Navigate / search

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

The Man Who Couldn’t Stop by David Adam

The Man Who Couldn't Stop by David Adam

Skatījos, ka esmu galīgi palaidies populārzinātnisko grāmatu lauciņā. Ja blogošanas pirmsākumos es populāro zinātni šķaidīju ar krievu fantastiskajiem bojevikiem, tad tagad esmu palicis gandrīz vai tikai par fantāzijas un zinātniskās fantastikas lasītāju. Un es nemaz neskaitu padomjlaiku sēriju ietvaros pārlasītās grāmatas!

Gandrīz katram cilvēkam laiku pa laikam galvā iešaujas kāda uzmācīga doma. Piemēram, stāvot uz klints malas, tilta vai augstas ēkas pēkšņi galvā iešaujas doma nolēkt zemē. Bet varbūt, paņemot virtuvē nazi, sākt domāt, kā būtu, ja es kādam ar to iedurtu, vai ar mašīnu iebraukt pretējā joslā. Cilvēka smadzenes ir sarežģīts orgāns, un šādas ideja ir darbības blakusefekts. Lielākoties mēs par šādām dīvainām domām pašausmināmies un aizmirstam. Taču gadās, ka no tām nav iespējams tikt vaļā. Grāmata ir zinātnes un personīgo pārdzīvojumu sajaukums, kurā autors mēģina izprast un izpētīt dīvaino domu cēloņus un to, kā tās noved miljoniem cilvēkus līdz apsēstībai un kompulsīvai rīcībai.

Sākšu uzreiz ar to, ka kā jau katru grāmatu, kas veltīta kādai medicīnas problēmai, arī šo vajag lasīt ar vēsu prātu un nenodarboties ar pašdiagnozi. Vajag jau arī atcerēties, ka autors ir tikai žurnālists ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT), tā latviešu valodā tulkojams OCD. Un tādēļ varbūt uzreiz nevajadzētu devi pieskaitīt pie tiem miljoniem, kuriem šī kaite piemīt. Grāmata sarakstīta visnotaļ aizraujoši un lasās pietiekami raiti. Vienīgais viena no pēdējām nodaļām, kur autors iedziļinās slimību klasifikāciju katalogā, ir patiesi garlaicīga. Var jau būt, ka cilvēkam, kas piesaistīts pie britu medicīnas sistēmas, šī lieta ir patiesi aktuāla, bet man tā šķita novirze no tēmas.

Tā kā grāmatas autora OCD izpaužas kā bailes saķert HIV, šī grāmata ir godīgs stāsts par viņa cīņu ar šo problēmu. Un pie reizes arī dot izpratni par sajūtām, kādas rodas cilvēkam, kurš tiek konfrontēts ar savu apsēstību. No malas lielākoties šķistu, kur ir problēma, tas ir neloģiski, pats tak redzi, cik tas ir stulbi, saņemies un viss būs kārtībā. Medicīnā ilgu laiku tas arī bija vienīgā ārstēšanas metode – ieteikt saņemties. Taču nav tā, ka cilvēks pats neapzinātos savas rīcības stulbumu, loģiski viņš to saprot, taču neko nespēj ar to padarīt. Ja OCD ļauj attīstīties, tad tā lēnām pārņem visu cilvēka dzīvi. Autors bieži vien gremdējas atmiņās par dzīvi pirms OCD, atminoties tos kā laikus, kad viņu vēl neuztrauca tādas lieta, vai uz durvju roktura nav svešas asinis.

Ja tev šķiet, ka laiku pa laikam uznākusi istabu kārtošanas lēkme, tad tu kļūdies. Cilvēks ar OCD reti kad tīrīs visu māju, viņš aprobežosies ar noteiktu vietu, tualeti, virtuvi vai istabu. Savukārt, ja tu kļūsti apsēsts ar domu par sienu un sāc to lēnām ēst nost, veltot šai nodarbei pāris stundas dienā, tad droši vari iet pie daktera, labi tas nebeigsies. Mēs visi laiku pa laikam nodarbinām sevi ar domām, vai es aizslēdzu mājas durvis, aizvēru logu? Tad nu parasti pie aizslēgšanas paraustām durvis un pārliecināmies, ka ciet un dodamies projām. Cilvēkam, kuram uzmācīga doma – ir ieslēgts gludeklis vai neaizslēgtas durvis, tikšana prom no mājas nav tik vienkārša, durvju pārbaudei tiks veltīts daudz laika, un beigu beigās viņš tik un tā nebūs drošs, ka viss ir kārtībā. Skarbākais, ko konstatēju izlasot grāmatu, ir, ka OCD var dabūt gandrīz jebkurš cilvēks, jebkurā savā dzīves posmā. Vakarā aizej gulēt kā normāls cilvēks un no rīta jau mazgā rokas desmitiem reižu, jo šķiet, ka tās ir netīras.

Ja ticam šai grāmatai, tad tādas īstas metodes, kā izārstēt OCD, nemaz nav. Dažiem tā pāriet, dažiem ar to ir jācīnās visu mūžu. Reizēm cilvēkus savs stāvoklis ir tik tālu apriebies, ka viņi ir gatavi netradicionālām ārstniecības metodēm, piemēram, izgriežot sev daļu no smadzenēm. Ja ticam autoram, tad viens OCD nomocīts cilvēks nolēmis nošauties. Tas nav izdevies, taču tā daļa smadzeņu, kas izšķaidīta pašnāvības mēģinājumā acīmredzot ir bijusi saistīta ar OCD izraisīšanu, un cilvēks šādā netradicionālā veidā pašizārstējies. Izklausās jau pēc pilsētas leģendas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja grib izlasīt, kas OCD patiesībā ir, un kā šie traucējumi ietekmē cilvēku dzīvi, tad noteikti rekomendēju izlasīt šo grāmatu.

In Pursuit of the Unknown: 17 Equations That Changed the World by Ian Stewart

In Pursuit of the Unknown

Pirms gadiem trīs es sajūsmas pilns nopirku šo grāmatu. Viņai paveicās, pēc saņemšanas to atvēru un sāku lasīt. Taču pēc divu nodaļu izlasīšanas man prieks pārgāja, un grāmata tika atlikta malā. Kādēļ es viņai metu mieru, vairs nespēju atcerēties, un tādēļ nolēmu dot vēl vienu iespēju.

Šīs grāmatas uzdevums ir parādīt kā matemātika un cilvēces progress iet roku rokā. Daudzas lietas mūsdienās mēs pieņemam kā pašsaprotamas, lietojam tās nemaz nenojaušot, kādi vēsturiski atklājumi matemātikā bija nepieciešami, lai mēs tik tālu vispār nokļūtu. Grāmatā vēstīts par to, kā cilvēce savā ziņkārībā sistematizējusi savas iegūtās zināšanas ar matemātisku formulu palīdzību, izskaidrojot noteiktu fenomenu un radot jaunu pakāpienu cilvēces attīstībai. Autors ir atlasījis viņaprāt septiņpadsmit svarīgākos vienādojumus, ielicis tos kultūrvēsturiskajā un zinātniskajā kontekstā. Tie ir gan dzirdēti vienādojumi un matemātiski koncepti – Pitagora teorēma, Maksvella vienādojumi, Einšteina relativitātes teorija, Ņūtona likumi. Ir arī mazāk zināmas lietas kā Šenona vienādojums un Bleka-Šoula vienādojums.

Šī autora grāmatas es esmu lasījis daudz un dikti, tādēļ nešaubījos, ka autors var pastāstīt par matemātiku interesanti un saprotami. Diemžēl šī grāmata lika vilties. Nav jau ar mani tik traki, ka es integrāļa zīmi atpazītu kā kaut ko tādu, ar kura palīdzību itin vieglāk varētu no sausās tualetes izvilkt tajā iekritušu rokaspulksteni. Bet šī grāmata jomās, kurās es neesmu speciālists, pārsteidza nesagatavotu. Autors ievadā raksta, ka runājot par matemātiku nevar izvairīties no matemātiskām formulām, forši, es piekrītu. Taču autors iebrauc otrā grāvī, viņš vēlas visu reducēt līdz vienkāršiem skaidrojumiem un pastāstīt visu. Beigās sanāk tāda putra, ka maz neliekas. Pat jomās, kurās es sevi uzskatu par tādu kā speciālistu, man nācās ilgi lobīt no uzrakstītā ārā to, ko autors ir īsti gribējis pateikti.

Ja nav nācies saskarties ar matemātiku pēc skolas beigšanas un pēkšņi ir uznākusi luste noskaidrot, kur tad dzīvē var pielietot logaritmu, tad no šīs grāmatas turieties pa gabalu. Tā tikai lieku reizi pierādīs, ka matemātika ir dikti sarežģīta lieta, no kuras neko nevar saprast. Varbūt, ja esi matemātiķis, tad tev tek siekala paša spēkiem izvest formulu līdz nākamajam apgalvojumam bez priekšā teikšanas, bet cilvēkam, kuram ikdienā tas nav maizes darbs nudien daļa lietu nemaz nav tik acīmredzamas, kā varētu šķist. Lasot grāmatu man ne reizi vien nāca galvā vecais joks par triviāliem secinājumiem. Tas nozīmē, ka, lai nonāktu pie slēdziena, ir jāpieraksta vesela tāfele ar izvedumiem, lai iegūtu triviālo secinājumu. Autors nodarbojas ar to pašu, tikai tāfeli izlaiž.

Grāmatas galvenais bonuss ir labais Starplanētu Transporta tīkla apraksts. Līdz šim par šo biju dzirdējis tikai garāmejot, te ir gan smalks apraksts, matemātiskais pamatojums, smuka diagramma un saistoša vēsture. Šo pāris lapaspušu dēļ vien ir vērts grāmatu iegādāties.

Ja necenšas saprast autora matemātiskos spriedumus, kuri nemaz nav triviāli un kuros laiku pa laikam parādās ļoti specifiski matemātiski termini, kurus nudien vienkāršs entuziasts nepārvalda, tad grāmatu var lasīt kā tādu matemātiski vēsturisku piedzīvojumu. Uzzināt interesantus matemātiskus faktus, iepazīt jaunus konceptus, interesantus matemātiķus. Taču tad visai vienādojumu idejai zūd jēga. Autoram arī ir vājība uz modificēto Ņūtona gravitācijas teoriju, matemātiski jau tā lieta izskatās eleganti, taču tā tik ļoti piedzīta novērojumiem, ka katru reizi pēc jauna atklājuma tā visa ir jāpārstrādā, Einšteina relativitātes teorijai nav tādu problēmu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīju ar gariem zobiem, uzrakstītais reizēm man lika aizdomāties, ka es neko no matemātikas nesaprotu un ne sitams nevaru saprast autora teikto. Nezinu arī, kuram šī grāmata varētu noderēt, nopietnam matemātiķim viņa ir pa vienkāršu un neko jaunu nedos, bet vienkāršam lasītājam tā rada vairāk apmulsumu nekā zināšanas. Trakākais ir tas, ka autors spēj uzrakstīt patiešām sakarīgas grāmatas par matemātiku!

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

March of the Microbes

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

nezinama-latvija

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

Warped Passages: Unraveling the Mysteries of the Universe’s Hidden Dimensions by Lisa Randall

Warped Passages

Šai grāmatai manā grāmatu plauktā nācās novāļāties veselus sešus gadus. Nekādi nesanāca viņai pieķerties. Tā kā stīgu teorijas mūsdienās ātri maina savu perspektīvu un idejas, tad jo vairāk gadu pagāja, jo lielākas šķita bažas, ka grāmata būs nedaudz novecojusi.

Visums ir visnotaļ dīvaina lieta, kas glabā daudzus noslēpumus. Bez mūsu zināmajām četrām dimensijām tajā var slēpties vēl daudzas citas. Var būt pat tā, ka blakus mūsu visumam atrodas pavisam cits visums ar savādākiem fizikas likumiem. Vai mūsdienu fizikai ir iespējams uzzināt kaut ko par šīm papildus dimensijām un paralēlajiem visumiem? Autore domā, ka jā, un par to ir uzrakstīta šī grāmata.

Centrālā grāmatas tēma ir slēptās dimensijas, taču, lai lasītājs saprastu problēmas būtību, ir jāieliek nopietns pamats. Vismaz tik daudz, lai viņš spētu saprast standarta fizikas terominoloģiju. Pirmā grāmatas ceturtdaļa tiek veltīta fizikas Standarta modeļa izklāstam un kvantu teorijas pamatkonceptu atstāstam. Viņai noteikti ir talants rakstīt īsus apkopojumus par tēmu, netika novērota ne lēkāšana starp tēmām, nedz aiziešana no tās.

Grāmatas autore par galvas tiesu pārspēj lielāko daļu populārzinātnisko grāmatu rakstītājus, Hokingsu un Grīnu ieskaitot. Lasot šo grāmatu es beidzot sapratu, kas ir brānas, un kā tās savienojamas ar stīgām. Sapratu arī visu to ņemšanos ar Klauza-Kleina daļiņām. Nekur līdz šim nebiju lasījis par iespējām eksperimentāli pierādīt gan stīgu teoriju, gan to kā izpētīt iespējamās slēptās dimensijas. Varbūt autore parāva mani uz viļņa un tādēļ es lasot kļuvu nekritisks, bet grāmata mani noteikti aizrāva.

Var jau gausties, ka šīs pašas lietas jau ir lasītas citās grāmatās un, ka populārzinātniskās grāmatas, kas veltītas Standarta modelim, ir kloni. Taču tik traki jau nav, katram autoram izdodas pievienot savu artavu pasaules kopskatā. Es, piemēram, nemaz nenojautu, ka teflonam ir hiperdimensionāla kristāla struktūra. Ja lietām pieiet pavisam kritiski, tad pāris vietās autore nedaudz ir nohaltūrējus, sevišķi CPT simetrijas nodaļā, bet nav jau tik traki – pamatideja ir diezgan normāli izskaidrota.

Autores galvenais pienesums ir atrodamas grāmatas beigu ceturtdaļā. Tajā tiek runāts par dimensijām. Jāatzīst, ka iepriekš man par dimensijām bija visnotaļ naivs. Biju ieciklējies uz dimensijām, kuras ir samērojamas ar Planka garumu. Taču pateicoties autorei uzzināju, ka dimensijas teorētiski var būt lielas līdz pat milimetra desmitdaļai un, iespējams, arī bezgalīgi lielas. Ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem un dārgiem instrumentiem ir iespējams noteikt to, vai šādas dimensijas eksistē izdarot mērījumus mūsu vienkāršajā četrdimensiju laiktelpā. Lielais Hadronu Paātrinātājs (LHC) ir tas aparāts, uz kuru tikai liktas lielas cerības (grāmata izdota 2006. gadā). Klauze-Kleina rezonanse bija viens no šādiem pārbaudāmajiem objektiem. Tagad, kad jau vairākus gadus ir analizēti LHC dati, var spriest, ka uz lielām papildus dimensijām nav ko cerēt. Tomēr satraukumam nav pamata, teorētiķi ir atraduši veidus un teorijas, kas situāciju vēl var izglābt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuri interesējas par apslēptajām visuma dimensijām. Iespējams, ka viņas mums tā arī tautsaimniecībā nekad nenoderēs un mūsu kosmosa kuģi tā arī nespēs ceļot pa viņām, lai apmānītu relativitāti, bet interesanti ir tik un tā.

Megalīti. Pasaule. Latvija by Valdis Segliņš

Megaliti

Šo grāmatu man vajadzēja tajā pašā brīdī, kad es to ieraudzīju. Staigāju pa grāmatu izstādi un uzdūros LU akadēmiskā apgāda stendam. Par šādu grāmatu neko nezināju, bet senie akmeņu mani vienmēr ir interesējuši, tāpat kā piramīdas un kartogrāfija. Finālā tiku pie veselām trīs grāmatām, un kā pirmo lasīšanai izvēlējos šo.

Monogrāfijā aplūkoti megalītu kultūras pieminekļi pasaulē un sniegts plašs pārskats par to daudzveidību un vēsturisko pārmantojamību. Atsevišķi apskatīti iespējamie megalīti Latvijā un kaimiņzemēs, kā arī pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt senatnē apstrādātus akmeņus. Izdevums iecerēts kā atbalsts turpmākos šādu pieminekļu meklēšanas un atpazīšanas pētījumos. Izdevums paredzēts vēsturniekiem, dabas un novadu pētniekiem, kā arī visiem, kas interesējas par aizvēsturi un tās pieminekļiem.

Runāt par aizraujošu sižetu šādā grāmatā būtu lieki. Viņu noteikti lasīs cilvēki, kurus patiešām interesē megalīti. Nu tādi kā es, kas ikdienā nenodarbojas ar pirmatnējo cilvēku kultūras objektu pētīšanu, bet kuriem ir vēlme uzzināt ko vairāk par šo tēmu. Grāmatai ir trīs daļas. Pirmā ir par megalītu klasifikāciju, var uzzināt ko nozīmē dolmens, menhīrs un ortostats. Uzzināt šo to par pirmatnējo cilvēku kultūru. Saprast, kāda perioda megalītiskās būves uzskatāmas par tādām. Kā pareizi klasificēt megalītiskās struktūras un to elementus. MAITEKLIS vienotas klasifikācijas pasaulē vēl nav. Daudz tabulu, pieminēti uzskatāmi piemēri izplatības areāli un citas vajadzīgas lietas. Varbūt tas nav grāmatas mērķis, bet gribējās arī uzzināt arī par megalītu konstruēšanas būvniecības tehnoloģijām, materiālu apstrādes paņēmieniem, liecībām. Garāmejot jau tas viss tika pieminēts, bet varēja būt vairāk.

Otrā daļa ietver sevī bagātīgi ilustrētu materiālu par visas pasaules megalītiskajām būvēm. Man atkarājās žoklis iedomājoties, kāds darbs ir jāiegulda atrodot objektu bildes, pievienojot aprakstus un visu sazīmēt kartēs. Kartes pietam ir no tās zortes, kuras mūsdienās gudri sauktu par infografikām. Šī sadaļa man noteikti palīdzēs plānojot ceļojumus, varēšu paskatīties, varbūt pa ceļam ir kāds megalīts, kuru apskatīt. Informācijas klāsts gan ir tik bagāts, ka ieteiktu lasīšanu izstiept uz pāris nedēļām. Citādi lasīšana kļūs nedaudz garlaicīga. Atzīšos godīgi, šajā sadaļā grāmata man nodrošināja labu iemigšanu vismaz trīs vakaros. Tu, cilvēks, lasi par Francijas megalītiem, pie sevis pukojies, ka toreiz esi tiem tik tuvu pabraucis garām, jo neesi par tiem neko zinājis. Un tad pēkšņi pamosties nakts vidū ar grāmatu blakus. Bet tas nav pārmetums autoram, tas ir brīdinājums lasītājam.

Trešā daļa ir par megalītiem Latvijā. Megalīti Latvijā! Man ar’ bija skeptisks skats uz šo lietu. Apziņā pat pēc pirmo divu daļu izlasīšanas tomēr paliek megalīts = Stonhendžs. Un kur tad mums tie Stonhendži ir! Es kaut kā pie savas mājas pļavā neko tādu neesmu manījis. Taču, kā izrādās, nevajag būt negausim. Liecības par megalītu kultūru Latvijā ir atliku likām. Jā, mums nav milzu piramīdas, un daļu no megalītiem nemaz nezinātājs nespētu atšķirt no parasta laukakmeņa. Tādēļ var diezgan smalki izlasīt par dažādu laikmetu akmeņu apstrādes tehnikām un datēšanas problemātiku. Domāju, ka nāksies vien aplūkot savas piemājas akmens kaudzes, kas zina, varbūt tur ar kaut kas megalītisks atrodas. Iedomājies tik, cik tas būtu vareni  – Gambijas megalīts! Es aiz laimes noteikti nokristu gar zemi. Latvijas megalītu problēma ir kristietība (savulaik pamatīgi papostījuši svētvietas), meliorācija (visu sastūma čupās), būvniecība (kurš gan skatās, ka labam akmenim ir apstrādes pazīmes), vēlme dekorēt dārzus ar akmeņiem (izvazā vēl saglabājušās megalītiskās struktūras). Tad nu pāri ir palicis šis un tas, kuru pie tam neviens nav pat pārāk pētījis. Un tad vēl ir tā viltus megalītu problēma, kurus sacepuši dažādi seno zināšanu adepti, kas mīl notecināt akmeņus ar parafīnu un izdomāt leģendas, kuras grābtas no zilas gaisa.

Tātad, ja interesē akmeņi, tad uz priekšu, neko labāku latviski neatradīsit! Grāmata ir īsta enciklopēdija. Lieku 10 no 10 ballēm, prieks, ka arī latviski izdod šādas specializētas grāmatas!

The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives by Leonard Mlodinow

Drunkards walk

Šīs grāmatas liktenis manā grāmatu plaukta nav apskaužams. Viņai nācās noskatīties, ka viena pēc otras tiek paņemtas citas grāmatas par matemātiku, izlasītas un atliktas atpakaļ. Taču viņai nācās gaidīt savu kārtu veselus sešus garus gadus.

Mūsu dzīve ir pilna ar nejaušiem gadījumiem, varbūtībām un mazvarbūtīgām notikumu sērijām. Tai pat laikā cilvēka prāts absolūti nav piemērots tam, lai galvā analizētu varbūtības teorijas dažādus aspektus. Tā nav nekāda saskaitīšana, kas mums padodas intuitīvi. Cilvēka prāts mīl veidot sakarīgu stāstījumu par pasauli, un tādēļ lielam blāķim ar savstarpēji nesaistītu informāciju tiks mēģināts rast skaidrojumu smuka stāsta viedā. Ja kāds cilvēks pelnīs daudz naudas, mēs viņam piedēvēsim izcilas spējas, ieklausīsimies viņa idejās, tas nekas, ka algas apjoms ir gadījuma lielums. Taču mēs neiedomāsimies, kas braucot pirkt loterijas biļeti mūsu izredzes iet bojā autoavārijā ir aptuveni divas reizes lielākas nekā uzvarēt loterijā. Šī grāmata ir par to, kā cilvēki gadsimtu gaitā lēnām atklāja lietu patieso dabu, noskaidroja, kas ir varbūtība, un kāpēc mēs psiholoģiski to nespējam pareizi interpretēt ikdienas dzīvē.

Īsumā par grāmatu varētu izteikties sekojoši: var matemātiski pierādīt, ka visu mūsu dzīvē nosaka gadījums. Vari censties cik lien, bet, ja nebūsi pareizajā vietā pareizajā laikā, nekas nemainīsies. Mācība: nekad nepadodies, jo vairāk mēģināsi, jo lielāka iespēja būs atrasties pareizajā vietā un laikā. Tas tāpat kā skolā, ja tu esi izsities tik tālu, ka tevi skolotāji uzskata par teicamnieku, tad vari neuztraukties, tāds tu paliksi līdz skolas beigām. Bet vispār jau šī grāmata tomēr ir par matemātiku un par to, cik ļoti cilvēka ikdienas pieredze ir nederīga, ja sākam runāt par varbūtībām.

Lēnām esmu nonācis pie secinājuma, ja autors neraksta grāmatu kopā ar kādu citu autoru, tad viņa darbi ir pat ļoti lasāmi. Arī šajā grāmatā autors ir izvilcis gaismā lielāko daļu no vēsturiski interesantajiem notikumiem, kas saistīti ar varbūtību teorijas vēsturi. Arī varbūtību teorijas pamatkoncepti tiek pasniegti interesantā izklāstā, tā negarlaiko un nav pārvērsta par nebeidzamu formulu virknējumu. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni iedziļinājies statistikā, ekonometrijā un varbūtību teorijā, nācās ar nožēlu konstatēt, ka ļoti lielu daļu no reiz zināmā esmu pamatīgi aizmirsis. Reiz es visas tās lietas, kuras autors piemin grāmatā, varēju mierīgi uz tīras papīra lapas izvest pats un izvērsti pierādīt. Tagad līdz tādam līmenim man būtu nepieciešamas pāris nedēļu laika investīcijas, lai visu atkārtotu.

Daudzlasītājiem būs risks saskarties ar nekā jauna neuzzināšanu. Arī es lielāko daļu no autora stāstītā jau zināju no citiem avotiem, un man pat radās priekšstats, ka es šo grāmatu droši vien jau noteikti esmu reiz lasījis. Tomēr ja statistika un varbūtību teorija nav tavs ikdienas interešu objekts, tad grāmata noteikti kalpos kā ļoti labs ievads problemātikā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Vērts lasīt, ja līdz šim par varbūtību teoriju un matemātikas vēsturi kopumā esi interesējies ļoti maz.

This Is Improbable: Cheese String Theory, Magnetic Chickens, and Other WTF Research by Marc Abrahams

This Is Improbable

Šo grāmatu nopirku pirms pāris gadiem, jo amazonē viņai bija liela atlaide. Atsauksmes un nosaukums šķita pietiekami interesanti, lai manu uz šādu pirkumu pamudinātu. Grāmatas autors ir pazīstams arī kā Ig Nobel Prize nodibinātājs, un tas vien liecināja, ka noteikti neviens cits labāk par viņu nepārzina dīvainos zinātnes pētījumus.

Reizēm zinātnes attīstība notiek pētot visdīvainākās problēmas. Vienmēr atrodas kāds zinātnieks, kuru uztrauks tādi jautājumi, par cik alus dārdzība samazina noziegumu skaitu, vai ar pudeli var pārsist galvu, kā pareizi nomest ar izpletni beigtu saindētu peli, vai lasīšana var izraisīt epilepsiju, cik liela varbūtība ir govij apgulties pēc ilgstošas stāvēšanas, kā pludmalē teritoriju apzīmē apmeklētāji, kāpēc iepirkumu maisiņi saplīst pusceļā uz mājām, kā smadzenes reaģē uz naudas iznīcināšanu un citām tikpat svarīgām lietām. Šajā grāmatā autors apkopojis savus rakstus, kuri gadu gaitā publicēti avīzē the Guardian.

Ideja nenoliedzami ir interesanta, reti kura lieta ilustrē labāk to, ka zinātne ir ne tikai lielais hadronu paātrinātājs un NASA raķešu programma. Zinātnieki ikdienā pēta visneiedomājamākās lietas. Autors šajā tēmā ir iedziļinājies, un viņa atrastās pērles ir diezgan spožas. Taču ir viens liels BET. Grāmata pēc būtības atšķiras no rakstiņa avīzē. Avīzē ir normāli izlasīt pāris rindkopas garu stāstiņu pasmieties un nolikt avīzi malā. Taču, ja grāmatā ir simts šādu mazu stāstiņu, tad lasīšana kļūst par murgu. Katru reizi lasītājs tiek iesviests pavisam jaunā tēmā, kurai nav nekāda sakara ar iepriekšējo rakstu, un tas nojauc lasītāja koncentrāciju.

Kaitina arī autora izklāsta struktūra, tā ir palikusi nemainīga kā avīzē. Sākumā mums tiek paziņots zinātniskais pētījums ar intriģējošu nosaukumu, tad īsumā tiekam iepazīstināti ar autoriem, tad divos teikumos seko pētījuma saturs, tad autora vārdu spēle, kas reizēm ir smieklīga, bet bieži ne pārāk un beigās izmantotā literatūra. Es kā lasītājs tomēr būtu autoram pateicīgs, ja autors nedaudz detalizētāk pastāstītu par pašu pētījumu, kaut ko nedaudz vairāk kā tikai nosaukumu. Piemēram, par iespējamo pielietojumu tautsaimniecībā, kā viņi dabūjuši finansējumu. Vietām viņš to dara, un tie ir izcili stāstiņi, kuri mani noturēja pie grāmatas lasīšanas.

Kopumā visšvakākā populārzinātniskā grāmata šogad 4 no 10 ballēm. Grāmatu izlasīju vairāk aiz spītības nekā aiz intereses. Ar populārzinātniskajām grāmatām man šāda lieta praktiski negadās. Galvenais iemesls tam ir – grāmata nav paredzēta, lai viņu lasītu visu uzreiz no vāka līdz vākam. Iespējams, ka vislabāk viņu būt lasīt dozējot, katru dienu pa vienam rakstam. Taču stāstiņi nav tik kvalitatīvi, lai es kā lasītājs spētu pieturēties pie šāda lasīšanas režīma. Visticamāk, ka grāmata pēc divām dienām paliktu neaiztikta un nelasīta.

What If? Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions by Randall Munroe

What If Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions

Šī grāmata man nāca kā pārsteigums. Sākumā kaut ko par viņu dzirdēju twitterī, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu, vai tad maz populārzinātniskās grāmatas iznāk? Tad nejauši iegāju Jāņa Rozes grāmatnīcā, tajā, kas uz Barona ielas, ieraudzīju vākus un sapratu uzreiz -man viņu vajag! Lasīt sāku jau ceļā uz mājām.

Grāmatas autors līdz 2005. gadam strādājis NASA, tad metis šo darbu pie malas un izveidojis lapu xkcd, kurā regulāri publicējis karikatūras un nelielus komiksus. Tad pirms gada viņš savā interneta lapā atvēra sadaļu What if? Šī sadaļa veltīta atbildēm uz dīvainiem jautājumiem. Tādiem kā: Kas notiktu, ja ar pistoli izšautu no neitronu zvaigznes vielas pagatavotu lodi? Kā būtu, ja okeāna visdziļākajā vietā izveidotos portāls? Cik tālu no citiem cilvēkiem ir atradies visvientuļākais cilvēks? Kad Facebook mirušo lietotāju skaits pārsniegs dzīvos? Grāmatā autors ir apkopojis vislabākos jautājumus un vislabākās atbildes. Atbildes ir bagātīgi ilustrētas ar autora karikatūrām un tieši ilustrē kā pielietot zinātnes likumus visdīvainākajiem scenārijiem.

Bērnībā es būtu daudz ko gatavs atdot, lai manās rokās nonāktu šāda grāmata. Šī grāmata ir tiešs pierādījums tam, ka zinātne var būt interesanta, pat ja tu no viņas līdz šim neko pārāk nesajēdz un no skolas atminies tikai pamata lietas. Patiesībā jau lielāko daļu problēmu atrisināšanai pietiek ar pamata zināšanām un loģisku domāšanu. Problēma ir mācīšanas stilā, kur tā vietā, lai uzdevumus noformulētu interesanti (vismaz manā laikā deviņdesmito sākumā), formulējums ir sauss un neinteresants. No sērijas: “ķermenis ar masu 3 kg atrodas 6 metru augstumā no zemes, aprēķiniet viņa potenciālo enerģiju”, “kādēļ virszemes benzīna tvertnes krāso ar alumīnija krāsu”. Un tad vēl ķīmijā tie moli un grami, viens un tas pats tikai ar citiem elementiem. Taču, ja kāds tur augšā pakārtu, teiksim, dinozauru, rēķināšana varbūt ar kļūtu nedaudz sarežģītāka, bet daudz interesantāka. Ja kāds prasītu manu padomu, tad es silti ieteiktu mācību grāmatu sastādītājiem ņemt par piemēru šīs grāmatas jautājumus. Vielu atkārtojošus uzdevumus ir iespējams padarīt interesantus. Skolēniem interese par zinātni pieaugtu eksponenciāli. Nekas tā nenokauj vēlmi mācīties kā milzīgas tabulas un teksta blāķi bez atsauces uz reālo dzīvi.

Ko es ar to visu vēlējos pateikt? Šī grāmata ir obligāta lasāmviela cilvēkam, kas grib uzzināt ko vairāk par plašo pasauli. Jā, uzstādītie jautājumi varbūt pirmajā acu uzmetienā šķitīs pastulbi un no dzīves atrauti. Taču, kad autors ķersies klāt un izanalizēs problēmu, uzzināsi daudzas interesantas un varbūt pat noderīgas lietas. Papildus atkārtosi kā pareizi risināt uzdevumus un izmantot savas skolā iemācītās zināšanas praksē. Bonusā saņemsi daudzas asprātīgas karikatūras pa apskatāmo tēmu, tās lielākoties ir pat ļoti informatīvas. Pat ja tevi zinātne neinteresē – tik un tā izlasi, būs interesanti. Es viņu apriju vienā piegājienā, sāku lasīt un izlasīju.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja autors izdos vēl kādu savas What if? lapas kondensātu, obligāti nopirkšu un izlasīšu arī to.

%d bloggers like this: