Navigate / search

The King in Yellow – True Detective Edition: Tales of the Carcosa Mythos by Ambrose Bierce, Robert W. Chambers, H.P. Lovecraft

The King in Yellow - True Detective Edition

Tā kā esmu Lovkrafta mitosa fans, ir tikai normāli, ka es beidzot nolēmu izlasīt autorus, kuri ar saviem stāstiem iedvesmojuši pašu lielmeistaru. Karkosas jautājums mani nodarbināja tādēļ, ka drīzumā gaidāma Arkham Horror LCG jaunā pielikuma iznākšana, un tur varoņi dosies uz Karkosu. Gribējās saprast šīs lietas vēsturi, kas zina, varbūt tas ļautu nojaust jaunā scenārija notikumus.

Grāmātā apkopoti astoņi stāsti, kurus visus vienojot Karkosas tēma un Hastūrs. Vismaz tā tika teikts priekšvārdā. Ja grāmatu esam iegādājušies, balstoties uz anotācijā minēto, tad it kā samelots nav, bet īsti visa patiesība ar’ nav pateikta. Jā, stāstos tik tiešām ir pieminēta Karkosa, virs kuras spīd melnas zvaigznes, Hastūrs un Hali ezers, bet lielākoties tā tiek pieminēta tikai garām ejot.

Sāksim ar Ambrose Bierce stāstiem:

An inhabitant of Carcosa – par cilvēku, kurš nomiris un pats vēl to nav apjautis. Lasītājam viss ir skaidrs jau no paša sākuma, savukārt autors aizraujas ar poētiskiem ainavu aprakstiem un atminas vietu, kuras nav. No mūsdienu viedokļa visai vienkāršs un nav pat šausmīgs, ja nu vienīgi lasītājam šausmas sagādā iespēja pēkšņi attapties citā laikā. Liktu 6 no 10 ballēm. Vienīgā saistība ar Karkosas mītu pilsētas piesaukšana.

“Haita the shepherd” – par kādu aitu ganu, kurš ir pēdējais no Hastūra pielūdzējiem. Hastūrs te nav ne ļauns, ne labs, ne nesaprotams. Vienkārši vietējais elks un viss. Puisi nedaudz nomoka fantāzijas par kādu jaunu sievieti, kuru viņš laiku pa laikam sastop un kura viņam nedodas rokās. Beigu beigās viss stāsts izrādās viena vienīga alegorija, un autors beigās visu izskaidro, ja nu lasītājam pašam vēl nav dalecis. Saistība ar mītu – Hastūra piesaukšana.

Robert W. Chambers saviem stāstiem ir piegājis daudz nopietnāk, un viņa stāstus es sauktu par Karkosas mītu pamatiem, Ambrose Bierce deva tikai nosaukumus vietām un dieviem, tos pārāk neizvēršot.

“The repairer of reputations”- šis ir īstais Karkosas pamatlicējs. Kāds misters Castigne un viņa kroplais līdzzinātājs cenšas sagrābt varu pasaulē. Viņš pēc papīriem sanāk visas pasaules karalis; ir tikai viens traucēklis brālēns, kas rindā uz torņa stāv augstāk. Konspirācija ir visaptveroša, tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Galvenais varonis dzīvo pasaulē, kur ASV ir antismeītiska, melnādainie dzīvo atsevišķā valstī un eitanāzija ir atļauta. Šim stāstam piemīt īsts Lovcrafta stils, lasītājs tā arī nekad netiek skaidrībā, vai viss notika pa īstam, vai arī viss norisinājās kāda ārprātīgā galvā. 8 no 10 ballēm.

“The Mask” – par māksliniekiem un bīstamiemiem izgudrojumiem, no šī stāsta vairāk ir ietekmējušies padomju rakstnieki nekā Lovkrafts. Taču arī šim piemīt diezgan meistarīgs ikdienišķu šausmu apraksts. Mūsdienām ir daudz par naivu. 6 no 10 ballēm.

“In the court of dragon” – par kādu notikumu baznīcā un to, cik bīstami ir krist rokās dzīvajam Diebam, tāds delīrija murgs, kur īstenība un iedomas sajaukušās tā, ka nevar izšķirt, kas ir kas. 5 no 10 ballēm.

“The yellow sign” – ja saņem Dzelteno zīmi, tad zini, ka Hastūrs tevi ir iezīmējis, ko viņš vēlas, iespējams, nekad neuzzināsi, bet tavs gals ir tuvu. Tāds gotiskais šausmu stāsts, kur zombiji izseko māksliniekus un viņu modeles, tie, protams, neko nenojauš pat brīdī, kad izsekotājam pie sveiciena nokrīt pirksts. Izskaidrots nav nekas, bet toties ir atmosfēra. 7 no 10 ballēm.

“The Demoiselle D’ys” – stāsts par to, cik slikti ir apmaldīties purvā. Autors pārspēj pat sevi vietām sākot rakstīt senfranču valodā. Pats stāsts ir tipiska elfu kalna apdare, cilvēks aizet ne pa to taku un nonāk svešā vietā. 5 no 10 ballēm.

H.P. Lovecraft stāsts “The Whisperer in darkness”, lai ar aizņem pusi no grāmatas tematiski te nekā neiekļaujas, Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā araba Nekronomikona un Pankoptiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ja ir vērts ko lasīt, tad rekomendētu Čambersa “The repairer of reputations” un Lovcrafta “The Whisperer in darkness”. Grāmatas sastādītāji vienkārši ir apčakarējuši lasītāju, jo par tēmu te ir tikai viens stāsts, viss pārējais ir lapaspušu aizpildīšanai. 6 no 10 ballēm.

The Curse of the Wendigo (The Monstrumologist #2) by Rick Yancey

Vendigo

Vājuma brīdī nopirku visas četras Monstrologa sērijas grāmatas. Pirmo nesen izlasīju, bet pārējās trīs plauktos gaidīja savu kārtu. Nav jau nekāds joks lasīt par dažādiem mošķiem no divpadsmitgadīga zēna skatapunkta. Pirmā grāmata mācīja, ka dabā nekas nav šausmīgs; ir tikai plēsēji un upuri. Ja pa vidam trāpās kāds ne pārāk ar morāli apgrūtināts cilvēks, tikai tad tas kļūst šausmīgi.

Vila Henrija dienests pie Pellinora Vortropa turpinās, monstrologam ir vajadzīgs palīgs, lai gan viņš pats to nekad nebūs gatavs atzīt. Kādu dienu Pellinors uzzina, ka viņa labākais draugs un kolēģis Džons Čandlers pazudis. Tas devies meklēt jauna un līdz šim par mītu uzskatītu monstra meklējumos. Aizgājis mežonīgo indiāņu zemēs un pazudis. Indiāņi runā, ka nu viņa dvēsele piederot vendigo, un cilvēks viņā vairs nav saglabājies. Tai pat laikā Pellinora bijušais skolotājs gatavojas kam pavisam muļķīgam, viņš monstroloģijas pētījumu laukā grib iekļaut arī vampīrus un citus literārus izdomājumus. Pellinoram Vortropam ir jādara viss, lai pieliktu punktu šiem māņiem.

Šī grāmata sastāv no divām daļām – viena ir pārgājiens indiāņu zemēs pa vendigo pēdām un otra pilsētā, kur Pellinoram ir jāsastopas ar savu pagātni un cienījamiem monstrologiem. Autors šoreiz papildus atrastās dienasgrāmatas risinājumam piemet klāt neuzticamo stāstītāju un kopā rodas visnotaļ iespaidīga putra. Lasītājs pēc grāmatas aizvēršanas pārdzīvoto var traktēt daudz un dažādos veidos. Bet tas nemaina pašu grāmatas būtību.

Te atrodamas pārdomas par to, cik nopietni cilvēks var nodoties zinātnei, pasludinot to par savu mūža mīlestību un izslēdzot sevi no jebkādas sabiedriskās dzīves. Vai šāda uzupurēšanās cilvēku padara kompetentāku zinātnes lauciņā, vai tikai rada šķietamu trakā zinātnieka autoritāti šaurās aprindās? Otra tēze, kas vijas cauri grāmatai –  cik daudz cilvēks ir gatavs ziedot, lai pierādītu savu taisnību. Un beigu beigās lasītājs paliek viens pats, lai izlemtu, cik daudz ir izdomājums un cik daudz patiesība. Te nedaudz jāpaskaidro, kas ir vendigo. Tas ir radījums, kas dzīvo Amerikas mežos un nepazīst sāta sajūtu. Viņš lēkā pa koku galotnēm, noskatot upuri. Taču nekad nevar paēst, jo vairāk ēd, jo lielāks kļūst viņa bads. Ja tāda gars iemiesojas cilvēkā, tad vaļā no tā tikt ir praktiski neiespējami. Šajā grāmatā badam ir divas nozīmes – fiziskais bads, kas rodas no barības trūkuma, un zināšanu bads. Abi ir briesmīgi savās galējās izpausmēs, un reizēm ir grūti nošķirt vienu no otra.

Autors ir sevi nolēmis pārtrumpot asiņainuma ziņā un Pellionora ietiepības ziņā. Vila Henrija loma ir konstatēt acīmredzamo, viņš izdara secinājumus pa prātam lasītājam. Viņš neaizraujas ar sarežģītām teorijām, bet interpretē visu notiekošo tieši. Pellinoram ir principi un aizspriedumi, viņš jebkurai mistikai pratīs atrast loģisku izskaidrojumu. Jo īsts monstrologs taču netic māņiem, un topošajiem vendingo īstā vieta ir psihiatriskajā slimnīcā, nevis jāatrodas pieķēdētiem pie gultas sabiedrībā ar cilvēku, kurš kuru katru brīdi ir gatavs ietriekt viņam ribās sudraba dunci.

Ja pirmā grāmata bija salīdzinoši vienkāršs šausmu stāsts, tad šī ir strukturāli sarežģītāka un alegoriskāka. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām autors par daudz pinas savās alegorijās un neuzticamā stāstītāja atstāsts priekš manas gaumes visam piedeva pārlieku un nevajadzīgu noslēpumainību.

American Elsewhere by Robert Jackson Bennett

American Elsewhere by Robert Jackson Bennett

Bija tāda lieta, ka es pēc “Kāpņu pilsētas” izlasīšanas nopirku gandrīz visas Beneta grāmatas. Biju apņēmības pilns tās visas izlasīt un tā tālāk. Taču kaut kā sanāca tā, ka nekad viņām nav laika, un lasīšanas process ievilkās uz nenoteiktu laiku. Nu gan varu teikt, ka nekas daudz man vairs nav atlicis.

Dažas vietas uz pasaules ir pārāk labas, lai būtu īstas. Mona pēc tēva nāves atklāj, ka ir mantojusi māju pilsētiņā, kura nav atrodama uz kartes. Pilsētiņa saucas Vink, tā ir perfekta. Viņa sevī iekļauj amerikāņu sapni – klusas ieliņas, skaistas mājas un smaidīgus cilvēkus. Taču tā ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas ļoti, ļoti dīvainas lietas. Vink cilvēki par tām nerunā, jo tas nav labais tonis, taču rekomendē naktī ārā neiet, pa logiem neskatīties, un pat ja tev deg māja, izlikties, ka nekas nenotiek.

“… which of course is no issue in Wink, where knowing how to forget what you’ve seen is like knowing how to blink.”

Grāmatas apraksts solīja kaut ko līdzīgu Lavkrafta darbiem, un solījums piepildījās pēc pilnas programmas.  Grāmatas centrālā tēma ir par to, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Varētu teikt, ka visnotaļ novazāta, bet šad un tad autori pamanās atrast tajā ko jaunu vai vismaz izstāstīt pietiekoši interesanti. Te nu viņa ir atrodama daudzos slāņos. Pilsētiņa un tās noslēpumi. Iedzīvotāji, kuri visi ir jauki cilvēki, bet aiz dažu fasādes uz tevi noraugās īsts monstrs. Šajā stāstā bieži vien monstrs ir īsts, bet reizēm tāds var būt arī vienkāršais cilvēks. Cita dvēselē jau neielīdīsi. Par to, ka šausmīgas lietas vai notikuma definīcija ir visnotaļ stiepjams jēdziens, un pie daudz kā var pierast, ja pretī tiek saņemts kaut kas taustāms. Par to, ka zinātnieki ne vienmēr saprot savus eksperimentus un reiz var gadīties tā, ka skatoties uz kaut ko mums paskatīsies pretī un atnāks ciemos uz palikšanu.

Mona ir izbijusi policiste, kura augusi ģimenē ar māti šizofrēniķi, kura Monas bērnībā izdarīja pašnāvību, tas atstājis viņai paliekošu traumu. Uz Vink viņa dodas, lai rastu atbildes par savu māti, taču neviens neko viņai neprot pastāstīt. Nāks vien pielietot visas savas policistes prasmes, lai izdibinātu patiesību. Lieki piebilst, ka atradumi nudien nepriecē. Viņas stāsts un pilsētiņas iedzīvotāju stāsts ir arī par mātes mīlestību un pieaugšanu. Grūti to aprakstīt nedaudz nenomaitekļojot. Lai arī kāds tu nebūtu radījums, pienāk brīdis, kad tavi un Mātes uzskati vairs nesakrīt, un sākas Bērnu dumpis. Reizēm kādam šķiet, ka viņam netiek pievērsta pietiekama uzmanība un viņš cenšas tikt ievērots, reizēm Bērns zina, kā ir labāk. Vink iedzīvotāju daļai šī tēma ir ļoti aktuāla, un dzīve bez Mātes ir ne tikai pārbaudījums, bet arī jauna iespēja. Nekad vēl nebiju lasījis pusaudžu krīzes problēmas šādā rakursā.

Šāds stāsts nevar iztikt bez pietuvinātajiem un atstumtajiem, ir tādi, kuri dzīvo mājās un tādi, kuriem nākas dzīvot mežā. Skaidrs, ka atstumtajiem šāda kārtība šķiet nepieņemama, bet neko daudz jau viņi nevar padarīt. Vispār jau var, un te parādās grāmatas antagonisti, kuri uzskata, ka vecākie ir viņus apzināti nostūmuši no siles, un ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Viņu plāns un viltība pēc saviem mērogiem ir episki.

Grāmata iešūpojas lēni, pirmās pārsimts lapaspuses lasītājs var tikai nojaust notiekošā apmērus, bet tad viņš vairs netiek ārā no grāmatas līdz nav izlasījis visu līdz galam. Ja vēlies kaut ko interesantu un nestandarta, ar nedaudz šausmām, nedaudz par cilvēcību, tad silti iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

The Monstrumologist (The Monstrumologist #1) by Rick Yancey

Монстролог (The Monstrumologist #1)

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, iepriekšējā izlasījās negaidīti ātri, kindles nebija līdzi, bet vilcienā tās četrdesmit minūtes kaut kas ir jādara, nevar jau visu laiku blenzt ārā pa logu. Iegāju grāmatu veikalā Polaris un ieraudzīju grāmatu, uz kuras vāka attēlots antropofāgs. Kaut ko tādu sen nebiju redzējis, tādēļ papētīju grāmatu sīkāk. Cik nopratu, autors ir dikti slavens ar sēriju Piektais vilnis, pēc kuras uzņemta filma. Man, kā kino apdalītam cilvēkam, tas neko daudz neizteica. Tad pieslēdzās pārdevējs – konsultants, kurš zvērēja, ka pirmā esot ļoti laba. Beigu beigās paņēmu visas četras.

Jaunajā Jeruzalemē Harringtonleinas 425. Namā notiek dīvainas lietas. Naktī to apmeklē dīvaini cilvēki ar dīvainām kravām. Ar ko īsti nodarbojas nama saimnieks, nevienam nav zināms. Ja nu tikai pašam nama īpašniekam doktoram Pellinoram Vortropam un viņa jaunajam asistentam Vilam Henrijam. Kādu nakti pie namdurvīm piebrauc rati, tajos atrodas monstrs, kura rīklē iestrēdzis jaunas sievietes ķermenis. Monstrs izrādās antropofāgs, afrikāņu briesmonis cilvēkēdājs. Taču kādi vēji to atpūtuši uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tas vēl ir jānoskaidro.

Šo grāmatu ierindo pie jauniešu literatūras, negribu būt pārāk sīkumains, bet sacīšu, ka šis iedalījums skaitās tikai ņemot vērā ES likumdošanu, pēc kuras cilvēks ir jaunietis līdz 35 gadiem. Šis ir ļoti nopietns šausmu stāsts, kurā ne tikai monstriem ir lemts būt par tādiem. Vils Henrijs savos divpadsmit gados ir pieredzējis daudz ko – savu vecāku nāvi, un Pellinora pētījumi nav priekš cilvēka ar vājiem nerviem. Taču doktors ir viss, kas viņam ir. Tas nekas, ka doktors ir monstrologs, un viņa raksturs nav no tiem vienkāršākajiem. Pellinors dzīvo tikai zinātnes dēļ, katrs atklājums pats par sevi ir pietiekami nozīmīgs, lai tā dēļ būtu vērts upurēt dzīvību vai dzīvības. Tikai atsakoties no cilvēcības daļas var kļūt par īstu amata pratēju. Vilam nākas ēst sūro monstrologa maizi jau no bērnu dienām.

Ja doktors iet medīt antropofāgus, kuri var saraut pieaugušu cilvēku gabalos, skaidra lieta, ka Vilam ir jānāk līdzi, jo kā gan citādi viņš mācīsies. Reizēm Vilam doktors Pellinors pats šķiet kā monstrs, kurā nav atlicis nekā cilvēcīga. Taču tas ir tikai līdz brīdim līdz viņš sastop patiesu sava amata pratēju. Šis cilvēks, kurš skaitās pasaulē labākais antropofāgu mednieks. Šis Kerns spēj pacelt latiņu vēl augstāk, viņš vadās tikai pēc mirkļa izdevīguma un izsmej jebkādus spriedumus par morāli. Galvenais ir izdzīvot un uzvarēt, viss pārējais ir maznozīmīgi.

Galvenais stāstītājs ir Vils Henrijs, jo autors jau ir tikai publicējis viņa pierakstus, kas atrasti pēc Vila nāves. Cik jauks veids, kā likt lasītājam noticēt notikušā realitātei. Jo kurš gan var zināt, kas noticis deviņpadsmitajā gadsimtā, varbūt tiešām antropofāgi ir tikpat reāli kā pigmeju ikgadējie kari ar dzērvēm. Vilam monstru eksistence ir fakts, un cik var noprast, viņa dzīvē ir daudz nopietnākas lietas, kuras viņu satrauc. Piemēram, vecāku zaudēšana ugunsgrēkā un ģimenes mīlestības trūkums. Doktors viņu uztver kā darbarīku, kurš ir parocīgs lietu pienešanai, ēst gatavošanai un mājas tīrīšanai. Taču tā kā neviena cita viņam nav, tad viņš cenšas doktora rīcības motīvus izprast.

Kā jau visos labos šausmu stāstos, arī šajā tiek parādīts, ka monstri ir tikai relatīvs jēdziens, ar ko mēs apzīmējam savas bailes, to kas atrodas ārpus ierastā. Antropofāgi ir cilvēkēdāji pēc savas dabas, tāds nu ir evolūcijas produkts, kurš labprāt rij dzīva cilvēka gaļu. Nav tā, ka viņiem nebūtu jūtu, tikai tās attiecas uz viņu pašu cilti. Kā saka Kerns, antropofāgs pēc būtības ne ar ko neatšķiras no jebkura cita parazīta, viņš ir evolucionējis noteiktā nišā, un viņa daba tādēļ nemaz nav nosodāma. Tas ir tikai vēl viens no tiem radījumiem, par kuriem mēs neko negribam zināt, jo viņš izskatas pārāk līdzīgs mums un tādēļ mūs satrauc. Neizpaliek arī morāle, kad mēs redzam, kas ir īstenie monstri, cilvēki, kuri aiz auksta aprēķina, naudas vai varas dēļ ir gatavi uz visu.

Īsumā ļoti labs šausmu stāsts, kurā autors neaprobežojas tikai ar monstru medīšanu vien. Bet liek lasītājam atbildēt sev uz jautājumu, kas ir monstrs, iedziļināties ētikas un morāles jautājumos, izvilkt ārā savas slēptās bailes un nobāzt tās atpakaļ. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti ir vērts izlasīt.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

DG_TRAKIE VECHI

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky

Atlas of Remote islands

Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

FullSizeRender (2)

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

FullSizeRender (1)

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.

The Bazaar of Bad Dreams by Stephen King

The Bazaar of Bad Dreams

Stīvens Kingam kā biezu grāmatu autoram nav nekādas vainas, taču, manuprāt, viņa īstais talants parādās stāstos. Tur viņš paspēj visu izveidot tēlu, ieskicēt apkārtni un pasniegt pavisam savdabīgu skatījumu uz pasauli vai notikumu. Tādēļ es cenšos, un līdz šim man ir sanācis izlasīt katru šī autora stāstu krājumu. Es arī neskrienu vilcienam pa priekšu un nemeklēju autora stāstus to iznākšanas brīdī, bet paciešos līdz tie tiek apkopoti krājumā.

Pavisam šeit atrodami veseli divdesmit stāsti. Savā kvalitātē tie ir no pavisam sadzīviskiem stāstiem līdz pavisam šausmīgiem šausmu stāstiem. Autors lasītāju brīdina, ka dažiem no šiem stāstiem ir zobi, un pēc to izlasīšanas rētas var palikt uz visu mūžu, tāpēc ļoti uzmanīgi.

Mile 81 – biju jau lasījis agrāk un par šo īso grāmatiņu ir atrodama atsauksme manā blogā. Tipisks Kinga gabals, par dažām īpašām vietām un lietām, kuras atrodamas reizē nomaļā vietā un tai pat laikā visu acu priekšā. Tur var notikt visneiedomājamākās lietas, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Tās ir kā purva akači ievelk sevī un nelaiž vairs vaļā. 7 no 10 ballēm.

Premium Harmony – reizēm cilvēkam pietiek ieskriet veikalā pēc rotaļu bumbas, lai izmainītos visa viņa dzīvi. Šis ir no tiem stāstiem, kurus es saucu par sadzīves stāstiem. Te īsti nav nekādu šausmu, parasta ikdiena, kas pasaulē notiek daudzas reizes dienās. Šī stāsta varonim lielā dzīves loterija ir izvilkusi šādu lozi. No vienas puses zaudējums, no otras puses ieguvums. Ak, jā, Premium Harmony ir lētas cigaretes. 6 no 10 ballēm, no autora biju gaidījis nedaudz lielāku vērienu.

Batman and Robin Have an Altercation – arī šis ir sadzīves stāsts. Dēls katru nedēļu pusdienās ved savu ar Alcheimera slimību sirgstošo tēvu. Viņiem dzīvēs ir gājis visādi, vecais lēnām zaudē saikni ar realitāti, taču šis brauciens atšķiras, tēvs negaidīti atceras kādus Helovīnus, kuros kopā ar dēlu kā Betmens un Robins gājuši pie kaimiņiem. Vēl jo vairāk izrādās, ka vecajā vītā Betmena gars nemaz nav miris. 8 no 10 ballēm.

The Dune – šis ir īstais Kinga stāsts, vecs kongresmenis jau gadiem apmeklē kādu kāpu, šī kāpa ir kaut kas īpašs. Lēnā garā mums tiek pavēstīts viss par vīra dzīvi, un tas, ko viņš redzējis, kā arī tas, kādēļ kāpa viņu pievelk. Ticiet man, ja jums kaut kur būtu noslēpta šāda kāpa, arī jūs kļūtu nedaudz šausmīgā veidā atkarīgi no tās. Tviteris tam ir pierādījums, ka cilvēka daba ir tieši tāda. 10 no 10 ballēm.

Bad Little Kid – arī šis ir īsts autora meistarstiķis. Kā būtu, ja būtu bērns, kurš jau pēc savas dabas ir ļauns. Šāds mazais smurgulis darīs visu, lai sagādātu citiem ciešanas un, ja vajadzēs, arī nāvi. Mazā rižika ar propellercepuri tēls ir vienkārši perfekts, tāpat kā uz nāvi notiesātā skolotāja tēls. Vai tas, ko autors mums vēsta, ir patiesība vai tikai trakā murgi, mēs nekad neuzzināsim, un tas ir pats labākais. 10 no 10 ballēm.

A Death – tāds pabaiss stāsts par kādu slepkavu, īsti nevar saprast, vai šis cilvēks ir vainīga vai nav, taču vietējo iedzīvotāju verdikts ir skaidrs – jāpakar. Labs beigu pavērsiens. 8 no 10 ballēm.

The Bone Church – poēma par pavisam vecu un jau sen nedzirdētu lietu ziloņu kapsētu! Īsts piedzīvojums, mistika un vājprāts. Varbūt vienkārši izdomājums, džungļos jau notiek dīvainas lietas. Viena no retajām poēmām, ka man ne tikai patika, bet kuru arī sapratu. 9 no 10 ballēm.

Morality – dzīvot bezgrēcīgi nav nekāds joks, visi, kas lasījuši biezo melno grāmatu, zina – grēka alga ir nāve. Taču stāsta varonei tiek piedāvāts pagrēkot un kļūt bagātai, viņas dzīve pilnībā izmainās. It kā sadzīves gabals, tomēr ir atrodams šis tas šausmīgs, mēs jau paši nemaz īsti reizēm nezinām, kas mūsos patiesībā iekšā slēpjas. Un reizēm ir jābūt dikti uzmanīgam, lai savu alternatīvo Es neizlaistu tautās. 8 no 10 ballēm.

Afterlife – cilvēks nomirst, bet kas ar viņu notiek pēc tam? Kingam ir interesanta vīzija par pēcnāves dzīvi. Šādu ideju man līdz šim nebija nācies lasīt, gan jau, ka nav unikāla, bet izlasīšanas vērta. 9 no 10 ballēm.

Ur – stāsts par rozā Kindle, paralēlajiem Visumiem un Torni. Atzīšos, es nudien gribēt sev tādu lasīkli kā grāmatas varonim. Esmu jau apskatījis blogā. 8 no 10 ballēm.

Herman Wouk Is Still Alive  – un atkal sadzīves gabals, par tiem, kas dzīvei redz jēgu vēl dziļā vecumā un tādiem, kuriem šķiet, ka dzīves beigas ir pienākušas jau nesasniedzot trīsdesmit. Uzrakstīts jau meistarīgi, un ir šausmu elements (tie kas nevar piedot bērnu nogalināšanu, tiem stāsts nepatiks)  9 no 10 ballēm.

Under the Weather – klasisks stāsts par vēlmi norobežoties no patiesības, ja cilvēks labi grib, viņš var apmuļķot ne tikai citus, bet arī sevi. Nedaudz pabaiss un neracionāls, bet cilvēkiem ja aizbrauc jumts gadās visādi. 9 no 10 ballēm.

Blockade Billy – sākumā domāju nemaz šo stāstu nelasīt, jo neko nejēdzu no beisbola, taču autors mani ievadvārdos pārliecināja, nevajag baidīties no tā, ko nesaprot, tas ir tikai fons. Billijs ir īsts beisbola superzvaigzne, un nemaz nevar saprast, kādēļ šausmu stāstu izlase iekļauts šis stāsts. Jā, Kings labi raksta par beisbolu, pat ja lasītājs no tā neko nesaprot. Ir vērts izlasīt līdz beigām. 9 no 10 ballēm.

Mister Yummy – pansionāts, kura iemītnieki lēnā garā gaida savu Nāvi. Kad cilvēkam pienāk viņa pēdējā stundiņa, viņš šo parādību nudien nepalaidīs garām. Smuki jau uzrakstīts, taču no tiem stāstiem, kas ātri aizmirsīsies. 7 no 10 ballēm.

Tommy – poēma, bet man nepatika. 5 no 10 ballēm.

The Little Green God of Agony – šis atkal ir tipisks Kinga stāsts. Par ceļu uz izveseļošanos no pacienta un viņa fizeoterapeites viedokļa. Vienam šķiet, ka šis dara visu iespējamo, bet otrai, ka pacients ir vārgulis un sliņķis. Labi, ka vismaz miljardieris. Taču varbūt taisnība nav nedz vienam, nedz otram. 10 no 10 ballēm.

That Bus Is Another World – stāsts patiks visiem tiem, kuri reizēm vilcienā sēž un blenž uz citiem pasažieriem (vai arī uz cilvēkiem, kas atrodas blakus braucošajā mašīnā) domājot par to, kādas ir viņu dzīves. 9 no 10 ballēm

Obits – labākais stāsts visā grāmatā. Kā tas būtu, ja tu uzraksti par kādu nekrologu dzīvam esot un viņš nomirst. Dzeltenās preses žurnālistam tā ir īsta ādere, bet arī nopietna atbildība. Viņš var uzrakstīt nāves spriedumu vienalga kādam cilvēkam, bet ko ar šādām spējām iesākt reālā dzīvē? 10 no 10 ballēm.

Drunken Fireworks – šis ir humoristisks un ironisks stāsts par kaimiņiem. Kaimiņi dzīvo mierīgi līdz kādā Pateicības dienā nesākas sacensība, kuram ir labāka uguņošana. Iespaidīgi atklāj cilvēku dabu. 9 no 10 ballēm.

Summer Thunder – distopisks postapokaliptisks stāsts. Ne visi pārdzīvoja pirmo kodoltriecienu, taču arī tie, kuri izdzīvoja, ir nolemti. Radiāciju ar aci neredzēsi un par saslimšanu uzzināsi tikai tad, kad sāksi vemt asinis. Aiziet no šādas pasaules var dažādos veidos. 10 no 10 ballēm.

8 no 10 ballēm, ja esi Kinga daiļrades cienītājs, tad uz lasīšanu nebūs jāmudina. Taču, ja arī neesi, tad droši ķeries klāt, ne visi stāsti būs ideāli un aizraujoši, taču priekš katra gaumes te pa kādam atradīsies, un kas zina, iespējams, arī nobīsies.

Trigger Warning: Short Fictions and Disturbances by Neil Gaiman

Trigger Warning

Beidzot ir iznācies Neil Gaiman trešais stāstu krājums. Par šo notikumu es acīmredzot biju tādā sajūsmā, ka nopirku uz kindles viņa grāmatu veselas divas reizes. Kā man tas gadījās, nesaprotu joprojām, bet nu par vienu naudu es atpakaļ dabūju. Nokārtojis finansiālās lietas varēju ķerties pie lasīšanas.

Autors ir diezgan pacenties, lai atvieglotu apskatniekiem savu darbu recenzēšanu. Viņš to izdara pats ievadā, kur nedaudz pastāsta par katra stāsta rašanās apstākļiem, domām, kuras pamudinājušas uz rakstīšanu un citiem interesantiem sīkumiem. Pēc tik detalizēta apraksta lasītājam atliek vien izvēlēties tos stāstus, kuri viņam patikuši un censties aizmirst tos, kuri nav patikuši. Viss ir pavisam vienkārši. Ak jā, pirms sāk lasīt grāmatu vajag atcerēties, ka autoram patīk lasītāju nobaidīt. Cilvēkam ar bagātu iztēli un pavāju nervu sistēmu, iespējams, var rasties neliela paranoja uz kādu laiku. Es te pieminēšu tikai tos stāstus, kuri man patika.

The Truth Is a Cave in the Black Mountains”– tipisks Gaimana darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā. Mācība – neskati vīru no cepures.

Click-Clack the Rattlebag” – par to, ka visšausmīgākās lietas notiek tieši tad, kad tu viņas vismazāk gaidi. Monstri ne vienmēr staigā pa pasauli lieliem atņirgtiem zobiem un lien ārā no skapjiem. Svešā vietā monstrs var būt jebkas. Piedevām tiek izskaidrots arī dīvaino trokšņu, čīkstēšanu un grabēšanu cēlonis mājā tad, kad esam palikuši vieni paši.

Black Dog” – „Amerikāņu dievu” cienītājiem noteikti jāizlasa. Uzzinām vēl vienu nelielu Shadow piedzīvojumu Britu salās. Tur, izrādās, ir vēl palikušas pāris vietas un tempļi no aizlaikiem, cilvēki ar interesantām spējām un vecie dievi. Ja gribat uzzināt, kā Bast no senās Ēģiptes var nokļūt mūsdienu Lielbritānijā, noteikti izlasiet. Un tie akmens žogi laukmalēs, man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tur ne viss ir tīrs. Ļoti patika, pilnībā atbilst manam mistiskajai pasaules uztverei.

The Sleeper and the Spindle” – šo var dabūt arī atsevišķā smukā grāmatā, ar bildēm. Un pēc stāsta izlasīšanas noteikti viņu arī dabūšu. Guļošās princeses problēma no nestandarta aspekta. Var teikt, Sniegbaltītes stāsta turpinājums. Ļoti laba alternatīvā pasaka.

Feminine Endings” – par stalkošanu visaugstākajā pakāpē. Nekad nevar zināt, vai kāds uz kuru tu paskaties, pēc tam nepaskatās uz tevi. Bet nevis garāmejot, bet tā nopietni savācot visas tavas internetā izmētātās informācijas drumslas. Diezgan pabaiss un tumšs stāsts, par slepenajiem pielūdzējiem, kas savu pielūgsmes subjektu pazīst daudz labāk kā viņi sevi pašu.

The Man Who Forgot Ray Bradbury” – brīnišķīgs stāsts par Reja Bredberija daiļradi. Perfekti uzrakstīts, es savulaik esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem, bet šis stāsts, neskatoties uz ierobežoto apjomu, tik labi uzspieda uz manām atmiņām, ka es lielu daļu no lasītā atcerējos. Tagad es noteikti nekad vairs neaizmirsīšu Reju Bredberiju.

Arī pārējie stāsti, manuprāt, nav zemē metami, izņemot viņa poēmas, tās manam prātam īsti nekad nav bijušas izprotamas. Bet tās jau ir manas personiskās attiecības ar dzeju, ne autora problēma. Kopumā ļoti labs stāstu krājums, kurā katrs fantāzijas cienītājs atradīs ko sev piemērotu. Daļa stāstu jau ir publicēti citos krājumos, un tādēļ īstam autora daiļrades cienītājam te neatradīsies pārāk daudz jaunu stāstu. Lieku 9 no 10 ballēm par jauko ceļojumu tumšās fantāzijas pasaulē.

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

crucifixion of Matthew Lovat

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

Mirdzums by Stīvens Kings

Mirdzums

Stīvens Kings nu jau vismaz padsmit gadus ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. No viņa darbiem nelasīti ir palikuši tikai pāris. Viņš arī viens no tiem retajiem autoriem, kura darbu pārlasīšanai es varu atrast laiku. Kad uzzināju, ka „Mirdzums” ir izdots latviešu valodā, tas bija pietiekams motivators izlasīt grāmatu vēlreiz.

Džeks Toranss izbijis skolotājs, izbijis daudzsološs jaunais rakstnieks, meklē darbu, kas ļautu uzturēt ģimeni. Viņam ir bijušas problēmas ar alkoholu, raksturīga nesavaldība, tas nebūt nav nodrošinājis vieglu dzīvi. Tomēr tagad, kad viņš ir dabūjis darbu viesnīcā „Overlook” par ziemas uzraugu, šķiet, visas nelaimes reiz būs beigušās. Viņš varēs pavadīt visu ziemu kopā ar savu piecgadīgo dēlu Deniju un sievu Vendiju. Tomēr viesnīca nav tikai ziemas snaudā iemigusi ēka, tajā mīt kaut kas vairāk. Un Tas nebūt nav labvēlīgi noskaņots.

Šī grāmata ir viena no tām, kura atnesa Kingam atpazīstamību, un te izmantoto sižeta struktūru mēs viņa darbos sastapsim bieži. Nevainīgs sākums ar laimīgu vai gandrīz laimīgu ģimeni. Jā, ir kaut kādas problēmas, bet nekas traks, grūtākajam jau visi ir tikuši garām. Tomēr pasaulē nenotiek tikai labas lietas, un nav tā, ka ar labiem cilvēkiem sliktas lietas iet secen. Ģimene tiek nometināta izolētā vietā tā, ka neviens nevar aizmukt un ļaut cilvēku raksturiem iznākt uz āru.

Denijs ir mazs puišelis, kuram piemīt telepātija un spēja ieskatīties nākotnē. Spējas, ko viesnīcas pavārs Holorans, sauc pa Mirdzumu.  Uzzinot par tēva jauno darbu viņam nākotne neizskatās diez ko cerīga. Bet bērns ir bērns, viņu jau neviens neklausīsies un nākas vien doties līdzi. Skats uz notikumiem lielākoties tiek pasniegta no Džeka un Denija skatupunkta. Denijs ir par mazu, lai visu notiekošo pilnībā saprastu, bet to, ka nekas labs tas nav, viņš nojauš. Toties viņš ir ļoti vajadzīgs viesnīcai, jo puisēna mirdzums ļautu tai atdzīvoties pa īstam.

Džeks ir stadijā, kad viņš vairs savu rīcību nespēj objektīvi uztvert. Tā vietā, lai labotos un sevi ierobežotu, viņš arvien vairāk cenšas izskaidrot sev, kādēļ tā darīt ir pareizi. Protama, lieta, ka viesnīca to nekavējas izmantot sev par labu. Tai pat laikā autors diezgan labi atsedz tēva un dēla attiecību raksturu. Džekā ir diezgan daudz tāda, kas ļauj ar sevi identificēties, vismaz daļēji.

Arī viesnīca nav vienkārša māja, viņai ir savi plāni. Šī vietas un cilvēku mijiedarbība ir galvenais, kas piedod grāmatai realitātes sajūtu. Cik mums pašiem nav nācies iekulties kādā pamestā mājā un sajusties neērti, bet kā mēs justos, ja mēs varētu redzēt visus tajā nomirušos cilvēkus? Viesnīcās notiek daudzas lietas, un ļaunums tajā uzkrājas.

Kādēļ man patīk autora grāmatas? Tādēļ, ka šeit sastopamie personāži ir neatšķirami no dzīviem cilvēkiem. Mēs uzzinām visu par viņu motīviem, viņu raksturu izveidojošajiem notikumiem un uzskatiem par dzīvi. Kinga varoņiem ir tendence iespiesties atmiņā un kādus mēnesi tur padzīvot, laiku pa laikam likt par sevi atcerēties un domāt par dažādiem alternatīviem scenārijiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, bet ne pati labākā no Kinga darbiem. Tur nu „Tumšā torņa” ciklam manā prātā nekas blakus nestāv.  Viens no iemesliem, kādēļ grāmatu pārlasīju ir tas, ka rudenī mēs varēsim uzzināt, kas notika ar Deniju pēc viesnīcas. Stīvens Kings plāno izdot grāmatu ar nosaukumu „Doctor Sleep”, kurā galvenais varonis būs Denijs.

%d bloggers like this: