Navigate / search

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

TheInformation

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz  hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

The Path Between the Seas: The Creation of the Panama Canal, 1870-1914 by David G. McCullough

The Path Between the Seas

Kaut kad pāris gadus atpakaļ biju nonācis La Rochelle apkaimē, kur atradās jūrasbraucējiem veltīts muzejs. Tur bez tauvu vīšanas uzpariktēm un trīšu bloku demonstrācijām bija atrodama arī ekspozīcija veltīta Panamas kanāla būvēšanai. Man visu laiku bija šķitis, ka kanālu uzbūvēja amerikāņi, un frančiem tur nav bijis nekāda sakara. Tomēr ekspozīcija apgalvoja pretējo. Lai sakārtotu visu savā galvā pa plauktiņiem, atgriezies mājās, iegādājos šo grāmatu. Lasīšana, kā vienmēr, atlikās uz nenoteiktu laiku.

Tik tiešām, frančiem Panamas kanāla izbūvē ir bijis diezgan liels ieguldījums. Viņi bija pirmie, kas to uzsāka, pirmie dabūja koncesiju no Kolumbijas, un viņiem komandā bija pats Suecas kanāla izbūvētājs Ferdinands Lesseps. Kā jau tai laikā tas bija pieņemts, tika nodibināta kompānija kanāla izbūvei, savervēti inženieri un strādnieki, un darbs varēja sākties. Franču galvenais pamat uzstādījums bija jūras līmeņa kanāls bez slūžām (izrādījās, ka starp Atlantijas un Klusā okeāna līmeņiem nav sešu metru starpība, kā tas visu laiku tika uzskatīts), un galvenais ir rakt. Rakšana sākās vareni, tomēr ar laiku inženiertehniskās, finansiālās grūtības kopā ar malāriju un dzelteno drudzi projektu nobeidza. Finālā tika izraksts nedaudz kanāla, iztērēti pāri miljardam tā laika franku un uzmesti akcionāri. Visā pasākumā uzvārījās baņķieri un pāris būvfirmas, Eifeļa ieskaitot. Kad investori vēlējās uzzināt, kur ir palikusi viņu nauda, tad valdības izveidota komisija atklāja tādu korupcijas tīklu Francijas valdībā, ka visu lietu nolēma notušēt un izlikties, ka nekas nav bijis.

Kanāla būves stafeti pēc pāris gadiem pārņēma amerikāņi. Tā kā amīši vēl šajā laikā nebūt nebija nekāda superlielvalsts, viņiem bija ambīcijas par tādu kļūt. ASV valdība nolēma Panamas kanālu uzbūvēt par budžeta līdzekļiem, izveidoja komisiju (te gan jāatzīmē, ka iesākumā plāns bija būvēt kanālu Nikaragvas teritorijā, bet tad franču Jaunā Panamas Kompānija nometa cenu pusbūvētajam Panamas kanālam līdz 40’000’000 USD, un tas bija izšķirošais) un sāka būvniecību. Amerikāņu inženieri diezgan ātri saprata, ka bez slūžām te nekāda kanāla nebūs un ka viss rakšanas pasākums pēc būtības ir reducējams uz zemes pārvietošanas uzdevumu (roc un aizved). Papildus kanāla izrakšanai tika izveidota jauna valsts Panama, apkarots dzeltenais drudzis un malārija.

Nebiju varējis iedomāties, ka grāmata būs tik interesanta. Man vispār bija radies iespaids, ka septiņdesmitajos gados sarakstītai grāmatai būtu jābūt sausai un neinteresantai. Prieks, ka šajā lietā es biju kļūdījies. Tagad man ir vēl viens autors, kas sarakstījis pāri par desmit grāmatām un kuras es noteikti izlasīšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

The Rational Optimist: How Prosperity Evolves by Matt Ridley

rational-optimist

Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.

Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.

Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.

Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.

The Alice Behind Wonderland by Simon Winchester

The Alice Behind Wonderland

Ja man kāds pajautātu, kāpēc es nopirku šo grāmatu, es diez vai spētu atbildēt. Varbūt tādēļ, ka tā uzpeldēja manā rekomendējamo grāmatu sarakstā, varbūt tīri nejauši iemetu to savā pirkuma grozā. Kad viņa atnāca, es pat nezināju ko lāgā ar to iesākt. Beigu beigās jau saņēmos un izlasīju.

Grāmata tiek prezentēta kā stāsts par īsto Alisi, kas slēpās aiz Alises Brīnumzemē un kā īsa Lewis Carroll biogrāfija, vismaz tik daudz, cik tas skāra laika posmu, kad Luiss Kerols aizrāvās ar fotografēšanu un draudzējās ar Alises ģimeni. Sākumā mums tiek dots ieskats Kerola bērnībā, piesaukti viņa raduraksti un ģimenes sakari. Tad nedaudz pavēsta par studiju gadiem un par pirmo investīciju fotoaparātā. Tad nu viņš vairākus gadus cītīgi fotografējis portretus, dabasskatus un mazas pusplikas meitenītes.

Patiesība man tieši sadaļa par tā laika fotografēšanas tehnoloģijām šķita vissaistošākā. Nekad vēl nebiju lasījis par fotogrāfijas vēsturi. Ieinteresējos, palasījos netā padziļināti, autors diemžēl visinteresantākajā grāmatas daļā bija ielaidis veselu čupu ar kļūdām, bet nu tas grāmatas kopainu nemaitāja. Palika tikai viens neatbildēts jautājums, kāpēc Luisam Kerolam patika bildēt pusplikas mazas meitenītes? Cik sapratu tad par viņu kā iespējamu pedofilu savulaik ir rakstīts daudz un plaši, bet patiesība tā arī nav noskaidrota.

Grāmatu ieteiktu lasīt tikai īstiem Kerola faniem, citādi diez vai ir vērts tērēt tai laiku. Laika gan daudz nevajag, jo grāmatai ir tikai simts lapaspuses un viņa ir maza formāta. Ja piesēžas tad divās stundās var tikt galā. Neteikšu, ka saturs ir aizraujošs un ar negaidītiem sižeta pavērsieniem, tāds rāms Kerola dzīves atstāsts, nedaudz spekulācijas, pāris izdomātas ainiņas, citēti pāris Kerola dzejolīši un mēģinājumi saprast kādēļ Kerola un Liddell ģimenes draudzība pēkšņi ir beigusies. Pats darbs „Alise Brīnumzemē” ir pieminēts minimāli, tikai tas kā ir tapusi tā pirmā versija. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm

Fermat’s Last Theorem by Simon Singh

Fermat's Last Theorem

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu par matemātiku. Šo es nopirku kaut kad pērn Londonā. Nopirku un neizlasīju, kaut kā vienmēr neatlikās laika.

To, kas ir Fermā teorēma, manuprāt, zina katrs pirmklasnieks. Galvenā ideja ir, ka vienādojumam x^n+y^n=z^n pie jebkurām n vērtībām lielākām par divi un pieņemot, ka x, y un z ir veseli skaitļi nav atrisinājuma. Apgalvojums ir tik vienkāršs, ka taisni vai jābrīnās, ka tā pierādījuma atklāšana aizņēma vairākus gadsimtus. Fermā savulaik apgalvoja, ka ir atradis šai teorēmai atrisinājumu, kuru varētu uzrakstīt uz lapas malas, tomēr atstās katram pašam prieku to atklāt. Tā nu nabaga matemātiķi ilgu laiku to nespēja atrast. Līdz beidzot kāds jauneklis vārdā Andrew Wiles ķērās pie lietas un uz nepilnām divsimt lapaspusēm pierādījumu uzblieza. Ar pirmo reizi gan viss uzreiz nesanāca, atradās būtiska kļūdiņa un nācās daļu pārrakstīt pa jaunu.

Grāmata nav tik daudz kā pierādījuma iztirzājums, kas, manuprāt, ir saprotams tikai nopietniem matemātiķiem. Grāmata ir par matemātikas attīstību un vēsturi Fermā teorēmas kontekstā. Sākas viss ar Pitagoru un viņa apsēstību ar veseliem skaitļiem un perfekto pasauli un turpinās līdz Fermā teorēmas pierādīšanai. Grāmata neprasa nekādas nopietnās matemātiskās priekšzināšanas, autors mēģina visu informāciju iebarot lasītājam saprotamā veidā, smago daļu atstājot pielikumiem. Skaidra lieta, šajā grāmatā paša teorēmas pierādījuma nemaz nav.

Lai šo grāmatu lasītu, būtu vēlams, lai lasītājam būtu vismaz kāda interese par matemātiku. Uzrakstīts ir saistoši un interesanti. Tā kā tēma ir diezgan sarežģīta, tad autors ir diezgan pacenties, lai noreducētu visu līdz galvenajam. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Starp citu, Fermā teorēmas pierādījuma meklēšana vēl nav beigusies. Daļa matemātiķu uzskata, ka ir jābūt kādam vienkāršākam veidam, kas ļautu šo teorēmu pierādīt daudz elegantākā veidā nevis pa apkārtceļiem. Daļa savukārt uzskata, ka Fermā pats ir kļūdījies, domādams, ka viņam ir izdevies atrast teorēmas pierādījumu.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Forged: Writing in the Name of God-Why the Bible’s Authors Are Not Who We Think They Are by Bart D. Ehrman

forged

Kā jau var noprast pēc virsraksta, šī grāmata ir par Bībeli. Pareizāk sakot, grāmatas autors mēģina mums pastāstīt par vienu svarīgu Jaunās Derības aspektu. Proti, par viltojumiem, kas tajā sastopami . Tas gan ir diezgan lielā pretrunā ar pieņēmumu, ka Bībele ir paša Dieva diktēts vārds, un tā ir ne vien patiesa, bet arī nemainīga, bet tā kā autors pie šī uzstādījuma diez ko stipri nepieturas, tad rakstu analīze no šāda aspekta ir iespējama.

Nopirku grāmatu, jo šķita, ka tā būs viegla lasāmviela Leo Taksila garā. Autors pievedīs kādu Bībeles citātu un tad to sīki un smalki izķidās, paskaidrojot lasītājam, kādēļ šis pants iespējams savulaik ir tapis iebīdīts Jaunās Derības grāmatā un pie nākošā. Tomēr patiesība ir nedaudz savādāka. Grāmatas lasītājam būtu labi pašam diezgan smalki jāpārzina Jauno derību, lai pie katras atsauces nebūtu jāmeklē Bībele, tāpat viņam būtu labi orientēties agrīno kristiešu dažādās sektās un ideju strāvojumos. Tas palīdzētu saprast dažādus antisemītisma uzplaiksnījumus, Pāvila vai Pētera vēstuļu kontekstus un vispār to par ko ir runa.

Autors diezgan daudz no grāmatas velta tam, ka rakstīšana kāda vārdā arī senatnē nebija vispārpieņemta, un šāda  prakse tika nosodīta. Tādēļ kritiku neiztur apgalvojumi, ka Pēteris savas vēstules noteikti diktējis sekretāram vai ka iestarpinājums pēc pārsimts gadiem ir Svētā gara iedvesmots. Interesanti ir palasīt autora domas par tā saucamajiem apokrifiem jeb Jaunajā derībā neiekļautajiem evaņģēlijiem, vēstulēm un apokalipsēm. Šie apokrifi mums pavēsta gan par Jēzus bērnību, gan izceļ kādu savulaik aktuālu mācību, nosoda kādus citādi domājošus kristiešus vai attaisno Pilātu.

Kopumā visai akadēmisks priekšmets tiek mēģināts pasniegt vidusmēra lasītājam daudzmaz lasāmā formā. Grāmatu par aizraujošu nenosaukšu. Nedaudz kaitināja tas, ka autors no nodaļas uz nodaļu maļ vienu un to pašu lietu, senajā laikā viltojumi, rakstīšana kāda vārdā tika nosodīti. Skaidra lieta, pirmajā nodaļā pateici, kas un kāpēc un viss. Nē, tas tiek malts atkal un atkal. Par to mīnus divas balles un grāmatai kopumā dodu 8 no 10 ballēm.

Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear by Jan Bondeson

Buried Alive

Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Under the Banner of Heaven by Jon Krakauer

Nopirku Singapūras lidostā. Tā kā ikdienā nākas nedaudz saskarties ar Mormoņiem, tad nolēmu izlasīt šamo grāmatiņu, kas stāta par viņu izcelsmes vēsturi. Mormonu grāmatas sarakstīšanas process ir tāds murgs, ka izbrīna cilvēki, kas tādam murgam spēj noticēt. Galvenā atziņa ir Mormonu grāmata ir sacerēta ar seju cepurē lūrot uz “peeking stoune”, tas kalpojis kā tulks.

Grāmata sastāv no divām daļām, viena mums stāsta par mormoņu vēsturi, kā radusies mormoņu grāmata, saskatīta cepurē. Kā mormoņi laika gaitā šķēlušies. Joseph Smith dzīvesstāsts, viņa daudzsievība, laišana pa kreisi, kas noveda pašu pie nāves un mormoņus uz Atlantu. Slavenais stāsts par zeltu, kas eņģeļu norakts kalna pakājē, lai Mormonisma piekritējiem pēdējās dienās būtu finanses. Un daudz citādu lietu, kam noticēt liekas nereāli.

Otra daļa vēsta mums par reālo mormoņu dzīvi, slepkavības uz ticības pamata, verdzību mormoņu vecajo korporācijās, nepilngadīgo izprecināšanu veciem vīriem. Komūnas un ko nozīmē ja tu sadomā mest mormonismam mieru. ASV pēdējos gados ir notikušas daudzas slepkavības, bērnu nolaupīšanas, kura pamatā ir bijusi kāda mormoņa brīva mormona grāmatas interpretācija. Šī daļa analizē tādu lietu, kā radikālisms reliģijā noved līdz slepkavībām, izvarošanām, seksuālai izmantošanai un pat nodokļu nemaksāšanai. Vispār baisi 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: