Navigate / search

Weapons of Math Destruction: How Big Data Increases Inequality and Threatens Democracy by Cathy O’Neil

Weapons of Math Destruction

Grāmatu nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Tas ir iztēli rosinošs. Visiem ir zināms, ka pasauli mēs cenšamies uztvert caur vienādojumu sistēmām un dažādiem modeļiem. Taču katra modeļa pamatā ir pieņēmumi, un no to atbilstības realitātei ir atkarīgi prognožu un rezultātu pareizība. Grāmatu nopirku, bet līdz lasīšanai tiku tikai trīs mēnešu laikā.

Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez matemātiskajiem modeļiem, tie tiek izmantoti cilvēka maksātspējas izvērtēšanai, personāla atlasē, apdrošināšanas prēmijas noteikšanā, dažādu iestāžu novērtēšanā un sociālajos mēdijos. Šī joma parasti raisa uzticību, jo kas gan varētu būt pareizāks par vienādojumu sistēmā atrisinātu problēmu? Datu daudzumu šiem modeļiem cilvēki nodrošina paši apzināti vai neapzināti, un standarta ideja ir – jo vairāk datu, jo precīzāks rezultāts. Taču grāmatas autore uzskata, ka viss ir slikti un matemātiskie modeļi patiesībā nodrošina sabiedrības dziļāku noslāņošanos.

Parasti firmas, kas piedāvā dažādas prognozes, savus modeļus tur noslēpumā. Tas ir viņu biznesa noslēpums. Produkta lietotājam lielākoties nav zināmi parametri un algoritmi, pēc kuriem tiek izvērtēta problēma. Autore ir papētījusi dziļāk un nonākusi pie secinājuma, ka liela daļa no šiem modeļiem neatbilst realitātei, un to rezultātu izmantošana rada vairāk problēmu nekā atrisina.

Piemēram, izglītības iestāžu tops vismaz ASV ir totāla fikcija. Tas vairāk izvērtē noteiktas skolas bagātību, aizmirstot, ka par to maksā studenti. Mācību maksa kā faktors nemaz netiek ņemts vērā. Skolas savukārt tiek ierautas nemitīgā cīņā par vietu saraksta galvgalī, palielina savus tēriņus, piesaista finansējumu un palielina mācību maksu.

Interesanti bija lasīt par sistēmu, kura noziedzniekam piešķir recidīva indeksu. Vadoties pēc tā, tiesnesis nosaka soda smagumu. Ideja, protams, šķiet laba un efektīva līdz brīdim, kamēr netiek izvērtēti modeļa parametri. Lielo datu laikmetā modeļa veidotāji ir pamanījušies sabāzt tur iekšā datus, pēc kuriem spriest par cilvēku ir neētiski. Indeksu tieši ietekmē izvērtējamā paziņu loks, radinieku noziegumi un netieši rase. Taču tā kā modelis ir melnā kaste, neviens nekad nav iedziļinājies un izvērtējis no morālā aspekta.

Tāpat grāmata, lai ar’ sarakstīta pirms Klintones un Trampa, vēlēšanu iznākumu dod labu ieskatu mūsdienu ASV vēlēšanu sistēmā. Ja kādam šķiet, ka Tramps ar savu kampaņu ir veicis ko oriģinālu un nebijušu, tad viņi šo lietu nav pamatīgi papētījuši. Arī viņa konkurenti nudien nesēdēja rokas klēpī salikuši un darīja visu, lai ar speciālu datu atlases programmu palīdzību sadalītu vēlētājus mazās mikrogrupās, pie kurām doties ar tām specifisku vēstījumu. Izskatās, ka viņu metode – individuāla smadzeņu skalošana nav nostrādājusi.

Kas tad padara matemātiskos modeļus par Matemātiskajiem iznīcināšanas ieročiem? Galvenie ir trīs faktori – modeļu necaurspīdīgums, mērogs un ietekme. Tie kopā rada bīstamu kokteili, kurš nabadzīgos padara vēl nabadzīgākus, liedzot tiem pieeju lētiem kredītiem un labam darbam. Nezinu kā Latvijā, bet ASV tas ir radījis veselu lērumu ar problēmām. Autore kā risinājumu piedāvā algoritmu rūpīgu auditu, to ietekmes izvērtējumu ne vien no korelācijas, bet arī no morāles un ētikas, lai tie būtu saistīti ar realitāti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Interesants ieskats mūsdienu sociālo grupu uzvedības modelēšanas procesa galvenajos trūkumos. Cilvēki jau lielākoties modeļus veido pēc labākās sirdsapziņas, taču lielākoties tie ir vispārīgi korelāciju sieti, kas nepēta dziļākus aspektus, bet paļaujas uz algoritmu vienkāršību. Tiem nav atgriezeniskās saites, un tie balstās uz pagātnes datiem, aizmirstot, ka arī pats modelis ar savu rezultātu atstāj ietekmi. Pats skarbākais ir tas, ka cilvēki akli tic datora izdotajam rezultātam, ng  nemaz nesalīdzinot to ar patieso situāciju.

Alex Through the Looking Glass: How Life Reflects Numbers and Numbers Reflect Life by Alex Bellos

alex-through-the-looking-glass

Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.

Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.

Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.

Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.

Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.

Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.

Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.

Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.

Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.

Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?

The Pinball Effect: How Renaissance Water Gardens Made The Carburetor Possible – and Other Journeys Through Knowledge by James Burke

The Pinball Effect by James Burke

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ, kādus septiņus gadus viņa man novāļājās pa grāmatu plauktiem, bet izlasīt man tā ar nebija sanācis. Iemesls, kādēļ es pirku, ir BBC dokumentālo filmu sērija Connections, kurai iznākušas veselas trīs sezonas. Savulaik un arī tagad šīs filmas man ļoti patika. Galvenais iemesls -interesantais veids kā tiek pasniegta vēsture.

Nav jau tā, ka kāds izgudrotu kaut ko pilnīgi jaunu tukšā vietā. Parasti šis izgudrojums ir kaut kādu esošu zināšanu papildinājums vai neliels uzlabojums, kas padara iespējamas jaunas lietas un procesus. Šīs grāmatas mērķis ir parādīt lasītājam, kā pasaulē visas zināšanas un vēsturiskie notikumi ietekmē cits citu un, kas no tā iznāk. Grāmata arī parāda, ka vēsturi neveido tikai viens vai daži cilvēki, vēsturi veidojam mēs visi kopā, un katrs ar savu darbu vai nedarbu atstāj ietekmi uz tās gaitu.

Grāmatu lasīt nebūt nav viegli, tā ir tik sadrumstalota, ka bieži vien pēc pāris lapaspusēm tu jau esi aizmirsis, par ko lasīji pirms tam. Katram atklājumam, atklājējam vai notikumam tiek veltītas pāris rindkopas. Pēc šīm rindkopām autors pārlec uz kādu netieši saistītu notikumu, un pēc brīža tālāk. Tas viss tiek darīts tādēļ, lai ilustrētu, kā visa pasaule un tās vēsture ir savienota tādā vaļējā tīklā, kur viss ietekmē visu. No idejas viedokļa tas, protams, ir atzīstami, bet no lasīšanas viedokļa nav tik viegli.

Kā jau lielākā daļa cilvēku, esmu pieradis pie lineāra sižeta stāstījumā, kur katra sižeta līnija risinās pati par sevi, reizēm apvienojoties ar citu, reizēm ne. Šeit šādu sižeta līniju ir 314, un lasīšana ir patiesi sarežģīta, jo tās visas viena otru ietekmē un galvā var rasties milzīga putra. Un reizēm rodas mazvērtības komplekss par savu atmiņu nespējā atcerēties visu izgudrotāju vārdus. Tomēr grāmata var kalpot par vispārējās informētības rādītāju vismaz tehnoloģiju vēsturē. Priekš sevis atradu pāris tēmas, kur man vajadzētu padziļināt zināšanas. Tā būtu optikas vēsture, to, šķiet, nekur speciāli neesmu lasījis.

Pozitīvais: Bagātīga faktu krātuve veltīta tehnoloģiju vēsturei; laba ilustrācija procesu un atklājumu mijiedarbībai; var viegli atrast lietas, par kurām neko nezini, bet vēlētos uzzināt.

Negatīvais: viss pasniegts tik netradicionāli, ka teksta struktūra var atgrūst lasītāju; vietām šķiet, ka notiku savstarpējā saistība ir pievilkta aiz matiem, lai uzlabotu stāstu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāņem vērā arī tas, ka par Higgsa bozonu te nekā nebūs, jo sarakstīta viņa ir 1996. gadā. Ja man bērnībā būtu bijusi šāda grāmata, es noteikti būtu bijis stāvā sajūsmā. Bet tad neko nebūtu uzzinājis par Padomju zinātnieku sasniegumiem.

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

TheInformation

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz  hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: