The Book by Keith Houston

Vienu dienu iegāju grāmatnīcā un skatos – plauktā stāv grāmata par grāmatām! Vienkārši bija neiespējami atstāt viņu nenopirktu. Dikti jau nu smuki bija noformēta, skaisti iesieta un arī nosaukums The Book bija iespaidīgs. Nopirku atstiepu mājās un pāris mēnešus lasīšanu atliku.

Grāmatas, kādas mēs tās pazīstam, tagad nemaz nav tik sens izgudrojums, tām ir knapi 2000 gadi, un salīdzinot ar rakstīšanas izgudrošanu, cilvēkiem ir vajadzējis diezgan daudz laika, lai līdz tām nonāktu. Autors grāmatu ir sadalījis četrās daļās.

Lapaspuse – mūsdienās grāmata tiek iespiesta uz papīra, kurš lielākoties pat pie nevīžīgas apiešanās spēs izturēt vismaz simts gadus. Tagad sekos pāris interesantas lietas, ko izzināju no šīs nodaļas. Taču papīrs ir jaunlaiku mode, agrāk valdīja papiruss un pergaments. Autors apskata visu šo materiālu vēsturi. Papirusu visplašāk lietoja Nīlas reģionā (akmens un māls arī bija neslikti papirusa substitūti, bet ar zīmēm iekalts monuments, lai ar cik smuks neizskatītos, lielākoties nav lāga piemērots ikdienas lietošanai). Senā Ēģipte papirusu pat eksportēja un ieviesa zināmu standartizāciju. Taču reiz tirdzniecības karu laikā papirusa piegādes apsīka un helēņi no Pergamas parādījās ar saviem ādas izstrādājumiem – pergamentu. No tā laika papirusa dienas bija skaitītas, ne jau dēļ pergamenta praktiskuma, bet piegādes trūkuma. Katrs jau zina, ka pergamentam ir spalvas un miesas puse un ka vislabākais pergaments sanāk no priekšlaicīgi dzimušu lopiņu ādas. Taču pats galvenais, kas ir jāzina, papīra rūpnieciskās ražošanas attīstību aizkavēja linu apakšveļas lupatu trūkums, bija laiki, kad vecas apenes bija stratēģisks valsts resurss. Papīra izgudrošanu sev piedēvē ķīnieši, radīdami leģendu, kuru promoutēja pats “izgudrotājs”, tas bija einuhs ar politiskām ambīcijām un meistarīgs apvērsumu organizētājs, beigu beigās viņš bija spiest “nomirt no raizēm”.

Teksts – šī nodaļa veltīta tintei, iespiedmašīnām un burtiem. Te ir gan manuskriptu pārrakstītāju un inkunābulu veidotāji, viņu tintes un darba vietas. Lai pārrakstītu grāmatu, nevajadzēja pat prast lasīt vai zināt valodu. Jo tādi rakstītpratēji un valodu zinātāji mēdz labā grāmatā pierakstīt klāt par to, cik sūdīgs darbs ir grāmatu pārrakstīšana, kā salst rokas un kājas. Gūtenbergs te tiek aprakstīts no visām pusēm, uzņēmīgs cilvēks, kurš biznesu uzsāka tirgojot svētceļniekiem spogulīšus, un kā viņš ar savu Bībeli ielika industrijai ne tikai pamatus, bet arī standartus. Tikai tad sekoja linotipi, ofsetspiedes un citas štelles, to vēsture te atrodama sīki un smalki aprakstīta. Galvenais, kas man palika atmiņā, grāmatu izdošanas lielākā problēma bija malu pielīdzināšana un fontu noformēšana. Pats tehniskais process uz kājām tika nostādīts ātri, bet ņemšanās ar atstarpēm vēl bija problēma pērnā gadsimta sākumā.

Ilustrācijas – mūsdienās grūti iedomāties, ka reiz bildes grāmatās bija nopietna lieta. Ilustrēta grāmata nozīmēja, ka kādam bija jāpārzīmē ne tikai burti, bet arī jāzīmē bildes. Pirmie ar šo lietu aizrāvās senie ēģiptieši. Ne visi cilvēki bija lasītpratēji, un ko tev līdzēs “Nāves grāmata” kapā līdz ielikta, ja tu no viņas neko nesapratīsi? Bet tā nebija nekāda joka lieta, dvēselei, lai tiktu pie tiesas, bija jāiziet neskaitāms kvestu daudzums. Tad nu izlīdzējās ar bagātīgi ilustrētiem materiāliem. Klosteros mūki lielākoties smuki zīmēja tikai pirmos burtus, un līdz iespiešanas tehnikas radīšanai neviens ar ilustrēšanu pārāk neaizrāvās. Tikai ar litogrāfijas un fotogrāfijas rašanos bildes grāmatā kļuva izplatīta parādība.

Forma – te nu ir skaidrs, ka īstas nojēgas, kādēļ grāmata izskatās tieši šādi un nevis savādāk, nevienam nav. Ir daudz teoriju, kuras atradušas netiešus apstiprinājumus. Viena ideja ir par agrīnajiem piezīmju blociņiem, kastītēm, kas piepildītas ar vasku, uz kura ātri piefiksēt svarīgas lietas. Citi domā, ka tā ir papirusu tīstokļu evolūcijas rezultāts, pirmā atrastā grāmata ir veidota no papirusa. Starp citu, to atrada miskastē. Taču kad lieta aizgāja, grāmata savu formu praktiski nav mainījusi no viduslaikiem. Ir mainījušās ievākošanas metodes, burtnīcu kopā sašūšanas veidi, un teiksim godīgi, mūsdienās izdevēji pārāk daudz paļaujas uz līmi, tā lielākoties ne velna netur kopā.

Īsumā, bagātīgs grāmatu faktu klāsts, kas izklāstīts interesantā un saistošā veidā. Autors nav skopojies un savu grāmatu ir padarījis par parauggrāmatu, piemeklēts smuks fonts, katram grāmatas aspektam tiek dots tā nosaukums, gaumīgs noformējums un foršs papīrs. Īstam grāmatmīlim vismaz viena šāda grāmata par grāmatām ir jāizlasa! Es rekomendētu sākt ar šo – 10 no 10 ballēm.

Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart

Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.

Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.

Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.

Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.

Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.

Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.

Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.

Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!

Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream by Francis Spufford

Turpinu lasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos dāvanās saņemtās grāmatas. Šo man iedāvināja Vilis. Citēju “No savas puses dāvinu Spaforda “Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream”, jo izskatās pēc kā tāda, kas būs īsti vietā pēc padomju laika sēriju(-ām) pievarēšanas”. Te nāktos atzīties, ka padomjlaika sērija ir palikusi nepievārēta, lai gan piecgades plānā tā ir ierakstīta kā obligāti izpildāms pasākums. Nedaudz par šo grāmatu paokšķerēju internetā un nopirku uz kindle jau pērnajā decembrī.

Padomju Savienības pamatideja nudien nebija visus sadzīt lēģeros un ziedot visus resursus armijai. Galvenais bija uzcelt komunismu, armija bija vajadzīga tikai šī procesa aizsardzībai. Komunisms nozīmēja arī katram pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Komunismu nevar uzcelt vienā dienā, bet uz 1980. gadu tam vajadzēja būt gatavam. Un tas nozīmētu vienu – PSRS kļūtu pārāka par kapitālismu. Parādītu, ka brīvais tirgus ir fikcija, un ir iespējams arī savādāk. Ir iespējams ignorēt tirgus spēkus un tik un tā nodrošināt pārpilnību. Viens no šīs pārpilnības centrālajiem instrumentiem bija Centralizētā plānošana. Stāsts sākas trīsdesmitajos gados ar jaunu matemātiķi…

Ar šīs grāmatas lasīšanas uzsākšanu man nevedās. Galvenā problēma bija autors – kā gan cilvēks var uzrakstīt par PSRS neprotot krievu valodu un nedzīvojot kaut laiku PSRS? Mēģināju grāmatu uzsākt lasīt kādas trīs reizes. Izlasīju pāris lapaspuses un atradu ko interesantāku. Nožēlojami, jo ceturtajā reizē man no grāmatas bija grūti atrauties.

Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – īsākiem un garākiem, kas katrs veltīts kādam no lielās pārpilnības ieviešanas soļiem. Te ir matemātiķis, kurš saprot, ka ar lineārās programmēšanas palīdzību var optimizēt ražošanu. Pats ~~Kruščovs~~ Hruščovs ar savu pārliecību, ka apdzīs kapitālistus un satrieks viņus pīšļos. Rūpnīcas direktors, kurš sabotē pats savas mašīnas, lai tiktu pie plāna pārdales. Kāds darbonis, kurš nodarbojas ar barteru, it kā nelegāli, bet tai pat laikā visiem ir vajadzīgs. Jauna komuniste, kura gatava darīt visu, lai izsistos uz augšu. Gosplana ierēdnis, kura rokās ir milzīga vara, kurai līdzi nāk sapratne, ka centralizētā plānošana ir fikcija. Jauna zinātniece, kura dzīvo zinātniskajā pilsētiņā, kur pārpilnība jau ir iestājusies. Ir vēl arī citi, un viņu dzīves ir veids kā parādīt centrālās plānošanas sistēmas attīstību un norietu.

Lai nepadomju lasītājam būtu skaidras visas nianses, katru grāmatas nodaļu ievada neliels vēsturisks atskats. Tur var izlasīt gan par komunisma pamatnostādnēm un ar ko staļinisms atšķiras no marksisma, šo to par lineāro programmēšanu un PSRS vēsturi vispār.

Grāmata nav vēstures grāmata, lai gan autoram apbrīnojami labi izdodas radīt realitātes sajūtu lasītājā. Varbūt tādēļ, ka te ir pietiekoši daudz atstāts nepateikts, lai pats piedomātu klāt no savas pieredzes. Varoņi ir interesanti un labi ilustrē, kā dižu ideju var norakt cilvēka daba pat bez ļauna nodoma. Tikai pustraks matemātiķis spēj iedomāties, ka ir iespējams tīru matemātisko modeli realizēt dabā. Vēl jo vairāk autors izcili ilustrē šīs plānošanas pamatproblēmu (neekonomistam varbūt tas šķitīs kā mušu džinkstoņa).

PSRS nebija tāda koncepta kā peļņa, tas bija kaut kas kapitālistisks. Bet kā optimizēt ražošanu, sadali un patēriņu? Ja peļņu izmet, tad atliek resursu izmantojums, taču peļņa ir kaut kas tāds, ko nosaka tirgus. To nevar aizstāt ar fiksētām cenām vai shadow prices (alternatīvās cenas izteiktas citos produktos), tas izrauj no modeļa pieprasījumu un kvalitāti. Plāna veidotāji to apzinājās un mēģināja atrast izeju, kas ļautu kaut kā peļņu inkorporēt plānā, bet nekas nesanāca. Otra problēma bija cilvēki un viņu atskaites. Cilvēks pēc dabas ir slinks – pat padomju cilvēks, viņš centīsies ieplānot viegli sasniedzamus plānu, prasīs kaut ko vairāk nekā vajadzētu un labprāt ražos vienus un tos pašus zābakus divdesmit gadus, jo valsts visu nopirks.

Nekad vēl nebija nācies lasīt grāmatu, kuras centrālais tēls ir PSRS plānošanas sistēmas evolūcija. Es pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu ir iespējams uzrakstīt, neieslīgstot vēstures avotu citātos un input output modeļa parametru sensitivitātes analīzē. Autors ne tikai apraksta, viņš arī izglīto.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nudien no šī literārā darba nebiju gaidījis tādu izpratni par lineārās programmēšanas problēmām un PSRS laika centrālās plānošanas pamatproblēmu, kā izmērīt vērtību. Izcili uzrakstīts, neskatoties uz to, ka autors nav dzīvojis PSRS un neprot krievu valodu.

Alex Through the Looking Glass: How Life Reflects Numbers and Numbers Reflect Life by Alex Bellos

Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.

Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.

Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.

Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.

Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.

Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.

Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.

Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.

Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.

Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?

The Most Perfect Thing: Inside (and Outside) a Bird’s Egg by Tim Birkhead

Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.

Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.

Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.

Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.

Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .

Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.

Cracking the Egyptian Code: The Revolutionary Life of Jean-Francois Champollion by Andrew Robinson

Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?

Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.

Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.

Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.

Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.

The Hunt for Vulcan: . . . And How Albert Einstein Destroyed a Planet, Discovered Relativity, and Deciphered the Universe by Thomas Levenson

Atrast labu populārzinātnisku grāmatu nav nemaz tik viegls darbs, kā sākumā varētu šķist. Man ar šo lietu vienmēr ir bijušas problēmas. Viens no risinājumiem ir pirkt visas pēc kārtas, un tad lasot apjaust, vai nauda labi iztērēta. Taču reizi gadā ir kāds pasākums, kurš garantēti norāda uz sešām labām populārzinātniskajām grāmatām. Tas ir ikgadējais Royal Society Science Books Prize, kuru katru gadu sauc savādāk, bet ideja nemainās, speciāla žūrija izvēlas labākās populārzinātniskās grāmatas. Šī grāmata nāk no 2016. gada finālā tikušo grāmatu saraksta.

Reti kurš vairs atceras, ka aizpērnā gadsimta beigās un pērnā gadsimta sākumā pasaules astronomi meklēja planētu Vulkānu. Vulkānam teorētiski pienācās atrasties orbītā starp Sauli un Merkuru. Tikai tas varēja izskaidrot Merkura orbītas īpatnības. Izrādījās, ka Merkura orbītas novirzes no aprēķiniem izskaidrojums prasa pavisam citu skatījumu uz mūsu telplaiku. Šis izskaidrojums slēpjas Vispārīgajā relativitātes teorijā.

Par Vulkāna teoriju es uzzināju jau desmit gadu vecumā. Lasīju padomju populārzinātniskās grāmatas, un tur šī lieta bija pieminēta. Vēlāk laiku pa laikam saskāros ar šīs noslēpumainās pieminēšanu pāris grāmatos. Taču neko vairāk kā pāris rindkopas par šo tēmu vienuviet nenācās lasīt. Tad ar laiku interese pieklusa un parādījās tikai brīdī, kad izlasīju šīs grāmatas nosaukumu. Izrādās, ka es visu laiku esmu vēlējies izlasīt grāmatu par šo tēmu. Atverot grāmatu, iedomājos, ka nu tik būs, pustraki matemātiķi, kas visu mūžu veltījuši orbītu kalkulācijām, amatieri astronomi, kuri savos teleskopos redz vairāk nekā tur ir patiesībā, un konspirāciju teoriju piekritēji, kas uz horoskopu, kurš neņem vērā Vulkāna ietekmi uz Jupiteru, nemaz neskatās.

Jāatzīst, ka iespējams ne tik krāšņi kā manā prātā, bet daļēji šis vis te ir atrodams. Sākās viss ar Urāna atklāšanu. Lai ar’ bija tādi, kas vēlējās, lai šo jauno planētu sauktu par Džordžu, beigās uzvarēja Urāns. Un tad, balstoties uz Ņūtona trīs likumiem, tika atklāts Neptūns. Šī planēta bija nepieciešama, lai izskaidrotu dīvainības Urāna orbītā. Un tad uz to brīdi palika tikai viena planēta, kuras orbītu pilnībā nevarēja izskaidrot. Novērotās orbītas atšķirība no aprēķinātās bija niecīga, taču aizvien precīzāki novērojumi un aprēķini nespēja sastiķēties kopā. Tādēļ radās ideja par Vulkānu. Mazu planētu, kas riņķo tik tuvu Saulei, ka reāli ir novērojam tikai tās tranzīta laikā. Neviens viņu nebija redzējis, taču formulas norādīja vietu, kur tai jāatrodas. Matemātika jau reiz bija uzvarējusi, kādēļ gan tas nevarētu atkārtoties.

Šī grāmata nav tikai par Vulkānu, tā pie reizes ir arī liecība tam, kā cilvēki gadsimta gaitā uzlaboja savas zināšanas par debesu ķermeņu mehāniku. Par novērošanas instrumentu un matemātikas metožu attīstību. Par veco teoriju uzlabošanu un to, kā galu gala Einšteins piedabūja to, ka Saules sistēmā visas orbītu dīvainības tiek izskaidrotas. Pat mūsdienās sistēmā ar daudziem ķermeņiem orbītu izskaitļošana nav triviāls darbs, bet savulaik cilvēki visus aprēķinus veica uz papīra, un arī novērojumi nebija ne tie precīzākie. Var tikai nobrīnīties par atsevišķu indivīdu uzcītību un vēlmi veltīt šim procesam daļu no savas dzīves. Autors nodaļu pa nodaļai parāda kā zinātniskā teorija evolucionē uz aizvien precīzāko objektīvās realitātes aprakstu. Katra jauna teorija prasa papildus pierādījumus, un Vispārīgās Relativitātes Teorijas viens no tādiem bija Merkura orbītas novirze.

Taču arī daļa par Vulkānu un tā meklētājiem ir izcila. Tā labi ilustrē entuziasmu, vēlmi atklāt jaunu planētu, instrumentu robežas un godkārību. Šis kopums deva “rezultātu” – Vulkānu novēroja daudzas reizes, bija pat brīdis, kad kāds novērotājs tika atzīts par Vulkāna atklājēju. Taču kritiķi vienmēr atrada kļūdas aprēķinos un novērojumos, ar laiku ideja par Vulkānu pierima un beigās izplēnēja pavisam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi rūdīts populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad aptuveni 70% nesniegs nekā jauna, būs parastais stāsts no Ņūtona līdz Einšteinam planētu mehānikas kontekstā. Taču Vulkāna daļa ir tā vērta, lai šo grāmatu izlasītu. Cilvēkam, kurš ar šāda tipa grāmatām ir uz Jūs, šī dos ļoti labu ieskatu astronomijā, Ņūtona mehānikā un Einšteina relativitātes teorijā. Iesaku!

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Our Mathematical Universe: My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Pēdējā laikā mani sāk nomākt iekšējie pārmetumi. Ja paskatās uz izlasīto, sanāk, ka mani lasīšanas paradumi pēdējo piecu gadu laikā ir kardināli mainījušies. Esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz fantastikas un fantāzijas žanru. Populārzinātniskās grāmatas tiek pamestas novārtā. No vienas puses – cik reizes vari lasīt vienu un to pašu. Beigās jau bija nonācis pie tā, ka par tematu (vismaz vēsturisko aspektu) es zinu labāk par autoru. Populārzinātniskās grāmatas es pērku joprojām, bet ar lasīšanu neveicas tik labi kā vēlētos. Šī ar gaidīja savu kārtu jau no maija.

Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir ātri iepazīstināt lasītāju ar mūsdienu kosmoloģijas pamatiem, nedaudz apstāstīt svarīgāko kvantu fizikā un tad pierādīt, ka patiesībā mūsu visums ir matemātiska struktūra ar visām no tā izrietošajām sekām. Grāmatā izlasītais garantēti laiku pa laikam noraus jumtu un liks aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, agrāk vai vēlāk piespiežot lasītāju padoties multiversu vilinājumam.

Nav jau tā, ka grāmatas par multiversiem būtu retums, bet tik skaidri un saprotami uzrakstīta gadās reti. Ja man kāds tagad prasītu grāmatu par zinātnes vēsturi un iespējamo nākotni, es bez šaubīšanās viņam dotu šo. Ja arī neko daudz vairāk, tad vismaz iemācīsies patstāvīgi noteikt Zemes diametru. Taču nevajag satraukties, autors savus secinājumus būvē uz stipriem pamatiem, un lasītājam tiek pavēstītas visas galvenās nianses. Ja esi baigais populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad vari pirmās sešas nodaļas izlaist. Es gan to nerekomendētu, jo tajās ir atrodama nozīmīga pievienotā vērtība. Proti, autors daudz nodarbojies ar eksperimentu datu apstrādi. Parasti autori pavēsta par teoriju nemaz neiedziļinoties, kā tika apstrādāti eksperimenta laikā iegūtie dati, un kādēļ tieši šī interpretācija ir vislabākā. Autors par šo bieži aizmirsto teoriju pierādīšanas aspektu raksta visai daudz un ar entuziasmu.

Vispār visa grāmatā jūtams arī pats autors – viņa karjera un dzīve. Viņš nekautrējas stāstīt par savu zinātnieka dzīvi, par to kā viņam dažreiz ir izdevies atklāt jau atklātas lietas. Par to cik vīlies viņš juties uzzinot, ka tas nav nekas jauns, un par to, cik šādas vilšanās ir vajadzīgas, ja vēlies kļūt par īstu zinātnieku. Domājams, ka viņa grāmatas pusaudžu lasītājus varētu nosvērt par labu fizikas studēšanai. Šajā grāmatā, lasot par dažādu problēmu matemātiskajiem modeļiem, tie tiek pasniegti tik saistošā veidā, ka šķiet, ka viss ir saprotams bez īpašas piepūles.

Centrālais temats ir multiversi. Vispār izšķir veselus četrus to veidus. Viņi visi izriet kā sekas no jau pierādītām fizikas teorijām. Un ar pierādījumiem ir tā, ka tu nevari izvēlēties tikai tās sekas, kuras tev ir pieņemamas. Vai nu ņem visu vai neko. Tad nu lasītājs var uzzināt, ka gadījumā, ja tu vienu brīdi attopies kā vecākais planētas iedzīvotājs, tad tev būtu prātīgi pieņemt, ka eksistē trešā līmeņa multiversi. Savukārt, ja pieņem, ka mūsu visuma inflācijas teorija atbilst patiesībai, tad ļoti, ļoti tālu, kaut kur eksistē identiska Zemes kopija ar visiem tās iedzīvotāju un tādu pašu vēsturi. Un visi iespējamie starpstāvokļi un katrs no tiem bezgalīgi daudzās kopijās. Ar bezgalības tiešām ir prātam neaptveramas.

Un pašās beigās autors izvirza savu teoriju, ka visu visumu pamatā ir matemātiskas struktūras, kas variē no vienkāršām līdz sarežģītām. Iespējams, ka Hilberta telpa ir piebāzta pilna ar visdažādākajām konfigurācijām. Un mūsu Visums ir tāds tikai tādēļ, ka tāda ir viena no bezgalīgi daudzajām matemātiskajām struktūrām ar visām savām simetrijām.

Lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt visiem, pat ja līdz šim neesi par fiziku un kosmoloģiju interesējies tik cik melns aiz naga. Izlasi, nenožēlosi, pavērs jaunus zināšanu apvāršņus un spriedumi kā būtu, ja būtu izskatīsies daudz saprotamāki. Galvenais uzzināsiet, ka pārbaudīt vai lasītājs patiesībā nav “Bolcmaņa smadzenes”.

Cod: A Biography of the Fish that Changed the World by Mark Kurlansky

Par šīs grāmatas izlasīšanu es esmu domājis jau vismaz gadus desmit. Tomēr viņa vienmēr manos pirkumos palika aiz borta. Taču šogad nejauši grāmatu pamanīju Jāņa Rozes grāmatnīcā, pavisam negaidītā vietā pie vēstures grāmatām un par mikroskopisku cenu. Nopirku uzreiz, un lai lasīšana neatliktos uz vēl desmit gadiem, sāku lasīt uzreiz.

Mencu reiz uzskatīja par neizsmeļamu resursu, cilvēki ar tās zveju ir nodarbojušies vismaz pēdējo gadu tūkstoti. Tā ir bijusi proteīna avots gan Vidusjūras, gan Skandināvijas valstīm, nemaz nerunājot par pārējo Eiropu. Viņa ilgstoši bija viena no starptautiskās tirdzniecības pamatprecēm. Par šo resursu ir karojušas daudzas valstis, to nozvejas vietas bija rūpīgi glabāts noslēpums. Baski zvejojot mencas jau sen bija atklājuši Amerikas kontinentu, taču ar to neplātījās, jo mencu nauda bija pārāk laba. Autors ir pacenties parādīt civilizācijas vēsturi caur mencas prizmu. Lai to izdarītu, viņš stāsta vēsturiskus faktus, runā ar pēdējiem mencu zvejniekiem, analizē starptautisko nozvejas politiku. Bonusā grāmatu caurvij mencas galvenais aspekts – pagatavošanas receptes. Ja lasītājam reiz nāksies apēst pēdējo mencu uz pasaules, viņam būs iespējas pagatavot to pēc vienas no pārdesmit receptēm, kas atlasītas laika periodā no viduslaikiem līdz mūsdienām.

Kā jau nopratām, šī grāmata nav par Call of Duty datorspēli, bet gan par zivi, kurai dīvainā kārtā nosaukums sakrīt ar spēles saīsinājumu. Grāmata ir piebāzta ar informāciju, tā gan lielākoties ir vairāk centrēta uz mūsdienām, laiku, kad menca ir gandrīz izzudusi. Ir noticis tas, ko kādreiz uzskatīja par neiespējamu – modernās zvejas flotes pēdējā gadsimtā ir izkāsušas jūras sausas. Tādas valsis kā Islande mencu dēļ ir sākusi veselus trīs karus. Zvejnieki ir iedzīti strupceļā, lai atpelnītu savas investīcijas, viņiem ir jāpērk aizvien dārgākas iekārtas, taču mencas no tā vairāk nekļūst. Ieviestie aizliegumi rada cerību, ka mencas, iespējams, atgriezīsies (sevišķi par to satraucas kanādieši un amerikāņi) un katru reizi, kad tiek noķerta kāda paprāvāka zivtele, vietējie sāk lobēt nozvejas atsākšanos. Centrālais jautājums, uz kuru autors meklē atbildi, ir “Vai mencas patiešām atgriezīsies?. Cilvēki ir iznīcinājuši praktiski visu populāciju, un iespējams, pie Ziemeļamerikas krastiem mencu vietu ieņems citas zivis.

Centrālā ideja, ko var paņemt, ir – ekosistēma ir sarežģīta lieta, tajā ir daudz kompensējošo apakšsistēmu, taču ja to mērķtiecīgi “lauž”, tad ar laiku tās spēja kompensēt izzūd, un viss aiziet pa pieskari. Mencas ir ļoti laba ilustrācija – pastiprināta nozveja ir samazinājusi vidējo mencu lielumu, pasteidzinājusi to vairošanās sākšanos. Biologi pat uzskata, ka šāda piespiedu selekcija var novest pie tā, ka mencu populācijas atsevišķi indivīdi kļūs mazāki, un iespējams, ka lielo mencu gēni nemaz vairs nav saglabājušies.

Ja par ekosistēmu un vēsturi viss bija kārtībā, tad autors nez kādēļ pavisam maz raksta par pašu mencu. Nav nedz viņas šķērsgriezuma, nedz smalki evolūcijas apraksti. Tā arī lāgā nesapratu, ar ko Islandes menca atšķiras no Ņūfaundlendas mencām (izņemot krāsu). Visa pašas mencu padarīšana bija aprobežota ar faktiem, nārstojot izlaiž 9’000’000 ikrus, dzīvo kā pagadās, rij visu un labi garšo kā vobla. Man tas bija daudz par maz, lai uz vāka varētu likt nosaukumu “menca”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var un vajag, sevišķi brīžos, kad mūsu pašu zvejnieki sāk čīkstēt par nozvejas kvotām, jūra nav bezgalīga, viņa ir izsmelta, un ja laikus neapstāsies, tad zivis mums vairs neredzēt.

next posts 1 2 3 4 5 6 … 14 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …