Navigate / search

The Immortal Life of Henrietta Lacks by Rebecca Skloot

The Immortal Life of Henrietta Lacks

Šīs grāmatas popularitāti es nekādi nespēju izskaidrot. Pirmais, ieraugot šo grāmatu amazonē, es īsti nespēju saprast, par ko viņa īsti ir. Nekādu zinātnieci ar šādu vārdu es nezināju un nospriedu, ka tas ir kaut kāds nebūtisks lasāmais un noskipoju. Grāmatu iepirku tikai tādēļ, ka šogad apskatījis Karaliskās biedrības populārzinātnisko grāmatu longlistu, nolēmu iegādāties visas tajā atrodamās grāmatas. Domāts, darīts, un tā šī grāmata nonāca līdz manām mājām.

Izrādās, ka medicīnā, farmācijā un  bioķīmijā ļoti plaši tiek izmantota specifiska šūnu kultūra HeLa. Šīs šūnas ir pabijušas gan kosmosā, gan nolaidušās uz Mēness, uzspertas gaisā kopā ar atombumbu un apstrādātas ar vis neiedomājamākām ķīmiskajām vielām. Tās nenoliedzami ir devušas lielu ieguldījumu zinātnē, un kas to būtu domājis, ka viņas visas nākušas no kādas nēģeru sievietes dzemdes vēža šūnām.

Kādreiz kultivēt kādu cilvēku šūnu kultūru bija ļoti grūts un nepateicīgs process, lielākoties viņas agrāk vai vēlāk nomira. Tad nu dakteri ņēma jebkādus paraugus, kuriem tie tika klāt un centās tos kultivēt. Bet tikai HeLa kultūra bija tik robusta, ka bija gatava augt jebkādos apstākļos un dalīties nepārtraukti, ja vien ir pietiekoši barības vielu.

Grāmatas autore mums pavēsta par HeLa nozīmi zinātnē, bet galvenais uzsvars tomēr ir likts uz mēģinājumu saprast, kas par cilvēku stāv aiz šīm šūnām. Cilvēks, par kuru pasaule praktiski neko nezina, un kurš gandrīz nodots aizmirstībai, neskatoties uz viņas šūnu ieguldījumu cilvēces veselības uzlabošanā. Šis cilvēks tad arī ir Henrieta Laks. Jāatzīst, ka autores darbs nebūt nav bijis pateicīgs. Lakas ģimene bija šokā, kad uzzināja, ka Henrietas šūnas vēl joprojām ir dzīvas un ņemot vēl vērā faktu, ka šajā ģimenē maksimums ir pamatskolas izglītība, tas viņus gan sabaidīja, gan satrauca. Viņus laiku pa laikam apmeklē dažādi advokāti un viltvārži ar solījumiem iesūdzēt farmācijas uzņēmumus tiesā par to, ka tie bez atlīdzības un atļaujas izmanto viņu mātes šūnas.

Pati Laks ģimene, neteikšu, ka atstāja uz mani pozitīvu iespaidu. Var jau runāt par sociālajiem apstākļiem un nav man ne jausmas, kā tur tai Amerikā īsti afroamerikāņiem klājas. Šī ģimene cīnās ar hroniskām slimībām, dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, bērni nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, laupīšanām.  Kopumā autorei bija diezgan grūti ieberzties ģimenes uzticībā, viņa paranoiski tika turēta aizdomās sadarbībā ar farmācijas kompānijām. Galu galā autorei ir izdevusies laba grāmata gan par šo ģimenīti un pašām HeLa šūnām. Var tikai apbrīnot viņas pacietību un iejūtību pret citiem cilvēkiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autores mājas lapa atrodama šeit.

The Rational Optimist: How Prosperity Evolves by Matt Ridley

rational-optimist

Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.

Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.

Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.

Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.

Paranormality: Why We See What Isn’t There by Richard Wiseman

Paranormality

Šī grāmata būtu jāizlasa visiem, kuru mīļākais raidījums ir Ekstrasensu cīņas. Šī grāmata aptver praktiski visas ar paranormālām lietām saistītas aktivitātes. Autors visu mūžu ir aizrāvies ar burvju trikiem un paranormālu parādību pētīšanu, viņam ir diezgan liela pieredze šajās lietās, un viņš nekautrējas dalīties ar to. Autors uzskata, ka jebkurai paranormālai parādībai ir zinātnisks izskaidrojums. Lielākā izskaidrojuma daļa balstās uz pašu cilvēku psiholoģijas īpatnībām, uz cilvēku viltību un vēlmi ticēt kaut kam neparastam.

Viss ir daudz vienkāršāk nekā parasti cilvēki iedomājas. Autora stāstījums ir ļoti aizraujošs, tiek citēti gadījumi no dzīves, apskatīti dažādi vēsturiski notikumi. Pastāstīts, kā vienkārši ar baumu palīdzību var iemitināt kādā mājā spoku, kas pēc pāris gadiem kļūst par visas Lielbritānijas slavenību. Autors raksta tādā viegli ironiskā noskaņā, piemēram, ja gari tev un taviem draugiem atbild uz jautājumiem, kad lapiņas ar burtiem ir apgrieztas otrādi un visiem ir aizsietas acis, tad labāk esot izsaukt uz māju eksorcistu.

Kas ir vēl labāk, autors dod mums katram iespēju iemācīties standarta ekstrasensa komplektu:

Kā pārliecināt cilvēkus, ka tev ir telekinētiķa spējas;

Kā sev izraisīt ārpusķermeņa pieredzes izjūtas;

Kā primitīvā veidā liekt karotes;

Kā gandrīz garantēti palielināt iespējas nosapņot kaut ko konkrētu;

Ko darīt, ja tev guļamistabā parādās spoki;

Kā sazināties ar gariem izmantojot Ojas dēli, vai vienkārši dancināt galdiņu.

Man jau kā cilvēkam, kas parasti par šādiem ikdienas māņiem vīpsnā un smejas, šī grāmata ļoti patika, pasmēlos diezgan daudz papildus informāciju. Uzzināju, kā ar iedvesmas spēku anestezēt pirkstus un kā pareizi ir jāizsauc (latviešiem laikam tā bija Pīķa Dāma).  Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.

Ja kāds vēlas kļūt par supervaroni ar visām no tā izrietošajām spējām tad viņam noteikti ir no šīs grāmatas saita jānovelk pamācība. Kas zina, varbūt tieši tev nākošgad izdosies vinnēt latviešu ekstrasensu cīņu šovā.

Eight Little Piggies: Reflections in Natural History by Stephen Jay Gould

Eight Little Piggies Reflections in Natural History

Šo grāmatu grasījos izlasīt jau sen, sen atpakaļ. Tas nekas, ka tā izdota deviņdesmitajos gados, nekas, ka zinātne spērusi salīdzinoši lielus soļus uz priekšu no grāmatas sarakstīšanas brīža. Savulaik Gould bija viens no labākajiem paleontoloģijas popularizētājiem, kas sarakstījis daudzas grāmatas. Man gan līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām, tad nu nolēmu pamēģināt.

Grāmata sastāv no pārdesmit esejām, kas aptver diezgan plašu autora interešu loku. Tad nu mēs varam uzzināt autora domas par zemes vecuma noteikšanu un agrīnajām ģeoloģijas problēmām. Par to, kā darvinisms sevi laika gaitā ir attaisnojis, par to cik grūti ir atrast pirmo daudzšūnu fosilijas. Daudz ir arī par to, kā pērnā gadsimta sākumā zinātnieki savā starpā ir kašķējušies. Kopumā diezgan laba grāmata, kas pavēsta mums par dažnedažādām autoru interesējošām tēmām. Daļa no esejām ir saistošas, daļa ne visai. No lasītāja tiek prasīts arī diezgan nopietns priekšzināšanu līmenis, citādi pastāv risks nesaprast, par ko ir runa.

Man personīgi vislabāk patika eseja veltīta fosilijām un to vērtībai. Cilvēki bieži vien domā, ka fosilijas ir kaut kas monetāri ļoti vērtīgs, tas, protams, tā varētu būt, bet tiešām retu un vērtīgu fosiliju ir diezgan maz. Fosilijas nav nekādi arheoloģiskie izrakumu, ļoti reti tiek veikti izrakumi, lai atrastu fosilijas. Parasti ļaudis klejo pa vēja erodētu lauku un meklē vai kaut kas nemētājas. Nebija slikta nodaļa par pirkstu evolūciju, izrādās, ka mums īkšķi ir paši pēdējie pirksti, kas izveidojušies. Te gan nevajag likt tik lielu uzsvaru uz īkšķa attīstību, kā to darīja Ļeņins, neslikts cilvēks iznāktu arī ar četriem pirkstiem.

Un pats galvenais, autors visu laiku cenšas ieskaidrot lasītājam, cilvēks nav evolūcijas virsotne. Evolūcijai nav virsotņu un mērķu, tas ir process, viņam ne uz ko nav jāved. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažas nodaļas man šķita visai liekas, reizēm nevarēju saprast kādēļ tik riņķī un apkārt jāraksta par savu dzīvi, lai pateiktu vienu vienkāršu lietu.

Kraken: The Curious, Exciting, and Slightly Disturbing Science of Squid by Wendy Williams

kraken

Šogad šī jau būs otrā astoņkājiem veltītā grāmatu, kuru būšu izlasījis. Grāmatas iepirkšanas iemesls ir triviāls, mani vienmēr ir interesējuši jūras monstri un reti kad palaižu garām iespēju uzzināt par tiem ko vairāk. Otrs iemesls  – daudzās pozitīvās atsauksmes par šo grāmatu.

Grāmatas autore mums cenšas pastāstīt kā zinātnieki, pētot astoņkājus, ir devuši ieguldījumu cilvēku labklājībā. Piemēram, neirobioloģijā, dažām kalmāru sugām ir tik resni nervu šūnu Aksoni, ka redzami ar neapbruņotu aci, tas savulaik deva lielu ieguldījumu neironu darbības izpētē.  Astoņkāji mēdz laiku pa laikam arī zaudēt savas ekstremitātes, tas gan viņiem netraucē tās ataudzēt atpakaļ, te nu mediķi cer atrast atslēgu uz iespēju kaut ko līdzīgu panākt cilvēkam.

Visdīvainākā lieta, ko uzzināju par astoņkājiem, bija nodaļa, kas veltīta viņu vairošanās paradumiem. Teiksim tā, tur viss ir pavisam citādi nekā zīdītājiem. Interesanta bija arī nodaļa, kas veltīta dzīvnieku intelektualitātes noteikšanai, kā var noteikt intelektuālās attīstības līmeni radībai, kura apkārtējo pasauli uztver daudz savādāk nekā mēs. Izskatās, ka vismaz kalmāri nespēj atpazīt vienu kalmāra indivīdu no otra.

No grāmatas sagaidīju sīku un smalku astoņkāju, kalmāru un tinteszivju dzīves cikla, uzvedības, psiholoģijas un anatomiskās uzbūves aprakstu. Pretī saņēmu tādu visai samistrotu apstāstu par galvkājiem vispār ar intriģējošu nosaukumu. Kaut kā lasot pietrūka autores koncentrācijas uz tēmu. Jā, viņai patīk radīt ainiņas iz dzīves, kā galvkāju pētnieki sēžas laivā un dodas aprīkot astoņkājus ar GPS raidītājiem, pētnieki pārbauda kuņģa saturu krastā izskalotiem Humbolta astoņkājiem, pētnieki atrod architheutis līķi un nenojauš tā nozīmi, bet tās dod tāda izdomājuma pieskaņu un bieži vien novirza nodaļu no tēmas. Arī pati grāmata ir tikai 200 lapaspuses gara, un visai dīvainā fontā, kas vedina uz domām par spiešanu uz apjomu.

Tāpat nebija īsti skaidrs autores uzsvars, ka astoņkājus cilvēki uzskata par visai briesmīgiem radījumiem un visai ļauniem pretiniekiem. Varbūt tā ir Žila Verna darbu lasīšanas ietekme. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Nav jau tā, ka nepavisam nav interesanta, vietām ir pat tīri lasāma.

Fermat’s Last Theorem by Simon Singh

Fermat's Last Theorem

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu par matemātiku. Šo es nopirku kaut kad pērn Londonā. Nopirku un neizlasīju, kaut kā vienmēr neatlikās laika.

To, kas ir Fermā teorēma, manuprāt, zina katrs pirmklasnieks. Galvenā ideja ir, ka vienādojumam x^n+y^n=z^n pie jebkurām n vērtībām lielākām par divi un pieņemot, ka x, y un z ir veseli skaitļi nav atrisinājuma. Apgalvojums ir tik vienkāršs, ka taisni vai jābrīnās, ka tā pierādījuma atklāšana aizņēma vairākus gadsimtus. Fermā savulaik apgalvoja, ka ir atradis šai teorēmai atrisinājumu, kuru varētu uzrakstīt uz lapas malas, tomēr atstās katram pašam prieku to atklāt. Tā nu nabaga matemātiķi ilgu laiku to nespēja atrast. Līdz beidzot kāds jauneklis vārdā Andrew Wiles ķērās pie lietas un uz nepilnām divsimt lapaspusēm pierādījumu uzblieza. Ar pirmo reizi gan viss uzreiz nesanāca, atradās būtiska kļūdiņa un nācās daļu pārrakstīt pa jaunu.

Grāmata nav tik daudz kā pierādījuma iztirzājums, kas, manuprāt, ir saprotams tikai nopietniem matemātiķiem. Grāmata ir par matemātikas attīstību un vēsturi Fermā teorēmas kontekstā. Sākas viss ar Pitagoru un viņa apsēstību ar veseliem skaitļiem un perfekto pasauli un turpinās līdz Fermā teorēmas pierādīšanai. Grāmata neprasa nekādas nopietnās matemātiskās priekšzināšanas, autors mēģina visu informāciju iebarot lasītājam saprotamā veidā, smago daļu atstājot pielikumiem. Skaidra lieta, šajā grāmatā paša teorēmas pierādījuma nemaz nav.

Lai šo grāmatu lasītu, būtu vēlams, lai lasītājam būtu vismaz kāda interese par matemātiku. Uzrakstīts ir saistoši un interesanti. Tā kā tēma ir diezgan sarežģīta, tad autors ir diezgan pacenties, lai noreducētu visu līdz galvenajam. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Starp citu, Fermā teorēmas pierādījuma meklēšana vēl nav beigusies. Daļa matemātiķu uzskata, ka ir jābūt kādam vienkāršākam veidam, kas ļautu šo teorēmu pierādīt daudz elegantākā veidā nevis pa apkārtceļiem. Daļa savukārt uzskata, ka Fermā pats ir kļūdījies, domādams, ka viņam ir izdevies atrast teorēmas pierādījumu.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Parasite Rex by Carl Zimmer

Parasite rex

Vārds parazīts cēlies no grieķu valodas. Sākumā tā nozīme bija pavisam necila, tā sauca cilvēkus, kas templī dzīru laikā pienesa ēdienus. Tikai vēlāk par parazītiem sāka saukt dažādus liekēžus un izmantot kā lamu vārdu. Tā arī dzīvajā dabā atrodamie parazīti ilgu laiku tapa nomelnoti. Bioloģijā pat līdz divdesmitā gadsimta sākumam valdīja uzskats, ka parazīti ir organismi, kas ieslēguši evolūciju atpakaļgaitā. Jeb parastu cilvēku valodā runājot – deģenerāti. Šis uzskats ilgu laiku bija populārs un, ja godīgi, neviens jau tos parazītus nemaz tā nepētīja.

Šo grāmatu autors acīmredzot sarakstījis ar nolūku, lai paceltu parazītu tēmu saulītē. Standarta discovery raidījumos parazīti vienmēr tiek attēloti no to sliktās puses. Skat, kā Gvinejas tārps izraisa elefantiāzi, liekot kāju pārvērsties bluķī. Var arī nodemonstrēt kādu atgadījumu, kur lentenis savā dzīves cikla sākumā nonāk nevis sunī, bet cilvēkā un izmisumā izveido cistu cilvēka smadzenēs. Var arī apstāstīt par Toxoplasma, mazu parazītiņu, kas dzīvo gandrīz mūsu katra smadzenēs, un ko tur slēpt, iespējams, atstāj ietekmi uz mūsu raksturu. Patiesība, protams, sevī ietver arī šo nepatīkamo daļu, nāvi no malārijas, vai bērna uztveres problēmas, kas saistītas ar cērmju invāziju, bet ir arī pāris citi aspekti, kas ir apskatīšanas vērti.

Piemēram, parazīta un saimnieka savstarpējās attiecības. Parazīta nozīme ekoloģijā. Parazīta nozīme mūsu imūnsistēmas kalibrēšanā. Parazīta dzīves un vairošanās cikls, adaptācija jaunām sugām. Kopumā visai interesanta grāmata par un pa parazītiem. Minēšu dažus faktus, kurus uzzināju pirmoreiz.

Izrādās, ka mūsdienās cilvēkiem šad tad piemetas retas kaites, kuru vienīgais izskaidrojums ir parazītu trūkums organismā. Ja tev labu laiku nav bijušas cērmes, tad tava organisma imūnsistēma var uzbrukt tavām zarnu sieniņām un iznīcināt to. Mūsdienās ir divas ārstēšanas metodes. Zarnas rezekcija vai parazītu ieviešana. Ja cērmēm un lenteņiem jāsadzīvo vienā zarnu traktā, lentenis ir zaudētājs un tiek nobīdīts tuvāk izejai.

Parazīts Toxoplasma visu laiku regulē savu klātbūtnes apjomu saimnieka organismā. Laiku pa laikam tas izraisa imūnsistēmas reakciju, kas ļauj izdzīvot tikai pāris sugas pārstāvjiem.

Vissarežģītākie parazīti ir lapseņu kāpuri. Dažu sugu lapseņu kāpuri pat pilnīgi pārņem kāpuru savā kontrolē. To nabagu apstrādā ar hormoniem, un viņš pirms savas nāves vēl nodarbojas ar lapseņu kāpuru kokonu apsargāšanu.

Dažs labs parazīts savus saimniekus apgādā ar opiātiem, lai šamie ar savu neadekvāto uzvedību izprovocētu apēšanu. Citi savukārt liek skudrai katru vakaru uzrāpties zāles stiebra galā ar domu, ka to tur nejauši apēdīs kāds zālēdājs. Cits liek mušai pirms nāves atrast vislabāko vietu savu sporu izsēšanai. Muša pat pirms nāves ieņem pareizu leņķi, lai izkliede būtu perfekta.

Parazīts ir arī labs ekoloģijas barometrs. Ja tu noķer gliemezi un ierasto 9 parazītu sugu vietā redzi tikai astoņas, ir pamats uztraukties, ka kaut kur barības ķēdē ir reālas problēmas.  Šad tad cilvēki apkaro kaitēkļus ar to parazītiem, tomēr ne vienmēr tas beidzas ar labiem rezultātiem.

Kopumā interesants skats uz parazītiem. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ja gribi uzzināt malārijas vai lenteņa dzīves cikla nianses, tad šī grāmata būs laba lasāmviela.

Science of Discworld III: Darwin’s Watch by T.Pratchett

Science of Discworld III

Kārtējā Diskzemes zinātnes grāmata, diemžēl arī pēdējā. Grāmatas uzbūve ir standarta. Viena nodaļa stāsta mums par Diskzemes burvju piedzīvojumiem mūsu zemeslodes simulācijā. Izrādās, ka Visumu, kurā mēs dzīvojam, ir radījis burvju skaitļojamā mašīna Hex. Nākamā nodaļa ir populārzinātnisks apraksts par to, kas ir kas un kāpēc.

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenā problemātika ir Darvina evolūcijas teorija. Diskzemē burvji atklāj, ka Zemes iedzīvotāji tomēr nav uzbūvējuši kosmisko liftu, lai aizbēgtu no kārtējās kataklizmas, kas pārvērš zemi ledus bumbā (Snowball earth scenārijs). Izrādās, ka pie vainas ir Darvins, kas „Origin of Species” vietā saraksta „Theology of Species”. Burvji nolemj manipulēt ar zemes pagātni, lai glābtu cilvēci, tomēr izrādās, ka lieta nav tik vienkārša: te ir iesaistīti arī realitātes Auditori.

Populārzinātniskā daļa sniedz mums ieolūcijas teorijas pamatos, pa ceļam analizējot laika mašīnu uzbūvi, paralēlos visumus, bezgalības konceptus un daudzas citas interesantas lietas. Kā jau iepriekšējās Diskzemes zinātnes grāmatās, arī šī man šķita vienkārši perfekti sarakstīta. Sevišķi patikās nodaļa, kura pieskārās Evereta daudzo pasauļu teorijas interpretācijai. Šī ideja mani nodarbina jau kādus desmit gadus (ne jau tā, ka par to vien domāju, bet ja ir iespēja tad šad tad palasu polemiku par šo tematu).

Grāmatai lielu plusu dod arī aoniskais skatījums uz lietu mānīgo vienkāršību, atšķirību kā ir patiesībā un ko mums māca skolā. Jāatzīst, ka pats ieguvu diezgan daudz jaunu informāciju par evolūcijas teorijas pašreizējo attīstības stadiju. Autori arī nebaidās sniegt apskatīto problēmu alternatīvās teorijas, salīdzināt tās savā starpā paplašinot lasītāja redzesloku.

Kopumā pēc visa augstāk minētā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, un domāju, ka tuvākā gada laikā pārlasīšu visas trīs Diskzemes zinātnes grāmatas.

Science of Discworld by Terry Pratchett

Jā, kārtējā Diskzemes cikla grāmata. Šo nekādi nevarēju atrast amazon.com klāstā, bet veiksme uzsmaidīja pērnā gada nogalē, kad biju aizkūlies līdz Berlīnei. Grāmatiņa tika nopirkta uzreiz, lasīšana gan sanāca tikai tagad.

Pati grāmata satur divas sižeta līnijas, viena ir par Diskzemes Neredzamās Universitātes projektu Roundworld. Projekta gaitā tiek radīts mūsu Visums un tā īpašības tiek apskatītas no burvju pasaules redzespunkta. Otra sižeta līnija, patiesībā ir veltīta Zemes iedzīvotājiem. Tā stāsta mums par to kā radies Visums, atbild uz jautājumiem par evolūciju, planētu rašanos un daudzām citām lietām. Stāstīts tiek vienkāršā valodā, taču ļoti interesanti – pat man, kas šāda tipa grāmatas, populāri par zinātni, izlasījis simtiem. Sevišķi patika koncepta “lie-to-children” ieviešana, kad zinātnisks koncepts, pasniedzot to tautas masām, tiek vienkāršots un nedaudz zaudē savu jēgu. Piemēram, visuma izplešanās (neteiksi jau cilvēkiem, ka Visums izplešas pats sevī).

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ja interesē dabaszinātnes un negribas lasīt garlaicīgus sausus faktus, tad šī grāmata ir ņemama.

Citāts:
Read more

%d bloggers like this: