Šīs grāmatas izlasīšana bija daļa no plāna. Plāns bija izlasīt visas mājās atrodamās grāmatas par parazītu tēmu. Nav jau viņas man daudz – kādas četras tieši saistītas. Iepirku gan viņas praktiski vienlaicīgi, bet izlasīšana ievilkās vesela gada garumā. Tagad manā blogā zem šķirkļa parazitoloģija gozējās veselas četras grāmatas.
Parazīti jau cik ir, tik ir un, lasot ceturto grāmatu par šo tēmu, nekā īpaši jauna uzzināt vairs neizdevās. Vienīgais aspekts, kas atšķīra grāmatu no pārējām, ir – parazītu nozīme cilvēces vēstures attīstībā. Tad nu te varam izlasīt par malārijas aizvešanu uz Ameriku kopā ar vergiem. Kā tā izplatījās un padarīja daļu praktiski neapdzīvojamu. Par to, kā kopā ar Āfrikas pētniekiem izplatījās cece mušas un miega slimību izraisošais parazīts. Kā cērmes, lenteņi un trihonomas lika ieviest pārtikas standartus un kā, neskatoties uz tiem, vēl joprojām izredzes tās dabūt no pārtikas ir lielas.
Vispār jau cilvēks ir daudz devis parazītu attīstībā gan izmainot vidi, gan nodrošinot savu kopdzīvi ar dažādiem dzīvniekiem, kas kalpo kā parazītu starpniekorganisms. Mūsdienu ceļošanas iespējas nodrošina lielas iespējas arī parazītiem. Čagas slimība vairs nemaz nav retums rietumu valstīs un laiku pa laikam uzpeld pavisam neredzēti parazīti, kurus ieved imigranti no trešajām pasaules valstīm.
Viena lieta gan ir skaidra, savā dzīves laikā cilvēkam dabūt parazītus ir diezgan liela iespēja. Tie ir visur – gan dzeramajā ūdenī , gan pārtikā. Ja upē dzīvo bebrs, tad labāk no tās ūdeni vispār nedzert, bebrs izrādās ir visai liels parazītu izplatītājs. Izrādās pat kressalāti var būt starpnieks parazītu pārnēsāšanā. Nerunāsim nemaz par dažādu cērmju un lenteņu oliņām, kuras iespējams atrast uz dažādiem augu valsts produktiem, ja to audzētājs nopietni neattiecas pret higiēnas normām.
Interesanta bija nodaļa par iedomu parazītiem, kad cilvēkiem (ne tikai heroīna lietotājiem) šķiet, ka viņi redz kukaiņus, kas lien pa viņa ķermeni un matiem, traucē gulēt, liek kasīties un nekas pret tiem nepalīdz. Pat ārsti viņus nespēj atklāt.
Kopumā grāmata laba lieku 9 no 10 ballēm, bija par utīm, bet nekā par blusām. Tas mani apbēdināja, jo mūsdienās Latvijā tas ir viens no retajiem parazītiem, ko var salīdzinoši viegli dabūt kaut vai vilcienā.
Pusgadu nebiju lasījis neko, kas būtu veltīts matemātikai. Nolēmu labot šo netaisnību un izvilku pirms daudziem gadiem iepirktu grāmatu, kas solījās man paskaidrot bezgalības problēmu.
Parastam cilvēkam ikdienā ar bezgalību nesanāk daudz saskarties. Parasti jau neviens ikdienā nerisina uzdevumus, kuru atrisinājuma pamatā ir atvasināšana vai integrēšana, to viņu vietā dara dators un algoritmi, tomēr abas šīs matemātiskās operācijas ir cieši saistītas ar operēšanu ar bezgalīgi maziem lielumiem, kas tiecas uz nulli, bet nav nulle. Tāpat mēs reizēm iedomājamies, ka varam aptvert bezgalību ar savu protu, jo tas jau tāds uz sāniem apgāzts astoņnieks vien ir. Lai vai kā, ar bezgalībām tā lieta nemaz tik vienkārša nav. Ir bezgalības, kas ir bezgalīgākas par citām. Nesākšu te runāt par racionālām skaitļu rindām, kardinalitātēm un kopu teoriju , to visu var izlasīt arī vikipēdijā.
Autors mums cenšas pavēstīt par bezgalības jēdziena attīstību rietumu vēsturē. Sākot no senajiem grieķiem, kas centās izrēķināt cik daudz smilšu graudiņu varētu ietilpt visumā. Sanāca iespaidīgs skaitlis, kas lika aizdomāties par bezgalību un saskaitāmību. Tad sekoja reliģiskas diskusijas par Dieva bezgalību un vai galīgs prāts spēj aptvert bezgalību. Vēlāk sekoja integrēšanas un atvasināšanas izgudrošana, un cilvēki, redzot to darbojamies, īpaši nenodarbojās ar filozofisko pusi. Un pašās beigās nāca Kantors, kas salika bezgalības pa plauktiņiem, identificējot tās pēc kardinalitātes.
Kopumā diezgan aizraujoša lasāmviela, vismaz man. Matemātikas vēsture, cilvēku dzīvesstāsti un lielas idejas, kas ir devušas savu artavu mūsdienu matemātikas attīstībai. Grāmata man ļāva atcerēties, kā tad ir pareizi jāveic atvasināšana, ja esi aizmirsis atvasināšanas pamatformulu. Joku par objektu, kuram ir galīgs tilpums, bet bezgalīga virsma un Hilberta paradoksu.
Grāmatu ieteiktu izlasīt katram, kuru interesē matemātikas vēsture. Nav ne jausmas vai tādu cilvēku maz var atrast. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.
Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.
Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.
Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.
Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.
Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.
Man jau pseidozinātniski spriedelējumi ļoti patīk. Atceros, ka bērnībā aizgūtnēm lasīju visu, ko vien varēja dabūt par šo tēmu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma jau visādi misticismi un izdomājumi dabūja zaļo gaismu un plūda iekšā biezā slānī. Tad nu es lasīju Dēnikenu, dažādas avīzes un žurnālus. Lieki piebilst, ka laikraksts Sensācija bija galvenais avots, no kura smelties informāciju. Paralēli gan tika lasītas arī nopietnākas grāmatas, un viss šis kalpoja kā fantasy aizvietotājs, jo tas tad vēl nebija tik populārs. Tā padomājot nekas nav mainījies. Joprojām ar kāri skatos jaunāko Ancient Aliens sēriju un brīnos, kur gan cilvēki var mūžīgi atgremot vienas un tās pašas idejas.
Par šo grāmatu uzzināju no nobody.lv bloga. No apraksta sapratu, ka šī grāmata ir domāta tieši man. Tātad atceramies visi Vecās derības laiku, kad ebreji Mozus vadībā devās prom no Ēģiptes verdzības. Skaidra lieta, ka tautai vajadzēja ēst un, rau, pēc nelielas sarunas ar Dievu, katru nedēļu sešas dienas viņiem tika piegādāta debesu manna. Mozus 2:16
12 “Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.”
13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa.
14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.
15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: “Man hu – kas tas ir?” Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: “Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību.
Ar to arī varētu teikt, ka viss beidzās, vismaz Bībelē, bet ne autoru prātos. Viņuprāt, Kabalas pielikumā, kas saucas Zohara ir atrodamas vēstis, ka mannu ir ražojis citplanētiešu agregāts, kurš izsniegts ebrejiem to ceļojuma laikā. Un riņķī viņu ir nēsājuši Derības šķirstā. Darbojies tas kā bioreaktors, kur ar kodoldegvielu darbināms lāzers audzējis aļģes, kas savukārt izsniegtas kā pārtika. Un svētdienā, neskatoties uz to, ka sabatā neviens neko nedrīkst darīt, speciāli apmācīti priesteri veikuši apkopes darbus.
Laika gaitā aparāts salūzis, tomēr glabāts kā artefakts, jā, pareizi, Zālamana templī.Tur par to nav nojautis pat Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls. Bet arhitekts no Tīras, kas palīdzēja konstruēt šo templi, gan zinājis. Viņa manuskriptu atrada kāds franču dižciltīgais, kas to lika pārtulkot kādam spāņu izcelsmes ebrejam. Starp citu šis vīrs kļuva par templiešu ordeņa dibinātāju. Tad viņi cītīgi veica izrakumus Jeruzalemē un, šķiet, šo mašīnu (autoruprāt mannas mašīna būtu jāsauc arī par Grālu)arī atrada. Tomēr ordenis tika likvidēts un mašīnu nācās pārvest uz Ziemeļameriku 1398. gadā uz Oakas salu, kur tā aprakta septiņdesmit metru dziļumā atrodas vēl šodien. Neskatoties uz daudzajiem mēģinājumiem atgūt šo aparātu.
Par grāmatu gribētu izteikties izmantojot citātu no pašas grāmatas:
„Grūti noticēt, ka kāds tādu savārstījumu varētu ņemt par pilnu.”
Šis citāts bija veltīts „Da Vinči” koda priekšgājējam ”Svētais Grāls un tā mantinieki”. Pirmkārt, nav skaidrs pēc kādiem principiem autori nosaka, kuras Bībeles, leģendu un rakstu daļas ir patiesas un kuras ne. Patiesībā no katra darba tiek izlasīts viss tas, kas apstiprina šo teoriju. Sākumā tiek teikts, kā hipotēze šāda ideja varētu pastāvēt. Pēc rindkopas jau par šo lietu tiek runāts kā par faktu. Cerot, ka lasītājs būs bijis neuzmanīgs un būs jau aizmirsis, ka nekas tā ar nav pieņēmumam ļāvis pārvērsties par faktu.
Otrkārt. Ja pietrūkst informācijas vienā avotā, kā gadījumā ar Grāla sargiem, Tempļa bruņiniekiem. Tiek paņemtas teiksmas, kas sarakstītas ar pāris gadsimtu atstarpi. Un tad tiek paņemts no katra autora pa bišķim. Pieņemot, ka vēlākie autori ir bijuši pat labāk informēti par agrīnajiem.
Treškārt. Arī pati mannas mašīna pēc būtības būtu diezgan milzīga. Ja ticam Mozus otrajai grāmatai, tad no Ēģiptes izbēga ap 600’000 cilvēku. Cik daudz pārtikas apēd pus Rīga un cik daudz aļģu mums vajadzētu? Vai aparāts būtu panesams četriem vīriem, kas stiepj Derības šķirstu? Kādai būtu jābūt reaktora jaudai un gabarītiem? Nu pāris tonnām noteikti, tagad tādus izmanto uz kodolzemūdenēm. Un, ja šāds aparāts būtu Oakas salā (Ozolsala latviski) pierakts, domāju, ka to ar parastu Geigera skaitītāju varētu atrast. Vai ņemot vērā, ka tā vieta ir applūdināta ar jūras ūdeni, tad paskatoties, kāds ūdentiņš nāk ārā no akas.
Ceturtkārt. Ideja par Zoharas tekstos atrodamo mannas mašīnu, kura simboliski attēlota kā Sirmgalvis. Man gan šis apraksts vairāk izskatījās pēc Sefirotu sfēru daļējiem aprakstiem, bet te nu es neesmu pārliecināts, un visas manas zinības šai jomā nāk no „Fuko svārsta”, kas pats ir daiļdarbs.
Interesanti, izklaidējoši, spekulatīvi, tas tiesa. Bet objektīvā realitāte tur ir minimāla. Autori māk labi un raiti lasīt. Galvenais neapstāties un nesākt domāt vai, vēl trakāk, palasīt citēto avotu oriģinālus vienu lapu uz priekšu un atpakaļ. Grāmatai, ja tā būtu fantasy liktu 6 no 10 ballēm, ja populārzinātniska tad 2 no 10 ballēm.
Iedomājies, Tev mazdārziņā vienu dienu sāk kūpēt zeme, un pēc nedēļas Tu jau nesi neliela, bet aktīva vulkāna īpašnieks. Izklausās neticami, bet dažiem ļaudīm tā ir noveicies. Skaidrs, ka šādā gadījumā Tu vari gaidīt ciemos vulkanologus un, iespējams,“Tautas balsi” un vinnēt Delfu aculieciniekā ar “Elles skurstenis manā pagalmā/laukā”. Tomēr, ja tu būsi izlasījis šo grāmatu, Tu varēsi pats mājās izrēķināt vulkāna izmešu jaudas intensitāti, noteikt vulkāna tipu, paskatīties kā ir ar sēra savienojumu izmešiem, prognozēt tā ietekmi uz klimatu tuvāko gadu laikā un atsaukt atmiņā līdzīgus gadījumus. Grāmata Tev dos visas nepieciešamās priekšzināšanas. Lai cilvēks tai visā nepajuktu, tiek dots nopietns satura rādītājs, katrs, kas rakstījis kādu akadēmisku darbu, zina satura nozīmi. Labs saturs vien ir 10% no darba, gan vizuāli, gan saturiski.
Grāmatas pirmās nodaļas sākas ar vulkanoloģijas pamatiem. Tiek pavēstīts, kā rodas vulkāni, iespējamie procesi, kas tos rada. Var uzzināt, kas ir magmas kambaris un magmas kristalizācija. Tad uzskaitīti dažādi izvirdumu tipi ar piemēriem no dzīves, izvirdumu priekšvēstneši un tas, ka vulkāns var pēc būtības parādīties jebkurā vietā. Tad tiek sīki un smalki uzskaitīti veidi, kādos pie vulkāna bojā var iet cilvēki, nosmokot, aprokot dubļu lavīnās un, protams, piroklastiskās plūsmas, kas visus sadedzina dzīvus. Tad esošo zināšanu ietvaros tiek apspriestas vulkānu ietekme uz globālo klimatu. Diezgan smalka analīze, kas rāda, ka pat supervulkāna izvirdums nemaz tādu daudzgadu ziemu neradītu un daļai cilvēces būtu iespējams izdzīvot.
Cilvēkiem, kam patīk remdēties pagātnes atmiņās, patiks stāsti par Vezuva, Santorini, Tamboras un vācu Laaher See vulkānu izvirdumiem. Tiek pastāstīts arī, ar kādām metodēm mēs uzzinām par senajiem vulkānu izvirdumiem, par kuriem nav saglabājušies nekādi nostāsti. Piemēram uz mūsu zemes, ekvatoriālajā teritorijā 1809. gadā ir uzgājis gaisā nopietns vulkāns, bet nevienam nav ne jausmas, kur tas atradās, tik vien kā arktiskajos ledos atrastas sēra daļiņas un pāris gadus ilgs augstuma vilnis.
Kopumā grāmatā autors ir mēģinājis apkopot visu iespējamo informāciju un parādīt, kā, izmantojot arheoloģijas, vulkanoloģijas, klimatoloģijas un ekonomikas metodes, ir iespējams radīt daudzmaz skaidru, lai arī kompleksu, priekšstatu par vulkāniem kā cilvēces un kultūras attīstības faktoru. Te ir gan iznīcinātas civilizācijas, piespiedu izceļošanas no apdzīvotām vietām, akmens cirvju variācijas, agresijas un vienkārši bada gadi. Tas viss ļauj aptuveni prognozēt, kas notiks, ja gaisā uzies, piemēram, Vezuvs vai Jelovstouna. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.
Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.
Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.
Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.
Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.
Nu jau kā veselus divus gadus nebiju lasījis par indēm un indēšanu. Grāmatu uzgāju tīri nejauši. Ir tāda interneta lapaspuse, kas palīdz cilvēkiem atsijāt graudus no pelavām. Tajā dažādi autori un/vai zinātnieki raksta grāmatu apskatus par grāmatām, kas veltītas zinātnei. Tas tad nespeciālistam palīdzētu saprast, kur grāmata ir ievērības cienīga un kura ir tikai mistrojums. Tad nu šīs grāmatas autore ir viena no apskatniecēm. Iečekoju viņas sarakstītos darbus un nospriedu, ka šī būs laba.
Diemžēl es biju pārāk iecentrējies uz vārdu inde. Biju sagaidījis, ka tiks apskatīti dažādi indēšanas gadījumi Ņujorkā. Aprakstītas ģimenes drāmas, kaimiņu kari, traki cilvēki un vienkārši dīvainas lietas. Nevar noliegt, tas viss tur bija. Bija arī stāsts par tiesu medicīnas nodaļas izveidi Ņujorkā, tomēr stāstījuma forma varēja būt nedaudz dzīvāka, aizraujošāka. Sanāk tā nedaudz kā pa kalniem, interesants gadījums, tad ne pārāk detalizēta tieslietu medicīnas metode kā atklāj indi (te nu man gribējās nedaudz vairāk vēsturisko aspektu, ne tikai tā ieskicētu) un tad obligātais gabals par nodaļas darbu vispār. Varētu padomāt, ka esmu vīlies grāmatā, bet tā nebūt nav, tas ir vienīgais pie kā es varu piesieties.
Piemēram, es absolūti nebiju informēts par cilvēku vēlmi indēties ASV Sausā likuma laikā. Cilvēki tad mauca iekšā tādu ļergu, kas mūsdienās liktu nodrebēt pat nopietnam alkonautam. Metilspirts, denaturāti, pretīgi piemaisījumi, nekas nebija šķērslis, lai uzņemtu savu dienišķo devu par lētu naudu. Cilvēki tai laikā dzēra visu, ja vien varēja dabūt iekšā, neskatījās pat uz to, ka muca, no kuras tika iesmelts grādīgais bija apzīmētu ar zīmi Inde.
Parādoties automobiļiem, parādījās arī jaunas cilvēku indēšanas metodes, piemēram, oglekļa monoksīds. Savulaik Ņujorkā bija populārs tāds Nenogalināmais Miķelis (Michael Malloy). Vīrs pat nezināja, ka kļūs slavens, bija profesionāls alkonauts, strādāja gadījuma darbus un dzēra nelegālā dzertuvē. Ekonomiskās krīzes laikā daži dzertuves apmeklētāji un tās īpašnieks nolēma realizēt viltīgu biznesa plānu. Vīru, nevienam nezinot, apdrošināja vairākas reizes un tad mēģināja nogalēt. Iesākumā kautri piedzirdīt ar metilspirtu, nekas nesanāca, tad pamest zem mašīnas, atkal nekā. Izprovēja vēl šo to ar saldēšanu un banālu indēšanu. Vīrs tik un tā katru vakaru atgriezās dzertuvē pēc mēriņa un sūdzējās par savām neveiksmēm. Līdz džeku nosmacēja ar CO. Tas gan neizdevās pārāk veiksmīgi, jo ilgie pūliņi bija radījuši tādu liecinieku ķēdi, ka visi trīs vaininieki dabūja izprovēt Edisona izgudrojumu.
Ir pamācoši arī stāsti, ka nevajag laizīt otiņas, ar kurām uzklāj rādija krāsu, un nav arī pārlieku labi forsēt ar rādija veselības ūdeņu dzeršanu. Tā nu viss ir sapīts ar ASV pērnā gadsimta sākuma reālijām un populārākajiem noziegumiem, kur visam fonā attīstās tiesu medicīna. Ja interesē Hloroforms, metilspirts, ciankālijs, arsēns, dzīvsudrabs, oglekļa monoksīds, rādijs, etilspirts vai tallijs, tad droši lasiet šo grāmatu. Lieku 9 no 10 ballēm.
Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.
Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.
Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.
Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.
Šķiet, ka tagad esmu atradis zinātnes novirzienu, kuras grāmatas lasot mani pārņem izmisums un garlaicība. Tā ir magnētisma tēma. Man ir iegādātas divas grāmatas, kas veltītas magnētiem un zemes magnētisma tēmai. Abas esmu mēģinājis sākt lasīt, un abas esmu atlicis malā nelasītas. Nesen vienai no tām pienācās izlasītās statuss, jo saņēmos un kārtīgi izlasīju līdz galam. Es pat neteiktu, ka viņas ir sliktas, garlaicīgi sarakstītas, vai grūti uztveramas. Viss ir kārtībā, labas grāmatas, tikai mani šī tēma diez ko nesaista, būs jāpārsviežas uz audzējiem vai.
Tātad grāmata ir veltīta magnētismam un zemes magnētiskajiem poliem. Magnētisma fenomens cilvēkiem bija pazīstams diezgan sen, savulaik ļaudis berzēja dzintaru, aitu gani redzēja interesantas lietas kalnos, kur dzelzsrūdā iespēris zibens. Un tad ķīnieši izgudroja kompasu. Agrāk jau ļaudis bija lieli jūrā braucēji, viņiem gan bija lielas problēmas noteikt garuma grādus, mēģināja šai lietā iesaistīt kompasa novirzes atkarībā no kuģa atrašanās vietas. Un tad sākās. Izrādījās, ka zemes magnētiskais lauks periodiski mainās, tika atrasti dažādi cikli, kas saistīti ar sauli, atklāts, ka paši poli pārvietojas un ka zemes kodols nemaz nav viendabīgs. Un jo smalkākus instrumentus izdomāja, jo visa tā lieta kļuva arvien neskaidrāka.
Mūsdienās katrs bērns zina, ka zemes magnētiskie poli laiku pa laikam maina polaritāti. Bet ja tev kāds uz ielas paprasītu, kādēļ zemes poli laiku pa laikam apmainās vietām, kas to ierosina? Šaubos vai uzreiz tā spēsi atbildēt. Šī grāmata savukārt tevi informēs par dažādām teorijām un katras niansēm, kas ļaus tev brīvi justies šajā tēmā. Un ja vēl tev patīk risināt diferenciālvienādojumus, kaut vai vienkāršās divu pretējas polaritātes magnētu sistēmās, tad grāmatas lasīšana tev sagādās īstu baudu. Domājams, ka nespēsi noturēties neaizskrienot nokodēt algoritmiņu, kas dinamiski šos vienādojumus rēķinās uz priekšu, lai prognozētu brīdi, kad nāksies vecos kompasus mest ārā. Varbūt tas pat būs 2012. gads, vajag tik stiprāku zemestrīci vai milzīgu asteroīdu.
Labi paironizēju, objektīvi grāmata ir ļoti laba no pirmsākumiem līdz mūsdienām, lieku 8 no 10 ballēm.
Par grāmatu uzzināju tīri nejauši, lasīju par to blogā badastronomy.com, kura veidotājs tai sarakstījis priekšvārdu. Grāmatas autors sevi pozicionē kā skeptiķi un cenšas iegalvot arī pārējiem cilvēkiem, ka visus pekstiņus nevajag ņemt par pilnu un, sastopoties ikdienā ar kādu fenomenu, reizēm ir vēlams padomāt par to kritiski nevis pieņemt par patiesību. Skaidra lieta, ka grāmatā nevar izanalizēt 50 tēmas, kuras būtu saucamas par māņiem, padziļināti. Tādēļ, katrai no šīm tēmai tiek veltīta īsāka vai garāka eseja, kas identificē problēmu un parāda, kā to atspēkot un ietver sevī autora pārdomas par tēmu.
Kādas tad ir šīs tēmas? Te ir gan jautājumi par citplanētiešiem, to nolaupītajiem cilvēkiem, līķiem, kurus Area 51 tur uz ledus un, protams, lielo konspirāciju, kas ar to saistīts. Ir arī par medicīnu – brīnumainām dziedināšanām, homeopātiem, vakcīnu pretiniekiem. Ticības jautājumi – kurš dievs ir īstais, svēto relikvijas, Noasa šķirsts, TV evaņģēlisti, kreacionisms. Pareģojumi – Jāņa atklāsmes grāmata, Nostradamus un 2012. gads, kas pieliks punktu mums visiem. Netiek aizmirsti arī spoki, poltergeisti, dzīvība pēc nāves, sniega cilvēki un Lohnesa ezera briesmonis.
Varbūt būšu mazliet vīzdegunīgs, bet no grāmatas neko jaunu neuzzināju, par visām šīm lietām esmu lasījis diezgan daudz literatūras un gandrīz visas šīs tēmas pārzinu diezgan labi arī bez šīs grāmatas izlasīšanas. Nē, autors jau ir pacenties, bet diemžēl visas esejas ir diezgan virspusējas. To gan kompensē fakts, ka dots literatūras saraksts, ko lasīt tālāk, ja vēlies problēmu izpētīt padziļināti. Man personīgi jau diezgan sen ir pilnīgi vienalga par to, kādiem pekstiņiem katrs cilvēks tic. Es pat par viņiem vairs nesmejos un necenšos izglītot, katram jau jāmeklē taisnība pašam. Un, ja viņš neprot atšķirt labu stāstu no patiesības, tad tā jau ir uztveres problēma.
Grāmatā laiku pa laikam pavīd uzskats, ka visi šie pekstiņi lielākoties rodas cilvēkiem, kas salasās sensāciju avīzes un domā, ka tā ir īstenība. Es gan vairāk to novirzītu uz vispārējo cilvēka spēju uztvert un analizēt faktus. Man padsmitnieku gados mīļākā avīze bija Sensācija (šķiet, ka to var nopirkt arī tagad). Tur katrā numurā varēja izlasīt šausmu lietas un vienkārši dīvainas lietas. Nezinu, es to lielākoties uztvēru kā sort fiction par pieņemamu cenu un drausmīgu tulkojumu. Tomēr viens stāsts mani aizķēra, tas bija par milzu zirnekļiem, kas kādās dienvidu salās bija noēduši veselus ciemus. Tas man izraisīja jautājumus, kuru rezultātā es kādu laiku investēju zirnekļu problēmās. Tad vēl nebija pieejama wikipēdija un par internetu es ar biju tikai dzirdējis, tomēr bibliotēkā jau šo to lasāmu varēju dabūt. Skaidra lieta, ka mūsdienās neviens zirneklis tik milzīgs izaugt nespētu, lai savos tīklos ķertu cilvēkus.
Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nedomāju, ka kādu citplanētiešu upuri tā spēs pārliecināt. Iesaku izlasīt visiem, kas mīl skatīties History Channel, tas palīdzēs iemācīties atšķirt pseidodokumentālas filmas no dokumentālajām.