Navigate / search

The Sudden Appearance of Hope by Claire North

25746699

Varu sevi pieskaitīt pie šīs autores fanu pulciņa, un šī jau ir trešā viņas grāmata, kurai esmu atradis laiku. Vispār jau būtu izlasījis ātrāk, bet bija viena nopietna problēma – es viņu pazaudēju savā grāmatu plauktā, katru reizi, kad biju lasītājs un atminējos par šo, ne par ko nevarēju atrast. Viņa nekad neatradās tur, kur es to meklēju. Un tas neskatoties uz to, ka esmu pamatīgi samazinājis savu grāmatplauktu skaitu!

Hope Arden līdz pusaudžu gadiem bija pilnīgi parasta meitene, taču ap sešpadsmit gadiem cilvēki sāk viņu aizmirst, tēvs – savākt no skolas, skolotāja – paprasīt mājas darbu. Un māte – ka viņai ir meita. Kaut kāda iemesla dēļ Hope un viss ar viņu saistītais pazūd no cilvēku atmiņas brīdī, kad no viņš novērš skatienu. Tas viņai ļauj būt patiesi brīvai, darīt jebko, zinot, ka neviens izņemot viņu pašu neko neatcerēsies.

Šī ir no tām daudzlīmeņu grāmatām, kuru var lasīt dažādos veidos. Pirmais un dominējošais ir trilleris par meiteni, kuru neviens neatceras, un viņa ir izvēlējusies veiksmīgu noziedznieka karjeru. Nav nekā vieglāka kā nospert ko dārgu zinot, ka cilvēki tevi nekad neatradīs, pat ja viņiem acu priekšā būs tava bilde. Jā, datori atceras visu, bet bez cilvēka prāta viņa ir tikai ieraksts datubāzē. Viss ir labi, kamēr viņa neiesaistās cīņā ar kompāniju, kura radījusi aplikāciju “Perfect”. Šī aplikācija ļauj jebkuram cilvēkam kļūt perfektam. Šīs kompānijas neierobežotie līdzekļi ļauj diezgan efektīvi uzsākt Hope medības.

Otrs nedaudz dziļāks slānis ir veltīt cilvēku apsēstībai ar internetu, pašizaugsmi un sprādzienbīstamo kokteili, ko veido šīs abas vājības. Cik daudz no savas dzīves mēs esam gatavi ziedot, lai mūs pilnīgi sveši cilvēki uzskatītu par perfektuma etaloniem. Cik daudz mēs paši ietekmējamies no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kurus pazīstam tikai no fotogrāfijām internetā. Par to, ka perfekcija ir tik idealizēta, ka to sasniedzot mēs neizbēgami kļūtu par viens otra kloniem, ar iestudētām manierēm un tekstiem, vai tas būtu tā vērts. Pavērojot šodienas tendences instagramos un feisbukos, es secinu, ka lielai daļai cilvēku tas nudien šķistu vērā ņemams sasniegums aplikācijā Perfec savākt vismaz 10’000 punktus.

Trešais ir nedaudz alegoriskāks – par pusaudžu pieaugšanu un atsvešināšanos no savas bērnības. Par to, ka vecākiem ar laiku parādās citas rūpes, jo bērni taču ir izauguši un paši tiek ar sevi galā. Bet pieaugušo pasaulei pa lielam ir vienalga par kārtējo biedru savā pulkā. Un tā nu liela daļa cilvēku lielākoties iet cauri dzīvei neviena nepazīti un tik neievērojami, ka viņus pat restorānā aizmirst apkalpotu un autobusā biļeti paprasīt.

Papildus bonuss grāmatā bija vietas, kuras autores varone apmeklē, tā kā es daudzās no tām esmu bijis arī pats, tad tas man ļāva labāk iedzīvoties grāmatas varoņu ādā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja satrauc sociālo tīklu un viedokļu līderu ietekme uz nenobriedušiem prātiem un vēlies izlasīt kādu pavisam sliktu notikumu attīstības scenāriju, iesaku!

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Šo grāmatu dabūju izlasīšanai dažus mēnešus pirms tās iznākšanas no izdevniecības “Prometejs”. “Sarkanās sacelšanās” triloģija uz mani atstāja labu iespaidu, kopumā vērtēju uz 10 no 10 ballēm. Autoram bija sanākusi sociāli aktuāla un monolīta grāmatu sērija. Par šīs grāmatas lasīšanu man jautājumu nebija, jau kopš tās iznākšanas izziņošanas brīža bija skaidrs, ka lasīšu.

Kopš Sarkanās sacelšanās kulminācijas ir pagājuši veseli desmit gadi, taču galvenais tās mērķis vēl nav sasniegts. Saules sistēma vēl nav atbrīvota no zeltiem, arī atbrīvotās apspiestās kastas nebūt neraujas cīnīties globālā karā, tā vietā tās labprāt mēģina pārkost rīkles viena otrai. Derovs šajā pasaulē ir kļuvis par svešinieku, viņa sākotnējās cīņas mērķi vēl nav sasniegti.

Šoreiz, lai padarītu grāmatu daudzveidīgāku, autors ir nolēmis izmantot četru varoņu skatpunktus. Pirmais un galvenais ir Derovs. Kāpēc galvenais? Tāpēc, ka viņš joprojām ir revolūcijas dzinējspēks, un bez viņa nekas joprojām nenotiek. Derovs kopš kaujas par Lunu vairs nav tas. Viņam ir ģimene, dēls un aizvien nopietnāks kļūst jautājums par dzīves prioritātēm. Kas ir svarīgāks revolūcija vai ģimene? Derovam, kurš paradis visus jautājumus risināt ar slāti, atbilde nenāk viegli. Skaidrs, ka viņam ir lemta šīs sāgas traģiskā un galvenā varoņa loma.

Līrija ir viena no atbrīvotajām sarkanajām. Viņu un viņas ģimeni atbrīvotāji izveda virszemē, izmitināja nometnē un aizmirsa. Lielajiem vīriem ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādiem tur atbrīvoto miljoniem. Republika turas uz puņķiem, ir jācīnās, jāmeklē kompromisi. Atbrīvotie vāras paši savā sulā, cīnās ar badu un daži labi domā, ka strādāt raktuvēs nemaz nebija tik slikti. Sarkanie sāk cīnīties pret sarkanajiem un izrādās, ka genocīds viņiem padodas tikpat labi kā zeltiem, Līrijas ģimene šajā cīņā tiek samalta, taču viņai paveicas. Viņai atvēlēta naivās lauku meitenes pilsētā loma, vismaz šajā grāmatā viņai ir lemts būt instrumentam citu rokās. Nekas, toties nākošajās grāmatās tas pavērs viņa izaugsmes iespējas.

Efreims ir mazs zaglēns ar lielām ambīcijām un talantu. Izdzīvošanai pietiek, bet to, vai ir vērts dzīvot, viņš nemaz īsti nav izlēmis. Šis varonis ir apvainojies uz visiem par visu. Savu maigo dvēseli slēpj aiz cinisma, tas gan netraucē viņam pastrādāt neģēlības. Tagad viņam ir jāveic visepiskākā zādzība saules sistēmas vēsturē, nav jau arī lielas izvēles, kad esi piespiests pie sienas ar nazi pie rīkles. Tipiskais personāžs, kuram pagātnes notikumi ir atņēmuši vēlmi ar cerībām raudzīties nākotnē. Kā radīts uzmešanai un tapt uzmestam.

Lisandrs – šo puisi tak mēs atceramies no pamata triloģijas. Tāpat kā apokaliptiskajos stāstos sākumā, ir vēlams apsist visus mācītājus, tāpat kosmiskajās operās, gāztās valdošās dinastijas atvases ir jāizkauj labākajās Hēroda tradīcijās. Derovs diemžēl bija par mīkstu, un nu tāluma Asteroīdu joslā aug viņa pasaules konkurents, aug, vēl īsti nezinot savus nākotnes plānus, bet tas ir tikai laika jautājums. Lisandrs savā ziņā ir tāds pats kā Derovs, arī viņa izvēles nav vieglas – viņam ģimene jau ir zaudēta, taču viņš vēl atceras zeltu valdīšanas pamatprincipus.

Manuprāt, šī kosmiskās operas sērija iegūst ar jaunajiem varoņu skata punktiem uz pasauli. Ja man visu laiku būtu jāpacieš tikai Derovs, tad es diez vai spētu izturēt līdz galam. Derovs, protams, ir nepieciešams, lai sasaistītu šo grāmatu ar iepriekšējo triloģiju, taču es ceru, ka autors ar laiku ļaus Derovam mirt varoņa nāvē un turpināt viņa darbus jauniem kadriem. Kosmiskās operās tas gan tā nav pieņemts un tādēļ manas cerības visticamāk neattaisnosies.

“Sarkanā triloģija”, manuprāt, beidzās diezgan veiksmīgi, lasītājs varēja izdomāt beigas pats, un autoram nebija jākrāmējas ar jautājumiem, ko darīt pēc revolūcijas. Autoru var reizē gan apsveikt, gan izteikt līdzjūtību. No vēstures visiem ir zināms, ka laiks līdz revolūcijai parasti ir pacēluma pilns un liekas, nupat, nupat būs tā laimība. Taču jau tūlīt pēc vecās iekārtas nomaiņas ir bifurkācijas punkts, kas visus labos nodomus aizmēž prom. Pagaidām autors ir nolēmis pieturēties pie tā scenāriju tipa, kur varu lēnām atpakaļ pievāc vecās elites pārstāvji, tie, kuri ir gatavi sadarboties ar jaunajiem tik tālu, cik tas ir viņu interesēs. Būs interesanti pavērot, kā tas viss izvērsīsies, jo briest kontrrevolūcija.

Lieku 9 no 10 ballēm, sākumā vērtējums bija nedaudz zemāks, bet tad, visu pārdomājis, sapratu, ka ir labāk nekā šķiet pirmajā acumirklī, un arī šim sērijas turpinājumam ir perspektīvas izvērsties pat kaut ko dižāku. Ja patika Derovs no pirmās triloģijas, tad droši lasiet, ja nesmādē labu fantastisko bojeviku, tad arī uz priekšu.

Головоломка by Franck Thilliez

Головоломка by Franck Thilliez

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja Doronike no Burtkokiem, viņa esot redzējusi intriģējošas atsauksmes par šo grāmatu un tādēļ nolēmusi, ka man kas tāds varētu patikt. Es ar’ palasīju atsauksmes un sapratu, ka man nudien kaut kas tāds varētu patikt. Nopirku tūlīt pēc Ziemassvētkiem, bet izlasīju tikai oktobrī. Tā kā franciski es lāga neprotu, man nācās izvēlēties tulkojumu krievu valodā.

Ilans uz Hloe ir profesionāli dārgumu meklētāji, viņiem tiek dota iespēja piedalīties spēlē, kuras balva ir trīs simts tūkstoši eiro, bet likme – dzīvība. Spēles “Paranoja” noteikumi nevienam nav zināmi, taču tās slava ir leģendāra. Lai kļūtu par spēles dalībnieku, ir jāpārvar daudzi pārbaudījumi, bet balva ir tā vērta. Lai iegūtu naudas seifa atslēgu, pamestā psihiatriskā klīnikā spēles dalībniekiem ir jāizaicina savas apslēptākās bailes.

Par šo trilleri ar šausmu stāsta elementiem ir grūti uzrakstīt nesamaitekļojot pilnībā. Mūsdienās virtuālā realitāte maz pamazām saplūst ar īsto realitāti, un ir mainījies cilvēku skats uz pasauli. Autors, ievietojot standarta sižetu, – noslēpumaina spēle, astoņi svešinieki un pasaule, kura, iespējams, nav reāla, mēģina reanimēt standarta psihenes šausmu stāstu. Nevar noliegt – viņam izdodas lasītāju pielipināt pie grāmatas no sākuma līdz beigām, patiesais šeit ir tik netverams, ka reizēm galva iet riņķī. Tad nu tu lasi un ceri, ka puzles gabaliņi beidzot sakārtosies arī tavā galvā, un viss kļūs skaidrs.

Varoņi trilleriem cienīgi tiek turēti stresa un nāves briesmu gaisotnē, izvelkot no tiem to tumšākās puses, un dzīve katram ir tikai viena. Iespējams, ka mana vērtības sistēma ir izkropļota, taču es īsti nesapratu viņu motivāciju un plānus. Sevišķi brīžos, kad viņi sāka runāt par to kā tērēs 300’000 eiro, šķita, ka autoram nav īsti sapratnes, cik kas īsti maksā. Iespējams, autors arī zina, bet to varbūt nezina viņa gīkiskie varoņi. Grāmatai ir tikai viens varonis Ilans, visi pārējie ir tikai viņa slēptāko aizdomu atklājēji.

Ilans jau no paša sākuma rada neuzticamā stāstītāja iespaidu, un tas nozīmē, ka grāmatā nevienam un nekam nevar ticēt. Patiesībā, šī ir no tām lietām, kas mani kaitina, man patīk lasot mēģināt uzminēt notiekošā turpinājumu un salīdzināt ar autora realizāciju. Šajā gadījumā nekas tāds nav iespējams, un var mēģināt tikai aptvert kopējo darba ideju ar citām līdzīgām idejām. Šoreiz man izdevās visai labi, zināju ļaundari no paša sākuma, bet nespēju atkost notikuma vietas nozīmi. Beigās, kad viss atklājas, tad acīmredzami kļūst slēptie mājieni un norādes, kas čum un mudž katrā lapaspusē.

Grāmatas sākums ir nedaudz iestiepts un paiet bezmaz vai puse no lasāmā, līdz beidzot nokļūstam “Paranojā”. Pati spēle ar atstāj tādu Fort Bojard iespaidu un neizceļas ar īpašu izdomu, varbūt tādēļ, ka autors spiež uz galveno varoni, bet psihene, tā arī nekļūst par ko vairāk kā standarta dekorāciju. Arī pašās beigās autors nenoturas un pāris lapaspuses moralizē par noteiktu mūsdienu dzīves aspektu kaitīgumu un slikto ietekmi. Bez tā varēja iztikt, un arī pēdējās trīs rindas varēja nerakstīt. Katram jokam un piedzīvojumam ir jāprot pielikt punkts, nevajag mēģināt no kaut kā iztaisīt vairāk nekā tas ir.

Paldies Doronikei par foršu trilleri, lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas palasīties kaut ko nestandarta, kur viss atklājas tikai beigās, droši var grābt ciet un lasīt. Nebūs nekas dziļi intelektuāls, taču kādas trīs četras stundas garantēti pavadīsi pavisam citā pasaulē.

Zivju gripa Šmitostā by Jānis Valks

Zivju gripa

Šo grāmatu iepirku pirms veseliem trīs ar pus gadiem. Tikko biju izlasījis Rakstu vācēja ceļu un nodomāju iepazīties ar autora daiļradi pamatīgāk. Jau tad Lata romāni vairs nemaksāja tikai latu, bet daudz dārgāk. Taču visu laiku kaut kā nesanāca, zināju, ka grāmata ir no ironiski nenopietnajām, un visu laiku atliku uz brīdi, kad vajadzēs ko izklaidējošu, par Latviju ar vietējā kolorīta tematiku. Šī gada februārī es gandrīz pieķēros pie grāmatas, grāmatu izstādē redzēju, kā ļaudis gāž riņķī stendu, kur tirgoja Lata romānus, atcerējos man tak ar tāds ir! Sanāca kā sanāca, nomuļļāju lasīšanas sākšanu līdz oktobrim.

Pazudis kāds vietējais zvejnieks un kuģu mehāniķis, kurš līdz vēlai naktij labojis kuģa dzinēju. Darbnīcā ieradies no rīta, bet vakarā nav atgriezies…

Šmitostas pazemes bunkuri vecajam jūras vilkam ir ruma paradīze un iztikas avots gan padomju, gan brīvās Latvijas laikos. Ieeja zināma tikai viņam, taču, kad ostā ierodas izmeklētāji Gvido un Gustavs, vecais vilks saprot, ka taisnības vārdā ir jāsadarbojas.

Anotācija šoreiz ir izdevusies laba un patiešām atklāj visa stāsta būtību. Ja ķersies klāt pie grāmatas, gaidot kaut ko Ulissam līdzīgu, tad met krustu un liec grāmatu atpakaļ plauktā. Arī īsti Volless šis nebūs, jo sižets ar varoņiem ir izstrādāti daudz rūpīgāk. Šī grāmata ir domāta tam, lai, cilvēkam ļaujot izklaidēties no sirds patikas, pie reizes ļautu apsmadzeņot mūsu ikdienas slēptās puses.

Autors ir uzkonstruējis kādu ostas mazpilsētu Šmitostu, pilnīga miera osta, mērs, šķiet, ir saprātīgi korumpēts, cilvēki viens otra biznesu respektē, un tumšās šeptes, ja tādas gadās, nelec ārā no pieņemamā rāmjiem. Galvaspilsētas nomale, kurā vismaz ārēji nekas nenotiek. Tipiski mazpilsētai, arī šī izrādās īstas sūdu kaudzes analogs, jo vairāk biksta, jo vairāk smird. Katrs, kas dzīvojis mazpilsētiņā spēs atrast saskares punktu ar savu realitāti un tādēļ vien būs gatavs teikt labus vārdus par grāmatu.

Pēc sižeta īsts detektīvs ar bojevika elementiem, konstruēts kā kinematogrāfam domāts, ar nopietnu kauju pašās grāmatas beigās. Tīri vai nobrīnījos, ka netika izdzīti pļavā tanki. Autoram ir humora izjūta, tā šajā grāmatā tiek lietota ar apdomu, un stāsts netiek pārvērsts feļetonā. Vietām, iespējams, nedaudz parupji, bet kurš gan nekad nav lietojis parupjus jokus stresa situācijā?

Konspirācijas teorija ir šīs grāmatas kodols, lielākās sazvērestības literatūrā iekrīt nevis uz to, ka tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku, kuri mīl komunicēt ar sazvērestībā neiesaistītiem projektiem, bet ar to, ka novāc no ceļa kādu nevienam nezināmu cilvēku. Šeit ar viss sākas ar pazušanu, bet beigās atklājas īstena globāla konspirācija. Konspirācija ir absurda, kā jau tas īstenai konspirācijai pienākas, bet tai pat laikā tik vienkārša savā konstrukcijā, ka grūti nenoticēt. Tā sevī ietver bailes no globalizācijas, nezināšanu un iespēju tikt pie piķa.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labi uzrakstīta un, ja rodas vēlme pēc viegla izklaidējoša detektīva, kas nedaudz uzjundīs vēstures atmiņas, nešaubies ne mirkli, ņem šo ciet! Ja dzīvo zvejniekciemā vai ostas pilsētā un jau no bērna kājas esi klausījies vecu vīru stāstus, par to, ko krievu armija darījusi tepat pie šitās piestātnes, tad šis ir obligāta lasāmviela.

The Abominable by Dan Simmons

The Abominable by Dan Simmons

Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!

Asinis sniegā (Blood on Snow #1) by Jū Nesbē

Asinis sniegā

Par šīs grāmatas lasīšanu man nebija daudz jādomā. Bija skaidrs, ka jālasa. Man bija iepaticies Nesbē jaunais rakstīšanas stils, kuru pirmoreiz sastapu grāmatā “Dēls”. Redzot, ka grāmata iznākusi, sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC un saņēmu vienu eksemplāru izlasīšanai.

Ūlavs vada vientuļu dzīvi, strādājot par pasūtījuma slepkavu. Viņam ir viens patstāvīgs pasūtītājs, un līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ar šādu amatu nekāda ģimenes dzīve nav iespējama, un Ūlavs par to nemaz pārāk nesatraucas. Līdz kādu dienu viņš satiek savu sapņu sievieti, taču tā ir bosa sieva, un viņam ir uzdots to nogalināt.

Autors kārtējo reizi nepievīla, šis kriminālstāsts turpina iepriekšējās grāmatas stilu. Aprakstos netrūkst grafisku detaļu, galvenais varonis ir tikai viens – Ūlavs ir tāds skarbais vīrs, kuram aiz fasādes slēpjas visnotaļ maiga dvēsele. Šaušana nav vienīgais viņa hobijs, lielāko daļu no sava laika viņš pavada lasot grāmatas. Taču tā kā puisim ir disleksija, viņam ne vienmēr izdodas uztvert izlasīto. Pats viņš par šo lietu īpaši nebēdā, jo vienā grāmatā viņam sanāk divi stāsti – viens – patiesais un otrs – tas, ko viņš izlasījis. Šajā amatā noder tas, ka gan pretinieki, gan priekšniecība tavas prāta spējas īpaši augstu nevērtē. Ūlavam gan nav nekādas ilūzijas par nākotni, viņš skaidri zina, ka reiz pienāks diena, kad priekšniecības nospriedīs, ka Ūlavs zina pārāk daudz, un šajā dienā pienāks viņa gals.

Grāmata izlasās burtiski vienā rāvienā, nav jau pārāk bieza. Notiekošajā nav pārāk daudz liekvārdības, jo tas nebūtu Ūlava stilā teikt garus monologus darba laikā. Toties ir daudz iekšējo monologu par bijušo, esošo un iespējamo nākotni. Gribi vai negribi, bet par Ūlava iepriekšējo dzīvi uzzināsim diezgan daudz un sapratīsim arī, kādēļ viņš kļuva par profesionālu pasūtījuma slepkavu. Viņam vienkārši ir pārlieku mīksta sirds, lai nodarbotos ar kaut ko nopietnāku. Mīkstā sirds ir viņu novedusi pie zināmas taisnīguma izjūtas, un te arī sākas visas Ūlava problēmas. Darbu viņš dara labi, taču lāga nemāk tikt galā ar sekām, viņš jūtas atbildīgs par tiem, kurus atstājis bez apgādnieka. Tas viņa dzīvi pamatīgi sarežģī. Nerunāsim jau nemaz par to, ka arī viņa lielā mīlestība laika gaitā izrādās nedaudz citādāka, nekā Ūlavs bija iztēlojies. Ūlavam vispār piemīt tieksme izdomāt stāstus par cilvēkiem, nu tādus, kas viņus padara labākus nekā patiesībā.

Šoreiz autors darbā neiesaista valsts tiesībsargājošos orgānus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Jo Ūlava problēma ir kriminālās pasaules iekšēja lieta, un kaut kādi izmeklētāji tikai bremzētu trillera notikumu dinamiku. Šis nav nekāds maratons, te ir sprints, kurā no starta līdz finišam ir jātiek divsimts lapaspušu laikā. Joprojām nepamet sajūta, ka autors patiesībā gribētu, lai viņa pēdējos darbus izdotu komiksu formātā. Te ir viss – gan varoņa pārdomas par uzdevumu, problēmu, atsauces uz iepriekšējām dzīves epizodēm. Ja notiek apšaudes, tad tās ir maksimāli asiņainas un ar īstiem kovbojiskiem izlēcieniem. Šeit nekas nav skaidrs līdz pašām beigām, un atliek vien pašam izlemt, kurš beigās palika uzvarētājs. Nudien no Ūlava stāsta sanāktu izcils komikss ar šaubīgiem tipiem, šaudīšanos un galveno varoni, kurš visiem vēl labu pat tad, kad ielaiž lodi pierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Viss bija labi, taču grāmata ir pārāk īsa un baidos, ka ar to pāris stundu ilgo sakaru būs ar maz, lai Ūlavs man uz visiem laikiem iespiestos atmiņās. Taču kā tāds ātri izlasāmais trilleris vienam vakaram ir pašā laikā. Nav atklāti nekādi jauni žanra horizonti, taču tiek garantēts aizraujošs piedzīvojums un interesants galvenais varonis.

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

Atraitne janvārī by Andris Kolbergs

artaine-janvari

Par šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es zināju jau no bērnu dienām. Lasīt gan nemēģināju, un tam bija daži iemesli. Pirmais bija vāks, kas netieši liecināja par ziemošanu lauku sētās mājās ar sliktu siltumizolāciju. Otrais – mani mulsināja nosaukums. “Atraitne janvārī” – ko tas vispār nozīmē? Domāju, ka sieviete ir plānojusi kļūt par atraitni tieši janvārī – krimiķis taču, vai arī iespējams viņa ir atraitne tikai uz janvāra mēnesi un pēc tam apprecēsies vēlreiz. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka daļēji pareiza ir pirmā ideja.

Grāmatas anotācija ir tik izsmeļoša, ka tā ir jācitē vārds vārdā:

“Šoreiz autors izseko kādas jaunas meitenes morālai degradācijai – sākot no neskaidras “skaistas” dzīves tīkojumiem līdz pat nozieguma izdarīšanai. Autors meistarīgi atsedz to ļaužu slāni, kas rada augsni noziedzības eksistencei mūsu sabiedrībā.”

Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tas viss te patiešām ir. Ir meitene vārdā Margrita, kurai patīk staigāt pa restorāniem, kurai ir uzradies sponsors ar daudz blatiem. Šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā, ja vien vienu dien ar sponsoru neatgadītos ķibele un viņš nenonāktu aiz restēm. Tad nu sanāk kulties vien pa dzīvi pašai. Diez ko par labu fabrikas meitenei nenāk arī baumas, kas vēsta, ka viss viņas brūtgāna piķis ir palicis pie viņas. Morāle pēc būtības ir sekojoša- ja reiz tu strādā ledusskapju rūpnīcā kvalitātes kontrolē, tad tur arī labāk paliec, nav ko meklēt dzīvē vieglus ceļus. Vieglie ceļi noved līdz restorāniem, prostitūcijai un šaubīgiem paziņām. Beigās no šī muklāja ārā vairs netiksi un tad jau arī pašai būs uzspļaut biedru tiesām un citiem niekiem. Jāatzīst, ka Magritai nudien neveicās, lielākoties jau pašas stulbuma un neuzņēmības dēļ.

Gundars ir ļaunais tēls, kurš lielākoties ir vainīgs Margritas nelaimēs. Zagtu mantu uzpircējs – amatieris, kurš, padzirdējis par Margritas rocību, nolemj precēties. Kad viņa gaisa pilis sabrūk, viņš kļūst par cilvēku, kurš sit savu sievu un vaino to visās savās nelaimēs. Arī šim puisim kā īstam padomju noziedzniekam pieklājas nav pilns rublis un izsities viņš ir tikai alkonautu sabiedrībā. Nopietni vīri viņu pa pilnu neņem. Puisi moka tik daudzi mazvērtības kompleksi, ka nekas cits neatliek, kā gandēt dzīvi sev un apkārtējiem.

Gvido savukārt ir inženieris, kuram sanāk kļūt par nolaupītāju upuri. Viņam galvenā dilemma ir vai nu palikt dzīvam pašam vai arī piedalīties nozieguma plānošanā. Labi zīmē uz rūtiņu papīra, un kā stratēģis būtu vērā ņemams bandas papildinājums. Taču viņš ir labais tēls, kuram vienkārši nav paveicies.

Sižets ir interesants, par padomju laika noziedzību, tā laika populārajām piramīdu shēmām ar dzīvokļiem. Par mazajiem žuļikiem, kuri apzog baznīcas un nosperto iemaina pret pudeli. Par zagļiem ar lielām ambīcijām, vēlmi ierakstīt sevi vēsturē un vienkārši tādiem, kas ātri vēlas kļūt bagāti. Autors stāsta hronoloģiski par visiem, to dzīvi un tad lēnām lasītājs var saprast, kā tad viņi visi ir nonākuši tur kur atrodas patlaban. Īstā nozieguma kā tāda nemaz nav, tas parādās tikai grāmatas pēdējās lapaspusēs un visu laiku potenciālajiem noziedzniekiem ir iespēja atgriezties uz pareizā ceļa. Līdz ar to nav arī izmeklētāja, jo šim jau nebūtu ko izmeklēt. Lasītājam atliek vien pašam izvēlēties, kurus nosodīt, atzīt par kaitniekiem un parazītiem, autors te priekšā neko neteiks.

Grāmatas beigas bija vislabākās, ne jau tādēļ, ka viņa beidzās, bet gan kā viņa beidzās. Mūsdienās populārais Mārtins var tikai nervozi pīpēt, tāds grimdārks ka maz neliekas. Lieku 9 no 10 ballēm, man patika gan izklāstījuma veids, gan tas kā autors atrisināja sižetu, nudien negaidīju tādu notikumu pavērsienu, kā ar cirvi pa pieri.

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

senlin-ascends-the-books-of-babel-1-by-josiah-bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

Dēls by Jū Nesbē

dels

Pēc Policijas izlasīšanas es nospriedu, ka līdz ar Harija Hola piedzīvojuma beigām varēs mest mieru šī autora darbiem. Bieži ir tā, ka rakstnieks spēj un viņam sanāk rakstīt par vienu varoni, bet viss cits vairs nav tas. Gadās, ka pie vainas ir lasītāja aizspriedumi, kurš, paņemot jaunāko rakstnieka grāmatu, sagaida no tās iepriekšējo piedzīvojumu turpinājumus. Arī es esmu tāds aizspriedumains cilvēks, un Dēlu uzreiz tā lasīt nerāvos, no sākuma viņu pārcilāju vairākas reizes grāmatu veikalā un tikai tad nenoturējos, un palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC eksemplāru izlasīšanai.

Sonijs Lofthuss cietumā ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, izciešot sodu par noziegumiem, kurus nav izdarījis. Kā samaksu viņš saņem nepārtrauktu heroīna piegādi, un daudzi ieslodzītie iet pie viņa kā pie Budas izsūdzēt grēkus.

Pirms vairākiem gadiem Sonija tēvs, negodā kritis policists, izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis atbildēt likuma priekšā par nodarīto. Tagad Sonijs ir korupcijas pašā epicentrā – starp cietuma darbiniekiem, policiju, juristiem, izmisušu mācītāju… Un ikkatrs no tiem ir ieinteresēts, lai Sonijs mūždien būtu narkotiku reibumā un nekad nepamestu cietuma sienas.

Kad Sonijs uzzina šokējošo patiesību par savu tēvu, viņš izbēg no cietuma un sāk vajāt cilvēkus, kuri ir atbildīgi par tēva negodu.

Vienkārši nav iespējams grāmatu ar tādu anotāciju palaist garām neizlasītu! Kā jau var noprast, šoreiz tas nav nekāds detektīvs, bet īsts trilleris. Sonijs ir atriebējs, ja jau valsts institūti nespēj sodīt noziedzniekus korupcijas un nolaidības dēļ, tad likums ir jāņem savās rokās. Nav arī tā, ka Sonijs sevi uzskatītu par pasaules glābēju, viņa mērķis ir pavisam vienkāršs – personiska atriebība visiem saviem pāri darītājiem. Vēlams, lai viņi ciestu tāpat kā viņu upuri, tāda nu ir viņa izpratne par taisnīgu sodu, aci pret aci, zobu pret zobu. Varētu šķist – tāds izvērstāks komikss, bet tā gluži nav. Sonijs kā tēls ir diezgan rūpīgi izstrādāts un viņa sāpe lapaspusēm šķiroties lēnām kļūs arī par lasītāja sāpi. Varonis nav tāds, kas atstāj vienaldzīgu, ir saprotami gan viņa motīvi, gan izvēlētās metodes. Viņš nav nekāds supervaronis, bet visnotaļ racionāls cilvēks, kurš apzinās savu spēju robežas. Vienīgais, kas viņam dod priekšrocības, ir informācija, ar to viņu daudzus gadus ir apgādājuši ieslodzītie, sūdzot viņam savus grēkus.

Bet kurš gan varētu Norvēģijā slaktēt noziedzniekus tā, lai par to neieinteresētos policija? Sonija galvenais ķērājs ir izmeklētājs Sīmons, cilvēks ar savām vājībām un diezgan interesantu pagātni. Viņš uz lietām skatās, kādas tās ir, un lai ar noziedznieku pēc būtības saprot, tomēr likums visiem ir viens. Nevajag baidīties, šis izmeklētājs nav tipisks alkoholiķis, kas laiku pa laikam tiek atrauts no pudeles, lai uz ātru roku atrisināt kādu krimināllietu. Sīmonam pārmaiņas pēc ir pavisam citas problēmas, kuras viņu padara viegli ievainojamu. Visi pārējie romāna dalībnieki gan ir lielākoties viegli ieskicēti, tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai sižets virzītos uz priekšu un neizplūstu līdz bezgalībai ar papildus sižeta līnijām.

Rodas tikai jautājums, vai patiesi Norvēģijā viss ir tik slikti? Tā vien šķiet, ka autors dara visu iespējamo, lai sagrautu iespaidu par Norvēģiju kā vienu no labākajām pasaules valstīm. Savā veidā uz visu valsti tiek uzlikts mazā un ārēji klusā ciematiņa tēls. Vieta, kurā cilvēks no ārienes redz tikai uzpucētu tēlu, bet vietējie savukārt ir labi baisu noslēpumu glabātāji. Galvenais, lai nekas nekļūtu zināms svešajiem, un tad jau viss būs labi. Ja kaut kas atgadās ar cilvēku no citas valsts, tad kādēļ gan politiķiem un varas vīriem uztraukties? Tādēļ visi dzīvo tādā iedomātā pasaulītē, kurā viss it kā ir labi, bet slepkavības, cilvēku tirdzniecība, narkotikas un ieroči, tās ir lietas, kurām nav vērts pievērst uzmanību. Labāk izlikties, ka nekas tāds nenotiek, jo pārāk nopietna rakšana var uzrakt patiesi nepatīkamas lietas un aizķert ietekmīgus cilvēkus.

Lieku 9 no 10 ballēm. Kā jau ar visām Nesbē grāmatām, neiesaku sākt lasīt vakarā, ir trakoti grūti viņu nolikt malā. Miegs no viņas garantēti nenāks, un tādēļ būs vien jālasa viņa līdz rītam, neskatoties uz darbu, komandējumiem vai citiem ikdienas sīkumiem. No viņas atrauties ir tikpat nereāli kā mušai no mušpapīra. Ar iebildi, ja trilleri kā žanrs patīk. Lasīšanas procesā es neviļus aizdomājos, ka uz šīs grāmatas pamata sanāktu tīri labs komikss, jo daudzas ainas, šķiet, ņemtas no tādiem īsteniem atriebēju komiksiem, ar visu brutalitāti un reālistisku notiekošā aprakstu.

%d bloggers like this: