Navigate / search

Как сорвать джекпот науки в 21 веке by Юрий Гордиенко

21age

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ. Atceros, ka viņu pat speciāli pasūtīju, lai man atgādā uz Latviju. Grāmatu dabūju un daudzus gadus nelasīju. Bija kaut kā pārgājusi luste šim garadarbam veltīt laiku. Jāpiebilst, ka tādas lietas ar mani mēdz gadīties visai bieži. Tādēļ vien mani no grāmatu veikala nāktos turēt pa lielu gabalu.

Grāmatas autors ir apņēmies informēt lasītāju ar zinātnes neatrisinātajām problēmām. Tās sevī ietver fiziku, kosmoloģiju, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, ekoloģiju. Tā sakot, gandrīz visu, ko spējam iedomāties. Lai lasītājs netiktu iemests problēmā uzreiz, sākumā tiek dots neliels ieskats nozarē un problēmas vēsturē. Tiek apskatīti esošie zinātnes sasniegumi un izanalizēta iespējamie tālākie attīstības scenāriji. Apskatītas izvirzītās hipotēzes un eksperimenti, kuri tās varētu pierādīt vai apgāzt. Katras nodaļas beigās vesela kaudze ar interneta saitiem, kuros var iegūt papildus informāciju.

Šāda tipa grāmatas es gadā izlasu vismaz trīs. Lieki piebilst, ka laika gaitā kaut ko jaunu uzzināt kļūst arvien grūtāk. Vairāk sanāk zināšanu atsvaidzināšana. Grāmatas autors šo grāmatu ir nolēmis uzrakstīt stingri zinātniskā stilā. Viss ir ļoti nopietni. Autors jokiem ir atvēlējis tādus mazus speciāli izceltus paragrāfiņus. Arī paši joki ir tādi – nekādi, uzreiz skaidrs, ka grāmata ir par zinātni un viss. Mēs te neatradīsim neko par Einšteina pirmdzimto bērnu vai Ņūtona aizraušanos ar alķīmiju.

Grāmatas mīnuss ir tās sausums, ja nu cilvēks neko nesaprot no zinātnes sasniegumiem un problēmām, tas, iespējams, ir pat labi. Bet tikpat daudz tu vari izlasīt arī izmantojot Vikipēdiju.

Bet ir jau arī plusi. Pirmais, savāktas vienuviet daļa no aktuālākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Problēmu apraksts, nenoliedzami, ir kvalitatīvs. Cilvēkam, kurš vēlas lasīt tieši par to, kas rakstīts nodaļas nosaukumā, nenāksies vilties. Te neviens no tēmas nost nelec.

Neteikšu, ka grāmatas izlasīšana man sniedza lielu prieku, tā bija jau zināmā atkārtošana. Vienīgie interesanti brīži bija, kad es jau zināju konkrētās problēmas atrisinājumu. Tas ļāva justies gudram. Jāņem gan vērā, ka laiks kopš grāmatas izdošanas arī ir pagājis diezgan daudz. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk konspektīvi stāsti par zinātni, kur viss svarīgākais jau izcelts ar trekniem burtiem.

Discarded Science: Ideas That Seemed Good at the Time… by John Grant

Discarded science

Cilvēkam, kas lasa daudz fantāzijas grāmatas, ir acīmredzams, ka mūsu pasaule ir diezgan garlaicīga. Bruņrupuči kaut kur ir pazuduši, pasaule nav radīta aizvakar, un destilēts ūdens neārstē vēzi. Lai gan ir bijuši laiki, kad šādas idejas šķita ļoti daudzsološas un pasauli labi aprakstošas. Lai nezaudētu savu prāta atvērtību interesantām, bet nepatiesām lietām iepirku šo grāmatu.

Autors ir labi pacenties apkopojot dažādas savulaik populāras “zinātniskās teorijas”. Labi, lielāko daļu no viņām jau biju savā dzīvē sastapis, bet gadījās arī pa kādai vēl nedzirdētai idejai. Saule, izrādās, iekšpusē esot apdzīvojama, tur ir viena lode iekšā, uz kuras aug zaļa zāle, un to var redzēt, kad spožajos mākoņos paveras plaisa, un mēs redzam it kā Saules plankumus. Jupiters ir slavens ar savām kaņepēm, jo Zemei Mēness ir domāts kuģotājiem. Jupiteram tādu ir veseli četri, tātad tur kuģošana ir vēl lielākā cieņā. Loģiski, ka kaņepes tauvām ar’ ir daudz lielākā apjomā. Zemei arī ir iekšējs dobums apdzīvojams, te gan domas dalās, cik apdzīvojamas sfēras ir. Interesants fakts – NLO nolaupītie, kas aizvesti uz Plutonu un atpakaļ par Plutona pavadoni Hāronu sāka runāt tikai, kad tā atklāšana tika oficiāli izziņota.

Grāmata ir sadalīta vairākās nodaļās, kur katra apskata savas nozares atmestās idejas. Pirmā ir veltīta planētai un kosmoloģijai, interesanta un uzzināju visu augstākminēto. Otrā veltīta zudušajiem kontinentiem, ja nejūties stiprs Atlantīdas un lemūrijas jautājumos, tad šī nodaļa iegrozīs prātu pareizajā virzienā, un viss kļūs skaidrs. Kas zina, varbūt pats ar’ atradīsi kādu zudušu kontinentu? Trešā nodaļa veltīta evolūcijas teorijai- ja neko par šo tēmu nezini, būs interesanti, bet tā standarta diskusija starp ID, Kreacionismu un evolūcijas teoriju. Ceturtā nodaļa ir viss par citplanētiešiem, spocīgiem gaisa kuģiem un nolaupītājiem. Nedaudz arī par miega paralīzi. Piektā nodaļa – fizika un ķīmija. Dažādas alķīmijas idejas un astroloģijas nianses. Pēdējā nodaļa veltīta dažādām alternatīvās medicīnas teorijām, smalks uzskaitījums un to vēsture.

Kopā izcils lasāmais, pilns ar faktiem un notikumiem. Ja neko agrāk par šādām lietām neesi interesējies, tad paraus uzreiz. Ja esi šambaloīds pēc definīcijas (katrā ir iekšā viens tāds maziņš), tad varēsi dusmīgi vīpsnāt par nepagaismoto ļautiņu aizsērējušām čakrām , kas patiesību nejēgtu saskatīt pat gaišā dienas laikā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja sāksi lasīt, tad nenožēlosi.

The Particle at the End of the Universe: How the Hunt for the Higgs Boson Leads Us to the Edge of a New World by Sean Carroll

The patricle at the end of the universe

Gudrās grāmatas kaut kā bija sanācis nolikt malā un daudz laika veltīt daiļliteratūrai. Nolēmu, ka nu ir laiks nedaudz investēt laiku arī savā izglītībā. Nav jau tā, ka par Higgsa bozoniem neko iepriekš nezinātu un pirmoreiz par to uzzinātu pērnā vasarā, kad CERN pētnieki paziņoja par iespējamu tā atklāšanu. Tajā laikā šķita, ka pilna Latvija mums ir ar speciālistiem šajā jomā. Tomēr zināšanas, ja vien tās praktiski netiek pielietotas ikdienā, ir vērts atkārtot.

Ar šā autora darbiem man nav diez ko labi gājis. Grāmatu, kurā viņš raksta par laiku, man tā arī nav izdevies pievārēt. Ar šo bija nedaudz vieglāk, izlasīju līdz galam un uzzināju daudz ko jauna. Lai gan es, vīzdegunis, pēc grāmatas Massive  izlasīšanas domāju, ka man par šo jautājumu vairs nekas papildus nebūs jāzina. Izskatās, ka šo to tomēr esmu palaidis garām. Viena lieta ir par to masu, izrādās, ka Higgsa lauks jau nemaz tik daudz to masu nedod, kā biju domājis, un domājis es biju, ka visa masa nāk no šiem bozoniem. A nekā – izrādās, ka galvenā viņa nozīme ir tā, ka šamais piedod masu elektronam, bet fotonam nē.

Papildus bonusā mēs varam uzzināt daudz ko par CERN vēsturi, izveidi un nākotnes mērķiem. Kā pareizi uzbūvēt detektorus, kas ļauj atklāt Higgsa bozonu, kā pareizi organizēt datu apstrādi un galu galā, kas tās par piecām sigmām, kuras tiek piesauktas runājot par Higgsa bozonu.

Viens ir skaidrs – diez vai mēs aiznākamgad varēsim nopirkt spaini ar Higgsa bozoniem, ko sabērt savos antigravitācijas dzinējos. Iespējams, ka mēs nekad tā arī neatradīsim praktisku pielietojumu šīm daļiņām. No otras puses, kad tika atklāti radioviļņi, tad ar nevienam nebija idejas, ko ar tiem pasākt. Optimistiskākie cer, ka daļiņa nemaz nav Higgsa bozons, un ir pavisam kaut kas cits. Un ka, iespējams, ir nevis viens, bet vairāki Higgsa bozoni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, ja vēlies ne tikai zināt, ka ir tādi vārdi kā hadronu paātrinātājs, Higgsa bozons, Standartmodelis, bet arī saprast, ko tas viss nozīmē.

The Earth: An Intimate History by Richard Fortey

Earth

Šī grāmata manā izlasāmo grāmatu plauktā ir pavadījusi diezgan ilgu laiku. Stāvēja un gaidīja, man kaut kā bija pārgājusi luste lasīt grāmatas par ģeoloģiju. Kad grāmatu iegādājos, tiku lasījis daudz atzinīgu vārdu un labu atsauksmju. Man gan ar lasīšanu sākās grūti. Ja godīgi, tad grāmata tika iesākta lasīt veselas trīs reizes, un tikai tad izdevās viņu izlasīt pilnībā.

Grāmatas saturs ir diezgan labi noprotams jau no nosaukuma vien. Galvenais apskates objekts ir kontinentālās plāksnes, plātņu tektonika un iespējamā zemes dzīļu uzbūve. Tiek apskatīti gan vulkānu darbības pamatprincipi, gan zemestrīču rašanās cēloņi. Un tas kur paliek vecās plātnes, kad to vietā rodas jaunas, un pats galvenais, kā mēs to visu vispār zinām!

Tiktāl jau viss būtu jauki, ja vien sākot lasīt grāmatu lasītājs neapjuktu un nesāktu domāt, ka šī ir kaut kāda ceļojumu grāmata. Autors nestāsta tikai par faktiem, notikumiem un to cēloņiem. Nē, viņš neskopojas ar dzejiskiem ainavu aprakstiem un apmeklēto vietu sīku un smalku pārstāstījumu. Tā nu mēs uzzinām ne tikai par Neapoli un Kapri salu, bet arī to, ka nevajag tur braukt ar taksometru, bet izmantot vilcienu. Par kādu Kanādas salu, kurā aizvēsturiskā laikā daļa no okeāna plātnes izspiesta virspusē, mēs uzzinām praktiski visu, gan vietas aprakstu, gan klāt pievienotu topogrāfisku karti. Man kā cilvēkam, kurš bija noskaņojies pievērsties plātņu tektonikai, autora personisko iespaidu pārstāsti šķita kaitinoši. Un nosita visu lasīšanas prieku.

Man jau nav nekas par ceļojumu aprakstiem un cilvēkiem, kuriem patika aprakstīt redzētās ainavas. Mani šeit vairāk interesēja tā zinātniskā sadaļa. Viņa te nenoliedzami ir, bet nu nākas sijāt caur smalku sietu, lai saprastu, kur beidzās apraksts un sākas nedaudz zinātnes. Vēl vairāk, neizpratni rada autora sūrošanās, ka daļu nācies izlaist, jo grāmatas apjoms ir tāds kāds viņš ir, un viss nesatilpa. Nu nezinu, izpļautu ārā dažus kalnu ainavu aprakstus un vietas pietiktu atliku likām. Kā, piemēram, visinteresantākā nodaļa par zemes dzīlēm, dimantu un citu minerālu veidošanās, tāda bija tādēļ, ka autoram tur nebija ainavas ko aprakstīt, un arī neviens templis bazaltā izkalts nav pārsimts kilometru dziļumā. Savukārt, lai uzzinātu par aizvēsturiskiem supervulkāniem, tev iesākumā jāizlasa par hinduistu tempļiem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors nenoliedzami ir erudīts cilvēks, un, iespējams, ka šāds rakstīšanas stils savus personiskos ceļojumu iebāzt zinātnes kontekstā ir aizraujošs daļai no lasītājiem. Man gan tas sagādāja nelielas grūtības. Tomēr neskatoties uz visu to, es tagad esmu labāk informēts par kontinentālo plākšņu kustību. To, kā mēs zinām, kur viņas ir bijušas agrāk. Bonusā ir diezgan daudz informācijas par Baltijas plāksnes uzbūvi, nemaz nenojautu, ka tāda ir un par senajiem okeāniem, kas to reiz apskalojuši.

Ja interesē ģeoloģija, tad varbūt ir vērts šo grāmatu izlasīt. Man patika lasīt par Alpu izveidošanos un sarežģīto iežu stratifikāciju lidojot uz Milānu. Varēju pa iluminatoru paskatīties Alpus un uzzināt visu par viņu veidošanos saduroties Eiropas un Āfrikas plātnēm.

The Day the World Discovered the Sun: An Extraordinary Story of Scientific Adventure and the Race to Track the Transit of Venus by Mark Anderson

The Day the World Discovered the Sun

Klausījos jau kuru reizi audiogrāmatu „Short history of nearly everything” un nolēmu izlasīt kaut ko vairāk par to slaveno 1769. gada Venēras tranzītu. Ja Braisona grāmatā tas pieminēts tikai garām ejot, tad te par šo tēmu mums tiek piedāvāta vesela grāmata.

Tātad Halejs, cilvēks, kas savā mūžā paspēja iebāzt degunu gandrīz visās sfērās, bija aplēsis, ka ir iespējams izmantot Venēras tranzītu, lai noteiktu attālumu līdz Saulei un pie reizes arī zināmās Saules sistēmas izmērus. Plāns cilvēkiem bija iepaticies, un daudzas valstis gatavoja savas ekspedīcijas, lai novērotu šo notikumu. Pirmais mēģinājums notika jau 1761. gadā, bet diemžēl iegūtie rezultāti nebija tik pārliecinoši, lai varētu runāt par precīzu attālumu. Tad zinātnieki ar visu nopietnību gatavojās jaunam mēģinājumam.

Grāmata ir uzrakstīta interesantā un saistošā valodā, vadoties pēc pašu zinātnieku dienasgrāmatām. Starp citu, te pieminēta arī Latvija, tikai kā Krievijas sastāvdaļa. Šaubos gan, vai Chappe d’Auteroche bija jēgas no tā krievu valodas zinātāja tā laika Latvijā. Viņš caur Latviju 1761. gadā devās uz Sibīriju, lai tur veiktu savus mērījumus. Tiek pieminēts arī kapteinis Kuks un Banks, kuri Venēras tranzītu novēroja Taiti salā. Ir arī Meisons un Diksons, kuri bija nosūtīti 1761. gadā  uz Sumatru, lai veiktu novērojumus tur.

Šķistu, nu kāda jēga pērties uz tik eksotiskām vietām un reizēm pat ņemt galu, ja to varētu izdarīt turpat Griničā un dzīvot tālāk laimīgi. Te visa lieta slēpās trijstūra bāzē, pret kuru tika mērīts attālums līdz Saulei. Lai mērījumi būtu lietojami, bez tam vēl nācās noteikt precīzas mērījumu izdarīšanas vietas koordinātes. Mūsdienās tas nesagādā nekādas problēmas, izvelc savu mobilo un apskaties GPS. Tajos laikos vēl nebija pat lāga uzticamu pulksteņu, tā kā novērotājiem tas bija papildus izaicinājums.

Laba grāmata, kur varam uzzināt gan koordinātu noteikšanas metožu vēsturi, gan to kā klājās tā laika pasaules apceļotājiem. Daudzi uzskata Venēras tranzīta novērošanu par pirmo starptautisko zinātnieku sadarbību vēsturē, un tādēļ vien šis pasākums ir ieguvis tādu rezonansi. Bonusā vēl uzzinām pāris interesantus faktus no iesaistīto zinātnieku biogrāfijām. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā rāvienā, un izrādās, ka Braisons savā grāmatā mums ir vietām stāstījis pasakas.

Quantum Theory Cannot Hurt You: A Guide to the Universe by Marcus Chown

Quantum Theory Cannot Hurt You

Šo grāmatu nopirku visai pasen, jo biju sasparojies lasīt par kvantu teoriju. Vēlams ļoti vienkāršā veidā un izklaidējoši. Grāmata to visu arī piedāvāja.

Iesākumā varu pateikt, ja esi lasījis autora darbu „We need to talk about Kelvin”, tad šo grāmatu var droši izlaist, jo nekā būtiski jauna te nav. Vēlākais darbs ir plašāks un vēl interesantāks. Citādi te var izlasīt to pašu ko daudzās populārzinātniskajās grāmatās par kvantu pasauli.

Te ir gan par gaismas divējādo dabu magnētisko un elektrisko, tiek mēģināts noskaidrot, kas tad īsti ir tie lauki, gan elektromagnētiskie, gan gravitācijas. Apstāstīts, kādēļ mēs nekad nevarēsim simprocentīgi noteikt elementārdaļiņas atrašanās vietu. Tāpat par to, kā sapārotas daļiņas spēj zināt informāciju viena par otru ātrāk par gaismas ātrumu. Par to, ka, iespējams, tāda gravitācijas lauka nemaz nav. Tiek apspēlēta ideja par kvantu datoru, un kur tajā reāli tiek veikti aprēķini.

Kopumā tāda visai viegla literatūra par kvantu fizikas tēmu. Man kā cilvēkam, kas izlasīja par šo tematu pāris grāmatas gadā ir neliela vilšanās. Visi piesauktie fakti un skaidrojumi jau bija lasīti iepriekš. Lai ar grāmata plāna gribējās tomēr kaut ko vairāk un, iespējams, nedzirdētu. Tomēr cilvēkam, kam šāda tipa grāmatas nav ikdienas lasāmais, varēt būt diezgan interesanti izlasīt grāmatā aprakstīto. Tiem gan es ieteiktu autora nākamo darbu, jo saturs pārklājas ļoti daudz.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Standarta populārzinātne par interesantu tēmu, pasniegta bez formulām un dziļi teorētiskiem skaidrojumiem. Cik varēja ievadā saprast no paša autora, viņam bija radies iespaids, ka daudzas lietas zinātnieki paši vēl nespēj izskaidrot tautai saprotamā veidā, un tādēļ viņam nācies visu reducēt uz pēc iespējas vienkāršāku izklāstu.

Physics of the Future: How Science Will Shape Human Destiny and Our Daily Lives by the Year 2100 by Michio Kaku

Physics of the Future

Šo grāmatu nopirku, pat neskatoties uz savām aizdomām. Katrs cilvēks, kurš ir skatījies Discovery kanālu, pazīst šo autoru. Ja kaut kur tiek runāts par kvantu fiziku, paralēlajiem visumiem, ceļošanu laikā, tad šis puisis ir klāt kā likts un stāsta par to, kā tas viss realizējams. Stāsta visai aizrautīgi un pat ticami, ka ceļošana uz zvaigznēm ir tepat aiz stūra, ka aizdoties uz paralēlu visumu ir elementāri, un visu drīz varēs kontrolēt ar domu spēku. Aizdomas bija par to, ka tiks maltas atkal tās pašas vecās lietas, kas redzētas jau grāmatā Visions un Physics of the Impossible.

Tātad grāmatā tiešām nekas diametrāli atšķirīga no autora iepriekšējiem darbiem nav sastopams, tā pati aizrautība stāstot par gaišo nākotni, zinātnes sasniegumiem un to, cik labi būs dzīvot tajā. Nenoliegšu, man šāds optimisms vairāk priecē nekā tracina. Tad nu pie vienas reizes varam iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem nanotehnoloģijās, medicīnā, raķešbūvē, kodolsintēzē, mākslīgajā intelektā un datoru attīstībā.

Protams, varētu jau teikt, ka priekš kam pirkt atsevišķu grāmatu, pietiktu vienkārši cītīgi lasīt zinātnei veltītus blogus, lai būtu lietas kursā. Manuprāt, pluss ir tas, ka autora vīzija tiek izklāstīta sakarīgā stāstījumā, kur vajag pastāstot par kāda atklājuma vēsturi, citur par iespējamiem nākotnes attīstības virzieniem. Vēl pozitīvi ir tas, ka var lasīt katru nodaļu neatkarīgi no iepriekšējās, tas ļauj izlasīt interesantākos tematus pirmos un ne tik aizraujošus atstāt uz vēlāku laiku. To es arī diezgan daudz izmantoju, jo šķita, ka autors, lai ar populārs fiziķis, diez vai spēs jēdzīgi spriest par ekonomikas iespējamo attīstību un cilvēces vēsturi kopumā.

Kopumā labs lasāmais, lai apkopotu un atsvaidzinātu jau esošās zināšanas. Ir risks, ka lasītāju var tracināt autora neizsīkstošais optimisms, neliela konceptu vispārināšana un spekulācijas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Liktu astoņas, bet tā kā autors vairs tik ļoti nepropagandēja kosmisko liftu un tā iespējamību tuvāko desmitgažu laikā (iespējams, ka pēc gadiem divdesmit es šo rindu nožēlošu).

The Wavewatcher’s Companion by Gavin Pretor-Pinney

the-wavewatchers-companion

Šo grāmatu iepirku visai triviāla iemesla dēļ, tā bija atrodama kādā listē, kur bija uzskaitītas visas šogad iznākušās populārzinātniskās grāmatas. Lieki piebilst, ka puse no listes jau atradās manā grāmatu plauktā, un liela daļa no atlikušajām tika pasūtītas.

Tātad grāmata, kas varētu palīdzēt iesācējam – viļņu vērotājam. Cilvēks, kas ir vismaz pabeidzis pamatskolu, ir informēts, ka viļņi ir atrodami ne tikai jūrā vai uz nemierīgāka dīķa, bet, ka tie ir visur. Tos visuresošos viļņus sauc par elektromagnētiskajiem viļņiem, bet ir jau arī skaņas viļņi un, protams, visu var aprakstīt kā viļņfunkciju. Tad nu autors pakāpeniski iepazīstina lasītāju ar dažādiem viļņu paveidiem, sākot ar parastiem un ne tik parastiem jūras viļņiem un beidzot ar mēģinājumiem izskaidrot sērfošanas pamatus.

Kā lasāmviela grāmata ir ļoti laba. Mani no laika gala bija interesējuši gigantiskie jūras stāvviļņi, tādi, kas pēkšņi parādās no nekurienes un sadragā lielu kuģi. Autors šajā jomā bija pacenties, un tagad es vismaz zinu šajā jautājumā tikpat daudz cik viņš. Viss sākas ar straumi un vētru, tas kopā spēj sasummēties stāvvilnī, kuram ir pa spēkam sadragāt pat supertankeri. Interesanti bija palasīt par to, kā upēs, kurās paisuma iespaidā rodas vilnis, kas virzās uz augšteci, tieši šādās upēs tiek uzstādīti sērfošanas ilguma un attāluma rekordi. Agrāk viena no šādām krutajām upēm bija arī Sēna, tomēr cilvēkiem ar laiku apnikās, ka mājas jābūvē labu gabalu no upes. Ķīna šāda paisuma viļņu ziņā ir rekordiste, tur laiku pa laikam šos viļņu vērotājus noskalo no krasta.

Interesanti bija arī uzzināt, kā parasti jūras vēzīši izmanto skaņas barjeras pārsniegšanas fizikālās īpašības savās medībās. Interesanti ir arī putnu veidotie viļņi un viņu bara dinamika, tas pats sakāma arī par siseņiem un citiem kukaiņiem, kuriem patīk ceļot kopā. Var uzzināt arī, kāpēc pūces pēc skaņas orientējas labāk par cilvēkiem, un kā to visu var izmantot tautsaimniecībā.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas lasāma jebkurā vecumā un ar jebkādu zināšanu bagāžu, katrs varēs atrast sev interesantu informāciju, uzzināt daudz ko jaunu un labi izklaidēties. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

ballēm. Ieteiktu izlasīt arī citiem, kurus fascinē viļņi, un kuri vēlas uzzināt kā tie rodas. Grāmata nav visai bieza, bet ja gribas iedziļināties visā autora aprakstītajā, tad kādām astoņām lasīšanas stundām pietiks.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: