Navigate / search

How to Pass as Human by Nic Kelman

How to Pass as Human by Nic Kelman

Šo grāmatu man reiz vārdadienā iedāvināja Andris, un pērnā gada Ziemassvētku blogeru grāmatu dāvināšanas pasākumā es šo saņēmu arī no Spīganas. Teikšu kā ir – grāmata man ir vairāk nekā gadu, un vienreiz pat sāku lasīt, bet atradās kas svarīgāks darāms, un grāmata atlikās malā. Taču nu, tuvojoties gada beigām, saņēmos un pabeidzu.

Grāmata ir pasaules pirmā androīda Zero mēģinājums saviem sekotājiem sniegt padomu, kā izlikties par cilvēku. Racionālai būtnei izlikties par cilvēku ir daudz grūtāk, nekā tas šķiet. Tādēļ nepieciešami daudzi paskaidrojumi, grafiki un atsauces. Zero sastādītais materiāls noteikti noderēs nākotnes androīdiem. Paralēli faktoloģiskajam materiālam Zero ir atstājis vēstījumu par to, kā viņš mēģinājis atrast savu radītāju un atklāt savas eksistences mērķi.

Pašam androīda stāstam nav ne vainas, grūti racionālai būtnei dzīvot cilvēku pasaulē un izlikties par vienu no tiem. Viņam trūkst daudzas cilvēkiem raksturīgās iezīmes –neefektivitāte, melošana, prasme nosist laiku, taču tas nav nekas tāds, ko nevarētu apgūt. Daudz vairāk viņu uztrauc sava radītāja atrašana. Īsti nav saprotama arī viņa eksistences jēga, jo prasība kļūt kā cilvēkam ir diezgan izplūdis jēdziens. Puse grāmata ir nedaudz virs vidējā sarakstīti androīda piedzīvojumi, kuri beigās nedaudz sāk vilkt uz farsu. Taču jāatceras, ka grāmata ir sarakstīta izklaidei nevis dziļi filozofiskām pārdomām. Ir jau viņā arī ambīcijas uz tām, taču formāts nav šeit pateicīgs šim pasākumam. Jo atziņa, ka cilvēks sevī neietver tikai visas sliktās īpašības, ir diezgan primitīvs.

Faktoloģiskā daļa izklāsta cilvēka dzīves un pasaules uztveres dažādus aspektus. Ja pirmās pāris sadaļas spēj ieinteresēt ar savu ironiju, atrautību no standarta izklāsta un ļaut paskatīties uz cilvēka ikdienu no malas skaitļu un grafiku valodā. Tad ar laiku nāk atklāsme, ka visi tie skaitļu un grafiki ir tikpat atbilstoši realitātei kā paša androīda stāsts. Kādu laiku ir smieklīgi, bet cik ilgi var smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem. Ja sākotnēji fakti un stāsts bija savstarpēji saistīti, tad beigās faktu sadaļa bija pati par sevi atrauta no visa, tikai lai būtu.

Grāmatas ideja ir pa pirmo, un nosaukums – intriģējošs, diemžēl autoram nav izdevies realizēt savu spožo ideju. Līdzko lasītājam izbeidzas novitātes sajūta, un tas ir pēc trīsdesmit lapaspusēm, sāk parādīties stāsta primitīvisms un faktu gadījuma raksturs. Pie tam neapzinoties sāc piesieties faktiem un beigās vēl dusmoties, ka autors tik banāli mēģina uzbāzties lasītājam ar paša sadomātiem faktiem un neapstiprinātiem pieņēmumiem. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, bet neattaisno cerības.

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology

All These Shiny Worlds The 2016 ImmerseOrDie Anthology

Šo grāmatu saņēmu no Lasītājas pagājušajos Ziemassvētkos, kad notika ikgadējā grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās. Man grāmata iekrita e-pastā, un savā blogā Lasītāja ierakstīja: “Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.” Jāsaka, ka viņa nekļūdījās, šajā grāmatā patiesībā ir diezgan daudzi labi stāsti, un par nevienu no autoriem es neko nebiju dzirdējis.

Antoloģijas sastādītāju ideja ir bijusi sekojoša: piedāvāt 34 vadošajiem indie autoriem fantastikas un fantāzijas žanrā iedot viņiem savu labāko stāstu, paciest to rediģēšanu un beigās publicēties antoloģijā. Beigu beigās palika vien piecpadsmit, kuriem būtu jāparāda autoru labākais sniegums. Man patīk antoloģijas, kuras nav šauri specializētas, jo tad pēc ceturtā stāsta sāk likties, ka lasi vienu un to pašu. Lai gan reizēm man patīk lasīt vienu par un to pašu. Vienu vārdu sakot, iedodiet man izlasīt SSF antoloģiju!

The First Man in the World – Misha Burnett – agrākos laikos šo sauktu par Hard SF, bet mūsdienām pārāk vienkāršs stāstījums. Galvenais varonis ir tehnoloģiju sasniegumu iemiesojums un vienatnē terraformē veselu planētu. Tas aizņem gadu tūkstošus. Tehnoloģijas ir aprakstītas labi, taču pietrūkst paša varoņa. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Demon Gambit – J.S. Morin – arī topošajam demonologam ir jāliek eksāmeni, viņam ir svarīgi būt pirmajam kursā, un nevar aizmirst sociālas lietas. Vispār jau slēgt darījumus ar dēmoniem nav prātīgi, taču šī stāsta varonim ir sistēma, kas ļaus viņam iegūt visu, nemaksājot neko. Taču katram plānam ir atrodama vājā vieta. 7 no 10 ballēm.

Rolling the Bones – Richard Levesque – karalis vecs, mantinieku nav. Karaļa padomdevējs – burvis ir pārāk piesaistīts valdošajai dzimtai, lai pieļautu varas maiņu. Nākas improvizēt, par laimi viņam ir jauns māceklis, kurš saprot, ka dzīvē ar uzcītību vien daudz nepanāksi, vajag izmantot veiksmi. Standarta stāsts 6 no 10 ballēm.

All the Way – Graham Storrs – nedaudz transhumānisma, pasaulē, kurā cilvēks var izvairīties no nāves. Aizved nostaļģijā uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Mūsdienās prasās kaut kas nedaudz vairāk. Taču 7 no 10 ballēm ir pelnītas.

The Ant Tower – Christopher Ruz – burvji, karavīri un ļaunās burvestības. Skudrupūznis ir nosaukums kaut kam, ko reiz ir radījuši divi burvji, tas lēnām pārņem apkārtni un ir nepieciešams ko darīt. Problēmas risināšanai tiek nosūtīta karavīru rota ar magu priekšgalā. Visnotaļ melns stāsts, kurš tā vien prasās tikt izvērsts 8 no 10 ballēm.

Heft – Brett Adams – spiegu stāsts, kas it kā beidzas negaidīti un ar morāli, bet mani nemaz nepavilka. 6 no 10 ballēm

The First Acolyte of the Upshan Berenthal – Bryce Anderson – šis man patika, noslēpumains artefakts, nedaudz reliģijas dogmatism kritikas un visnotaļ interesanti varoņi, kuriem tiek piedāvātas interesantas izvēles. 9 no 10 ballēm.

Bronwen’s Dowry – Belinda Mellor – par mazā cilvēka vēlmi sasniegt kaut ko lielu, labo amatnieku un viņa gudro sievu. Praktiski pasaku pārstāstījums, bez pārāk lielas piepūles. Lasās jau labi, bet nekas tāds, kas liktu lasītājam sajūsmā aplaudēt. 6 no 10 ballēm.

The Spider and the Darkness – Russ Linton – šeit ir interesanta pasaule, nedaudz padrūma, bet kāda gan var tā būt pazemē. Galvenā varone ir pārkāpusi daudzus kopienas aizliegumus un vēlas redzēt ko vairāk kā tumšās pazemes alas. Viņas sapņu piepildījums ir tikai viņas pašas rokās. 9 no 10 ballēm.

The Dowager’s Largesse – Jefferson Smith – par šo stāstu man ir pretrunīgi iespaidi, no vienas puses zaļais un zelta alus nav slikta ideja, pasaule ir interesanta, taču globālais stāstījuma ritums ir nepārliecinošs, grūti saprast svarīgās lietas un beigas ir sasteigtas. 8 no 10 ballēm – par pasauli un lamu.

Theriac – Becca Mills – par cilvēkiem, kas redz dēmonus, par to, ka dēmons ir tikai aizspriedums un ka nesaprotamais ne vienmēr ir ļauns vai slikts. Galvenajai varonei to nākas atklāt uz savas ādas. Šī atklāšana, lai ar aizkustinoša, nebija pārāk pārliecinoša. 7 no 10 ballēm.

The Red Flame of Death – Van Allen Plexico – veco laiku stilā izstāstīts piedzīvojums. Galvenais varonis atstājis Salemu, lai pieliktu punktu dēmonam, kurš ir pie vainas Raganu prāvai. Dēmonu viņš vajā pa visu pasauli un, iespējams, reiz tas tiks sakauts, taču cīņa ar nelabo nav viegla. 10 no 10 ballēm.

The Blue Breeze – Regina Richards – mīlastāsts, kas pamatīgi piebāzts ar piedzīvojumiem. Var jau teikt, ka standarta pasākums, divas pasaules, divas kultūras, kuras viena otru ienīst, bet mīlestība ir stiprāka par visu. Pasaule labi izveidota un cīņu apraksti līmenī. 9 no 10 ballēm.

The Rakam – Karpov Kinrade – patiesībā šis ir sensenais mīlas stāsts, par pienākumu pret ģimeni un savu mīlestību. Tas viss ietērpts fantastiskā pasaulē, kurā ir lidojoši vaļi, pirāti un cilvēkēdāji rakami, netrūkst maģijas. Tā vien prasās izlasīt vēl kaut ko par šo pasauli uzzināt kā viss beidzās, vai kā viss sākās. 10 no 10 ballēm.

Ja vēlies izlasīt kaut ko jaunu un nepazīstamu, tad ķeries vien klāt. Stāsti ir lielākoties labi un atradīsies kaut kas katram.

Cilvēcīgais dzīvnieks by Robērs Merls

cilvecigais-dzivnieks

Ar šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu tad arī tiek noslēgts mans daudzgadu projekts, kas veltīts šīs sērijas izlasīšanai. Nudien nezinu, kādēļ šis pasākums aizņēma tik ilgu laiku – piecdesmit grāmatu izlasīšanai nudien nevajadzēja patērēt gandrīz gadu. Projektu iesāku pērnā gada decembrī, nu jau ir oktobris. Biju cerējis tikt galā līdz jūnijam. Šī grāmata palika uz pašām beigām, jo neko lāga no viņas neatminējos, un Malvilas pils atļāva cerēt, ka būs kaut kas labs.

ASV ir izvērsusi antikomunisma pasākumus, Vjetnamas karš rit uz pilnu klapi, bet kādā delfinārijā profesors Sevilja māca delfīniem runāt. Delfīni nepadodas dresūrai, un tādēļ atalgojums un sods ar viņiem nestrādā, tadēļ profesoram nākas lietot netriviālas metodes. Finansējums nāk no militārā resora, un tas delfīnus redz tikai kā vēl vienu ieroču veidu, nenomokot sevi ar ētikas jautājumiem. Arī pētnieku kolektīvs nav entuziastiski zinātnieki vien, katram ir savi uzskati un mērķi.

Grāmatas vēstījums ir pavisam vienkāršs – kurš maksā, tas pasūta mūziku. Reizēm, lai piepildītu savu mūža darbu, var nākties upurēt savu sirdsapziņu, reizēm ņemt rokās ložmetēju. Ja godīgi, biju gaidījis no autora ko vairāk, taču jau grāmatas sākumā nācās nedaudz vilties. Sapratu kādēļ bērnības dienās šo grāmatu nebiju lasījis, pāris pirmās lapaspuses ir kaut kādas bagātas dāmas apziņas plūsma, un pat tagad ir diezgan nesakarīgs lasāmais. Mēs visi tāpat zinām, ka bagātnieki ir sapuvuši kapitālistu dekadenti, kādēļ tas vēl ir tik plaši jāizvērš? Tas bija ironiski, autors par visu varu cenšas izcelt cilvēku tumšās krāsas un nemaz nesadala varoņus labajos un sliktajos, katram ir savas tumšās puses. Un pat visrūdītākais izlūkošanas darbinieks var reizēm izdarīt labas lietas.

Par pašiem delfīniem ir ļoti maz, lai gan labi, ka tā, jo pat tas, kas bija, ir tāds mēsls, ka izraisa vairāk smieklus nekā sapratni. Divkājainie dievi un doties nomirt uz zemes izklausījās visnotaļ nepamatoti. Tāpat autors acīmredzot nenojauš, ka visi šie viņa apgalvojumi neizbēgami konfrontētu ar jūrās novērojamo realitāti, jo prezumē vismaz 50 miljonu gadu senu delfīnu degundobumvārdu kultūru. Nebūšu tik skarbs, lai teiktu, ka tas nokāva manu lasītvēlmi, bet varēja nedaudz pacensties. Fa un Bi kā delfīni bija tīri labi un kā personības pamatīgāk nobrieduši kā dažs labs otrā plāna varonis, viņus uzmeta, un viņi to apzinās.

Lasīšana bija visnotaļ garlaicīga, un kaut kā nespēju sevi pamudināt just līdzi nedz cilvēkiem, nedz delfīniem. Šķiet, ka arī autors pats nojauta, ka kaut kas neštimmē un mēģināja to kompensēt ar seksu, bet tas neko daudz nelīdz. Vietām teksts vairāk ir domāts lapaspušu aizpildīšanai nevis lasīšanai. Brīdī, kad kārtējā sakarīgā grāmatas daļa tiek pārtraukta ar nejēdzīgu iespraudumu, es sāku vēlēties, lai grāmata pēc iespējas ātrāk beigtos. Arī ar pašu nobeigumu autoram, manuprāt, nav iznācis, pasaule jau nav loģiska vieta, bet ar šādu nobeigumu grāmatu varēja arī nerakstīt. 

Lieku 7 no 10 ballēm, neiesaku īpaši rauties uz šīs grāmatas lasīšanu, autoram ir daudz labāki darbi, labāk pamēģini Malvilas pili! Šī arī nemaz nav zinātniskā fantastika, bet antimilitāristisks politiskais romāns ar zinātniskās fantastikas elementiem.

Kaleidoskops by Ray Bradbury

kaleidoskops

Bredberijs Fantastikas pasaules sērijā ir diezgan nopietni pārstāvēts, un bez šī stāstu krājuma sērijā atrodamas Marsiešu hronikas, un pat Pieneņu vīnam beigās ir pievienoti pāris stāstiņi. No šī krājuma neko citu nemaz negaidīju kā standarta Berdberiju un nekļūdījos.

Stāsti sarakstīti laikā, kad pasaulē tehnoloģijas tika ieviestas prātam neaptveramā ātrumā. Cilvēki tikko bija atklājuši raķetes un kodolenerģiju, pasaule sāka globalizēties un sadalīties divās nometnēs. No vienas puses ASV bija zelta laikmets, karš beidzies, ekonomika auga, bet no otras puses – katrs vakars varēja būt pēdējais. Atlika vien kādam valstsvīram kaut ko ne tā saprast, un visa civilizācija tiktu noslaucīta no zemes virsas. Grāmatā iekļautie stāsti no krājuma “Tetovētājs” ir rakstīti šādā pirmsiznīcības priekšvakarā. Autora domas par nākotni nevienā no stāstiem nav nekādas labās, izņēmums varbūt ir stāsts “Kaleidoskops”, kur fatālisms nav kodolkara radīts, te viss ir daudz sadzīviskāk – kosmosa kuģa avārija bez cerībām izdzīvot. Arī stāsts “Raķete” ir ārpus konteksta, te papildus iespējamajam kodolarmagedonam tiek vēstīts par to, ka debesis nav domātas visiem. Visi pārējie stāsti ir tipiskas distopijas – īsi un nežēlīgi. Grozies kā gribi, cilvēki savā neprātā novedīs sevi kapā. Nedaudz ir paralēles mūsdienu realitātei, kur kārtējo reizi dažas valstis nevar sadalīt ietekmi.

Pārējie stāsti ir šis tas no visa – marsieši, ceļojumi laikā un raķetes. Nevar teikt, ka šie stāsti ir atmiņā paliekoši, viņi visi man šķita pārāk vienveidīgi, lai jau pēc pāris dienām spētu atšķirt, kurš bija kurš. Varbūt tas nav arī svarīgi, jo kopējā ideja visiem ir viena. Tu vari būt vienalga, cik gudrs, apzinīgs un racionāls, muļķu pasaulē vienmēr būs vairāk, un izlems tieši viņi, nevis tu. Un tādēļ, ja neko negribi mainīt, tad krīzes stundā atliek vien tēlot, ka nekas tāds jau nenotiek un turpināt savas ikdienas gaitas.

Lasās ļoti raiti, autors māk rakstīt, bet tas jau nav nekāds atklājums, īsie stāsti viņam padodas vislabāk, reti kad gadās izlasīt tik dziļus stāstus uz tik maz lapaspusēm. Nav nekā lieka, un emocijas un varoņu jūtas līdz lasītājam nonāk neko daudz nezaudējušas. Lieku 9 no 10 ballēm. Šo iesaku izlasīt visiem, lai dzīve nešķistu pārāk rožaina, un, iespējams, lasot saprastu, ka nekur tālu pusgadsimta laikā mēs kā cilvēce kopumā neesam tikuši, mūsu rūpes un raizes ir palikušas tieši tādas pašas kā tajos tālajos laikos.

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

japānas nogrimšana

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko  – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

Piena ceļa dvēseles. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Piena ceļa dvēseles

Nu jau ir ierasts, ka ik pa pāris gadiem tiek izdots pa latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājumam. Neesmu nekāds grāmatu vēstures pārzinātājs, bet šķiet, ka tik regulārs un jēdzīgs projekts šajā žanrā latviešu valodā rakstošajiem nekad nav bijis. Pirmais saucās “Purpura karaļa galmā”, otrais – “Zilie jūras vērši”. Pēc trešā krājuma iznākšanas jau var runāt par tendenci, un ceru, ka uz 2019. gadu iznāks arī ceturtais stāstu krājums. Bet nu pietiks par cerībām, pastāstīšu par šo grāmatu.

Tā vien nagi niez rakstīt, ka šis stāstu krājums ir labs, un katram lasītājam kaut kas patiks un kaut kas nepatiks, bet pārbaudīju – es šo nodrāzto frāzi jau esmu lietojis iepriekšējiem stāstu krājumiem. Atskatoties nākas secināt, ka, atverot katru no šim grāmatām, esmu cerējis tur atrast jaunu Azimovu vai vismaz Saimaku, nepajaušot, ka viņu laiks ir aizgājis, un ar tādu stilu mūsdienās vairs dzīvē neizsitīsies. Otrs mans trūkums ir līdzību meklēšana ar jau iepriekš lasīto, tāda autora oriģinalitātes apšaubīšana, vairāk gan sišana sev pa plecu, sak, redz, kāds malacis, tu jau esi lasījis trīs līdzīgus stāstus. Šoreiz mēģināšu no tā visa abstrahēties, cik nu tas iespējams.

Ņinas objektīvs Džeina Šteinberga – šis bija stāstiņš par realitātes šaubīgo dabu, paralēlajiem universiem un, pārfrāzējot nosaukumu, par Ņinas pasaules objektivitāti. Labi uzrakstīts, to jau autore māk, šoreiz nebija pārāk tēlaini, un es pat sapratu galveno domu bez lielas piepūles. Tīri praktisks stāsts, kas balstās uz Caveat emptor principu.

Burbuļi Lolita Bērziņa – šis nu ir tāds mūsdienu trenda stāstiņš, par cilvēka pielāgošanās spēju, informācijas filtrēšanu un sava tēla radīšanu un uzturēšanu. Skatoties plašāk, cilvēka divkosība ir nepieciešamība no laikiem, pirms cilvēks bija nokāpis no koka un piecēlies kājās. Burbuļi nav tikai cilvēku fenomens vien. Autore labi parāda, ka ne no visa burbuļa ir iespējams tikt vaļā, un tā ir dzīves nepieciešamība.

Malotāji Anna Kalna – episks stāsts, sen nebiju lasījis neko tik smieklīgu un bēdīgu vienlaikus. Autores pasaules koncepts ir izcils, es pat neatceros, ka būtu kaut ko līdzīgu lasījis (labi, pavisam primitīvi pasakās). Labais, Kreisais, Vējš un puslegāls Kaķis, kas ir nākotnes investīcija. Ja kādreiz esi aizdomājies par kokiem ceļmalā un to, ko viņi patiesi dara, izlasi šo stāstu, un ja tev tiks dots, tad sapratīsi.

Paliek smarža Jānis Timošenko – šis vairāk vilka uz šausmu stāstu pusi un, protams, man atmiņā atsauca veselu citu šausmu stāstu plejādi. Iedomu ļaunie draugi, kas ļauj izlādēties un attaisnoties savā priekšā, šajā žanrā ir plaši izmantoti. Autoram ir izdevies izveidot labu iedomu “draugu”, bet mani personīgi šis stāsts nepavilka.

Cilvēki no citurienes Artūrs Snips – stāsts sākas labi – ar kailu sievieti pie ceturtā stāva loga, taču pēc pāris lapaspusēm es kaut kur pazaudēju stāsta pavedienu un nespēju to atkal uzķert. Autoru nevainoju, viņš acīmredzot ir orientējies uz daudz intelektuālāko lasītāju, kas spēj uzķert visu puspateikto pats bez priekšāteikšanas. Iespējams, ka pārlasot grāmatu nākamreiz, es būšu cits cilvēks un man izdosies atrast stāsta patieso vēstījumu.

Ķirzaka cilvēka ādā TR Notārs – nudien nav slikti; vesela kosmiskā opera sabāzta pāris lapaspusēs, pasakot tieši tikpat daudz, cik standarta piecsējumu sērija. Protams, ka stāsts ir ar humora pieskaņu, autoram vajag rakstīt vairāk šādus stāstus, es noteikti lasītu.

Saturna lēkts TR Notrārs– šis, manuprāt, ir viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Man ir vājība uz ironiski humoristiskajiem stāstiem, un šeit autors nodeva pa visām bundžām, tāds modificēts trako zinātnieku stāsts. Te ir daudz “tehnobabla”, neticamu atklājumu, realitāšu konflikts un kolorīti personāži. Noteikti iesaku izlasīt.

Dienvidus Lilija Berzinska – šis ir no šausmu stāstiem, nekā asiņaina vai pārāk šaušalīga, bet par to, kā patīkama dzīve laukos pārvēršas murgos. Galvenais varonis Toms ir labi uzrakstīts, un viņa lēnā aiziešana pa pieskari ir diezgan ticama. Tāpat kā lauciniekam pilsētā, arī pilsētniekam laukos dzīve var sagādāt problēmas.

Trīs lietas Dace Znotiņa – nākotne, cilvēki – mēbeles un pārapdzīvota planēta. Dekorācijas ir visnotaļ interesantas, pats sižets gan ir tipisks piedzīvojumu stāsts ar nelielu detektīva piesitienu (galvenais varonis ir detektīvs). Lasās viegli, taču ļaundaris mani nepārliecināja, lai gan varbūt viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem visu patīk darīt sarežģīti ar ekscentrisku piesitienu. Sarakstīts tīri labi, bet ne priekš manas gaumes.

Saltkurpji Mārtiņš Links – šausmu stāsts par to, cik slikti ir aizdzerties kāpās veļu laikā. Ja gribas uz pārdesmit minūtēm nonākt “Kukurūzas lauku bērnu un Mirušie mostas” pasaules krustojumā, tad tieši šis stāsts būs tas, kas vajadzīgs. Autors paklauvēsies pie cilvēka dziļākajiem baiļu slāņiem un tad palaidīs saulītē bez draugiem, atstājot tikai atmiņas. Varbūt pārāk lineārs stāstījums, kas par daudz pieturas standarta sižetiem, bet kādam jau jāraksta arī pārbaudītas vērtības.

Monēta Dzintra Šulce – šis ir stāsts ar mistikas piesitienu, sižetu grūti ieskicēt bez nopietnas maitekļošanas, tādēļ to nedarīšu. Nebija īsti manai gaumei, lai gan atzīšu, ka galvenā varone bija labi uzrakstīta.

Ceļš Katrīna Kronberga – manuprāt, vairāk būtu piemērots nosaukums “pārsēšanās stacija”. Stāsts ir par veco labo tēmu: “un kas ir pēc tam?”. Autores skatījums ir diezgan tuvs sengrieķu uzskatiem, tikai ar daudz gaišāku noskaņu un mūžīgās atdzimšanas pieskaņu. Ir labi, ja drūmas lietās spēj saskatīt gaišo pusi un redzēt cerību.

Aplis Lauma Lūse-Kreicberga – jā, ir pienācis tas laiks, kad man nepietiek tikai ar labu stāstu vien, man vajag arī interesantu pasniegšanas manieri. Šī autore to pieprot un izdara pamatīgi, atstājot brāļus Kaudzītes ar savu “Mērnieku laiku” ciklveida struktūru aizkrāsnē. Te aplis ir gan laika plūsmā, gan skata punktos, gan nosaukumā. Sākumā ir grūti saprast, bet tad beigās viss smuki noslēdzas un var sākties no jauna.

Piena ceļa dvēseles Guntis Eņģelis – citplanētu kolonizācija ar minimālām izmaksām, autors ir atradis tam risinājumu. Varu tikai uzteikt autora drosmi mēģināt atrast ko jaunu tēmā, kurā šķiet ir tik daudz sarakstīts, ka kosmosa kuģiem atšķiras tikai skrūves. Bet nekas, autoram ir izdevies uzrakstīt par transcendenci, vismaz es to tā sapratu, pietiekoši interesanti. Arī stāstījums nav barošana ar karoti, katrs var domāt, ko pats vēlas.

Referāts vēsturē Solvita Vēvere – ja patika Marka Tvena Konektikutas jeņķi karaļa Artura galmā un vēlies ko līdzīgu, bet īsāku, tad var droši lasīt šo. Tāds netradicionāls atskats uz padomju laikiem un to laiku skarbo dzīvi.

Dubultā bibliotēka Mārīte Štāla – tā nu ir sanācis, ka visvislabākais stāsts ir noslēpies pašās krājuma beigās, īsts smadzeņu mežģis ar sirreālu pasauli, kur tikai daļa no cilvēkiem praktizē dabisko domāšanas funkciju atjaunošanu, bet pārējie izmanto LabirintuPilsētas Update funkciju. Šis no tiem, kur ir ne tikai vēstījums, bet arī interesanta stāsta struktūra un pēc izlasīšanas daudz ko pārdomāt, iesaku!

Ja negribi justies kā no akmens apakšas izlīdis, kad runa ir par latviešu autoru jaunāko fantastiku un fantāziju, tad šī grāmata palīdzēs tikt līdz jaunajām vēsmām! Te katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu – gan standarta sižetiskos risinājumus, gan stāstus prāta mežģus, kuri tikai pirmajā acu uzmetienā liekas nesaprotami. Lieku 9 no 10 ballēm.

Starp diviem laikmetiem (Time #1) by Džeks Finejs

Turpinu savu “Fantastikas pasaulē

Starp diviem laikmetiem

” projektu, par izvēli, ko lasīt, vairs īsti nevar runāt. Nieki vien ir palikuši. Šo es tā arī īsti nevarēju atcerēties – esmu lasījis vai nē. Šķiet, ka būšu pievārējis tikai sākumu, jo tas šķita lasīts. Lai vai kā tur nebūtu, grāmatas izlasīšana man nekādu uzupurēšanos neprasīja.

Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam “aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums”. Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešām tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.

Šī grāmata aizķer nelielu daļa no katra cilvēku sapņa, par to kā būtu, ja ceļošanai laikā nevajadzētu nekādu aparātu un kvantu fizikas, pietiktu vien ar spēju iztēloties, ka atrodies pagātnē un atbilstoši telplaika īpatnībām tu tur arī nekavējoties nonāktu. Tas nozīmētu savā veidā piemānīt dabu bez lieliem ieguldījumiem. Diemžēl cik esmu to pārbaudījis uz sevi, tas nestrādā. Taču autors ir citās domās – viņam viss strādā.

Zinātniskajai fantastikai ir viens apakšžanrs, kas nodarbojas ar alternatīvo vēsturu aprakstīšanu. Šī grāmata ir pieskaitāma pie tā. Te ir daudz kā būtu, ja būtu. Autors gan ir izvēlējies vienu no vienkāršākajiem stāstījuma veidiem – ar galvenā varoņa Saimona Morlija acīm apskatīt 1980-to gadu Ņujorku. Viņam tā ir gandrīz simts gadus veca pagātne, bet autoram tā ir iespēja izgāzt pār lasītāju paša savākto informāciju par šo laikmetu. Te ir daudz fotogrāfiju, kurām jāpiešķir autentiskums, veco māju un ielu apraksti, apģērbu apraksti utt. Es sāku saprast, kādēļ es bērnībā šo grāmatu tā arī neesmu pabeidzis, kuru bērnu gan interesēs aizgājušo laiku modes apraksts. Es kā cilvēks, kuram aptīk autentiskums un pasaules būvniecība, šoreiz esmu spiests atzīt, ka autors ir pāršāvis pār strīpu.

Arī galvenais varonis vairāk atstāj brunču mednieka iespaidu un tipisku piedzīvojumu romānu varoni. Viņa vienīgais uzdevums visa stāstā ir nonākt pie secinājuma, ka cilvēki augstākos amatos ir viduvējības, un viņu šaurās intereses nav savienojamas ar cilvēces kopējām interesēm. Projektu vada militāristi, un viņu vēlme manipulēt ar vēsturi nedomājot par sekām nav savaldāma. Dabūt Kubu par ASV štatu ir pārāk liels vilinājums. Saimonam nākas secināt, ka vislabāk ir atstāt pasaules vēsturi nemainīgu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, priekš septiņdesmitajiem bija pat ļoti labi. Vēlāk ir iznākušas daudzas ar līdzīgu sižetu, gan nopietnas, gan jautras, taču reti kura spēs stāvēt klāt salīdzinot koncepta vienkāršību.

Viesis no bezgalības by Georgijs Martinovs

viesis no bezgalības

Kārtējais “šedevrs” no “Fantastikas pasaulē” sērijas. Tā nu sanācis, ka uz beigām ir pataupījušās nebūt ne labākās grāmatas. Šo biju lasījis tikai vienu reizi agrā bērnībā, atcerējos tikai pašu sākumu un noslēgumu. Tādēļ ķeršanās pie grāmatas lielu sajūsmu neizsauca. Arī biezums – ap piecsimts lapaspusēm – nozīmēja mocības vismaz divu dienu garumā.

Dmitrija Volgina mumificētais līķis tiek atdzīvināts pēc 2000 gadiem. Viņš nonāk pavisam jaunā pasaulē, kurā jau 1800 gadus valda komunisms, cilvēki dzīvo brīvi un neapspiesti. Bijušajam Zelta zvaigznes nēsātājam šī pasaule ir brīnumu pilna. Taču iedzīvošanās tik viegli nevedas, pasaule ir pārāk aizsteigusies viņam priekšā, un nav cerību, ka viņš spēs sasniegt tagadējo cilvēku līmeni, kur nu vēl veikt sabiedriski derīgu darbu! Šī nespēja būt noderīgam sabiedrībai viņu lēnām dzen izmisumā un liek ilgoties pēc sava laika. Nav jau tā, ka viss ir slikti, te ir citu pasauļu iedzīvotāji faetonieši un apbrīnojami tehnikas sasniegumi.

Autors ir nolēmis izspēlēt uzvarošo kombināciju – komunisms visā pasaulē un tik tālā nākotnē, ka cenzūra nepiesiesies. Viņa varonis Volgins gan nav izdevies kā cilvēks, vismaz grāmatā tas nav redzams, tāds iekšējs rūgumpods, kas pēc atdzīvināšanas noslēdzas sevī un baidās no visa jaunā. Jo nevēlas saviem pēctečiem izrādīties muļķis. Problēmas ar pašvērtējumu viņu vajās visas grāmatas garumā, un viņa iekšējā pasaule būs grāmatas centrālais temats. Viņa atdzīvinātāji ne velti uztrauksies, ka dzīve jaunajos laikos būs atstājuši paliekošu traumu Volgina psihē. Brīžos, kad Volgins nenodarbojas ar savu mazvērtības kompleksa attīstīšanu, viņš kalpo kā žokļa atkārējs komunistiskās nākotnes brīnumiem. Tēls ir garlaicīgs un izceļas tikai ar to, ka dzimis komunisma ēras pirmsākumos. Viņš jaunajā laikmetā kalpo kā zinātnes visvarenības pierādījums.

Šajā rindkopā es biju nolēmis aplikt autora futurologa talantu, pareizāk sakot tā neesamību. Taču vienā intervijā izlasīju viņa atzīšanos, ka nekas nav sanācis, esot bijis pārāk piesardzīgs. Patiesībā, ja atmet komunismu un visnotaļ pseidozinātnisko dažādu gaismas terapiju aprakstus, viss pārējais mums jau ir vai drīz būs, ja ne dabā, tad tīri teorētiski. Mums par laimi bērniem vairs nav jāmācās logaritmiskās tabulas, kā tas ir 2000 gadu nākotnē, nav no galvas jāatceras Centrālās Statistikas Pārvaldes dati. Arī mobilos telefonus mums atklāja 2000 gadus agrāk nekā Volgina pasaulē. Viņiem tur nākotnē pat internets ir Āfrikas ciema līmenī, kur galvenās datu bāzes glabājās lokāli. Līdz ar to pazūdot zinātnes un tehnikas sasniegumiem, no pašas grāmatas nekas daudz pāri nepaliek.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autors vismaz pāris reizes ir mēģinājis to nobeigt, bet katru reizi ir nolēmis to turpināt ar negaidītu notikumu pavērsienu. Lielākoties, lai parādītu, ka arī Volgina laikabiedri nav zemē metami vai iebāztu stāstā iestarpinājumu, kas izskatā kā svešķermenis pat uz šī ne īpaši spilgtā literārā darba fona. Nabaga Volginam nekas neatliek kā vien kulties līdzi, vajadzīga vietā vērot brīnumu lietas un uzklausīt savu pavadoņu skaidrojumus.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, ja vien negribi sevi pamocīt ar marksisma-ļeņinisma pamatnostādnēm, uzzināt, vai Volgins ir redzējis Ļeņinu vai izlasīt par pasauli, kurā mobilais telefons ir deviņdesmito gadu līmenī, tad nav vērts tērēt savu laiku. Šī grāmata diez vai būtu pieskaitāma pat PSRS klasikas fondam. Ļaudis runā, ka citas viņa grāmatas ir labākas, iespējams, ka tā ir, bet es vēl ilgi nebūšu gatavs riskēt. Jo šie paši ļaudis apgalvo, ka “Viesis no bezgalības”, ja būtu pabeigts piecdesmitajos, varētu konkurēt ar Jeremova “Andromēdas miglāju”.

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Šo grāmatu sāku lasīt, lai beidzot tiktu pie atbildēm, kas bija radušies pirmajās divās daļās. Neteikšu, ka īpaši rāvos pie lasīšanas. Pirmās divas daļas lai ar apbūra mani ar savu pasauli, tomēr radīja priekšstatu, ka man šo autoru nekad nesaprast. Tādēļ turpinājumu sāku lasīt tikai brīdī, kad biju devies transatlantiskajā lidojumā un nekā cita nebija ko darīt.

Kā jau bija paredzams, šajā grāmatā autors noslēdz visas sižeta līnijas, ļauj galvenajam varonim Severīnam piepildīt savu dzīves mērķi un pierādīt, ka uzmanīgs lasītājs tiek atalgots. Necentīšos atstāstīt saturu, bet šo apskatu veltīšu savām domām par šo grāmatu. Tas gadījumam, ja kāds no mana bloga lasītājiem nolemj atvēzēties uz šo tetraloģiju, negribētos visu nomaitekļot.

Autors kaut kādā veidā noteikti ir ģēnijs, tas gan bija skaidrs pēc pirmo divu daļu izlasīšanas. Trešā daļa pēc būtības turpināja pirmo ceļu, un joprojām stāsts bija tipisks varoņa ceļš. Es vislielākās cerības liku uz pēdējo daļu, gribējās beidzot atkost visa šī darba slēptāko jēgu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atzīšos, ka lielu daļu no grāmatas acīmredzot es neesmu sapratis. Man beidzot pielēca, ko nozīmē tie stāsti, kurus Severins lasa no savas bibliotēkā paņemtās grāmatas. Tie, izrādījās, vienkārši jau sen zināmu leģendu pārstāsti, man gan tas atnāca tikai pie visacīmredzamākā stāsta.

Šķiet, ka atkodu arī pašas grāmatas centrālo problēmu – kāds ir cilvēces pastāvēšanas mērķis? Kādēļ pēc miljardiem gadu cilvēki joprojām sēž zem dziestošas Saules un ir atmetusi ar roku zvaigznēm? Savulaik taču Urth iedzīvotāji iekaroja visumu, atklāja citas civilizācijas? Severiāns ir atbilde uz šo jautājumu, taču tā ir tik sapiņķerēta, ka man beigās tā šķita pārāk primitīva. Konkurence, bailes un nespēja dzīvot citādi ir pārāk vienkārši attaisnojumi Urth stagnācijai. Par labu arī nenāk Severiāna neuzticamā stāstītāja loma. Viņam nudien nevar ticēt, viņš nonāk pretrunās un beigu beigās rodas pārliecība, ka patiesībā Severiāns nemaz nav viens vienīgs, bet viņu ir vesels leģions.

Uz grāmatas beigās man bija skaidrs, ka, lai izprastu visu visos smalkumos, man nudien nāktos pārlasīt šo darbu vēl vienu reizi, izmantot jau iegūto informāciju, un tad, iespējams, viss smuki saliktos pa plauktiņiem uz visiem laikiem. Esmu gan forumos lasījis cilvēkus, kuri apgalvo ka arī pēc piektās pārlasīšanas viss vēl nebūt nav skaidrs. Kas zina varbūt šī būs tā grāmata, kuru es pārlasīšu katru gadu, bet patlaban, neskatoties uz to, ka diez vai sapratu pat pusi no autora teiktā, lieku 10 no 10 ballēm. Pasaule ir episka, notikumi tiek pasniegti interesanti, un visu laiku tu jūties kā muļķis, jo neko nevari saprast. Un tad katra kripatiņa, kas tev pielec daļēji attaisno grāmatas lasīšanai veltīto laiku.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

delfīnu sala

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

%d bloggers like this: