Navigate / search

Pie Zambezi un Njasa ezera by Arturs Lielais

Pie zambezi un Njasa ezera

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Diemžēl nav īstenojusies sākotnējā iecere izlasīt garlaicīgās vispirms un atstāt interesantās pēc tam. Nu ir sanācis, ka atlikušās nedaudz pāri pa divdesmit. No kurām labas, cerams, būs piecas. Izrādās, ka sataupītie indiāņu stāsti mani nemaz neaizrauj, un ceļojumu apraksti tajos laikos bija nedaudz “sausāki”. Bet ko nu gausties, nācās vien lasīt sava bērnības favorīta autora grāmatu par slaveno Dāvidu Livingstonu.

Autors — latviešu padomju ģeogrāfs un rakstnieks šajā grāmatā attēlojis slavenā angļu ceļotāja Dāvida Livingstona ceļojumus Āfrikā no 1858. gada līdz 1864. gadam. Šajā laikā, vadīdams angļu valdības organizētu ekspedīciju, Livingstons pētīja Zambezi, Sires un Ruvumas upi, atklāja Sirvas un Njasa ezeru, iepazina vēl tuvāk Melnā kontinenta dabas apstākļus, afrikāņu cilšu dzīvi un parašas, pūlējās apkarot vergu tirdzniecību.

Patiesībā ar augstāk minēto anotāciju vajadzētu arī pietikt, lai saprastu, par ko ir šī grāmata. Savulaik Āfrikas izpēte bija ļoti prestiža nodarbošanās. Tā ļāva aizpildīt vienu no pēdējiem lielajiem baltajiem kartes plankumiem. Vismaz cik tālu tas skāra eiropiešus. Tas nozīmēja arī jaunas zemes kolonijām, un šajā gadījumā to, ka briti izgriež pogas portugāļiem. Tas nekas, ka arābiem liela daļa no “atklājumiem” nebija nekādi jaunumi, viņus jau vairs neviens neņēma vērā.

Livingstonam Āfrika bija mūža kaislība, kuras dēļ viņš upurēja savu ģimeni un dzīvi britu salās. Ja ticam viņa dienasgrāmatām, tad bez pirmatklājēja slavas viņam dikti rūpēja Āfrikas pamatiedzīvotāju dvēseles un verdzības problēmas. Pēc viņa uzskatiem ekspedīcija nevar būt tikai ģeoloģiska vai kartogrāfiska, tai ir jābūt arī misijai, kas nes kristietību nepestītajiem ļautiņiem. Šādu prioritāšu sadalīšanas rezultātā viņa ekspedīcijas parasti ievilkās un reizēm nesasniedza sākotnējos mērķus. Misionāri viņam pagadījās tādi slimīgi un mazdūšīgi – nomira vai aizmuka. Šāda mietiņu nospraušana ar misiju palīdzību dikti nepatika zemes īpašniekiem  – Portugālei. Savukārt pret verdzību cienījamajam ceļotājam bija visnotaļ selektīva attieksme, visi slikti, bet angļi labi. Tāda mērena divkosība.

Grāmatu par interesantu var saukt tikai daļēji. Cik tālu tas attiecas uz paša Livingstna žurnāla fragmentiem, tie ir interesanti un saturiski vērtīgi. Taču tie diemžēl tiek atšķaidīti ar gariem un plašiem Āfrikas dabas aprakstiem. Tie izceļas ar poētisku noskaņu un vietām kā dziesmas piedziedājumi atkārtojas vieni un tie paši fakti. Ir diezgan grūti no nopietna hronoloģiski aprakstīta ceļojuma pārslēgties uz dabas apjūsmošanu. Papildus mīnuss ir vispārējā karte, kas atrodas grāmatas iekšvākos, kādam ir bijis slinkums nedaudz piestrādāt un ierakstīt visas grāmatā piesauktās apdzīvotās vietas un maršrutus. Citādi tu atver karti, bet pretī nekā – labi, ka ezeriem un upēm ir nosaukumi pierakstīti.

Taču tas viss ir nieks salīdzinot ar pašu galveno trūkumu – vēsturisko kontekstu. Ja esi Viktorijas laikmeta speciālists un Āfrikas kolonizācijas vēsturi lasījušais, tad grāmata ir pārāk vienkārša, lai viņai būtu vērts veltīt laiku. Taču, ja gribi izlasīt ko vēsturiski izglītojošu, tad arī šī grāmata daudz nepalīdzēs. Būs visnotaļ grūti izprast britu kolonizācijas centienus, Livingstona likstas un vietējo karus, jo autors nemaz nav mēģinājis ielikt šo grāmatu kādā vēsturiskā kontekstā, kas izskaidrotu Livingstona ceļojuma nozīmību. Labi pāris rindās šis tas tiek pieminēts, bet tās pamanīs tikai cilvēks, kas vēsturi jau zina. Lasot modernākas britu vēstures grāmatas es esmu redzējis daudz labāku Livingstona veikuma izklāstus.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta ir aptuveni puse no teksta, kas bagātīgi aizpildīta ar dažādiem dabas aprakstiem. Salīdzinot ar iepriekšējo Āfrikas grāmatu, te nav tik daudz moralizēšanas un kapitālisma alkatības atklāšanas, uzskatīju to par bonusu. Grāmatu iesaku lasīt starplaikos starp cece mušu sišanu un dizentērijas lēkmēm.

Rozes vārds by Umberto Eko

Rozes vārds

Es nevarētu teikt, ka šo grāmatu līdz šim nebūtu lasījis, patiesībā šī bija jau vismaz ceturtā reize. Nav tā, ka mani uz pārlasīšanu mudinātu kāds speciāls dvēseles stāvoklis. Pāris gadus briestu, ka vajag, un tad pienāk brīdis, kad izlasu atkal. Šī ir no tām, kuras pārlasot var atklāt aiz vien jaunus romāna slāņus, tos, kurus iepriekšējās reizēs neuzmanības vai nezināšanas dēļ ir nācies palaist garām nesaprastus. Šoreiz galvenais pamudinājums bija jaunās pārrediģētās versijas izdošana. Nopirku jauno izdevumu, tāpat vien (bija atlaide) savam Eko plauktiņam. Taču sagadījās, ka, nonācis vilcienā, izlasīju savu iesākto grāmatu un nolēmu, kādēļ gan ne – izlasīšu “Rozes vārdu” vēlreiz.

14. gadsimta sākumā benediktiešu klosterī ierodas franciskāņu mūks Viljams un viņa māceklis Adss, lai palīdzētu sagatavot klosteri svarīgai sanāksmei. Diemžēl klosterī ir parādījies kāds, kurš nogalina mūkus. Nogalina pa vienam un neviena nemanīts. Abats lūdz Viljamu izmeklēt šos noziegumus…

Pirmo reizi par šo grāmatu uzzināju mācoties filosofiju pie Igora Šuvajeva. To viņš pieminēja vienā lekcijā garāmejot, kādā sakarā īsti neatminos, varbūt tādēļ, ka pirmajam izdevumam viņš ir sarakstījis pēcvārdu. Lai vai kā – pēc pāris dienām, varbūt nedēļām, grāmatu paņēmu bibliotēkā un izlasīju. Izlasīju un atzinu par labāko no grāmatām, kuru līdz šim man ir nācies lasīt. Pēc šīs pārlasīšanas varu tikai atzīt, ka manas domas nav mainījušās, joprojām labākā grāmata, kuru man nācies lasīt.

“Sapņi jau arī ir raksti, un daudzi raksti nav nekas cits kā sapņi.”

Eko plaukts

Grāmata iemieso visu, ko vien es sagaidu no grāmatām. Pirmkārt tā ir sarakstīta tā, ka teksts ir viegli uztverams jebkādas sagatavotības lasītājam. Gribi izlasīt foršu un salīdzinoši spraigu detektīvromānu A. Kristi stilā – lūdzu! Vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku par laicīgās un garīgās pārstāvjiem viduslaikos, to te droši atradīsi! Varbūt interesē teoloģiski disputi, kas izmanto visu iespējamo retorikas paņēmienu klāstu. Tik pat labi te var atrast pārspriedumus par to, kas atšķir ķecerus no patiesi ticīgajiem. Daudz simbolisma, un galvenais – grāmata par viduslaikiem tāda, kāda tā būtu sarakstīta viduslaikos. Galvenais, ka šie un vēl daudzi citi slāņi viens otram nebūt netraucē. Detektīva cienītājs tos varēs mierīgi panest īpaši nesaspringstot, automātiski izlaižot visus to garos penterus. Savukārt teoloģisko disputu cienītājam abatijas noslēpumu izmeklēšana nudien netraucēs iedziļināties siloģismos.

“Tā bija vieta, kur gadsimtiem ilgi skan paslepus čuksti un netveramus strīdus risina pergamenti, tā bija kā dzīva būtne, kas devusi patvērumu spēkiem, kurus cilvēka prāts nespēj valdīt, kļuvusi par glabātavu mūžam dzīviem noslēpumiem, kuru radītāji un tālāknodevēji visi jau sen miruši.”

Un, protams, abatijas bibliotēka ir grāmatas centrālais tēls, labirints, kurā iekļūt atļauts vien dažiem, kuru var ar loģikas paņēmieniem izzināt no malas, bet šī izziņa nav salīdzināma ar apmeklējuma pieredze. Vieta, kurā glabājas manuskriptu tūkstoši, kas krāti daudzus gadu desmitus. Taču zināšanas var būt bīstamas, viss kas zināms jau sen ir izzināts. Cilvēce virzoties no radīšanas uz Apokalipsi, ir daudz ko pazaudējusi, un viss apkopotais ir vājš pirmo zināšanu atspulgs. Īstam kristietim par to nav ko izmist, jo Bībele un svēto darbi visu pestīšanai vajadzīgo sniegs. Pareizi interpretējot un atšķirot viltu no patiesības. Nav nekā trakāka, ja avis sāk klīst bez ganiem un pašas uzņems tulkot rakstu vietas. Šī bibliotēka ir noslēpumaina vieta, kurai stāstā lemts daudz ko piedzīvot. Es labprāt gribētu šādā bibliotēkā reiz nokļūt. Man dīvainas sagadīšanās dēļ ir bijusi iespēja apmeklēt Melkas klostera bibliotēku. Jā, tā paša Melkas klostera, no kuras nāk Adss. Un, ja abatijas slēgtajā bibliotēkā darbi bija uz pusi tik skaisti kā Melkā, tad nudien tā ir bijusi iespaidīga kolekcija.

Grāmatu nav iespējams novērtēt desmit baļļu sistēmā, jo tad nāktos visām pārējām pārskatīt vērtējumus. Ja neesi vēl lasījis, tad neatliec uz ilgu laiku un sāc pēc iespējas ātrāk, jo Pastardiena vairs nav tālu! Es apzināti nerakstīju neko par teksta struktūru, literārajām paralēlēm, vēstures avotiem, jo par šo grāmatu ir sarakstīti daudzi pētījumi un izcilas recenzijas.

Bet nu salīdzināšu veco un jauno pārstrādāto izdevumu. Teksta ziņā tas tiešām ir nedaudz uzprišināts un daudzie latīņu teksti izravēti. Bet diemžēl, paskaidrojumi, joprojām atrodami grāmatas aizmugurē, tas ir diezgan kaitinoši, “Fuko svārstam” tak varēja salikt apakšā. Un vecajā izdevumā man labāk patika noformējums, gan izmantotie fonti, gan tas, ka dienas bija uzrakstītas lapaspušu malās.

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Cod

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir  – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

Money: The Unauthorised Biography by Felix Martin

Money The Unauthorised Biography by Felix Martin

Laiku pa laikam man uznāk vēlme izlasīt grāmatu, kura cenšas atbildēt uz vienu manas bērnības pamatjautājumu: “Cik maksā rublis?”. Teorijas par to ir daudz un dažādas, atbilde uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārša, un atkarībā no daudziem pieņēmumiem tā var variēt. Taču tādas grāmatas esmu lasījis jau daudz, un tādēļ lasīt vēl kādu par šo tēmu man paliek aizvien neinteresantāk. Taču grāmatas anotācijā bija viens apgalvojums, kas mani aizķēra.

Ja lasām par finanšu pasaules izcelsmes vēsturi, tad parasti tā tiek attēlota kā naturālā saimniecība, tad barters un tad mūsdienu finanšu sistēma. Taču antropoloģiskie pētījumi un vēsture liecina, ka nauda nav radusies kā bartera sistēmas evolūcijas produkts. Grāmatā autors mēģina rast patiesību par naudu, kur tā rodas un kā tā strādā.

Grāmata pēc būtības sastāv no divām daļām. Pirmā ir nudien labi uzrakstīta naudas vēsture. Par to, kā visprimitīvākajās sabiedrībās eksistē kredītu sistēma, kas ļauj katrā brīdī noteikti otras personas maksātspēju vērtību utt. Par naudas nozīmi un būtību cilvēki galvas ir lauzījuši no aizseniem laikiem. Debates par to, kā pareizi novērst kārtējo finanšu krīzi un kā regulēt naudas apjomu nomāca gan senos romiešus, gan Ķīnas impēriju. Vēlāk, sākoties apgaismības laikmetam, Lielbritānija un Francija izmēģināja dažādas metodes sava ārējā un iekšējā parāda pārstrukturēšanai. Padomju Savienība savos pirmsākumos bija nolēmuši iet spartiešu ceļu un atteikties no naudas vispār, taču Ļeņins pārdomāja. Salīdzinoši nesen pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados Īrijā darbinieku streiku dēļ aizklapēja ciet bankas. Domājat ekonomika tādēļ apstājās? Nē, valsts pārgāja uz vekseļiem, jo nauda jau ir tikai kredītu kontu un to klīringa mehānisma kosmētiskais elements. Tā teikt, aisberga redzamā daļa un arī ne visa. Noteikti būtu interesanti kaut kur papildus palasīt, kā pērnvasar grieķi iztika bez skaidras naudas. Šī grāmatas daļa nudien ir interesanta un vietām pat pamācoša. Līdz galam gan nenoticēju, ka Francijas pirmā pāreja uz banknotēm bija labi domāta nevis spekulācija.

Grāmatas pārējā daļā autors aizraujas ar pārspriedumiem par monetārās politikas iespēju ietekmēt ekonomiku un kā izbēgt no monetārajām krīzēm. Te nu ir jābūt dikti uzmanīgam – viņa centrālais uzstādījums ir, ka naudas vērtību nosaka politiski nevis fiziski. Tas savukārt nozīmē centrālo banku politisko kontroli, kur, teiksim, parādus ļautu noēst inflācijai pēc vajadzības, ierobežot banku naudas apjomus un dažādas citādas idejas, kuras 4’000 gadu laikā ir izmantotas ne reizi vien un nekad nav kalpojušas kā zāles pret finanšu krīzēm. Tādēļ šo sadaļu vajadzētu lasīt domājot līdzi. Piekrist vai nepiekrist autora pamatuzstādījumiem un no tiem izrietošajiem scenārijiem, paliek katra paša ziņā.

8 no 10 ballēm, vēstures sadaļa nudien ir interesanti uzrakstīta un būs saprotama cilvēkiem, kas ikdienā nesaskaras ar finanšu sistēmas apslēpto pusi. Polemika par efektīvāko monetārās politikas scenāriju ir diezgan slidens jautājums un var iepriekš nesagatavotu cilvēku paraut sev līdzi, jo viņam vienkārši pietrūkst bāzes, lai kritiski izsvēru autora apgalvojumus.

The Dead Hand: The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy by David E. Hoffman

The Dead Hand The Untold Story of the Cold War Arms Race and its Dangerous Legacy

Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.

Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.

Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.

ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.

Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.

Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.

Konkistadori by Arturs Lielais

Konkistadori

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērija ir nebeidzama, nolēmu atkal pieķerties Artura Lielā darbiem. Autors man bērnu dienās patika, šī grāmata krievu valodā bija viens no sērijas svētajiem grāliem, kas iznākusi bija, bet atrast un nopirkt bija visai grūti un dārgi. Dārgi tādēļ, ka grāmata bija ideālā stāvoklī.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka atļāvos pārpublicēt to pilnībā. Šajā grāmatā pastāstīts par spāniešu iekarotājiem — konkistadoriem, kuri, sekodami lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba pēdās, burāja uz Jauno Pasauli, pastāstīts par viņu atklājumiem un karagājieniem Antiļu salās, Centrālajā Amerikā, Meksikā un Jukatānā, attēlota Lielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna atklāšana, acteku un maiju zemju iekarošana, indiāņu cilšu civilizācijas un kultūras iznīcināšana. Dokumenti, hronikas, vēsturnieku liecības, tā laika ļaužu vēstules un dienasgrāmatas, vēlāku laiku zinātniski pētījumi palīdzējuši populārā izklāstā atainot tālo dienu asiņainos notikumus, Balvojas, Velaskesa, Kordovas, Grihalvas, Kortesa, Monteho un citu konkistadoru ekspedīcijas un kaujas, kurās acteki un maiji pūlējās dot pretsparu nodevīgajiem iebrucējiem.

Autors savu darbu sarakstījis balstoties uz Kortesa laikabiedru hronikām, ņemot par pamatu gan kāda Kortesa līdzgaitnieka apoloģiju iekarotāju zvērībām, gan arī citu hronistu kritiku. Lielākoties stāstījums ir dažādu hroniku pārstāsti ar autora iestarpinājumiem, par tiem vēlāk. Stāstījums ir saistošs un lasās vienā elpas vilcienā. Dažas nodaļas veltītas acteku un maiju vēstures izklāstam, kuras piedod lasāmajam papildus kontekstu un paplašina lasītāja zināšanas. Te gan ir jābūt uzmanīga. Ja par Kortesa un citu iekarotāju kara gaitām viss puslīdz skaidrs bija jau grāmatas iznākšanas laikā, tad par acteku un maiju kultūrām katru gadu nāk klāt jauni fakti, un tādēļ daļa no informācijas var nebūt vairs aktuāla. Lai padomju lasītājam būtu pavisam aizraujoši, autors iemet arī pa kapitālistu vēsturnieku darbam, kuri pamatoti tiek nolīdzināti līdz ar zemi. Iespējams, ka daži izteikumi ir izrauti no konteksta, bet tikpat labi iespējams, ka šie vēsturnieki ir bijuši koloniālisma piekritēji un pasnieguši notikumus caur savu pasaules uztveres filtru.

Autora lomu vēstures popularizēšanā caur saistošu stāstu nevar noliegt, taču ir viņa darbos pāris mīnusi, kas sagandē labo darbu. Pirmais mīnuss ir nemitīgā atsaukšanās vietā un nevietā uz slavenajiem vēsturniekam Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu. Skaidrs, ka šīs atsauksmes ir šķiru cīņu kontekstā un vairāk, lai parādītu acteku valsts iekārtas nesociālismu. No šīs lietas izriet autora darbu otrais mīnuss – notiekošā salīdzināšana ar mūsdienu pasauli. Laiku, kad cilvēka tiesības tiek respektētas, kolonizācija sen ir beigusies, un verdzība pastāv vien dažos pasaules nostūros. Taču trešais un pats lielākais mīnuss ir notiekošā interpretācijas uzspiešana lasītājam. Autors nekaunas stāstīt, kas ir labi un kas ir slikti, sniedzot uz sarežģītiem fenomeniem nekritiskus apgalvojumus sociālisma mērcē. Jāpiezīmē, ka reizēm gan autors aizmirst dot nodevu režīmam un faktu interpretācija dod arī padziļinātu ieskatu noteikta laika posma fenomenos.

Bērnībā, kad grāmatas mīnusiem es nepievērsu tik daudz uzmanības, jo dzīvoju pasaulē labākajā valstī, grāmata šķita ļoti laba. Arī tagad es viņu vērtēju visai augstu un lieku 7 no 10 ballēm. Autoram ir talants rakstīt interesantus vēstures atstāstus, pat ja tos nedaudz maitā ideoloģija. Lasīt iesaku, ja vēlies atgriezties bērnībā vai arī papētīt padomju ideoloģijas ietekmi uz vēstures grāmatām.

Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky

Atlas of Remote islands

Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

FullSizeRender (2)

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

FullSizeRender (1)

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.

Turing’s Cathedral: The Origins of the Digital Universe by George Dyson

Turing's Cathedral The Origins of the Digital Universe by George Dyson

Uz šo grāmatu acis metu sen, kopš tā parādījās 2012. gadā. Mani vienmēr ir interesējuši skaitļošanas mašīnu pirmsākumi, gribējās vairāk uzzināt, kā no Tūringa universālā skaitļotāja radās mūsdienu datori, kādas tehnoloģijas izmantoja pirmsākumos, un galu galā, ja paveicas, iespējams, saprast, kā tas viss notiek dzelžu līmenī. Kad grāmatu kārtējo reizi sastapu Dubajas grāmatu veikalā, padevos un nopirku.

Grāmatas anotācijā tiek solīts, ka autors izvērsti un izjusti parādījis ciparu visuma sprādzienu pēc Otrā pasaules kara beigās. Izgaismos elektronisko skaitļotāju dabu un to cilvēku dzīves, kuri pielikuši savus prātus, lai modernie datori vispār rastos. Pagājuša gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Džons fon Neimans Prinstonā sapulcināja spožākos matemātiķus un mehāniķus, lai realizētu Tūringa ideju par Universālo Mašīnu. Sākumā digitālais visums bija vien piecu kilobaitu liels – mūsdienās vienas ikonas atainošanai aiziet vairāk resursu, taču ar to pietika, lai simulētu kodolsprādzienus, evolūciju un pavērtu durvis digitālajai revolūcijai.

Ar iesaistīto cilvēku dzīvēm viss ir kārtībā, tās ir aprakstītas līdz sīkumiem. Autors ar entuziasmu ataino katra jaunā projekta dalībnieka izcelsmi līdz vectēvam, to ar ko šis precējies, ja ir un laiku pa laikam kādai sievai paveicas, un arī viņas dzīves gājums uz pāris lapaspusēm tiek izklāstīts. Priekš manis tā bija grāmatas garlaicīgākā un lielākā daļa. Man nav nekas pret biogrāfijām un, iespējams, pats vien esmu vainīgs, vajadzēja būt uzmanīgam lasot anotāciju. Šīs biogrāfijas manu lasītprieku beidza nost, nu neinteresē mani, kā Neimanis ar savu sievu saticies, vai kā katrs mucis no Eiropas. Vietām vieni un tie paši fakti ir jālasa pat pāris reizes. Taču, ja slavenu fiziķu un matemātiķu dzīves ir Tava vājība, te varēsi izvērsties uz nebēdu.

Paralēli tam visam rit arī Prinstonas universitātes pieguļošas teritorijas vēstures izklāsts. Mēs sīki un smalki uzzinām par katra šķūņa vēsturi. Tas var būt pat no revolūcijas laikiem. Ja būvēts kas jauns, lasītājam ir iespēja uzzināt, kurš ir bijis pret, kurš par. Cik tas maksājam, un par cik lielu summu sākotnējā tāme atšķīrās no beigu cipara. Kurš to finansēja, un kuram zinātniekam bija gali ar finansētāju. Ja uz visu to neskatās ar vēlmi redzēt, kā ASV aizsardzības struktūras attīstīja jaunus ieročus un bija galvenais skaitļošanas tehnoloģiju finansētājs, tad arī šī sadaļa ir drausmīgi garlaicīga.

Taču no visas grāmatas aptuveni ceturtdaļa ir visnotaļ interesanta. Izņemot vietas, kur autors propagandē no pirksta izzīstus apgalvojumus vai nepamatoti postulē interneta saprātīgumu. Tajā patiesi stāstīts par agrīnajām skaitļošanas mašīnām un problēmām, kuras ar tām risinātas. Laikos, kad viss balstījās uz lampām, galvenā problēma bija, kā no daudziem neuzticamiem elementiem uzbūvēt uzticamu skaitļošanas sistēmu. Papildus problēmu sagādāja atmiņa, un te nu inženieri lika lietā visu izdomu, nesmādēja pat konvertēt no digitālā signāla uz akustisko, un tad, izmantojot dzīvsudrabu, saglabāt rezultātu pāris milisekundes līdz nākošajam ciklam. Pamatprincipu aprakstam gan piemīt saraustīta stāstījuma iezīmes. Vietām pat rodas priekšstats, ka autors pats lāga neapjēdz, ko viņš ir vēlējies pateikt.

Toties viss ir kārtībā ar to, kas saistās ar simulācijas iespējām izmantojot piecu kilobaitu atmiņu. Pilnīgi neticas, bet tika izveidoti pirmie metroloģijas modeļi, kas pat reizēm spēja izrēķināt prognozi pāris dienas pēc prognozes datuma, labi nosimulēt kodoltermisko reakciju radīto sprādzienvilni un tā ietekmi uz bumbas struktūru un pasauli apkārt. Daži entuziasti testēja pirmos digitālos radījumus, un bija tikai pāris soļus līdz datorvīrusa radīšanai. Par to kā simulāciju starpposmus rezultātus lasīja no katodstaru lampas, perfokartes vai magnetizēta vada.

Kopumā 7 no 10 ballēm. Īsti nesapratu, vai autoram vispār ir nojausma, kā pirmie elektroniskie skaitļotāji strādāja, varbūt viņš vienkārši neprata to paskaidrot man saprotamā veidā. Iespējams biju pārpūlējies lasot cilvēku biogrāfijas un faktiem par mašīnām, kas kā likums bija atrodami nodaļu beigās, vairs nepietika spēka. Lasīt jau var, ir daudzas interesantas lietas, taču viss ir nedaudz izplūdis un noslēpts.

In Pursuit of the Unknown: 17 Equations That Changed the World by Ian Stewart

In Pursuit of the Unknown

Pirms gadiem trīs es sajūsmas pilns nopirku šo grāmatu. Viņai paveicās, pēc saņemšanas to atvēru un sāku lasīt. Taču pēc divu nodaļu izlasīšanas man prieks pārgāja, un grāmata tika atlikta malā. Kādēļ es viņai metu mieru, vairs nespēju atcerēties, un tādēļ nolēmu dot vēl vienu iespēju.

Šīs grāmatas uzdevums ir parādīt kā matemātika un cilvēces progress iet roku rokā. Daudzas lietas mūsdienās mēs pieņemam kā pašsaprotamas, lietojam tās nemaz nenojaušot, kādi vēsturiski atklājumi matemātikā bija nepieciešami, lai mēs tik tālu vispār nokļūtu. Grāmatā vēstīts par to, kā cilvēce savā ziņkārībā sistematizējusi savas iegūtās zināšanas ar matemātisku formulu palīdzību, izskaidrojot noteiktu fenomenu un radot jaunu pakāpienu cilvēces attīstībai. Autors ir atlasījis viņaprāt septiņpadsmit svarīgākos vienādojumus, ielicis tos kultūrvēsturiskajā un zinātniskajā kontekstā. Tie ir gan dzirdēti vienādojumi un matemātiski koncepti – Pitagora teorēma, Maksvella vienādojumi, Einšteina relativitātes teorija, Ņūtona likumi. Ir arī mazāk zināmas lietas kā Šenona vienādojums un Bleka-Šoula vienādojums.

Šī autora grāmatas es esmu lasījis daudz un dikti, tādēļ nešaubījos, ka autors var pastāstīt par matemātiku interesanti un saprotami. Diemžēl šī grāmata lika vilties. Nav jau ar mani tik traki, ka es integrāļa zīmi atpazītu kā kaut ko tādu, ar kura palīdzību itin vieglāk varētu no sausās tualetes izvilkt tajā iekritušu rokaspulksteni. Bet šī grāmata jomās, kurās es neesmu speciālists, pārsteidza nesagatavotu. Autors ievadā raksta, ka runājot par matemātiku nevar izvairīties no matemātiskām formulām, forši, es piekrītu. Taču autors iebrauc otrā grāvī, viņš vēlas visu reducēt līdz vienkāršiem skaidrojumiem un pastāstīt visu. Beigās sanāk tāda putra, ka maz neliekas. Pat jomās, kurās es sevi uzskatu par tādu kā speciālistu, man nācās ilgi lobīt no uzrakstītā ārā to, ko autors ir īsti gribējis pateikti.

Ja nav nācies saskarties ar matemātiku pēc skolas beigšanas un pēkšņi ir uznākusi luste noskaidrot, kur tad dzīvē var pielietot logaritmu, tad no šīs grāmatas turieties pa gabalu. Tā tikai lieku reizi pierādīs, ka matemātika ir dikti sarežģīta lieta, no kuras neko nevar saprast. Varbūt, ja esi matemātiķis, tad tev tek siekala paša spēkiem izvest formulu līdz nākamajam apgalvojumam bez priekšā teikšanas, bet cilvēkam, kuram ikdienā tas nav maizes darbs nudien daļa lietu nemaz nav tik acīmredzamas, kā varētu šķist. Lasot grāmatu man ne reizi vien nāca galvā vecais joks par triviāliem secinājumiem. Tas nozīmē, ka, lai nonāktu pie slēdziena, ir jāpieraksta vesela tāfele ar izvedumiem, lai iegūtu triviālo secinājumu. Autors nodarbojas ar to pašu, tikai tāfeli izlaiž.

Grāmatas galvenais bonuss ir labais Starplanētu Transporta tīkla apraksts. Līdz šim par šo biju dzirdējis tikai garāmejot, te ir gan smalks apraksts, matemātiskais pamatojums, smuka diagramma un saistoša vēsture. Šo pāris lapaspušu dēļ vien ir vērts grāmatu iegādāties.

Ja necenšas saprast autora matemātiskos spriedumus, kuri nemaz nav triviāli un kuros laiku pa laikam parādās ļoti specifiski matemātiski termini, kurus nudien vienkāršs entuziasts nepārvalda, tad grāmatu var lasīt kā tādu matemātiski vēsturisku piedzīvojumu. Uzzināt interesantus matemātiskus faktus, iepazīt jaunus konceptus, interesantus matemātiķus. Taču tad visai vienādojumu idejai zūd jēga. Autoram arī ir vājība uz modificēto Ņūtona gravitācijas teoriju, matemātiski jau tā lieta izskatās eleganti, taču tā tik ļoti piedzīta novērojumiem, ka katru reizi pēc jauna atklājuma tā visa ir jāpārstrādā, Einšteina relativitātes teorijai nav tādu problēmu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīju ar gariem zobiem, uzrakstītais reizēm man lika aizdomāties, ka es neko no matemātikas nesaprotu un ne sitams nevaru saprast autora teikto. Nezinu arī, kuram šī grāmata varētu noderēt, nopietnam matemātiķim viņa ir pa vienkāršu un neko jaunu nedos, bet vienkāršam lasītājam tā rada vairāk apmulsumu nekā zināšanas. Trakākais ir tas, ka autors spēj uzrakstīt patiešām sakarīgas grāmatas par matemātiku!

Dzīve pēc dzīves by Keita Atkinsone

Dzīve pēc dzīves

Šī grāmata kaut kādu iemeslu dēļ stāvēja manā izlasāmo grāmatu saraksta kopš pērnā gada maija. Nudien nespēju atcerēties, kas viņu man lika tajā iekļaut. Iespējams, viņai tur būtu lemts uzkavēties mūžīgi, iespējams, es viņu tomēr ar laiku izlasītu. Taču tas, ka grāmata izdota latviešu valodā noteikti ļoti palielināja grāmatas iespējas tapt izlasītai. Grāmatu “Dzīve pēc dzīves” izlasīšanai man laipni piešķīra izdevniecība Zvaigzne ABC.

1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula un tūlīt pat nomirst, nepaspējusi ievilkt elpu. 1910. gada 11. februārī piedzimst Ursula, un pateicoties ārstam, izdzīvo. Pasaulē var gadīties visādi, un visniecīgākās nejaušības var pilnībā izmainīt dzīvi. Kā būtu ja tiktu dota iespēja dzīvot dzīvi neskaitāmas reizes? Vai tas ko mainītu? Vai tādēļ pasaule kļūtu labāka? Vai vispār būtu iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves? Ursulai ir dota šāda iespēja.

Jāatzīstas, ka grāmatas, kurās cilvēkiem tiek dota iespēja izdzīvot savu dzīvi vēlreiz, man dikti patīk. Tā taču ir tik superīga ideja – izlabot visas savas kļūdas un izdarīt visu pareizi. Taču, ja viss būtu tik vienkārši. Ursulai ir šāda iespēja, un ne tikai reizi vien, taču ir viens liels BET. Viņa neko daudz no savas iepriekšējās dzīves neatceras, šad tad viņu pārņem deja-vu sajūta, sabīstas no nieka, reizēm viņai rādās sapņi, gadās pa gaišredzības brīdim. Lai arī tas nav nekas konkrēts, tas katrai nākamajai Ursulai palīdz, ja ne dzīvot labāku dzīvi, tad vismaz izvairīties no priekšlaicīgas aiziešanas. Vai tam visam maz ir kāda jēga, to es neteikšu, tādēļ grāmata ir jāizlasa katram pašam.

Kas mani pārsteidza ir fakts, ka grāmatai ir daudz vairāk slāņu, nekā es biju cerējis. Pirmais un visredzamākais ir pārdomas par nāvi kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu un dzīves jēgu. Cilvēks dzīvo un beigu beigās, grozies kā gribi, skanēs kapu zvani. Ursulas dzīvēs nāvju ir pietiekami, un katra no tām tiek uztverta savādāk.

“Tas nozīmē pieņemšanu. Ir vienkārši jāpieņem tas, kas mūs piemeklē, kā labais, tā sliktais. Manuprāt, arī nāve pieder pie tā, kas mums jāpieņem.”

Arī dzīve ir pasaulē ir tāda gaistoša parādība, ka īsti nemaz nevar nodefinēt, kāda ir tā labā un pareizā dzīve, kuru dzīvot. Ar ko viņa atšķirtos no sliktām un nepareizām. Dzīves galvenais uzdevums ir būt dzīvam, viss pārējais ir tikai pakārtots. Ursulai gadās visādi, daži lēmumi šķiet pareizāki un noved pie jaukākām dzīvēm, jaunām mīlestībām, taču lielos vilcienos nekas nemainās.

Šī vēstures inerce ir otrais slānis, par to cik ļoti mēs patiesībā varam ietekmēt pasauli visapkārt. Šajā ziņā Ursulas pasaulē valda visnotaļ liels determinisms, viņas sīkās variācijas pa dzīves tēmu neko daudz nemaina visas pasaules laika līnijā. Jā, pašam indivīdam sava dzīvība ir visnotaļ svarīga, taču vēstures kopaina, kāda cilvēka izdzīvošana vai neizdzīvošana lielu iespaidu neatstāj. Ursula reizēm aizdomājas par vēstures rata neizbēgamību un, kas zina, iespējams, viņa pat zina kāda ir “vislabākā” vēstures līnija. Šis slānis man patika vislabāk, viņš nemaz nekūļājas virspusē, kā to varētu sagaidīt no šāda romāna, bet saliekas kopā tikai pēc grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka es saskatīju to kā nemaz nav.

Un trešais slānis, kura uzdevums ir noturēt lasītāja uzmanību, kamēr tiek runāts par svarīgām lietām. Par dažādām iespējamām britu sievietes dzīvēm laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Izvēļu jau nemaz nav tik daudz. Ursulai ir paveicies viņa piedzimusi turīgu vecāku ģimenē, viņai ir ekscentriska tante un daudz brāļu un māsu. Tas dod noteiktu elastību, taču pat tad izdzīvot nav viegli, bērnu nonāvēt var pavisam sīkas kļūmes, un arī izaugot pasaule nekļūst labāka. Vēsturiskais pamats ir ielikts nopietns. Piemēram, lasot par 1918. gadu man uzreiz radās ideja kā Ursula tiks galā šoreiz un nekļūdījos. Kauja par Britānijas debesīm bija aprakstīta ļoti labi un var just, ka autore ir piestrādājusi pie izpētes, netiek aizmirsti pat sīkumi.

Viss dzīvju pārdzīvošanas process ir tāda kā modificēta Everetta-Vīlera daudzpasauļu interpretācija, te informācija starp pasaulēm apmainās, un ja tā nenotiktu, tad grāmatai nebūtu lielas jēgas.

Šī ir grāmata, kuru izlasot tas notikumi paliks atmiņās uz ilgiem laikiem. Pa daļai pie vainas ir autores rakstīšanas stils un viņas varone, kura uz dzīvi skatās ar pamatīgu ironijas devu pat dzīves grūtākajos brīžos. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku.

PS. Man ir paveicies atrasties tādā visumā, kur šīs grāmatas zemsvītras piezīmes atrodas pareizajā vietā, lapaspuses apakšā.

%d bloggers like this: