Navigate / search

Skyward (Skyward #1) by Brandon Sanderson

Man plauktā stāv viena šī autora grāmata –puslasīta, taču tas man neliedza iegādāties šo un sākt tūlīt lasīt . Mani vienmēr var aizraut ar jaunas pasaules apsolījumu, un šī grāmata solīja ļoti daudz. Cilvēces pēdējās paliekas, kas dodas pēdējā cīņā uz planētas Detrīts. Nerimstoši citplanētiešu uzbrukumi, kuri vēlas cilvēkus nobumbot akmens laikmetā. Grāmatas galvenā varone Spensa jau no bērna kājas vēlas kļūt par pilotu, cīnīties ar krelliem un vest tautu pretī uzvarai. Taču ir viena problēma – viņas tēvs bija nodevējs, un nodevēji nevienam nepatīk.

Citēšu multeni Turbogliemezis “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu.” Autors cieši pieturas pie šīs nodrāztās frāzes, veidojot savu stāstu. Mums ir kārtējā supervarones dzimšana, kurai brīnumainā kārtā izdodas pārvarēt visus šķēršļus ar attapību un milzīgu veiksmi. Ne katram gadās atrast ar ūbertehnoloģijām pārbāztu kosmosa kuģi. Nu labi, Navigatora lidojumā ar tā bija, bet tur nebija pilotu akadēmijas.

Grāmatas sākums ir visnotaļ savdabīgs, un man radās aizdomas, ka autors eksperimentē ar to, cik klišejisku stāstu lasītājam var iebarot. Viņš savā ziņā stāsta jau zināmo mazā bērna karavīra metastāstu, īpaši nenovirzoties no aritmētiskā vidējā. Sabāž tajā daudzas neloģiskas lietas, kuras pēc tam mēģina cītīgi izskaidrot. Taču visa tā izskaidrošana ir, maigi izsakoties, samākslota. Paņemsim to pašu Detrītu, kas ir kāda izbijuša kosmiskā forta planēta. Forts augšā vēl daļēji funkcionē, un tikai tas attur krellus no masveida uzbrukuma. Krelli arī tā vietā, lai nobombītu cilvēkus no orbītas ar kosmiskajiem lūžņiem lien smērēt savas pseidopodijas paši.

Savukārt cilvēkiem Detrīts ir īsta zelta ādere – kur tu vēl vari atrast kaujas kosmosa kuģu fabrikas līniju? Cilvēkus, kuri pēc pāris lidošanas stundām ir gatavi cīnīties ar krelliem kā līdzīgs pret līdzīgu. Es teiktu tāda kauja par Britu salām planētas mērogā. Arī ar resursiem nav nekādas problēmas – tie paši krīt no debesīm.

Lasīju un domāju, vai ir vērts lasīt tālāk, visu laiku cerēju, ka autors kaut kā pagriezīs stāstu tā, ka viss apslēptais taps atklāts un man nāksies uz stāstu paraudzīties no cita skatupunkta. Vispār jau beigās tā ar bija, un no sākuma man tas pat šķita visnotaļ labi pagriezts. Taču kad atgāju no varenās kaujas līdzpārdzīvojumiem es sapratu, ka autoram mani tā arī neizdevās īsti pārliecināt. Grāmatas pasaule ir interesanta un brīnumu pilna, taču sižets pat kā tāds ir lasīts tik daudz reizes, un šis neizcēlās ar ko īpašu. Tādēļ grāmatai 7 no 10 ballēm.

Salvation (Salvation Sequence #1) by Peter F. Hamilton

Šis bija impulsa pirkums, ieraudzīju grāmatbodē, atpazinu autoru un pirku nost. Niansi, ka man jau ir pāris nelasītas šī autora grāmatas, mani neatturēja. Šai pat nenācās ilgi gaidīt lasāmo sarakstā, izlasīju praktiski uzreiz.

2204. gadā cilvēce jau ir pamatīgi izpletusies Saules sistēmas apkaimē. Kopš tehnoloģija ļauj teleportēt cilvēkus uz jebkuru vietu, kur atrodami teleportācijas vārti, enerģija un transports vairs nav problēma. Šķiet, nu viss – var dzīvot pārticībā un laimē. Pa lielam jau tā arī ir, kas negrib dzīvot zem megakorporāciju jūga, tie ir laipni gaidīti Utopijā. Viss ir jauki, līdz 89 gaismas gadu attālumā no zemes cilvēku zonde neuzduras avarējušam citplanētiešu kuģim, kurā atrodas septiņi miruši cilvēki. Lietas izmeklēšanai tiek nosūtīti ietekmīgi cilvēki, no kuriem viens ir citplanētiešu spiegs.

Es jau biju piemirsis to, cik autors ir labs stāstītājs. Viņa uzbūvētā nākotne satur visu, ko vien Zinātniskā fantastika var saturēt, teleportācija, citplanētieši, mākslīgais intelekts, gēnu tehnoloģijas, megakompānijas, alternatīvos sabiedrības modeļus un apdraudējumus cilvēcei. Autors ar visu šo bagātību prot labi tikt galā, nepadarot fonu par centrālo grāmatas tēlu. Centrālie ir cilvēki, bet tehnoloģiju apraksti ļauj joņot lasītāja iztēlei.

Stāsts nav standarta lineārais, te lasītājam tomēr nedaudz nāksies papūlēties, lai saliktu mozaīkas gabaliņus kopā. Galvenais stāstījums, neizbēgami atsauks atmiņā Dena Simonsa Hiperionu, arī šeit ceļojumā uz citplanētiešu kuģi ceļotāji viens otram stāsta savus stāstus, kas beigu beigās sevī ietver atbildi uz centrālo grāmatas jautājumu – Kas ir šie citplanētieši? Atbildi varēs saprast tikai pašās beigās, kā tam ar labā darbā būtu jābūt. Bet līdz beigām lasītājs tiek izklaidēts ar dažāda žanra stāstiem.

Visi šie stāsti tādā vai citādā mērā ir saistīti ar Olyix civilizāciju, kuras zvaigžņu kuģis ir noparkots netālu no saules sistēmas. Cilvēce viņus uztver dažādi, bet galvenokārt viņi tiek uzskatīti par nekaitīgiem kosmosa ceļotājiem, kuri ir ķerti ar savu reliģiju, bet īpašas briesmas cilvēcei nerada. Viss, ko viņi vēlas, ir uzpildīt sava kuģa antimatērijas krājumus, lai turpinātu ceļu.

Laiku pa laikam mēs tiekam pārnesti tālākā nākotnē, un te cilvēki bēg no ienaidnieka. Šeit cilvēki gatavojas neizbēgamajai cīņai, ražo ieročus, trenē kareivjus un dodas tālāk uz citu planētu, pirms viņus atrod ienaidnieks. Šeit tiek ziedotas daudzas kultūras vērtības, lai nodrošinātu rases izdzīvošanu, cilvēki tiek ģenētiski modificēti, lai būtu efektīvāki un gudrāki. Šis ir tikai ievads nākotnes grāmatām.

Te nu nonākam līdz galvenajai grāmatas problēmai, ar kuru saskarsies cilvēki, kas nav morāli gatavi izlasīt piecsimts lappušu garu ievadu. Šeit neskatoties uz visu ņemšanos un stāstīšanu, sižets nepavirzās uz priekšu ne par milimetru. Varoņi ir labi uzrakstīti, viņu motivāciju var saprast, bet viss, ko viņi stāsta, jau ir noticis un vairs neatstāj lielu ietekmi uz nākotnes notikumiem.

Šis ir izcils kosmiskās operas piemērs, lasītājam jāsagatavojas uz biezām grāmatām, kuras izraus cauri vienā acumirklī, un gribēsies vēl. 9 no 10 ballēm.

Vēsais Prāts by Ieva Melgalve

Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.

“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”

Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.

Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.

Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.

Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.

Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.

Otrais Fonds (Foundation (Publication Order) #3) by Isaac Asimov

Būtu diezgan neticami, ja es, izlasījis triloģijas pirmās divas grāmatas, nepieķertos trešajai. No lasīšanas mani neatturēja pat fakts, ka šo sēriju jau esmu reiz lasījis. Atmiņā bija atlicis vien tas, ka triloģija bija varen iespaidīga gan savā vērienā, gan idejā. Pie grāmatas tiku aizvakar un, skat, nedēļa vēl nav beigusies, un tā jau izlasīta!

Galaktikas vēsture ir nonākusi kārtējā bifurkācijas punktā, Hari Seldona plāns kārtējo reizi tiek pakļauts pārbaudei. Ja viss tiktu atstāts pašplūsmā. nekas nerealizētos, bet ir cilvēki, kuri nudien nav gatavi cilvēci iemest 30’000 gadu ilgā tumsas laikmetā, tādēļ tika dibināts Fonds, kas nestu gaismas dzirksti nākotnē. Taču pastāv leģenda par Otro Fondu, fondu, kas orientēts nevis uz fundamentālo zināšanu saglabāšanu, bet manipulēšanu ar cilvēku psiholoģiju. Nu ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Fonda liktenis nonāk četrpadsmit gadus vecās Arkādijas Darellas rokās, un viņai nākas glabāt biedējošu noslēpumu. Kamēr zinātnieki gatavojas pēdējai cīņai ar Mūli, Pirmā Fonda izdzīvojušie censoņi sāk savus izmisīgos meklējumus. Arī viņi vēlas iznīcināt otro Fondu… pirms tas ir iznīcinājis viņus.

Triloģijas pēdējā grāmata autoram ir izdevusies, tas ir kā spainis ar trīs dibeniem, kad šķiet, ka viss beidzot ir skaidrs izrādās, ka nekas nav skaidrs. Nav skaidrs, kurš ir vadītājs un kurš vadāmais. Otrais fonds ir tik netverams, ka arī lasītājam viss tiek atklāts pašās beigās kā milzīga Galaktiska sazvērestība, kuras pirmsākumi tika ielikti jau gadu simteni pirms grāmatas notikumiem. Šī nav grāmata, kuru var lasīt atsevišķi, autors gan ir ap desmit lapaspusēm veltījis iepriekšējo grāmatu notikumu apstāstiem, bet ar to būs par maz.

Ja runājam par tēliem, tad izņemto Hari Seldona plāniem tie ir visnotaļ neizteiksmīgi un pārlieku viens no otra neatšķiras. Viņos ir ieskicētas tikai pamata rakstura iezīmes, bet mēs jau zinām, ka Azomovam vienmēr galvenais ir bijis Plāns. Plānā cilvēki ir homogēna grupa, kura, izņemot retus gadījumus, labi padodas statistiskai prognozei. Tādēļ lielākoties varoņi atšķiras tikai ar vārdiem un ieņemamajiem amatiem. Bet neticēsit – stāstam tas nudien nenāk par sliktu. Lasītājam būtu grūti noticēt tik plaša mēroga manipulācijām ar cilvēkiem, ja viņi tiem būtu ļoti pieķērušies. Plānā visi ir statisti, figūras, kuras var upurēt gaišās determiniskās nākotnes vārdā.

Ja nu kas kaitināja, tad galveno varoņu beigu dialogi, kur viss tika pasniegts uz karotes un autors bija nolēmis neļaut lasītājam noklīst no kanoniskās patiesās ainas. Jāatceras, ka laikos, kad grāmata tika sarakstīta, tas bija normālas grāmatas nobeigums un nebija mode visu atstāt uz jautājuma zīmes.

10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visu triloģiju, klasiskā zinātniskā fantastika, kas nekad nenovecos un vienmēr atradīs savus lasītājus. Grūti ir atrast kaut ko labāku par Azimova darbiem, kas sarakstīti laikā, kad cilvēki skatījās nākotnē caur zinātniskā progresa prizmu.

Fonds un impērija (Foundation #2) by Aizeks Azimovs

Fonds un Impērija

Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Seveneves by Neal Stephenson

Seveneves by Neal Stephenson

Pret Stīvensona darbiem man vienmēr ir bijuši diezgan daudz aizspriedumi, taču ne tik lieli, lai ik pa laikam nepamēģināt izlasīt pa kādam viņa darbam. Grāmatas parasti ir uz 800+, un vismaz sākums vienmēr ir interesants. Šķiet, ka tieši šie grāmatas iesākumi ir tie, kas mani mudina uz autora jauno darbu lasīšanu.

Ne tik tālā nākotnē Zemes iedzīvotājiem nākas piedzīvot iespaidīgāko šovu Zemes vēsturē, kaut kas iznīcina Mēnesi. Liekas – viss kārtībā, astoņi mēneši ar nemaz nav tik slikti, taču fizika dara savu, un ir skaidrs, ka reiz tas viss nokritīs uz zemes un pieliks cilvēcei punktu. Cilvēce apvienojas un izstrādā plānu, kuram būtu jānodrošina cilvēces izdzīvošana. Taču plāns izskatās labi tikai uz papīra.

Par pirmo grāmatas daļu varu teikt tikai to labāko, īstena Zinātniskā fantastika vislabākajās tās izpausmēs. Varbūt cilvēku, kuram nepatīk zinātniskie penteri, šī grāmata liksies nedaudz par garlaicīgu, bet tiem, kas auguši uz Azimova darbiem, šī būs kā spirgta vēja pūsma. Es grāmatas pirmās sešsimt lapaspuses uzskatu par izcilām. Te ir viss, ko sirds kāro – episka katastrofa, kosmosa kuģi, cilvēku varonība, nodevība, spilgti varoņi un ģeniāls, lai ar nedaudz aiz matiem, pievilkts risinājums. Jā, varbūt varoņi ir pārāk racionāli un vietām izkrīt pa klavierei, taču kopumā ticamības moments bija visnotaļ augsts.

Protams, nevajag uz stāstu raudzīties ļoti kritiski, sākt rēķināt minimālās ekosistēmas lielumu un citus štruntus, tad vāksies vilties. Daudz kas ir pievilkts aiz matiem, bet galu gala tā ir Zinātniskā fantastika. Lasot tā vien vēlējos salīdzināt ar Marsieti, tehnisko detaļu ziņā šī ir līdzvērtīga, bet galveno varoņu kā personību un cilvēku mijiedarbībā galvas tiesu pārāka.

Ja autors grāmatu beigtu ar pirmo daļu, tad ieliktu 10 no 10 ballēm un bāztos visiem lasītpratējiem virsū ar rekomendāciju izlasīt. Taču šim autoram ir viena kaite, viņš neprot apstāties un tādēļ, uzrakstījis otro daļu, kura vēsta par 5000 gadu tālu nākotni. Lai arī te ir atliku likām orbitālās mehānikas un konceptuālu izgudrojumu, grāmata vairs nav tā. Autors ir pamanījies Zemi teraformēt, un nu orbītas iedzīvotāji ir palikuši bez tāda īsta mērķa. Un tad nu nāks stumt ārā no krūmiem klavieres, tās it kā ir saistītas ar pirmo daļu, bet tikai samaitā episkumu. Bez maz vai sanāk, ka, lai pārciestu tūkstošgadus ilgušo zemes bombardēšanu ar meteorītiem, atliek vien paslēpties aiz akmens, lai izdzīvotu. Skaidrs, ka notiek mācīšanās sadzīvot kopā atkal kā vienotai cilvēcei, kā piedzīvojums ir okei, bet man šķita, ka šī konstrukcija bija lieka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja esi Zinātniskās fantastikas fans, patīk fakti un dažādas aizraujošas teorijas un to ieviešana dzīvē, lasi pirmās 600 lapaspuses, tās ir episki izcilas. Nobeigums gan būs atkarīgs no katra individuālās gaumes. Man tās kārtējo reizi parādīja, ka autors nesaprot brīdi, kad vajag apstāties.

Fonds (Foundation #1) by Aizeks Azimovs

Fonds

Šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es gaidīju jau labu laiku. Nu kopš brīža, kad feisbukā bija balsojums par grāmatas vāku. Godīgi neatminos, vai šis vāks ir tas, par kuru es balsoju, bet smuks tik un tā. Nav tā, ka šo grāmatu es lasītu pirmo reizi, pēdējoreiz izlasīju pa ceļam no Ventspils uz Talsiem, tam Usmā salūza pneimatiskā piekare, ārā bija brangs sals, un kamēr gaidīju citu autobusu, sēdēju un lasīju.

Divpadsmit tūkstošus gadu Galaktikas impērija ir neierobežoti valdījusi pār Visuma pasauli. Tagad tā mirst, un vienīgi Hari Seldons, revolucionārās psihovēstures zinātnes radītājs, spēj ieskatīties nākotnē – drūmā tumsības, barbarisma un karu laikmetā, kas turpināsies trīsdesmit tūkstošus gadu. Lai saglabātu uzkrātās zināšanas un glābtu cilvēci, Seldons sapulcina ap sevi Impērijas gaišākos prātus – gan zinātniekus, gan pētniekus – un aizved tos uz nemīlīgu planētu pašā Galaktikas malā, lai radītu cerības bāku nākamajām paaudzēm. Šo svētnīcu viņš nosauc par Fondu.

Par Azimova darbiem es nespēju spriest objektīvi, tie ir daļa no manas bērnības. Vēl trakāk, tos pārlasot pieaugušā vecumā, es esmu vēl lielākā sajūsmā nekā bērnībā! Varbūt vienkārši esmu autora fanbojs, iespējams, viņš patiešām raksta izcili.

Šī grāmata sevī iemieso racionāli domājoša cilvēka sapni, nākotnes prognozēšanu ar apbrīnojamu precizitāti. Autors ir nolēmis, ka kvintiljonu impērija ir pietiekoši homogēna, lai tajā modelētie procesi saglabātu paredzamību garos laika sprīžos. Īsumā šī zinātne tiek nosaukta par psihovēsturi. Protams, var piekasīties, ka nekas tāds principā nav iespējams, un visi tie trendi ir priekš kaķiem, bet toties stāsts ir sanācis labu labais.

Vēstures pārzinātājs grāmatā noteikti pamanīs Senās Romas impērijas sabrukuma pārstāstu, tikai ar kosmosa kuģiem un hipertelpas dzinējiem. Viss pārējais būtu viens pret vienu, bet ar nelielu niansi, Seldonam ir plāns kā samazināt barbarisko vēstures laika posmu no 30’000  gadiem uz nieka 1’000. Šim plānam vajadzīgs Impērijas atbalsts un, lai tas veiksmīgi noritētu, nepieciešams turēt nākotnes ļaudis pilnīgā neziņā.

Autora piedāvātais zinātnes saglabāšanas modelis ir manīts viņa agrākajos darbos, tāpat kā zinātnes diversifikācijas problēmas un birokrātijas spēja noturēt grožos milzīgu cilvēku daudzumu. Šeit tas viss tiek sasintezēts vienotā stāstā. Pareizāk sakot stāstu ciklā, kas aptver pāris simtgades un parāda Seldona teorijas ieviešanu praksē. Mūsdienu izlutinātajam lasītājam, kurš alkst kosmiska mēroga cīņas un spožus varoņus, iespējams, nāksies vilties. Šeit uzsvars tiek likts uz zinātnisko fantastiku, un varoņi pēc savas būtības ir vienkārši ģēniji, kuri spēj izdarīt tālejošus secinājumus vadot sev pakļauto aitu baru. Arī darbība te nav pārlieku spraiga un stāsti vairāk aizķer ģeopolitiskas tēmas. Fonds un tā resursi vairāk ir zinātnieku un komersantu diktatūra nekā republika, kas cenšas saglābt spožo nākotni. Taču nevar teikt, ka stāsts laika gaitā būtu zaudējis savu aktualitāti. Mūsdienu straujās tehnoloģiju attīstības posmā cilvēks neizbēgami nonāk pie jautājuma, kam ir jānotiek, lai mēs zaudētu visu mūsdienu komfortu un ko būtu iespējams darīt, lai to saglabātu pietiekoši ilgi.

Ja manā bērnībā uzķimerēt radio no saimniecībā viegli atrodamiem materiāliem nebija nekādas problēmas, tad šodien mobilo telefonu izgatavot paša spēkiem no vada gala un pāris pretestībām varētu būt grūtāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, zinātniskās fantastikas klasika, kas ir jāizlasa visiem.

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Šo grāmatu dabūju izlasīšanai dažus mēnešus pirms tās iznākšanas no izdevniecības “Prometejs”. “Sarkanās sacelšanās” triloģija uz mani atstāja labu iespaidu, kopumā vērtēju uz 10 no 10 ballēm. Autoram bija sanākusi sociāli aktuāla un monolīta grāmatu sērija. Par šīs grāmatas lasīšanu man jautājumu nebija, jau kopš tās iznākšanas izziņošanas brīža bija skaidrs, ka lasīšu.

Kopš Sarkanās sacelšanās kulminācijas ir pagājuši veseli desmit gadi, taču galvenais tās mērķis vēl nav sasniegts. Saules sistēma vēl nav atbrīvota no zeltiem, arī atbrīvotās apspiestās kastas nebūt neraujas cīnīties globālā karā, tā vietā tās labprāt mēģina pārkost rīkles viena otrai. Derovs šajā pasaulē ir kļuvis par svešinieku, viņa sākotnējās cīņas mērķi vēl nav sasniegti.

Šoreiz, lai padarītu grāmatu daudzveidīgāku, autors ir nolēmis izmantot četru varoņu skatpunktus. Pirmais un galvenais ir Derovs. Kāpēc galvenais? Tāpēc, ka viņš joprojām ir revolūcijas dzinējspēks, un bez viņa nekas joprojām nenotiek. Derovs kopš kaujas par Lunu vairs nav tas. Viņam ir ģimene, dēls un aizvien nopietnāks kļūst jautājums par dzīves prioritātēm. Kas ir svarīgāks revolūcija vai ģimene? Derovam, kurš paradis visus jautājumus risināt ar slāti, atbilde nenāk viegli. Skaidrs, ka viņam ir lemta šīs sāgas traģiskā un galvenā varoņa loma.

Līrija ir viena no atbrīvotajām sarkanajām. Viņu un viņas ģimeni atbrīvotāji izveda virszemē, izmitināja nometnē un aizmirsa. Lielajiem vīriem ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādiem tur atbrīvoto miljoniem. Republika turas uz puņķiem, ir jācīnās, jāmeklē kompromisi. Atbrīvotie vāras paši savā sulā, cīnās ar badu un daži labi domā, ka strādāt raktuvēs nemaz nebija tik slikti. Sarkanie sāk cīnīties pret sarkanajiem un izrādās, ka genocīds viņiem padodas tikpat labi kā zeltiem, Līrijas ģimene šajā cīņā tiek samalta, taču viņai paveicas. Viņai atvēlēta naivās lauku meitenes pilsētā loma, vismaz šajā grāmatā viņai ir lemts būt instrumentam citu rokās. Nekas, toties nākošajās grāmatās tas pavērs viņa izaugsmes iespējas.

Efreims ir mazs zaglēns ar lielām ambīcijām un talantu. Izdzīvošanai pietiek, bet to, vai ir vērts dzīvot, viņš nemaz īsti nav izlēmis. Šis varonis ir apvainojies uz visiem par visu. Savu maigo dvēseli slēpj aiz cinisma, tas gan netraucē viņam pastrādāt neģēlības. Tagad viņam ir jāveic visepiskākā zādzība saules sistēmas vēsturē, nav jau arī lielas izvēles, kad esi piespiests pie sienas ar nazi pie rīkles. Tipiskais personāžs, kuram pagātnes notikumi ir atņēmuši vēlmi ar cerībām raudzīties nākotnē. Kā radīts uzmešanai un tapt uzmestam.

Lisandrs – šo puisi tak mēs atceramies no pamata triloģijas. Tāpat kā apokaliptiskajos stāstos sākumā, ir vēlams apsist visus mācītājus, tāpat kosmiskajās operās, gāztās valdošās dinastijas atvases ir jāizkauj labākajās Hēroda tradīcijās. Derovs diemžēl bija par mīkstu, un nu tāluma Asteroīdu joslā aug viņa pasaules konkurents, aug, vēl īsti nezinot savus nākotnes plānus, bet tas ir tikai laika jautājums. Lisandrs savā ziņā ir tāds pats kā Derovs, arī viņa izvēles nav vieglas – viņam ģimene jau ir zaudēta, taču viņš vēl atceras zeltu valdīšanas pamatprincipus.

Manuprāt, šī kosmiskās operas sērija iegūst ar jaunajiem varoņu skata punktiem uz pasauli. Ja man visu laiku būtu jāpacieš tikai Derovs, tad es diez vai spētu izturēt līdz galam. Derovs, protams, ir nepieciešams, lai sasaistītu šo grāmatu ar iepriekšējo triloģiju, taču es ceru, ka autors ar laiku ļaus Derovam mirt varoņa nāvē un turpināt viņa darbus jauniem kadriem. Kosmiskās operās tas gan tā nav pieņemts un tādēļ manas cerības visticamāk neattaisnosies.

“Sarkanā triloģija”, manuprāt, beidzās diezgan veiksmīgi, lasītājs varēja izdomāt beigas pats, un autoram nebija jākrāmējas ar jautājumiem, ko darīt pēc revolūcijas. Autoru var reizē gan apsveikt, gan izteikt līdzjūtību. No vēstures visiem ir zināms, ka laiks līdz revolūcijai parasti ir pacēluma pilns un liekas, nupat, nupat būs tā laimība. Taču jau tūlīt pēc vecās iekārtas nomaiņas ir bifurkācijas punkts, kas visus labos nodomus aizmēž prom. Pagaidām autors ir nolēmis pieturēties pie tā scenāriju tipa, kur varu lēnām atpakaļ pievāc vecās elites pārstāvji, tie, kuri ir gatavi sadarboties ar jaunajiem tik tālu, cik tas ir viņu interesēs. Būs interesanti pavērot, kā tas viss izvērsīsies, jo briest kontrrevolūcija.

Lieku 9 no 10 ballēm, sākumā vērtējums bija nedaudz zemāks, bet tad, visu pārdomājis, sapratu, ka ir labāk nekā šķiet pirmajā acumirklī, un arī šim sērijas turpinājumam ir perspektīvas izvērsties pat kaut ko dižāku. Ja patika Derovs no pirmās triloģijas, tad droši lasiet, ja nesmādē labu fantastisko bojeviku, tad arī uz priekšu.

Dogs of War by Adrian Tchaikovsky

Dogs of War by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu saņēmu no Andra Ziemassvētkos. Tā kā Children of time ir viena no visu laiku labākajām zinātniskajām fantastikām, kuru man nācies lasīt, es šo grāmatu ilgi nemarinēju.

Reksis ir Labs suns. Viņš mīl cilvēkus. Viņš ienīst ienaidniekus. Viņš pilnībā klausa Saimnieku. Viņa pleci sniedzas septiņu pēdu augstumā, viņa ādu lodes neņem, apbruņots ar lielkalibra ieročiem un speciāli izveidots tā, lai viņa ultraskaņas kaukoņa pārbiedētu cilvēkus. Kopā ar Pūķi, Bitēm un Medu viņš veido baru. Reksis ir šī Bara līderis. Bara uzdevums ir sakaut anarhistus dienvidaustrumu Meksikā.

Lasot šo grāmatu, jutos kā izvilcis laimīgo lozi. Te ir viss, kam būtu jābūt nopietnā mūsdienīgā zinātniskajā fantastikā. Pirmkārt, interesants sižets. Dzīvnieku humanizācija šajā žanrā ir sastopama jau no Velsa Doktora Moro salas laikiem. Šeit Reksis nudien ir saprātīga būtne, saprātīgāka nekā viņa veidotāji to apzinās. Viņa radītājiem Rekša saprāts ir vienaldzīgs, kamēr vien viņš klausa pavēlēm. Lieta ir lieta, un nevienam nerūp tās domas. Tā kā autors ir biologs, tad šajā jomā viss notiekošais izklausās pat ļoti ticami. Un nebrīnītos, ka patiesībā jau eksistētu šādi tādi testa modeļi.

Otrkārt, ar šīs grāmatas palīdzību Autors mēģina definēt, kas tad ir cilvēks, kas ir saprāts. Vai mākslīgajam intelektam ir cilvēktiesības? Vai Saimnieka un Verga attiecības ir ilgtspējīga lieta? Nu un, protams, vai hierarhijas uzspiests pasaules uzskats un no tā izrietošā rīcība Ir Saimnieka vai Lietas vaina? Patlaban šādi jautājumi vēl nav aktuāli, bet ar laiku pienāks arī to kārta. Līdz tam varam lasīt kā sociālu komentāru par to, kā vēsture atkārtojas, par to, kā cilvēki tikai pilda pavēles un par to, vai mēs kļūsim mazāk cilvēki, ja mēs citus sāksim uzskatīt par sev līdzīgiem. Tā teikt mūsu pašu ikdienišķie rasu un tautības jautājumi pacelti līdz modificētu un uzlabotu sugu jautājumiem.

Treškārt, kādu labumu šāda dzīvnieku modificēšana varētu dot cilvēcei? Nu izņemto to, ka viņi ir ļoti labi kara vajadzībām. Autors ir atradis veselu plejādi ar iespējamiem pielietojumiem, daudzas no šīm tehnoloģijām iestrāžu līmenī darbojas jau tagad, bet kas zina, kā būs ar laiku.

Stāsts sastāv no vairākām daļām, no sākuma šķiet, ka būs parasts bojeviks, kur bioformas (tā sauc Reksi) akli pildīs Saimnieka pavēles un lasītājam nāksies saskarties ar visām kara šausmām, taču brīdī, kad notikumu maina savu gaitu, viss kļūst daudz interesantāk. Vienīgais, kas man nepatika, bija grāmatas vidusdaļa, kur pārdesmit lapaspuses tika veltītas juridiskām peripetijām. Beigas gan bija ļoti, ļoti labas no stāsta viedokļa.

Tēli, lielākoties ir bioformas, un tie nudien ir spilgti personāži, lai ar izaudzināti laboratorijās viņi ir daudz cilvēciskāki par saviem Saimniekiem, viņu ‘es’ nav noslēpts aiz labprātīgi izkropļota pasaules redzējuma, mazākajiem ļaunumiem un meliem. Viņi redz pasauli tādu, kāda tā ir, un informāciju par to analizē racionāli. Tas, ka Reksis ir Labs suns nenozīmē, ka viņu nemāc šaubas par izdarīto. Viņu bieži nomāc doma, kā bez Saimnieka pavēles atšķirt ienaidnieku no drauga, un kā draugs reizēm vienā mirklī kļūst par ienaidnieku.

10 no 10 ballēm. Šādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai, ne tikai jaunu apvāršņu atklāšana un piedzīvojumi, bet arī viela pārdomām pēc izlasīšanas. Iesaku lasīt visiem un obligāti, lai nebūtu to pārmetumu pēc gadu desmitiem, kā gan es to varēju palaist garām!

The Rise and Fall of D.O.D.O. by Neal Stephenson, Nicole Galland

The Rise and Fall of D.O.D.O.

Kaut kad septembrī man nācās Singapūras lidostā pavadīt pāris stundas. Man kā reiz bija beidzies viss līdzpaņemtais lasāmais, un nācās pamatīgi izsijāt grāmatu veikalu saturu. Vienīgā izlasīšanas vērtā grāmata man šķita šī. Nopirku un lidmašīnā nedaudz palasīju, neaizķēra, un pēc trīssimts lapaspusēm man atradās citas prioritātes. Tagad beidzot saņēmos un izlasīju.

Melisanda ir lingvistikas un seno valodu eksperte, universitātē viņa satiek militārās izlūkošanas darbinieku Tristiānu, kuram steidzami vajag pārtulkot pāris dokumentus. Dokumenti atklāj, ka savulaik maģija ir bijusi plaši izplatīta parādība, taču ap 1851. gadu notika kaut kas, kas lika maģijai izzust pavisam. Tristiāna mērķis ir noskaidrot kādēļ tas notika un kā to izlabot. Tā dzimst D.O.D.O – Department of Diachronic Operations.

Man ar Stīvensonu, šķiet, nav pa ceļam, nenoliegšu, ka viņa stāstu koncepti, un idejas ir episkas. Pat zinot, ka esmu nosolījies nekad viņa grāmatas nelasīt, izlasot anotāciju, es pērku nost un veru vaļā. Grāmatas ir vien nieka tūkstoš lapaspuses, taču to izlasīšana man vienmēr ievelkas uz nedēļu. Mest stūrī negribas, bet tā īsti lasīt ar nevelk. Šāds apziņas stāvoklis man gadās reti.

Šeit autors uz daudziem lapaspušu simtiem ir mēģinājis izstiept tipisku mīlestības stāstu ar laika mašīnu fonā. Lai visam piedotu asumu, tiek iepīti militāristi, raganas un kvantu fizika. Autors uzspiež uz visām modernās tehnoloģijas gīku pogām, piesaucot aipedus un superdatorus. Nedaudz tiek atmests vēstures interesentiem, deviņpadsmitā gadsimta Londona, Konstantinopole un nedaudz vikingu sāgas. Kamēr tu lasi, viss šķiet ir kārtībā, bet nedod dies’ atrauties no grāmatas un aizdomāties, kas tad tur īsti notiek. Pēc būtības nenotiek nekas vairāk kā satura apjoma uzpūšana.

Tristiāns un Melisanda ir tipiski klišejiskie tēli. Viņš apsēsts ar savu specaģenta svarīgo darbu, viņa neatzīts ģēnijs valodu un vēstures jomā. Abi cieš no priekšniecības nekonsekvences, bet cenšas darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Tā nu viņiem mīlestībai laika neatliek. Pārējie personāži ir nedaudz kolorītāki, te ir traks zinātnieks, pēdējā ragana, zobencīņu speciālisti, drošības dienestu vadītāji un ģenerāļi, kuri laiku pa laikam nomirst pagātnē.

Lai ļautu lasītājam iedzīvoties D.O.D.O. saimē, autori ir nolēmuši visu grāmatu publicēt kā izvilkumus no vēstulēm, dienasgrāmatām, sapulču pierakstiem un iekšējiem memorandiem. No sākuma ir tīri interesanti, bet kad daudzveidībai tekstā tiek iebāzta vikingu sāga par vareno Magnusu, kurš Fatlandē iebrūk Wallmart, tas pat man likās nedaudz par daudz. Daudzi no šiem iestarpinājumiem bija absolūti nevajadzīgi un nesaturēja nekādu papildus informāciju, drīzāk iestiepa notiekošo. Tāpat kārtējo reizi grāmata ne ar ko nebeidzās un beigas salīdzināmas ar skaņu ko rada balons izlaižot gaisu. Bet uz to brīdi es jau vairs uz neko arī necerēju.

Lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet nav obligāti. Pēc pirmās pārsimts lapaspusēm, kad esi aptvēris, ka autors ar savu interesanto stāsta ideju tā arī nav spējis attīstīt nāksies izlemt mest mieru, vai arī kapāt līdz galam. Tagad nudien apsolos šim autoram laiku vairs netērēt.

%d bloggers like this: