Navigate / search

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Judgement day

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

Gulp: Adventures on the Alimentary Canal by Mary Roach

Gulp

Jāpiezīmē, ka esmu izlasījis praktiski visas šīs autores grāmatas. Viņa lielākoties raksta vieglās populārzinātnes žanrā. Tas ir, apskata kādu lietu un pastāsta lasītājam daudz interesantus faktus, garlaicīgās lietas atstājot citām grāmatām. Skaidra lieta, ka no šīs grāmatas neko daudz zināšanu padziļināšanai neiegūsi, bet veselu kaudzi ar interesantiem faktiem gan.

Šīs grāmatas tēma ir barības uzņemšana un izvadīšana. Ieskaitot visu, kas atrodas pa vidam. Nevarētu teikt, ka šī būtu no autores labākajām grāmatām, bet lasāma ir. Sākas viss ar to, kā mēs uztveram garšu. Autore apraksta kādu olīveļļu degustētāju. Skaidrs, ka te nevar iztikt bez vīna degustēšanas pieminēšanas, un fakta, ka aklajos testos lētie vīni vienmēr ir labāki par izcilajiem. Barības sakošļāšana arī ir svarīga lieta. Labi aprakstīta cītīgas barības sakošļāšanas idejas vēsture. Vispār jau pārāka aizraušanās ar šo lietu nav produktīva, jo labi pārstrādājas arī putrā nesamalta barība, un kalorijas vairāk ar’ no šī procesa nevar izspiest. Diezgan nopietni grāmatā tiek apskatīti pirdieni. Te nu varam uzzināt visu, gan uzsprāgušiem pacientiem, gan smirdoņas galvenās komponentes. Izrādās, ka cilvēks vidēji dienā nolaiž gāzi divdesmit divas reizes. Teikšu godīgi -interesantas nodaļas.

Bet visinteresantākā nodaļa bija par suņu barības degustēšanu un radīšanu. Nekad nebiju iedomājies, ka ar kaķu un suņu barību varētu būt tāda ķēpa. Barības smarža jāsabalansē tā, lai patiktu gan sunim, gan saimniekam. Kaķim savukārt jānodrošina garšas nemainība, vai tur būtu zivs vai cālis, galvenais, lai garša tā pati. Un pats galvenais, industrijas Svētais Grāls ir tādas barības radīšana, kura pie reizes noņemtu suņa sūdam smaku. Ja kādam tas izdosies, tad Chappy būs vēsture.

Kopumā aizraujoša lasāmviela. Iespējams, ka jēdzīgāk būtu nelasīt visu grāmatu uzreiz, bet pamazām, pa nodaļām. Ja pārāk aizraujas, tad no faktu pārbagātības var sākt griezties galva. Protams, ja pret skatīšanos citu cilvēku kuņģa saturā vai zarnās ir iebildumi, tad labāk ir šo grāmatu nemaz nesākt lasīt. Bet tad arī jārēķinās ar to, ka neuzzināsi, ka kuņģis no pārēšanās uzsprāgst ļoti reti. Lielākoties pārēšanās nogalina nosmacējot. Tā gadās, ja hotdogs iesprūst abās kuņģa izejās un vēders sāk pūsties kā tādam slapju āboliņu saēdušam govslopam.

Neko sliktu pat nevaru pateikt, jo sākot lasīt grāmatu jau zināju, uz ko parakstos. Ja nu vienīgais varēja būt biezāka, kādas divas vai trīs reizes. Lieku 9 no 10 ballēm. Mūsdienu medicīna ir praktiski visspēcīga, jo tiek praktizēta pat fekāliju transplantācija.

Discarded Science: Ideas That Seemed Good at the Time… by John Grant

Discarded science

Cilvēkam, kas lasa daudz fantāzijas grāmatas, ir acīmredzams, ka mūsu pasaule ir diezgan garlaicīga. Bruņrupuči kaut kur ir pazuduši, pasaule nav radīta aizvakar, un destilēts ūdens neārstē vēzi. Lai gan ir bijuši laiki, kad šādas idejas šķita ļoti daudzsološas un pasauli labi aprakstošas. Lai nezaudētu savu prāta atvērtību interesantām, bet nepatiesām lietām iepirku šo grāmatu.

Autors ir labi pacenties apkopojot dažādas savulaik populāras “zinātniskās teorijas”. Labi, lielāko daļu no viņām jau biju savā dzīvē sastapis, bet gadījās arī pa kādai vēl nedzirdētai idejai. Saule, izrādās, iekšpusē esot apdzīvojama, tur ir viena lode iekšā, uz kuras aug zaļa zāle, un to var redzēt, kad spožajos mākoņos paveras plaisa, un mēs redzam it kā Saules plankumus. Jupiters ir slavens ar savām kaņepēm, jo Zemei Mēness ir domāts kuģotājiem. Jupiteram tādu ir veseli četri, tātad tur kuģošana ir vēl lielākā cieņā. Loģiski, ka kaņepes tauvām ar’ ir daudz lielākā apjomā. Zemei arī ir iekšējs dobums apdzīvojams, te gan domas dalās, cik apdzīvojamas sfēras ir. Interesants fakts – NLO nolaupītie, kas aizvesti uz Plutonu un atpakaļ par Plutona pavadoni Hāronu sāka runāt tikai, kad tā atklāšana tika oficiāli izziņota.

Grāmata ir sadalīta vairākās nodaļās, kur katra apskata savas nozares atmestās idejas. Pirmā ir veltīta planētai un kosmoloģijai, interesanta un uzzināju visu augstākminēto. Otrā veltīta zudušajiem kontinentiem, ja nejūties stiprs Atlantīdas un lemūrijas jautājumos, tad šī nodaļa iegrozīs prātu pareizajā virzienā, un viss kļūs skaidrs. Kas zina, varbūt pats ar’ atradīsi kādu zudušu kontinentu? Trešā nodaļa veltīta evolūcijas teorijai- ja neko par šo tēmu nezini, būs interesanti, bet tā standarta diskusija starp ID, Kreacionismu un evolūcijas teoriju. Ceturtā nodaļa ir viss par citplanētiešiem, spocīgiem gaisa kuģiem un nolaupītājiem. Nedaudz arī par miega paralīzi. Piektā nodaļa – fizika un ķīmija. Dažādas alķīmijas idejas un astroloģijas nianses. Pēdējā nodaļa veltīta dažādām alternatīvās medicīnas teorijām, smalks uzskaitījums un to vēsture.

Kopā izcils lasāmais, pilns ar faktiem un notikumiem. Ja neko agrāk par šādām lietām neesi interesējies, tad paraus uzreiz. Ja esi šambaloīds pēc definīcijas (katrā ir iekšā viens tāds maziņš), tad varēsi dusmīgi vīpsnāt par nepagaismoto ļautiņu aizsērējušām čakrām , kas patiesību nejēgtu saskatīt pat gaišā dienas laikā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja sāksi lasīt, tad nenožēlosi.

The Violinist’s Thumb: And Other Lost Tales of Love, War, and Genius, as Written by Our Genetic Code by Sam Kean

the violinist's thumb

Vispār biju izbrīnīts, ka man bija izdevies palaist garām šī autora jaunāko grāmatu. Nav jau tā, ka viņam tādu būtu daudz, bet grāmata par Pazūdošo karoti man ļoti patika. Patīk man viņa stāstījuma maniere. Par nopietnām lietām jau ir visai grūti izstāstīt.

Šī grāmata ir veltīta gēniem, ģenētikai un zinātniekiem. Vēsturiski strukturēta, un lasīšanas gaitā lasītājs var uzzināt visu no DNS atklāšanas vēstures līdz mūsdienu gēnu sekvencēšanas metodēm. Vēsture nav sausa – cilvēki gadi un sarežģīti termini. Pētnieki tiek atainoti kā personības ar saviem tarakāniem galvās un apkārtējo viedokļiem par viņiem. Kas to būtu domājis, ka viens no drozofilu pētniekiem nav spējis paiet garām nevienam sievišķim! Vai, ka Cilvēka genoma sekvencēšanas projektā vadošais pētnieks kā DNS materiālu devis savu spermu.

Kā jau īstai grāmatai pienākas, arī šī sakas ar Mendeli un viņa zirņiem. Tad slavenie eksperimenti ar lašu spermu ziemā un sekojošā pētnieka nāvi. Mēģinājumi saprast, ko īsti tā DNS dara un pēc tam kā tā izskatās. Zinātnieki ir visai kašķīga tautiņa, un viens ģeniāls atklājums nemaz nenodrošina, ka arī nākamais tāds būs. Ģenētikā ir bijusi liela ideju zagšana vienam no otra. Piemēram, DNS molekulas izskats – Kirks un Vatsons struktūras atklāšanā būtu vienīgie celmlauži. Kā jau tas pienākas, daļa no pierādījumiem tika nosperti no citiem pētniekiem.

Bet kādēļ vijolnieka pirksts? Tas nāk no paša Paganīni, reiz slavena vijolnieka. Izrādās, viņam ir bijusi nopietna ģenētiska slimība, kas ļāvusi kustināt pirkstus interesantos leņķos, tas nodrošinājis viņam spožu karjeru. Diemžēl slimība viņu uzveica. Bez Paganīni no ģenētiskā aspekta tiek apskatīti daudzi slaveni cilvēki, Kenedijs ar savu bronzas krāsas ādu, karaļu dinastijas ar dīvainām iedzimtām ģenētiskām slimībām, kuras izraisījusi biežā pārošanās radu starpā. Ir pat vesela zinātnes nozare, kas nodarbojas ar ģenētisku slimību piemeklēšanu vēsturiskām personām, netiek smādēti pat grāmatu varoņi.

Tiek piesaukti arī padomju zinātnieku mēģinājumi krustot šimpanzi ar cilvēku. Vai tas ir vai nav iespējams zināms nav joprojām, jo mūsdienās šādi eksperimenti skaitītos neētiski. Bez tā ir arī daudz par tīģeru un lauvu krustojumiem, zebru un ēzeļu hibrīdiem un citām interesantām zvēru kombinācijām.

Interesanta ir nodaļa, kurā autors apraksta neandertāliešu un cilvēku iespējamo pārošanos kaut kad aizvēsturē. Iespējams, ka mūsu genomā joprojām vēl ir atrodamas liecības no šiem sakariem. Un ja runa ir par rasu tīrību, tad baltie ļaudis te iepaliek no Āfrikas kontinenta pamatiedzīvotājiem.

Netiek aizmirsts arī lielais cilvēka genoma atšifrēšanas projekts, kurā savulaik iesaistījās gan valdības, gan privātās biotehnoloģiju kompānijas. Lieki piebilst, ka konkurence nāca šim projektam tikai par labu, un beidzot varējām uzzināt, cik tad mums radības kronim īsti tie gēni ir. Diemžēl līdz nemirstībai un parastai saprašanai, ko katrs no tiem un kopā īsti dara mums vēl ir tālu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, tieši tāda kādai populārzinātniskai grāmatai jābūt. Sarežģītas lietas izskaidrojamas vienkāršā valodā, un viss pasniegts interesantā vēsturiskā kontekstā. Ja interesē bioloģija, gēni un DNS, tad labs lasāmais iesaku.

Every Living Thing: Man’s Obsessive Quest to Catalog Life, from Nanobacteria to New Monkeys by Rob Dunn

Every Living Thing by Rob Dunn

Nu ko te lai vēl pasaka, grāmatas nosaukums izteic praktiski visu. Par to tad te arī ir sarakstīts, par cilvēku centieniem atkārtot veco labo Ādama triku un katram radījumam iedot savu vārdu. Tikai mūsdienās zinātnieki atšķirībā no Lineja ir aptvēruši, ka šis pasākums nav īsti reāls, un labi būtu, ja izdotos dot vārdu vismaz zināmajiem daudzšūnu organismiem.

Agrākos laikos gan cilvēki ar tādu samierināšanos nebija slaveni. Linejs pats bija nolēmis dot vārdus visām sugām uz pasaules, izmantojot savu sistēmu. Tad tika atklāta mikropasaule, kur vienā ūdens pilienā sastopamo mikroorganismu sugu skaits varēja pārsniegt standarta, Zviedrijas pļavā atrodamo puķu sugu skaitu un cilvēki sāka aptvert, ka šis pasākums, maigi izsakoties, nav īsti reāls.

Taksonomisti nemaz nav tik daudz uz šīs pasaules, un ja tevi interesē teiksim ērcītes, kas dzīvo uz skudrām, esi drošs: darbs tur pietiks visam tavam mūžam klasificējot un nosaucot tās vārdā.

Autors daļu grāmatas velta tam, lai parādītu kā laiku pa laikam tiek atklātas jaunas vietas, kur dzīvo jauni organismi. Agrāk tika uzskatīts, ka jūrā pēc pārsimts metriem nekāda dzīvība nav atrodama, tikai pliki akmeņi. Tagad ir skaidrs, ka jūra ir ne tikai pilna ar dzīviem organismiem, bet arī tas, ka tie dzīvo arī zemūdens vulkānu tuvumā. Vietās, kuras agrāk tika uzskatītas par dzīvībai nepiemērotām. Vēl trakāk, mikrobi, izskatās, dzīvo arī Zemes garozā vismaz tik dziļi, cik dziļi mums tajā ir izdevies ieurbties un iegūt paraugus.

Tiek nedaudz paspekulēts arī par iespējamo dzīvību uz citām planētām, kāda tā varētu būt un uz cik daudzām no tām. Vesela nodaļa veltīta slavenajam Marsa meteorītam. Smalki tiek aprakstīta diskusija par to, cik mazam ir jābūt organismam, lai to vēl uzskatītu par dzīvu. Cik kompakta tā var būt, lai pati vēl spētu replicēties, bez citu palīdzības.

Ja vēlies nelielu apdeitu par to, cik tālu zinātne ir tikusi ar sugu uzskaitīšanu un kādas jaunas dzīvības formas tagad ir aktuālas bioloģijā, tad šī grāmata ir lasāma. Lieku 9 no 10 ballēm. Nav jau tāda, ka vari lasīt acis neatrāvis un pa nakti, bet papildus zināšanas par bioloģijas zinātnes attīstības vēsturi un iespējamiem nākotnes virzieniem ieguvu gan.

The Species Seekers: Heroes, Fools, and the Mad Pursuit of Life on Earth by Richard Conniff

default.jpegThe Species Seekers

Tā nu bija sanācis, ka klausoties jau kuro reizi Bila Braisona audio grāmatu “Short history of nearly everything” man radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par sugu atklājējiem. ņēmu savu Kindl lasīklis, novilku augstāk pieminēto grāmatu un sāku lasīt.

Parastam cilvēkam sugu atklāšana varētu šķist visai neinteresanta nodarbe. Skaidra lieta, Tev ir visas iespējas saķert malāriju, inficēties ar dažādiem interesantiem parazītiem vai vienkārši atdot galus no dzeltenā drudža. Pretī Tu saņem, iespējams, tavā vārdā nosauktu sūnu sugu vai circeņa paveidu. Pat mūsdienās tas nav nekas aizraujošs, izņemot iespēju daudz ceļot pa Jaungvineju vai Kongo džungļiem. Bet teiksim 1700-tajos gados šāda nodarbe bija vēl riskantāka, Tevi varēja noķert un pārdot verdzībā, ielikt cietumā personības noskaidrošanai uz pārdesmit gadiem, apēst saviesīgās cilts vakariņās, vai nosaukt par balto spoku un dzīt vairākas nedēļas līdz piekrastei. Pa ceļam Tu, protams, pazaudē visu savākto un savu žurnālu. Bija arī neveiksminieki, kas cītīgi vākuši augus, kukaiņus, ķirzakas un citus zvērus vairāk par desmit gadiem un tad nolēmuši doties mājās. Lieki piebilst, ka kuģis aizdegas, visi tavi materiāli sadega un desmit gadu darbs vējā. Tomēr nekas no šeit minētajiem nav bijis šķērslis īsta sugu atklājēju biogrāfijās.

Bez standarta ceļotājiem kā Humbolds un Darvins, te tiek piesaukta vesela plejāde savulaik slavenu sugu atklājēju. Šie cilvēki lielākoties nebija tie, kas deva vārdus jaunajām sugām, viņiem tam nebija laika. Viņi bija tie, kas šāva putnus, taisīja herbārijus, apstrādāja tos un nosūtīja muzejiem, institūtiem, kas tad arī nodarbojās ar kataloģizēšanu un vārdu došanu. Lieki piebilst, ka lielākajā daļā gadījumu, labākais, kas viņiem no tā atleca bija īslaicīga slava, neliela samaksa vai labs laika kavēklis. Tais laikos nebūt nepietika nošaut putnu un aprakstīt to. Putns bija arī pareizi jāiekonservē, lai to nenoēstu gaļas tārpi vai kodes. Tam bija paredzētas speciālas metodes, kas lielākoties reducējās uz pamatīgu arsēna devu izmantošanu. Tas nenoliedzami pāris jau tā ekstravagantiem pētniekiem ļāva kļūt vēl ekstravagantākiem. Mans personīgi favorīts bija kāds britu pavalstnieks, kas ikdienā strādāja par kurpnieku, bet vakaros ķerstīja dzīvniekus. Viņa moto bija netērēt patronas nekam, ko var nosist ar rokām, jo cilvēka rocība jau tā bija maza, lai vēl šautu ar dzīvu naudu pa lūšiem. Papildus interesantiem medīšanas paņēmieniem vīrs visu atrasto glabāja savā cepurē un nakšņoja laukā. Nezinu, ko par to domāja viņa sieva un bērni.

Kopumā aizraujošs un interesants stāsts, varētu šķist, ka te ir apkopotas tikai lietas, kas varētu sasmīdināt lasītāju, patiesībā tā nav. Interesantie aspekti tikai izdaiļo lasīšanu. Grāmatā ir nopietni aprakstīta, sugu klasifikācijas vēsture, apskatīta Darvina evolūcijas teorija, pastāstīts, kur un kā radās eigēnika un apskatīti daudzi citi aspekti, kas galu galā lika pamatus mūsdienu bioloģijai. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.

Spider Silk: Evolution and 400 Million Years of Spinning, Waiting, Snagging, and Mating by Leslie Brunetta and Catherine L. Craig

spider silk

Grāmatas nopirkšanas faktu varu pamatot tikai ar to, ka mani zirnekļi vienmēr ir interesējuši. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā viņi tin savus tīklus un vērpj pavedienus. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, sapratu, ka jāņem ciet. Visur tā arī tika slavināta kā labākā grāmata, kas jebkad veltīta zirnekļu zīda pasaulei, kas nespeciālistam pieejama.

Jāsaka, ka grāmata tiešām nepieviļ, tad dod sīku un smalku ieskatu gan zirnekļu klasifikācijā, gan tīklu un zīda evolūcijā, gan medīšanas paradumos, gan cilvēku aizspriedumos. Ja pirmie zirnekļi medīja sēžot savā ar zīdu izvilktā alā noslēpušies aiz nelielām durtiņām un gaidīja, kad ēdamais paies garām, tad mūsdienu zirnekļi jau nodarbojas ar 3D tīkla radīšanu un papildus maskēšanu, ņemot vērā kukaiņu uzvedības un redzes īpatnības. Ir pat zirnekļi, kas specializējas tieši uz citu zirnekļu medīšanu. Viņi ir gatavi stundām ilgi karāties virs citiem zirnekļiem, lai nogaidītu brīdi, kad varēs iecirst heliceras savā sugas brālī. Citi tīklos tēlo medījumu, citi ar mušām savā tīklā pievilina citus zirnekļus. Kopumā tā zirnekļu dzīve nemaz tik neinteresanta nav.

Zirnekļi arī diezgan uzskatāmi parāda evolūcijas darbību. To, kā specializējušies zīda izstrādes dziedzeri. Sugām, kas noturējušās uz zemes virsas ilgāku laiku (dzīvajām fosilijām), lielākoties ir tikai viena veida zīds, kas der midzeņa izoderēšanai un nelielu lamatu izgatavošanai. Mūsdienīgākam zirneklim, lai uzbūvētu tīklu ir nepieciešami līdz pat septiņiem veidiem ar dažāda tipa pavedieniem. Lieki piebilst, ka mūsdienu zinātne joprojām nav spējusi izstrādāt normāla zirnekļu zīda izgatavošanas tehnoloģiju. Tas gan ir viens no iemesliem, kura dēļ mēs tik daudz zinām par zirnekļu tīkliem un zirnekļiem. Bizness redz, ka te ir iespējams nopelnīt diezgan lielu naudiņu un radīt jaunu industriju, kuras produkti būtu gan izturīgi, gan videi nekaitīgi.

Kopumā visai interesanta grāmata, manuprāt, lieka bija nodaļa, kas stāstīja evolūcijas teorijas atklāšanas vēsturi, to jau nu varēja atstāt grāmatām par evolūciju. diezgan grūti man gremojās nodaļa veltīta gēniem, kas kodē zirnekļu zīdu. Vēl neliels mīnuss, ka tiek piesaukti daudzi zirnekļu pavediena veidi, bet tā labi apskatīti tikai kādi četri, varēja jau par citiem ar nedaudz vairāk kā nosaukumu pastāstīt. kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. domāju, ka par aizraujošu lasāmo to uzskatīs tikai īsts zirnekļmīlis.

Eight Little Piggies: Reflections in Natural History by Stephen Jay Gould

Eight Little Piggies Reflections in Natural History

Šo grāmatu grasījos izlasīt jau sen, sen atpakaļ. Tas nekas, ka tā izdota deviņdesmitajos gados, nekas, ka zinātne spērusi salīdzinoši lielus soļus uz priekšu no grāmatas sarakstīšanas brīža. Savulaik Gould bija viens no labākajiem paleontoloģijas popularizētājiem, kas sarakstījis daudzas grāmatas. Man gan līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām, tad nu nolēmu pamēģināt.

Grāmata sastāv no pārdesmit esejām, kas aptver diezgan plašu autora interešu loku. Tad nu mēs varam uzzināt autora domas par zemes vecuma noteikšanu un agrīnajām ģeoloģijas problēmām. Par to, kā darvinisms sevi laika gaitā ir attaisnojis, par to cik grūti ir atrast pirmo daudzšūnu fosilijas. Daudz ir arī par to, kā pērnā gadsimta sākumā zinātnieki savā starpā ir kašķējušies. Kopumā diezgan laba grāmata, kas pavēsta mums par dažnedažādām autoru interesējošām tēmām. Daļa no esejām ir saistošas, daļa ne visai. No lasītāja tiek prasīts arī diezgan nopietns priekšzināšanu līmenis, citādi pastāv risks nesaprast, par ko ir runa.

Man personīgi vislabāk patika eseja veltīta fosilijām un to vērtībai. Cilvēki bieži vien domā, ka fosilijas ir kaut kas monetāri ļoti vērtīgs, tas, protams, tā varētu būt, bet tiešām retu un vērtīgu fosiliju ir diezgan maz. Fosilijas nav nekādi arheoloģiskie izrakumu, ļoti reti tiek veikti izrakumi, lai atrastu fosilijas. Parasti ļaudis klejo pa vēja erodētu lauku un meklē vai kaut kas nemētājas. Nebija slikta nodaļa par pirkstu evolūciju, izrādās, ka mums īkšķi ir paši pēdējie pirksti, kas izveidojušies. Te gan nevajag likt tik lielu uzsvaru uz īkšķa attīstību, kā to darīja Ļeņins, neslikts cilvēks iznāktu arī ar četriem pirkstiem.

Un pats galvenais, autors visu laiku cenšas ieskaidrot lasītājam, cilvēks nav evolūcijas virsotne. Evolūcijai nav virsotņu un mērķu, tas ir process, viņam ne uz ko nav jāved. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažas nodaļas man šķita visai liekas, reizēm nevarēju saprast kādēļ tik riņķī un apkārt jāraksta par savu dzīvi, lai pateiktu vienu vienkāršu lietu.

%d bloggers like this: