat reāli kā pigmeju ikgadējie kari ar dzērvēm. Vilam monstru eksistence ir fakts, un cik var noprast, viņa dzīvē ir daudz nopietnākas lietas, kuras viņu satrauc. Piemēram, vecāku zaudēšana ugunsgrēkā un ģimenes mīlestības trūkums. Doktors viņu uztver kā darbarīku, kurš ir parocīgs lietu pienešanai, ēst gatavošanai un mājas tīrīšanai. Taču tā kā neviena cita viņam nav, tad viņš cenšas doktora rīcības motīvus izprast.

Kā jau visos labos šausmu stāstos, arī šajā tiek parādīts, ka monstri ir tikai relatīvs jēdziens, ar ko mēs apzīmējam savas bailes, to kas atrodas ārpus ierastā. Antropofāgi ir cilvēkēdāji pēc savas dabas, tāds nu ir evolūcijas produkts, kurš labprāt rij dzīva cilvēka gaļu. Nav tā, ka viņiem nebūtu jūtu, tikai tās attiecas uz viņu pašu cilti. Kā saka Kerns, antropofāgs pēc būtības ne ar ko neatšķiras no jebkura cita parazīta, viņš ir evolucionējis noteiktā nišā, un viņa daba tādēļ nemaz nav nosodāma. Tas ir tikai vēl viens no tiem radījumiem, par kuriem mēs neko negribam zināt, jo viņš izskatas pārāk līdzīgs mums un tādēļ mūs satrauc. Neizpaliek arī morāle, kad mēs redzam, kas ir īstenie monstri, cilvēki, kuri aiz auksta aprēķina, naudas vai varas dēļ ir gatavi uz visu.

Īsumā ļoti labs šausmu stāsts, kurā autors neaprobežojas tikai ar monstru medīšanu vien. Bet liek lasītājam atbildēt sev uz jautājumu, kas ir monstrs, iedziļināties ētikas un morāles jautājumos, izvilkt ārā savas slēptās bailes un nobāzt tās atpakaļ. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti ir vērts izlasīt.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

DG_TRAKIE VECHI

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky

Atlas of Remote islands

Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

FullSizeRender (2)

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

FullSizeRender (1)

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.

The Bazaar of Bad Dreams by Stephen King

The Bazaar of Bad Dreams

Stīvens Kingam kā biezu grāmatu autoram nav nekādas vainas, taču, manuprāt, viņa īstais talants parādās stāstos. Tur viņš paspēj visu izveidot tēlu, ieskicēt apkārtni un pasniegt pavisam savdabīgu skatījumu uz pasauli vai notikumu. Tādēļ es cenšos, un līdz šim man ir sanācis izlasīt katru šī autora stāstu krājumu. Es arī neskrienu vilcienam pa priekšu un nemeklēju autora stāstus to iznākšanas brīdī, bet paciešos līdz tie tiek apkopoti krājumā.

Pavisam šeit atrodami veseli divdesmit stāsti. Savā kvalitātē tie ir no pavisam sadzīviskiem stāstiem līdz pavisam šausmīgiem šausmu stāstiem. Autors lasītāju brīdina, ka dažiem no šiem stāstiem ir zobi, un pēc to izlasīšanas rētas var palikt uz visu mūžu, tāpēc ļoti uzmanīgi.

Mile 81 – biju jau lasījis agrāk un par šo īso grāmatiņu ir atrodama atsauksme manā blogā. Tipisks Kinga gabals, par dažām īpašām vietām un lietām, kuras atrodamas reizē nomaļā vietā un tai pat laikā visu acu priekšā. Tur var notikt visneiedomājamākās lietas, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Tās ir kā purva akači ievelk sevī un nelaiž vairs vaļā. 7 no 10 ballēm.

Premium Harmony – reizēm cilvēkam pietiek ieskriet veikalā pēc rotaļu bumbas, lai izmainītos visa viņa dzīvi. Šis ir no tiem stāstiem, kurus es saucu par sadzīves stāstiem. Te īsti nav nekādu šausmu, parasta ikdiena, kas pasaulē notiek daudzas reizes dienās. Šī stāsta varonim lielā dzīves loterija ir izvilkusi šādu lozi. No vienas puses zaudējums, no otras puses ieguvums. Ak, jā, Premium Harmony ir lētas cigaretes. 6 no 10 ballēm, no autora biju gaidījis nedaudz lielāku vērienu.

Batman and Robin Have an Altercation – arī šis ir sadzīves stāsts. Dēls katru nedēļu pusdienās ved savu ar Alcheimera slimību sirgstošo tēvu. Viņiem dzīvēs ir gājis visādi, vecais lēnām zaudē saikni ar realitāti, taču šis brauciens atšķiras, tēvs negaidīti atceras kādus Helovīnus, kuros kopā ar dēlu kā Betmens un Robins gājuši pie kaimiņiem. Vēl jo vairāk izrādās, ka vecajā vītā Betmena gars nemaz nav miris. 8 no 10 ballēm.

The Dune – šis ir īstais Kinga stāsts, vecs kongresmenis jau gadiem apmeklē kādu kāpu, šī kāpa ir kaut kas īpašs. Lēnā garā mums tiek pavēstīts viss par vīra dzīvi, un tas, ko viņš redzējis, kā arī tas, kādēļ kāpa viņu pievelk. Ticiet man, ja jums kaut kur būtu noslēpta šāda kāpa, arī jūs kļūtu nedaudz šausmīgā veidā atkarīgi no tās. Tviteris tam ir pierādījums, ka cilvēka daba ir tieši tāda. 10 no 10 ballēm.

Bad Little Kid – arī šis ir īsts autora meistarstiķis. Kā būtu, ja būtu bērns, kurš jau pēc savas dabas ir ļauns. Šāds mazais smurgulis darīs visu, lai sagādātu citiem ciešanas un, ja vajadzēs, arī nāvi. Mazā rižika ar propellercepuri tēls ir vienkārši perfekts, tāpat kā uz nāvi notiesātā skolotāja tēls. Vai tas, ko autors mums vēsta, ir patiesība vai tikai trakā murgi, mēs nekad neuzzināsim, un tas ir pats labākais. 10 no 10 ballēm.

A Death – tāds pabaiss stāsts par kādu slepkavu, īsti nevar saprast, vai šis cilvēks ir vainīga vai nav, taču vietējo iedzīvotāju verdikts ir skaidrs – jāpakar. Labs beigu pavērsiens. 8 no 10 ballēm.

The Bone Church – poēma par pavisam vecu un jau sen nedzirdētu lietu ziloņu kapsētu! Īsts piedzīvojums, mistika un vājprāts. Varbūt vienkārši izdomājums, džungļos jau notiek dīvainas lietas. Viena no retajām poēmām, ka man ne tikai patika, bet kuru arī sapratu. 9 no 10 ballēm.

Morality – dzīvot bezgrēcīgi nav nekāds joks, visi, kas lasījuši biezo melno grāmatu, zina – grēka alga ir nāve. Taču stāsta varonei tiek piedāvāts pagrēkot un kļūt bagātai, viņas dzīve pilnībā izmainās. It kā sadzīves gabals, tomēr ir atrodams šis tas šausmīgs, mēs jau paši nemaz īsti reizēm nezinām, kas mūsos patiesībā iekšā slēpjas. Un reizēm ir jābūt dikti uzmanīgam, lai savu alternatīvo Es neizlaistu tautās. 8 no 10 ballēm.

Afterlife – cilvēks nomirst, bet kas ar viņu notiek pēc tam? Kingam ir interesanta vīzija par pēcnāves dzīvi. Šādu ideju man līdz šim nebija nācies lasīt, gan jau, ka nav unikāla, bet izlasīšanas vērta. 9 no 10 ballēm.

Ur – stāsts par rozā Kindle, paralēlajiem Visumiem un Torni. Atzīšos, es nudien gribēt sev tādu lasīkli kā grāmatas varonim. Esmu jau apskatījis blogā. 8 no 10 ballēm.

Herman Wouk Is Still Alive  – un atkal sadzīves gabals, par tiem, kas dzīvei redz jēgu vēl dziļā vecumā un tādiem, kuriem šķiet, ka dzīves beigas ir pienākušas jau nesasniedzot trīsdesmit. Uzrakstīts jau meistarīgi, un ir šausmu elements (tie kas nevar piedot bērnu nogalināšanu, tiem stāsts nepatiks)  9 no 10 ballēm.

Under the Weather – klasisks stāsts par vēlmi norobežoties no patiesības, ja cilvēks labi grib, viņš var apmuļķot ne tikai citus, bet arī sevi. Nedaudz pabaiss un neracionāls, bet cilvēkiem ja aizbrauc jumts gadās visādi. 9 no 10 ballēm.

Blockade Billy – sākumā domāju nemaz šo stāstu nelasīt, jo neko nejēdzu no beisbola, taču autors mani ievadvārdos pārliecināja, nevajag baidīties no tā, ko nesaprot, tas ir tikai fons. Billijs ir īsts beisbola superzvaigzne, un nemaz nevar saprast, kādēļ šausmu stāstu izlase iekļauts šis stāsts. Jā, Kings labi raksta par beisbolu, pat ja lasītājs no tā neko nesaprot. Ir vērts izlasīt līdz beigām. 9 no 10 ballēm.

Mister Yummy – pansionāts, kura iemītnieki lēnā garā gaida savu Nāvi. Kad cilvēkam pienāk viņa pēdējā stundiņa, viņš šo parādību nudien nepalaidīs garām. Smuki jau uzrakstīts, taču no tiem stāstiem, kas ātri aizmirsīsies. 7 no 10 ballēm.

Tommy – poēma, bet man nepatika. 5 no 10 ballēm.

The Little Green God of Agony – šis atkal ir tipisks Kinga stāsts. Par ceļu uz izveseļošanos no pacienta un viņa fizeoterapeites viedokļa. Vienam šķiet, ka šis dara visu iespējamo, bet otrai, ka pacients ir vārgulis un sliņķis. Labi, ka vismaz miljardieris. Taču varbūt taisnība nav nedz vienam, nedz otram. 10 no 10 ballēm.

That Bus Is Another World – stāsts patiks visiem tiem, kuri reizēm vilcienā sēž un blenž uz citiem pasažieriem (vai arī uz cilvēkiem, kas atrodas blakus braucošajā mašīnā) domājot par to, kādas ir viņu dzīves. 9 no 10 ballēm

Obits – labākais stāsts visā grāmatā. Kā tas būtu, ja tu uzraksti par kādu nekrologu dzīvam esot un viņš nomirst. Dzeltenās preses žurnālistam tā ir īsta ādere, bet arī nopietna atbildība. Viņš var uzrakstīt nāves spriedumu vienalga kādam cilvēkam, bet ko ar šādām spējām iesākt reālā dzīvē? 10 no 10 ballēm.

Drunken Fireworks – šis ir humoristisks un ironisks stāsts par kaimiņiem. Kaimiņi dzīvo mierīgi līdz kādā Pateicības dienā nesākas sacensība, kuram ir labāka uguņošana. Iespaidīgi atklāj cilvēku dabu. 9 no 10 ballēm.

Summer Thunder – distopisks postapokaliptisks stāsts. Ne visi pārdzīvoja pirmo kodoltriecienu, taču arī tie, kuri izdzīvoja, ir nolemti. Radiāciju ar aci neredzēsi un par saslimšanu uzzināsi tikai tad, kad sāksi vemt asinis. Aiziet no šādas pasaules var dažādos veidos. 10 no 10 ballēm.

8 no 10 ballēm, ja esi Kinga daiļrades cienītājs, tad uz lasīšanu nebūs jāmudina. Taču, ja arī neesi, tad droši ķeries klāt, ne visi stāsti būs ideāli un aizraujoši, taču priekš katra gaumes te pa kādam atradīsies, un kas zina, iespējams, arī nobīsies.

Trigger Warning: Short Fictions and Disturbances by Neil Gaiman

Trigger Warning

Beidzot ir iznācies Neil Gaiman trešais stāstu krājums. Par šo notikumu es acīmredzot biju tādā sajūsmā, ka nopirku uz kindles viņa grāmatu veselas divas reizes. Kā man tas gadījās, nesaprotu joprojām, bet nu par vienu naudu es atpakaļ dabūju. Nokārtojis finansiālās lietas varēju ķerties pie lasīšanas.

Autors ir diezgan pacenties, lai atvieglotu apskatniekiem savu darbu recenzēšanu. Viņš to izdara pats ievadā, kur nedaudz pastāsta par katra stāsta rašanās apstākļiem, domām, kuras pamudinājušas uz rakstīšanu un citiem interesantiem sīkumiem. Pēc tik detalizēta apraksta lasītājam atliek vien izvēlēties tos stāstus, kuri viņam patikuši un censties aizmirst tos, kuri nav patikuši. Viss ir pavisam vienkārši. Ak jā, pirms sāk lasīt grāmatu vajag atcerēties, ka autoram patīk lasītāju nobaidīt. Cilvēkam ar bagātu iztēli un pavāju nervu sistēmu, iespējams, var rasties neliela paranoja uz kādu laiku. Es te pieminēšu tikai tos stāstus, kuri man patika.

The Truth Is a Cave in the Black Mountains”– tipisks Gaimana darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā. Mācība – neskati vīru no cepures.

Click-Clack the Rattlebag” – par to, ka visšausmīgākās lietas notiek tieši tad, kad tu viņas vismazāk gaidi. Monstri ne vienmēr staigā pa pasauli lieliem atņirgtiem zobiem un lien ārā no skapjiem. Svešā vietā monstrs var būt jebkas. Piedevām tiek izskaidrots arī dīvaino trokšņu, čīkstēšanu un grabēšanu cēlonis mājā tad, kad esam palikuši vieni paši.

Black Dog” – „Amerikāņu dievu” cienītājiem noteikti jāizlasa. Uzzinām vēl vienu nelielu Shadow piedzīvojumu Britu salās. Tur, izrādās, ir vēl palikušas pāris vietas un tempļi no aizlaikiem, cilvēki ar interesantām spējām un vecie dievi. Ja gribat uzzināt, kā Bast no senās Ēģiptes var nokļūt mūsdienu Lielbritānijā, noteikti izlasiet. Un tie akmens žogi laukmalēs, man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tur ne viss ir tīrs. Ļoti patika, pilnībā atbilst manam mistiskajai pasaules uztverei.

The Sleeper and the Spindle” – šo var dabūt arī atsevišķā smukā grāmatā, ar bildēm. Un pēc stāsta izlasīšanas noteikti viņu arī dabūšu. Guļošās princeses problēma no nestandarta aspekta. Var teikt, Sniegbaltītes stāsta turpinājums. Ļoti laba alternatīvā pasaka.

Feminine Endings” – par stalkošanu visaugstākajā pakāpē. Nekad nevar zināt, vai kāds uz kuru tu paskaties, pēc tam nepaskatās uz tevi. Bet nevis garāmejot, bet tā nopietni savācot visas tavas internetā izmētātās informācijas drumslas. Diezgan pabaiss un tumšs stāsts, par slepenajiem pielūdzējiem, kas savu pielūgsmes subjektu pazīst daudz labāk kā viņi sevi pašu.

The Man Who Forgot Ray Bradbury” – brīnišķīgs stāsts par Reja Bredberija daiļradi. Perfekti uzrakstīts, es savulaik esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem, bet šis stāsts, neskatoties uz ierobežoto apjomu, tik labi uzspieda uz manām atmiņām, ka es lielu daļu no lasītā atcerējos. Tagad es noteikti nekad vairs neaizmirsīšu Reju Bredberiju.

Arī pārējie stāsti, manuprāt, nav zemē metami, izņemot viņa poēmas, tās manam prātam īsti nekad nav bijušas izprotamas. Bet tās jau ir manas personiskās attiecības ar dzeju, ne autora problēma. Kopumā ļoti labs stāstu krājums, kurā katrs fantāzijas cienītājs atradīs ko sev piemērotu. Daļa stāstu jau ir publicēti citos krājumos, un tādēļ īstam autora daiļrades cienītājam te neatradīsies pārāk daudz jaunu stāstu. Lieku 9 no 10 ballēm par jauko ceļojumu tumšās fantāzijas pasaulē.

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

crucifixion of Matthew Lovat

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

Mirdzums by Stīvens Kings

Mirdzums

Stīvens Kings nu jau vismaz padsmit gadus ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. No viņa darbiem nelasīti ir palikuši tikai pāris. Viņš arī viens no tiem retajiem autoriem, kura darbu pārlasīšanai es varu atrast laiku. Kad uzzināju, ka „Mirdzums” ir izdots latviešu valodā, tas bija pietiekams motivators izlasīt grāmatu vēlreiz.

Džeks Toranss izbijis skolotājs, izbijis daudzsološs jaunais rakstnieks, meklē darbu, kas ļautu uzturēt ģimeni. Viņam ir bijušas problēmas ar alkoholu, raksturīga nesavaldība, tas nebūt nav nodrošinājis vieglu dzīvi. Tomēr tagad, kad viņš ir dabūjis darbu viesnīcā „Overlook” par ziemas uzraugu, šķiet, visas nelaimes reiz būs beigušās. Viņš varēs pavadīt visu ziemu kopā ar savu piecgadīgo dēlu Deniju un sievu Vendiju. Tomēr viesnīca nav tikai ziemas snaudā iemigusi ēka, tajā mīt kaut kas vairāk. Un Tas nebūt nav labvēlīgi noskaņots.

Šī grāmata ir viena no tām, kura atnesa Kingam atpazīstamību, un te izmantoto sižeta struktūru mēs viņa darbos sastapsim bieži. Nevainīgs sākums ar laimīgu vai gandrīz laimīgu ģimeni. Jā, ir kaut kādas problēmas, bet nekas traks, grūtākajam jau visi ir tikuši garām. Tomēr pasaulē nenotiek tikai labas lietas, un nav tā, ka ar labiem cilvēkiem sliktas lietas iet secen. Ģimene tiek nometināta izolētā vietā tā, ka neviens nevar aizmukt un ļaut cilvēku raksturiem iznākt uz āru.

Denijs ir mazs puišelis, kuram piemīt telepātija un spēja ieskatīties nākotnē. Spējas, ko viesnīcas pavārs Holorans, sauc pa Mirdzumu.  Uzzinot par tēva jauno darbu viņam nākotne neizskatās diez ko cerīga. Bet bērns ir bērns, viņu jau neviens neklausīsies un nākas vien doties līdzi. Skats uz notikumiem lielākoties tiek pasniegta no Džeka un Denija skatupunkta. Denijs ir par mazu, lai visu notiekošo pilnībā saprastu, bet to, ka nekas labs tas nav, viņš nojauš. Toties viņš ir ļoti vajadzīgs viesnīcai, jo puisēna mirdzums ļautu tai atdzīvoties pa īstam.

Džeks ir stadijā, kad viņš vairs savu rīcību nespēj objektīvi uztvert. Tā vietā, lai labotos un sevi ierobežotu, viņš arvien vairāk cenšas izskaidrot sev, kādēļ tā darīt ir pareizi. Protama, lieta, ka viesnīca to nekavējas izmantot sev par labu. Tai pat laikā autors diezgan labi atsedz tēva un dēla attiecību raksturu. Džekā ir diezgan daudz tāda, kas ļauj ar sevi identificēties, vismaz daļēji.

Arī viesnīca nav vienkārša māja, viņai ir savi plāni. Šī vietas un cilvēku mijiedarbība ir galvenais, kas piedod grāmatai realitātes sajūtu. Cik mums pašiem nav nācies iekulties kādā pamestā mājā un sajusties neērti, bet kā mēs justos, ja mēs varētu redzēt visus tajā nomirušos cilvēkus? Viesnīcās notiek daudzas lietas, un ļaunums tajā uzkrājas.

Kādēļ man patīk autora grāmatas? Tādēļ, ka šeit sastopamie personāži ir neatšķirami no dzīviem cilvēkiem. Mēs uzzinām visu par viņu motīviem, viņu raksturu izveidojošajiem notikumiem un uzskatiem par dzīvi. Kinga varoņiem ir tendence iespiesties atmiņā un kādus mēnesi tur padzīvot, laiku pa laikam likt par sevi atcerēties un domāt par dažādiem alternatīviem scenārijiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, bet ne pati labākā no Kinga darbiem. Tur nu „Tumšā torņa” ciklam manā prātā nekas blakus nestāv.  Viens no iemesliem, kādēļ grāmatu pārlasīju ir tas, ka rudenī mēs varēsim uzzināt, kas notika ar Deniju pēc viesnīcas. Stīvens Kings plāno izdot grāmatu ar nosaukumu „Doctor Sleep”, kurā galvenais varonis būs Denijs.

Кладбищенские истории by Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Кладбищенские истории

Šī grāmata mani ieinteresēja ar savu nosaukumu un autoru. Akuņinu līdz šim lasījis nebiju, zinu, ka viņš specializējas kriminālromānos un tiek uzskatīts par ļoti labu rakstnieku. Mani jau vairākkārt cilvēki ir centušies pievērst viņa grāmatu lasīšanai, tomēr līdz šim man bija veiksmīgi izdevies laist šos padomus gar ausīm.

Izrādās, autoram ir tāds neliels hobijs – viņu interesē vecas kapsētas. Tādas, kurās aktīva apglabāšana vairs nenotiek. Tādas, kuras vēl nav iznīcinātas, jo tur guļ ievērojamas personības, kurām vēl ir apmeklētāji. Viņš vairās no kapsētām, kurām pie žogiem stāv katafalku rindas ar jaunajiem klientiem. Grāmata sastāv no divpadsmit stāstiem par sešām kapsētām. Sākumā autors iepazīstina ar kapsētu, kas viņam liekas saistoša. Pastāsta par tās vēsturi, slavenākajiem un interesantākajiem nelaiķiem. Pēc tam seko neliels stāsts, kura sižets piesaistīts šai kapsētai. Parasti tas ir kāds no nelaiķiem, kuru autors garāmejot pieminējis jau sākumā. Stāstiņi nav gari, bet, manuprāt, interesanti.

Grāmatas autoram ir dotības nodot lasītājam vietas sajūtu, izmantojot savus aprakstus. Viņa kapsētu apraksti ir ļoti reālistiski, un ir diezgan viegli aizmirst, ka tu pats tur nemaz neesi bijis. Lasot pat aizdomājos, vai kādā nākotnes ceļojumā neveltīt laiku apmeklējot kādu kapsētu, nopētīt kādu slavenu cilvēku kapu monumentus. Varbūt pēc tam izlasīt, ka patiesībā viņi nemaz tur nav apbedīti utt. Varētu būt interesanti. Viens gan ir skaidrs, ja ar tādu lietu vēlies nodarboties, tad iepriekš jāsavāc informācija vai arī jāatrod labs gids.

Stāstiņu daļa ir ne mazāk interesanta, tā ieskicē dažādus laikmetus dažādās zemeslodes vietās. Stāstu varoņi ir gan mūsdienu kapu aplaupītāji, gan aizpērnā gadsimta augstmaņi. Ir iesaistītas gan reālas personas, gan izdomātas. Man favorīts ir Haigeitas kapsētas stāsts “Материя первична” par Kārli Marksu un pēcnāves materiālismu. Ir grūti būt vampīram materiālistam, sevišķi, ja līdz ar komunisma izzušanu īstas materiālistu asinis ir kļuvis par deficītu. Arī ar Père Lachaise saistītais stāsts “Дай мне поцеловать твои уста“ nebija zemē metams. Te ir kapu aplaupītājs un Oskars Vailds, un Vailda gredzens. Reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgam ar gredzenu zagšanu un pirkstā maukšanu.

“Хэппи-энд” gan nav tieši piesaistīts nevienai kapsētai, autors vairāk koncentrējas uz mūžīgās dzīves problēmām. Cik ilgi cilvēks ar teorētiski neierobežotu mūžu un ļoti labu atmiņu būtu gatavs dzīvot. Simts vai divsimt gadus? Un ko darīt pēc tam, kad vairs nav nekā jauna ko darīt?

Skaidra ir viena lieta, šis rakstnieks tiešām māk rakstīt, izveidot savus tēlus un vidi, kurā tie darbojas. Šķiet, ka viņa grāmatas tiks pievienotas izlasāmo sarakstam. Ja viņa romāni ir tikpat labi kā šie stāstiņi, tad viņu tiešām būs vērts izlasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Halloween and Other Seasons by Al Sarrantonio

Halloween and Other Seasons by Al Sarrantonio

Kārtējo reizi, kad nespēju izvēlēties ko lasīt, nolēmu pamēģināt ko jaunu. No šī autora darbiem līdz šim lasīt nācies ir tikai vienu stāstiņu – „The Cult of the Nose”, tas bija tāds savdabīgs par cilvēkiem ar knābjiem, kas izplata mēri. Tā kā stāstiņš man bija iekritis atmiņā, tad domāju, ka nebūtu slikti izlasīt vēl kaut ko. Beigu beigās apstājos pie šī stāstu krājuma.

Autors ir pazīstams kā šausmu stāstu rakstītājs, šis tas ir arī no zinātniskās fantastikas. Šis stāstu krājums ietver veselus astoņpadsmit viņa stāstiņus, kas lielākoties būtu kvalificējami kā šausmu stāsti. Pirmais, kas ienāk prātā izlasot pāris viņa stāstiņus ir – autoram reāli nepatīk bērni, viņš tos ciest nevar. Man nav ne jausmas kāds ir viņa ģimenes stāvoklis, bet šķiet, ka bērnu viņam nav. Visādi citādi, ja neņem vērā, ka lielākoties sliktas lietas atgadās ar bērniem, stāstiņi bija labi.

“Summer” – stāsts par vasaru, kas nekad nebeidzas, katru dienu kļūst arvien karstāks un karstāks, neviens nezina kādēļ. To zina tikai viens bērns. Liktu 6 no 10 ballēm, neko dižu jau tas nemāca, tikai, ka vajag būt uzmanīgam ar savām vēlmēm.

“Sleepover” – bērni pamostas dīvainā pelēkā pasaulē, kur viņi negrib neēst, ne dzert. Viņi te ir vieni paši, tomēr pēc laika parādās arī citi bērni. Skaidrs, vecāki ir atraduši veidu kā tikt no šiem sīkajiem dzīves maitātājiem vaļā. 7 no 10 ballēm.

“ Letters from camp” – vēl viens veids kā tikt vaļā no bērniem, aizsūtīt tos uz nometni, no kurienes neviens bērns neatgriežas. Manuprāt absolūta ilustrācija par bezatbildīgiem vecākiem, kas nespēj veltīt laiku bērnam augot un tad brīnās, kas sanācis. 7 no 10 ballēm.

“The return of Mad Santa” – manuprāt labākais stāsts grāmatā. Arī Salatēvs var salūzt katrus Ziemassvētkus izvadājot dāvanas. Ne pa velti viņš dzīvo Ziemeļpolā, jo neviens negrib astoņsimt gadus senas traģēdijas atkārtošanos. Tas bija tik sen, ka viss jau ir aizmirsts, bet ko darīt nabaga elfiem, kad Salatēvs pārmainās. 10 no 10 ballēm.

“Trail of the Chromium Bandits” – vesterns ar zinātniskās fantastikas piegaršu. ASV nolaidušies pāris kosmiskie bandīti, kas iznīcina mazas pilsētiņas. Tad nu kādam galaktiskajam policistam nākas ņemt lietas savās rokās un tikt ar tiem galā. 8 no 10 ballēm.

“The silly stuff” – arī no zinātniskās fantastikas. Pasaulē visu laiku notiek dīvainas lietas. Cilvēki teleportējas, līst zivju lietus, dienā kļūst tumšs. Kādam žurnālistam izdodas atrast sakarību tai visā un atrast vaininieku. Tāds ironisks stāstelis par to, ka arī citplanētiešiem nav sveša garlaicība. 8 no 10 ballēm.

“Liberty” – kāda vīra stāsts par savu draugu Zviedru, vietām bez likuma un atriebību. Labi uzrakstīts 10 no 10 ballēm.

“Dust” – interesants pasaules gala paveids. Balstīts tīri uz izteikumiem no pirmās Mozus grāmatas 2:7. 9 no 10 ballēm par inovāciju.

“ The pumpkin boy” – savāds šausmu stāsts par ziņkārīgiem puišeļiem, maniakiem un daudz ķirbjiem. 8 no 10 ballēm.

Kopumā labs lasāmais, kuru diemžēl aizēno autora problēmas ar bērniem, nezinu, ko tie viņam ir nodarījuši, bet just to var. Stāstu krājumam lieku 8 no 10 ballēm, lasās ātri un viegli.

%d bloggers like this: