Navigate / search

Mēs – balti by Algirdas Sabaliauskas

Mēs - balti by Algirdas Sabaliauskas

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2018 un, ņemot vērā tās mazo apjomu, izlasīju tūlīt pēc tās. Man ir uznācies lingvistikas periods, kad mani kārtējo reizi interesē valodas un ar tām saistītās lietas. Savulaik bērnībā svēti ticēju, ka latviešu valodu saprot Indijā kā sanskritu (bija tāda leģenda vēl no ulmaņlaikiem). Taču palasot vairāk, atklājās, ka viss nav tik vienkārši.

Šī ir viena no populārākajām A. Sabaļauska sarakstītajām grāmatām, kas tulkota vairākās valodās un ieguvusi plašu atzinību arī ārpus Lietuvas. Tā īsi, intriģējoši un interesanti iepazīstina ar baltu valodu izcelsmi, seno baltu apdzīvotām vietām, vēsturi, baltu valodu radniecību, pirmajiem rakstu avotiem, baltu valodu pētīšanu un studēšanu. Atsevišķas nodaļas veltītas senprūšu valodai. Īsi, bet aizraujoši tiek iepazīstināts arī ar kuršu, sēļu etnonīma izcelsmi un šo seno baltu cilšu valodas īpatnībām.

Kā jau tas vēstīts anotācijā, grāmata sastāv no daudzām esejām, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar baltu valodu, tās pētniekiem un baltu tautu vēsturi. Prieks, ka lietuviešu autors nav atstājis latviešu valodā novārtā, un tā ir nopietni apskatīta. Man personīgi labākā likās eseja, kas veltīta kuršiem un latviešu jaunvārdu darinātājiem, tajās var uzzināt vārdus, kurus mēs esam aizguvuši no lietuviešiem un iespējamās alternatīvas. Lasot šķita, ka mums ir nopietni paveicies, ka Alunāns teātri neaizstāja ar stebukline, bet tas jau vairāk ir ieradums. Mūsu gleznot pie leišiem nozīmē ķēpāt, tāpat ikdienā bieži lietojamais veikals, lietuviski nozīmē sacerējums.

Savukārt nodaļas, kurās tiek veikta valodu vārdu salīdzinājumi, mani īpaši neaizrāva, var jau saprast autoru, grāmata par valodu nudien nebūtu pilnīga, ja tajā neiešautu pa kādai tabulai ar līdzskaņu mīkstināšanas piemēriem.

Kopumā grāmatu atzīstu par labu, par plašo lasītāju loku nudien nav samelots un pat ja neesi valodnieks, valodas students un vēstures entuziasts. Esejas ir īsas, smadzenes nepārpūlēsi, toties dažādus faktus sasmelsies spaiņiem. Piemēram, par to kā izmira prūšu valoda un cik grūti tagad ir salasīt to atpakaļ, nākas izlīdzēties ar grāmatās iezīmētām karikatūrām, kurpnieku pēctečiem un citām daudz viltīgākām metodēm. Latviešu valodai vēl šādas problēmas nedraud labu laiku, bet kas zina, kā būs vēlāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren

Lingo A Language Spotter's Guide to Europe

Šo grāmatu iepirku pērngad, tikko bija atvērusies grāmatnīca Mr. Page. Iegāju apskatīties un šo grāmatu nopirku. Bodes koncepts nebija slikts, bet lielākā daļa no grāmatām nav manā gaumē. Mākslas grāmatas mājās ir katram, un tā ir tāda grāmatu kategorija, ar kuru īsti nezini, ko pasākt. Beigās iegrūd plauktā un ceri, ka pienāks brīdis, kad varēsi izfīrēt to no mājas.

Grāmatas mērķis ir aprakstīt Eiropas valodas daudzveidību angliski runājošam lasītājam. Angļu valodas pratēji bieži vien iedomājas, ka viņi runā vislabākajā no valodām, tik labā, ka nevienu citu nav vērts mācīties. Daļa nemaz neapjauš, ka viņu valoda patiesībā ir īsts valodu kokteilis, kuru radījuši daudzi iekarotāji un brīva izrunas interpretācija. Taču to var teikt par jebkuru valodu.

Katrai valodai tiek veltītas pāris lapaspuses, un ir jābūt tiešām ar eidētisku atmiņu apveltītam, lai visas interesantās nianses atminētos. Tādēļ grāmatu izlasot prātā aizķēries visai maz, bet kopējais iespaids par grāmatu palicis labs. Pērkot grāmatu es pārliecinājos, ka tajā ir minēta latviešu valoda. Latviešu valodai veltītajā nodaļā tika uzsvērta latviešu vēlme jebkurai nelatviešu personai un ģeogrāfiskajai vietai pieķibināt latviešu galotni un modificēt to savā valodā. Mums tas liekas pašsaprotami, bet pasaulē nav nemaz tik daudz valodu, kur šādā vīzē valodas lietotāji izklaidētos. Šai pat nodaļā man sagruva ilūzijas par autora kompetenci, viņš apgalvoja, ka latvieši Oslo vietā saka Oslos! Tas man lika kritiski izvērtēt viņa citvalodu piesauktos faktus, ja nu arī tie ir Oslos!

Katras nodaļas beigās atrodama neliela piezīme, par vārdiem, kas iefiltrējušies angļu valodā (no latviešu neviens), un vārdu, kuru derētu paņemt (latviešu aizvakar). Visādi citādi grāmata ir tieši tas, ko sagaidīju. Stāsts par pēdējo prūsi, par to, kā nomirst un atdzimst valodas. Par to, kādēļ franči izmanto dīvainu skaitļu sistēmu, kur viņi rāvuši tos klusos burtus. Par to kādēļ krievu valoda šķiet tik grūta un par to, ka somu valoda, iespējams, ir visvieglākā valoda pasaulē. Par dīvaino Balkānu valodas saimi, kurā nemaz nav tik daudz valodu cik nacionālisma. Par to, kādēļ spāņu valoda šķiet ātra un kādēļ Esperanto tā arī nekad nekļuva par universālu valodu.

Bija nodaļas, kuras es tā arī nespēju sagremot, piemēram, velsiešu daudzskaitļi, gramatiku. Radās priekšstats, ka ar ķīniešu intonāciju valodu man būtu vienkāršāk izlasīt. Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka vari izlasīt pāris nodaļas un atlikt malā, atpūtināt smadzenes. Iespējams, ka man tā arī vajadzēja darīt, nevis pāris stundās izlasīt visu un brīnīties par pamatīgu putru galvā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies ko vieglu un izklaidējošu par lingvistiku, tad droši ņem ciet, būsi gan izklaidēts, gan ieguvis pārpārēm interesantus faktus par Eiropas valodām.

Gametek: The Math and Science of Gaming by Geoff Engelstein

Gametek The Math and Science of Gaming by Geoff Engelstein

Pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar galda spēlēm, un vienā šim tematam veltītā blogā izlasīju rakstu par labākajām grāmatām, kas veltītas šim hobijam. Vispār jau vajadzēja paskatīties smalkāk pirms skriet uz amazon pirkt grāmatu, bet tas nav īsti manā dabā.

Grāmata ir Dice Tower podkāsta segmenta GameTek labāko epizožu kopsavilkums. Tajos tiek stāstīts par dažādiem galda spēļu un spēļu aspektiem vispār. Vēsture, Matemātika, Psiholoģija, Stratēģijas, Zinātne un Spēles mehānika. Grāmatas mērķis ir aizrautīgam galda spēļu spēlētājam ļaut paskatīties uz to, kas spēli padara par spēli un to, kādēļ cilvēkiem patīk galda spēles.

Ja cilvēks savā dzīvē nekad nav aizrāvies ar matemātiku, psiholoģiju vai atsevišķiem vēstures aspektiem, bet labprāt atvēl laiku galda spēlēm, tad šī grāmata viņam noteikti patiks. Te pa kripatai vienkāršā, saprotamā valodā viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Gribi uzvarēt spēlē Akmens, šķēres, Papīrs, lūdzu! Pirmajās nodaļās uzzināsi uzvarošo stratēģiju! Ja metamo kauliņu varbūtība ir šķitusi mistika, nav problēmas, te viss tiks izskaidrots. Ja vēlies uzzināt, kā spēles veidotāji ir izkalkulējuši veidu un brīdi, kad spēle beidzas, te to var atrast. Pēc izlasīšanas varēsi daudz maz pamatoti apgalvot, ka zini, kā tur viss strādā.

Savukārt, ja lasītājam matemātika (mans gadījums) ir mīļa no bērna kājas, un par patērētāja psiholoģiju izlasīti daudzi folianti, tad tādam šī grāmata šķitīs nedaudz atšālējusies. Visi piemēri daudz izvērstākā veidā jau ir lasīti citās grāmatās, nav atrodams nekas jauns, tāds, kas izraisītu sajūsmu. Tādēļ man nācās secināt, ka šoreiz neesmu autora mērķauditorija, un bija nedaudz jāsaņemas, lai grāmatu izlasītu līdz beigām. Nav diez ko motivējoši zināt autora atbildes uz nodaļas sākuma jautājumu un lasot domāt – Gardners savā grāmatā ir izstāstījis daudz labāk, vai Khānemans izteicās daudz precīzāk. Taču gods kam gods, ja autors uzsāk spekulāciju, kurai īsti nav apakšā teorijas, viņš to tieši pasaka.

No rakstīšanas stila vislielākā problēma ir atkārtošanās, tik īsai un saturā specifiskai grāmatai šāda kaite ir nepiedodama. Ir skaidrs, ka podkāstā pēc nedēļas klausītājs ir aizmirsis to kas stāstīts pirms tam divas minūtes garā segmentā. Taču grāmatā nodaļā, kura pati par sevi ir divas lapaspuses, vienu izmantot iepriekšējās nodaļas atstāstam ir nedaudz par traku.

Grāmatai personīgi liktu 7 no 10 ballēm, taču ja šāda manos nagos būtu nonākusi 12- 15 gadu vecumā es noteikti liktu visas 9 no 10. Šī ir no tām, kad ļoti būtisku ietekmi atstāj lasītāja priekšzināšanas. Tās ļoti ietekmēs grāmatas vērtējumu, garlaicību un jauniegūto informāciju.

The Power of Babel: A Natural History of Language by John McWhorter

The Power of Babel A Natural History of Language by John McWhorter

Šo grāmatu nopirku reizē ar savu pirmo kindle lasītāju. Tas bija tik sen, ka pat neatminos, cik reizes es esmu mēģinājis viņu izlasīt. Droši varu pateikt, ka šī bija trešā reize, un iepriekšējā bija tik sen, ka neko no jau izlasītajiem 13% neatminējos. Nācās sākt no sākuma.

Patlaban uz Zemes lieto ap 6’000 valodām, visas tās cēlušās no pirmvalodas, kurā mūsu senči sāka runāt pirms aptuveni 150’000 gadiem. Lai kā to nevēlētos nacionālisti un valodas tīrības propagandētāji, valoda nav statiska, tā mainās un plūst līdz ar laikiem. Tas nekas, ka attiecīgajā brīdī mums valoda šķiet kaut kas statisks, paies pāris gadi un tā būs izmainījusies.

To, ka pasaulē nekas nestāv uz vietas, es zināju jau pirms šīs grāmatas izlasīšanas, tādēļ pievērsīšos tam, ko es no grāmatas ieguvu. Pirmais, es piekrītu autoram, ka pirmvalodu atšifrēt mums nekad neizdosies, vismaz ar salīdzinošām metodēm noteikti ne. Valodām pirms rakstības izgudrošanas ir tendence mainīties ļoti strauji. Mūsdienu valodas ar rakstību ir diezgan jauns fenomens, kas ilgtermiņā nodrošina tās struktūras, gramatikas un vārdu lietojuma izrunas iesaldēšanu. Tām valodām, kuras netiek fiksētas rakstībā, nav šādas inerces.

Otrkārt – šī grāmata atbildēja uz jautājumu, kurš mani “nomocījies” jau no bērnības Lielā mēra kontekstā. Kas notiek ar valodu, ja lielākā daļa no tās lietotājiem nomirst, teiksim, nomirst kādas specifiskas profesijas pārstāvji, cik daudz saglabājas no viņu ikdienas leksikona? Vai arī ja ciemā nomirst visi pieaugušie un salīdzinoši izolēti paliek tikai bērni. Uz šiem jautājumiem tieši atbildēts netiek, bet es braši ekstrapolēju uz autora piemēriem no kreolu un pidžin valodas attīstības vēstures.

Bija arī lietas, kurām es nepiekritu. Piemēram, pāris autora apgalvojumiem par krievu valodu, bet tā, iespējams, ir manis paša tēmas nepārzināšana. Toties ar krievu valodas piemēriem autoram ir nogājis greizi, un redaktors to nav pamanījis. Spakoinoi noči kļuvis par pokoinoi noči. Lai gan nezinu, iespējams, es krievu valodu nepārzinu tik labi, kā pats domāju. Piebeidz arī autora vēlme dot neskaitāmus piemērus, manuprāt, nespeciālistam pietiktu ar maksimums trīs, pie divdesmitā jau smadzenes atslēdzas. Un līdz ar to grāmata šķiet mākslīgi uzpūsta, jo nodaļā mierīgu pietiktu pirmās trīs lapaspuses, pāris piemēri un pēdējā nodaļas lapaspuse.

Ja patīk lingvistika un vienmēr esi gatavs uzzināt ko vairāk par valodas evolūciju, lai ar tikai anglocentrisku skatījumu, tad droši vari lasīt. Grāmatas bonuss ir nodaļas par dienvidsalu pidžina un kreolu valodas attīstību. 8 no 10 ballēm.

To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg

To Explain the World The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg

Pie šīs grāmatas tiku Amsterdamas lidostā, bija gaidāms garš pārlidojums, un iedomājos nopirkt ko lasāmu. Izlasīt nesanāca, novazāju grāmatu sev līdzi veselu nedēļu, un atgriezies mājās, ieliku plauktā. Tā nu viņa tur stāvēja veselus divus gadus, līdz man radās vēlme izlasīt.

Autors šajā grāmatā ir apņēmies lasītājam izstāstīt par zinātnes rašanos. Par to, kā idejas un praktiski novērojumi lēnām pārtapa par zinātnisko metodi. Par to, kā gadu tūkstošu laikā cilvēki ir iemācījušies pasauli pētīt metodiskāk un jēgpilnāk. Par to, ka zinātne nav vien gaišas idejas , bet grūts darbs.

Liktos, visam būtu jābūt kārtībā, populārzinātniska grāmata, slavens autors, zinātnes vēsture un labas atsauksmes gudrīdos. Labi, iespējams, man nāktos izlasīt vēlreiz ko tādu, ko jau esmu lasījis, bet arī tā nav nekāda nelaime. Sākot lasīt grāmatu, mani nedaudz sabiedēja teikums, kurā autors pieminēja, ka grāmatu balstījis uz sava lekciju kursa, kuru reiz lasījis. Tā kā pie viņa lekcijās sēdējis neesmu, tad īpaši nesatraucos, jo ir jau arī interesantas lekcijas. Taču diemžēl manas cerības neattaisnojās.

Autors ar savu stāstījuma stilu spēs aizbiedēt par lielāko populārzinātnes cienītāju. Šķiet, viņš ir iestrēdzis laikos, kad lakonisms un izklāsta sausums bija cienījamas grāmatas pamatos. Un tas bija laikos, kad par zinātni grāmatas rakstīja tādi kā Ņūtons, kuri speciāli piestrādāja, lai cilvēks no malas neko nesaprastu. Te saprast var, taču, ja esi lasījis ko citu, tad saproti, ka tik garlaicīgi izklāstīt interesantas lietas pats par sevi ir talants. Neapstrīdēšu modernās zinātnes, vēsture te ir katrā lapaspusē no sengrieķu filozofiem līdz mūsdienu kvantu fizikai. Taču tas tiek pasniegts nedomājot par lasītāju, labākajā gadījumā teksta blāķis ar atsaucēm uz izvērstāku skaidrojumu grāmatas beigās. Sliktākajā gadījumā kādam zinātniekam ar domu, ja šis nebūtu piedzimis nekas daudz neizmainītos – nabaga Bēkons.

Grāmatas beigās atrodamie izvērstie skaidrojumi par dažādām tēmām ir vienīgais grāmatas pluss, pat šie sausie pierādījumi un problēmu izklāsit bija daudz interesantāki par pārējo grāmatas saturu. Zinu, ka tas izklausās dīvaini, ja tev gaismas laušanas leņķa aprēķinu formulas liekas labāka lasāmviela par Pitagora idejām autora izklāstā, bet tā nu tas diemžēl ir.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Ja gribi kādam zinātnes entuziastam smalki ieriebt, iešķieb viņam šo grāmatu. Iespējams, ka esmu izlutināts un nemaz nespēju sagremot īsta zinātnieka pārdomas par zinātni, bet ja man šāda būtu viena no pirmajām grāmatām populārzinātnē, tad nudien mani šī joma nekad nebūtu aizrāvusi. Šo grāmatu lasot es nolādēju to brīdi, kad viņu paņēmu rokās, dusmojos uz sevi, jo principiāli biju nolēmis izlasīt līdz galam, nu un neizpalika arī tiem pieczvaigžņu vērtētājiem, kas mani pamudināja šo grāmatu nopirkt.

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

The Undoing Project A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanuastronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Tambora: The Eruption That Changed the World by Gillen D’Arcy Wood

Tambora

Nesen man bija saruna par vulkāniem, un izrādījās, ka par Tamboras izvirdumu sekām, atšķirībā no Krakatoa izvirduma, es neko jēdzīgu nezinu. Šo vēsturē autori mīl saukt par nenovērtēto un nepelnīti aizmirsto izvirdumu, kas neskatoties uz savu mērogu, tā arī īsti neguva slavu. Nolēmu labot caurumus savās zināšanās, un ātri atradis šo grāmatu, sāku lasīt.

Kad 1815. gadā kaut kur pie ekvatora gaisā uzgāja Tamboras vulkāns, neviens tam īsti nepievērsa uzmanību. Izņemot vietējos, kuriem tas nozīmēju tūlītēju nāvi piroklastiskajā plūsmā vai bada nāvi pēc pāris nedēļām. Eiropas lielvaras šim notikumam nepiedēvēja lielu nozīmi. Bet tas tā bija tikai līdz 1816. gada vasarai, kura tā arī nepienāca. Kad tas pats atkārtojās 1817. Gadā, cilvēki kļuva manāmi iztraukti. Šī grāmata pievēršas Tamboras vulkāna izvirduma seku sistematizācijai un analīzei.

Šis populārzinātniskais darbs ir laba liecība tam, kas notiek, kad autors labi orientējas kāda autora daiļradē, un šīs zināšanas varītēm mēģina iespīlēt vulkanoloģijas grāmatā. Pats par tevi tas nav nekas slikts, ja vien ar to pārāk neaizraujas. Ievadā autors pievēršas Mērijas Šellijas Frankenšteinam, un tas šķita tāds savdabīgs ievads, kas parāda erudīciju. Pirmā nodaļa ir veltīta pašam izvirdumam un šķita, ka būs laba lasāmviela. Ne jau katru dienu nākas lasīt par radžām, kuri mūk no lavas straumēm. Otrā nodaļa vēstīja par jauno mazo leduslaikmetu, tad sekoja bads Ķīnā un Īrijā. Bija nodaļa par Alpiem, kur šļūdoņi sāka apdraudēt gadsimtiem senas komūnas un dažu labu pat aizskaloja nebūtībā. Bija arī nodaļa par to, kā Tamboras izvirdums gandrīz sagrāva ASV dibinātāju sapni par spēcīgu lauksaimniecības valsti. Par to, ka pret jebkādu intuīciju Arktika pēc izvirduma piedzīvoja siltuma vilni vairāku gadu garumā, un no jauna radās sapnis par izdevīgu tirdzniecības ceļu ar Āziju. Autors ļoti labi ir uztvēris un prot paskaidrot cilvēka un ekosistēmas atkarību vienam no otra, to, cik labila ir šī sistēma un cik maz ir vajadzīgs, lai viss aizietu pa pieskari.

Varētu sist plaukstiņas un uzbāzties ar šo grāmatu visiem, kas ir gatavi klausīties tevī, ja nebūtu viens liels Bet. Autors vienkārši nevar nenoturēties neiebāžot normālā pārdomātā tekstā kaut ko no Mērijas Šellijas dzīves, citātu, vai grāmatas nodaļas literāro analīzi. Iespējams, ja esi literāts, kuram vienlīdz mīļi ir gan Mērija Šellija, gan katastrofiski vulkānu izvirdumi, tev šāds stiliņš liktu sajūsmā spiegt, bet mani aizrauj tikai vulkanoloģija. Tādēļ man krita uz nerviem Mērijas Šellijas gabali, izņemot ievadu, kurā autors visu Šellijas potenciālu izmantoja pa tēmu ieskicējot laikmetu. Viss pārējais man uz nerviem krita tik pamatīgi, ka biju gatavs atstāt grāmatu nelasītu, nu kam man lasīt vēlreiz par Frankenšteina vētru saistībā ar 1816. gada vētru pie Ženēvas ezera? Un šī vētra tiek pieminēta daudzas reizes.

Ja saskaita teicienu “The year without a summer”, tad atrodam to tekstā 43 reizes, nav brīnums, ka man pēc izlasīšanas šķiet, ka grāmata sastāv tikai no šīs frāzes, un Šelliju ģimenes piesaukšanu tā vai citādi 183 reizes. Ja Tambora nebūtu pieminēta 391 reizi, tad es apšaubītu vai grāmatai ir pareizs virsraksts. Labi, tā būtu tikai viena problēma, bet autoram ir vēl viena nepiedodama vājība, viņš tērē lasītāja laiku nepārtraukti atkārtojot vienu un to pašu. Tā ir lieta, kas mani “nokāva”.

Īsumā, ja esi gatavs lasīt grāmatu par vulkānu un pieciest neskaitāmas reizes lasīt vienu un to pašu, tikai ar citiem vārdiem, tad uz priekšu. Ja autors būtu labāk strukturēts, grāmata būtu uz pusi plānāk un ļoti interesanta. Lieku 5 no 10 ballēm, mani nudien neinteresēja intermēdijas par Mēriju Šelliju un autora izdomātās sarunas. Lasīt tikai, ja nekā cita nav pa rokai.

15 Million Degrees: A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green

15 Million Degrees A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green

Šo grāmatu savulaik nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā. Pablandījies gar plauktiem, konstatēju, ka ir bijis populārzinātnisko grāmatu pievedums, un īpaši neiedziļinoties paņēmu visu, kas man vēl nebija. Domāju, ka noderēs brīdī, kad man uznāks vēlme izglītoties. Nebija jau tā, ka man nebūtu grāmatas par sauli, bet tādu lietu nekad nevar būt par daudz.

Cilvēkiem, kas pamatskolā nav stundās gulējuši, ir zināms, kas Saules kodols ir 15’000’000 grādu karsts, tā atrodas aptuveni 150’000’000 kilometru tālu, ir 110 reizes platāka par Zemi un tās atmosfēra ir tik liela, ka Zemes orbīta atrodas tās iekšienē. Ja esi pavisam slīpēts, tad zināsi arī, ka vidēji fotonam, kurš radies Saules kodoltermiskajā reakcijā, vidēji paiet 170’000 gadu, līdz tas tiek ārā no turienes. Šī grāmata ir sarakstīta, lai lasītājam izskaidrotu, kā šie un vēl daudzi citi fakti ir atklāti un pierādīti.

Šeit pilnīgi prasās pavaidēt par cilvēkiem, kuri paši neko nesaprot, bet viņiem ir savas alternatīvās teorijas. Lielākoties viņiem nav ne nojausmas, kā zinātnieki ir tikuši līdz šiem faktiem un, ka, ja pašiem ir laiks un vēlme, lielāko daļu var pārbaudīt pašu spēkiem. Aiz katra cipara slēpjas eksperiments, kas 90% gadījumu ir pavisam vienkāršs, un tā datu interpretācija neprasa vairāk smadzeņu kā tējkannas ieslēgšana. Šī grāmata var kalpot kā viens no ķieģelīšiem, no kuriem būvēt savu sapratni par pasaules kopsakarībām.

Šajā grāmatā ir atrodama diezgan detalizēta Saules izpētes vēsture. Sākot no laikiem, kad cilvēki uz to skatījās ar acīm un beidzot ar specializētām kosmiskajām zondēm, kas novēro sauli visu laiku, dažādos spektros. Saule nemaz vēl nav atklājusi visus savus noslēpumus, kaut vai tie paši saules cikli, standarta vienpadsmit gadi šķiet ir tikai viens no daudziem, bet par pārējiem vēl nav īstas skaidrības. Taču sākās viss ar Saules plankumiem.

Man šī grāmata šķita nedaudz par vieglu, autore daudzas lietas bija mēģinājusi izskaidrot vienkāršos vārdos ar analoģijām, bet dažās vietās tas īsti nenostrādāja. Man, lasot par Saules magnētisko lauku, viss galvā pamatīgi saputrojās tā, ka nācās ņemt nedaudz akadēmiskāku darbu, lai visu saliktu atpakaļ pa plauktiņiem. Savukārt nodaļā par Saules uzliesmojumiem man gribējās aizrādīt autorei, ka viņa pārlieku optimistiski skatās uz mūsdienu elektrotīklu būtību un aizmirst pieminēt vēl kaudzi ar citiem faktoriem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, pirmās nodaļas ir ļoti labi sarakstītas, bet uz beigām autore ir izšāvusi visu pulveri un interesantākos faktus tā, ka nākas pievērsties pašas dzīvei, un šāda lieta man populārzinātniskajās grāmatās reti kad patīk. Ja vēlies uzzināt par Sauli pamatlietas, tad šī ir laba grāmata, ar kuru sākt, ne pārāk tehniska, taču pietiekami visaptveroša.

The New York Times Book of Mathematics: More Than 100 Years of Writing by the Numbers by Gina Kolata (Editor)

The New York Times Book of Mathematics

Šo grāmatu es nopirku Jānī Rozē. Piegāju pie populārzinātniskā plaukta un šķita, ka būs labs lasāmais. Mājās man viņa nomētājās pāris gadus. Šķita, ka lasāmsaraksts man jau tā ir pārbagāts ar matemātiku. Šogad pienāca brīdis, kad apslimu un acīmredzot paaugstinātas temperatūras rezultātā sāku lasīt šo grāmatu.

Grāmata ir New York Times publikāciju apkopojums. Publikācijas ir veltītas matemātikai, matemātiķiem un dažādām ar šo tēmu saistītām problēmām. Raksti aptver laika posmu no 1892. Līdz 2010. Gadam, un to autori ir tādas slavenības kā James Gleick, William L. Laurence, Malcolm W. Browne, George Johnson, un John Markoff. Ja tev šie vārdi neko neizsaka, tad, iespējams, grāmata neliksies uz pusi tik aizraujoša kā man.

Šī nav no tām grāmatām, kuras var raut cauri vienā piegājienā. Tas tādēļ, ka stāsti ir sagrupēti, un tādēļ, lasot tos pēc kārtas, nākas saskarties ar dažām problēmām. Piemēram, lasot par Fermā teorēmas pierādījumu (un tur ir kādi padsmit raksti), visiem stāstiem ievads ir praktiski vienāds, un tādēļ nākas lasīt vienu un to pašu daudzas reizes. Daudz izsaka arī katra autora spēja skaidri izteikties, atzīšos, ka bija daži raksti, no kuriem ne velna nesapratu, lai arī uzskatu sevi par visnotaļ labu jomas pārzinātāju. Ne visus rakstus es sauktu par interesantiem, bet lielākā daļa tāda ir un labi atspoguļo sava laika aktualitātes.

Grāmatas lielākais devums ir ne tik daudz matemātisko problēmu un atklājumu izskaidrošana, bet tas, kā tā parāda pašu šo izskaidrojumu evolūciju. Senākie raksti ir sausi kā zeķes tuksnesī, autors bez emocijām apraksta matemātiķu konferences, un apspriestās problēmas rada nesasniedzamas maģijas priekšstatu. Laika gaitā autori un viņu izklāsta maniere evolucionē līdz vēlmei jebkuram lasītājam visu izskaidrot visdziļākajos sīkumos. Lasītājs vēl netiek uzskatīts par glupu rāceni, kurš nespēj pats domāt, viņam priekšā tiek liktas formulas un ieskicētas nākotnes tendences. No mūsdienu lasītāja neviens vairs neko īpaši nesagaida, un populārzinātne kļūst pavisam populāra, te neviens vairs nerakstīts problēmas nianses, nestāstīs par viltīgiem algoritmiem, un kādēļ tie varētu vai nevarētu strādāt, šeit dominē ekstravaganti matemātiķi ar tikpat ekstravagantiem izteikumiem.

Ja vēlēsies saprast P=NP pamatus un problēmas būtību, tad šajā grāmatā var atbildes nemeklēt, tas pats sakāms par Fermā teorēmas pierādījumu (lai gan viens no rakstiem labi ieskicēja atrisinājuma gaitu), viņa ir tāda informējoša, lai nedaudz izklaidētu avīzes lasītāju, kuru nogurdinājusi politikas lasīšana un kurš vēlas paplašināt savus zināšanu apvāršņus, pārāk neiedziļinoties problēmā un neveltot tam aplam daudz laika.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labs lasāmais, lai novērtētu kā laika gaitā mainās informācijas pasniegšanas metodes, lai saprastu, kas matemātikā bija aktuāls katrā pērnā gadsimta desmitgadē. Iespējams, atradīsi arī pāris idejas, kuras vēlēsies papētīt dziļāk. Lai lasītu šo grāmatu, bez intereses par matemātiku neiztikt!

%d bloggers like this: