Navigate / search

Созерцатель by Алексей Пехов

Созерцатель by Алексей Пехов

Par šīs grāmatas iegādi man nebija ilgi jādomā – ieraudzīju un nopirku. Pat vairāk, šis bija tas retais gadījums, kad es par tās iznākšanu zināju iepriekš. Zināju, ka te būs stīmpanks, nedaudz maģijas un pavisam nedaudz detektīva. Bija pamatotas aizdomas, ka arī šajā darbā autors būs pacenties uz nebēdu pasaules veidošanā. Protams, biju nedaudz apvainojies, ka tā vietā, lai turpinātu rakstīt par Пересмешник pasauli, viņš sācis vēl vienu jaunu ciklu.

Rierta ir pilsēta uz ūdens, kas sevī ir savākusi visus megapoles tikumus un netikumus. Tās valdnieks Dukss ir progresīvs cilvēks, viņš attīstības un naudas dēļ ir gatavs industrializēt visu un visus. Jaunās industrijas pamats ir motorija, viela, kas spēj aizvietot ogles un tvaiku. Šī resursa ieguves noslēpums pieder tikai Riertai. Motorija ir ienākusi katra cilvēka mājās, progresu ir pelnījuši visi. Taču ar to kopā ir atnākušas sāpes un nāve. Motorija nav īsti nekaitīga, un saindējoties ar to, vēl paveiksies, ja vienkārši nomirsi. Itans Šelbijs ierodas pilsētā izmeklēt kāda noslēpumaina mehānisma pazušanas apstākļus. Viņa klients jau ir miris, taču tas neatceļ detektīva pienākumu noskaidrot patiesību.

Kā jau fanbojam pienākas, sākšu ar pasaules apjūsmošanu. Autoram jaunu pasauļu radīšanu un piepildīšanu ar saturu nudien iet no rokas. Te nekas nav lieks, ja nu vienīgais pāris poētiskie skatu apraksti, kas piedod noskaņu. Viņam piemīt spēju pasaules vēsturi stāstījumā iekļaut organiski, te nav nodaļas, kurās tiek atstāstītas leģendas. Galvenais stāstītājs ir Itans, iepriekšējā kara veterāns, un laiku pa laikam viņa atmiņās varam uzrakt kādu Riertas pasaules šķautni. Un šādu šķautņu ir visai daudz, taču tās visas vairāk vai mazāk vieno motorija.

No sākuma domāju, ka motorija ir kaut kāds naftas paveids. Bet beigu beigās šo vispārējo spriedumu atmetu. Protams, ka grāmatas centrālā tēma nav tikai elpu aizraujoši piedzīvojumi un pakaļdzīšanās. Autors aizskar arī daudz nopietnākas sociālās problēmas, kuras izraisa industrializācija. Sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskās problēmas un kara vešanas metodes. Un ja tam visam piejauc klāt vēl kripatiņu maģijas, tad rezultāts ir visnotaļ iespaidīgs. Cilvēkam pietiekoši ilgi strādājot ar motoriju, neizbēgami nākas saskarties ar lietām, kuras parastie fizikas likumi nespēj izskaidrot. Lielākoties tie paliek par “kontagiem”, radījumi, kas reiz bijuši cilvēku, bet tagad zaudējuši visas cilvēciskuma atliekas, siro upura meklējumos. Tā tas ir vairumā gadījumu, ir arī ļaudis, kuriem motorija dod paranormālas spējas, neatņemot saprātu, bet tas nav uz ilgu laiku; Itans ir viens no tiem.

Galvenais varonis ir ieņēmis šī žanra standarta lomu, kara veterāns, detektīvs, izbijis policists. Cilvēks, kuru ikdienā vairāk nomāc domas par cilvēcīguma zaudēšanu. Protams, neiztiek arī bez iedzeršanas, bet vispār viņam ir daudz nopietnākas atkarības. Tai pat laikā viņš ir pietiekoši labi informēts par savas pasaules niansēm, jaunības patriotisms viņam ir izzudis kara laikā, no tā viņš atgriezās ar medaļu, psiholoģiskām problēmām un prasmi nogalēt cilvēkus. Tomēr viņā vēl nav nomirusi ticība labajam, un par šo abstrakto labo viņš ir gatavs cīnīties. Kā tēls viņš ir izdevies visnotaļ interesants, sevišķi brīži, kad viņš pēc savas pieredzes spriež par Riertas sabiedrību. Diktatūra ir slikta, šaubu nav, bet kā nodrošināt, lai pēc varas gāšanas jaunie valdnieku būtu labāki. Nekā!

Sižets ir aizraujošs, lai gan vietām ir nedaudz par daudz iestiepts ar brīžiem, kuros nekas daudz nenotiek. Iespējams, tas radīja sajūtu, ka beigas sanākušas sasteigtas, jo tur viss nudien risinājās mērkaķa ātrumā, un no pēdējām astoņdesmit lapaspusēm bija grūti atrauties. Sevišķi laba bija pastaiga pa Vecās Akadēmijas teritoriju. Šī ir no tām retajām Pehova grāmatām, kuru tomēr ir iespējams nolikt malā un domāt par kaut kā cita lasīšanu.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies lasīt kvalitatīvu stīmpanku, kurā darbība notiek tādā kā industrializētā Venēcijā, kura kontrolē pasaules visstratēģiskāko resursu, tad droši uz priekšu, pamatīga piedzīvojumu deva garantēta. Nav šī autora labākā grāmata, bet tikai nedaudz pietrūkst līdz ļoti labas līmenim. Nedaudz nokaitināja klifhangeris grāmatas beigās.

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

senlin-ascends-the-books-of-babel-1-by-josiah-bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

The Half-Made World (The Half-Made World #1) by Felix Gilman

The Half-Made World

Par to, ka šī grāmata ir laba, es uzzināju no žurnāla, kur tas skaitās kā viens no labākajiem stīmpanka gabaliem, un to esot noteikti vērts izlasīt. Ieliku savā izlasāmo sarakstā, tad pēc kāda laika aizlienēju grāmatu un sāku lasīt. Man jau patīk pasaule, kurā dominē tvaika dzinēji ar nelielu maģijas piešprici.

Pasaule nemaz nav tik vienkārša vieta, kā tas varētu šķist. Tikai cilvēks definē to ap sevi, ja pasauli atstāj viņas pašas ziņā, tad viņa ir haosa un nenoteiktības pilna. Grāmatas pasaule ir gatava tikai pa pusei. Gatavo pusi plosa karš starp Guns un Line. Line pasauli pakļauj ar industrializācijas palīdzību, padarot cilvēkus par industrijas vergiem un virzoties uz priekšu, apgūstot aizvien lielāku pasaules daļu. Guns – ir teroristi, viņi ir praktiski neuzvarami pistoļvīri, kas pakļauj cilvēkus ar iebiedēšanas palīdzību. Šādā pasaulē neviens nevar palikt neitrāls. Pirms daudziem gadiem bija tāda Sarkanā Republika, kas centās cīnīties pret abiem spēkiem, gandrīz uzvarēja, taču par to neviens vairs neatceras. Rietumos, kur zeme vēl ir neizpētīta atrodas kāda klīnika, kura dziedina Line ieroču salauztos prātus, šīs iestādes palātā guļ kāds vecs Sarkanā Republikas ģenerālis, kura prātā, iespējams, var atrast noslēpumu, ar kura palīdzību būtu iespējams uzvarēt gan Line, gan Guns.

Grāmata ir kārtējā variācija par Amerikas mežonīgo rietumu kolonizēšanu. Guns ir tipiski kovboji, kuru mērķis ir saglabāt no likumiem un kārtības brīvu pasauli. Turēt to haosā, cik vien ilgi iespējams. Normālajiem cilvēkiem viņi neko daudz nevar piedāvāt, tik vien kā mirt Guns un Line pārstāvju kaujās. Pistoļvīriem piemīt superspējas, jo viņi jau nav parasti cilvēki, viņiem ir revolveris, kas ir kādas senas dievības atribūts. Kad tāds iemiesojas cilvēkā, cilvēks kļūst neuzvarams, nu gandrīz. Guns dieviem cilvēks ir tikai līdzeklis, lai sētu haosu pasaulē. Krīdmors ir viens no šādiem pistoļvīriem. Viņa dzīve lielākoties ir sastāvējusi no episkām cīņām, kas mijas ar bēguļošanu no Line vīriem. Taču tagad viņam ir dots uzdevums, iefiltrēties klīnikā, kuru apsargā kāds neatkarīgs pasaules gars un izdabūt no turienes veco ģenerāli. Viņam jau visa tā pistoļvīru padarīšana īsti nevelk, taču viņš jau ir vecs vīrs, kuram, pat ja izdotos dzīvam tikt vaļā no Guns bandas, atliktu tikai novecot un nomirt. Kas tad ies mainīt salīdzinošu jaunību pret miršanu no vecuma? Tā nu viņš pilda saimnieku pavēles, pie iespējas nedaudz tās modificējot pa savam lāgam.

Line un viņu pārstāvošas Lokomatīves gan zina ko darīt ar pasauli! Viņas pārveido pasauli pa savam, radot kārtību. Pakalnus nolīdzina un ielejas aizber. Pāri paliek tikai stacijas un Line kalpi, kuri apdzīvo stacijas un klausa Lokomatīvju pavēlēm. Reizēm gadās, ka Guns iznīcina pa Lokomatīvei, taču tās ir nemirstīgas un pēc pāris gadiem vienmēr atgriežas, lai turpinātu industrializāciju un kārtības ieviešanu. Lowry ir parasts stacijas strādnieks, kas apstākļus sakritības dēļ saņem uzdevumu sagūstīt veco pustrako ģenerāli. Lokomatīves īsti nav svarīgs konkrēts cilvēks, viņām galvenais ir funkciju pildīšana.

Tam visam pa vidu ir kāds normālais cilvēks – Liv Alverhyusen, psiholoģijas doktore, kura ir nolēmusi pieņemt darbu kādā attālā pasaules klīnikā. Aiziet no Universitātes un apskatīt pasauli. Viņai visos grāmatas notikumos būs centrālā loma. Viņa ir dzīvojusi jau attīstītajos Austrumos un par mežonīgajiem Rietumiem ir lasījusi tikai grāmatās, kuru gan interesē nomales notikumi. Tādēļ ceļojums viņai šķiet visnotaļ laba pārmaiņa dzīvē. Lasītājs grāmatas laikā varēs novērot, kā lēnām izzudīs viņas idealizētais pasaules skatījums un kā tās vietā ienāks skarbā realitāte.

Kāds tad ir šīs ar maģiju un tehnoloģijām pārsātinātās grāmatas centrālais vēstījums? Nu tas, kas tieši neskar jaunu teritoriju apgūšanas vēsturi, pamatiedzīvotāju apspiešanu un brīvpilsētu asimilāciju. Manuprāt, tas ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kas ir atbildīgs par cilvēces vēsturi, kariem, teroristiem, netaisnībām, genocīdiem un citām sliktām lietām. Viegli ir vainot pārdabiskas būtnes, sak, dēmoni vada vienu cilvēces daļu, tehnoloģija pamudina otrus un beigās sanāk asinis līdz ceļiem. Patiesībā pie visiem darbiem un nedarbiem līdzatbildīgs ir katrs indivīds ar saviem ideāliem un mērķiem. Tas, kā viņš izvēlas vai neizvēlas tos īstenot. Tie, kas grib slavu un sēt haosu, dodas pie pistoļvīriem, tiem, kuriem labāk patīk skrūvītes loma mašīnā, ir uzticami Line kalpi. Bet tie, kuri atrodas pa vidum, tiem atliek vien piekrist esošajai kārtībai.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ļoti labs stīmpanka piemērs, spraigs un aizraujošs sižets, kuram apakšā atrodamas daudzas paralēles ar mūsu pasaules vēsturi un pārdomas par sabiedrības attīstības scenārijiem.

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира by Ник Перумов

Приключения Молли Блэкуотер. За краем мира

Marta sākumā manās rokās nonāca kārtējais Мир фантастики numurs, kurš bija veltīts stīmpankam. Nemaz nerunājot par to, ka manā lasāmo grāmatu sarakstā iebira vesela kaudze ar šī žanra pīlāriem, es iepazinos arī ar listi, kurā bija piesaukti vērā ņemamie krievu autoru stīmpanka darbi. Ar Perumovu man ir tādas love&hate attiecības, pirmās viņa sērijas grāmatas es izlasu ar aizrautību un ātri. Es pat tās rekomendēju citiem, taču ar laiku sērijas atšālējas, un pat es viņas pametu pusratā. Nolēmu atkal atgriezties pie zināma autora, kurš pārmaiņas pēc rakstīs ne tikai par magiem un globālām kataklizmām, bet par stīmpanku.

Impērijas jūrās kuģo monitori, uz robežām traucas tvaika bruņuvilcieni. Tvaiks un ogles ir impērijas dzinējspēks, pēc Kataklizmas pasaulē daudz kas ir mainījies, taču impērijas tieksme pēc ekspansijas ir palikusi tādi pati. Patlaban Impērijas intereses ziemeļu virzienā ir sadūrušās ar noslēpumainajiem Rooskies. Rooskies ir atpalikuši barbari, kuri neapjēdz savas teritorijas bagātības – ogles, metāli, tas viss tur ir. Taču tā vietā, lai dalītos un iekļautos Impērijā, tie ir nolēmuši pretoties un pasarg dies’, viņi izmanto maģiju. Maģiju- ar kuru neviens normāls cilvēks nepīsies, jo tā ir absolūti nekontrolējama. Ne velti Impērijā Speciālais Departaments jau laikus izolē visus maģijas nēsātājus, lai tie nenodara postu. Taču ko darīt, ja tev ir vien divpadsmit gadu un tu sevī atklāj maģiju? Molinēra Evergrīna Blekvotera ir izvēles priekšā – gaidīt līdz speciālā Departamenta vīri viņu noķers vai noticēt barbaru puikam, kurš apgalvo, ka viņš zina skolotājus, kuri palīdzēs Mollijai tikt galā ar savām spējām.

Grāmatas galvenais pluss ir pasaule. Tajā nudien ir viss, kas nepieciešams stīmpankam – bez uzsvara uz korsetēm. Mollijai tās vispār neinteresē, viņai vairāk interesē mehāniķa ādas cepure un mašīnista brilles. Autora radītā Nord-Jorka ir Impērijas ziemeļu priekšpostenis ar milzīgiem dzelzceļa depo, ostu, tajā iegriežas milzīgi tvaika karakuģi un no tās iedzīvotājiem bruņuvilciens Levitāns komplektē savu komandu. Jā, ir mīnusi, tvaika katli aprij milzīgus ogļu daudzumus, pilsēta ir kvēpu pilna, un ne visi var dzīvot pārtikuši. Tvaiks industrijā ienāk aizvien vairāk, daudzus cilvēkus aizstāj tvaika darbagaldi un nabadzība vēršas plašumā. Rooskies pretstatā ir īsti dabas bērni, viņi ir spējuši pievārēt maģiju un dzīvot saskaņā ar dabu. Lai ar ir skaidrs, ka konflikts ir tipisks – daba pret industrializāciju. Industrija pārveido visu tā, lai var nolikt sliedes izsmelt resursus, piesārņot vidi. Maģija savukārt propagandē dzīvošanu saskaņā un mierā, nerauties pēc šķietamām bagātībām, bet spiest uz garīgumu.

Kāda tad ir Mollijas vieta šajā stāstā? Viņa pēc būtības ir savas mīļās Nord-Jorkas patriote. Dzimusi vidusšķiras ģimenē viņa jau no bērna kājas sapņo kļūt par noderīgu sabiedrības locekli. Viņai patīk un padodas rasēšana, viņa pārzina visus jaunākos Impērijas karakuģus un bruņu vilcienus, tā pa īstam līdz sīkumiem. Taču brīdī, kad viņa atklāj sevī maģiju, viņas dzīve izmainās. Ja viņa paliks, viņu aizvedīs un par viņu neviens neko vairāk neuzzinās, ja viņa aizbēgs, viņa nodos savējos. Pāri visam viņa ir tikai bērns, kurš vairāk par visu grib palikt dzīvot savā ģimenē. Taču, kad izvēle ir izdarīta, viņa cītīgi pilda savu apņemšanos. Ja stāsta galvenajai varonei ir divpadsmit gadi, tad ir skaidra arī autora izvēlētā mērķauditorija. Tai diemžēl es esmu jau par vecu, taču tādēļ vien nevajag ielikt grāmatu bērnu plauktā un izlikties, ka nekas nav noticis.

Lasot grāmatu nudien nav noslēpums, ko tieši autors ir domājis ar Rooskies. Tas ir tāds sapnis par senslāvu tradīcijām, kurām šajā pasaulē ir izdevies iegūt arī reālu taustāmu maģiju. Rooskies pasaules skatījums ir kardināli pretējs impērijas padotajiem, un šeit Mollija kalpo kā ceļvedis lasītājam, jo arī lasītājs neko par viņiem sākumā nezina. Tik vien, ka daži no viņiem spēj pārvērsties par zvēriem un ka te ir arī pāris īstas raganas. Autoram papildus grūtības sagādā arī tas, ka viņš ir nolēmis Mollijai likt runāt angļu mēlē, un tad sanāk tāds apgrieztais spogulis – Mollija runā kirilicā, bet Rooskies vietām ar latīņu burtiem. Kādēļ tas bija vajadzīgs, nemācēšu teikt, bet izskatījās nedaudz nepierasti, lai neteiktu dīvaini.

Tā kā šī grāmata ir Mollijai veltītas sērijas iesākums, tad sižets beidzas ar klifangeri, kas, lai ar’ paredzams, tomēr izskatījās pēc lieka mārketinga trika. Arī pašu sižetu nevar nosaukt par gana dinamisku, lai gan centrālais Mollijas uzdevums liktu Bilbo Bagginsam žēli smilkstēt stūrī. Lieku 8 no 10 ballēm, pasaule laba, taču pēc izlasīšanas paliek iespaids par nedaudz sasteigtu un nepabeigtu darbu. Noteiktu lasīšu arī nākošās grāmatas.

Vilka stunda by Andrjus Tapins

vilka stunda

Sākšu ar stāstu par to, kā ieguvu šo grāmatu. Par tās iznākšanu es zināju vismaz pāris nedēļas iepriekš. Kaut kur internetos biju dabūjis informāciju. Vēl jo vairāk, es biju atspēries apmeklēt grāmatas prezentāciju, tikšanos ar autoru un izmantot iespēju grāmatu iegādāties par puscenu. Jā, atlaide strādā arī uz mani. Ierados uz pasākumu ar nokavēšanos, un uzrādot “Lord of the rings” grāmatu atklājās, ka man vajadzēja nest Jumavas izdoto. Taču tūlīt pat tiku iepriecināts, ka ir pieejami vēl brīvie eksemplāri, un tā tiku pie grāmatas par baltu velti un bonusā vēl novēlējumu no autora.

Rit 1905. gads Viļņas brīvpilsētā. Šajā pilsētā debesīs lido milzīgi dirižabļi, uz ielas sauli aizklāj rūpnīcu radītais piesārņojums, šaubīgos krogos spiegi tirgojas par slepeniem rasējumiem, pilsētas bijušie īpašnieki vēlas atgūt varu pār zaudēto, taču pilsētas piedzīvotāji pie šī visa jau ir pieraduši un īpaši nesatraucas, gan jau viss nokārtosies. Viļņas legāts Sudrabs ir tas, kuram ir jānodrošina tas, lai viss nokārtotos. Iesākumā ir jāatrod kāda rūpnīcas strādnieka slepkava, nebūs lāgā, ja Alianses galvu sanāksmes laikā pa ielām mētāsies sakropļoti līķi un slepkava staigās uz brīvām kājām. Mila savukārt vēlas aizbēgt no saviem vajātājiem Atdzīvinātājiem – tie nez kādēļ ir iedomājušies, ka tieši viņai ir izdevies radīt mākslīgas būtnes ar saprātu.

Jāatzīst, ka leišiem vismaz stīmpanka ziņā ir izdevies latviešu autorus pārspļaut, viņam ir izdevies izveidot pasauli, kas atbilst visiem žanra parametriem. Pie tam autors ir papūlējies, lai šī alternatīvā vieta būtu lasītājam tuva un saprotama. Ja Parīzi, Ņujorku vai Londonu pārvērst par Viktorijas laikmeta tehnoloģisko revolūciju citadeli ir pavisam viegli, jo tās savulaik bija tehnoloģisko izgudrojumu citadeles, tad ar Viļņu nav tik vienkārši. Taču, ja pacenšas, tad var, tādēļ autors ir izgudrojis Aliansi, Rotšildu korporācijas biznesa un investīciju projektu, kur bagātie baņķieri ir ieguvuši pārvaldīšanas tiesības daudzās Eiropas pilsētās. Šīs pilsētas ir izgudrojumu centri un industrializācijas dzinējspēks. Kā jau alternatīvajai pasaulei pienākas, te maģija iet kopsolī ar mehānismiem.

Vilka stunda 2

Ja es gribētu piesieties pie tehnoloģiju attīstības vēstures, lāgā nebūtu kur. Autoram ir zināma nojausmas, kā viena tehnoloģija rodas no nākamās, viņš arī lielākoties ieskicē galvenos virzienus, ļaujot lasītājam nonākt pie detaļām pašiem. Līdz ar to nevietā nav piesaukts kāds no kopējā fona ārā lecošs sakausējums vai metāls. Tie paši autonomie robotiņi, kas šiverē stāstā, autors necenšas aprakstīt visos sīkumos viņu darbības principus, pietiek, ka viņi ir. Papildus pluss ir tas, ka autoram nudien ir sapratne par piektā gada politisko situāciju, nav nekādu anahronismu, pat ne no alternatīvās vēstures viedokļa, kurā “var notikt jebkas”. Ar jebko var attaisnot tikai slinkumu un sasteigtību, te nekas tāds nav novērojams. Par pasauli vien es būtu gatavs likt 10 no 10 ballēm.

Sižets vairāk atsit jauniešu literatūras standartu, piedzīvojumiem pilns detektīvs ar daudzām sazvērestībām, kas notiek gandrīz tepat kaimiņos. Ir politiskās intrigas, anarhisti, revolucionāri, reliģiskie fanātiķi. Ir vairākas sižeta līnijas, kur vienā legāts Sudrabs nodarbojas ar kriminālizmeklēšanu, pie reizes parādot Viļņu kā gandrīz dzīvu organismu. Pilsēta nav idealizēta, te ir pilns ar nabagiem, ar no realitātes atrautiem pilsētas tēviem un apziņu, ka šādas brīvpilsētas ir tikai eksperiments, kas notiek tikai pateicoties Krievijas Imperijas bēdīgajam stāvoklim. Taču tēvzeme savas zaudētās pilsētas nav aizmirsusi, un te sākas politiskās sabotāžas līnija, kurā Krievijas aģenti ar provokāciju palīdzību cenšas atgūt kontroli pār atdoto teritoriju. Ir arī Milas līniju par jaunkundzi, kas no Prāgas atgriežas savā bērnības pilsētā. Atgriešanās vairāk ir bēgšana, un aizbēgt no sevis arī nemaz nav tik viegli, šī nosacīti būtu romantiskā grāmatas sastāvdaļa.

Grāmatas varoņus nevar saukt par ļoti noslīpētiem, taču pārmest viņiem klišejisku uzvedību arī būtu grūti. Viņi ir labi izveidoti un atmiņās paliekoši, ja lasītājs ir cītīgs, viņam izdosies daudz ko par viņiem atklāt. Beigas bija nedaudz atrautas, un lielais noslēpums vismaz man tik noslēpumains nemaz nelikās. Reizēm pat šķita, ka autors proponē vispasaules žīdmasonu sazvērestības idejas, iespējams, pozitīvi, bet tai pat laikā nedaudz dīvaini.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Fantāzijas cienītājiem noteikti iesaku izlasīt, darbs nudien ir aizraujošs, autors spēj gan pieturēties pie pasaules aprakstīšanas, gan virzīt uz priekšu sižetu. Diezgan labs stīmpanka piemērs, un cerams, ka arī nākamās autora grāmatas iznāks latviski.

%d bloggers like this: