Navigate / search

Norwegian Wood: Chopping, Stacking, and Drying Wood the Scandinavian Way by Lars Mytting

Kādu dienu ar savu kolēģi runāju par grāmatām, lēnā garā nonācām pie šīs. Ideja palasīt par kokiem no norvēģu skatījuma mani ieinteresēja. Kolēģis atnesa grāmatu, pabeidzu lasīt to, ko jau biju iesācis, un devos iekšā mežā.

Šis ir parasts stāsts par malku, kas iekarojis pasauli, vismaz tā uz vāciņa raksta reklāmas speciālisti. Grāmatas autors apceļojis Norvēģiju, lai apciemotu tos, kas cērt, skalda un kurina. Katrā novadā ir savas tradīcijas. Kā jau katram darbam, tas nav tikai fizisks spēka pielietojums, tam ir vesela filosofija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzēm.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir pāris ziemas gājis mežā un piedalījies malkas sagādāšanā. Es gan nekad augstāk par žagaru dedzinātāju un čokera aplicēju neesmu uzkalpojies. Mājiniekiem pietika prāta man nedot rokās motorzāģi. Lasot šo grāmatu biju šokēts, cik daudz es patiesībā zinu par malkas sagatavošanu. Protams, tā var likties lielība, taču lielākoties viss, kas notiek Norvēģijā, notiek arī Latvijā. Kokus lielākoties cērtam ziemā, līdz pavasarim saskalda un tad liekam žāvēties. Viss pārējais ir tikai detaļas.

Šo grāmatu nevarētu saukt par mežcirtēju rokasgrāmatu, šī sadaļa aizņem aptuvenu trešdaļu. Autors mīl ieslīgt poētiskās un kulturālās detaļās. Stāsta par piejūras malkas žāvēšanas īpašībām, par labākiem malkas krāvumiem, par liesmām aiz plīts durtiņām un Ziemassvētku meža talkām. Un tad pēkšņi divdesmit dažādu cirvju apraksti vai pārdesmit malkas skaldīšanas metodes, vai motorzāģu salīdzinošā analīze, tā gan vairāk no vēsturiskā aspekta.

Jāpiezīmē, ka sadaļa par modernajām malkas plītīm bija interesanta, bet ne tik interesanta kā izklāsts, kādēļ reizēm malku nevar izžāvēt –turi vai gadiem un nekas nemainās, plītī čūkst. Izrādās, ka tādas pagales no sākuma nav ātri izžuvušas un tajās paspējusi ieviesties sēne, kas uztur pagalē savu mikroklimatu. Pie tam sausai pagalei var izpūst cauri (nezinu, būs kādreiz jāpamēģina). Malkas pirkšana ar ir vesela zinātne – vismaz Norvēģijā. Autors iesaka no pārdevēja paņemt paraugu un, ja neuzticies mitruma mērītājiem, izkaltēt pāris pagales plītī, lai noskaidrotu patieso malkas mitrumu (bija gan piebilde, ka tas jādara sievas prombūtnes laikā).

Vislielāko interesi man izraisīja autora ieteikums uz malkas skaldīšanas kluča uzlikt vecu auto riepu, tas ļaus katru reizi neliekties pēc malkas pagales, bet vēsā mierā turpināt skaldīšanu.

Vienīgās muļķības, kas mani pārsteidz,a bija autora uzskats, ka no malkas nākošais siltums ir fizikāli atšķirīgs no elektriskā radiatora. Nezinu, cik tas bija domāts nopietni, cik alegoriski, bet radās priekšstats, ka autors īsti neizprot termodinamiku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gluži praktiskas lietas mijas ar apcerēm un galīgām muļķībām, taču, ja iesāk lasīt, nolikt malā ir grūti. Ja interesē malkas sagāde ne tikai 100 padomu veidā, bet ar nelielām atkāpēm, iesaku izlasīt.

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Other Minds The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Šī grāmata manā lasāmajā listē atradās jau labu laiku, kopš pērnā gada. Sev par brīnumu es viņu ieraudzīju Jāņa Rozes grāmatnīcā par ļoti pieņemamu cenu. Nopirku, pamarinēju plauktā un izlasīju.

Zīdītāji un putni tradicionāli tiek uzskatīti par gudrākajām zemes radībām. Taču ir vēl trešais atzars, kuri var pretendēt uz gudrību – galvkāji. Kalmāri, astoņkāji un tinteszivis smadzeņu neironus izmēģināja jau tad, kad zīdītāji un putni vēl nebija izkāpuši uz sauszemes. Autors mēģina atbildēt uz jautājumiem – vai saprāts uz zemes izcēlies veselas divas reizes? Vai astoņkāja prāts ir atšķirīgs no mūsu? Kas ir saprāts un sevis apzināšanās? Vai galvkāju valoda ir krāsas?

Pie grāmatas ķēros ar entuziasmu – kuram gan negribas uzzināt kā domā astoņkāji! Cerēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem – ja astoņkājim ir centrālās smadzenes un katrai “kājai” savas, tad kā tas viss saslēdzas kopā? Kā tas viss īsti astoņkājī strādā es neuzzināju, ir pārāk daudz varbūt. Toties nu zinu, kādēļ vista staigājot dīvaini groza galvu, izrādās viņai smadzeņu puslodes nav savienotas, un lai nākotnē neapmulstu, viņai visas lietas jāapskata ar abām acīm.

Sākums bija labs, īsais ievads evolūcijā, kur smuki pastāstīts par galvkāju vietu dzīvības kokā, dažiem aizlaiku notikumiem un to, kā var tikt pie acīm. Pārējais grāmatas saturs man lika vilties. Biju sagaidījis eksperimentu aprakstus un to secinājumus. Saņēmu vien stāstījumus “iz dzīves”. Jā, tie visi kā viens ir interesanti un aizraujoši, bet ir viena problēma – autora novērojums bez strukturēta pētījuma neko daudz neliecina. Iespējams, esmu pārāk skeptisks un tamdēļ sev pats nositu lasītprieku.

Grāmatai piemīt vēl viens netikums – tā nav diez ko strukturēta, autors lēkā kā zaķis pa pļavu. Viss ir interesanti, taču nav sajūtas, ka šai lēkāšanai būtu kaut kāds virsmērķis. Vietām zāle patiešām ir zaļa (tinteszivis izrādās redz tikai melnbaltas krāsas, bet pati spīd visas varavīksnes krāsās), bet vietām zāles nav nekādas un nākas lasīt niršanas aprakstu. Šis fokusa trūkums padara grāmatu par tādu” re, kā man vienreiz bija”, nevis par strukturētas informācijas avotu.

Vai es šo grāmatu ieteiktu lasīt galvkāju entuziastam, nezinu, pieminēt pieminētu, bet ar atkāpīti, ka vispārējām zināšanām par sliktu nenāktu, taču fakti ir vairāk nesistematizēti paša autora novērojumi nekā apstiprināti fakti. Ja arī atrodas kāda atsauce uz pētījumu, tad autors piemin tikai to daļu, kas apstiprina viņa apgalvojumu, bieži nemaz nepasakot pētījuma kontekstu. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var.

The Sixth Extinction: An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

The Sixth Extinction An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

Nu jau salīdzinoši ilgu laiku lasu fantāziju, zinātnisko fantastiku vai padomjlaiku literatūru, populārzinātniskās grāmatas bija palikušas novārtā. Nolēmu laboties un palasīties kaut ko par bioloģiju. Izvēle krita uz grāmatu, kas solīja man pavēstīt daudz ko par sugu izmiršanām.

Pēdējā pusmiljarda gadu laikā uz zemes ir notikušas piecas lielas globālas masu izmiršanas. Tajās uz Zemes mītošo organism bioloģiskā daudzveidība pēkšņi saruka līdz minimumam, un pagāja daudzi gadu miljoni līdz dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tikai jau bez izmirušajām sugām. Mūsdienās zinātnieki novēro Sestās izmiršanas sākumu, šī pēc sava vēriena pārspēj jebkuru asteroīda triecienu. Šoreiz galvenais vaininieks ir pats cilvēks.

Mani vienmēr ir interesējis jautājums, kas nāks pēc cilvēkiem – telepātiski tarakāni vai teļa lieluma žurkas. Cilvēks ar savu attiekmi “bizness kā vienmēr” ir  diezgan sagandējis pasauli. Kādā brīdī parasts hominids pēkšņi kļuva par invazīvu elementu ekosistēmā un sāka pārveidot to pēc savas iedabas. Diemžēl joprojām šī pārveidošana notiek vairāk neapzināti un neprognozējot sekas. Šķiet, darām jau to kopš industriālās revolūcijas sākuma, kas gan varētu notikt? Taču lietas notiek, mēs neesam nekādi speciālisti dzīvnieku sugās un mierīgi varam nepamanīt kādas vardes vai gliemeža nozušanu. Kad problēma ķer lielākos lopus vai kokus, tad pamanām, piemēram, to ka kastaņiem ir dīvainas lapas. Taču lielākoties vilciens jau sen ir aizgājis.
Grāmatas autore ir uzņēmusies saprotamā valodā balstoties uz pašas redzēto un izpētīto atstāstīt, kādēļ cilvēks nevar dzīvot viens pats pasaulē. Ja arī esi dominējošā suga, tas ir ne tikai bonuss, bet arī atbildība. Katra nodaļa tiek veltīta noteiktai tēmai, kuras visas kopā stāsta par procesiem, kurus radījis cilvēks un kuru dēļ bojā iet daudzas sugas. Ja gribi apmeklēt koraļļu rifus, tad to nevajag atlikt uz ilgu laiku, jo okeāna ūdens skābuma izmaiņu dēļ iespējams uz zemes iestāsies kārtējais bezkoraļļu periods. Koraļļiem līdzīgi radījumi, ja reiz pazūd, tad uz daudziem gadu miljoniem līdz evolūcijas rezultātā rodas jauns uzņēmīgs organisms, kas pielāgojas šādam dzīves veidam. Līdz ar koraļļiem aizies visa viņu ekosistēmu, un okeāns lielākoties atkal pārvērtīsies par tuksnesi.

Superīga bija nodaļa, kurā tika runāts par tropu mežu saglabāšanu, tropu mežos sugu daudzveidīga lielākoties ir unikāla katrā vietā, un atstājot lielāku meža pleķi rezervātam, tas nudien problēmu nerisina. Daudzām sugām ir nepieciešams noteikts areāls, kurā slēpties, meklēt pārtiku un vairoties, un lielākoties tas ir daudz lielāks par pāris kvadrātkilometriem. Nekad nebiju aizdomājies, kāpēc pie mums ir tikai pārdesmit koku sugas, kamēr tropos to ir simtiem. Standarta izskaidrojums – mums tomēr pirms pārdesmit tūkstošiem gadu te bija ledus laikmets, un pagaidām līdz mums ir nokļuvuši tikai tie augi, kuri spēj izturēt noteiktus apstākļus.

Nodaļa par parazītsugām, kuru izvazāšanai pie vainas ir cilvēku darbošanās, parāda, ka jaunā Pangeja nudien nenāks par labu sugu daudzveidībai, un ar laiku, iespējams, visi pasaules stūri būs vienādi. Un visas sugu daudzveidība labākajā gadījumā glabāsies sasaldētu šūnu veidā speciālos institūtos. Ironiski, ka vislielākais parazīts skatoties globāli ir cilvēks, kurš savu uzvaras gājienu sāk jau pustūkstots gadu atpakaļ izkaujot Austrālijas mega faunu, un tagad jau tas viss notiek industriālos apjomos, kura mērogu mēs tikai tagad sākam apjaust.

Grāmatā lieku 9 no 10 ballēm. Ja interesē bioloģija, nedaudz satrauc cilvēku attieksme pret dabu, noteikti izlasiet! Pat ja mūsu izraisīto pārmaiņu dēļ iesim bojā kā suga, varam būt droši, ka pēc desmit miljoniem gadu, kad žurkas teļa lielumā veiks izrakumus, viņas mierīgi pēc fosilajām liecībām varēs noteikti, ka ir notikusi globāla bezprecedenta sugu izmiršana.

The Gene: An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

The Gene An Intimate History by Siddhartha Mukherjee

Šī ir grāmata – rekordiste, sāku lasīt pērnā gada augustā, pievārēju simts lapaspuses un atliku malā uz nenoteiktu laiku. Viņa man goodreads vaļājās gandrīz gadu kā lasāmā.

Grāmatas autors man jau bija pazīstams no grāmatas “The Emperor of All Maladies”, kas bija ļoti labs stāsts par vēzi. Šeit apskata saistītu tēmu, gēnus , iedzimtību, iedzimtās slimības. Tas viss tiek sasaistīts kopā ar zinātnes progresu, tehnoloģiju attīstību. Par zinātniekiem, kuru darbs ļāvis saprast evolūciju un ģenētiku. Netiek aizmirsts pat Aristotelis un Pitagors.

Teikšu uzreiz, ja gribi izlasīt viegli uztveramu tekstu par gēniem, gēnu inženieriju un to, kā mēs tikām tur, kur mēs esam, iesaku izlasīt tieši šo grāmatu. Katra nodaļa ir kā saistošs stāsts, vai tā būt veltīta Mendeļa karjera, vai Vatsona un Kirka atklātajai DNS struktūrai. Autors aiz gudriem konceptiem nepazaudē cilvēkus ar visām to vājībām un ambīcijām. Autors nevairās rakstīt par kļūdām, par eksperimentiem, kas aizgājuši šķērsām, par zinātniekiem, kuru ambīcijas lika ignorēt izpētes protokolus. Netiek piemirsts pat Mengele un tas, kādēļ viņa pētījumiem nav bijusi nekāda jēga.

Ja esi liels ĢMO pretinieks, tad arī nevajag vairīties no šīs grāmatas, autors pasniedz faktus un nevienam necenšas uzspiest kaut kādu viedokli. Es lai ar esmu lasījis par šo tēmu diezgan daudz, uzzināju pāris jaunas lietas. Piemēram, to ka pāris bada gadi var atstāt paliekošu ietekmi uz nākamajām paaudzēm. It kā tas konfliktē ar faktu, ka ģenētiskais materiāls nemainās no tā nodevēja personīgās pieredzes, tā jau arī ir, taču mainās gēnu ekspresija. Vai tā ir tiesa vai nav es vēl papētīšu, jo būtu dumji ticēt autoram uz vārda.

Daļa no grāmatas ir veltīta ētiskas dabas jautājumiem, kuri rodas manipulējot ar gēniem. Vai ir labi uzbūvēt savu bērnu perfektu jau pirms tā dzimšanas? Vai ir vērts spēlēt loteriju un censties uz veiksmi, vai tomēr investēt gēnu terapijā un dabūt to ko grib? Cik ilgs laiks paies līdz kaut kur kāds pētnieks nolems ķerties klāt cilvēka modificēšanai? Vai dažādas mūsdienu ģenētiskās terapijas metodes ir attaisnojamas? Katram no šiem jautājumiem apakšā ir pa piemēram, jā, eksperimenti jau ir notikuši un notiek. Būtu naivi cerēt, ka tik spēcīgs instruments tiks noslēpts kādā tumšā istabā un neviens to neizmantos. To ienākšana ikdienā ir tikai laika jautājums.

Interesants bija arī autora ģimenes stāsts, kur daļa no viņa radiniekiem sirgst ar šizofrēniju. Šī slimība ir bijis viens no iedvesmas avotiem šai grāmatai. Autoru ir vadījusi vēlme izprast, kādēļ cilvēks var dzīvot normāli un tad pēkšņi viņa DNS sagrauj sava organisma dzīvi. Vēl vairāk, nododot šo defektu nākamajām paaudzēm.

Ļoti dziļa un izglītojoša grāmata 10 no 10 ballēm. Ja interesē ģenētika, tad lasāma obligāti.

The Most Perfect Thing: Inside (and Outside) a Bird’s Egg by Tim Birkhead

the-most-perfect-thing-inside-and-outside-a-birds-egg-by-tim-birkhead

Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.

Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.

Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.

Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.

Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .

Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Pacific The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Nature’s Building Blocks: An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Natures Building Blocks An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Šo grāmatu nopirku jau sen, pirms gadiem sešiem. Tad mani bija pārņēmusi vēlme izlasīt ko vairāk par ķīmiskajiem elementiem. Pirms tam es biju izlasījis vienu ļoti krāšņu šai tēmai veltītu grāmatu un domāju, kādēļ gan man apstāties. Taču, saņēmis grāmatu, pašķirstīju un noliku vēlākam laikam. Vēlāk par ķīmiju nācās lasīt daudz populārzinātniskās grāmatas, taču šī vienmēr palika plauktā.

Parastam cilvēkam, mani ieskaitot, ķīmija parasti asociējas ar Mendeļejeva tabulu. Tad atkarībā, cik cītīgi skolā klausījies par elektronu čaulām, zinām, kā īsti tabula strādā, un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk. Ja paveicas, tad tabula ir krāsaina. Bet kāds ir katrs elements, kas šajā tabulā atrodams, mēs lielākoties nezinām. Piemēram, ir vesela rinda ar retzemju metāliem, no kuriem lielākā daļa zemes garozā ir daudz izplatītāki par alvu. Par alvu visi ir dzirdējuši, bet ar iterbiju ikdienā nākas saskarties reti. Bieži nākas dzirdēt, ka tāds un tāds produkts sevī satur visu Mendeļejeva tabulu, it kā tas būtu kaut kas nosodāms. Cilvēka ķermenī ir pārstāvēti vismaz 30 ķīmiskie elementi, daži nopietnāk, kā ūdeņradis un skābeklis, daži tikai pāris daļas uz miljardiem citu elementu. Bez dažiem cilvēks nomirtu uzreiz, bet bez citiem var iztikt. Taču var droši teikt, ka izņemot specifiskus radioaktīvus elementus, kuru pussabrukšanas laiks ir ļoti īss, cilvēkā var atrast praktiski visu, tāpat kā apkārtējā dabā. Jautājums ir tikai par koncentrāciju. Par dažu elementu ietekmi uz organismu joprojām viss vēl nav īsti skaidrs.

Grāmatai ir enciklopēdisks raksturs, te autors ir centies savietot aizraujošo ar garlaicīgo. Elementi sakārtoti alfabētiski, un tas noteikti daudziem ķīmiķiem liks nopūsties, apgalvojot, ka prātīgāk būtu viņus sagrupēt pa grupām. Un es viņiem piekrītu, jo sanāk tāda lēkāšana pa elementu īpašībām, ka galva sareibst. Taču iespējams, ka grāmata nav rakstīta tā, lai viņu lasītu visu uzreiz pēc kārtas. Autors ir centies katru elementam veltītu nodaļu padarīt autonomu. Skat, šodien mani interesē skandijs, tad šķiru vaļā skandiju un lasu. Katrs ieraksts sastāv no standartizētām apakšnodaļām, sākumā pavēsta, ko nozīmē katrs elements pēc nosaukuma, tad par to kur tas sastopams Visumā. Nākamā apakšnodaļa veltīta elementa nozīmei dzīvajā dabā, tad var uzzināt, cik daudz šī elementa atrodams cilvēka organismā, bietē vai kālī, ja vien tas izceļas ar spēju šo elementu īpaši akumulēt. Elementa vēsture ir īpaši izklāstīta, un tad var uzzināt, ka ar dzīvsudrabu cilvēki indējušies jau no laika gala, bet rādijs ir modīgs tikai no pērnā gadsimta. Ja no elementa sanāk labs cilvēku bendēšanas materiāls, tad arī tas tiek pieminēts. Piemēram, no cirkonija var uztaisīt motoru, kuram nav nepieciešama dzesēšana un eļļa. Elementu ieguvē primārā nozīme ir ekonomikai, neviens jau tev neliedz saražot tonnām osmiju, bet kur tu viņu bāzīsi. Šī sadaļa vēsta par to, kā elementu iegūst, populārākās rūdas, metalurģijas metodes un pielietojumu rūpniecībā. Pēdējās sadaļa veltītas elementu izplatībai dabā, zemes garozā, atmosfērā un okeānos, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Nodaļu parasti noslēdz interesants fakts, kas saistīts ar šo elementu.

Lai ar’ lasīt visu pēc kārtas ir diezgan garlaicīgi, par grāmatas saturu es neko sliktu nevaru teikt. Mana izvēlētā lasīšanas stratēģija bija divi – trīs elementi vakarā. Ja sāk lasīt pārāk daudz, tad visi elementi saplūst kopā, un beigās neesi drošs, vai tas bija par kadmiju vai par kalciju. Ja interesē ķīmiskie elementi un vēlies spēt viņus identificēt savā mājā, pagalmā vai uz ielas, tad noteikti iesaku. Ja man šī grāmata būtu nonākusi nagos pusaudžu gados, es noteikti būtu daudz izglītotāks ķīmijā (lai arī grāmata Par fiziku un fiziķiem nebija slikta).

Lieku 10 no 10 ballēm, grāmata ir izklaidējoši enciklopēdiska, tādēļ to lasot šis faktors ir jāņem vērā. Ja piemēram absolūti neinteresē minerāli un metalurģija, tad droši var šīs specifiskās nodaļas izlaist un lasīt tikai to, kas interesē. Visinteresantākā grāmatas lasīšana būs izlasot tikai Element of Surprise faktus par katru no elementiem.

Sēnes ir visur by Edgars Vimba

senes-ir-visur

Nesen pie Sibillas blogā izlasīju par grāmatu “Sēnes ir visur”. Mikoloģija pēc savas būtības man ir visnotaļ patumša bilde. Zināju tikai to, ka sēnes nav ne augs, ne dzīvnieks, bet kaut kas pa vidu. Iespējams kaut kas tāds, kuram mums īsti nemaz nav nosaukuma. Šī bija no tām grāmatām, par kurām uzzinot man viņu vajadzēja izlasīt uzreiz. Uzreiz gan īsti nesanāca, jo grāmata manā mīļākajā grāmatu bodē nebija, bet par laimi varēja pasūtīt.

Grāmatas nolūks nav lasītāju iepazīstināt ar indīgajām un ēdamajām sēnēm. Tā vairāk ir domāta tiem, kurus interesē sēņu pasaule vispār. Par to augšanas un vairošanās paradumiem, par to, kas tad patiesībā ir sēne. Protams, ka tiek spiests uz interesantumu, neieslīgstot sēņu klasifikācijas īpatnībās. Sēnes, ja vien to pasniedz pareizā mērcē, ir ļoti interesantas. Latvija nudien nav ar sēnēm apdalīta, taču tās ir jāprot ieraudzīt, atpazīt. Tādēļ lieti noderēs grāmatā atrodamā informācija, lai uz sēnēm varētu paskatīties jau kā viņu dzīves izpratējs.

Sēņu noteicējs
Šāda sēņu atpazīšanas tabula ir daudz tuvāka patiesībai, nekā varētu domāt.

Es kā sēņotājs esmu ļoti konservatīvs, lasu tikai gailenes, baravikas un dažādas bekas (lielākoties apšu). Visas pārējās sēnes, manuprāt, nav tā vērtas, lai liektos pakaļ. Nu vēl es nekad neņemu tārpainas sēnes, bet tas jau ir gaumes jautājums. Tādēļ kā cītīgam sēņotāju pirmā likuma “Nelasi to par ko neesi 100% pārliecināts” ievērošana man nesagādā nekādas problēmas. Man nekad nav bijis kārdinājums stiept mājās un cept sēni, kuru līdz šim neesmu redzējis. Ja palasu ziņas, tad laiku pa laikam atrodas arī šādi eksperimentētāji. Ja skatāmies vēsturē, tad pateicoties šādiem uzņēmīgiem visa garšotājiem mēs tad arī esam atraduši ēdamās sēnes.

Pati grāmata man vairāk atgādina almanahu, te viss izklāstīts nedaudz saraustīti, vietām vairākas reizes atkārtojoties. Lai autors man piedod, bet kad nākas ceturto reizi lasīt vienu un to pašu par bisīti, man nedaudz radās aizvainojuma sajūta. Līdzīgi bija ar čemurainajām čemurenēm, trifelēm un zemestaukiem. Var jau saprast, grāmata ir izveidota saliekot kopā gadu laikā uzkrātās publikācijas un tādēļ viena un tā paša atkārtošana ir neizbēgama, bet varēja jau izrediģēt nopietnāk. Jā, daļa no lapaspušu apjoma pazustu, bet tā vietā autors varēja uzcept pilnvērtīgu ieskatu sēnes uzbūvē. Vēlams grāmatu sākumā, lai nespeciālists, kad runa ir par perīdiju, receptākulu un sklerociju, stādītos priekšā, kas tas tāds ir. Termini uz vienas lapaspuses ir izskaidroti grāmatas beigās, bet nopietna ievadnodaļa nenāktu par skādi.

Latvijā līdz šim ir identificētas 4’000 sēņu sugas, bet viltīgi ekstrapolējot var lēst, ka to ir ap 12’000. Vispār, ja ticam autoram, tad sēņu klasifikācija ir viens grūts pasākums. Kad cilvēks tiek pāri fallu un vagīnu nosaukumiem sēņu latīņu valodas nosaukumos, tad sākas dažādas problēmas. Sēnes dažādās savās attīstības pakāpēs var būt atšķirīgas, tādēļ mikologs ne vienmēr, redzot kādu no starpstadijām, spēs pateikt sēnes sugu. Varētu jau visām sekvencēt gēnus un atrisināt šo problēmu, bet šaubos, vai kādam cilvēkam gribēs maksāt lielu naudas žūksni, lai atrastu nupat mežā savāktās uz celma augošās sēnes īsto nosaukumu. Autors arī iesaka rūdītiem sēņu mīļotājiem apmeklēt sēņu izstādes, pētīt tās dabā un fotografēt.

Mana top nodaļa bija par gļotsēnēm, kas vienā no savas dzīves stadijām uzvedas kā dzīvnieks. Dažu gļotsēņu plazmodijs spēj diezgan ņipri joņot ar ātrumu 0.5 mm minūtē, kas priekš sēnes ir kosmisks ātrums. Reizēm viņi bioluminiscē (tumsā spīd) un tad pēkšņi pārtop par sēni. Trifeļu nodaļa ar bija tīri tā neko. Latvijā sastopamās lielākoties ir cūkbarība, bet īstās nav atrastas, vismaz tā, lai varētu to pierādīt. Dažas zemnieku saimniecības mēģina uzsakt trifeļu audzēšanu, jo tajā ir piķis.

Visvairāk mani pārsteidza sēnes, kuras ir specializējušās augšanā uz tikko nodegušām platībām, šīs es biju mežā redzējis, bet nebiju domājis, ka tās aug tikai šādos apstākļos. Nepadomājiet tikai, ka es dedzinu mežus ugunskura vietās. Nedaudz tiku skaidrībā arī par to, kā iestādīt sēnes sev vēlamā vietā. Īsumā tas nudien nav vienkārši, tādēļ man arī baravikas pie mājām nekad neiesakņojās. Un, protams, uzzināju, no kurienes rauj posu, kas kādreiz bija špicku vietā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja lasīsi lēnu garu, tad, iespējams, pret biežu atkārtošanos nebūs pretenziju. Bildes vajadzēja vairāk, pat ja tas paceltu grāmatas cenu reizes divas, tas būtu tā vērts. It kā jau ir veselas trīsdesmit, bet tās visas noslēptas grāmatas beigās, nevis atrodamas tekstā ieliktas. Ja esi nopietns sēņu pazinējs un mikoloģijas speciālists, tad, iespējams, te neko jaunu neatradīsi. Bet tādam svētdienas sēņotājam kā man grāmata sniedza labu un informatīvu ieskatu Latvijas sēnēs. Vēl vairāk, radīja domu, ka turpmāk ejot mežā atrastās sēnes nofotografēšu un mēģināšu atrast tās nosaukumu.

Šī ir 1001. blogā apskatītā grāmata.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

March of the Microbes

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

%d bloggers like this: