Navigate / search

Gulp: Adventures on the Alimentary Canal by Mary Roach

Gulp

Jāpiezīmē, ka esmu izlasījis praktiski visas šīs autores grāmatas. Viņa lielākoties raksta vieglās populārzinātnes žanrā. Tas ir, apskata kādu lietu un pastāsta lasītājam daudz interesantus faktus, garlaicīgās lietas atstājot citām grāmatām. Skaidra lieta, ka no šīs grāmatas neko daudz zināšanu padziļināšanai neiegūsi, bet veselu kaudzi ar interesantiem faktiem gan.

Šīs grāmatas tēma ir barības uzņemšana un izvadīšana. Ieskaitot visu, kas atrodas pa vidam. Nevarētu teikt, ka šī būtu no autores labākajām grāmatām, bet lasāma ir. Sākas viss ar to, kā mēs uztveram garšu. Autore apraksta kādu olīveļļu degustētāju. Skaidrs, ka te nevar iztikt bez vīna degustēšanas pieminēšanas, un fakta, ka aklajos testos lētie vīni vienmēr ir labāki par izcilajiem. Barības sakošļāšana arī ir svarīga lieta. Labi aprakstīta cītīgas barības sakošļāšanas idejas vēsture. Vispār jau pārāka aizraušanās ar šo lietu nav produktīva, jo labi pārstrādājas arī putrā nesamalta barība, un kalorijas vairāk ar’ no šī procesa nevar izspiest. Diezgan nopietni grāmatā tiek apskatīti pirdieni. Te nu varam uzzināt visu, gan uzsprāgušiem pacientiem, gan smirdoņas galvenās komponentes. Izrādās, ka cilvēks vidēji dienā nolaiž gāzi divdesmit divas reizes. Teikšu godīgi -interesantas nodaļas.

Bet visinteresantākā nodaļa bija par suņu barības degustēšanu un radīšanu. Nekad nebiju iedomājies, ka ar kaķu un suņu barību varētu būt tāda ķēpa. Barības smarža jāsabalansē tā, lai patiktu gan sunim, gan saimniekam. Kaķim savukārt jānodrošina garšas nemainība, vai tur būtu zivs vai cālis, galvenais, lai garša tā pati. Un pats galvenais, industrijas Svētais Grāls ir tādas barības radīšana, kura pie reizes noņemtu suņa sūdam smaku. Ja kādam tas izdosies, tad Chappy būs vēsture.

Kopumā aizraujoša lasāmviela. Iespējams, ka jēdzīgāk būtu nelasīt visu grāmatu uzreiz, bet pamazām, pa nodaļām. Ja pārāk aizraujas, tad no faktu pārbagātības var sākt griezties galva. Protams, ja pret skatīšanos citu cilvēku kuņģa saturā vai zarnās ir iebildumi, tad labāk ir šo grāmatu nemaz nesākt lasīt. Bet tad arī jārēķinās ar to, ka neuzzināsi, ka kuņģis no pārēšanās uzsprāgst ļoti reti. Lielākoties pārēšanās nogalina nosmacējot. Tā gadās, ja hotdogs iesprūst abās kuņģa izejās un vēders sāk pūsties kā tādam slapju āboliņu saēdušam govslopam.

Neko sliktu pat nevaru pateikt, jo sākot lasīt grāmatu jau zināju, uz ko parakstos. Ja nu vienīgais varēja būt biezāka, kādas divas vai trīs reizes. Lieku 9 no 10 ballēm. Mūsdienu medicīna ir praktiski visspēcīga, jo tiek praktizēta pat fekāliju transplantācija.

Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall

Dreamland Adventures in the Strange Science of Sleep by David K. Randall

Kurš gan no mums nemīl labi pagulēt, es ar neesmu izņēmums. Grāmatas autors uzskata, ka neskatoties uz faktu, ka cilvēki veselu trešdaļu no sava mūža pavada guļot, miegs ir maz izpētīta lieta, par kuru zinātnieki interesi izrādījuši tikai pēdējo desmitgažu laikā.

Autoru grāmatu par šo problēmu uzrakstīt pamudinājis paša piedzīvotais. Piedzīvojums gan nav nekas īpašs. Autors ir nedaudz mēnessērdzīgs, tomēr viņš bija iedomājies, ka tā ir lieta, kuru var viegli izārstēt. Tomēr, aizgājis pie ārsta, sapratis, ka viņa problēmas cēloņus neviens īsti nesaprot, un tā uzzinājis, ka par miegu vispār maz kas ir zināms. Tomēr autors saņēmies un nolēmis uzrakstīt visiem pieejamā valodā vismaz to, kas ir zināms.

Katra grāmatas nodaļa veltīta savam miega aspektam. Sākumā tiek piesaukts standarta interesantais fakts par miega vēsturi. Pirms elektrības izgudrošanas cilvēki pa nakti gulējuši divos piegājienos. No tumsas iestāšanās brīdim līdz pusnaktij, tad stundiņu nomodā un tad atkal līdz rītam. Mūsdienu apgaismojums šim ritmam ir pielicis punktu. Tad par gulēšanu divatā vienā gultā, vai tas ir labi vai slikti. Te nu ir atkarīgs, cik dziļš ir abu gulētāju miegs, bet labāk tomēr ir gulēt atsevišķi. Un ko darīt ar bērnu? Vai to ar var ņemt blakus un kā tas ietekmē miega kvalitāti?

Netiek aizmirsti arī sapņi. Daži domā, ka tas ir zemapziņas veids ar mums sarunāties, citi, ka tikai piedzīvotā atgremojums. Es sliecos uz pēdējo, par to ir liecinājušas daudzi sapņi, kas saistīti ar pirms miega spēlētajām datorspēlēm. Un tad vēl par ģeniālajiem atklājumiem, kas nosapņoti. Varētu padomāt, ka visi pasaules izgudrojumi ir nosapņoti. Dažas nodaļas veltītas miega cikliem un metodēm, kā pamosties vislabākajā laikā. Netiek aizmirsta mēnessērdzība, un tiek pieminēti pāris ekstrēmas lietas. Piemēram, mēnessērdzīga cilvēka pastrādātas slepkavības vai vienkārša kāju apsaldēšana ziemā.

Interesanta ir nodaļa par miegu un armiju. Nekas nerada tik lielus zaudējumus kaujā kā hronisks miega trūkums. Tā arī nav izdevies izstrādāt metodi, kas spētu noturēt karavīru bez miega un darbaspēju zaudēšanas simts stundas no vietas. Laba ir nodaļa par krākšanu un smakšanu miegā jeb apnea. Šī kaite nakts laikā noved cilvēka organismu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, reizēm pat gandrīz apstādinot sirdsdarbību un elpošanu vispār. Trakākais, ka gulētājs par to nemaz pats nenojauš.

Kopumā labs un izklaidējošs lasāmais, daudzi interesanti fakti un atgadījumi no dzīves. Var uzzināt daudz jauna gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā. Kas gan to būtu domājis, ka no pirmajām miegazālēm bija tik viegli atstiept kājas. Grāmatai lieku 9 no 10 grāmatām, gribējās vairāk nodaļas.

Run, Swim, Throw, Cheat: The Science Behind Drugs in Sport by Chris Cooper

Run, Swim, Throw, Cheat

Par godu Olimpiskajām spēlēm nospriedu izlasīt kaut ko saistītu ar sportu. Skatījos Amazonē un ieraudzīju šo grāmatiņu. Tā dopinga lieta mani vienmēr ir interesējusi. Visi vienmēr bazūnē, cik tas ir slikti, un kā tas viss maitā sportu, bet reti kurš izstāsta, kā visa tā štelle strādā. Grāmatas autors lasītājām piedāvā iepazīties ar to visu gan no tīri sadzīviski saprotama aspekta, gan līdz bioķīmijas niansēm.

Sākās viss pavisam vienkārši – pērnā gadsimta sākumā dopinga lietošana sportā nebūt nebija nekas nosodāms, sportisti darīja visu, lai uzlabotu savu rezultātu un metodes neslēpa. Piemēram, britu futbola spēlētāji regulāri lielījās, cik mērkaķu dziedzerus apēduši, lai kļūtu izturīgāki. Pēc otrā pasaules kara viss izmainījās, šmaukties vairs nebija labi. Sportistus tas neuztrauca, un ar to vairs atklāti nelielījās. Tad nu laika gaitā ir atklājies, ka lielākajā daļā no valstīm ir savas speciālas programmas, kas meklē iespējas uzlabot sportistu rezultātus. Visbēdīgāk ar to slavu ir izpelnījusies bijusī VDR, kuras arhīvi noklīda juku laikos un kļuva visiem pieejami. Laiku pa laikam uzpeld arī pa kādam trenerim, kas padalās ar jaunākiem industrijas sasniegumiem.

Tam visam pretī stājas dopinga kontrole, kas izstrādā daudzus un dažādus testus, kontrolē sportistus, reizēm atņem tiem medaļas un diskvalificē uz laiku. Un tad nelīdz vairs attaisnojumi, ka testosterona līmenis asinīs ir paaugstināts tikai tādēļ, kas sievai ir bijusi dzimšanas diena un nācies ar viņu tā vairāk pamīlēties. Autors apskata dažādus dopinga veidus no parastas sabalansētas pārtikas līdz asins pārliešanai.

Lieta tiek apskatīta diezgan nopietni, vietām pat grūti sekot līdzi, ko kurš proteīns tur īsti dara un kuras drapēs tur īsti bloķē vai dod signālu. Tiek piesaukta gan gēnu terapija, kas gan vēl ir tālā nākotnē, steroīdi, anaboliķi, amfetamīni, dažādi hormoni un stimulanti. Par katru tiek pastāstīts, kā viņi strādā, piesaukti gadījumi iz vēstures kā slaveni atlēti ar tiem uzrāvušies. Tas viss lasīšanu padara aizraujošu.

Lasot gan rodas priekšstats, ka sportisti ir gatavi rīt visu, ja vien viņiem tas dod izredzes uzlabot savus rezultātus.  Tiek piesaukts pētījums, kas apgalvo, ka vairāk kā 50% no sportistiem būtu gatavi lietot dopingu ar nosacījumiem, ka viņu nepieķers, viņi uzvarēs piecus gadus pēc kārtas un pēc tam nomirs. Autoram nav nekādu ilūziju par mūsdienu profesionālajiem sportistiem. Sportistu vidū ir tik daudz astmatiķu un sirdslimnieku, ka rodas jautājums vai tikai visi veselie nesēž pie televizoriem. Lielākajai daļai šīs slimības ir vajadzīgas tikai lai legāli nogādātu savā organismā kādu aizliegtu vielu.

Arī paša dopinga lietošana nav no tām drošākajām lietām veselībai. Liela daļa no drapēm nav izgājušas nekādus medicīniskus testus, viņas strādā teorētiski, vai ir konkrētā trenera un/vai daktera sajaukums. Tad nu kā paveicas: var atstiepties treniņnometnē, var vinnēt Olimpiādē. Pat Paraolimpiskajās spēlēs atlēti nekautrējas lietot dopingu, piemēram, sportisti ar paralizētu ķermeņa apakšdaļu savelk ciešāk kāju jostas, lai mākslīgi paātrinātu sev sirdsdarbību, vai par salauž sev kādu kājas pirkstu, sēdēšana uz pautiem ir klasika.

Kopumā labs lasāmais tieši kā radīts Olimpiskajām spēlēm, dodu 10 no 10 ballēm. Piekrītu autoram, ka dopingu nemaz nevajadzētu aizliegt, jo tas tik un tā nav reāli izkontrolējams. Piemēram, vai superatlēts, kam ģenētiski iedzimti veidojas vairāk eritrocīti ir vai nav pielīdzināms sportistam, kas tādu pašu efektu panāk ar zālēm.

The Fever: How Malaria Has Ruled Humankind for 500,000 Years by Sonia Shah

The Fever by Sonia Shah

Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.

Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.

Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.

Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.

Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.

Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.

Autores mājaslapa atrodama te.

The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.

The Psychopath Test: A Journey Through the Madness Industry by Jon Ronson

The Psychopath Test

Ja kāds to vēl nebija pamanījis, tad visa pasaule ir pilna ar psihopātiem. Kaitīgākiem vai nekaitīgākiem, bet tādu esot aptuveni viens procents no pasaules iedzīvotājiem. Grāmatas autoru šis fakts ir saintriģējis, un viņš cenšas noskaidrot, kas tie psihopāti īsti ir par cilvēkiem, ar ko viņi atšķiras no pārējiem un vai patiešām viņus nevar ārstēt.

Lai grāmata sanāktu pilnvērtīgāka, viņš cenšas sapazīties ar dažiem no tiem. Lielākā daļa zināmo psihopātu vismaz ASV atrodas speciālos iestādījumos, tomēr, ja cilvēkam ir labi sakari, tad viņš var tikt visur. Personāžiem gan lielākoties vārdi ir mainīt, ja nu gadījumā viņi iznāk no savas ārstniecības iestādes un sāk jaunu dzīvi.

Interesantākais stāsts bija par kādu Toniju, kurš pēc smagu miesas bojājumu nodarīšanas kādam bezpajumtniekam, ielikts psihenē. Tonijs uzskata, ka viņš nav traks, savā pusē viņš ir dabūjis scientologus, kuri visus psihiatrus uzskata par šarlatāniem. Tie tad nu šie centās izpestīt viņu ārā, arī autors nedaudz iesaistījās. Izrādās, ka ārsti piekrīt, Tonijam ar galvu viss ir kārtībā, bet viņš vienkārši ir psihopāts. Pievestā loģika, kurš gan no brīva prāta tēlos jukušu, tā tak var nonākt psihenē, manī pārliecību neraisīja. Padomju laikos liela daļa cietumnieku dotu priekšroku psihenei, vismaz cik dzirdēt no stātiem. Par laimi tā bija tikai tāda hiperbola, jo to, ka Tonijs ir psihopāts, ārsti pierādīja ar nopietnu testu palīdzību.

Protams, tiek piesaukta vesela kaudze ar maniakiem un, ak, jā, arī sazvērestību teoriju bīdītāju vidū atrodas bariņš ar tādiem. Bija jauks stāsts par kādu izbijušu MI6 darboni. Iesākumā viņš uzmeta darba devējus, atklājot to plānu gāzt Kadafi. Tad izdomāja jauku teoriju par Londonas metro sprādzieniem, apgalvojot, ka tas viss ir bijis inscenējums, tad uzdodoties par Jēzus inkarnāciju un beigās skvotojot.

Grāmata sarakstīta interesanti, un te ir ne tikai interesants stāstījums un intervijas ar īstiem psihopātiem. Autors apraksta arī mūsdienu problēmu ar psihiatriem, kuri ir gatavi diagnosticēt visu, lai tikai pārdotu zāles šķietami slimajiem. Tad nu tiek gan aktīvākiem bērneļiem, kas jau no bērna kājas tiek apdullināti ar zālēm tikai tādēļ, ka tiem patīk nedaudz paskraidīt, gan vienkāršam cilvēkam, kam nevietā sanāk neadekvāti uzvesties.

Traģiskākais bija kāds eksperiments, kur testa nolūkos pāris desmiti cilvēki tika nosūtīti uz psiheni ar iedomātu kaiti. Iekšā tikt viņiem izdevās viegli, vienīgais, ko viņi drīkstēja melot par savu dzīvi, bija balsis galvā. Ar to pietika iekšā tikšanai, ārā tikt gan vairs nebija tik viegli. Skaidra lieta, ka dakteriem tas nepatika.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pluss ir tas, ka izlasot vari mēģināt noteikt pats, esi psihopāts vai neesi.

Blood Work: A Tale of Medicine and Murder in the Scientific Revolution by Holly Tucker

Blood Work

Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.

Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis.  Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.

Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.

Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.

Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.

The Immortal Life of Henrietta Lacks by Rebecca Skloot

The Immortal Life of Henrietta Lacks

Šīs grāmatas popularitāti es nekādi nespēju izskaidrot. Pirmais, ieraugot šo grāmatu amazonē, es īsti nespēju saprast, par ko viņa īsti ir. Nekādu zinātnieci ar šādu vārdu es nezināju un nospriedu, ka tas ir kaut kāds nebūtisks lasāmais un noskipoju. Grāmatu iepirku tikai tādēļ, ka šogad apskatījis Karaliskās biedrības populārzinātnisko grāmatu longlistu, nolēmu iegādāties visas tajā atrodamās grāmatas. Domāts, darīts, un tā šī grāmata nonāca līdz manām mājām.

Izrādās, ka medicīnā, farmācijā un  bioķīmijā ļoti plaši tiek izmantota specifiska šūnu kultūra HeLa. Šīs šūnas ir pabijušas gan kosmosā, gan nolaidušās uz Mēness, uzspertas gaisā kopā ar atombumbu un apstrādātas ar vis neiedomājamākām ķīmiskajām vielām. Tās nenoliedzami ir devušas lielu ieguldījumu zinātnē, un kas to būtu domājis, ka viņas visas nākušas no kādas nēģeru sievietes dzemdes vēža šūnām.

Kādreiz kultivēt kādu cilvēku šūnu kultūru bija ļoti grūts un nepateicīgs process, lielākoties viņas agrāk vai vēlāk nomira. Tad nu dakteri ņēma jebkādus paraugus, kuriem tie tika klāt un centās tos kultivēt. Bet tikai HeLa kultūra bija tik robusta, ka bija gatava augt jebkādos apstākļos un dalīties nepārtraukti, ja vien ir pietiekoši barības vielu.

Grāmatas autore mums pavēsta par HeLa nozīmi zinātnē, bet galvenais uzsvars tomēr ir likts uz mēģinājumu saprast, kas par cilvēku stāv aiz šīm šūnām. Cilvēks, par kuru pasaule praktiski neko nezina, un kurš gandrīz nodots aizmirstībai, neskatoties uz viņas šūnu ieguldījumu cilvēces veselības uzlabošanā. Šis cilvēks tad arī ir Henrieta Laks. Jāatzīst, ka autores darbs nebūt nav bijis pateicīgs. Lakas ģimene bija šokā, kad uzzināja, ka Henrietas šūnas vēl joprojām ir dzīvas un ņemot vēl vērā faktu, ka šajā ģimenē maksimums ir pamatskolas izglītība, tas viņus gan sabaidīja, gan satrauca. Viņus laiku pa laikam apmeklē dažādi advokāti un viltvārži ar solījumiem iesūdzēt farmācijas uzņēmumus tiesā par to, ka tie bez atlīdzības un atļaujas izmanto viņu mātes šūnas.

Pati Laks ģimene, neteikšu, ka atstāja uz mani pozitīvu iespaidu. Var jau runāt par sociālajiem apstākļiem un nav man ne jausmas, kā tur tai Amerikā īsti afroamerikāņiem klājas. Šī ģimene cīnās ar hroniskām slimībām, dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, bērni nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, laupīšanām.  Kopumā autorei bija diezgan grūti ieberzties ģimenes uzticībā, viņa paranoiski tika turēta aizdomās sadarbībā ar farmācijas kompānijām. Galu galā autorei ir izdevusies laba grāmata gan par šo ģimenīti un pašām HeLa šūnām. Var tikai apbrīnot viņas pacietību un iejūtību pret citiem cilvēkiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autores mājas lapa atrodama šeit.

%d bloggers like this: