Navigate / search

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanuastronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

senlin-ascends-the-books-of-babel-1-by-josiah-bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

DG_TRAKIE VECHI

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Senā zīme by Nikolajs Šundiks

Senā zīme

Paskatījos savā izlasīto grāmatu dinamikā un secināju, ka vajag nedaudz uzspiest uz “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām. Dikti negribējās ņemt neko biezu un neko lasītu. Tādēļ izvēlējos plānu un nelasītu, šo darbu ar visnotaļ interesanto nosaukumu un jauko vāku. Domāju būs jauks viena vakara sakars! Lai nu ko, bet es nebiju gaidījis, ka šī grāmata ir no Tām!

Grāmatas anotācija par neko ļaunu nemaz neliecina: “Romāna darbība risinās tālā ziemeļu salā, galvenie varoņi ir ne tikai cilvēki — Dzidrā Urdaviņa, Brieža brālis. Sermuļa masa, bet arī Brīnumbriedis, kas personificē visu labo, un ļaunuma iemiesotāja Āmrija. Bet tad šajā fantastiskajā salā uzrodas cilvēki — civilizācijas pārstāvji…” Šķiet kultūru sadursme, šamanisms pret racionālismu, dzīvošana no dabas, dzīvošana dabu pakļaujot un tā tālāk. Taču viss nav tik vienkārši, nudien nav.

Nekad nebiju domājis, ka šajā sērijā man nāksies sastapties ar maģisko reālismu, nenoliegšu, man šis literatūras paveids pēc “Simts vientulības gadiem” ir pieskaitām pie patīkamajiem. Tāpēc sapriecājos jo vairāk. Grāmatā vislabākais izrādījās pirmais teikums.

“Briedim sāpēja galva.”

Tā sākas šī grāmata, poētisks stāsts par sāmiem un viņu civilizācijas neskarto dzīvi. Pēc tam galva sāka sāpēt man, un brīžiem sāka šķist, ka pa acīm sāks tecēt asinis. Stāsts ir tik saraustīts un dīvains, ka maģiskā reālisma daļa par Brīnumbriedi šķiet glābiņš. Baltais Brīnumbriedis simbolizē atdzimušu dvēseli, viņa jau reiz cilvēka paskatā ir staigājusi pa pasauli un nu atnākusi paskatīties uz to brieža veidolā. Briedim ir daudz ko pastāstīt par cilvēcību, bet pašreizējais veidols to neļauj, tā nu viņam nekas neatliek kā skatīties uz drūmo bēru ceremoniju, kurā atomkara liesmās tiks sadedzināta cilvēce.

Sāmi, kuri pēc anotācijas apgalvotā ir tikko saskārušies ar civilizāciju, patiesībā ir kāda norvēģu lauksaimnieka briežkopji, kas pieskata briežu barus. Viņi regulāri dodas uz lielo zemi, mīl iedzert, un dažam pat ir čumā televizors. Laiku pa laikam pie šiem pieklīst pa ģeologam vai kapitālistu zinātniekam. Kopumā tomēr viņi visi dzīvo savā sulā.

Galvenais varonis ir Brieža brālis, vieds un apgarots vīrs, kas caurām dienām gana briežus, risina filozofiskas pārdomas un nodrošina sāmu pasaules uztveri. Vēl ir Lāča brālis – seksuāls maniaks. Viņam nevar ilgi ļaut uz ūdeni skatīties, tas neizbēgami ved pie ģimenes pulka pieauguma. Un Burvis – Mēness brālis, studējis filozofiju, bet tad aizkritis širmis un pārvācies atpakaļ uz čumu. Nelietīgi izmanto viesmīlības likumu un biedē sāmus ar pasaules galu.

Tad atrodama vesela kaudze ar buržujiem, kas meklē iemeslu, kādēļ salu sāmiem atņemt. Taču tā buržuju būšana vairāk aprobežojas ar diskusijām par pārcilvēkiem un sāmiem kā pagātnes ēnām. Vēl ir kāda Marija, kas, ja grāmata nebūtu rakstīta PSRS laikos, vedinātu lasītāju uz atpestīšanas domām, viņai gan piedzimst tikai Osvalds. Un, protams, sociāli atbildīgais žurnālists Jalmars, kas arī izdomā stāstu par Brīnumbriedi.

Tas ir galvenais, ko no grāmatas spēju izlobīt un daudz maz loģiski sakārtot. Varētu šķist – nekāda vaina viss kārtībā. Taču teksts ir absolūti nelasāms, alegorija aiz alegorijas, pat fonts kantains, lai bremzētu lasīšanu. Garlaicīgi līdz ārprātam, pat logaritmu tabula vai ketčupa sastāvdaļu saraksts liekas saistošāka. Jūtams, ka autors ir vēlējies kritizēt kapitālistu mantrausību un slavināt sāmu tradicionālo dzīvesstilu. Gribētos gan autoram pajautāt, kā tad PSRS briežkopības kolhozi čukčiem ar pieder pie tradicionālā dzīvesveida? Viņi nenodzeras? Tik miglainu nojaušamu PSRS morālo pārsvaru pār NATO nekad vēl nebiju lasījis. Šie kodoldraudi, kurus protams rada NATO, ir grāmatas centrālais aspekts. Par to runā buržuji, kas vēlas uzvarēt, čumā vecie vienmēr interesējas par starptautisko stāvokli, kā tur iet Semam un Ivanam. Jalmars palīdz ar pareizu interpretāciju un tas viss tiek darīts cilvēcības vārdā.

Vēl ir sajūta, ka no grāmatas kāda daļa ir izmesta ārā, jo sižets nelīmējas kopā. Uz grāmatas beigām Jalmars, Marija un buržuji sāk runāt par trīspadsmit sāmu nāvēm, kuras izraisījis kārtējais etnologu apciemojums ar halucinogēniem. Visā grāmatā nekas par to nav pieminēts. Taču pēkšņi tā ir sižeta centrālā lieta. Tad nu kasi pakausi un domā, kas tad nu, pat etnogrāfi pie buržujiem ir cilvēku bendes.

Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Lasīt iespējams tikai kā PSRS maģiskā reālisma eksperimenta piemēru. Šī nu būtu grāmata, kuru iespējams baudīt kopā ar mušmires ēduša brieža urīna malku, kas pacels apziņu grāmatas līmenī. Ja iespējams, nelasiet!

Kalpones stāsts by Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts

Mārgareta Atvuda jau daudzus gadus ir manā favorītautoru sarakstā. Neesmu no viņas darbiem lasījis tik daudz, kā vēlētos, bet ar to ko esmu izlasījis, ir pieticis. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi “Kalpones stāstu”. Šis darbs man ilgi stāvēja lasāmo grāmatu, un patiesi negaidīju, ka man būs to lemts izlasīt latviski.

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.

Distopijas var sarakstīt dažādas, parasti tas ir kāda aktīva revolucionāra stāsts, tāda, kas sacēlies pret sistēmu un cenšas to lauzt. Kalpones stāsts nav tāds, šeit viss jau ir noticis, un sistēma strādā kā pulkstenis. Zemfreda, sieviete, kura raksta dienasgrāmata, pieder pie paaudzes, kas atceras veco, bet dzīvo jau jaunajā laikā. Viņa ir adaptējusies, un pagājušie laiki šķiet kā sapnis. Viņa nedz rīko revolūciju, nedz izceļas ar bīstamību režīmam. Viņa vienkārši ir, jeb pareizāk, sakot eksistē.

Grāmata izlasās vienā piegājienā, ir grūti apstāties. Autore pasauli atklāj meistarīgi, pa nelielam gabaliņam un ļauj lasītājam pašam salikt kopā kopainu, par to kā viss sākās un pie kā tas ir novedis. Un šī lēnā dozētā pasaules uzburšana palīdz lasītājam pakāpeniski iedzīvoties Gileādas republikas reālijās un neatgrūst no tās.

Grāmatā parakstītā distopiskā Gileādas republika reprezentē vienu no iespējamiem valsts attīstības scenārijiem. Pēc nopietnas dabas katastrofas ASV administratīvais aparāts nonāk krīzē un to izmantojot varu sagrābj reliģiski sektanti, nodibina savu monoteistisko valsts iekārtu, kurā visiem jādzīvo pēc Bībeles vārdiem. Šajā valstī nav vietas citādi domājošajiem, vai nu tu esi ar valdošo reliģiju vai arī tu esi pret to. Autore šo pāreju no vienas valsts iekārtas uz otru lasītājam izklāsta Zemfredas dienasgrāmatas veidā. ASV šī tēma ir aktuāla vienmēr, tajā vienmēr ir pastāvējušas sektas, kas nav slēpušas savu vēlmi dzīvot pēc fundamentālistiskas kristietības pamatiem. Pirmā doma lasot bija – tas nu ir viens mormoņu slapjais sapnis  – kristiešu monoteisms un slēptā poligāmija. Varētu teikt, ārprāts, ko gan autore ir izdomājusi, taču diemžēl tas nav nekas jauns. Ja vēlamies, varam atskatīties uz viduslaiku kristīgajām valstīm vai mūsdienu stiprākajiem musulmaņu bastioniem. Tas pat nav nekas jauns, tā vietām ir realitāte.

Katram cilvēkam, kurš dzīvo daudzmaz mierīgā laikā, vajadzētu rasties pārdomām, cik ilgi šāds laiks ilgs un ko darīt, kad viss mainīsies. Grāmatā izcili parādīts, ka pārmaiņas visticamāk nenotiks vienā mirklī. Kā jau visiem uz kādu ideju balstītām pārmaiņām, noteicošais ir sākotnējo izmaiņu pakāpeniskums. Neviens uzreiz nesludinās vai nu ar mums vai pret mums. Nē, viss notiks lēnām, līdz iedzīvotājs parastais izvārīsies kā tā varde, kuru no sākuma iemet aukstā ūdenī. Zemfreda ar’ dzīvoja šādā pasaulē, kura mainījās lēnām un pakāpeniski, līdz izmaiņas sasniedza kritisko maksimumu.

Indivīdu un viņa funkcijas Gileādas republikā regulē likumi. Tie ir šovinistiski un vērtē katra indivīda lomu sabiedrībā. Pirmkārt tiek izvērtēta viņa uzticamība režīmam. Valdošā kliķe ir Komandieri, kuri nosaka republikas politiku, ir arī slepenpolicija Acis. Taču ja tava ādas krāsa nav balta, tava uzticamība nevienu neinteresēs, Hama bērniem nav vietas šādā sabiedrībā. Sievietes šajā republikā tiek glābtas pašas no sevis, vismaz tā uzskata valdība. Viņām nekas nedrīkst piederēt, viss pieder tikai vīram. Tas tiek pasniegts kā sievietes aizsargāšana, jo viņai vairs nav jāiziet sabiedrībā, jāpazemo sevi ar algota darba strādāšanu. Tā vietā viņa var pildīt savu tiešo funkciju un pilnībā kalpot savam vīram. Tā kā dabas katastrofu rezultātā lielākā daļa no sievietēm ir neauglīgas, tad auglīgajām ir dots tiešs pienākums – augļoties un vairoties. Protams, pēc Bībelē noteiktās kārtības un strikti regulēti. Lai indivīdiem atņemtu identitāti, viņi valkā formas, kuras tad katram pretimnācējam ļauj noteikt tā statusu, funkciju un vietu sabiedrībā.

Lai arī teorētiski valda ticības un paražu tīrība, grēks vienmēr atrod ceļu. Pat Gileādas republikā vienmēr atrodas pagrīdnieku grupas, bēguļojoši un slēpti neticīgie, melnais tirgus, Trakākais, ka āri pati vara necenšas ievērot savus likumus, bet padodas savām vājībām. Tas nozīmē regulāru varas ešelonu tīrīšanu un aizvien fundamentālistiskāku valdību. Autore savā stāstā “iepriecina” lasītāju, ka šāda republika nepastāvēja ilgi, lai gan paskatoties uz mūsu pašu tagadējiem teokrātiskajiem režīmiem var droši secināt, ka šādi režīmi var pastāvēt neierobežoti ilgi, galvenais kontrolēt indivīdu izglītošanas procesu, ritualizēt sadzīvi un kontrolēt informācijas apmaiņu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šo grāmatu es ieteiktu izlasīt katram, autores šajā darbā aizskar daudzus “dziļus” tematus, tos visus veiksmīgi apvienojot vienotā stāstā, ļaujot lasītājam salīdzināt pagātni, tagadni un nākotni pret autores aprakstīto pasauli.

Leksikons by Makss Berijs

leksikons

Par šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es zināju jau labu laiku. Tikai tas mani atturēja no tās izlasīšanas oriģinālvalodā. Pati grāmatas devīze „Vārdi ir ieroči” vien ir ko vērti. Pēc manām domām tā satur daudz vairāk jēgas nekā 99% no Koelju atziņām. Grāmatas eksemplāru dabūju no izdevniecības Prometejs. Bija svaiga no tipogrāfijas, un vāka noformējums ir izcils. Tagad, kad esmu grāmatu izlasījis, varu pateikt, ka tur pēc būtības ir pateikts viss grāmatas stāsts (ja tā izvēršas alegorijās un līdzībās). Lieki piebilst, ka pēc grāmatas dabūšanas visas citas tika noliktas malā.

Nūjas un akmeņi lauž kaulus. Vārdi nogalina. Emīliju viņi savervēja uz ielas. Viņi apgalvoja, ka viņai labi padodoties manipulēt ar vārdiem. Viņi piedzīvos dienu, kad to smagi nožēlos. Vils izdzīvoja situācijā, kurā viņam nebija paredzēts palikt dzīvam. Bet viņš to neatceras. Tagad tie viņu vajā, taču viņam nav ne mazākās nojausmas kāpēc. Runā, ka esot kāds vārds. Nebija paredzēts to izlaist no rokām. Taču tas notika. Un viņi to grib atgūt…

Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi? Kāda ir tava mīļākā krāsa? Nevajag satraukties – tā ir tikai parasta aptauja. Ar tās palīdzību diezgan viegli varēs noteikt tava psiholoģiskā profila segmentu un saprast, kā pareizi uz tevi iedarboties. Vispār jau vari arī neatbildēt – tavos sociālo tīklu profilos to noskaidrot būs nieka lieta. Segmentācija ir labas sadarbības pamatu pamats, katram segmentam ir savi vārdi, kas tiek cauri visiem smadzeņu filtriem un pakļauj cilvēku vārdu izteicējiem. Visvieglākais ir to izdarīt verbāli, bet tas nav obligāti, pastāv arī citi veidi. Šie vārdi ir daļa no leksikona, sen aizmirstas pirmvalodas, kas nāk līdzi cilvēkiem no pašiem valodas pirmsākumiem. Un vēl ir kailvārdi, vārdi, kuri noslauka visas smadzeņu barjeras un pilnībā pakļauj personību.

Bet nu pie grāmatas – Vils attapās lidostas tualetē ar adatu acī un dzirdot jautājumu. „Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi?” tā sākās viņa saskarsme ar vienu no pasaules šķautnēm, par kuru līdz šim viņš pat nenojauta. Man jau vispār tādi trillera sākumi patīk, lasītājs kopā ar galveno varoni tiek iemests notikumu vidū. Ja autors to paveic labi, tad lasītājs no pirmajām lapaspusēm identificējas ar galveno varoni, un viss turpmākais tiek uztverts dziļi personīgi. Vilam pakaļ dzenās „dzejnieku” grupa, viņam nav ne jausmas kādēļ, un ko tiem no viņa vajag, taču viņš un viņa glābējs aiz sevis atstāj līķu kalnus. Pakāpeniski viss kļūst skaidrs, un patiesība ir visnotaļ šausminoša.

Arī ar Emīliju, kurai veltīta otra grāmatas sižeta līnija, ir visnotaļ viegli identificēties, iespējams, autors labi noteicis lasītāju segmentus. Viņa ikdienā piepelnās Ņujorkā krāpjot cilvēkus kāršu spēlēs. Sākums mani nedaudz sabaidīja, kad Emīlija nokļuva skolā, kurā mācīja vārdus, man šķita, ka tūlīt, tūlīt aizies Harija Potera tēma. Tur tak ar jaunie burvji mācījās pareizu izrunu! Bet par laimi skola nebija ilgi, un viss pievērsās darbībai.

Grāmatas ļaunais tēls ir labi izstrādāts. Viņu var patiesi ienīst, viņam cilvēki ir tikai instrumenti, lai realizētu savas idejas. Viņam pasaule ir skaidra, cilvēki ir vāji, un viņa ietekmei uz tiem praktiski nav nekādu robežu. Taču, katram jau gribas izaicinājumus un noteikt savu spēju griestus, tad kādēļ gan neuzspēlēt bīstamu spēli? Viņam jau nekā cita dzīvē ar’ nemaz nav – tikai ticība Dievam un vājība uz kurpēm.

Ja mīli fantazēt par konspirāciju teorijām, tad šī grāmata ir tieši Tev. Sevišķi tās sadaļas, kurās autors izvēršas par masu apziņas manipulācijas tēmu. Mūsdienu cilvēki uz ielas var neteikt svešam cilvēkam savu vārdu, taču ir gatavi sniegt publisku savu dzīves aprakstu sociālajos tīklos. Tas ļauj strādāt ar šiem cilvēkiem individuāli. Zinot, kādas ziņas viņam patīk, ko viņš dara un kā domā, viņu ir visnotaļ viegli piesaistīt noteiktam ziņu avotam. Iegūt uzticību, un manipulējot ar informācijas plūsmu cilvēka virzienā, manipulēt ar viņa apziņu. Dzejnieki ir tieši šāda slepena grupa, kas ne tik daudz staigā pa ielām, lai pakļautu cilvēkus savā varā, cik kontrolē informācijas plūsmu un saturu. Vārdi ir ieroči, varbūt ietekme nebūs momentāna, taču tā būs tāda, ka cilvēks to pieņems par savu personības sastāvdaļu. Nākamreiz, kad attopieties, ka lasāt tikai vienu ziņu portālu vai skatāties vienu ziņu kanālu, padomājiet par to. Kas ir tas, kas mani piesaista šim portālam un ziņu kanālam. Lielākoties tas ir tādēļ, ka te tu saņem to informāciju, kas tev patīk un kura šķiet pareiza.

Kā jau iesākumā sacīju mani šajā grāmatā fascinēja neirolingvistiskās programmēšanas tēmas izvēršana. Tas jau ir nieks, ka viss ir izdomājums, bet paspekulēt jau var. Autors ir pacenties un vārdu ietekmes sistēmu ir izstrādājis loģisku un saprotamu. Te nav nekādu noslēpumu, un ja to pieņem kā doto, tad pasaule kļūst pavisam interesanta. Tāpat kā agrāk bērnībā, kad fantazēju, ka ar pareiziem burvju vārdiem visu varētu paveikt viegli un ātri. Lieku 9 no 10 ballēm.

Lielā pasaule by Vilis Kasims

Kasims_vaks.cdr

Jāatzīstas uzreiz, ka es nebiju uz grāmatas atklāšanas pasākumu. Iemesls pavisam vienkāršs  – vājā atmiņa, jo laiku es būtu varējis atrast. Tas viss aizkavēja arī grāmatas iegādes procesu. Parastajā grāmatu veikalā, tajā, kuru es katru dienu apmeklēju pēc pusdienām (ir cilvēki, kas tā dara), viņa parādījās tikai pāris dienas pēc izdošanas (nevar izslēgt, ka es viņu nepamanīju, un savā iedzimtajā kautrībā es arī nekad neprasu palīdzību no pārdevējām). Lai ar kā tur nebūtu, Lieldienās atradu laiku grāmatu izlasīt, un nu padalīšos ar saviem iespaidiem.

Lielā pasaule ir kopiena, kuras pamatmērķis ir radīt labāku, gaišāku un jaunu Latviju kādā Salacas ielokā. Tā pulcē jauniešus un „mūžīgos” jauniešus, kuri it kā jau ir izauguši, bet vēl īsti nav gatavi doties dzīvē. Nu vismaz ne tādā, kāda tā ir pašreizējā Latvijā. Armands un Dāvis ir divi šādi jaunieši, kas gatavi uzupurēties labākas Latvijas labā un darīt visu iespējamo, lai šī kopiena kalpotu kā paraugs pārējai pasaulei. Vismaz sākumā.

Manā uztverē grāmata ir spilgta un ironiska ilustrācija par runāšanu un darīšanu. Gadās, kad cilvēki sanāk kopā, lai darītu lielas lietas. Ja idejas lielākoties padodas ģenerēt visiem, tad ar to realizāciju parasti ir čābīgi. Šī kopiena nav izņēmums, viņiem nav pat lāga ideju, galvenā ideja ir, ka vajag kaut ko darīt, bet kā par to īstas skaidrības. Tāpat ir skaidrs, ka utopiju un ideālu pasauli ar tādu pieiešanu lietām neuzbūvēsi.

Grāmatas tēli ir jokaini, visi kā viens. Taču savā jokainumā viņi viens otru harmoniski papildina. Ir tādi, kurus nosauktu par galvenajiem, un tad tādi, kuri katrs reprezentē kādu mūsdienu sabiedrības elementu. Ir vietējas nozīmes rusofobs, kāds, kuru nomoka „apziņas parazīti”. Ir arī tāds, kuram viss pofig, galvenais, lai var normāli pačillot un apdolbīties. Padalīšos ar spilgtākajiem.

Armands sevi pieskata pie darītājiem (puisis ir izlasījis praktiski visus Praktiskā latvieša numurus) viņa ideja par labāku Latviju ir praktiska (un ģeniāla savā vienkāršībā) – ušņu duramais. Domāju, ka puisis tālu tiktu, ja vien visu viņa nodomu nesačakarētu skuķi. Viņa prātu pamazām pārņem Gundega, un dzīve aiziet iepazīšanās scenāriju blokshēmu virpulī.

Dāvis – manuprāt, klīnisks gadījums, puika uzaudzis pilsētciemā un tur nelielu naidu pret rīdziniekiem, taču izņemot viņa valodu nekas neliecina, ka viņš pazītu mežu un saprastu upes valodu. Toties labs Armanda – darītāja reklamētājs. Taču arī viņa prātu tāpat kā Armandam 90% no nomoda dzīves aizņem sievieši.

Ilvars ir no mūžīgi jaunajiem, par viņa vecumu varam tikai nojaust:

„Manā laikā bērni spēlējās arī ar beigtiem putniem un žurkām. Mūsdienās jaunieši ir pārāk izlepuši, tieši tāpēc jaunā Latvija nevar pacelties pie saules. Gribam pārāk daudz un pārāk ātri.”

Īsts dabas bērns, viņam galvā ir nopietni tarakāni, no kuriem upes valodas izprašana ir miermīlīgākais. Profesionāls demagogs, kā var redzēt no citāta, visu vainu uzgrūž jaunajiem un pats notrauc pīšļus no savām kājām. Dīvaini – jauni skuķi viņu nemaz neinteresē. Taču, acīmredzot, ir iespaidojies no grāmatas “Apziņas parazīti“.

Jurijs – no sākuma domāju, ka tas ir kāds prototips par tiem laikiem, kad Latvija lika lielas cerības uz ārzemju latviešiem. Tie nu atnākšot un došot mums savu pieredzi. Dabūjām Kariņu un Zīgeristu. Taču paskatījos uz autora dzimšanas gadu, nodomāju, diez vai viņš to varētu neatcerēties, bet sakritība ir pārāk laba, lai es spētu to atmest. Jurijs ir mācījies Anglijā politoloģiju veselu pusgadu, es domāju, ka tas izsaka pietiekoši daudz.

Un tad vēl ir meitenes, bet, būsim godīgi, Jaunas Latvijas celšanai viņas par labu nenāk.

Lielāko daļu no grāmatas tēliem, ja viņi būtu dzīvi cilvēki, varētu droši vest pie vetārsta iemidzināšanai. Bet viņi ir izveidoti kā mūsu sabiedrības hipertrofēti aspekti. Viņi ļauj paskatīties no malas uz sevi un grupām, kurām mēs katrs piederam. Laiku pa laikam mēs katrs esam neapmierināti ar pašreizējo situāciju, un lielākoties sanāk tā, ka arī paši esam tikai tukšu salmu malēji. Runājam, ka kaut ko vajadzētu darīt, bet ar to darīšanu ir tā, kā ir. Zāles un sēņu vietā ikdienā biežāk patērējam avīzes un televīziju. Bet tas nekas, efekts ir tikpat apdullinošs un paralēlu realitāti radošs.

Grāmatas lasīšanas process pats par sevi ir visnotaļ interesants. Iesākumā ir grūti aptvert, ka autors patiešām ir atvēzējies rakstīt par tādu pusjokainu tirliņu baru un viņu skatu uz labākas dzīves būvēšanu. Tad radās arī jautājums – vai man tas ir vajadzīgs? Atbilde: iespējams, ka ne, bet interesanti palasīties, kā tas viss beigsies. Varbūt Armands tomēr uztaisīs ušņu duramo un pacels Latviju? Ja grāmatai bija kāda dziļa mācība par dzīvi, izņemot: ka dzīvē gadās visādi un lielākoties dzīvojam bez konkrēta plāna un idejām un to, ka jaunībā (un ne tikai) reizēm gadās būtu neadekvātam un stulbam, tad es viņu esmu palaidis garām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika. Ja autors izdos vēl kādu grāmatu, noteikti izlasīšu. Lasīt ieteiktu tiem, kuriem nav nekas pretī ironiski paskatīties uz kādu sevis daļu nedaudz no malas. Pavērtēt, cik daudz esi darītājs un cik daudz runātājs. Padomāt par to, ko tu dod tautsaimniecībai, un kāda jēga ir no tavas darbošanās. Un neapvainoties, ka viss tas pasniegta ar jaunatnes, kas pīpē zāli un ēd sēnes, palīdzību.

Jelgava 94 by Jānis Joņevs

Jelgava 94

Ar šīs grāmatas lasīšanu es esmu nokavējis jau vismaz gadu, To jau ir paspējuši izlasīt un savas pārdomas aprakstīt bez maz vai visi grāmatblogeri. Bet ko lai dara – ne visi vagoni vilcienā var būt pirmie, kādam ir jābūt arī pēdējam. Tā nu es vismaz uz kādu laiku būšu pēdējais.

Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib.

Uzrakstīt kaut ko oriģinālāku par „šis ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs latviešu literatūrā noticis” diez vai ir iespējams.

Sākot grāmatu lasīt es gan tā nedomāju, tiku līdz vietai, kur autors sāka rakstīt par Kurtu Kobeinu, nodomāju Jēzus vārdos: “Jāni un Tu arī!”. Grāmatu noliku malā uz pāris nedēļām un cītīgi domāju, kā rīkoties tālāk. Lai tiktu pie grāmatas man nebija tā vienkārši – ieej veikalā un nopērc. Nekā, man veikalā paziņoja, ka viens eksemplārs esot vēl gan, bet tas esot atlikts. Es neļaunojos un neveiksmīgi apmeklēju vēl pāris Rīgas grāmatnīcas. Nekā! Man ieteica neuztraukties un pagaidīt līdz to izdos vai atvedīs atkal. Ja gribot, varot pasūtīt, un tad to atvedīs no Daugavpils. Bet ja nu Daugavpilī arī kādam šo grāmatu vajag tāpat kā man, vai man ir tiesības viņam to vienkārši tā atņemt? Nolēmu gaidīt un pie reizes aktīvi meklēt. Pagāja nedēļa un šķita, ka šī grāmata ir tāds Lovecraft Nekronomikons, par kuru visi runā, bet kuru neviens nemaz nav redzējis. Un tad vienu dienu iegāju grāmatbodē un ir, lieki piebilst, ka tagad viņa ir atrodama visur! Šis ilgais grāmatas dabūšanas process mani bija grāmatai pietuvinājis, un tādēļ nespēju viņu vienkārši aizvest uz laukiem. Sak, te iekuram, autors Kobeinu ar bisi pieminēja, tāpat kā simtiem amerikāņu autoru to jau reiz ir darījuši. Tādēļ izlēmu tomēr lasīt. Un labi vien bija, jo varu derēt, ka ellē būs speciāls katls tieši tiem, kuri šo grāmatu nebūs lasījuši.

Nākotnē, pēc gadiem simts, šī grāmata būs ieguvusi pozīcijas obligātajā latviešu literatūras grāmatu sarakstā. Tad varbūt skolēni pukosies par viņu tāpat kā tagad par Zaļo zemi, bet tas būs vēlāk. Tagad grāmata ir īstajā vietā, laikā un par īsto laiku. Mani kā trīsdesimtgadnieku, kuru metāls nekad nav interesējis (biju tehno piekritējs, arī tagad rakstot aprakstu par grāmatu man fonā skan Dr. Alban), un par Kobeinu kā kultūras ikonu man vienmēr ir bijis nospļauties, šī grāmata paņēma savā varā. Tik perfektu deviņdesmito gadu attēlojumu es vēl nekad nebiju piedzīvojis, ja nu vienīgi pašos deviņdesmitajos, izdzīvojot tos reālajā dzīvē. Autoram ir talants pateikt būtiskāko un atgriezt lasītāju pagātnē. Arī manā dzīvē RBS topam, lai arī cilvēkam no laukiem, bija liela nozīme. Ko gan citu cilvēks pēc lopu sakopšanas piektdienas vakarā lai dara? Un, kad vēl mani kāda grāmata ir atgriezusi brīdī, kad es no avīzes visos sīkumos lasu par Jelgavas cietumnieku masveida bēgšanu? Par šaubīgā šņabja pudeli ar iesauku Ķirzakas smaids, kuru tā sauca, jo bija aprakstīta ar tādu pašu dīvainu fontu kā tajā seriālā? Pareizi, nekad! Uz visu šo atmiņās aizdzenošo sīkumu fona patiesībā ir vienalga, vai grāmata ir par metālu vai par histerēzes cilpu. Lasītājs uzreiz sajūt, ka grāmata ir rakstīta tieši viņam. Šie atmiņu fragmenti ir tik līdzīgi paša dzīvē izdzīvotajam, šķiet, ka bišķi jau te rakstīts arī par manu dzīvi.

Bet ne jau tas ir vienīgais autora nopelns, ticami atstāstīt vēsturi un labi lietot valodu. Nē, grāmata bonusā ir arī vēstījums par visnotaļ specifisku subkultūru un pusaudžu mēģinājumiem būt atšķirīgiem. Neizaugt tādiem kā visiem, palikt pašam. Vēlams visu dzīvi. Dažiem tas izdodas, dažiem – ne. Kaut kā kļūstot vecākam, alternatīvums izplēn, un cilvēks attopas ar ģimeni bērniem un suni, tā arī nesapratis, kur un kad viņš zaudējis savu alternatīvo dzīves veidu. Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, ko tad iegūstam no šīs dumpošanās un alternatīvā dzīves veida meklēšanas? Viņaprāt ,tie ir draugi uz visu mūžu, kas tevi sapratīs kā neviens cits jebkurā dzīves brīdī. Neskatoties uz to, ka pēc tam satiksi viņus tikai pāris reizes mūžā. Protams, tie kuriem metāls sirdī ir bijis vai vēl ir dzīvs, ir pieejams vēl vesels slānis, kas veltīts metālam un metālistu subkultūrām Latvijā un pasaulē vispār.

Lieku 10 no 10 ballēm. Perfekta grāmata. Novēlu autoram, lai viņam izdotos rakstīt tā vēl un vēl! Lasīšanai paralēli ieteiktu tukšot Hektora pudeli (Ķirzakas smaidu jau tagad būs nereāli dabūt) aizgājušo laiku izjūtu radīšanai. Iesaku izlasīt visiem, kuriem pusaudžu gadi iekrita deviņdesmito vidū.

Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā by Marieta Šaginjana

Mess mend

Šai grāmata ir ticis tas gods būt četrdesmit ceturtajai „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatai, kuru esmu izlasījis. Līdz šim es viņu biju lasījis tikai vienu reizi pirms aptuveni astoņpadsmit gadiem. Paņēmu Talsu bibliotēkā, bet nekādas paliekošas atmiņas viņa manī neradīja.

Padomju Krievijā pie varas ir nākuši strādnieki un ceļ savu gaišo nākotni. Ārzemju kapitālistiem, dažādu tautu patriektajiem valdniekiem, ķēniņiem, monarhiem un tirāniem šāds situācijas paņēmiens neliekas pieņemams. ASV rūpnieks Džeks Kreslings nemaz negatavojas sēdēt rokas klēpī salicis. Viņš un caurkritušo valdnieku kliķe nolemj iznīcināt problēmu pašā saknē, dodot tādu triecienu Padomju tautai, no kuras tā nekad vairs nevarētu atkopies. Taču savā kapitālista tuvredzībā viņš pat iedomāties nespēj, ka tepat viņa rūpnīcās jau ir izveidojušās strādnieku kustības, kuras vairs nevēlas tikt apspiestas. Viņi liek kalpot savām izgatavotajām lietām strādnieku labā. Mess-Mend ir viņu slepenā parole un ar to viņiem nav problēmas iekļūt pat visapsargātākajā kapitālistu cietoksnī.

Grāmatas autore 1920-to gadu sākumā nolēma uzrakstīt kaut ko nenopietnu par kapitālistiem un šķiru cīņu. Rakstīts tika ar milzīgu patosu un ievērojot visas tā laika lubu literatūras noteiktos standartus. Darbība notiek lielākoties ASV, un tur jau, kā zināms, strādniekiem dzīves nav. Taču kāds kokapstrādes rūpnīcas virpotājs Mikaels Tingsmeistars ir nolēmis patriekt kapitālistus arī savā valstī. Viņš ir tēls, ideja, cilvēks, kurš pirmais ne tikai aizdomājies ar strādnieku sūro likteni, bet arī nolēmis kaut ko darīt. Pretdarbības veids ir pavisam vienkāršs – likt lietām darboties pret savu saimnieku. Iedomājaties, jūs nopērkat spoguli, bet spogulis ne tikai ļauj jums spoguļoties, bet arī fotografē jūsu dzīvi. Sienas, kuras ieliek Tingsmeistara ļaudis, jebkurā brīdī ļaus strādniekam ienākt tavā mājā, atslēgas atvērsies no pareiza pieskāriena. Visas šīs lietas, kas kalpo strādniekiem, jo viņi ir to īstie saimnieki. Un lai vieglāk strādnieku ļaudīm būtu tās identificēt, uz viņām nemanāmi iespiesti divi burti MM (Mess-Mend). Taču, lai ar radījusi tik spēcīgu instrumentu, nodrošinājuši pāris kapitālistu pilnīgu novērošanu, viņa absolūti nesaprot, ko ar iegūto informāciju pasākt. No visām iespējamajām diversijas metodēm, sazvērnieki neizmanto praktiski neko. MAITEKLIS ASV revolūcija nenotiek, nav pat jēdzīgas manifestācijas.

Rodas jautājums, kādēļ Petrograda? Petrograda – Krievijas revolūcijas šūpulis tiek uzburts par padomju brīnumpilsētu. Kā atzīst pati autore, viņa nolēmusi uzrakstīt par Petrogradu tā, it kā tajā jau komunisms būtu iestājies. Grāfi un kņazi aiz sava slinkuma blandās pa ielu ubagojot, bet proletariāts strādā. Pie tam viņu entuziasms ir ar likumu jābremzē, lai dullie nepārstrādājas. Ārzemju interventi viņiem nav bīstami, jo pilsētu aizsargā aeroelektrostacijas un spridzekļu iznīcinātāji. Bet Kreslinga pakalpiņiem, protams, ir savas idejas kā šo sistēmu apiet.

Grāmatu var droši reducēt uz īpatnu vispasaules komunisma propagandu un veidu, kā tas tiks sasniegts. Tā šeit ir biezā slānī, un šķiru cīņa tiek nonivelēta pat līdz tiešam pierādījumam, ka kapitālisms cilvēkus burtiski, fizioloģiski padara par zvēriem, kā to uzskatami pierāda Gregoria Čičes piemērs. Arī vareno hipnotizētāju Čīči vienkārši nošauj uz skatuves, sunim suņa nāve, tā sakot, un kapitālisti jau nemaz īsti cilvēki arī nav. Arī pārējiem, kas vēl nav kļuvuši par zvēriem, tiek doti savdabīgi vārdi:

„… ģenerālis Gibgelds, …, eksreģents Dons Karloss de Loss Patriass, eksprezidenti No-Homs, Uno-Si-Noga un Sidijama …”.

Grāmatā var uzzināt arī:

„Ikvienam godīgam komunistam pirmajā vietā ir pienākums, bet otrajā – sieva.”

Kas grāmatā bija pozitīvs, latviešu valodas rakstība 1958. gadā, daudziem vārdiem vēl nebija garumzīmes un izteiksmes veids ar bija savādāks. Šo vārdu meklēšana bija grāmatas lasīšanas aizraujošākā daļa.

Lieku 3 no 10 ballēm. Grāmatā nav nekā cita kā tikai propaganda. Var jau pieķerties salmiņam, ka tā ir ironija par kapitālisma iekārtu un komunisma pārākumu. Bet kā dēku stāstam, viņas struktūra ir pilnīgi nepiemērota mūsdienām un vairāk velk uz absurdu nevis ironiju.

The Simpsons and Their Mathematical Secrets by Simon Singh

The Simpsons and Their Mathematical Secrets

Šo grāmatu biju gatavojies nopirkt jau sen. Par viņu internetā un podkāstos esmu dzirdējis labas atsauksmes. Arī pats autors sevi manās acīs ir pierādījis kā cilvēks, kas prot saistoši rakstīt. Beigu beigās nesen grāmatu nopirku Berlīnē.

Cilvēks var noskatīties simtiem Simpsonu epizožu un nemaz nepamanīt, ka reizēm tajās parādās viltīgas matemātikas problēmas. Tās var būt vienkāršas aritmētiskas problēmas, bet var būt arī vienas no sarežģītākajām matemātikas teorēmām. Te sastopami gan P=NP problēma, gan Mersenna pirmskaitļi, perfektie skaitļi un narcisistiskie skaitļi, bezgalības un lielas bezgalības. Viens no iemesliem, kāpēc tā, ir fakts, ka daļa no Simpsonu scenāristiem ir matemātiķi, kuri pametuši savus amatus, lai pievērstos rakstniecībai un cilvēku smīdināšanai. Autors ir ticies ar šim ļaudīm, lai uzzinātU viņu stāstus un izskaidrotu, kāpēc matemātika Simpsonos ir tik svarīga.

Sākšu ar pozitīvo, sarakstīts ir patiešām ļoti interesanti. Tā kā esmu Simpsonu cītīgs skatītājs, tad man bija dubultineteresanti uzzināt par multenes veidošanas procesu un cilvēkiem, kas to visu dara.  Tas viss bija ļoti jauki un patīkami.

Bet ir viens liels „bet”, grāmatas apraksts mudina domāt, ka Simpsoni ir viens slēpti matemātisks multeņu seriāls. Patiesībā apskatot proporcionāli multenes ar matemātiku un multenes bez matemātika, te ir nulle komats štrunts. Jā, tas, kas te atrodams, ir filigrāni iemānīts sižetā, un pret to pretenziju nav. Es pirms šīs grāmatas izlasīšanas no reklāmas biju sapratis, ka matemātiskais slānis ir daudz biezāks.

Patiesībā apskatītas tiek kādas desmit multenes. Katras nodaļas struktūra sastāv no multenes sižeta izklāsta, tad matemātiskās problēmas, kas šajā sižetā apslēpta. Tam seko gari un plaši aprakstīts kāda scenārija dzīves stāsts. Reizēm autors vienkārši nolec no tēmas un nodarbojas ar pavisam citu lietu apskatīšanu. Grāmata ir orientēta uz cilvēkiem, kas ar matemātiku ir uz Jūs. Te nav nekādu sarežģītu formula. Visu cieņu autoram, kā izskaidrotājs viņš ir ģeniāls.

Man lasot grāmatu bija sekojošas problēmas, biju gaidījis vairāk matemātikas un mazāk biogrāfijas. Sapratu, ka grāmata ir pārreklamēta, un tas, ko tu sagaidi, nav atrodams šajā grāmatā. Ja visu to noliek pie malas, tad grāmata ierindojama kategorijā vispārīgi par matemātiku, matemātiskajiem jokiem un vēsturi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja gribas ko nopietnu, tad nav jēgas lasīt, bet ja interesē Simpsonu veidotāju dzīvesstāsti un matemātiskie sasniegumi nedaudz atšķaidīti ar matemātiku, tad droši lasāms darbs.

%d bloggers like this: