Navigate / search

Eight Little Piggies: Reflections in Natural History by Stephen Jay Gould

Eight Little Piggies Reflections in Natural History

Šo grāmatu grasījos izlasīt jau sen, sen atpakaļ. Tas nekas, ka tā izdota deviņdesmitajos gados, nekas, ka zinātne spērusi salīdzinoši lielus soļus uz priekšu no grāmatas sarakstīšanas brīža. Savulaik Gould bija viens no labākajiem paleontoloģijas popularizētājiem, kas sarakstījis daudzas grāmatas. Man gan līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām, tad nu nolēmu pamēģināt.

Grāmata sastāv no pārdesmit esejām, kas aptver diezgan plašu autora interešu loku. Tad nu mēs varam uzzināt autora domas par zemes vecuma noteikšanu un agrīnajām ģeoloģijas problēmām. Par to, kā darvinisms sevi laika gaitā ir attaisnojis, par to cik grūti ir atrast pirmo daudzšūnu fosilijas. Daudz ir arī par to, kā pērnā gadsimta sākumā zinātnieki savā starpā ir kašķējušies. Kopumā diezgan laba grāmata, kas pavēsta mums par dažnedažādām autoru interesējošām tēmām. Daļa no esejām ir saistošas, daļa ne visai. No lasītāja tiek prasīts arī diezgan nopietns priekšzināšanu līmenis, citādi pastāv risks nesaprast, par ko ir runa.

Man personīgi vislabāk patika eseja veltīta fosilijām un to vērtībai. Cilvēki bieži vien domā, ka fosilijas ir kaut kas monetāri ļoti vērtīgs, tas, protams, tā varētu būt, bet tiešām retu un vērtīgu fosiliju ir diezgan maz. Fosilijas nav nekādi arheoloģiskie izrakumu, ļoti reti tiek veikti izrakumi, lai atrastu fosilijas. Parasti ļaudis klejo pa vēja erodētu lauku un meklē vai kaut kas nemētājas. Nebija slikta nodaļa par pirkstu evolūciju, izrādās, ka mums īkšķi ir paši pēdējie pirksti, kas izveidojušies. Te gan nevajag likt tik lielu uzsvaru uz īkšķa attīstību, kā to darīja Ļeņins, neslikts cilvēks iznāktu arī ar četriem pirkstiem.

Un pats galvenais, autors visu laiku cenšas ieskaidrot lasītājam, cilvēks nav evolūcijas virsotne. Evolūcijai nav virsotņu un mērķu, tas ir process, viņam ne uz ko nav jāved. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažas nodaļas man šķita visai liekas, reizēm nevarēju saprast kādēļ tik riņķī un apkārt jāraksta par savu dzīvi, lai pateiktu vienu vienkāršu lietu.

Kraken: The Curious, Exciting, and Slightly Disturbing Science of Squid by Wendy Williams

kraken

Šogad šī jau būs otrā astoņkājiem veltītā grāmatu, kuru būšu izlasījis. Grāmatas iepirkšanas iemesls ir triviāls, mani vienmēr ir interesējuši jūras monstri un reti kad palaižu garām iespēju uzzināt par tiem ko vairāk. Otrs iemesls  – daudzās pozitīvās atsauksmes par šo grāmatu.

Grāmatas autore mums cenšas pastāstīt kā zinātnieki, pētot astoņkājus, ir devuši ieguldījumu cilvēku labklājībā. Piemēram, neirobioloģijā, dažām kalmāru sugām ir tik resni nervu šūnu Aksoni, ka redzami ar neapbruņotu aci, tas savulaik deva lielu ieguldījumu neironu darbības izpētē.  Astoņkāji mēdz laiku pa laikam arī zaudēt savas ekstremitātes, tas gan viņiem netraucē tās ataudzēt atpakaļ, te nu mediķi cer atrast atslēgu uz iespēju kaut ko līdzīgu panākt cilvēkam.

Visdīvainākā lieta, ko uzzināju par astoņkājiem, bija nodaļa, kas veltīta viņu vairošanās paradumiem. Teiksim tā, tur viss ir pavisam citādi nekā zīdītājiem. Interesanta bija arī nodaļa, kas veltīta dzīvnieku intelektualitātes noteikšanai, kā var noteikt intelektuālās attīstības līmeni radībai, kura apkārtējo pasauli uztver daudz savādāk nekā mēs. Izskatās, ka vismaz kalmāri nespēj atpazīt vienu kalmāra indivīdu no otra.

No grāmatas sagaidīju sīku un smalku astoņkāju, kalmāru un tinteszivju dzīves cikla, uzvedības, psiholoģijas un anatomiskās uzbūves aprakstu. Pretī saņēmu tādu visai samistrotu apstāstu par galvkājiem vispār ar intriģējošu nosaukumu. Kaut kā lasot pietrūka autores koncentrācijas uz tēmu. Jā, viņai patīk radīt ainiņas iz dzīves, kā galvkāju pētnieki sēžas laivā un dodas aprīkot astoņkājus ar GPS raidītājiem, pētnieki pārbauda kuņģa saturu krastā izskalotiem Humbolta astoņkājiem, pētnieki atrod architheutis līķi un nenojauš tā nozīmi, bet tās dod tāda izdomājuma pieskaņu un bieži vien novirza nodaļu no tēmas. Arī pati grāmata ir tikai 200 lapaspuses gara, un visai dīvainā fontā, kas vedina uz domām par spiešanu uz apjomu.

Tāpat nebija īsti skaidrs autores uzsvars, ka astoņkājus cilvēki uzskata par visai briesmīgiem radījumiem un visai ļauniem pretiniekiem. Varbūt tā ir Žila Verna darbu lasīšanas ietekme. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Nav jau tā, ka nepavisam nav interesanta, vietām ir pat tīri lasāma.

%d bloggers like this: