Navigate / search

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

crucifixion of Matthew Lovat

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli by Žils Ēriks Seralini

image

Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.

ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.

Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.

Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.

Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.

Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.

Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.

Te atrodams Didža apskats par šo grāmatu.

 

 

Discarded Science: Ideas That Seemed Good at the Time… by John Grant

Discarded science

Cilvēkam, kas lasa daudz fantāzijas grāmatas, ir acīmredzams, ka mūsu pasaule ir diezgan garlaicīga. Bruņrupuči kaut kur ir pazuduši, pasaule nav radīta aizvakar, un destilēts ūdens neārstē vēzi. Lai gan ir bijuši laiki, kad šādas idejas šķita ļoti daudzsološas un pasauli labi aprakstošas. Lai nezaudētu savu prāta atvērtību interesantām, bet nepatiesām lietām iepirku šo grāmatu.

Autors ir labi pacenties apkopojot dažādas savulaik populāras “zinātniskās teorijas”. Labi, lielāko daļu no viņām jau biju savā dzīvē sastapis, bet gadījās arī pa kādai vēl nedzirdētai idejai. Saule, izrādās, iekšpusē esot apdzīvojama, tur ir viena lode iekšā, uz kuras aug zaļa zāle, un to var redzēt, kad spožajos mākoņos paveras plaisa, un mēs redzam it kā Saules plankumus. Jupiters ir slavens ar savām kaņepēm, jo Zemei Mēness ir domāts kuģotājiem. Jupiteram tādu ir veseli četri, tātad tur kuģošana ir vēl lielākā cieņā. Loģiski, ka kaņepes tauvām ar’ ir daudz lielākā apjomā. Zemei arī ir iekšējs dobums apdzīvojams, te gan domas dalās, cik apdzīvojamas sfēras ir. Interesants fakts – NLO nolaupītie, kas aizvesti uz Plutonu un atpakaļ par Plutona pavadoni Hāronu sāka runāt tikai, kad tā atklāšana tika oficiāli izziņota.

Grāmata ir sadalīta vairākās nodaļās, kur katra apskata savas nozares atmestās idejas. Pirmā ir veltīta planētai un kosmoloģijai, interesanta un uzzināju visu augstākminēto. Otrā veltīta zudušajiem kontinentiem, ja nejūties stiprs Atlantīdas un lemūrijas jautājumos, tad šī nodaļa iegrozīs prātu pareizajā virzienā, un viss kļūs skaidrs. Kas zina, varbūt pats ar’ atradīsi kādu zudušu kontinentu? Trešā nodaļa veltīta evolūcijas teorijai- ja neko par šo tēmu nezini, būs interesanti, bet tā standarta diskusija starp ID, Kreacionismu un evolūcijas teoriju. Ceturtā nodaļa ir viss par citplanētiešiem, spocīgiem gaisa kuģiem un nolaupītājiem. Nedaudz arī par miega paralīzi. Piektā nodaļa – fizika un ķīmija. Dažādas alķīmijas idejas un astroloģijas nianses. Pēdējā nodaļa veltīta dažādām alternatīvās medicīnas teorijām, smalks uzskaitījums un to vēsture.

Kopā izcils lasāmais, pilns ar faktiem un notikumiem. Ja neko agrāk par šādām lietām neesi interesējies, tad paraus uzreiz. Ja esi šambaloīds pēc definīcijas (katrā ir iekšā viens tāds maziņš), tad varēsi dusmīgi vīpsnāt par nepagaismoto ļautiņu aizsērējušām čakrām , kas patiesību nejēgtu saskatīt pat gaišā dienas laikā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja sāksi lasīt, tad nenožēlosi.

Aizzīmogotais triskelions by Alekzandra Z.M.

Aizzīmogotais triskelions

Kādu dienu savā epastā saņēmu man adresētu vēstuli, kur kāda latviešu jaunā autore piedāvāja izlasīt savu darbu. Grāmatiņa izdota pašas spēkiem, un viņu interesēja vai es negribētu izlasīt viņas darbu. Klāt pieliktajā aprakstiņā bija godīgi uzrakstīts, par ko šī grāmata ir:

“Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.”

Teikšu, kā ir, pseidozinātniski piedzīvojumu romāni man patīk. Grāmatas galvenā varone Alekzandra, Latvijā vīlusies, dodas uz ASV. Tomēr liktenis viņai lemj iepazīties ar kādu etiopiešu garīdznieku vārdā Abebe un noslēpmainu krievu Aleksandru. Rezultātā darbs ASV izpaliek, un Alekzandra dodas uz Bogotu.

Grāmatas uzbūvi tomēr diez vai var nosaukt par piedzīvojumu romānu, kā biju cerējis. Tā struktūra ir sekojoša: pārbrauciens, novērojumi un gara galveno varoņu savstarpējo domu apmaiņa. Šajās sarunās galvenās tēmas ir laika un vēstures cikliskums, Zelta pagātne, gudrie priekšteči, zudušās zināšanas un Visuma ietekme uz Zemes iedzīvotājiem.

Ja cilvēks ir lasījis Dēnikenu, Muladašovu, Blavatsku, tad diez vai šajās sarunās paustā informācija viņam būs kaut kāds jaunums. Tā kā es bērnu dienās biju īstens šambaloīds, tad diemžēl nekā jauna neuzzināju. Jāatzīst gan, ka sarakstītas sarunas ļoti interesanti un lasās vienā elpas vilcienā. Nākas gan sevī apspiest vēlmi pēc katras lapaspuses pukoties, ka varoņi tik švaki zin arheoloģiju, oglekļa datēšanas metodi, relatīvo galaktiku kustību ātrumus un citas lietas. Nācās vien sev atgādināt, darbs ir pseidozinātnisks un viss, grāmatā šīs zināšanas ir visu notikumu atslēga, un vajag pieņemt to kā dotu.

Diemžēl jāatzīst, ka bez gudrām sarunām grāmatā arī nemaz nekā vairāk nav. Pat vietas, uz kurām dodas galvenā varone, vairāk kalpo kā konteksti, lai apspriestu nākamo problēmu vai apgaismes nesto atklājumu. Reizēm viņus mēģina nogalēt ļaunie spēki, bet neteiksim, ka šo spēku motīvi un rīcība būtu pārliecinoša. Totāli nebija skaidrs, ko visa šajā pasākumā dara Abebe, izņemot faktu, ka viņš bija pirmās tikšanās katalizators ar Alekzandru. Pārējā grāmatā viņš ir diezgan liels balasts.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Pseidozinātniskā daļa ir sarakstīta ļoti raita, lai ar’ pseidozinātniska lasās ar interesi. Tieši vai nobrīnījos, ka aizmirsta Mu zeme, Lemūrija un Magonija. Pluss, ka netika vēl piepīti klāt citplanētieši. Pie piedzīvojumu daļas ieteiktu piestrādāt un varbūt izvēlēties vienu no tām daudzajām teorijām, likt varoņiem darboties tās kontekstā. Citādi sanāk, ka ir viss un tai pat laikā nekas. Domāju, ka šīs grāmatas mērķauditorija ir īstenu sazvērestību teoriju piekritēji. Tiem šī grāmata liksies īsta medus maize, kas apstiprina visus viņa pieņēmumus.

Mūžības mašīna by Fībags Johanness, Fībags Pēters

Man jau pseidozinātniski spriedelējumi ļoti patīk. Atceros, ka bērnībā aizgūtnēm lasīju visu, ko vien varēja dabūt par šo tēmu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma jau visādi misticismi un izdomājumi dabūja zaļo gaismu un plūda iekšā biezā slānī. Tad nu es lasīju Dēnikenu, dažādas avīzes un žurnālus. Lieki piebilst, ka laikraksts Sensācija bija galvenais avots, no kura smelties informāciju. Paralēli gan tika lasītas arī nopietnākas grāmatas, un viss šis kalpoja kā fantasy aizvietotājs, jo tas tad vēl nebija tik populārs. Tā padomājot nekas nav mainījies. Joprojām ar kāri skatos jaunāko Ancient Aliens sēriju un brīnos, kur gan cilvēki var mūžīgi atgremot vienas un tās pašas idejas.

Par šo grāmatu uzzināju no nobody.lv bloga. No apraksta sapratu, ka šī grāmata ir domāta tieši man. Tātad atceramies visi Vecās derības laiku, kad ebreji Mozus vadībā devās prom no Ēģiptes verdzības. Skaidra lieta, ka tautai vajadzēja ēst un, rau, pēc nelielas sarunas ar Dievu, katru nedēļu sešas dienas viņiem tika piegādāta debesu manna. Mozus 2:16

12 “Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.”

13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa.

14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.

15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: “Man hu – kas tas ir?” Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: “Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību.

Ar to arī varētu teikt, ka viss beidzās, vismaz Bībelē, bet ne autoru prātos. Viņuprāt, Kabalas pielikumā, kas saucas Zohara ir atrodamas vēstis, ka mannu ir ražojis citplanētiešu agregāts, kurš izsniegts ebrejiem to ceļojuma laikā. Un riņķī viņu ir nēsājuši Derības šķirstā. Darbojies tas kā bioreaktors, kur ar kodoldegvielu darbināms lāzers audzējis aļģes, kas savukārt izsniegtas kā pārtika. Un svētdienā, neskatoties uz to, ka sabatā neviens neko nedrīkst darīt, speciāli apmācīti priesteri veikuši apkopes darbus.

Laika gaitā aparāts salūzis, tomēr glabāts kā artefakts, jā, pareizi, Zālamana templī.Tur par to nav nojautis pat Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls. Bet arhitekts no Tīras, kas palīdzēja konstruēt šo templi, gan zinājis. Viņa manuskriptu atrada kāds franču dižciltīgais, kas to lika pārtulkot kādam spāņu izcelsmes ebrejam. Starp citu šis vīrs kļuva par templiešu ordeņa dibinātāju. Tad viņi cītīgi veica izrakumus Jeruzalemē un, šķiet, šo mašīnu (autoruprāt mannas mašīna būtu jāsauc arī par Grālu)arī atrada. Tomēr ordenis tika likvidēts un mašīnu nācās pārvest uz Ziemeļameriku 1398. gadā uz Oakas salu, kur tā aprakta septiņdesmit metru dziļumā atrodas vēl šodien. Neskatoties uz daudzajiem mēģinājumiem atgūt šo aparātu.

Par grāmatu gribētu izteikties izmantojot citātu no pašas grāmatas:

„Grūti noticēt, ka kāds tādu savārstījumu varētu ņemt par pilnu.”

Šis citāts bija veltīts „Da Vinči” koda priekšgājējam ”Svētais Grāls un tā mantinieki”. Pirmkārt, nav skaidrs pēc kādiem principiem autori nosaka, kuras Bībeles, leģendu un rakstu daļas ir patiesas un kuras ne. Patiesībā no katra darba tiek izlasīts viss tas, kas apstiprina šo teoriju. Sākumā tiek teikts, kā hipotēze šāda ideja varētu pastāvēt. Pēc rindkopas jau par šo lietu tiek runāts kā par faktu. Cerot, ka lasītājs būs bijis neuzmanīgs un būs jau aizmirsis, ka nekas tā ar nav pieņēmumam ļāvis pārvērsties par faktu.

Otrkārt. Ja pietrūkst informācijas vienā avotā, kā gadījumā ar Grāla sargiem, Tempļa bruņiniekiem. Tiek paņemtas teiksmas, kas sarakstītas ar pāris gadsimtu atstarpi. Un tad tiek paņemts no katra autora pa bišķim. Pieņemot, ka vēlākie autori ir bijuši pat labāk informēti par agrīnajiem.

Treškārt. Arī pati mannas mašīna pēc būtības būtu diezgan milzīga. Ja ticam Mozus otrajai grāmatai, tad no Ēģiptes izbēga ap 600’000 cilvēku. Cik daudz pārtikas apēd pus Rīga un cik daudz aļģu mums vajadzētu? Vai aparāts būtu panesams četriem vīriem, kas stiepj Derības šķirstu? Kādai būtu jābūt reaktora jaudai un gabarītiem? Nu pāris tonnām noteikti, tagad tādus izmanto uz kodolzemūdenēm. Un, ja šāds aparāts būtu Oakas salā (Ozolsala latviski) pierakts, domāju, ka to ar parastu Geigera skaitītāju varētu atrast. Vai ņemot vērā, ka tā vieta ir applūdināta ar jūras ūdeni, tad paskatoties, kāds ūdentiņš nāk ārā no akas.

Ceturtkārt. Ideja par Zoharas tekstos atrodamo mannas mašīnu, kura simboliski attēlota kā Sirmgalvis. Man gan šis apraksts vairāk izskatījās pēc Sefirotu sfēru daļējiem aprakstiem, bet te nu es neesmu pārliecināts, un visas manas zinības šai jomā nāk no „Fuko svārsta”, kas pats ir daiļdarbs.

Interesanti, izklaidējoši, spekulatīvi, tas tiesa. Bet objektīvā realitāte tur ir minimāla. Autori māk labi un raiti lasīt. Galvenais neapstāties un nesākt domāt vai, vēl trakāk, palasīt citēto avotu oriģinālus vienu lapu uz priekšu un atpakaļ. Grāmatai, ja tā būtu fantasy liktu 6 no 10 ballēm, ja populārzinātniska tad 2 no 10 ballēm.

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Astrology

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

Paranormality: Why We See What Isn’t There by Richard Wiseman

Paranormality

Šī grāmata būtu jāizlasa visiem, kuru mīļākais raidījums ir Ekstrasensu cīņas. Šī grāmata aptver praktiski visas ar paranormālām lietām saistītas aktivitātes. Autors visu mūžu ir aizrāvies ar burvju trikiem un paranormālu parādību pētīšanu, viņam ir diezgan liela pieredze šajās lietās, un viņš nekautrējas dalīties ar to. Autors uzskata, ka jebkurai paranormālai parādībai ir zinātnisks izskaidrojums. Lielākā izskaidrojuma daļa balstās uz pašu cilvēku psiholoģijas īpatnībām, uz cilvēku viltību un vēlmi ticēt kaut kam neparastam.

Viss ir daudz vienkāršāk nekā parasti cilvēki iedomājas. Autora stāstījums ir ļoti aizraujošs, tiek citēti gadījumi no dzīves, apskatīti dažādi vēsturiski notikumi. Pastāstīts, kā vienkārši ar baumu palīdzību var iemitināt kādā mājā spoku, kas pēc pāris gadiem kļūst par visas Lielbritānijas slavenību. Autors raksta tādā viegli ironiskā noskaņā, piemēram, ja gari tev un taviem draugiem atbild uz jautājumiem, kad lapiņas ar burtiem ir apgrieztas otrādi un visiem ir aizsietas acis, tad labāk esot izsaukt uz māju eksorcistu.

Kas ir vēl labāk, autors dod mums katram iespēju iemācīties standarta ekstrasensa komplektu:

Kā pārliecināt cilvēkus, ka tev ir telekinētiķa spējas;

Kā sev izraisīt ārpusķermeņa pieredzes izjūtas;

Kā primitīvā veidā liekt karotes;

Kā gandrīz garantēti palielināt iespējas nosapņot kaut ko konkrētu;

Ko darīt, ja tev guļamistabā parādās spoki;

Kā sazināties ar gariem izmantojot Ojas dēli, vai vienkārši dancināt galdiņu.

Man jau kā cilvēkam, kas parasti par šādiem ikdienas māņiem vīpsnā un smejas, šī grāmata ļoti patika, pasmēlos diezgan daudz papildus informāciju. Uzzināju, kā ar iedvesmas spēku anestezēt pirkstus un kā pareizi ir jāizsauc (latviešiem laikam tā bija Pīķa Dāma).  Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.

Ja kāds vēlas kļūt par supervaroni ar visām no tā izrietošajām spējām tad viņam noteikti ir no šīs grāmatas saita jānovelk pamācība. Kas zina, varbūt tieši tev nākošgad izdosies vinnēt latviešu ekstrasensu cīņu šovā.

%d bloggers like this: