Navigate / search

The Illustrated Insectopedia by Hugh Raffles

The Illustrated Insectopedia

Kādus piecus gadus atpakaļ mani bija aizrāvusi kukaiņu tēma. Sapirkos grāmatas, dažas izlasīju, dažas ne. Tagad nolēmu ķerties pie projekta, kas saucas izlasīt tās grāmatas, par kurām es esmu samaksājis naudu. Nezinu, cik ilgi spēšu noturēties, bet pacentīšos kādas desmit no sava izlasāmā plaukta nomīnusot.

Kukaiņi un cilvēki dzīvo viens otram līdzās, un mēs esam daudz vairāk saistīti nekā varam iedomāties. Ja tā padomā, cik kukaiņi atrodami kaut vai vienā gaisa kubikilometrā? Tas nekas, ka mēs viņus ikdienā nemanām, ja ieskatās, tad viņi ir mums līdzās. Kukainis var kalpot mums kā ēdiens, izklaide vai vienkārši traucēklis. Viņi var pat noteikt kultūras trendus, ietekmēt ekonomiku un kalpot par klimata indikatoriem. Autors ir antropologs, un viņu ļoti ieinteresējusi šī cilvēku un kukaiņu mijiedarbība, kas notiek augstākā līmenī nekā vienkārša fiziskā saskarsme.

Grāmatas koncepcija ir jauka, par katru alfabēta burtu uzrakstīta eseja veltīta kukaiņiem. Esejas svārstās no pāris rindkopām līdz pārdesmit lapām. Jāņem vērā, ka autors ir antropologs un nav liels kukaiņu speciālists, tādēļ centrālais temats ir cilvēki un to mijiedarbība ar insektiem. Te var palasīties par circeņu cīņu industriju Ķīnā, siseņu uzlidojumiem Āfrikas valstīs, sen aizmirstiem entomologiem, kuri ir kulta figūras Japānā, par Japānas degunradžvaboļu bumu, Bišu dejām, kukaiņu homoseksuālismu un kukaiņu redzi. Šo stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt. Vispār jau rodas priekšstats, ka aziāti ir kā traki uz kukaiņiem, sevišķi japāņi, vismaz salīdzinot ar eiropiešiem. Afrikāņi kukaiņiem savukārt pieiet tīri utilitāri, vismaz siseņu gadījumā, kā to pareizi pagatavot. Dīvaina bija arī nodaļa par kukaiņiem un seksu, tā lielākoties tika veltīta kukaiņu mīdīšanas fetišam. Nemaz nezināju, ka tādi dīvaini cilvēki, un filmas arī eksistē.

Diemžēl vietām pavīd pa pseidozinātnes kripatiņai, kuru autors iekļāvis vai nu nezināšanas vai savu personīgo uzskatu dēļ. Mani tracināja nodaļa par Černobiļu, kur kāda Šveices māksliniece novēro kukaiņos dīvainas deformācijas. Viņai šķiet, ka pie vainas ir radiācija un brīnās, ka visi insektologi ignorē viņas “pamatotās” bažas. Tai pat laikā viņa nepiedāvā nekādus pierādījumus kā vien savus zīmējumus. Šī nodaļa bija tīrākā pseidozinātnes propagandēšana, bet varbūt autors to vienkārši bija iekļāvis savā grāmatā, lai būtu arī kāds “nesaprastais” cilvēciņš.

Pozitīvais – garās izvērstās nodaļas lielākoties ir lasīšanas vērtas, un tās var ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt. Autors problēmu ir izpētījis pamatīgi un spēj savu aizrautību nodot citiem.

Negatīvais – redziet grāmatas nosaukumā vārdu Ilustrētā! Tad, lūk, ilustrācijas visas ir melnbaltas un ar diezgan švaku izšķirtspēju. Tā kā lasot par krāsainajiem tauriņiem, nākas minēt, kā tur īsti viss izskatās. Daļa no esejām ir nekādas – aptuveni 30% no grāmatas. Eseju kvalitāte variē, reizēm šķiet, ka autoram par kādu burtu nav bijis lāgā ko rakstīt, un tad viņš izpaudies mākslinieciski.

Vietām aizraujoša, vietām garlaicīga, vietām smieklīga. Grāmata ir lasāma un, ja ir vēlme palūkoties uz kukaiņiem no cita redzes punkta, tad arī ir vērts lasīt, lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi insektofīls, tad droši lasi, nenožēlosi!

Grāmatas mājas lapa atrodama šeit.

Survivors: The Animals and Plants that Time has Left Behind by Richard Fortey

Survivors

Man ar šo autoru ir visai dīvainas attiecības. Viņa grāmatas manos plauktos nelasītas stāv gadiem, un es zinu, ko no viņa darbiem sagaidīt. To nosaukumos vēstītais nebūt nebūs grāmatas centrālais temats. Lieta tāda, ka autoram ļoti patīk rakstīt par saviem ceļojumiem, tik ļoti, ka dažreiz grāmatas centrālais temats nedaudz paliek pamests novārtā. Tas mani kaitina, un ceļojuma apraksti autoram nepadodas. Toties tās informācijas drumstalas, ko izlobu no grāmatas atlikušās daļas ir pietiekoši interesantas, lai sevi pārvarētu un izlasītu vēl kādu šī autora darbu.

Šī grāmata stāvēja manā vēlmju sarakstā pāris gadus. Nepirku tādēļ, ka sākotnējā cena bija ap trīsdesmit dolāriem un priekš grāmatas, kuru es, iespējams, nekad neizlasīšu, tas būtu nedaudz par traku. Taču ieraudzījis Jāņa Rozes Grāmatnīcā par 8.47 EUR nopirku nešaubīdamies, šķita pieņemama cena, pat ja nekad neizlasīšu. Izlasījās viņa man ātrāk nekā bija cerēts. Pateicoties čupu metodei (uz palodzes tiek krauta kaudze no tikko nopirktām grāmatām, tam teorētiski vajadzētu mani motivēt lasīt ātrāk).

Dzīvība uz Zemes ir rodama jau no seniem laikiem, un ir interesanti, ka daži no mūsdienu sugu pārstāvjiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vairumam tā ir tikai ārēja līdzība, taču dažas labs eksemplārs sevi ir nokonfigurējis tik labi apkārtējai videi, ka nav bijusi vajadzība daudz mainīties. Autors apceļo visu pasauli šādu izdzīvotāju meklējumos, te ir stromatolīti, kas atrodami Austrālijas krastos. Velveta tārpi, kas joprojām sastopami Jaunzēlandē. Pakavkrabji ASV, daudzi tos putrojot ar trilobītiem. Tādi izdzīvotāju patiesībā ir visai daudz, un dažus var pat sastapt ikdienā, piemēram tarakānus vai nēģus.

Šī grāmata sarakstīta autora stilā, plaši un gari ceļojuma apraksti, kuriem teorētiski vajadzētu atspoguļot autora piedzīvoto, mijas ar interesantu informāciju par senām un ne tik senām sugām. Lasīšana sanāk saraustīta, un man tāds stils, godīgi sakot, nepatīk. Lasot rodas tāda kā “Zaļās zemes” sajūta, dabas apraksti, noderīga informācija, ūdens, noderīga informācija. Tajā pašā laikā autors nekaunas laiku pa laikam iestarpināt, ka tēmā neiedziļināsies, ierobežotā grāmatas apjoma dēļ. Nezinu, ja izmestu ārā visus autora ceļojuma iespaidus, tad vieta noteikti atrastos.

Lai ar kā es nepukstētu, nākas atzīt, ka vērtīgās informācijas apjoms kompensē grāmatas trūkumus un grāmatai liekamas 8 no 10 ballēm. Pat, ja cilvēkus iznīcinās globālā sasilšana vai viņi paši kādā tehnogēnā katastrofā ies bojā, būs sugas, kas mūs pārdzīvos jebkurā gadījumā. Stromatolīti ir pieredzējuši ne tādas ziepes vien, un no medūzām arī nebūs tik viegli tikt vaļā.

The Tale of the Dueling Neurosurgeons: And Other True Stories of Trauma, Madness, Affliction, and Recovery That Reveal the Surprising History of the Human Brain by Sam Kean

The Tale of the Dueling Neurosurgeons

Grāmatas autors man jau labu laiku ir populārzinātnisko grāmatu rakstītāju topā. Esmu izlasījis viņa grāmatas par ķīmiskajiem elementiem un gēniem. Tagad ir pienākusi kārta neiroķirurģijai.

Kā jau var noprast pēc garumgarā nosaukuma grāmata lasītājam vēsta par neiroķirurģiju – kā dažādas smadzeņu problēmas laika gaitā mums ir ļāvušas saprast to, kā smadzenes īsti strādā. Pirms dažādu elektrodu un magnētiskās rezonanses laikmeta, smadzeņu darbības pētīšana bija visnotaļ nepateicīgs process. Patiesībā smadzenes tika uzskatītas par visnotaļ nevajadzīgu orgānu bez nekādas noteiktas funkcijas. Tomēr ar laiku novērojot dažādas traumas un noteiktu smadzeņu apgabalu bojājumus, ārsti un vēlāk arī zinātnieku lēnām ieguva priekšstatu par smadzeņu darbības īpatnībām un noteiktu reģionu funkcijām.

Autors grāmatā ir izvēlējies visspilgtākos atgadījumus no neiroķirurģijas vēstures, te sastopami Vesalius, Cajal, Golgi, Broca, H.M., Penfield un citi vīri, kas piedalījušies neiroķirurģijas attīstībā. Grāmata ir sadalīta pa nodaļām, kas vairāk vai mazāk ilustrē kādas smadzeņu daļas funkcijas un specializāciju. Te varam izlasīt, kā patiesībā mums strādā redze, valodas uztvere, īstermiņa atmiņa, seju atpazīšana, kāpēc sāp amputētās kājas un kur tad galu galā slēpjas mūsu „es”.

Grāmata ir sarakstīta ļoti dzīvā un saprotamā valodā, autoram ir talants labi izstāstīt stāstu. Tomēr šādam ļoti aizraujošam rakstīšanas stilam ir viens mīnuss. Viss izlasītais tikpat ātri aizmirstas. Tas, vismaz manā gadījumā, mani tracina. Man ļoti nepatīk aizmirst lietas, taču pāris dienas pēc grāmatas izlasīšanas jutos kā H.M. cilvēks, kuram eksistē tikai tagadne. Varbūt vajag piespiesties lasīt lēnāk, bet ir taču tik interesanti!

Katra grāmatas nodaļa ir kā mazs trilleris, piemēram, par smadzeņu slimību Papua Jaungvinejā. Tās izraisītāji ir prioni, un to var dabūt ēdot cita cilvēka smadzenes. Par H.M. cilvēku, kuram eksistē tikai tagadne, kurš aizmirst visu, kas nupat noticis. Par slaveno Phineas Gage, kurš dzelzceļa būvēšanas laika pamanījās sev cauri galvai izšaut lomiku. Interesants ir viņu operējošā ķirurga atstāsts, kurš izķeksējis visu bijāto masu ārā ar nagiem un salicis atpakaļ tos gabalus, kas izskatījušies labi. Lieki piebilst, ka tas viss darīts ar netīrām rokām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Labs lasāmais izklaidei, vairāk par vēsturi nevis par fizioloģiju un anatomiju. Mana vienīgā sāpe ir, tā lasās tik ātri, ka grūti sevi apstādināt!

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Spillover Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot  jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

Zoodārzs manā pagalmā by Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmā

Grāmatas par dzīvniekiem mani sāka interesēt jau bērnībā. Tad man mīļākā lasāmviela bija grāmata, kas saucās “Meža avīze”. Grāmatu sērija “Stāsti par dabu” bija viena no manām mīļākajām. Bet kad paaugos, grāmatas par dzīvniekiem manā lasāmo grāmatu sarakstā kļuva arvien retākas. Nav jau tā, ka izzuda pavisam, pāris gadā par šo tēmu izlasu joprojām. Kad uzzināju, ka izdota Ingmāra Līdakas grāmata “Zoodārzs manā pagalmā”, kas veltīta Latvijas teritorijā sastopamajiem dzīvniekiem, uzreiz biju gatavs lasītājs.

Grāmatas galvenais uzdevums ir iepazīstināt lasītāju ar dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem, kas bieži vien pilnīgi nemanīti dzīvo mūsu pagalmos, netālajā dīķī vai mežā. Autoram ir ne tikai dzīvās dabas novērotāja talants, bet arī izcilas redzētā aprakstīšanas spējas. Ar katru no aprakstītajiem dzīvās dabas pārstāvjiem autoram ir nācies sastapties aci pret aci, viņa paradumus papētīt un arī nobildēt. Lielākā daļa no grāmatā aprakstītajām radībām ir atrodamas turpat autora dzimtās mājas „Skaru” pagalmā. Grāmata nav uzziņu literatūra, tādēļ nebūs nekādu putnu un zvēru svaru un mūža ilgumu, bet stāsts par tiem būs izcils. Grāmatas bonuss ir bagātīgs fotogrāfiju klāsts, kas ļauj lasītājam saprast, kā aprakstītā radība dabā izskatās.

Mani grāmata aizveda atpakaļ bērnībā, kad dzīvoju laukos un varēju novērot lielāko daļu no autora aprakstītajiem dzīvniekiem dabā. Man gan nebija tieksmes līst augšā kokos un meklēt putnu ligzdas. Tomēr, ja kāds interesants zvēriņš pa ceļam uz skolu vai ganiem gadījās, labprāt appētīju. Esmu pielaidis daudzas autora grāmatā aprakstītās standartkļūdas, kuras cilvēks var pielaist attiecībā pret savvaļas dzīvniekiem. Piemēram, esmu piedalījies mēģinājumos izbarot mazu zemē atrastu putnēnu, tas ir nereāli.

Labākais stāsts noteikti ir par ezi, tas nemaz nav tik mīļš un jauks piena dzērājs, kā tas iegājies folklorā. Arī ābolus nemaz uz muguras viņš nenes. Mana mīļākā bilde grāmatā ir pupuķis ar zemesvēzi knābī. Pirms pārcelšanās uz Jūrmalu es ne vienu, ne otru nemaz nebiju dabā redzējis, mūsu dārzā šie putneļi ir visai bieži viesi, jo te vairumā ir patstāvīgie iemītnieki zemesvēži.

Nācās konstatēt arī, ka diezgan tumšs lauciņš man ir Latvijas putni. Domāju, ka šeit es neatšķiros no parasta vidējā Latvijas iedzīvotāja. Stārķi, zosi, dzērvi, zvirbuli un balodi atpazīstu, bet sīkāk pa sugām nav ne jausmas. Tad nu šī grāmata man atklāja dažas visai pārsteidzošas lietas. Piemēram, tagad vairs neesmu drošs par to ,vai gadījumā es čurkstes nesaucu par bezdelīgām, nākamvasar laukos nāksies pārbaudīt smalkāk, kas mums tās pažobeles apsēdušas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienīgais tās trūkums ir mazais lapaspušu skaits. Ceru, ka autors pildīs pēcvārdā doto solījumu un sarakstīs vēl kādu grāmatu. Jo mūsu zemes daba vēl ir pietiekoši bagāta, lai būtu par ko rakstīt. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kurus interesē dzīvā daba, nenožēlosiet!

Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli by Žils Ēriks Seralini

image

Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.

ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.

Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.

Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.

Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.

Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.

Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.

Te atrodams Didža apskats par šo grāmatu.

 

 

Microcosm: E. coli and the New Science of Life by Carl Zimmer

Microcosm

Vēl viena grāmata, kura manā izlasāmo sarakstā dzīvojās jau labu laiku. Nu kādi pāris gadi jau būs noteikti. Patiesībā populārzinātnisko grāmatu lasītāju aprindās šī grāmata kotējas visai augstu, tīri vai brīnums, kā man to izdevās tik ilgi nomarinēt nelasītu. Tomēr, kā jau katrai grāmatai manā grāmatu plauktā, arī šai pienāca laiks tapt izlasītai.

E. coli, jeb tautas valodā runājot zarnu nūjiņa ir kaut kas vairāk kā tikai roku mazgāšanas iemesls pēc tualetes apmeklējuma. Pateicoties šai baktērijai mēs tagad daudz ko zinām par gēniem, ģenētiku, proteīnu sintēzi, vīrusiem, antibiotikām, DNS, RNS un par dzīvības uzbūvi vispār. Parasti, kad runa ir par mutācijām, autori kā traki ņemas piesaukt drozofilas, viņu sarkanās acis un savādākos spārnus. Zarnu nūjiņa bieži netiek pieminēta vispār, lai gan darbs ar to ir daudz vieglāks un interesantāks. Grāmatas autors ir nolēmis šo netaisnību likvidēt un pastāstīt cilvēkiem par patiesajiem varoņiem.

Stāsts sākas vēl pērnajā gadsimtā, kad no kāda dizentērijas slimnieka parauga tika atlasītas zarnu nūjiņas. Tūkstošiem paaudžu vēlāk no šīm pirmajām baktērijām radās štamms saukts K-12, kuru tagad izmanto daudzās laboratorijās dažādos testos un eksperimentos. Varētu domāt, ka baktēriju dzīve nav nekas interesants: rij cukuru un laikus sadalies divās daļās. Ja rodas brīvais laiks, iedarbini savus protonu motorus un ar vicām dodies labākas dzīves meklējumos. Izrādās, ka tā viss nav. Lai izdzīvotu baktēriju pasaulē, ir jābūt nopietnam stratēģim, bet reizēm nevajag vairīties no riska. Izvēles ir dažādas. Parādās apkārtējā vidē laktoze, ko darīt? Sintezēt tā šķelšanai nepieciešamos enzīmus, vai tomēr pagaidīt līdz laktozes klātbūtnes signāls būs pārliecinošāks. Arī vicas būvēšana ir darbs, kas pielīdzināms mājas celtniecībai, tādēļ jāskatās vai to maz vajag, varbūt labāk samesties kopā ar vēl pāris miljoniem baktērijām un izveidot bioplēvi? Un vēl baktēriju sekss, dažām sugām ir pat veseli septiņi dzimumi, kas šo lietu padara par diezgan sarežģītu pasākumu. Un šie visi lēmumi jāpieņem būtnei, kurai nav smadzeņu, bet ir tikai uz dažādiem proteīniem balstīta atgriezeniskā saite! Būtnei, kurai katrs nepareizi pieņemts lēmums, var būt dzīvības un nāves jautājums. Autors pamatīgi pacenšas, lai visas šīs nianses izskaidrotu lasītājam.

Nedaudz tiek aizskarta arī ģenētiski modificēto organismu tēma. Galu galā zarnu nūjiņas bija pirmās, kas cieta no šī procesa. Tagad biologiem nav nekādas problēmas uzražot spīdošu tabaku, vai pieaudzēt pelei pie muguras cilvēku ausi. Kā tas viss beigsies? Vai dzīvosim ar himerām pilnā pasaulē, kur tīras sugas vairs vispār nebūs iespējams atrast? Domājams, ka tik traki viss nebūs, evolūcijas procesā ir redzēti ne tādi vien brīnumi. Atliek vien paskatīties pašiem savos genomos, kā mūs ir nomodificējuši vīrusi. Un, iespējams, ka dažu labu DNS bāzi esam aizguvuši no Neandertāliešiem.

Bonusā ir neliels stāstiņš par to, kā ar zarnu nūjiņas palīdzību ASV tika pierādīt, ka kreacionisms patiešām nav zinātne.

Pozitīvais: interesants izklāsts; rodas priekšstats par baktērijas uzbūvi un bioloģisko procesu algoritmiem, kas nodrošina tās izdzīvošanu.

Negatīvais: grāmata ir nedaudz par īsu apskatāmajam tematam; daudzas lietas ir tikai virspusēji ieskicētas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmatu iesaku izlasīt visiem zootehniķiem un ciltslietu speciālistiem, kā arī pārējiem interesentiem, kurus nebaida vārdi proteīns, aminoskābe un vica.

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

the ocean of life

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

 

Wicked Plants: The Weed That Killed Lincoln’s Mother and Other Botanical Atrocities by Amy Stewart

wicked plants

Grāmatiņu nopirku pirms četriem gadiem. Bija doma izlasīt un uzzināt par ko vairāk par ļaunajiem augiem. Tomēr sanāca kā vienmēr, saņemot grāmatu, atklājās, ka botānika mani nemaz tik ļoti neinteresē, lai nu tūliņ ķertos klāt un sāktu lasīt grāmatu par augiem. Grāmatu aizdevu cilvēkiem, kas šajā jomā ir lielāki speciālisti. Tomēr pērngad grāmata atkal atgriezās pie manis. Sestdien, neilgi pirms pusnakts, atguvies no dzimšanas dienas svinībām man pēkšņi šķita, ka nu ir laiks. Droši vien, ka promiles ar nospēlēja savu lomu, bet laiks tik tiešām bija pienācis.

Grāmatā ir sīki un smalki aprakstīti dažādu augu ļaunie darbi un sliktās īpašības. Tās variē no ļoti audzelīgs līdz nāvējošs. Lielākoties jau cilvēki zina, ka nevar visu, kas dabā atrodams bāzt mutē, likt tējā vai zupā. Šajā grāmatā nav vērts gaidīt sīkus un smalkus augu un to aktīvo vielu aprakstus. Lielākoties te ir dažādi atgadījumi, kas saistīti ar apskatāmo augu. Ja gribēsiet uzzināt, kas tad īsti piebeidza Linkolna māti, nāksies lasīt grāmatu gandrīz līdz beigām.

Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es pret floru un faunu izturos ar ļoti lielu piesardzību. Mani varbūt bieži varētu uzskatīt par paranoisku radījumu. Skaidrs, ka šī grāmata man bija īsts atradums. Uzzināju sliktas lietas par augiem, kurus jau sen turēju aizdomās.

Piemēram, selerija, kas to būtu domājis, parasts laksts, kuru cilvēki šad tad piesper zupai, negaršīgs, bet nekaitīgs. Bet nekā, selerija ir fototoksiska, tāpat kā latvānis. Galu var dabūt arī ēdot rabarberu salātus (nezinu, gan kurš pie pilna prāta ar ko tādu nodarbosies, bet pasaulē jau viss kaut kas notiek). Arī aroniju sula nemaz nav tik labs padzēriens, te gan jāatzīst, ka šī sula man garšo, un bija šoks, ka viens augs tomēr mani ir piemānījis. Arī pliku kukurūzu ēdot vari dabūt interesantas kaites, un, protams, arī zaļus kartupeļus ēst nevar. Bija jau arī vispārzināmas lietas, ar suņuburkšķiem uzmanīgi, velnarutkus neēst, mušmires var izraisīt nāvi, nātres dzeļ un ne visas pupas var ēst bez nopietnas apstrādes.

Kopumā īsa un aizraujoša lasāmviela. Ja kāds nezina augu nosaukumus angļu valodā, tad blakus atrodams arī auga latīniskais nosaukums, kas visas lietas uzreiz padara skaidras. Man gan ar kaunu jāatzīst, ka man augu taksonomija nav stiprā puse, un es nezināmos augus uzmeklēju googlē un skatījos to bildes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nekā nopietna, bet interesanti.

Как сорвать джекпот науки в 21 веке by Юрий Гордиенко

21age

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ. Atceros, ka viņu pat speciāli pasūtīju, lai man atgādā uz Latviju. Grāmatu dabūju un daudzus gadus nelasīju. Bija kaut kā pārgājusi luste šim garadarbam veltīt laiku. Jāpiebilst, ka tādas lietas ar mani mēdz gadīties visai bieži. Tādēļ vien mani no grāmatu veikala nāktos turēt pa lielu gabalu.

Grāmatas autors ir apņēmies informēt lasītāju ar zinātnes neatrisinātajām problēmām. Tās sevī ietver fiziku, kosmoloģiju, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, ekoloģiju. Tā sakot, gandrīz visu, ko spējam iedomāties. Lai lasītājs netiktu iemests problēmā uzreiz, sākumā tiek dots neliels ieskats nozarē un problēmas vēsturē. Tiek apskatīti esošie zinātnes sasniegumi un izanalizēta iespējamie tālākie attīstības scenāriji. Apskatītas izvirzītās hipotēzes un eksperimenti, kuri tās varētu pierādīt vai apgāzt. Katras nodaļas beigās vesela kaudze ar interneta saitiem, kuros var iegūt papildus informāciju.

Šāda tipa grāmatas es gadā izlasu vismaz trīs. Lieki piebilst, ka laika gaitā kaut ko jaunu uzzināt kļūst arvien grūtāk. Vairāk sanāk zināšanu atsvaidzināšana. Grāmatas autors šo grāmatu ir nolēmis uzrakstīt stingri zinātniskā stilā. Viss ir ļoti nopietni. Autors jokiem ir atvēlējis tādus mazus speciāli izceltus paragrāfiņus. Arī paši joki ir tādi – nekādi, uzreiz skaidrs, ka grāmata ir par zinātni un viss. Mēs te neatradīsim neko par Einšteina pirmdzimto bērnu vai Ņūtona aizraušanos ar alķīmiju.

Grāmatas mīnuss ir tās sausums, ja nu cilvēks neko nesaprot no zinātnes sasniegumiem un problēmām, tas, iespējams, ir pat labi. Bet tikpat daudz tu vari izlasīt arī izmantojot Vikipēdiju.

Bet ir jau arī plusi. Pirmais, savāktas vienuviet daļa no aktuālākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Problēmu apraksts, nenoliedzami, ir kvalitatīvs. Cilvēkam, kurš vēlas lasīt tieši par to, kas rakstīts nodaļas nosaukumā, nenāksies vilties. Te neviens no tēmas nost nelec.

Neteikšu, ka grāmatas izlasīšana man sniedza lielu prieku, tā bija jau zināmā atkārtošana. Vienīgie interesanti brīži bija, kad es jau zināju konkrētās problēmas atrisinājumu. Tas ļāva justies gudram. Jāņem gan vērā, ka laiks kopš grāmatas izdošanas arī ir pagājis diezgan daudz. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk konspektīvi stāsti par zinātni, kur viss svarīgākais jau izcelts ar trekniem burtiem.

%d bloggers like this: