Navigate / search

The Most Perfect Thing: Inside (and Outside) a Bird’s Egg by Tim Birkhead

the-most-perfect-thing-inside-and-outside-a-birds-egg-by-tim-birkhead

Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.

Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.

Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.

Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.

Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .

Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Cod

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir  – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

March of the Microbes

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

nezinama-latvija

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

Nearest Star: The Surprising Science of Our Sun by Leon Golub, Jay M. Pasachoff

Nearest StarThe Surprising Science of Our Sun

Arī šī grāmata ir ilgdzīvotāja manu izlasāmo grāmatu sarakstā. Reiz jau viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā nesanāca. Tagad Latvijā uznākušas saulainas dienas, nolēmu, ka ir īstais laiks palasīties par mūsu Sauli.

Grāmata sarakstīta divtūkstošo gadu sākumā, paši autori savā anotācijā saka, ka viņi esot vadošie Saules zinātnieki. Cilvēki pat ja ikdienā Sauli redz, par tās darbības principiem un ietekmi uz apkārtējo vidi daudz ko nezina. Tas ir tikai visspožākais objekts debesīs, autori ir nolēmuši šo lietu mainīt. Viņi ir gatavi izstāstīt pilnīgi visu, gan to, ko mēs varam redzēt ar acīm, ko uzzināt no speciāliem instrumentiem, kā saule darbojas, cik viņa ir liela, kas ir saules vējš un magnetosfēra. Par to kā īsti ir ar globālo sasilšanu un saules cikliem un par to, cik patiesībā mēs esam atkarīgi no saules.

Pamata koncepts nenoliedzami ir labs, kurš gan negribētu uzzināt visu par sauli, tomēr izpildījums ir visnotaļ viduvējs. Īsti nevar saprast, kādai mērķauditorijai ir domāta grāmata. Grāmatas autoriem ir novērojama tendence dažas lietas aprakstīt skaidri un saprotami (saules aptumsumi), taču runājot par citām – ielīst akadēmiskās debatēs par kādu lasītājam mazbūtisku lietu. Pēc pirmajām nodaļām radās iespaids, ka, iespējams, tā ir domāta, lai kādu spektrālās analīzes speciālistu pievērstu saules izpētei. Tik detalizētu un nevajadzīgi sarežģītu spektrālās analīzes vēsturi un pielietojumu es vēl nekur nebiju lasījis. Ja es par šo tēmu šo to jau nezinātu, domāju, ka neko no rakstītā nesaprastu. Saules gaisma, protams, ir galvenā viela, tomēr pārdesmit lapaspuses veltītas spektroskopijai ir nedaudz par traku.

Bija arī nodaļa, kas sarakstīta, lai uzpūstu grāmatas apjomu. Tā saturēja sīku un smalku aprakstu par nākotnē sagaidāmajām saules izpētes misijām. It kā svarīga lieta, bet izvēlētais apraksta formāts mani neuzrunāja. Grūti saņemties un lasīt piekto mākslīgā pavadoņa zinātnisko instrumentu aprakstu pēc kārtas.

Grāmatā bez teksta ir atrodamas arī bildes, dažas ir pat krāsainas. Tās lasīšanas procesu padarīja interesantāku. Un bonusā – nodaļā par aptumsumiem autors dalās ar informāciju, kā pareizi tos bildēt uz fotofilmiņas. Jāņem vērā fakts, ka desmit gadu zinātnei un tehnoloģiju attīstībai ir ļoti daudz. Liela daļa uz autora postulētājiem neatbildētajiem jautājumiem jau ir atbildēti, piemēram, par neitrīno trīs veidiem, un kā tie mainās no viena uz otru. Daļa no mākslīgajiem pavadoņiem, kas tika plānoti saules izpētei tā arī vēl nav realizēti. Par to man bija vislielākā bēda. Būtu arī interesanti šodien izlasīt viņu domas par Saules aktivitātes cikla dīvainībām (tas, ka tagad pašā maksimumā uz Saules nav atrodams neviens plankums).

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tās sarakstīšanas kvalitāte mainījās no nodaļas uz nodaļu. Dažas no nodaļām, manuprāt, bija iestieptas. Ja būtu lasījis grāmatu gadā, kad tā iznāca, droši vien būtu uzzinājis daudz ko jaunu un aktuālu. Tagad lasīšana izvērtās zināšanu atsvaidzināšanā.

Survivors: The Animals and Plants that Time has Left Behind by Richard Fortey

Survivors

Man ar šo autoru ir visai dīvainas attiecības. Viņa grāmatas manos plauktos nelasītas stāv gadiem, un es zinu, ko no viņa darbiem sagaidīt. To nosaukumos vēstītais nebūt nebūs grāmatas centrālais temats. Lieta tāda, ka autoram ļoti patīk rakstīt par saviem ceļojumiem, tik ļoti, ka dažreiz grāmatas centrālais temats nedaudz paliek pamests novārtā. Tas mani kaitina, un ceļojuma apraksti autoram nepadodas. Toties tās informācijas drumstalas, ko izlobu no grāmatas atlikušās daļas ir pietiekoši interesantas, lai sevi pārvarētu un izlasītu vēl kādu šī autora darbu.

Šī grāmata stāvēja manā vēlmju sarakstā pāris gadus. Nepirku tādēļ, ka sākotnējā cena bija ap trīsdesmit dolāriem un priekš grāmatas, kuru es, iespējams, nekad neizlasīšu, tas būtu nedaudz par traku. Taču ieraudzījis Jāņa Rozes Grāmatnīcā par 8.47 EUR nopirku nešaubīdamies, šķita pieņemama cena, pat ja nekad neizlasīšu. Izlasījās viņa man ātrāk nekā bija cerēts. Pateicoties čupu metodei (uz palodzes tiek krauta kaudze no tikko nopirktām grāmatām, tam teorētiski vajadzētu mani motivēt lasīt ātrāk).

Dzīvība uz Zemes ir rodama jau no seniem laikiem, un ir interesanti, ka daži no mūsdienu sugu pārstāvjiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vairumam tā ir tikai ārēja līdzība, taču dažas labs eksemplārs sevi ir nokonfigurējis tik labi apkārtējai videi, ka nav bijusi vajadzība daudz mainīties. Autors apceļo visu pasauli šādu izdzīvotāju meklējumos, te ir stromatolīti, kas atrodami Austrālijas krastos. Velveta tārpi, kas joprojām sastopami Jaunzēlandē. Pakavkrabji ASV, daudzi tos putrojot ar trilobītiem. Tādi izdzīvotāju patiesībā ir visai daudz, un dažus var pat sastapt ikdienā, piemēram tarakānus vai nēģus.

Šī grāmata sarakstīta autora stilā, plaši un gari ceļojuma apraksti, kuriem teorētiski vajadzētu atspoguļot autora piedzīvoto, mijas ar interesantu informāciju par senām un ne tik senām sugām. Lasīšana sanāk saraustīta, un man tāds stils, godīgi sakot, nepatīk. Lasot rodas tāda kā “Zaļās zemes” sajūta, dabas apraksti, noderīga informācija, ūdens, noderīga informācija. Tajā pašā laikā autors nekaunas laiku pa laikam iestarpināt, ka tēmā neiedziļināsies, ierobežotā grāmatas apjoma dēļ. Nezinu, ja izmestu ārā visus autora ceļojuma iespaidus, tad vieta noteikti atrastos.

Lai ar kā es nepukstētu, nākas atzīt, ka vērtīgās informācijas apjoms kompensē grāmatas trūkumus un grāmatai liekamas 8 no 10 ballēm. Pat, ja cilvēkus iznīcinās globālā sasilšana vai viņi paši kādā tehnogēnā katastrofā ies bojā, būs sugas, kas mūs pārdzīvos jebkurā gadījumā. Stromatolīti ir pieredzējuši ne tādas ziepes vien, un no medūzām arī nebūs tik viegli tikt vaļā.

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

the ocean of life

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

 

Как сорвать джекпот науки в 21 веке by Юрий Гордиенко

21age

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ. Atceros, ka viņu pat speciāli pasūtīju, lai man atgādā uz Latviju. Grāmatu dabūju un daudzus gadus nelasīju. Bija kaut kā pārgājusi luste šim garadarbam veltīt laiku. Jāpiebilst, ka tādas lietas ar mani mēdz gadīties visai bieži. Tādēļ vien mani no grāmatu veikala nāktos turēt pa lielu gabalu.

Grāmatas autors ir apņēmies informēt lasītāju ar zinātnes neatrisinātajām problēmām. Tās sevī ietver fiziku, kosmoloģiju, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, ekoloģiju. Tā sakot, gandrīz visu, ko spējam iedomāties. Lai lasītājs netiktu iemests problēmā uzreiz, sākumā tiek dots neliels ieskats nozarē un problēmas vēsturē. Tiek apskatīti esošie zinātnes sasniegumi un izanalizēta iespējamie tālākie attīstības scenāriji. Apskatītas izvirzītās hipotēzes un eksperimenti, kuri tās varētu pierādīt vai apgāzt. Katras nodaļas beigās vesela kaudze ar interneta saitiem, kuros var iegūt papildus informāciju.

Šāda tipa grāmatas es gadā izlasu vismaz trīs. Lieki piebilst, ka laika gaitā kaut ko jaunu uzzināt kļūst arvien grūtāk. Vairāk sanāk zināšanu atsvaidzināšana. Grāmatas autors šo grāmatu ir nolēmis uzrakstīt stingri zinātniskā stilā. Viss ir ļoti nopietni. Autors jokiem ir atvēlējis tādus mazus speciāli izceltus paragrāfiņus. Arī paši joki ir tādi – nekādi, uzreiz skaidrs, ka grāmata ir par zinātni un viss. Mēs te neatradīsim neko par Einšteina pirmdzimto bērnu vai Ņūtona aizraušanos ar alķīmiju.

Grāmatas mīnuss ir tās sausums, ja nu cilvēks neko nesaprot no zinātnes sasniegumiem un problēmām, tas, iespējams, ir pat labi. Bet tikpat daudz tu vari izlasīt arī izmantojot Vikipēdiju.

Bet ir jau arī plusi. Pirmais, savāktas vienuviet daļa no aktuālākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Problēmu apraksts, nenoliedzami, ir kvalitatīvs. Cilvēkam, kurš vēlas lasīt tieši par to, kas rakstīts nodaļas nosaukumā, nenāksies vilties. Te neviens no tēmas nost nelec.

Neteikšu, ka grāmatas izlasīšana man sniedza lielu prieku, tā bija jau zināmā atkārtošana. Vienīgie interesanti brīži bija, kad es jau zināju konkrētās problēmas atrisinājumu. Tas ļāva justies gudram. Jāņem gan vērā, ka laiks kopš grāmatas izdošanas arī ir pagājis diezgan daudz. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk konspektīvi stāsti par zinātni, kur viss svarīgākais jau izcelts ar trekniem burtiem.

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

%d bloggers like this: