Navigate / search

The Abominable by Dan Simmons

The Abominable by Dan Simmons

Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!

Asinis sniegā (Blood on Snow #1) by Jū Nesbē

Asinis sniegā

Par šīs grāmatas lasīšanu man nebija daudz jādomā. Bija skaidrs, ka jālasa. Man bija iepaticies Nesbē jaunais rakstīšanas stils, kuru pirmoreiz sastapu grāmatā “Dēls”. Redzot, ka grāmata iznākusi, sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC un saņēmu vienu eksemplāru izlasīšanai.

Ūlavs vada vientuļu dzīvi, strādājot par pasūtījuma slepkavu. Viņam ir viens patstāvīgs pasūtītājs, un līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ar šādu amatu nekāda ģimenes dzīve nav iespējama, un Ūlavs par to nemaz pārāk nesatraucas. Līdz kādu dienu viņš satiek savu sapņu sievieti, taču tā ir bosa sieva, un viņam ir uzdots to nogalināt.

Autors kārtējo reizi nepievīla, šis kriminālstāsts turpina iepriekšējās grāmatas stilu. Aprakstos netrūkst grafisku detaļu, galvenais varonis ir tikai viens – Ūlavs ir tāds skarbais vīrs, kuram aiz fasādes slēpjas visnotaļ maiga dvēsele. Šaušana nav vienīgais viņa hobijs, lielāko daļu no sava laika viņš pavada lasot grāmatas. Taču tā kā puisim ir disleksija, viņam ne vienmēr izdodas uztvert izlasīto. Pats viņš par šo lietu īpaši nebēdā, jo vienā grāmatā viņam sanāk divi stāsti – viens – patiesais un otrs – tas, ko viņš izlasījis. Šajā amatā noder tas, ka gan pretinieki, gan priekšniecība tavas prāta spējas īpaši augstu nevērtē. Ūlavam gan nav nekādas ilūzijas par nākotni, viņš skaidri zina, ka reiz pienāks diena, kad priekšniecības nospriedīs, ka Ūlavs zina pārāk daudz, un šajā dienā pienāks viņa gals.

Grāmata izlasās burtiski vienā rāvienā, nav jau pārāk bieza. Notiekošajā nav pārāk daudz liekvārdības, jo tas nebūtu Ūlava stilā teikt garus monologus darba laikā. Toties ir daudz iekšējo monologu par bijušo, esošo un iespējamo nākotni. Gribi vai negribi, bet par Ūlava iepriekšējo dzīvi uzzināsim diezgan daudz un sapratīsim arī, kādēļ viņš kļuva par profesionālu pasūtījuma slepkavu. Viņam vienkārši ir pārlieku mīksta sirds, lai nodarbotos ar kaut ko nopietnāku. Mīkstā sirds ir viņu novedusi pie zināmas taisnīguma izjūtas, un te arī sākas visas Ūlava problēmas. Darbu viņš dara labi, taču lāga nemāk tikt galā ar sekām, viņš jūtas atbildīgs par tiem, kurus atstājis bez apgādnieka. Tas viņa dzīvi pamatīgi sarežģī. Nerunāsim jau nemaz par to, ka arī viņa lielā mīlestība laika gaitā izrādās nedaudz citādāka, nekā Ūlavs bija iztēlojies. Ūlavam vispār piemīt tieksme izdomāt stāstus par cilvēkiem, nu tādus, kas viņus padara labākus nekā patiesībā.

Šoreiz autors darbā neiesaista valsts tiesībsargājošos orgānus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Jo Ūlava problēma ir kriminālās pasaules iekšēja lieta, un kaut kādi izmeklētāji tikai bremzētu trillera notikumu dinamiku. Šis nav nekāds maratons, te ir sprints, kurā no starta līdz finišam ir jātiek divsimts lapaspušu laikā. Joprojām nepamet sajūta, ka autors patiesībā gribētu, lai viņa pēdējos darbus izdotu komiksu formātā. Te ir viss – gan varoņa pārdomas par uzdevumu, problēmu, atsauces uz iepriekšējām dzīves epizodēm. Ja notiek apšaudes, tad tās ir maksimāli asiņainas un ar īstiem kovbojiskiem izlēcieniem. Šeit nekas nav skaidrs līdz pašām beigām, un atliek vien pašam izlemt, kurš beigās palika uzvarētājs. Nudien no Ūlava stāsta sanāktu izcils komikss ar šaubīgiem tipiem, šaudīšanos un galveno varoni, kurš visiem vēl labu pat tad, kad ielaiž lodi pierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Viss bija labi, taču grāmata ir pārāk īsa un baidos, ka ar to pāris stundu ilgo sakaru būs ar maz, lai Ūlavs man uz visiem laikiem iespiestos atmiņās. Taču kā tāds ātri izlasāmais trilleris vienam vakaram ir pašā laikā. Nav atklāti nekādi jauni žanra horizonti, taču tiek garantēts aizraujošs piedzīvojums un interesants galvenais varonis.

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

Atraitne janvārī by Andris Kolbergs

artaine-janvari

Par šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es zināju jau no bērnu dienām. Lasīt gan nemēģināju, un tam bija daži iemesli. Pirmais bija vāks, kas netieši liecināja par ziemošanu lauku sētās mājās ar sliktu siltumizolāciju. Otrais – mani mulsināja nosaukums. “Atraitne janvārī” – ko tas vispār nozīmē? Domāju, ka sieviete ir plānojusi kļūt par atraitni tieši janvārī – krimiķis taču, vai arī iespējams viņa ir atraitne tikai uz janvāra mēnesi un pēc tam apprecēsies vēlreiz. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka daļēji pareiza ir pirmā ideja.

Grāmatas anotācija ir tik izsmeļoša, ka tā ir jācitē vārds vārdā:

“Šoreiz autors izseko kādas jaunas meitenes morālai degradācijai – sākot no neskaidras “skaistas” dzīves tīkojumiem līdz pat nozieguma izdarīšanai. Autors meistarīgi atsedz to ļaužu slāni, kas rada augsni noziedzības eksistencei mūsu sabiedrībā.”

Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tas viss te patiešām ir. Ir meitene vārdā Margrita, kurai patīk staigāt pa restorāniem, kurai ir uzradies sponsors ar daudz blatiem. Šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā, ja vien vienu dien ar sponsoru neatgadītos ķibele un viņš nenonāktu aiz restēm. Tad nu sanāk kulties vien pa dzīvi pašai. Diez ko par labu fabrikas meitenei nenāk arī baumas, kas vēsta, ka viss viņas brūtgāna piķis ir palicis pie viņas. Morāle pēc būtības ir sekojoša- ja reiz tu strādā ledusskapju rūpnīcā kvalitātes kontrolē, tad tur arī labāk paliec, nav ko meklēt dzīvē vieglus ceļus. Vieglie ceļi noved līdz restorāniem, prostitūcijai un šaubīgiem paziņām. Beigās no šī muklāja ārā vairs netiksi un tad jau arī pašai būs uzspļaut biedru tiesām un citiem niekiem. Jāatzīst, ka Magritai nudien neveicās, lielākoties jau pašas stulbuma un neuzņēmības dēļ.

Gundars ir ļaunais tēls, kurš lielākoties ir vainīgs Margritas nelaimēs. Zagtu mantu uzpircējs – amatieris, kurš, padzirdējis par Margritas rocību, nolemj precēties. Kad viņa gaisa pilis sabrūk, viņš kļūst par cilvēku, kurš sit savu sievu un vaino to visās savās nelaimēs. Arī šim puisim kā īstam padomju noziedzniekam pieklājas nav pilns rublis un izsities viņš ir tikai alkonautu sabiedrībā. Nopietni vīri viņu pa pilnu neņem. Puisi moka tik daudzi mazvērtības kompleksi, ka nekas cits neatliek, kā gandēt dzīvi sev un apkārtējiem.

Gvido savukārt ir inženieris, kuram sanāk kļūt par nolaupītāju upuri. Viņam galvenā dilemma ir vai nu palikt dzīvam pašam vai arī piedalīties nozieguma plānošanā. Labi zīmē uz rūtiņu papīra, un kā stratēģis būtu vērā ņemams bandas papildinājums. Taču viņš ir labais tēls, kuram vienkārši nav paveicies.

Sižets ir interesants, par padomju laika noziedzību, tā laika populārajām piramīdu shēmām ar dzīvokļiem. Par mazajiem žuļikiem, kuri apzog baznīcas un nosperto iemaina pret pudeli. Par zagļiem ar lielām ambīcijām, vēlmi ierakstīt sevi vēsturē un vienkārši tādiem, kas ātri vēlas kļūt bagāti. Autors stāsta hronoloģiski par visiem, to dzīvi un tad lēnām lasītājs var saprast, kā tad viņi visi ir nonākuši tur kur atrodas patlaban. Īstā nozieguma kā tāda nemaz nav, tas parādās tikai grāmatas pēdējās lapaspusēs un visu laiku potenciālajiem noziedzniekiem ir iespēja atgriezties uz pareizā ceļa. Līdz ar to nav arī izmeklētāja, jo šim jau nebūtu ko izmeklēt. Lasītājam atliek vien pašam izvēlēties, kurus nosodīt, atzīt par kaitniekiem un parazītiem, autors te priekšā neko neteiks.

Grāmatas beigas bija vislabākās, ne jau tādēļ, ka viņa beidzās, bet gan kā viņa beidzās. Mūsdienās populārais Mārtins var tikai nervozi pīpēt, tāds grimdārks ka maz neliekas. Lieku 9 no 10 ballēm, man patika gan izklāstījuma veids, gan tas kā autors atrisināja sižetu, nudien negaidīju tādu notikumu pavērsienu, kā ar cirvi pa pieri.

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

senlin-ascends-the-books-of-babel-1-by-josiah-bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

Dēls by Jū Nesbē

dels

Pēc Policijas izlasīšanas es nospriedu, ka līdz ar Harija Hola piedzīvojuma beigām varēs mest mieru šī autora darbiem. Bieži ir tā, ka rakstnieks spēj un viņam sanāk rakstīt par vienu varoni, bet viss cits vairs nav tas. Gadās, ka pie vainas ir lasītāja aizspriedumi, kurš, paņemot jaunāko rakstnieka grāmatu, sagaida no tās iepriekšējo piedzīvojumu turpinājumus. Arī es esmu tāds aizspriedumains cilvēks, un Dēlu uzreiz tā lasīt nerāvos, no sākuma viņu pārcilāju vairākas reizes grāmatu veikalā un tikai tad nenoturējos, un palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC eksemplāru izlasīšanai.

Sonijs Lofthuss cietumā ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, izciešot sodu par noziegumiem, kurus nav izdarījis. Kā samaksu viņš saņem nepārtrauktu heroīna piegādi, un daudzi ieslodzītie iet pie viņa kā pie Budas izsūdzēt grēkus.

Pirms vairākiem gadiem Sonija tēvs, negodā kritis policists, izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis atbildēt likuma priekšā par nodarīto. Tagad Sonijs ir korupcijas pašā epicentrā – starp cietuma darbiniekiem, policiju, juristiem, izmisušu mācītāju… Un ikkatrs no tiem ir ieinteresēts, lai Sonijs mūždien būtu narkotiku reibumā un nekad nepamestu cietuma sienas.

Kad Sonijs uzzina šokējošo patiesību par savu tēvu, viņš izbēg no cietuma un sāk vajāt cilvēkus, kuri ir atbildīgi par tēva negodu.

Vienkārši nav iespējams grāmatu ar tādu anotāciju palaist garām neizlasītu! Kā jau var noprast, šoreiz tas nav nekāds detektīvs, bet īsts trilleris. Sonijs ir atriebējs, ja jau valsts institūti nespēj sodīt noziedzniekus korupcijas un nolaidības dēļ, tad likums ir jāņem savās rokās. Nav arī tā, ka Sonijs sevi uzskatītu par pasaules glābēju, viņa mērķis ir pavisam vienkāršs – personiska atriebība visiem saviem pāri darītājiem. Vēlams, lai viņi ciestu tāpat kā viņu upuri, tāda nu ir viņa izpratne par taisnīgu sodu, aci pret aci, zobu pret zobu. Varētu šķist – tāds izvērstāks komikss, bet tā gluži nav. Sonijs kā tēls ir diezgan rūpīgi izstrādāts un viņa sāpe lapaspusēm šķiroties lēnām kļūs arī par lasītāja sāpi. Varonis nav tāds, kas atstāj vienaldzīgu, ir saprotami gan viņa motīvi, gan izvēlētās metodes. Viņš nav nekāds supervaronis, bet visnotaļ racionāls cilvēks, kurš apzinās savu spēju robežas. Vienīgais, kas viņam dod priekšrocības, ir informācija, ar to viņu daudzus gadus ir apgādājuši ieslodzītie, sūdzot viņam savus grēkus.

Bet kurš gan varētu Norvēģijā slaktēt noziedzniekus tā, lai par to neieinteresētos policija? Sonija galvenais ķērājs ir izmeklētājs Sīmons, cilvēks ar savām vājībām un diezgan interesantu pagātni. Viņš uz lietām skatās, kādas tās ir, un lai ar noziedznieku pēc būtības saprot, tomēr likums visiem ir viens. Nevajag baidīties, šis izmeklētājs nav tipisks alkoholiķis, kas laiku pa laikam tiek atrauts no pudeles, lai uz ātru roku atrisināt kādu krimināllietu. Sīmonam pārmaiņas pēc ir pavisam citas problēmas, kuras viņu padara viegli ievainojamu. Visi pārējie romāna dalībnieki gan ir lielākoties viegli ieskicēti, tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai sižets virzītos uz priekšu un neizplūstu līdz bezgalībai ar papildus sižeta līnijām.

Rodas tikai jautājums, vai patiesi Norvēģijā viss ir tik slikti? Tā vien šķiet, ka autors dara visu iespējamo, lai sagrautu iespaidu par Norvēģiju kā vienu no labākajām pasaules valstīm. Savā veidā uz visu valsti tiek uzlikts mazā un ārēji klusā ciematiņa tēls. Vieta, kurā cilvēks no ārienes redz tikai uzpucētu tēlu, bet vietējie savukārt ir labi baisu noslēpumu glabātāji. Galvenais, lai nekas nekļūtu zināms svešajiem, un tad jau viss būs labi. Ja kaut kas atgadās ar cilvēku no citas valsts, tad kādēļ gan politiķiem un varas vīriem uztraukties? Tādēļ visi dzīvo tādā iedomātā pasaulītē, kurā viss it kā ir labi, bet slepkavības, cilvēku tirdzniecība, narkotikas un ieroči, tās ir lietas, kurām nav vērts pievērst uzmanību. Labāk izlikties, ka nekas tāds nenotiek, jo pārāk nopietna rakšana var uzrakt patiesi nepatīkamas lietas un aizķert ietekmīgus cilvēkus.

Lieku 9 no 10 ballēm. Kā jau ar visām Nesbē grāmatām, neiesaku sākt lasīt vakarā, ir trakoti grūti viņu nolikt malā. Miegs no viņas garantēti nenāks, un tādēļ būs vien jālasa viņa līdz rītam, neskatoties uz darbu, komandējumiem vai citiem ikdienas sīkumiem. No viņas atrauties ir tikpat nereāli kā mušai no mušpapīra. Ar iebildi, ja trilleri kā žanrs patīk. Lasīšanas procesā es neviļus aizdomājos, ka uz šīs grāmatas pamata sanāktu tīri labs komikss, jo daudzas ainas, šķiet, ņemtas no tādiem īsteniem atriebēju komiksiem, ar visu brutalitāti un reālistisku notiekošā aprakstu.

Meitene zirnekļa tīklā (Millennium Trilogy #4) by Dāvids Lāgerkrancs

Meitene zirnekļa tīklā by Dāvids Lāgerkrancs

Reti kura grāmatu sērija var lepoties ar to, ka es viņu esmu izlasījis mēneša laikā. Ja iesākumā es biju visnotaļ skeptisks pret Millenium grāmatu sēriju kā tādu (Sak, kārtējais dižpārdoklis, kurā ir vairāk mārketinga nevis rakstnieka talanta), taču iesācis lasīt es aptvēru, jā, autors nudien māk pasniegt stāstu. Pirmās trīs oriģinālās sērijas grāmatas es vērtēju visnotaļ augstu. Jā, var pasmīnēt par to, ka zviedriem valstī nudien nekas nav kārtībā, taču jāatceras, ka autoram kā zviedram nācās pārspīlēt savas valsts problēmas, lai ievērstu tām savu lasītāju uzmanību. Šīs grāmatas iznākšana patiesībā bija katalizators, tam, ka es vispār beidzot pieķēros šai sērijai. Grāmatu dabūju pateicoties izdevniecība Zvaigzne ABC.

Līsbetei atkal ir izdevies nonākt katastrofisku notikumu epicentrā. Te ir gan intelektuālā īpašuma zādzības, pasūtījuma slepkavības, nolaupīšanas izspiešanas un mākslīgais intelekts. Kas ir visdīvainākais – Līsbete ir netieši saistīta ar visām šīm šaubīgajām lietām, viņa noteikti ir katalizators notiekošajam, taču nedz lasītājs, nedz žurnālists Mīkaels neko vēl nenojauš. Labi, nojauš, bet tikai to, ka briest kārtējā sensācija.

Man nav nekā pret to, ka kādu grāmatu sēriju turpina rakstīt cits rakstnieks, reizēm sērija no tā iegūst, reizēm tā tiek norakta. Tāpat es negaidīju, ka es sagaidīšu precīzu Lārsona rakstīšanas stila kopiju. Nudien, kurš gan spētu ar tādu aizrautību rakstīt par labo varoņu personīgās higiēnas ievērošanas procesiem! Kurš uzdrošinātos replicēt Mīkaela izmeklēšanas unikālo metodi? No jaunā autora es vēlējos tikai vienu, lai viņš nesalaiž visu dēlī un grāmata ir interesants trilleris.

Autoram tas nudien ir izdevies, grāmata ir cienījams turpinājums sākotnējai triloģijai. Patiesībā viņa pat šo to ir ieguvusi. Līsbete kā tēls ir kļuvis dziļāks, viņa ir izaugusi kā personība. Tas arī ir loģiski, jo laiks iet, un cilvēki mainās. Viņa kā cilvēks ir kļuvusi reālāka, jo vairs nestrādā tikai emociju līmenī, kurā katrs cilvēks ir potenciālais ienaidnieks. Mīkaels ir kļuvis patstāvīgāks, viņš neko daudz kā cilvēks nav mainījies, taču beidzot viņš pats spēj veikt izmeklēšanu, nepaļaujoties tikai uz Līsbetas labvēlību. Beidzot ir sajūta, ka Mīkaels nav piektais ritenis, kura vienīgais uzdevums ir izbaurot citu sniegto informāciju pasaulē. Viņš pats dara savu darbu. Ar to vien jau pietika, lai sērijas turpinājums iegūtu atzinību manās acīs.

Sižetiski sērija kļūst pavisam mūsdienīga, mākslīgā intelekta izstrāde, totālā pilsoņu izspiegošana un citi mūsdienu jaukumi ir ieņēmuši centrālo vietu sižetā. Pilnīga notikumu kontrolēšana bez pienācīgas uzraudzības neizbēgami samaitā pat vislabākos cilvēkus. NSA ir kļuvusi par absolūti nekontrolētu iestādi, neviens nezina, ar ko viņi īstenībā nodarbojas, kam pakļaujas un ar ko sadarbojas. Autors mēģina izspēlēt scenāriju, uz ko viņi un citas ieinteresētās puses būtu gatavi, lai iegūtu vēl lielāku kontroli pār citiem. Vietām tas viņam izdodas diezgan labi, taču brīžos, kad autors pievēršas tehniskām detaļām un izmanto zinātnisku žargonu, man atlika tikai saķert galvu un pie sevis domāt: “Vai autors tiešām domā, ka lasītāji neko nezina par Kerra singularitāti un piedēvē šo ideju Līsbetei! Lai Švarcšilds nogrābstās!”. Un tad vēl tā brīvā dažādu zinātņu nozaru ideju sintezēšana, neņemot vērā šo teoriju patieso būtību. Es no autora, ja viņš nudien ir nolaidies tik zemu, ka mēģina visu loģiski izskaidrot, tomēr sagaidītu uzcītīgāku sagatavošanos.

Arī ar ļaunajiem tēliem viss ir izdevies. Man nekad nav patikuši tie, kuri ar putām uz lūpām pēdējās grāmatas lapaspusēs stāsta savus plānus un smejas par labajiem. Šeit ļaunie ir efektīvi un risina savas problēmas ar izdomu un improvizējot. Protams, protams, ļaunajiem ar Līsbeti ir daudz kopīgā. Un tas rada lasītājā veselīgu ieinteresētību par notikumu turpmāko attīstību, no tā izriet domāšana līdz notiekošajam un mēģinājumi atšifrēt vainīgos. Bonusā mēs uzzinām daudz jaunu faktu par Līsbetas pagātni, un tā nemaz nekonfliktē ar iepriekšējām grāmatām.

Ja ir nācies lasīt iepriekšējās trīs, tad droši ķerieties klāt arī šai, piedzīvojumi turpinās. Negaidiet perfektu Lārsona stila kopija, jo varoņiem reiz taču ir jāizaug un jāatbrīvojas no statiskā stāvokļa. Lieku 9 no 10 ballēm. Un varu saderēt, ka drīz redzēsim nevienu vien šīs sērijas turpinājumu. Pagaidām jaunais sērijas autors vezumu velk labi un nebaidās ielikt darbā savas idejas.

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni (Millennium Trilogy #3) by Stieg Larsson

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni

Pēc pirmo divu grāmatu izlasīšanas viena lieta bija pavisam skaidra, šīs sērijas grāmatas apskauž visas pārējās manu grāmatu plauktu apdzīvojošās sērijas. Reti kad viņām ir tā veicies ar izlasīšanas ātrumu! Otrā grāmata beidzas ar klifangeri, kurš mani neizsakāmi aizvainoja, bet tīri fizisku iemeslu dēļ es uzreiz nevarēju sākt lasīt šo grāmatu. Vienīgais iepriecinājums bija tikai tas, ka apzinājos, ka tiem, kas lasīja viņu izdošanas brīdī, uz trešo bija jāgaida ilgāk par pāris dienām, un šī doma mani savā veidā mierināja.

Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā ieved divus smagi ievainotus cilvēkus. Viens no viņiem ir Līsbeta Salandere, kas izsludināta meklēšanā par trim slepkavībām. Viņai ir dzīvībai bīstams ievainojums galvā, un nepieciešama steidzama operācija. Otrs ir Aleksandrs Zalačenko, Līsbetas tēvs, kuram viņa uzbrukusi ar cirvi. Kamēr Sālgrēna slimnīcā risinās spraigi notikumi, Mīkaels Blumkvists pēta Salanderes pagātni un drīz nāk uz pēdām patiesībai. Viņš raksta atmaskojošu reportāžu, kas attaisnos Līsbetu un satricinās Zviedrijas valdību, Drošības policiju un visu valsti. Vai Līsbetai būs iespēja noslēgt rēķinus ar pagātni un panākt taisnības uzvaru?

Skaidra lieta, ka autors sākumā bija sarakstījis tikai divas grāmatas. Taču otrā viņam iznākusi tik bieza, ka grāmatizdevējiem apzinoties savu lasītāju vidējo celtspēju, nācies otro saskaldīt divās daļās. Notikumi atsākas turpat, kur tie beigušies iepriekšējā grāmatā. Autors ir nolēmis beidzot savīt visus notikumus kopējā stāstā un lasītājam beidzot parādīt kas ir kas. Notikumi ar un ap Līsbetu nudien nav bijuši nejauši, un pie šīs meitenes dzīves sagandēšanas ir strādājuši diezgan daudzi cilvēki. Taču galvenais, kas caurvij šo stāstu, ir autora šaubas par Zviedrijas iestāžu kompetenci. Šis iestādes absolūti nedara to, kas tām uzticēts. Tā vietā, lai bāriņtiesas, psihiatri, izmeklētāji un politiķi strādātu savas valsts iedzīvotājiem, viņi nodarbojas ar sevi. Ja pie viņiem atnāks kāds nopuņķojies bērnelis ar savu problēmu, pastāv iesēja, ka viņš ne tikai paliks neuzklausīts, bet tie, kuriem viņu principā būtu jāaizstāv, šim bērnelim vēl sagandēs dzīvi. Tas viss rada neuzticību pret valsti kā tādu. Neesmu speciālists Zviedrijas sociālajās problēmās, bet no autora var saprast, ka visa tā muldēšana par labklājības valsti ir tikai fasāde. Cilvēkus iestādes aizbaida, un tiem ir vieglāk ar pārdzīvoto vardarbīgu mēģināt sadzīvot pašiem, nevis censties meklēt valsts aizsardzību. Vienmēr jau var pateikt, ka autors ir komunists, un tas viss nāk no tā, bet tas diez vai būtu korekts iebildums.

Tā nu Līsbeta klusē par savu dzīvi, nesadarbojas ar izmeklētājiem un advokātiem. Viņai jau kopš bērnu dienām ir skaidrs, ka vienīgā uz kuru viņa var paļauties, ir viņa pati. Šis lielais noslēpums, kas skar Līsbetas bērnību, tad arī ir grāmatas sižeta pamatā. Jāatzīst, ka autors ir izdomājis visnotaļ reālu un izstrādātu scenāriju, kas Līsbetu padara bezmaz vai par Zviedrijas konstitūcijas apdraudētāju. Viņš ir savijis tādu konspirāciju teoriju, pilnvaru pārkāpšanu un kontrolējošo iestāžu nolaidības mudžekli, ka katram, kurš apšauba valsts ierēdņu darbu, ir kur pieķerties. Skaidrs arī, ka šādas lietas neviens nesāks izmeklēt, ja vien viņš nebūs apķērīgs žurnālists.

Jā, šajā grāmatā Mīkaels nudien kaut ko dara arī pats. Ne jau tā, ka visu, bet laiku pa laikam viņam nākas iejusties īsta varoņa ādā, koordinējot izmeklēšanu, kaujoties bārā un, protams, pārguļot ar sievišķiem. Šajā grāmata viņam izdodas nocopēt tikai vienu skuķi, bet viņa ir nepieciešama sižetam. Šādu tādu informāciju viņš dabū pats, taču bez Līsbetas palīdzības nekas nekustētu no vietas. Tomēr vienu gan nevar noliegt, viņš prot manipulēt ar informācijas plūsmu, un tas arī ir viņa galvenais nopelns. Ja jau Līsbeta visu zina, bet nesaprot, ko ar šo informāciju darīt, tad kādam ir jānāk talkā.

Tā kā grāmata ir bieza, tad pateikšu savas domas, ko varēja droši izmest ārā. Ērikas blakuslīnija bija pilnīgi nevajadzīga, tikai lapaspušu apjomam. Varoņu personiskās higiēnas apraksti, cik kurš un kur mazgājies, pats to nemaz pamanīju, taču citi, kas šo sēriju jau bija pievārējuši, vērsa uz to manu uzmanību. Tiesa, kad pievērš uzmanību, sanāk, ka mazgājas tikai labie un dara to ļoti bieži. Beigu punktu arī varēja likt pārdesmit lapaspuses ātrāk, taču, nē, autoram gribējās ko pavisam trillerīgu un, lai ar tām piemita zināma pabeigtības sajūta, tas, manuprāt, bija lieki. Te pat nevar atsaukties uz Līsbetas pamatprincipu, ja tu viņai ko nodari, esi gatavs saņemt pretī.

Visādi citādi brangs trilleris; ar aizrautību lasīju Zviedrijas Drošības policijas darbinieku intrigas un autora mājienus uz to, ka Palmi novākuši tie. Arī Mīkaēls no gultā guļoša radījuma pārvērties par visnotaļ apsviedīgu puiku, kas šo to spēj sasniegt pats. Nu un galvenais tas, ka Līsbetai atkal radās ticība cilvēkiem, to autors izveidoja visnotaļ meistarīgi, un tas neizskatījās kā no debesīm nokritušas klavieres. Kā jau trillerī pienākas, ar katru lapaspusi atrodas aizvien jauni fakti, pierādījumi un cilvēki tā, ka nekas cits neatliek, kā skriet pa lapaspusēm līdzi grāmatas varoņiem. Lai gan grāmatā ir daudz seksa un maz mīlestības, daudz nežēlības un maz varonības, lieku 9 no 10 ballēm. Viens gan ir skaidrs, šī grāmata ir vislabākā visā triloģijā.

Meitene, kas spēlējās ar uguni (Millennium #2) by Stieg Larsson

Meitene, kas spēlējās ar uguni

Nupat izlasījis Millenium triloģijas pirmo grāmatu, ķēros klāt nākošajai. Nebija tā, ka diktu gribētos zināt, kas tālāk, jo pirmā grāmata ir pabeigta ar savām beigām un nekādu turpinājumu vairs neprasa. Taču, ja jau ir otrā, un tā atrodas manā grāmatu plauktā, tad kādēļ atlikt neizbēgamo.

Zviedriju satricina trīs nežēlīgas slepkavības. Aizdomas krīt uz Līsbetu Salanderi, kura ir atgriezusies Zviedrijā pēc ilgas uzturēšanās ārzemēs. Viņa ir ļoti bagāta, bet pavisam vientuļa. Līsbeta Salandere nolemj uz visiem laikiem nokārtot rēķinus ar pagātni un sodīt tos, kas pelnījuši sodu. Policija sāk viņas medības. Žurnālists Mīkaels Blumkvists netic Līsbetas vainai un uzsāk pats savu izmeklēšanu, lai atrastu īsto slepkavu. Viņš atklāj tumšus notikumus Līsbetas pagātnē. Pēdas ved pie kāda noslēpumaina vīrieša, no kura visi baidās. Līsbetai Salanderei ar viņu ir kārtojami īpaši rēķini.

Sākot lasīt šo grāmatu mani interesēja divas lietas – vai Mīkaels pieturēsies pie savas tradicionālās izmeklēšanas metodes – gulēt ar visām, kuras to vēlas un ļaut lietām ritēt savā gaitā. Gan jau beigās brīnumainas sakritības rezultātā viss atrisināsies. Nepārprotiet, man nav nekas pret šādām izmeklēšanas metodēm, taču ja skatās uz notikumiem kopumā, tad Mīkaels nav nedz talantīgs, nedz nenogurdināms izmeklētājs (cik tālu tas attiecas uz materiāla apstrādi). Viņš ir tikai rupors, kas spēj izkliegt to, ko viņam ir devuši citi. Otra lieta – ko Līsbeta darīs ar savu lielo naudu.

Arī šīs grāmatas kriminālromāna un trillera sintēze autoram ir padevusies ļoti labi. Izņemot dažas vietas, no grāmatas nav iespējams atrauties. Mani klupšanas akmeņi bija grāmatas lēnais sākums kad simts lapaspušu laikā nekas lāga nenotika, Līsbeta apgreidoja sevi un savu dzīvokli, taču IKEA mēbeļu  uzskaitījums mani pārāk nesaistīja, tāpēc droši šķīru tās pāris lapaspuses pāri. Brīdis, kad Līsbeta atgriežas atpakaļ Zviedrijā rada nelielu kognitīvo disonansi, jo sabira pīšļos visas manas iztēlotās sižeta attīstības līnijas. Tādēļ turu aizdomās autoru tajā, ka no sākuma viņš ir vēlējies rakstīt kaut ko pavisam citu, bet ir bijis žēl mest ārā grāmatas sākumu. Bet ja tam tiek pāri, tad lietas aiziet.

Kā jau īstā krimiķī, pienākas policisti ir pastulbi, ja viņi tādi nav, tad viņus neieredz kolēģi. Šajā brīdī uz skatuves uznāk Mīkaels. Arī šeit viņš pats neko nav uzracis, bet izmanto drauga un žurnālista Dāga ievākto informāciju atmaskojošam rakstam par prostitūciju un cilvēku tirdzniecību Zviedrijā. Visu trūkstošo informāciju viņam piespēlēs Līsbeta. Bet nav arī tā, ka šoreiz viņam pašam nekas neienāk galvā, noslēgumā viņš nudien izrādīja to, ka spēj spriest patstāvīgi un izmantot citu cilvēku atstātās norādes. Pie tam viņam, lai to sasniegtu pietika aiziet gulēt vienam pašam.

Līsbeta arī šajā grāmatā dara to pašu, ko iepriekšējā  – viņa veic reālo izmeklēšanu, analizē informāciju un meklē pierādījumus. Tas nekas, ka viņu meklē visa Zviedrija. Šajā grāmatā autors pat neliek tik lielu uzsvaru uz to, ka viņa ir hakere. Šoreiz pietiek ar pareizu problēmas formulēšanu. Šajā ziņā viņa sit pušu žurnālistu visos punktos. Tiek izskaidrots arī, kādēļ viņa ir tik dīvaina un asociāla. Izrādās, ir iemesli, bet Līsbetas dzīvesstāstu labāk izlasiet paši. Vienīgais, kas man nepatika Līsbetas kontekst,ā bija Fermā teorēmas pierādījuma apspriešana, autoram acīmredzot ir patikušas dažādas ‘’teorijas” par šo tēmu, bet problēmas būtību viņam, manuprāt, nav izdevies uztvert.

Autors ir diezgan pacenties, lai lasītājam parādīt, ka zem ārēji spožā Zviedrijas mierīgā pīļudīķa spoguļa notiek diezgan baisas lietas. Tādas, kurās cieš cilvēki, taču tie varas iestādēm ir vienaldzīgi, jo viņus jau ikdienā neredz. Tādēļ politiķi un parastie ierindas pilsoņi tos ignorē. Policija neuztraucas par viņu pazušanu un pēc formālas izmeklēšanas lietas pārtrauc. Mīkaelam un Līsbetei sanāk iekulties šajā Zviedrijas tumšajā pusē un par to dārgi samaksāt.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, vērtējumu noīsināju tādēļ, ka autors izmanto visus standarta kriminālromānu risinājumus, cenšoties vairāk radīt spriedzes, nevis patiesi dziļi izanalizēt aizskarto tēmu. Neizslēdzu, ka pie dziļas analīzes grāmata iespējams būtu daudz neinteresantāka. Viņš ir radījis varoņus, kuri spēs izkulties no jebkādas situācijas. Bet viskaitinošākā lieta ir klifhangeris sešsimt lapaspušu biezas grāmatas beigās. Bet visādi citādi grāmata nodrošina aizraujošu izklaidi daudzu stundu garumā.

Meitene ar pūķa tetovējumu (Millennium Trilogy #1) by Stieg Larsson

Meitene ar pūķa tetovējumu

Reizēm gadās tā, ka uz kādu dižpārdokļa izlasīšanu es spēju saņemties tikai pēc pieciem gadiem. Savulaik Millenium triloģija bija trakoti populāra, un nav jau ko slēpt – līdz ar ceturtās grāmatas iznākšanu tā kļūs vēl populārāka. Ja nupat Zvaigzne ABC neizdotu ceturto grāmatu, es noteikti būtu veiksmīgi visu atlikušo mūžu nodzīvojis šo grāmatu sēriju nelasījis. Taču apmeklējot Grāmatu izstādi 2016, man sanāca pieiet pie Zvaigznes ABC stenda un par nelielu, bet taisnīgu samaksu kļūt pat visu trīs pirmo sērijas grāmatu īpašniekam. Tas savukārt pamudināja mani izlasīt vismaz pirmo un uzreiz.

Žurnāla Millenium redaktoram Mīkaelam Blumkvistam vēl pavisam nesen šķita, ka viņš ir sasniedzis savas karjeras augstāko punktu. Nav jau nekāds joks atmaskot vienu no lielākajām biznesa haizivīm Vennestremu krāpniecībā. Taču tad viss sāka iet uz leju, viņa ziņu avots izrādījās nepatiess, un nu Mīkaelam nāksies doties cietumā. Viņš nolemj aiziet no žurnāla uz kādu laiku, lai pagaidītu vētras norimšanu. Šo Mīkaela piespiedu brīvdienu laikā pie viņa vēršas Vangera koncerna vadītājs Henriks Vangers, kurš piedāvā Mīkaelam uzrakstīt Vangeru dzimtas vēsturi un izmeklēt kādu četrdesmit gadus vecu slepkavību. Līsbete Salandere ir pilnīgi asociāla meitene, kurai dzīvītē ir nācies pieredzēt daudz ko. Patlaban viņa atrodas jurista aizbildniecībā un strādā firmā, kuras uzdevums ir informācijas apkopošana klientu vajadzībām. Līsbetei šajā jomā ir īpašs talants, viņa spēj atrast par cilvēkiem visslēptākās lietas.

Kā jau man tas ierasts, dižpārdokļus lasu ar zināmiem aizspriedumiem, nekad jau nevar zināt, cik daudz no slavas ir autora talants, cik veiksmīgs mārketings. Vēl tas, ka autors ir pārliecināts komunists, tas arī mani darīja aizdomīgu. Tātad biju no savas puses izdarījis visu, lai sevi vēl lasīt nesācis noskaņotu pret grāmatu vispār. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, grāmata nudien ir labs skandināvu krimiķis ar trillera elementiem, autora komunistiskie uzskati nedaudz spīd cauri, bet tas nāk sižetam tikai par labu.

Runājot standarta frāzēs, grāmata ir tā, kura turēs tevi nomodā līdz izlasīsi pēdējo lapaspusi. Mūsdienu lasītājam, sevišķi tādam, kurš šad tad izlasa pa kriminālromānam, uzreiz ir skaidrs, ka mazpilsētas ir visnotaļ bīstamas vietas. Tajās cilvēki nudien laipni ir tikai pa dienu un publiski. Pa naktīm tie dara tumšas lietas, slaktēs svešiniekus un savējos, katram ir pa kādam skeletam skapī. Vienu vārdu sakot uzreiz turi aizdomās visus par visu. Mīkaels nav lasījis skandināvu krimiķus, tādēļ viņam līdz secinājumiem ir jānonāk caur personīgo pieredzi. Šī pieredze sevī ietver urķēšanos citu cilvēku dzīvēs, konfrontēšanu un iemantojot visnotaļ nelāgu slavu Vangeru dzimtas radikālākajos spārnos.

Vamgeru dzimta sevī acīmredzot iemieso visu slikto, kas autoram sakāms par lielrūpniekiem un viņu dinastijām. Ir te daži labi elementi, bet arī tiem kapitāla saglabāšanas intereses stāvēs augstāk par morāles un ētikas jautājumiem. Papildus spriedzes pilnam sižetam autors mums pacenšas pavēstīt par zviedru uzņēmēju kapitāla izcelsmes avotiem un to ciešo sasaisti ar biznesu. Ja lasa šo lietu atrauti  no sižeta, sanāk, ka tieši zviedri ir vainīgi pie visām pasaules nelaimēm. Ja novēršamies no ārpolitikas un ekonomikas jautājumiem, tad izrādās, ka Zviedrijā piedzimt par sievieti nav diez ko labi, vēl sliktāk ir būt sievietei emigrantei vai tādai, kuru uzskata par garīgu atpalikušu. Te uz skatuves uznāk Līsbete.

Līsbete nevar būt droša pat no saviem valsts iedalītajiem aizbildņiem, viņa ir pilnīgi to varā. Tā kā viņa ir asociāla, tad viņai nav nedz draugu, nedz radinieku pie kuriem vērsties pēc palīdzības. Tādēļ visu nākas risināt pašai. Jāatzīst, ka Līsbetes problēmu risināšanas metodēs ir zināms šarms, un viņa īpaši neaizdomājas par kaut kādām garīgām vērtībām – piedošana un samierināšanās. Ir lietas, kas jādara, un galvenais ir neuzķerties. Šajā jomā viņa ir efektīva. Vispār jau autors Līsbeti ir padarījis par supervaroni, viņai ir fotogrāfiska atmiņa (lai kas tas arī nebūtu), un viņa ir hakere. Neizteikšos par autora izpratni par hakerēšanu (pašam jau ar nav nekāda lielā), taču tas ir labs veids kā ātri un nesāpīgi radīt negaidītus sižeta pavērsienus, izstumt no krūmiem pa klavierei un dažādi izklaidēt lasītājus. Lasītājam savukārt gribot negribot tas jāpieņem, jo Līsbete taču ir hakere. Jāatzīmē, ka šis pašpietiekamais cikls strādā labi un padara lasīšanu par aizraujošu padarīšanu.

Mīkaels bez Līsbetes būtu un paliktu panaivs žurnālists, kurš pat nespēj identificēt brīdi, kurā viņu “uzmeta”. Analītiskais aparāts viņam strādā, skaitās ekonomikas un finanšu guru, ja uz kaut ko sakoncentrējas, spēj paveikt brīnumainas lietas. Bonusā viņam patīk sievietes, precējies pats vairs nav, taču seksuālajā dzīvē viņš ir neizvēlīgs. Labprāt pārgulēs gan ar padzīvojošu sievieti, gan ar jaunu meiču. Redzēs, kā notiks nākamajās grāmatās, taču šajā es neko vairāk kā birku ‘neapdomīgs meitu ģēģeris’ es viņam piešķirt nevaru. Visu informāciju viņam uz paplātes pienes Līsbeta vai arī pārējie grāmatas varoņi.

Kā izklaidējošs krimiķis ļoti labs, sevišķi, ja pieņem autora spēles nosacījumus un negaidi, ka šis visus atrisinājumu tev iebaros lēni un pa kripatiņai. Te ir jāizbauda varoņu dzīve un rīcība, nevajag censties atminēt vainīgo, jo vainīga ir visa Zviedrijas sabiedrība kopumā, ļaundari ir tikai nepārdomātas sociālās politikas blakusprodukts. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man patika, un šķiet, ka es saprotu kādēļ viņa ir tik populāra pasaulē. Nav nekas labāks kā redzēt, ka arī vienā no pasaules pārtikušākajām valstīm sabiedrība ir tikpat satrunējusi kā tavā dzimtajā viduvējajā valstī. Tas ļauj lieku reizi konstatēt, ka cilvēki nudien visur ir vienādi.

%d bloggers like this: