Navigate / search

Children of Ruin (Children of Time #2) by Adrian Tchaikovsky

Pirms trīs gadiem izlasīju šīs sērijas pirmo daļu Laika bērni un biju ļoti labās domās gan par autoru , gan par grāmatu. Pērngad šī grāmata iznāca arī latviešu valodā un es to izlasīju vēlreiz. Taču šai man kaut kā nesanāca laiks.

‘We’re going on an adventure.’

Tā ir Noda Bērnu Konglomerāta iecienīta fāze, jo tā sola jaunas pasaules visā to daudzveidībā. Noda bērniem gan ir viena problēma viņi īsti neatšķir apkārtējo pasauli no sevis un tādēļ piedzīvojums nesanāk kā iecerēts.

Ar moluskiem viss ir pavisam vienkārši viņu Dievs/Tēvs Disra Senkovi viņus ir izmitinājis uz Damaskas. Planēta ir terraformēta un pilnībā pielāgota astoņkāju vajadzībām. Astoņkāji ar nanovīrusa palīdzību ir padarīti par saprātīgiem, taču viņu radītājs nav īpaši aizrāvies ar viņu kontrolēšanu un tādēļ tie ir saprātīgi savā īpašā veidā.

Cilvēku un zirnekļu alianse šajā planētu sistēmā ierodas pēc gadu tūkstošiem un tiek nostādīti diezgan sarežģītu jautājumu priekšā, kontaktēt vai mukt? Kā sazināties ar būtnēm kuras pašas nekontrolē savas emocijas, kā sazināties ar būtnēm, kuras nespēj atšķirt sevi kā indivīdu no pārējās pasaules?

Autors lasītājam piedāvā nudien brangu piedzīvojumu, vecās labās zinātniskās fantastikas stilā. Nu jau ir veselas trīs saprātīgas civilizācijas, kuras atšķiras no cilvēkiem gan sabiedrības struktūras, gan domāšanas veidā. Autors ir rāvies vaiga sviedros, lai padarītu stāstu ne tikai lasāmu bet arī ticamu. Protams, var apskaust viņa optimismu, ka katra būtne ja vien tā ir pietiekoši saprātīga atradīs veidu kā sadzīvot ar pārējiem. Sak labs piemērs ir lipīgs.

Manuprāt visinteresantākās šajā stāstā bija autora idejas par starpsugu komunikāciju, kā saprast vienam otru. Kā saprast Citādo un aptver tā vietu pasaulē, kā vispār definēt pasauli un indivīdu no sveša skatu punkta. Ja stāstā par zirnekļiem autors vēl centās pieturēties pie ierastiem konceptiem, tad te viņš ir devis fantāzijai vaļu. Tie paši astoņkāji ar savām autonomajām smadzenēm, kuru centrālās smadzenes nemaz neapjauš ko dara viņa perifērija. Tā ir tāda dīvaina simbioze, kur centrs pieņem lēmumu, bet taustekļu (kāju) smadzenes veic analītiskās procedūras, kurām lai būtu efektīvām ir jānodrošina saskare ar citu indivīdu taustekļiem. Un protams visa saziņa notiek krāsās. Par Noda bērniem es nestāstīšu, tā ir pārāk laba ideja, lai dzirdētu to no pārstāsta.

Neteikšu, ka grāmatas sižets ir kaut kas īpaši oriģināls, tas diezgan pieturas pie kosmosa ceļojumu standartstāsta. Grupa pētnieku, atrod savu priekšteču darbus un to sekas. Tālāk seko piedzīvojumi, kontakta meklēšana un jaunās gaišās nākotnes būvēšana. Ja ir lasīti autora iepriekšējie darbi, tad grāmatas beigas būs skaidras jau no paša sākuma un tas nedaudz var nosist lasītprieku.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidīšu turpmākos darbus par šo pasauli, jo kā jau atmināmies no Laika bērniem arī šai pēdējā nodaļa ir jaunu piedzīvojumu solījums.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Time Travel: A History by James Gleick

Teikšu, kā ir, pērkot šo grāmatu, es no tās gaidīju kārtējos populārzinātniskos aprakstus par dažādiem iespējamiem veidiem kā ceļot laikā. Ikdienā mēs piekopjam tikai vienu, taču zinātne mūs ir aplaimojusi ar neskaitāmām laika pārvarēšanas iespējām. Neviena vēl nav realizēta dzīvē, bet tas taču netraucē sapņot.

Patiesība bija daudz skarbāka. Šī grāmata nav par laika mašīnu tehnisko pusi, bet par to, kā sākotnējais prāta eksperiments par ceļošanu laikā ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Gleika stāsts sākas divdesmitā gadsimta sākumā, kad Herberts Velss publicē savu “Laika mašīnu”. Šis bija pavisam jauns pavērsiens “kas būtu, ja būtu” žanrā, un kopš šī darba ceļošana laikā cilvēku prātos ir nostiprinājusies uz visiem laikiem. Grāmata izseko ceļošanas laikā kā idejas evolūcijai no zinātniskās fantastikas grāmatām līdz mūsdienu TV seriāliem un zinātniskām publikācijām.

Gribētos jau teikt, ka grāmata bija ļoti interesanta un es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Īstenībā es teikšu, ka lasīt var, bet apšaubu, vai vajag. Šī grāmata varētu būt atradums kādam zinātniskās fantastikas kritiķim, kuram nedaudz iztrūkst zināšanu par žanra kontekstu mūsdienu sabiedrībā. Visādi citādi šī grāmata man bija lasītu un nelasītu literāro darbu analīze. Vietām tā bija aizraujoša kā H.Velsa gadījumā, citā garlaicīga līdz nāvei, kad autors pievērsās filosofiem.
Kas ir tas, ko es no šīs grāmatas ieguvu. Pirmā un svarīgākā lieta – es neesmu vienīgais, kurš nespēj nodefinēt laiku, neatsaucoties uz pašu definējamo. Ar laiku ir tā, ka visi it kā zina, kas tas ir, bet tai pat laikā nespēj to uzlikt uz papīra. Otra lieta – pastāv tāds uzskats, ka laiks nemaz nepastāv un tas ir tikai mūsu pasaules uztveres artefakts. Tur bija sarakstīti daudz gudri vārdi, es no savas subjektīvās pasaules uztveres skatījuma varu teikt, ka tā nu bija viena varena muldēšana. Trešā lieta – vēsture, iespējams, ir robusta, un visi paradoksi ir vairāk prāta eksperimenti, kas neatbilst realitātei. No otras puses, ja tā nav, mēs to tik un tā nekad neuzzināsim, jo mēs jau paši sevī esam iepriekšējo notikumu summa.

Gribējās vairāk populārzinātniskos spriedumus par tādām eksotiskām tēmām, vai laiks ir tikai viens, varbūt ir vairāki laiki. Derēja arī nedaudz vairāk pastāstīt par manu iemīļoto Daudzo pasauļu teoriju un interesantākajām no tās izrietošajām sekām. Autors daudz aizraujas ar citēšanu, kas nav slikti, bet ar laiku apnīk. Nevar arī teikt, ka visas nodaļas būtu vienādi interesantas, bet tas jau vairāk subjektīvās uztveres jautājums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija tas ko es sagaidīju, bet dikti jau nu informatīvi par ceļošanu laikā.

Skyward (Skyward #1) by Brandon Sanderson

Man plauktā stāv viena šī autora grāmata –puslasīta, taču tas man neliedza iegādāties šo un sākt tūlīt lasīt . Mani vienmēr var aizraut ar jaunas pasaules apsolījumu, un šī grāmata solīja ļoti daudz. Cilvēces pēdējās paliekas, kas dodas pēdējā cīņā uz planētas Detrīts. Nerimstoši citplanētiešu uzbrukumi, kuri vēlas cilvēkus nobumbot akmens laikmetā. Grāmatas galvenā varone Spensa jau no bērna kājas vēlas kļūt par pilotu, cīnīties ar krelliem un vest tautu pretī uzvarai. Taču ir viena problēma – viņas tēvs bija nodevējs, un nodevēji nevienam nepatīk.

Citēšu multeni Turbogliemezis “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu.” Autors cieši pieturas pie šīs nodrāztās frāzes, veidojot savu stāstu. Mums ir kārtējā supervarones dzimšana, kurai brīnumainā kārtā izdodas pārvarēt visus šķēršļus ar attapību un milzīgu veiksmi. Ne katram gadās atrast ar ūbertehnoloģijām pārbāztu kosmosa kuģi. Nu labi, Navigatora lidojumā ar tā bija, bet tur nebija pilotu akadēmijas.

Grāmatas sākums ir visnotaļ savdabīgs, un man radās aizdomas, ka autors eksperimentē ar to, cik klišejisku stāstu lasītājam var iebarot. Viņš savā ziņā stāsta jau zināmo mazā bērna karavīra metastāstu, īpaši nenovirzoties no aritmētiskā vidējā. Sabāž tajā daudzas neloģiskas lietas, kuras pēc tam mēģina cītīgi izskaidrot. Taču visa tā izskaidrošana ir, maigi izsakoties, samākslota. Paņemsim to pašu Detrītu, kas ir kāda izbijuša kosmiskā forta planēta. Forts augšā vēl daļēji funkcionē, un tikai tas attur krellus no masveida uzbrukuma. Krelli arī tā vietā, lai nobombītu cilvēkus no orbītas ar kosmiskajiem lūžņiem lien smērēt savas pseidopodijas paši.

Savukārt cilvēkiem Detrīts ir īsta zelta ādere – kur tu vēl vari atrast kaujas kosmosa kuģu fabrikas līniju? Cilvēkus, kuri pēc pāris lidošanas stundām ir gatavi cīnīties ar krelliem kā līdzīgs pret līdzīgu. Es teiktu tāda kauja par Britu salām planētas mērogā. Arī ar resursiem nav nekādas problēmas – tie paši krīt no debesīm.

Lasīju un domāju, vai ir vērts lasīt tālāk, visu laiku cerēju, ka autors kaut kā pagriezīs stāstu tā, ka viss apslēptais taps atklāts un man nāksies uz stāstu paraudzīties no cita skatupunkta. Vispār jau beigās tā ar bija, un no sākuma man tas pat šķita visnotaļ labi pagriezts. Taču kad atgāju no varenās kaujas līdzpārdzīvojumiem es sapratu, ka autoram mani tā arī neizdevās īsti pārliecināt. Grāmatas pasaule ir interesanta un brīnumu pilna, taču sižets pat kā tāds ir lasīts tik daudz reizes, un šis neizcēlās ar ko īpašu. Tādēļ grāmatai 7 no 10 ballēm.

Salvation (Salvation Sequence #1) by Peter F. Hamilton

Šis bija impulsa pirkums, ieraudzīju grāmatbodē, atpazinu autoru un pirku nost. Niansi, ka man jau ir pāris nelasītas šī autora grāmatas, mani neatturēja. Šai pat nenācās ilgi gaidīt lasāmo sarakstā, izlasīju praktiski uzreiz.

2204. gadā cilvēce jau ir pamatīgi izpletusies Saules sistēmas apkaimē. Kopš tehnoloģija ļauj teleportēt cilvēkus uz jebkuru vietu, kur atrodami teleportācijas vārti, enerģija un transports vairs nav problēma. Šķiet, nu viss – var dzīvot pārticībā un laimē. Pa lielam jau tā arī ir, kas negrib dzīvot zem megakorporāciju jūga, tie ir laipni gaidīti Utopijā. Viss ir jauki, līdz 89 gaismas gadu attālumā no zemes cilvēku zonde neuzduras avarējušam citplanētiešu kuģim, kurā atrodas septiņi miruši cilvēki. Lietas izmeklēšanai tiek nosūtīti ietekmīgi cilvēki, no kuriem viens ir citplanētiešu spiegs.

Es jau biju piemirsis to, cik autors ir labs stāstītājs. Viņa uzbūvētā nākotne satur visu, ko vien Zinātniskā fantastika var saturēt, teleportācija, citplanētieši, mākslīgais intelekts, gēnu tehnoloģijas, megakompānijas, alternatīvos sabiedrības modeļus un apdraudējumus cilvēcei. Autors ar visu šo bagātību prot labi tikt galā, nepadarot fonu par centrālo grāmatas tēlu. Centrālie ir cilvēki, bet tehnoloģiju apraksti ļauj joņot lasītāja iztēlei.

Stāsts nav standarta lineārais, te lasītājam tomēr nedaudz nāksies papūlēties, lai saliktu mozaīkas gabaliņus kopā. Galvenais stāstījums, neizbēgami atsauks atmiņā Dena Simonsa Hiperionu, arī šeit ceļojumā uz citplanētiešu kuģi ceļotāji viens otram stāsta savus stāstus, kas beigu beigās sevī ietver atbildi uz centrālo grāmatas jautājumu – Kas ir šie citplanētieši? Atbildi varēs saprast tikai pašās beigās, kā tam ar labā darbā būtu jābūt. Bet līdz beigām lasītājs tiek izklaidēts ar dažāda žanra stāstiem.

Visi šie stāsti tādā vai citādā mērā ir saistīti ar Olyix civilizāciju, kuras zvaigžņu kuģis ir noparkots netālu no saules sistēmas. Cilvēce viņus uztver dažādi, bet galvenokārt viņi tiek uzskatīti par nekaitīgiem kosmosa ceļotājiem, kuri ir ķerti ar savu reliģiju, bet īpašas briesmas cilvēcei nerada. Viss, ko viņi vēlas, ir uzpildīt sava kuģa antimatērijas krājumus, lai turpinātu ceļu.

Laiku pa laikam mēs tiekam pārnesti tālākā nākotnē, un te cilvēki bēg no ienaidnieka. Šeit cilvēki gatavojas neizbēgamajai cīņai, ražo ieročus, trenē kareivjus un dodas tālāk uz citu planētu, pirms viņus atrod ienaidnieks. Šeit tiek ziedotas daudzas kultūras vērtības, lai nodrošinātu rases izdzīvošanu, cilvēki tiek ģenētiski modificēti, lai būtu efektīvāki un gudrāki. Šis ir tikai ievads nākotnes grāmatām.

Te nu nonākam līdz galvenajai grāmatas problēmai, ar kuru saskarsies cilvēki, kas nav morāli gatavi izlasīt piecsimts lappušu garu ievadu. Šeit neskatoties uz visu ņemšanos un stāstīšanu, sižets nepavirzās uz priekšu ne par milimetru. Varoņi ir labi uzrakstīti, viņu motivāciju var saprast, bet viss, ko viņi stāsta, jau ir noticis un vairs neatstāj lielu ietekmi uz nākotnes notikumiem.

Šis ir izcils kosmiskās operas piemērs, lasītājam jāsagatavojas uz biezām grāmatām, kuras izraus cauri vienā acumirklī, un gribēsies vēl. 9 no 10 ballēm.

Vēsais Prāts by Ieva Melgalve

Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.

“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”

Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.

Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.

Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.

Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.

Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.

Otrais Fonds (Foundation (Publication Order) #3) by Isaac Asimov

Būtu diezgan neticami, ja es, izlasījis triloģijas pirmās divas grāmatas, nepieķertos trešajai. No lasīšanas mani neatturēja pat fakts, ka šo sēriju jau esmu reiz lasījis. Atmiņā bija atlicis vien tas, ka triloģija bija varen iespaidīga gan savā vērienā, gan idejā. Pie grāmatas tiku aizvakar un, skat, nedēļa vēl nav beigusies, un tā jau izlasīta!

Galaktikas vēsture ir nonākusi kārtējā bifurkācijas punktā, Hari Seldona plāns kārtējo reizi tiek pakļauts pārbaudei. Ja viss tiktu atstāts pašplūsmā. nekas nerealizētos, bet ir cilvēki, kuri nudien nav gatavi cilvēci iemest 30’000 gadu ilgā tumsas laikmetā, tādēļ tika dibināts Fonds, kas nestu gaismas dzirksti nākotnē. Taču pastāv leģenda par Otro Fondu, fondu, kas orientēts nevis uz fundamentālo zināšanu saglabāšanu, bet manipulēšanu ar cilvēku psiholoģiju. Nu ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Fonda liktenis nonāk četrpadsmit gadus vecās Arkādijas Darellas rokās, un viņai nākas glabāt biedējošu noslēpumu. Kamēr zinātnieki gatavojas pēdējai cīņai ar Mūli, Pirmā Fonda izdzīvojušie censoņi sāk savus izmisīgos meklējumus. Arī viņi vēlas iznīcināt otro Fondu… pirms tas ir iznīcinājis viņus.

Triloģijas pēdējā grāmata autoram ir izdevusies, tas ir kā spainis ar trīs dibeniem, kad šķiet, ka viss beidzot ir skaidrs izrādās, ka nekas nav skaidrs. Nav skaidrs, kurš ir vadītājs un kurš vadāmais. Otrais fonds ir tik netverams, ka arī lasītājam viss tiek atklāts pašās beigās kā milzīga Galaktiska sazvērestība, kuras pirmsākumi tika ielikti jau gadu simteni pirms grāmatas notikumiem. Šī nav grāmata, kuru var lasīt atsevišķi, autors gan ir ap desmit lapaspusēm veltījis iepriekšējo grāmatu notikumu apstāstiem, bet ar to būs par maz.

Ja runājam par tēliem, tad izņemto Hari Seldona plāniem tie ir visnotaļ neizteiksmīgi un pārlieku viens no otra neatšķiras. Viņos ir ieskicētas tikai pamata rakstura iezīmes, bet mēs jau zinām, ka Azomovam vienmēr galvenais ir bijis Plāns. Plānā cilvēki ir homogēna grupa, kura, izņemot retus gadījumus, labi padodas statistiskai prognozei. Tādēļ lielākoties varoņi atšķiras tikai ar vārdiem un ieņemamajiem amatiem. Bet neticēsit – stāstam tas nudien nenāk par sliktu. Lasītājam būtu grūti noticēt tik plaša mēroga manipulācijām ar cilvēkiem, ja viņi tiem būtu ļoti pieķērušies. Plānā visi ir statisti, figūras, kuras var upurēt gaišās determiniskās nākotnes vārdā.

Ja nu kas kaitināja, tad galveno varoņu beigu dialogi, kur viss tika pasniegts uz karotes un autors bija nolēmis neļaut lasītājam noklīst no kanoniskās patiesās ainas. Jāatceras, ka laikos, kad grāmata tika sarakstīta, tas bija normālas grāmatas nobeigums un nebija mode visu atstāt uz jautājuma zīmes.

10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visu triloģiju, klasiskā zinātniskā fantastika, kas nekad nenovecos un vienmēr atradīs savus lasītājus. Grūti ir atrast kaut ko labāku par Azimova darbiem, kas sarakstīti laikā, kad cilvēki skatījās nākotnē caur zinātniskā progresa prizmu.

Fonds un impērija (Foundation #2) by Aizeks Azimovs

Fonds un Impērija

Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Seveneves by Neal Stephenson

Seveneves by Neal Stephenson

Pret Stīvensona darbiem man vienmēr ir bijuši diezgan daudz aizspriedumi, taču ne tik lieli, lai ik pa laikam nepamēģināt izlasīt pa kādam viņa darbam. Grāmatas parasti ir uz 800+, un vismaz sākums vienmēr ir interesants. Šķiet, ka tieši šie grāmatas iesākumi ir tie, kas mani mudina uz autora jauno darbu lasīšanu.

Ne tik tālā nākotnē Zemes iedzīvotājiem nākas piedzīvot iespaidīgāko šovu Zemes vēsturē, kaut kas iznīcina Mēnesi. Liekas – viss kārtībā, astoņi mēneši ar nemaz nav tik slikti, taču fizika dara savu, un ir skaidrs, ka reiz tas viss nokritīs uz zemes un pieliks cilvēcei punktu. Cilvēce apvienojas un izstrādā plānu, kuram būtu jānodrošina cilvēces izdzīvošana. Taču plāns izskatās labi tikai uz papīra.

Par pirmo grāmatas daļu varu teikt tikai to labāko, īstena Zinātniskā fantastika vislabākajās tās izpausmēs. Varbūt cilvēku, kuram nepatīk zinātniskie penteri, šī grāmata liksies nedaudz par garlaicīgu, bet tiem, kas auguši uz Azimova darbiem, šī būs kā spirgta vēja pūsma. Es grāmatas pirmās sešsimt lapaspuses uzskatu par izcilām. Te ir viss, ko sirds kāro – episka katastrofa, kosmosa kuģi, cilvēku varonība, nodevība, spilgti varoņi un ģeniāls, lai ar nedaudz aiz matiem, pievilkts risinājums. Jā, varbūt varoņi ir pārāk racionāli un vietām izkrīt pa klavierei, taču kopumā ticamības moments bija visnotaļ augsts.

Protams, nevajag uz stāstu raudzīties ļoti kritiski, sākt rēķināt minimālās ekosistēmas lielumu un citus štruntus, tad vāksies vilties. Daudz kas ir pievilkts aiz matiem, bet galu gala tā ir Zinātniskā fantastika. Lasot tā vien vēlējos salīdzināt ar Marsieti, tehnisko detaļu ziņā šī ir līdzvērtīga, bet galveno varoņu kā personību un cilvēku mijiedarbībā galvas tiesu pārāka.

Ja autors grāmatu beigtu ar pirmo daļu, tad ieliktu 10 no 10 ballēm un bāztos visiem lasītpratējiem virsū ar rekomendāciju izlasīt. Taču šim autoram ir viena kaite, viņš neprot apstāties un tādēļ, uzrakstījis otro daļu, kura vēsta par 5000 gadu tālu nākotni. Lai arī te ir atliku likām orbitālās mehānikas un konceptuālu izgudrojumu, grāmata vairs nav tā. Autors ir pamanījies Zemi teraformēt, un nu orbītas iedzīvotāji ir palikuši bez tāda īsta mērķa. Un tad nu nāks stumt ārā no krūmiem klavieres, tās it kā ir saistītas ar pirmo daļu, bet tikai samaitā episkumu. Bez maz vai sanāk, ka, lai pārciestu tūkstošgadus ilgušo zemes bombardēšanu ar meteorītiem, atliek vien paslēpties aiz akmens, lai izdzīvotu. Skaidrs, ka notiek mācīšanās sadzīvot kopā atkal kā vienotai cilvēcei, kā piedzīvojums ir okei, bet man šķita, ka šī konstrukcija bija lieka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja esi Zinātniskās fantastikas fans, patīk fakti un dažādas aizraujošas teorijas un to ieviešana dzīvē, lasi pirmās 600 lapaspuses, tās ir episki izcilas. Nobeigums gan būs atkarīgs no katra individuālās gaumes. Man tās kārtējo reizi parādīja, ka autors nesaprot brīdi, kad vajag apstāties.

Fonds (Foundation #1) by Aizeks Azimovs

Fonds

Šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es gaidīju jau labu laiku. Nu kopš brīža, kad feisbukā bija balsojums par grāmatas vāku. Godīgi neatminos, vai šis vāks ir tas, par kuru es balsoju, bet smuks tik un tā. Nav tā, ka šo grāmatu es lasītu pirmo reizi, pēdējoreiz izlasīju pa ceļam no Ventspils uz Talsiem, tam Usmā salūza pneimatiskā piekare, ārā bija brangs sals, un kamēr gaidīju citu autobusu, sēdēju un lasīju.

Divpadsmit tūkstošus gadu Galaktikas impērija ir neierobežoti valdījusi pār Visuma pasauli. Tagad tā mirst, un vienīgi Hari Seldons, revolucionārās psihovēstures zinātnes radītājs, spēj ieskatīties nākotnē – drūmā tumsības, barbarisma un karu laikmetā, kas turpināsies trīsdesmit tūkstošus gadu. Lai saglabātu uzkrātās zināšanas un glābtu cilvēci, Seldons sapulcina ap sevi Impērijas gaišākos prātus – gan zinātniekus, gan pētniekus – un aizved tos uz nemīlīgu planētu pašā Galaktikas malā, lai radītu cerības bāku nākamajām paaudzēm. Šo svētnīcu viņš nosauc par Fondu.

Par Azimova darbiem es nespēju spriest objektīvi, tie ir daļa no manas bērnības. Vēl trakāk, tos pārlasot pieaugušā vecumā, es esmu vēl lielākā sajūsmā nekā bērnībā! Varbūt vienkārši esmu autora fanbojs, iespējams, viņš patiešām raksta izcili.

Šī grāmata sevī iemieso racionāli domājoša cilvēka sapni, nākotnes prognozēšanu ar apbrīnojamu precizitāti. Autors ir nolēmis, ka kvintiljonu impērija ir pietiekoši homogēna, lai tajā modelētie procesi saglabātu paredzamību garos laika sprīžos. Īsumā šī zinātne tiek nosaukta par psihovēsturi. Protams, var piekasīties, ka nekas tāds principā nav iespējams, un visi tie trendi ir priekš kaķiem, bet toties stāsts ir sanācis labu labais.

Vēstures pārzinātājs grāmatā noteikti pamanīs Senās Romas impērijas sabrukuma pārstāstu, tikai ar kosmosa kuģiem un hipertelpas dzinējiem. Viss pārējais būtu viens pret vienu, bet ar nelielu niansi, Seldonam ir plāns kā samazināt barbarisko vēstures laika posmu no 30’000  gadiem uz nieka 1’000. Šim plānam vajadzīgs Impērijas atbalsts un, lai tas veiksmīgi noritētu, nepieciešams turēt nākotnes ļaudis pilnīgā neziņā.

Autora piedāvātais zinātnes saglabāšanas modelis ir manīts viņa agrākajos darbos, tāpat kā zinātnes diversifikācijas problēmas un birokrātijas spēja noturēt grožos milzīgu cilvēku daudzumu. Šeit tas viss tiek sasintezēts vienotā stāstā. Pareizāk sakot stāstu ciklā, kas aptver pāris simtgades un parāda Seldona teorijas ieviešanu praksē. Mūsdienu izlutinātajam lasītājam, kurš alkst kosmiska mēroga cīņas un spožus varoņus, iespējams, nāksies vilties. Šeit uzsvars tiek likts uz zinātnisko fantastiku, un varoņi pēc savas būtības ir vienkārši ģēniji, kuri spēj izdarīt tālejošus secinājumus vadot sev pakļauto aitu baru. Arī darbība te nav pārlieku spraiga un stāsti vairāk aizķer ģeopolitiskas tēmas. Fonds un tā resursi vairāk ir zinātnieku un komersantu diktatūra nekā republika, kas cenšas saglābt spožo nākotni. Taču nevar teikt, ka stāsts laika gaitā būtu zaudējis savu aktualitāti. Mūsdienu straujās tehnoloģiju attīstības posmā cilvēks neizbēgami nonāk pie jautājuma, kam ir jānotiek, lai mēs zaudētu visu mūsdienu komfortu un ko būtu iespējams darīt, lai to saglabātu pietiekoši ilgi.

Ja manā bērnībā uzķimerēt radio no saimniecībā viegli atrodamiem materiāliem nebija nekādas problēmas, tad šodien mobilo telefonu izgatavot paša spēkiem no vada gala un pāris pretestībām varētu būt grūtāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, zinātniskās fantastikas klasika, kas ir jāizlasa visiem.

%d bloggers like this: