Navigate / search

The Most Perfect Thing: Inside (and Outside) a Bird’s Egg by Tim Birkhead

the-most-perfect-thing-inside-and-outside-a-birds-egg-by-tim-birkhead

Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.

Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.

Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.

Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.

Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .

Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Pacific The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Nature’s Building Blocks: An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Natures Building Blocks An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Šo grāmatu nopirku jau sen, pirms gadiem sešiem. Tad mani bija pārņēmusi vēlme izlasīt ko vairāk par ķīmiskajiem elementiem. Pirms tam es biju izlasījis vienu ļoti krāšņu šai tēmai veltītu grāmatu un domāju, kādēļ gan man apstāties. Taču, saņēmis grāmatu, pašķirstīju un noliku vēlākam laikam. Vēlāk par ķīmiju nācās lasīt daudz populārzinātniskās grāmatas, taču šī vienmēr palika plauktā.

Parastam cilvēkam, mani ieskaitot, ķīmija parasti asociējas ar Mendeļejeva tabulu. Tad atkarībā, cik cītīgi skolā klausījies par elektronu čaulām, zinām, kā īsti tabula strādā, un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk. Ja paveicas, tad tabula ir krāsaina. Bet kāds ir katrs elements, kas šajā tabulā atrodams, mēs lielākoties nezinām. Piemēram, ir vesela rinda ar retzemju metāliem, no kuriem lielākā daļa zemes garozā ir daudz izplatītāki par alvu. Par alvu visi ir dzirdējuši, bet ar iterbiju ikdienā nākas saskarties reti. Bieži nākas dzirdēt, ka tāds un tāds produkts sevī satur visu Mendeļejeva tabulu, it kā tas būtu kaut kas nosodāms. Cilvēka ķermenī ir pārstāvēti vismaz 30 ķīmiskie elementi, daži nopietnāk, kā ūdeņradis un skābeklis, daži tikai pāris daļas uz miljardiem citu elementu. Bez dažiem cilvēks nomirtu uzreiz, bet bez citiem var iztikt. Taču var droši teikt, ka izņemot specifiskus radioaktīvus elementus, kuru pussabrukšanas laiks ir ļoti īss, cilvēkā var atrast praktiski visu, tāpat kā apkārtējā dabā. Jautājums ir tikai par koncentrāciju. Par dažu elementu ietekmi uz organismu joprojām viss vēl nav īsti skaidrs.

Grāmatai ir enciklopēdisks raksturs, te autors ir centies savietot aizraujošo ar garlaicīgo. Elementi sakārtoti alfabētiski, un tas noteikti daudziem ķīmiķiem liks nopūsties, apgalvojot, ka prātīgāk būtu viņus sagrupēt pa grupām. Un es viņiem piekrītu, jo sanāk tāda lēkāšana pa elementu īpašībām, ka galva sareibst. Taču iespējams, ka grāmata nav rakstīta tā, lai viņu lasītu visu uzreiz pēc kārtas. Autors ir centies katru elementam veltītu nodaļu padarīt autonomu. Skat, šodien mani interesē skandijs, tad šķiru vaļā skandiju un lasu. Katrs ieraksts sastāv no standartizētām apakšnodaļām, sākumā pavēsta, ko nozīmē katrs elements pēc nosaukuma, tad par to kur tas sastopams Visumā. Nākamā apakšnodaļa veltīta elementa nozīmei dzīvajā dabā, tad var uzzināt, cik daudz šī elementa atrodams cilvēka organismā, bietē vai kālī, ja vien tas izceļas ar spēju šo elementu īpaši akumulēt. Elementa vēsture ir īpaši izklāstīta, un tad var uzzināt, ka ar dzīvsudrabu cilvēki indējušies jau no laika gala, bet rādijs ir modīgs tikai no pērnā gadsimta. Ja no elementa sanāk labs cilvēku bendēšanas materiāls, tad arī tas tiek pieminēts. Piemēram, no cirkonija var uztaisīt motoru, kuram nav nepieciešama dzesēšana un eļļa. Elementu ieguvē primārā nozīme ir ekonomikai, neviens jau tev neliedz saražot tonnām osmiju, bet kur tu viņu bāzīsi. Šī sadaļa vēsta par to, kā elementu iegūst, populārākās rūdas, metalurģijas metodes un pielietojumu rūpniecībā. Pēdējās sadaļa veltītas elementu izplatībai dabā, zemes garozā, atmosfērā un okeānos, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Nodaļu parasti noslēdz interesants fakts, kas saistīts ar šo elementu.

Lai ar’ lasīt visu pēc kārtas ir diezgan garlaicīgi, par grāmatas saturu es neko sliktu nevaru teikt. Mana izvēlētā lasīšanas stratēģija bija divi – trīs elementi vakarā. Ja sāk lasīt pārāk daudz, tad visi elementi saplūst kopā, un beigās neesi drošs, vai tas bija par kadmiju vai par kalciju. Ja interesē ķīmiskie elementi un vēlies spēt viņus identificēt savā mājā, pagalmā vai uz ielas, tad noteikti iesaku. Ja man šī grāmata būtu nonākusi nagos pusaudžu gados, es noteikti būtu daudz izglītotāks ķīmijā (lai arī grāmata Par fiziku un fiziķiem nebija slikta).

Lieku 10 no 10 ballēm, grāmata ir izklaidējoši enciklopēdiska, tādēļ to lasot šis faktors ir jāņem vērā. Ja piemēram absolūti neinteresē minerāli un metalurģija, tad droši var šīs specifiskās nodaļas izlaist un lasīt tikai to, kas interesē. Visinteresantākā grāmatas lasīšana būs izlasot tikai Element of Surprise faktus par katru no elementiem.

Sēnes ir visur by Edgars Vimba

senes-ir-visur

Nesen pie Sibillas blogā izlasīju par grāmatu “Sēnes ir visur”. Mikoloģija pēc savas būtības man ir visnotaļ patumša bilde. Zināju tikai to, ka sēnes nav ne augs, ne dzīvnieks, bet kaut kas pa vidu. Iespējams kaut kas tāds, kuram mums īsti nemaz nav nosaukuma. Šī bija no tām grāmatām, par kurām uzzinot man viņu vajadzēja izlasīt uzreiz. Uzreiz gan īsti nesanāca, jo grāmata manā mīļākajā grāmatu bodē nebija, bet par laimi varēja pasūtīt.

Grāmatas nolūks nav lasītāju iepazīstināt ar indīgajām un ēdamajām sēnēm. Tā vairāk ir domāta tiem, kurus interesē sēņu pasaule vispār. Par to augšanas un vairošanās paradumiem, par to, kas tad patiesībā ir sēne. Protams, ka tiek spiests uz interesantumu, neieslīgstot sēņu klasifikācijas īpatnībās. Sēnes, ja vien to pasniedz pareizā mērcē, ir ļoti interesantas. Latvija nudien nav ar sēnēm apdalīta, taču tās ir jāprot ieraudzīt, atpazīt. Tādēļ lieti noderēs grāmatā atrodamā informācija, lai uz sēnēm varētu paskatīties jau kā viņu dzīves izpratējs.

Sēņu noteicējs
Šāda sēņu atpazīšanas tabula ir daudz tuvāka patiesībai, nekā varētu domāt.

Es kā sēņotājs esmu ļoti konservatīvs, lasu tikai gailenes, baravikas un dažādas bekas (lielākoties apšu). Visas pārējās sēnes, manuprāt, nav tā vērtas, lai liektos pakaļ. Nu vēl es nekad neņemu tārpainas sēnes, bet tas jau ir gaumes jautājums. Tādēļ kā cītīgam sēņotāju pirmā likuma “Nelasi to par ko neesi 100% pārliecināts” ievērošana man nesagādā nekādas problēmas. Man nekad nav bijis kārdinājums stiept mājās un cept sēni, kuru līdz šim neesmu redzējis. Ja palasu ziņas, tad laiku pa laikam atrodas arī šādi eksperimentētāji. Ja skatāmies vēsturē, tad pateicoties šādiem uzņēmīgiem visa garšotājiem mēs tad arī esam atraduši ēdamās sēnes.

Pati grāmata man vairāk atgādina almanahu, te viss izklāstīts nedaudz saraustīti, vietām vairākas reizes atkārtojoties. Lai autors man piedod, bet kad nākas ceturto reizi lasīt vienu un to pašu par bisīti, man nedaudz radās aizvainojuma sajūta. Līdzīgi bija ar čemurainajām čemurenēm, trifelēm un zemestaukiem. Var jau saprast, grāmata ir izveidota saliekot kopā gadu laikā uzkrātās publikācijas un tādēļ viena un tā paša atkārtošana ir neizbēgama, bet varēja jau izrediģēt nopietnāk. Jā, daļa no lapaspušu apjoma pazustu, bet tā vietā autors varēja uzcept pilnvērtīgu ieskatu sēnes uzbūvē. Vēlams grāmatu sākumā, lai nespeciālists, kad runa ir par perīdiju, receptākulu un sklerociju, stādītos priekšā, kas tas tāds ir. Termini uz vienas lapaspuses ir izskaidroti grāmatas beigās, bet nopietna ievadnodaļa nenāktu par skādi.

Latvijā līdz šim ir identificētas 4’000 sēņu sugas, bet viltīgi ekstrapolējot var lēst, ka to ir ap 12’000. Vispār, ja ticam autoram, tad sēņu klasifikācija ir viens grūts pasākums. Kad cilvēks tiek pāri fallu un vagīnu nosaukumiem sēņu latīņu valodas nosaukumos, tad sākas dažādas problēmas. Sēnes dažādās savās attīstības pakāpēs var būt atšķirīgas, tādēļ mikologs ne vienmēr, redzot kādu no starpstadijām, spēs pateikt sēnes sugu. Varētu jau visām sekvencēt gēnus un atrisināt šo problēmu, bet šaubos, vai kādam cilvēkam gribēs maksāt lielu naudas žūksni, lai atrastu nupat mežā savāktās uz celma augošās sēnes īsto nosaukumu. Autors arī iesaka rūdītiem sēņu mīļotājiem apmeklēt sēņu izstādes, pētīt tās dabā un fotografēt.

Mana top nodaļa bija par gļotsēnēm, kas vienā no savas dzīves stadijām uzvedas kā dzīvnieks. Dažu gļotsēņu plazmodijs spēj diezgan ņipri joņot ar ātrumu 0.5 mm minūtē, kas priekš sēnes ir kosmisks ātrums. Reizēm viņi bioluminiscē (tumsā spīd) un tad pēkšņi pārtop par sēni. Trifeļu nodaļa ar bija tīri tā neko. Latvijā sastopamās lielākoties ir cūkbarība, bet īstās nav atrastas, vismaz tā, lai varētu to pierādīt. Dažas zemnieku saimniecības mēģina uzsakt trifeļu audzēšanu, jo tajā ir piķis.

Visvairāk mani pārsteidza sēnes, kuras ir specializējušās augšanā uz tikko nodegušām platībām, šīs es biju mežā redzējis, bet nebiju domājis, ka tās aug tikai šādos apstākļos. Nepadomājiet tikai, ka es dedzinu mežus ugunskura vietās. Nedaudz tiku skaidrībā arī par to, kā iestādīt sēnes sev vēlamā vietā. Īsumā tas nudien nav vienkārši, tādēļ man arī baravikas pie mājām nekad neiesakņojās. Un, protams, uzzināju, no kurienes rauj posu, kas kādreiz bija špicku vietā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja lasīsi lēnu garu, tad, iespējams, pret biežu atkārtošanos nebūs pretenziju. Bildes vajadzēja vairāk, pat ja tas paceltu grāmatas cenu reizes divas, tas būtu tā vērts. It kā jau ir veselas trīsdesmit, bet tās visas noslēptas grāmatas beigās, nevis atrodamas tekstā ieliktas. Ja esi nopietns sēņu pazinējs un mikoloģijas speciālists, tad, iespējams, te neko jaunu neatradīsi. Bet tādam svētdienas sēņotājam kā man grāmata sniedza labu un informatīvu ieskatu Latvijas sēnēs. Vēl vairāk, radīja domu, ka turpmāk ejot mežā atrastās sēnes nofotografēšu un mēģināšu atrast tās nosaukumu.

Šī ir 1001. blogā apskatītā grāmata.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

March of the Microbes

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

nezinama-latvija

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

The Illustrated Insectopedia by Hugh Raffles

The Illustrated Insectopedia

Kādus piecus gadus atpakaļ mani bija aizrāvusi kukaiņu tēma. Sapirkos grāmatas, dažas izlasīju, dažas ne. Tagad nolēmu ķerties pie projekta, kas saucas izlasīt tās grāmatas, par kurām es esmu samaksājis naudu. Nezinu, cik ilgi spēšu noturēties, bet pacentīšos kādas desmit no sava izlasāmā plaukta nomīnusot.

Kukaiņi un cilvēki dzīvo viens otram līdzās, un mēs esam daudz vairāk saistīti nekā varam iedomāties. Ja tā padomā, cik kukaiņi atrodami kaut vai vienā gaisa kubikilometrā? Tas nekas, ka mēs viņus ikdienā nemanām, ja ieskatās, tad viņi ir mums līdzās. Kukainis var kalpot mums kā ēdiens, izklaide vai vienkārši traucēklis. Viņi var pat noteikt kultūras trendus, ietekmēt ekonomiku un kalpot par klimata indikatoriem. Autors ir antropologs, un viņu ļoti ieinteresējusi šī cilvēku un kukaiņu mijiedarbība, kas notiek augstākā līmenī nekā vienkārša fiziskā saskarsme.

Grāmatas koncepcija ir jauka, par katru alfabēta burtu uzrakstīta eseja veltīta kukaiņiem. Esejas svārstās no pāris rindkopām līdz pārdesmit lapām. Jāņem vērā, ka autors ir antropologs un nav liels kukaiņu speciālists, tādēļ centrālais temats ir cilvēki un to mijiedarbība ar insektiem. Te var palasīties par circeņu cīņu industriju Ķīnā, siseņu uzlidojumiem Āfrikas valstīs, sen aizmirstiem entomologiem, kuri ir kulta figūras Japānā, par Japānas degunradžvaboļu bumu, Bišu dejām, kukaiņu homoseksuālismu un kukaiņu redzi. Šo stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt. Vispār jau rodas priekšstats, ka aziāti ir kā traki uz kukaiņiem, sevišķi japāņi, vismaz salīdzinot ar eiropiešiem. Afrikāņi kukaiņiem savukārt pieiet tīri utilitāri, vismaz siseņu gadījumā, kā to pareizi pagatavot. Dīvaina bija arī nodaļa par kukaiņiem un seksu, tā lielākoties tika veltīta kukaiņu mīdīšanas fetišam. Nemaz nezināju, ka tādi dīvaini cilvēki, un filmas arī eksistē.

Diemžēl vietām pavīd pa pseidozinātnes kripatiņai, kuru autors iekļāvis vai nu nezināšanas vai savu personīgo uzskatu dēļ. Mani tracināja nodaļa par Černobiļu, kur kāda Šveices māksliniece novēro kukaiņos dīvainas deformācijas. Viņai šķiet, ka pie vainas ir radiācija un brīnās, ka visi insektologi ignorē viņas “pamatotās” bažas. Tai pat laikā viņa nepiedāvā nekādus pierādījumus kā vien savus zīmējumus. Šī nodaļa bija tīrākā pseidozinātnes propagandēšana, bet varbūt autors to vienkārši bija iekļāvis savā grāmatā, lai būtu arī kāds “nesaprastais” cilvēciņš.

Pozitīvais – garās izvērstās nodaļas lielākoties ir lasīšanas vērtas, un tās var ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt. Autors problēmu ir izpētījis pamatīgi un spēj savu aizrautību nodot citiem.

Negatīvais – redziet grāmatas nosaukumā vārdu Ilustrētā! Tad, lūk, ilustrācijas visas ir melnbaltas un ar diezgan švaku izšķirtspēju. Tā kā lasot par krāsainajiem tauriņiem, nākas minēt, kā tur īsti viss izskatās. Daļa no esejām ir nekādas – aptuveni 30% no grāmatas. Eseju kvalitāte variē, reizēm šķiet, ka autoram par kādu burtu nav bijis lāgā ko rakstīt, un tad viņš izpaudies mākslinieciski.

Vietām aizraujoša, vietām garlaicīga, vietām smieklīga. Grāmata ir lasāma un, ja ir vēlme palūkoties uz kukaiņiem no cita redzes punkta, tad arī ir vērts lasīt, lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi insektofīls, tad droši lasi, nenožēlosi!

Grāmatas mājas lapa atrodama šeit.

Survivors: The Animals and Plants that Time has Left Behind by Richard Fortey

Survivors

Man ar šo autoru ir visai dīvainas attiecības. Viņa grāmatas manos plauktos nelasītas stāv gadiem, un es zinu, ko no viņa darbiem sagaidīt. To nosaukumos vēstītais nebūt nebūs grāmatas centrālais temats. Lieta tāda, ka autoram ļoti patīk rakstīt par saviem ceļojumiem, tik ļoti, ka dažreiz grāmatas centrālais temats nedaudz paliek pamests novārtā. Tas mani kaitina, un ceļojuma apraksti autoram nepadodas. Toties tās informācijas drumstalas, ko izlobu no grāmatas atlikušās daļas ir pietiekoši interesantas, lai sevi pārvarētu un izlasītu vēl kādu šī autora darbu.

Šī grāmata stāvēja manā vēlmju sarakstā pāris gadus. Nepirku tādēļ, ka sākotnējā cena bija ap trīsdesmit dolāriem un priekš grāmatas, kuru es, iespējams, nekad neizlasīšu, tas būtu nedaudz par traku. Taču ieraudzījis Jāņa Rozes Grāmatnīcā par 8.47 EUR nopirku nešaubīdamies, šķita pieņemama cena, pat ja nekad neizlasīšu. Izlasījās viņa man ātrāk nekā bija cerēts. Pateicoties čupu metodei (uz palodzes tiek krauta kaudze no tikko nopirktām grāmatām, tam teorētiski vajadzētu mani motivēt lasīt ātrāk).

Dzīvība uz Zemes ir rodama jau no seniem laikiem, un ir interesanti, ka daži no mūsdienu sugu pārstāvjiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vairumam tā ir tikai ārēja līdzība, taču dažas labs eksemplārs sevi ir nokonfigurējis tik labi apkārtējai videi, ka nav bijusi vajadzība daudz mainīties. Autors apceļo visu pasauli šādu izdzīvotāju meklējumos, te ir stromatolīti, kas atrodami Austrālijas krastos. Velveta tārpi, kas joprojām sastopami Jaunzēlandē. Pakavkrabji ASV, daudzi tos putrojot ar trilobītiem. Tādi izdzīvotāju patiesībā ir visai daudz, un dažus var pat sastapt ikdienā, piemēram tarakānus vai nēģus.

Šī grāmata sarakstīta autora stilā, plaši un gari ceļojuma apraksti, kuriem teorētiski vajadzētu atspoguļot autora piedzīvoto, mijas ar interesantu informāciju par senām un ne tik senām sugām. Lasīšana sanāk saraustīta, un man tāds stils, godīgi sakot, nepatīk. Lasot rodas tāda kā “Zaļās zemes” sajūta, dabas apraksti, noderīga informācija, ūdens, noderīga informācija. Tajā pašā laikā autors nekaunas laiku pa laikam iestarpināt, ka tēmā neiedziļināsies, ierobežotā grāmatas apjoma dēļ. Nezinu, ja izmestu ārā visus autora ceļojuma iespaidus, tad vieta noteikti atrastos.

Lai ar kā es nepukstētu, nākas atzīt, ka vērtīgās informācijas apjoms kompensē grāmatas trūkumus un grāmatai liekamas 8 no 10 ballēm. Pat, ja cilvēkus iznīcinās globālā sasilšana vai viņi paši kādā tehnogēnā katastrofā ies bojā, būs sugas, kas mūs pārdzīvos jebkurā gadījumā. Stromatolīti ir pieredzējuši ne tādas ziepes vien, un no medūzām arī nebūs tik viegli tikt vaļā.

The Tale of the Dueling Neurosurgeons: And Other True Stories of Trauma, Madness, Affliction, and Recovery That Reveal the Surprising History of the Human Brain by Sam Kean

The Tale of the Dueling Neurosurgeons

Grāmatas autors man jau labu laiku ir populārzinātnisko grāmatu rakstītāju topā. Esmu izlasījis viņa grāmatas par ķīmiskajiem elementiem un gēniem. Tagad ir pienākusi kārta neiroķirurģijai.

Kā jau var noprast pēc garumgarā nosaukuma grāmata lasītājam vēsta par neiroķirurģiju – kā dažādas smadzeņu problēmas laika gaitā mums ir ļāvušas saprast to, kā smadzenes īsti strādā. Pirms dažādu elektrodu un magnētiskās rezonanses laikmeta, smadzeņu darbības pētīšana bija visnotaļ nepateicīgs process. Patiesībā smadzenes tika uzskatītas par visnotaļ nevajadzīgu orgānu bez nekādas noteiktas funkcijas. Tomēr ar laiku novērojot dažādas traumas un noteiktu smadzeņu apgabalu bojājumus, ārsti un vēlāk arī zinātnieku lēnām ieguva priekšstatu par smadzeņu darbības īpatnībām un noteiktu reģionu funkcijām.

Autors grāmatā ir izvēlējies visspilgtākos atgadījumus no neiroķirurģijas vēstures, te sastopami Vesalius, Cajal, Golgi, Broca, H.M., Penfield un citi vīri, kas piedalījušies neiroķirurģijas attīstībā. Grāmata ir sadalīta pa nodaļām, kas vairāk vai mazāk ilustrē kādas smadzeņu daļas funkcijas un specializāciju. Te varam izlasīt, kā patiesībā mums strādā redze, valodas uztvere, īstermiņa atmiņa, seju atpazīšana, kāpēc sāp amputētās kājas un kur tad galu galā slēpjas mūsu „es”.

Grāmata ir sarakstīta ļoti dzīvā un saprotamā valodā, autoram ir talants labi izstāstīt stāstu. Tomēr šādam ļoti aizraujošam rakstīšanas stilam ir viens mīnuss. Viss izlasītais tikpat ātri aizmirstas. Tas, vismaz manā gadījumā, mani tracina. Man ļoti nepatīk aizmirst lietas, taču pāris dienas pēc grāmatas izlasīšanas jutos kā H.M. cilvēks, kuram eksistē tikai tagadne. Varbūt vajag piespiesties lasīt lēnāk, bet ir taču tik interesanti!

Katra grāmatas nodaļa ir kā mazs trilleris, piemēram, par smadzeņu slimību Papua Jaungvinejā. Tās izraisītāji ir prioni, un to var dabūt ēdot cita cilvēka smadzenes. Par H.M. cilvēku, kuram eksistē tikai tagadne, kurš aizmirst visu, kas nupat noticis. Par slaveno Phineas Gage, kurš dzelzceļa būvēšanas laika pamanījās sev cauri galvai izšaut lomiku. Interesants ir viņu operējošā ķirurga atstāsts, kurš izķeksējis visu bijāto masu ārā ar nagiem un salicis atpakaļ tos gabalus, kas izskatījušies labi. Lieki piebilst, ka tas viss darīts ar netīrām rokām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Labs lasāmais izklaidei, vairāk par vēsturi nevis par fizioloģiju un anatomiju. Mana vienīgā sāpe ir, tā lasās tik ātri, ka grūti sevi apstādināt!

%d bloggers like this: