Navigate / search

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.

Spider Silk: Evolution and 400 Million Years of Spinning, Waiting, Snagging, and Mating by Leslie Brunetta and Catherine L. Craig

spider silk

Grāmatas nopirkšanas faktu varu pamatot tikai ar to, ka mani zirnekļi vienmēr ir interesējuši. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā viņi tin savus tīklus un vērpj pavedienus. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, sapratu, ka jāņem ciet. Visur tā arī tika slavināta kā labākā grāmata, kas jebkad veltīta zirnekļu zīda pasaulei, kas nespeciālistam pieejama.

Jāsaka, ka grāmata tiešām nepieviļ, tad dod sīku un smalku ieskatu gan zirnekļu klasifikācijā, gan tīklu un zīda evolūcijā, gan medīšanas paradumos, gan cilvēku aizspriedumos. Ja pirmie zirnekļi medīja sēžot savā ar zīdu izvilktā alā noslēpušies aiz nelielām durtiņām un gaidīja, kad ēdamais paies garām, tad mūsdienu zirnekļi jau nodarbojas ar 3D tīkla radīšanu un papildus maskēšanu, ņemot vērā kukaiņu uzvedības un redzes īpatnības. Ir pat zirnekļi, kas specializējas tieši uz citu zirnekļu medīšanu. Viņi ir gatavi stundām ilgi karāties virs citiem zirnekļiem, lai nogaidītu brīdi, kad varēs iecirst heliceras savā sugas brālī. Citi tīklos tēlo medījumu, citi ar mušām savā tīklā pievilina citus zirnekļus. Kopumā tā zirnekļu dzīve nemaz tik neinteresanta nav.

Zirnekļi arī diezgan uzskatāmi parāda evolūcijas darbību. To, kā specializējušies zīda izstrādes dziedzeri. Sugām, kas noturējušās uz zemes virsas ilgāku laiku (dzīvajām fosilijām), lielākoties ir tikai viena veida zīds, kas der midzeņa izoderēšanai un nelielu lamatu izgatavošanai. Mūsdienīgākam zirneklim, lai uzbūvētu tīklu ir nepieciešami līdz pat septiņiem veidiem ar dažāda tipa pavedieniem. Lieki piebilst, ka mūsdienu zinātne joprojām nav spējusi izstrādāt normāla zirnekļu zīda izgatavošanas tehnoloģiju. Tas gan ir viens no iemesliem, kura dēļ mēs tik daudz zinām par zirnekļu tīkliem un zirnekļiem. Bizness redz, ka te ir iespējams nopelnīt diezgan lielu naudiņu un radīt jaunu industriju, kuras produkti būtu gan izturīgi, gan videi nekaitīgi.

Kopumā visai interesanta grāmata, manuprāt, lieka bija nodaļa, kas stāstīja evolūcijas teorijas atklāšanas vēsturi, to jau nu varēja atstāt grāmatām par evolūciju. diezgan grūti man gremojās nodaļa veltīta gēniem, kas kodē zirnekļu zīdu. Vēl neliels mīnuss, ka tiek piesaukti daudzi zirnekļu pavediena veidi, bet tā labi apskatīti tikai kādi četri, varēja jau par citiem ar nedaudz vairāk kā nosaukumu pastāstīt. kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. domāju, ka par aizraujošu lasāmo to uzskatīs tikai īsts zirnekļmīlis.

Eight Little Piggies: Reflections in Natural History by Stephen Jay Gould

Eight Little Piggies Reflections in Natural History

Šo grāmatu grasījos izlasīt jau sen, sen atpakaļ. Tas nekas, ka tā izdota deviņdesmitajos gados, nekas, ka zinātne spērusi salīdzinoši lielus soļus uz priekšu no grāmatas sarakstīšanas brīža. Savulaik Gould bija viens no labākajiem paleontoloģijas popularizētājiem, kas sarakstījis daudzas grāmatas. Man gan līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām, tad nu nolēmu pamēģināt.

Grāmata sastāv no pārdesmit esejām, kas aptver diezgan plašu autora interešu loku. Tad nu mēs varam uzzināt autora domas par zemes vecuma noteikšanu un agrīnajām ģeoloģijas problēmām. Par to, kā darvinisms sevi laika gaitā ir attaisnojis, par to cik grūti ir atrast pirmo daudzšūnu fosilijas. Daudz ir arī par to, kā pērnā gadsimta sākumā zinātnieki savā starpā ir kašķējušies. Kopumā diezgan laba grāmata, kas pavēsta mums par dažnedažādām autoru interesējošām tēmām. Daļa no esejām ir saistošas, daļa ne visai. No lasītāja tiek prasīts arī diezgan nopietns priekšzināšanu līmenis, citādi pastāv risks nesaprast, par ko ir runa.

Man personīgi vislabāk patika eseja veltīta fosilijām un to vērtībai. Cilvēki bieži vien domā, ka fosilijas ir kaut kas monetāri ļoti vērtīgs, tas, protams, tā varētu būt, bet tiešām retu un vērtīgu fosiliju ir diezgan maz. Fosilijas nav nekādi arheoloģiskie izrakumu, ļoti reti tiek veikti izrakumi, lai atrastu fosilijas. Parasti ļaudis klejo pa vēja erodētu lauku un meklē vai kaut kas nemētājas. Nebija slikta nodaļa par pirkstu evolūciju, izrādās, ka mums īkšķi ir paši pēdējie pirksti, kas izveidojušies. Te gan nevajag likt tik lielu uzsvaru uz īkšķa attīstību, kā to darīja Ļeņins, neslikts cilvēks iznāktu arī ar četriem pirkstiem.

Un pats galvenais, autors visu laiku cenšas ieskaidrot lasītājam, cilvēks nav evolūcijas virsotne. Evolūcijai nav virsotņu un mērķu, tas ir process, viņam ne uz ko nav jāved. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažas nodaļas man šķita visai liekas, reizēm nevarēju saprast kādēļ tik riņķī un apkārt jāraksta par savu dzīvi, lai pateiktu vienu vienkāršu lietu.

Kraken: The Curious, Exciting, and Slightly Disturbing Science of Squid by Wendy Williams

kraken

Šogad šī jau būs otrā astoņkājiem veltītā grāmatu, kuru būšu izlasījis. Grāmatas iepirkšanas iemesls ir triviāls, mani vienmēr ir interesējuši jūras monstri un reti kad palaižu garām iespēju uzzināt par tiem ko vairāk. Otrs iemesls  – daudzās pozitīvās atsauksmes par šo grāmatu.

Grāmatas autore mums cenšas pastāstīt kā zinātnieki, pētot astoņkājus, ir devuši ieguldījumu cilvēku labklājībā. Piemēram, neirobioloģijā, dažām kalmāru sugām ir tik resni nervu šūnu Aksoni, ka redzami ar neapbruņotu aci, tas savulaik deva lielu ieguldījumu neironu darbības izpētē.  Astoņkāji mēdz laiku pa laikam arī zaudēt savas ekstremitātes, tas gan viņiem netraucē tās ataudzēt atpakaļ, te nu mediķi cer atrast atslēgu uz iespēju kaut ko līdzīgu panākt cilvēkam.

Visdīvainākā lieta, ko uzzināju par astoņkājiem, bija nodaļa, kas veltīta viņu vairošanās paradumiem. Teiksim tā, tur viss ir pavisam citādi nekā zīdītājiem. Interesanta bija arī nodaļa, kas veltīta dzīvnieku intelektualitātes noteikšanai, kā var noteikt intelektuālās attīstības līmeni radībai, kura apkārtējo pasauli uztver daudz savādāk nekā mēs. Izskatās, ka vismaz kalmāri nespēj atpazīt vienu kalmāra indivīdu no otra.

No grāmatas sagaidīju sīku un smalku astoņkāju, kalmāru un tinteszivju dzīves cikla, uzvedības, psiholoģijas un anatomiskās uzbūves aprakstu. Pretī saņēmu tādu visai samistrotu apstāstu par galvkājiem vispār ar intriģējošu nosaukumu. Kaut kā lasot pietrūka autores koncentrācijas uz tēmu. Jā, viņai patīk radīt ainiņas iz dzīves, kā galvkāju pētnieki sēžas laivā un dodas aprīkot astoņkājus ar GPS raidītājiem, pētnieki pārbauda kuņģa saturu krastā izskalotiem Humbolta astoņkājiem, pētnieki atrod architheutis līķi un nenojauš tā nozīmi, bet tās dod tāda izdomājuma pieskaņu un bieži vien novirza nodaļu no tēmas. Arī pati grāmata ir tikai 200 lapaspuses gara, un visai dīvainā fontā, kas vedina uz domām par spiešanu uz apjomu.

Tāpat nebija īsti skaidrs autores uzsvars, ka astoņkājus cilvēki uzskata par visai briesmīgiem radījumiem un visai ļauniem pretiniekiem. Varbūt tā ir Žila Verna darbu lasīšanas ietekme. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Nav jau tā, ka nepavisam nav interesanta, vietām ir pat tīri lasāma.

%d bloggers like this: