Navigate / search

Lost in Math: How Beauty Leads Physics Astray by Sabine Hossenfelder

Pie šīs grāmatas tiku pārdomājot, ko lasīt garā lidojumā. Gribējās kaut ko vienkāršu un pietiekami saistošu, lai varētu noturēt sevi nomodā visu lidojuma laiku. Tā arī nedrīkstēja būt pārāk gara, jo gribējās pabeigt uzreiz, nevis atstāt puslasītu. Izšķirstījis savas nelasītās populārzinātniskās grāmatas, izvēlējos šo, nopirku elasīklī un ķēros klāt.

Lai tas skartu melnos caurumus vai elementārdaļiņu uzvedību, fiziķi ir pārliecināti, ka vislabākās teorijas ir skaistas, dabiskas un elegantas. Un tieši šie kritēriji ir tie, kuri atšķir labu teoriju no sliktas. Grāmatas autore uzskata, ka tieši šāda kritēriju izvēle ir pie vainas tam, ka nu jau četrdesmit gadus nav atklāts nekas fundamentāls. Ticība skaistajam ir kļuvusi dogmatiska un atrodas pretrunā ar zinātnes objektivitāti. Eksperimenti nav atraduši pierādījumus tādām teorijām, kuras izveidotas balstoties uz skaistumu kā supersimetrija un vienotā lauka teorija. Vēl vairāk – daļa no “tik labas, lai nebūtu patiesība” teorijām nemaz nav eksperimentāli pārbaudāmas.

Atzīšos, ka lasot šo grāmatu, es nebiju labākajā intelektuālajā kondīcijā, vīnu deva pa velti, cik grib, regulāri kratīja gaisa bedrēs un priekšā sēdošais hominīds uzvedās tik interesanti, ka bija jāsadala uzmanība ar tā novērošanu. Taču ēdot, dzerot un snauduļojot, es šo grāmatu pievārēju.

Uzreiz jāsaka, ka autore neskopojas ar sāls rīvēšanu brūcēs. Noraujas pilnīgi visi kopš Higsa bozona laikiem, kurš jau ar sen kā bija paredzēts, nekas jauns nav atklāts. Zinātnieki ar entuziasmu metas tērēt miljardus jauna paātrinātāja būvei, tai pat laikā aizmirstot atbildēt uz jautājumu – priekš kam? Kādu teoriju apstiprinās jaunais mega ūber paātrinātājs? Patiesībā jau esošais pierādīja to, ka kaut kas ar esošo standarta modeli nav īsti lāgā, supersimetrijām vajadzēja izlīst gaismā. Jāatzīst, ka šo sadaļu es ne pārāk labi uztvēru, bet ideja bija, ka nevar bezgalīgi visas problēmas nobāzt augstākas enerģijas līmeņos cerībā, ka ar laiku viss būs kārtībā. Ir laiks atteikties no teorijas skaistuma kā tās iespējamā patiesuma kritērija. Iespējams, ka pasaulē ne visas lietas var aprakstīt ar vienkāršiem vienādojumiem, iespējams, ka patiesībā tur vajag simts vienādojumus un tā nudien nestrādā kā smuki noregulēts pulkstenis, bet drīzāk ir galīga miskaste, kur katrs var būt par sevi. Taču kopējā tendence ir tāda – tā ir viss ir smuki un vienkārši. Skaidra lieta, ka vienkārši aplikt nav nekāda lielā māksla, tādēļ autore cenšas būt konstruktīva.

Daļa no grāmatas ir intervijas ar zinātnes pasaules spīdekļiem, arī viņi lielākoties atzīst, ka skaistums nav nekāds kritērijs, un gods kas gods autorei, viņa atstāsta arī to, kādēļ viņi viņai nepiekrīt. Autore ir atradusi arī galveno iemeslu, kādēļ zinātne vairāk ieciklējās uz skaistām, bet nepārbaudāmām teorijām, nevis cenšas aizrakties problēmai līdz saknei. Galvenais vaininieks ir nauda, neviens negrasās maksāt, neredzot rezultātu, tādēļ nabaga zinātnieks dabūjis grantu ir spiest kaut ko atrādīt, kaut vai elektrona modeli sešdimensionālajā telpā, galvenais, lai būtu publikācija. Rezultātā ir daudzas teorijas un pat velk uz to, ka teorētiķi grib atrauties no eksperimentālistiem, sak, kādēļ teorijai būtu jābūt pierādāmai, ja tā strādā teorētiski un ir skaista?

Jāsaka uzreiz, ja neinteresē mūsdienu fizikas tendencies, standartmodeļi, kvantu fizika un visādas stīgu teorijas, tad, iespējams, visa grāmata šķitīs viena ķīniešu ābece. Iespējams, būs grūti saprast, par ko īsti ir kašķis un kas tur slikts, ka smuka teorija tiek uzskatīta par pareizu. Redzam arī, ka autore īstenībā vēršas pie saviem kolēģiem fiziķiem, tai pat laikā cenšoties problēmu pavēstīt arī plašākai publikai. 9 no 10 ballēm.

Discovering the Mammoth: A Tale of Giants, Unicorns, Ivory, and the Birth of a New Science by John J. McKay

Grāmatai ar šādu nosaukumu vienkārši nevar paiet garām, tas nebūtu normāli. Ieraudzīju, paņēmu un stiepu uz kasi. Mani mamuti ir aizrāvuši no bērnības, un vēl astoņdesmitajos cerēju, ka kaut kur uz kādas Arktikas okeāna salas vēl klīst šīs sugas pārstāvji. Neizslēdzu arī iespēju, ka kādu atkausēs un tas atdzīvosies. Diemžēl nekas no tā nav piepildījies, nu visas cerības uz gēnu inženieriju.

Vispār jau ir diezgan dīvaini atklāt kaut ko, ko paši vien esam noslaktējuši. Cilvēkiem mamuti savulaik bija spēcīgs pārtikas atspaids. Autors pat iet tik tālu, ka nedaudz atbalsta hipotēzi, ka cilvēki aiziešanai no Āfrikas un migrācijai pa visu pasauli ir izmantojuši tieši mamutu takas. Bet tas tik tāds pieņēmums.

Senajiem grieķiem ar mamutu kauliem nebija nekādu problēmu, tie tika ieskaitīti ciklopos. Ja pareizi paskatās uz mamuta galvaskausu, tad var labi redzēt vienas lielas acs dobumu. Otra teorija bija Titāni, kuru krituši karā ar dieviem. Visiem viss bija skaidrs un nebija nekādu brīnumu. Problēmas sākās apgaismības laikmetā, kad laiku pa laikam būvējot kādu pagrabu, tika uzieti mamuta kauli. Situāciju sarežģīja apstāklis, ka milžu skeleti tos atrokot ātri izira, atstājot tikai cietākās skeleta daļas. Protams, ka vainoti tika racēji, jo tiem rokas auga no ne tās vietas. Uzņēmīgi ļaudis to, kas palika pāri, izstādīja kā milžu atliekas.

Un te sākas īstā mamutu atkal atklāšana. Septiņpadsmitajā gadsimtā ķirurgi un dakteri aptuveni zināja, kāds izskatās cilvēks un tādēļ lēnām nonāca pie secinājuma, ka mamuta skelets nevarētu būt milža skelets. Papildus problēmas radīja fakts, ka neviens tā īsti nebija redzējis beigtu ziloni un tādēļ mamutam reizēm pienācās vieta ūdensdzīvnieku kārtā. Un es te nemaz nesāku runāt par reliģisko aspektu, kur visiem mamutiem vajadzēja apslīkt visneiedomājamākajās vietās. Kad noskaidrojās, ka mamuts varētu būt zilonis, viss nostājās savās vietās, bija skaidrs, ka tie ir no Hanibāla ziloņu ekspedīcijas. Taču ar laiku šie ekspedīcijas ziloņi parādījās tādā skaitā, ka vecie ģermāņu milži ar’ šķita tīri laba ideja.

Populārākā mamutu atlieka bija mamutu ilkņi, tos gan uzskatīja par ziloņkaula paveidu un izmantoja tāpat kā pretindi, universālu ārstniecības līdzekli pret visādām kaitēm. Astoņpadsmitā gadsimta sākumā ziloņkauls un mamuta atliekas bija kaut kas līdzīgs bitkoinam, kurā visi sagrūda naudu un tirgus nogāzās. Ar laiku atklājās, ka lielākā ziloņkaula daļa nāk no Sibīrijas, kur to ieguva no milzīgiem apakšzemes kurmju līķiem, jo šie kurmji mira ieelpojot gaisu un redzot sauli. Viss liecināja, ka tā arī ir, izņemot faktu, ka vienīgie, kas šos kurmjus redzēja bija ziloņkaula vācēji.

Es atvainojos, ja jums jau likās, ka grāmata ir trakoti interesanta. Vietām ir, bet lielākoties tā ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela ar sīku un smalku zinātniskās polemikas izklāstu. Autors vietām atkārtojas, reizēm lēkā hronoloģijā un lasot ir pamatīgi jācīnās ar miegu. Ja dikti neinteresē mamuti, tad lasīšana būs pārbaudījums. Pat man bija grūti saprast, kādēļ pašas interesantākā daļa bija izlaistas. Piemēram, atbilde uz jautājumu, vai piramīdu būvniecības laikā uz zemes vēl bija mamuti, par mamutu migrācijas ceļiem. Tā vietā mēs dabūjam visnotaļ pasausu paleontoloģijas rašanās vēsturi, kas koncentrēta uz mamutiem. 8 no 10 ballēm, faktoloģiski iespaidīgs informācijas krājums, bet ikdienas lasīšanai pārāk garlaicīga.

Norwegian Wood: Chopping, Stacking, and Drying Wood the Scandinavian Way by Lars Mytting

Kādu dienu ar savu kolēģi runāju par grāmatām, lēnā garā nonācām pie šīs. Ideja palasīt par kokiem no norvēģu skatījuma mani ieinteresēja. Kolēģis atnesa grāmatu, pabeidzu lasīt to, ko jau biju iesācis, un devos iekšā mežā.

Šis ir parasts stāsts par malku, kas iekarojis pasauli, vismaz tā uz vāciņa raksta reklāmas speciālisti. Grāmatas autors apceļojis Norvēģiju, lai apciemotu tos, kas cērt, skalda un kurina. Katrā novadā ir savas tradīcijas. Kā jau katram darbam, tas nav tikai fizisks spēka pielietojums, tam ir vesela filosofija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzēm.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir pāris ziemas gājis mežā un piedalījies malkas sagādāšanā. Es gan nekad augstāk par žagaru dedzinātāju un čokera aplicēju neesmu uzkalpojies. Mājiniekiem pietika prāta man nedot rokās motorzāģi. Lasot šo grāmatu biju šokēts, cik daudz es patiesībā zinu par malkas sagatavošanu. Protams, tā var likties lielība, taču lielākoties viss, kas notiek Norvēģijā, notiek arī Latvijā. Kokus lielākoties cērtam ziemā, līdz pavasarim saskalda un tad liekam žāvēties. Viss pārējais ir tikai detaļas.

Šo grāmatu nevarētu saukt par mežcirtēju rokasgrāmatu, šī sadaļa aizņem aptuvenu trešdaļu. Autors mīl ieslīgt poētiskās un kulturālās detaļās. Stāsta par piejūras malkas žāvēšanas īpašībām, par labākiem malkas krāvumiem, par liesmām aiz plīts durtiņām un Ziemassvētku meža talkām. Un tad pēkšņi divdesmit dažādu cirvju apraksti vai pārdesmit malkas skaldīšanas metodes, vai motorzāģu salīdzinošā analīze, tā gan vairāk no vēsturiskā aspekta.

Jāpiezīmē, ka sadaļa par modernajām malkas plītīm bija interesanta, bet ne tik interesanta kā izklāsts, kādēļ reizēm malku nevar izžāvēt –turi vai gadiem un nekas nemainās, plītī čūkst. Izrādās, ka tādas pagales no sākuma nav ātri izžuvušas un tajās paspējusi ieviesties sēne, kas uztur pagalē savu mikroklimatu. Pie tam sausai pagalei var izpūst cauri (nezinu, būs kādreiz jāpamēģina). Malkas pirkšana ar ir vesela zinātne – vismaz Norvēģijā. Autors iesaka no pārdevēja paņemt paraugu un, ja neuzticies mitruma mērītājiem, izkaltēt pāris pagales plītī, lai noskaidrotu patieso malkas mitrumu (bija gan piebilde, ka tas jādara sievas prombūtnes laikā).

Vislielāko interesi man izraisīja autora ieteikums uz malkas skaldīšanas kluča uzlikt vecu auto riepu, tas ļaus katru reizi neliekties pēc malkas pagales, bet vēsā mierā turpināt skaldīšanu.

Vienīgās muļķības, kas mani pārsteidz,a bija autora uzskats, ka no malkas nākošais siltums ir fizikāli atšķirīgs no elektriskā radiatora. Nezinu, cik tas bija domāts nopietni, cik alegoriski, bet radās priekšstats, ka autors īsti neizprot termodinamiku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gluži praktiskas lietas mijas ar apcerēm un galīgām muļķībām, taču, ja iesāk lasīt, nolikt malā ir grūti. Ja interesē malkas sagāde ne tikai 100 padomu veidā, bet ar nelielām atkāpēm, iesaku izlasīt.

Why We Sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Why We Sleep Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Man kā cilvēkam, kurš vienmēr ir neizgulējies un mokās ar bezmiegu, miega tēma vienmēr ir interesējusi. Šo grāmatu nopirku, cerībā, ka tikšu apgaismots. Iespējams, pat atradīšu risinājumu savām bezmiega problēmām. Lasīt gan nesteidzos, viņai standarta pingvīna vāciņi, un kopējā plauktā tā tik veiksmīgi saplūda ar citām, ka aizmirsu par viņas eksistenci. Un tad grāmatas autors pēkšņi sāka parādīties manā feisbuka ziņu lentē ar stāstiem par miegu, visi podkāsti, kas veltīti zinātnei sāka aizskart miega tēmu. Atcerējos un sāku lasīt.

Katrs mēs piedzimstam ar defektu, kura dēļ mēs gandrīz trešdaļu dzīves pavadām komai līdzīgā stāvoklī, esam neproduktīvi un neatbildam uz ārējiem kairinājumiem. Izrādās, ka šis stāvoklis ‘miegs’ ir vitāli nepieciešamas mūsu labklājībai, veselībai, atmiņai un praktiski visam. Bez miega cilvēks īsti nevar iztikt, un jo sliktāks miegs, jo sliktāka dzīves kvalitāte. Grāmatas autors, slavens neirozinātnieks un miega eksperts, ir nolēmis lasītājam pavēstīt par miega un sapņošanas ietekmi uz dzīvi.

Šī ir no tām grāmatām, kuru lasot tu saproti, ka tev ir garantēts vēzis, vecuma plānprātība, bet visticamāk tu nemaz tik ilgi nenodzīvosi. Ātrāk kļūsi par psihopātu, jo neizgulējušās smadzenes nespēs noregulēt emociju kontroli. Tādēļ pirms lasīšanas iesaku nocietināt sirdi pret savu iespējamo nākotni un lasīt tik tālāk.

Kā jau tas ir sagaidāms, autors visa pamatā liek miegu. Sīki un smalki tiek apstāstīts, kā guļ citi radījumi no baktērijām līdz vaļa mazuļiem. Par to, kā putnu barā brīžiem ir aktīvi tikai divi putni un arī tiem funkcionē tikai viena smadzeņu puslode. Tad tikpat smalki tiek aprakstīts NREM un REM miega fāzes, uzsvērta katras nozīme. Īsumā, cilvēkam ir jāguļ vismaz astoņas stundas. Taču miega sadalījums fāzēs nenozīmē, ka nosnaudis 7 stundas tu esi gulējis 90%. Patiesībā tās trūkstošās stundas dēļ miega kvalitāte ir labi, ja puse no iespējamā.

Daļa no grāmatas ir dažādi ar miegu un gulēšanu saistīti eksperimenti. Uz visiem ir dotas atsauces un ja ir pieeja datu bāzēm, tad visus vari izlasīt pats. Vispār atsauču likšana šim autoram ir līmenī. Jāatzīst gan, ka vietās, kur tiek stāstīts par visiem eksperimentiem, grāmata kļūst nedaudz sausa un garlaicīga. Autors gan jau sākumā saka, ja grāmatai izdosies lasītāju iemidzināt, tad nekas nevar būt labāks kompliments.

Vēl pāris interesantas lietas, kuras uzzināju. Ir zinātniski pierādīts, ka sākot skolu agri no rīta, bērniem krītas sekmes. Cilvēkiem pusaudžu gados miega laiks nesakrīt ar bērnu un vecāku miega laiku, tādēļ problēmas pamosties. Cilvēki, kas slimību dēļ nespēj gulēt vispār, pēc aptuveni pusgada nomirst ar sepsi. Veciem cilvēkiem arī ir jāguļ astoņas stundas, un tas ir mīts ka uz vecumu cilvēkam nav tik daudz jāguļ. Iespējams, ka vecuma demences iemesls ir hroniska neizgulēšanās. CIlvēks, kas mokās ar bezmiegu, nemaz pats neapjauš savu katastrofālo stāvokli un uzskata to par jaunu normu. Ja braucot ar mašīnu nāk miegs un nekā nevar apstāties, lai pilnvērtīgi izgulētos, tad var nosnausties uz divdesmit minūtēm, bet braukt uzreiz nevar sākt, jāpagaida pārdesmit minūtes līdz beidzas miega inerce. Miega zāles nemaz neliek smadzenēm gulēt, tādas zāles vēl nav atrastas, tās vienkārši izslēdz smadzenes.

Dikti laba grāmata – 10 no 10 ballēm, par tēmu, kas ir ikdiena ikvienam no mums. Palīdzēs saprast savus iespējamos bezmiega cēloņus, bet, ja problēmas ir akūtas, tad labāk ir iet pie ārsta. Iesaku izlasīt visiem.

The Rise and Fall of the Dinosaurs: The Untold Story of a Lost World by Steve Brusatte

The Rise and Fall of the Dinosaurs The Untold Story of a Lost World by Steve Brusatte

Kādu vasaras rītu līdz ar saullēktu aiz loga sākās dinozauru dziesmas. Klausījos viņos un domāju, sen nekas nav lasīts par dinozauriem. Tik sen, ka pat nespēju atminēties, vai esmu meteora vai lēnās izmiršanas piekritējs. Nolēmu kļūdu izlabot, iegādājos grāmatu par dinozauriem un sāku lasīt.

Pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu dinozauri pazuda no zemes virsmas. Tas ļāva izvērsties zīdītājiem, un nu cilvēki cenšas salikt kopā dinozauru laiku vēsturi. Grāmatu ir sarakstījis viens no mūsdienu slavenākajiem dinozauru pētniekiem, kas nekautrējas pats iet laukā un meklēt dinozauru fosilijas. Kopā ar viņu lasītājs iepazīsies ar dinozauriem no Terciārā perioda, kad zeme bija vienots kontinents un klimata apstākļi neparasti svārstīgi. Juras laikmetā, kad dinozauriem bija ziedu laiki līdz pat Krīta perioda beigām, kad kaut kas noslaktēja visus dinozaurus.

Cilvēkam dzīvē ir divi periodi, kad viņš ir dinozauru eksperts – pirmais – bērnība un otrais – kad tavi bērni sāk interesēties par tiem. Gadās pa izņēmumiem – paleontologi, kuri specializējās dinozauros. Sākšu ar visšausmīgāko, ko es uzzināju no šīs grāmatas, pterodaktils patiesībā ir lidojošs rāpulis un vienīgie dinozauri, kas pacēlās spārnos ir putni. J,ā tie paši putni, kas vasaras rītos neļauj gulēt. Pat vista ir viens no daudzajiem dzīvajiem dinozauriem. Pēc savas uzbūves putns daudz neatšķiras no saviem priekštečiem, un atbild uz jautājumu, kā dinozauri varēja izaugt tik lieli.

Lasot šo grāmatu nav jāuztraucas, ja neesi pašpasludināts dinozauru eksperts, autors visu izstāstīs, ja nu kas no bērnības ir piemirsies un grāmatu izlasot jau zināsi kas ir Pteropodi, Zauropodi, Ornitopodi un Teropodi. Vienā no grāmatas pēdējām nodaļām varēs sastapties ar Tiranozauru un uzzināt, kādēļ tas nekad nav bijis Eiropā.

Viena lieta ir dinozauru apraksti, daudz interesantāk ir lasīt par autora ceļojumiem dinozauru meklējumos. Nav jau tā, ka ņem lāpstu un ej rakt! Mūsdienās zeme ir brangi nokartēta un arheologi izvēlas vieglāko ceļu dodas uz vietām, kur vajadzīgā perioda nogulas jau erozija ir izcēlusi virsotnē. Par to, kā atšķirt dinozaura zobu no akmens gan nekas daudz nav uzrakstīts. Bet labākās dinozauru meklēšanas vietas ir Ķīnā, Argentīnā, ASV un Spānijā. Latvijā, cik noprotu, mums dinozauri nespīd.

Mūsdienu tehnoloģijas, tomogrāfi, skeneri un citas uzpariktes var no fosilijām izspiest diezgan iespaidīgu informācijas apjomu. Pat kaut ko tik nereālu kā iespējamo dinozauru krāsu. Autors gan ir uzmanīgs rakstot, ka dinozauriem iespējams ir bijis apspalvojumus līdzīgi kā putniem, bet pēdējie atklājumi dod mājienus uz tieši šādu faktu. Iespējams, ka diplodoks kādu mēs to pazīstam tagad, vairāk ir modelēts pēc noplūkta gulbja nevis pēc viņai patiesā ārējā izskata. Ceru, ka pēc desmit gadiem pliko dinozauru laikmets būs pagājis.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un tie, kas saka, ka šobrīd šī grāmata ir viena no labākajām savā nozarē, nudien nemelo!

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Other Minds The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Šī grāmata manā lasāmajā listē atradās jau labu laiku, kopš pērnā gada. Sev par brīnumu es viņu ieraudzīju Jāņa Rozes grāmatnīcā par ļoti pieņemamu cenu. Nopirku, pamarinēju plauktā un izlasīju.

Zīdītāji un putni tradicionāli tiek uzskatīti par gudrākajām zemes radībām. Taču ir vēl trešais atzars, kuri var pretendēt uz gudrību – galvkāji. Kalmāri, astoņkāji un tinteszivis smadzeņu neironus izmēģināja jau tad, kad zīdītāji un putni vēl nebija izkāpuši uz sauszemes. Autors mēģina atbildēt uz jautājumiem – vai saprāts uz zemes izcēlies veselas divas reizes? Vai astoņkāja prāts ir atšķirīgs no mūsu? Kas ir saprāts un sevis apzināšanās? Vai galvkāju valoda ir krāsas?

Pie grāmatas ķēros ar entuziasmu – kuram gan negribas uzzināt kā domā astoņkāji! Cerēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem – ja astoņkājim ir centrālās smadzenes un katrai “kājai” savas, tad kā tas viss saslēdzas kopā? Kā tas viss īsti astoņkājī strādā es neuzzināju, ir pārāk daudz varbūt. Toties nu zinu, kādēļ vista staigājot dīvaini groza galvu, izrādās viņai smadzeņu puslodes nav savienotas, un lai nākotnē neapmulstu, viņai visas lietas jāapskata ar abām acīm.

Sākums bija labs, īsais ievads evolūcijā, kur smuki pastāstīts par galvkāju vietu dzīvības kokā, dažiem aizlaiku notikumiem un to, kā var tikt pie acīm. Pārējais grāmatas saturs man lika vilties. Biju sagaidījis eksperimentu aprakstus un to secinājumus. Saņēmu vien stāstījumus “iz dzīves”. Jā, tie visi kā viens ir interesanti un aizraujoši, bet ir viena problēma – autora novērojums bez strukturēta pētījuma neko daudz neliecina. Iespējams, esmu pārāk skeptisks un tamdēļ sev pats nositu lasītprieku.

Grāmatai piemīt vēl viens netikums – tā nav diez ko strukturēta, autors lēkā kā zaķis pa pļavu. Viss ir interesanti, taču nav sajūtas, ka šai lēkāšanai būtu kaut kāds virsmērķis. Vietām zāle patiešām ir zaļa (tinteszivis izrādās redz tikai melnbaltas krāsas, bet pati spīd visas varavīksnes krāsās), bet vietām zāles nav nekādas un nākas lasīt niršanas aprakstu. Šis fokusa trūkums padara grāmatu par tādu” re, kā man vienreiz bija”, nevis par strukturētas informācijas avotu.

Vai es šo grāmatu ieteiktu lasīt galvkāju entuziastam, nezinu, pieminēt pieminētu, bet ar atkāpīti, ka vispārējām zināšanām par sliktu nenāktu, taču fakti ir vairāk nesistematizēti paša autora novērojumi nekā apstiprināti fakti. Ja arī atrodas kāda atsauce uz pētījumu, tad autors piemin tikai to daļu, kas apstiprina viņa apgalvojumu, bieži nemaz nepasakot pētījuma kontekstu. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var.

The Sixth Extinction: An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

The Sixth Extinction An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

Nu jau salīdzinoši ilgu laiku lasu fantāziju, zinātnisko fantastiku vai padomjlaiku literatūru, populārzinātniskās grāmatas bija palikušas novārtā. Nolēmu laboties un palasīties kaut ko par bioloģiju. Izvēle krita uz grāmatu, kas solīja man pavēstīt daudz ko par sugu izmiršanām.

Pēdējā pusmiljarda gadu laikā uz zemes ir notikušas piecas lielas globālas masu izmiršanas. Tajās uz Zemes mītošo organism bioloģiskā daudzveidība pēkšņi saruka līdz minimumam, un pagāja daudzi gadu miljoni līdz dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tikai jau bez izmirušajām sugām. Mūsdienās zinātnieki novēro Sestās izmiršanas sākumu, šī pēc sava vēriena pārspēj jebkuru asteroīda triecienu. Šoreiz galvenais vaininieks ir pats cilvēks.

Mani vienmēr ir interesējis jautājums, kas nāks pēc cilvēkiem – telepātiski tarakāni vai teļa lieluma žurkas. Cilvēks ar savu attiekmi “bizness kā vienmēr” ir  diezgan sagandējis pasauli. Kādā brīdī parasts hominids pēkšņi kļuva par invazīvu elementu ekosistēmā un sāka pārveidot to pēc savas iedabas. Diemžēl joprojām šī pārveidošana notiek vairāk neapzināti un neprognozējot sekas. Šķiet, darām jau to kopš industriālās revolūcijas sākuma, kas gan varētu notikt? Taču lietas notiek, mēs neesam nekādi speciālisti dzīvnieku sugās un mierīgi varam nepamanīt kādas vardes vai gliemeža nozušanu. Kad problēma ķer lielākos lopus vai kokus, tad pamanām, piemēram, to ka kastaņiem ir dīvainas lapas. Taču lielākoties vilciens jau sen ir aizgājis.
Grāmatas autore ir uzņēmusies saprotamā valodā balstoties uz pašas redzēto un izpētīto atstāstīt, kādēļ cilvēks nevar dzīvot viens pats pasaulē. Ja arī esi dominējošā suga, tas ir ne tikai bonuss, bet arī atbildība. Katra nodaļa tiek veltīta noteiktai tēmai, kuras visas kopā stāsta par procesiem, kurus radījis cilvēks un kuru dēļ bojā iet daudzas sugas. Ja gribi apmeklēt koraļļu rifus, tad to nevajag atlikt uz ilgu laiku, jo okeāna ūdens skābuma izmaiņu dēļ iespējams uz zemes iestāsies kārtējais bezkoraļļu periods. Koraļļiem līdzīgi radījumi, ja reiz pazūd, tad uz daudziem gadu miljoniem līdz evolūcijas rezultātā rodas jauns uzņēmīgs organisms, kas pielāgojas šādam dzīves veidam. Līdz ar koraļļiem aizies visa viņu ekosistēmu, un okeāns lielākoties atkal pārvērtīsies par tuksnesi.

Superīga bija nodaļa, kurā tika runāts par tropu mežu saglabāšanu, tropu mežos sugu daudzveidīga lielākoties ir unikāla katrā vietā, un atstājot lielāku meža pleķi rezervātam, tas nudien problēmu nerisina. Daudzām sugām ir nepieciešams noteikts areāls, kurā slēpties, meklēt pārtiku un vairoties, un lielākoties tas ir daudz lielāks par pāris kvadrātkilometriem. Nekad nebiju aizdomājies, kāpēc pie mums ir tikai pārdesmit koku sugas, kamēr tropos to ir simtiem. Standarta izskaidrojums – mums tomēr pirms pārdesmit tūkstošiem gadu te bija ledus laikmets, un pagaidām līdz mums ir nokļuvuši tikai tie augi, kuri spēj izturēt noteiktus apstākļus.

Nodaļa par parazītsugām, kuru izvazāšanai pie vainas ir cilvēku darbošanās, parāda, ka jaunā Pangeja nudien nenāks par labu sugu daudzveidībai, un ar laiku, iespējams, visi pasaules stūri būs vienādi. Un visas sugu daudzveidība labākajā gadījumā glabāsies sasaldētu šūnu veidā speciālos institūtos. Ironiski, ka vislielākais parazīts skatoties globāli ir cilvēks, kurš savu uzvaras gājienu sāk jau pustūkstots gadu atpakaļ izkaujot Austrālijas mega faunu, un tagad jau tas viss notiek industriālos apjomos, kura mērogu mēs tikai tagad sākam apjaust.

Grāmatā lieku 9 no 10 ballēm. Ja interesē bioloģija, nedaudz satrauc cilvēku attieksme pret dabu, noteikti izlasiet! Pat ja mūsu izraisīto pārmaiņu dēļ iesim bojā kā suga, varam būt droši, ka pēc desmit miljoniem gadu, kad žurkas teļa lielumā veiks izrakumus, viņas mierīgi pēc fosilajām liecībām varēs noteikti, ka ir notikusi globāla bezprecedenta sugu izmiršana.

The Gene: An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

The Gene An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

Šī ir grāmata – rekordiste, sāku lasīt pērnā gada augustā, pievārēju simts lapaspuses un atliku malā uz nenoteiktu laiku. Viņa man goodreads vaļājās gandrīz gadu kā lasāmā.

Grāmatas autors man jau bija pazīstams no grāmatas “The Emperor of All Maladies”, kas bija ļoti labs stāsts par vēzi. Šeit apskata saistītu tēmu, gēnus , iedzimtību, iedzimtās slimības. Tas viss tiek sasaistīts kopā ar zinātnes progresu, tehnoloģiju attīstību. Par zinātniekiem, kuru darbs ļāvis saprast evolūciju un ģenētiku. Netiek aizmirsts pat Aristotelis un Pitagors.

Teikšu uzreiz, ja gribi izlasīt viegli uztveramu tekstu par gēniem, gēnu inženieriju un to, kā mēs tikām tur, kur mēs esam, iesaku izlasīt tieši šo grāmatu. Katra nodaļa ir kā saistošs stāsts, vai tā būt veltīta Mendeļa karjera, vai Vatsona un Kirka atklātajai DNS struktūrai. Autors aiz gudriem konceptiem nepazaudē cilvēkus ar visām to vājībām un ambīcijām. Autors nevairās rakstīt par kļūdām, par eksperimentiem, kas aizgājuši šķērsām, par zinātniekiem, kuru ambīcijas lika ignorēt izpētes protokolus. Netiek piemirsts pat Mengele un tas, kādēļ viņa pētījumiem nav bijusi nekāda jēga.

Ja esi liels ĢMO pretinieks, tad arī nevajag vairīties no šīs grāmatas, autors pasniedz faktus un nevienam necenšas uzspiest kaut kādu viedokli. Es lai ar esmu lasījis par šo tēmu diezgan daudz, uzzināju pāris jaunas lietas. Piemēram, to ka pāris bada gadi var atstāt paliekošu ietekmi uz nākamajām paaudzēm. It kā tas konfliktē ar faktu, ka ģenētiskais materiāls nemainās no tā nodevēja personīgās pieredzes, tā jau arī ir, taču mainās gēnu ekspresija. Vai tā ir tiesa vai nav es vēl papētīšu, jo būtu dumji ticēt autoram uz vārda.

Daļa no grāmatas ir veltīta ētiskas dabas jautājumiem, kuri rodas manipulējot ar gēniem. Vai ir labi uzbūvēt savu bērnu perfektu jau pirms tā dzimšanas? Vai ir vērts spēlēt loteriju un censties uz veiksmi, vai tomēr investēt gēnu terapijā un dabūt to ko grib? Cik ilgs laiks paies līdz kaut kur kāds pētnieks nolems ķerties klāt cilvēka modificēšanai? Vai dažādas mūsdienu ģenētiskās terapijas metodes ir attaisnojamas? Katram no šiem jautājumiem apakšā ir pa piemēram, jā, eksperimenti jau ir notikuši un notiek. Būtu naivi cerēt, ka tik spēcīgs instruments tiks noslēpts kādā tumšā istabā un neviens to neizmantos. To ienākšana ikdienā ir tikai laika jautājums.

Interesants bija arī autora ģimenes stāsts, kur daļa no viņa radiniekiem sirgst ar šizofrēniju. Šī slimība ir bijis viens no iedvesmas avotiem šai grāmatai. Autoru ir vadījusi vēlme izprast, kādēļ cilvēks var dzīvot normāli un tad pēkšņi viņa DNS sagrauj sava organisma dzīvi. Vēl vairāk, nododot šo defektu nākamajām paaudzēm.

Ļoti dziļa un izglītojoša grāmata 10 no 10 ballēm. Ja interesē ģenētika, tad lasāma obligāti.

The Perfect Theory: A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity by Pedro G. Ferreira

The Perfect Theory A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity

Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.

Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.

Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.

Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.

Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Prisoners of Geography Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.

%d bloggers like this: