Navigate / search

Zvaigžņu karuselis by Fredriks Brauns, Viljams Tenns

zvaigznu-karuselis

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nonācu pie šī stāstu krājuma. No bērnu dienām atmiņā bija palikuši vien pāris stāsteļi, un ar ko Brauns atšķiras no Tenna, es nevarētu pateikt. Nav jau ko slēpt, es to nevaru pateikt arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka tas arī ir iemesls šo autoru stāstu apvienošanai vienā krājumā.

Grāmatā ir atrodami 12 stāsti, īpaši jau jāmeklē nav, jo ir gan satura rādītājs, gan stāstu nosaukumi izcelti “boldā”. Stāsti ataino sava laikmeta garu, kad šķita, ka līdz Kosmosa iekarošanai ir palicies vien tāds nieks, un roboti tūdaļ spēs pārņemt visus cilvēku darbus. Ja nu trūks visi striķi, tad citplanētieši paši atlidos pie mums. Stāsti nav izcili, bet ierindojami labo kategorijā, pāris paliks atmiņā uz ilgu laiku, bet lielākā daļa aizmirsīsies tūlīt pēc izlasīšanas. Iespējams, tādēļ, ka nekur tālāk par Mēnesi mēs neesam tikuši, un par tālajām zvaigznēm vispār nav vērts runāt. Lai neizklausītos pēc pilnīga nevīžas piebildīšu, ka stāsti kā jau tas fantastikas darbiem ierasts vairāk stāsta par aktuālajām sabiedrības problēmām, tās tiek aizbīdītas fantastikas plāksnē tikai tādēļ, lai vieglāk varētu pacelt tās līdz zināma absurda līmenim.

“Mazliet zaļuma” – no tiem, ko es atcerējos, par kādu astronautu, kurš nonācis uz neapdzīvotas planētas, klaiņo pa tās džungļiem un meklē iespēju tikt atpakaļ uz zaļo Zemi. Viņam ir iedomu draugs un sapnis. Sapņa īstenošanai nekas nespēs stāties ceļā. 9 no 10 ballēm.

“Zvaigžņu karuselis” – labs stāsts par mārketinga spēku un trako zinātnieku. Pamatīga humora deva un pasmiešanās par cilvēku prognozējamo dabu. 8 no 10 ballēm.

“Etaoins Šrdlu” – arī mūsdienu slapjais sapnis, ka sabāžot pietiekami daudz informācijas vienuviet, šīs informācijas datu bāze pati kaut kā kļūs saprātīga. Te viss ir daudz vienkāršāk, jo iejaucas mistiski spēki, un saprātīgs kļūst linotips. Labas idejas par to, kā AI kļūst nekontrolēts un kā ar to tikt galā, nav gan nekā oriģināla laika gaitā tā atkārtosies vēl daudzas reizes, un mūsdienu lasītājam liksies veca un nodrāzta. 8 no 10 ballēm.

“Leļļu teātris” – iedomāsimies, ka Zemi ir nolēmuši iekļaut Galaktiskajā savienībā, bet vai zemes iedzīvotāji spēs izturēt galveno pārbaudījumu. Jo ne jau visas rases ir humanoīdas, un par saprātu nevar spriest pēc izskata vien. 9 no 10 ballēm.

“Taisni smieklīgi” –par to, kā fantastika lēnām ienāk mūsu ikdienā, bet mēs savā steigā un ikdienā ne tikai to nepamanām, bet esam arī iesīkstējuši atpakaļrāpuļi. 7 no 10 ballēm.

“Sods avansā” – tālā nākotnē ir iespējams izciest sodu avansā. Galvenais varonis ir atsēdējis septiņus gadus par slepkavību un nu ir saņēmis licenci izdarīt vienu. Autors apspēlē šīs idejas ietekmi uz sabiedrību un uz pašu soda izcietēju. Interesanti 8 no 10 ballēm.

“Ģimenes cilvēks” – vecā labā pārapdzīvotības problēma un dzimstības regulēšana ar ienākumu līmeni. Šāds šķietami vienkāršs paņēmiens rada veselu virkni ar problēmām. 7 no 10 ballēm.

“Bruklinas projekts” – pavisam vienkāršs stāsts, kas veltīts ceļošanai laikā. Ietekmēt vēsturi nudien nav laba ideja, un pat mikroskopiskā līmenī tas var radīt neprognozējamas sekas. Bet saprātīgu būtņu dabu gan tas nespēs ietekmēt, lai ar cik pseidopodiju tai nebūtu. 10 no 10 ballēm.

“Bernijs ar iesauku Fausts” – kosmiska mēroga krāpniecība. Par to, cik viegli Zemes cilvēks var nonākt lētticīga indiāņa lomā, kas savu tēvzemi pārdod par stikla krellēm. 8 no 10 ballēm.

“Rotaļa bērniem” – aizķer dzīvības radīšanas projektus un klonēšanas ētiskumu. Ja tas tiek darīt bez Cenza sargātāju uzraudzības sekas var būt nāvējošas. 8 no 10 ballēm.

“Jokdaris” –stāsts par robotiem, kuri atņem darbu, pat visneiedomājamākajās profesijās. Šodien šī tēma ir īpaši aktuāla. 9 no 10 ballēm.

“Morniela Metaveja atklāšana” – vēl viens stāsts par laika paradoksiem, kur sākas oriģināls un beidzas kopija. Vai var reproducēt gleznu no nākotnes, ja tā vēl nav uzzīmēta. Un kur atad radusies sākotnējā glezna. Interesants prāta mežģīs. 7 no 10 ballēm.

Šis ir stāstu krājums, kuru iesaku izlasīt, visi stāstiņi ir ar nelielu humora piedevu un lielākā daļa ir aktuāli arī šodien. Cilvēku daba jau nemainās gadiem ejot.

Andromēda (Andromeda #1) by Fred Hoyle, John Elliot

andromeda

Šo grāmatu no plaukta ņēmu ar prieku, bērnu dienās man dikti patika tās pamatdoma. Tad jau kibernētika vismaz PSRS vēl nebija tāli tikusi, un pilnībā automatizēts dzīvības sintēzes process šķita kaut kāds kosmoss. Tagad jau ar’ tas ir kosmoss, bet vairs ne tik tāls.

Beidzot ir noticis tas, uz ko cilvēce ir slepus cerējusi jau daudzus gadsimtus, tiek saņemts vēstījums no saprātīgām būtnēm. Radiosignāli sevī ietver trīs daļas – instrukciju skaitļošanas mašīnas projekta saprašanai, pašu projektu un tā operētājsistēmu. Zinātnieki sadalās divās grupās. Vieni grib projektu iznīcināt, citi izmantot to savām vajadzībām. Pasaule iet uz grunti, un tikai zinātnieks Flemings var to glābt.

Cik noprotu, Hoils piedāvājis idejas, bet Eliots nodrošinājis literāro apdari. Ar idejām viss bija kārtībā, autors ir izvēlējies nudien visracionālāko veidu, kā iekarot svešu planētu no attāluma, pašam neizejot no mājām. Savā ziņā tas savulaik bija ļoti filigrāns risinājums. Aizsūti mašīnu, kas reproducē tavu civilizāciju un gaidi, kad kāds muļķis uzķersies. Šī ir laba skice tam, ko vēlāk nosauks par Tumšā meža hipotēzi, par sevi dod ziņu tikai stiprie un muļķi. Zemei šajā gadījumā ir atvēlēta muļķa loma. Taču ne visi to saprot.

Literārā apdare bija galīgi vāja, neglāba pat sekss un alkohols. Autori tā arī nebija izlēmuši ko rakstīt -detektīvu, bojeviku vai konspirāciju. Beigās sanāca ne šis, ne tas. Papildus vēl var mierīgi piemest Fleminga mačo tēlu, kurš pret sievietēm izturas vadoties tikai pēc to bioloģiskās funkcijas, un šajā jomā nediskriminē pat citplanētiešu aģenti Andromedu.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS viņu izdeva salīdzinoši ātri. Reti kad var atrast pilnīgi pamatotu un kvalitatīvu military industriālā kompleksa kritiku, kapitālisma alkatību un karjeristu zinātnieku zemo morālo laktiņu. Cirvi var izmantot gan malkas saskaldīšanai, gan galvaskausa ielaušanai. Visa grāmata ir cīņa starp divām frakcijām un uzvarēs viltīgākie un kompetentākie. Citplanētiešu sūtījums nudien nav tikai kibernētiskas smadzenes, tas ir kas vairāk un domājams, ka viņam vienmēr ir plāns B. Ja kādam ir gadījies lasīt otro daļu, tad viņš zinās, par ko es runāju. Teikšu, ka morālās dilemmas dimensija ir labi aprakstīta, zinātnieki ir atbildīgi par savu atklājumu izmantošanu, un mērķis ne vienmēr attaisno līdzekļus.

Izlasījās vienā rāvienā, nav jau bieza. Protams, no mūsu skatu punkta ir smieklīgi, ja superdatoram ir tikpat liela skaitļošanas jauda kā tavam ledusskapim, un tas vēl skaitās citplanētiešu pārākā saprāta sasniegums. Taču pat muļķim ir skaidrs, ka ja ir labi optimizēta programma nemaz tik jaudīgus dzelžus nevajag. Romānu var lasīt kā kārtējo brīdinājumu nevērt vaļā Pandoras lādi. Tu nekad nevari zināt, kas no tās izlīdīs ārā, un cilvēce vēl nebūt nav gatava stāties pretī īstam iebrukumam.

Cepuri nost, labs stāsts, literāri pašvaks, bet idejiski noteikti bija pāris desmitgades priekšā savam laikmetam. 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt, citplanētieši var mūs iekarot ne tikai ar kosmiskās armādas palīdzību.

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas by Herberts Velss

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas

Par šīs grāmatas lasīšanu man sevi nebija jāpārliecina. Šī bija viena no pirmajām grāmatām, kas ieveda mani zinātniskās fantastikas pasaulē. Līdz šīs grāmatas izlasīšanai man citplanētiešu koncepts bija visnotaļ sveša lieta, un grāmata pēc izlasīšanas deva vielu pārdomām. Piemēram, vai tanks tiktu galā ar Marsa trijkājiem?

Pasauļu kari – sižets nav jāpārstāsta, domāju, ka to no galvas zina praktiski visi. Manas grāmatas anotācijā gan ir rakstīts, ka marsieši patiesībā ir kapitālistiskā progresa spēku iemiesojums. Es no savas puses to vis nenoreducētu uz tik primitīvu lietu. Te vairāk ir par kolonizāciju, bet šoreiz briti ir nolikti kolonizējamo pusē. Viss Impērijas tehniskais progress ir vien nieks salīdzinot pret marsiešu tehnoloģijām. Marsiešu nav daudz, taču viņi ir praktiski neuzvarami. Autors labi iezīmē topošo konfliktu metodes, gāzu uzbrukumi un ieroči, supermoderna artilērija (marsiešiem gan ir staru ieroči).

Stāsts pēc savas struktūras ir pavisam vienkāršs. Tas ir aculiecinieka stāstījums, te nav nekādu prezidentu un ģenerāļu, vienkāršs britu pavalstnieks, kuram gadās būt klāt notikumos no sākuma līdz beigām. Autors nav labās domās par saviem laikabiedriem, viņš uzskata, ka civilizācijas kārta ir pārāk plāna, lai ļautu organizēti pretoties citplanētiešu iebrukumam. Autors neliek lielas cerības uz valdību un armiju, un te nav varonīgas cīņas, te vairāk ir panika un bēgšana. Kā piedzīvojumu romānos pienākas, te praktiski nav galvenā varoņa, te ir tikai viņa novērojumi un notikumu atstāsts. Kā viss tas beidzās, mēs visi labi zinām, uzvarēja Darvina teorija, izdzīvo stiprākie, bet tas nenozīmē, ka var gulēt uz lauriem. 10 no 10 ballēm. Idejas joprojām ir svaigas un reti kurš mūsdienu pasauļu karu spēj pārspēt šo.

Kad gulošais mostas  – kārtējais Velsa stāsts, kura centrālā tēma ir šķiru cīņa. Saturiski ir diezgan pavājš, galvenais varonis Gulošais, kurš pirms divsimts gadiem ieslīdzis letarģijā pamodies, konstatē, ka ir kļuvis par pasaulē bagātāko cilvēku, taču ir praktiski bez nekādas teikšanas. Bet kā jau īstam Viktorijas laikmeta cilvēkam pienākas, viņš ir gatavs doties cīņā par taisnību un cilvēku tiesībām. Šī ir grāmata, kur galvenais varonis mūždien blandās pa ciklopiskām būvēm, bēg vai pastaigājas gida pavadībā, novēro vienkāršo ļaužu dzīvi un jūt līdzi zilo liktenim.

Var jau sarakstīt daudz par pašuzupurēšanos un citām cēlām lietām, taču jau no sākta gala ir skaidrs, ka gulošais ir suicidāls tips arī bez visas letarģijas un tādēļ viņa rīcība un mirkļa impulsi nudien nespēja pārsteigt. Man šis stāsts diez ko nepatika bērnībā un nepatika arī tagad, idejas tur ir daudz un labas, bet diemžēl izklāsts ir diezgan pavājš. 6 no 10 ballēm.

Pirmie cilvēki uz Mēness. Dievu ēdiens by Herberts Velss

Pirmie cilvēki uz mēness

Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Ciemos fantāzijas zemē Stāstu krājums

Turpinot lasīt Fantastikas pasaulē ciklu, nolēmu pieķerties kādam stāstu krājumam, kurš man no bērnu dienām bija palicis labā atmiņā. Lielākoties ar to, ka autori, kas sarakstījuši šos stāstus, nebūt man neasociējas ar fantastikas žanru. Taču labs rakstnieks spēs uzrakstīt labu stāstu arī ne savā ikdienas žanrā. Nav gan izslēgts, ka es par šiem autoriem nemaz tik daudz nezinu, lai beigās neizrādītos, ka viņiem šādu stāstu ir atliku likām. Bet nu par katru stāstu.

“Mašīna apstājas” by E. M. Forsters – nākotnes distopija, kurā cilvēki ir radījuši mašīnu un uzticējuši tai visas raizes. Mehānisms rūpējas, lai visi būtu laimīgi. Nelaimīgos eitanizē, un katrs dzīvo savā burbulī, neizejot no istabas. Pasaule jau visur ir vienāda, un visi dzīvo vienādi, citādi gan cilvēki nespētu būt laimīgi. Galvenās varones dēls gan ir nemiera cēlājs, un viņa problēmas ar laiku sagandē mātes dzīvi. Šī ir grāmata par paļāvību un pakļaušanos sistēmai, par dzīvošanu inkubatorā un nespēju pašam veidot savu dzīvi; traģisks un skumjš stāsts, ceru, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks. 7 no 10 ballēm.

“Dejas partneris” by Dž. K. Džeroms – tipisks autora stāsts ar ļoti dziļu ironiju. Varētu teikt par to, kas notiek, ja satiec savu sapņu deju partneri. Visas lietas var algoritmizēt, problēmas ir ar kontroles mehānismiem. Tipisks trakā zinātnieka stāsts. 7 no 10 ballēm.

“Stāsts par korķa kāju” by A. Moruā – šis vairāk ir tāds pekstiņstāsts, ar smagu ironiju pašās stāsta beigās. Viegla izklaide, ne vairāk. 6 no 10 ballēm.

“Tūkstoš nāvju” by Džeks Londons – labs gabals autora stilā. Par dzīvības un nāves noslēpumiem, par tam laikmetam raksturīgo vivisekciju. Arī te ir traks zinātnieks, kuram ir svešas jebkādas sabiedrības morāles normas, viņu interesē tikai tīrā zinātne. Iespējams, viens no pirmajiem reanimācijas aparāta aprakstiem. Šis man bija palicis atmiņā no bērnu dienām. 10 no 10 ballēm.

“Domu lasāmā mašīna” by O’Henrijs – par domu lasīšanas postu attiecībā uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Bieži vien pašam rakņāšanās savās domās nav diez ko uzmundrinoša nodarbe, kur nu vēl uzzināt, ko par tevi domā tuvinieki. Cilvēkam kā sabiedriskam radījumam smadzenēs ir tik daudz filtru, ka paši ticam, tam ko sakām. Te autors tēmu nedaudz izvērš un mēģina sašķirot domas, kuras mēs domājam tāpat, un domas, kuras domājam pa īstam. 7 no 10 ballēm.

“Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?” by Dž. Hanters – par kādām neapdomīgām derībām ceļojumu uz Mēnesi un avīžniekiem. Jautrs stāsts. 7 no 10 ballēm.

Ļaunais Gars by T. Kapote – par kādu sapņu uzpircēju un cilvēku kapitālistiskajā pasaulē, kuri iedomājas, ka kaut ko netveramu pārdodot viņi zaudē daļu no sevis. Tāds psiholoģiskais stāsts par to, ka vieglāk visā ir vainot citus, nekā meklēt vainu sevī. Nabaga psihologs tiek padarīts par briesmekli, un jaunā meitene sapņu pārdevēja par cietēju. 8 no 10 ballēm.

Sava gadsimta dēls by F. Karinti – mēsls, kur autors uz ātru roku ieskicējis, kas cilvēks bez tehnoloģijām ir nulle. Vispār jau viņa varonis ir nulle. 2 no 10 ballēm. +1 ieliku par īsumu.

«Dzejdaris» by P. Levi – mūsdienās teiktu vēstījums par ekspertsistēmu, kas raksta dzeju. Man bija dikti garlaicīgi, nemaz neaizrāva. 4 no 10 ballēm.

Sudraba krūze by T. Kapote – problēmas risināšana ar netiešiem novērojumiem. Ideja laba un izpildījumam ar nebūtu ne vainas, ja stāstā netiktu iepīts neparasti apdāvināts nabadzīgs zēns. Tēli izveidoti ļoti labi, neskatoties uz stāsta īsumu, bet dikensiskā spiešana uz lasītāju žēlumu man negāja pie sirds. 7 no 10 ballēm.

Vēstules uz kosmosu by F. Karinti – Marss iekaro Zemi, ne pirmais un pēdējais stāsts par šo tēmu, un pat izpildījums ir redzēts ne reizi vien. Patiesībā pārtaisīta studenta vēstule par tēmu: sūtiet vēl naudu! 5 no 10 ballēm.

Viņā Pusē by Dž. B. Pristlijs – šo ar’ mierīgi var saukt par tipisku Bimini zemes meklējumu stāstu. Par pasauli, kas ir tepat, tepat aiz stūra, kura ir perfekta un neaizmirstama. Diemžēl tāda pastāv tikai fantāzijās, vai arī nē? Stāsta varonim izdodas tikt viņā pusē, bet laimīgāku tas viņu nepadara. 8 no 10 ballēm.

Bendžamina Batona neparastais dzīves stāsts by S. Ficdžeralds – ja nu kāds šo stāstu nav lasījis un nav pat redzējis filmu, tad pateikšu, autors apspēlē absurdu tēmu, kā būtu, ja dzīvi nodzīvotu no vecuma uz jaunību. Iespējams, ka tā būtu pat labāk. 10 no 10 ballēm.

Vidējā temperatūra slimnīcā 8 no 10 ballēm. Labā stāstu kvalitāte nepārsteidza, jo autori nav nekādi iesācēji, domas, lai ar mūsdienās vairs nešķistu oriģinālas, ir kalpojušas par pamatu daudziem citu autoru fantastikas stāstiem. Iesaku izlasīt.

Nogrimušo Kuģu sala. Profesora Dovela galva by Alexander Romanovich Belyaev

Dovels

Šīs grāmatas lasīšanu vilku, cik ilgi vien varēju. Jau no bērnības man par viņu nav diez ko labas atmiņas, un es šaubījos, ka gadiem ritot grāmata kļūs labāka. Ja nebūtu apņēmies izlasīt visu Fantastikas pasaulē sēriju, šī grāmata tiktu atlikta malā jau pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm. Taču saņēmos un turpināju lasīt.

“Nogrimušo Kuģu Sala” – par kādiem liela lainera pasažieriem, kuri pēc avārijas, straumes nesti, nonāk salā, kas izveidojusies no Sargasu jūrā strandētiem kuģiem. Uz salas valda diktatūra, un jaunpienācējiem nekāda medusmaize nav sagaidāma.

Pozitīvais stāstā ir ideja, kuru autors tā arī nav pamanījies attīstīt tālāk par trešās šķiras lubu romāna līmeņa. Te ir vesela kaudze ar kartona personāžiem, kuru emocionālā dzīve parasti aprobežojas ar vienu vai diviem predikātiem. Viviana – bagāta, neprecēta jaunkundze. Gatlings, jauns cilvēks, kurš nepatiesi apvainots slepkavībā. Simpkinss – privātdetektīvs, kurš noķēris Gatlingu un ved viņu nodot tiesai. Sleitons – kuģu salas despots, kurš labi kaujas un kuram patīk jauni sievišķi. Floress – oportūnists, kuram ir laba PR sajūta. Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko autors mums pavēsta. Pārējais grāmatas apjoms ir piebāzts ar tik neticamiem piedzīvojumiem, ka taisni vai jābrīnās.

Kā jau novēroju autora citos darbos, viņa lielākā problēma ir mazās pasaules sindroms. Visu stāsta likteņi ir sapīti kopā ne vien šī stāsta apjomos, bet jau sen, sen atpakaļ. Te vienkopus ir gan seni noziegumu upuri, gan visu pasaules noslēpumu atminējumi. Vietām autors aizraujas ar pilnīga “treša” rakstīšanu par asinskāriem astoņkājiem un haizivju bariem, kas nudien būtu interesanta ekosistēma. Netiek aizmirstas arī zelta tonnas. Par beigām nerunāšu, tām autoram vairs nav pieticis spēka un redzot, ka loģiski visus stāsta pavedienus un personāžus viņš kopā nesasies, autors ir izšķīries par radikālu soli. Kartons jau labi deg.

Profesora Dovela Galva – Dovela asistents un māceklis izmanto profesora izstrādāto metodi, lai atdzīvinātu miruša cilvēka galvu. Tipisks slavu alkstoša trakā zinātnieka stāsts. Kerns ir talantīgs ķirurgs, taču pārāk paviršs, kad runa ir par zinātnisko izpētes procesu. Tādēļ pēc sava mentora nāves viņš atdzīvina Dovela galvu, un izmantojot tās potenciālu, sāk veidot savu karjeru. Puisim ir svešas jebkādas ētiskās un morālās normas. Te varētu rasties labs pamats diskusijām par eksperimentu ētisko pusi un citām lietām. Bet tā arī paliek tikai fons, kur personāži vairāk satraucas par iespējamu slepkavību un līķu zagšanu, nevis par pašiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Toties pastulbu piedzīvojumu ķeksīša pēc ir atliku likām.

Tā kā autors rakstīja grāmatu gandrīz pirms simts gadiem, tad viņa nespēju uzrakstīt kaut ko mūsdienu prātam patīkamu varētu piedot. Var teikt – tajos laikos fantastiku tā rakstīja un tur neko nevar darīt, un tagad ar daži autori neraksta labāk. Taču pat tēlu un stāsta struktūras izveidošanā autoram nav ķēriena, vienkārši nav talanta, un viss. 4 no 10 ballēm.

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Es šaubos, vai jelkad līdz šim šo stāstu krājumu maz biju lasījis. Lasot grāmatu man nekas neatsaucās atmiņā. Lasīju kā pirmo reizi, un tādēļ lasīšanas procesā netika sabradāta neviena gaišā bērnības atmiņa.

Šis stāstu krājums ir Japānas spogulis laikmetam pēc Otrā pasaules kara. Japāna tika sakauta, bet ir izaugusi jauna paaudze, kas karā nepiedalījās, viņai nav saprotama Japānas nevēlēšanās lemt pašai, sadraudzības līgums ar ASV un daudzas citas lietas. Var jau pasmīkņāt par autoru un teikt, ka korupcija, bruņošanās sacensība, bezdarbs un patērētāju kultūra ir raksturīgs ikkatram laikmetam. Taču domāju, ka autora uzdevums, rakstot šo krājumu, ir bijis ierāmēt šīs problēmas tā, lai tās būtu pieejamākas viņa tiešajam lasītājam, līdzcilvēkam.

Grāmatas sākumā ir divpadsmit īsstāsti, kuros apskatīta korupcija, bankrots, kā teiktu grāmatas izdošanas laikā –kapitālistu ikdiena. Stāstiņi lielākoties ir humora pilni, un tikai dažiem ironija ir ar rūgtuma piegaršu. No tādiem, kurus noteikti ir vērts izlasīt varu minēt “Pamestos” – par paaudžu konfliktu un par to, kādu gan mēs atstājam savu pasauli bērniem. “Nezvēru iznīcināšana” – pamācoši par to, cik neprātīgi ir paļauties uz acumirklīgu situācijas novērtējumu.

“Rītdienas nolaupītāji” – stāsts vērsts pret imperiālismu, bruņošanos un kapitālismu. Nevajag domāt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur viss ir tik sačakarēts, ka tauta vairs nezina, kur meklēt glābiņu. Tas ir katras valsts tautas permamentais stāvoklis. Šeit glābējs un bijušās spozmes atjaunotājs Goemons uzrodas gluži nejauši. Galvenais varonis Toda sastrīdējies ar līgavu dodas izbraucienā ārpus pilsētas un tur iepazīstas ar Goemonu. (Goemons, tas ir tāds japāņu Robins Huds. Šis gan nav tiešs tēls no leģendas, tikai pēc izskata līdzīgs. Viņš ir savādi ģērbies, savādi runā, uzreiz redzam, ka iebraucējs. Stāsta gaitā atklājas Goemona neparastās spējas klusuma zona un sasaldēšana. Politiķi vienkārši nespēj šādu debesu dāvanu neizmantot, un visā pasaulē sākas juceklis.

Šīs ir tādas kā pārdomas par to, kas notiktu, ja Japāna mēģinātu atkal kļūt valstiski neatkarīga, jeb kā mūsdienu propagandā saka – “Piecelties kājās”. Japānas alianse ar ASV paredzēja, ka tās armijas virspavēlniecība pieder ASV ģenerāļiem,  un tas nozīmētu, ka japāņiem, lai atkratītos no neizdevīgā līguma, nāktos karot pašiem pret savu armiju. Par to, ka arī pašas Japānas imperiālistiskās idejas vecajā gvardē vēl nav mirušas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors tradicionāli neatskatās uz pagātni un slimo ar amnēziju, aizmirstot kādēļ Japāna vispār nonāca šādā ASV “aizgādniecībā”. Neba jau šī situācija bija ASV vainas dēļ.

Otra pamattēma ir cilvēka daba, cilvēki atradīs veidu kā karot, pat ja kodolieroči nestrādās un degviela neaizdegsies. Kamēr vien būs koki un akmeņi, viņi būs ideju un naudas vārdā gatavi šķaidīt viens otra paurus. Grāmatas beigās autors ar Goemona muti uzdod savu lielo jautājumu, kas vijas cauri visam stāstam. Kādēļ Zemes cilvēki nevar dzīvot mierīgi, bez kariem, taupot resursus un nekur nesteidzoties. Tā kā atbildi pats dot nevarēja, tad atstāj jautājumu atvērtu.

8 no 10 ballēm, mūžsenas problēmas ieliktas noteikta laikmeta problemātikā, kas skar visglobālāko no globālajiem jautājumiem – kādēļ cilvēki tā raujas pielikt sev un savai planētai punktu? Šo nav kauns ieteikt izlasīt.

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

451grads

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.

Lilita by Lidija Obuhova

Lilita by Lidija Obuhova

Šo grāmatu arī reiz biju lasījis bērnībā. Atmiņas par viņu pirms pārlasīšanas bija nekādas. Droši vien, ka bija tik švaka, ka nespēja mani paraut pat bērnībā. Tādēļ nekādas lielās atklāsmes no šīs grāmatas nemaz nesagaidīju. Domāju plāna, kā reiz pietiekama, lai aizpildītu stundu lietainā dienā.

Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa planēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksistences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ikvienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu mantojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, kurai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzimušajā galaktikā. Uz Zemes nolaižas Laolas-Lialas planētas kosmosa kuģis un sastop šeit saprātīgas būtnes akmens laikmeta attīstības līmenī.

Tā ir rakstīts grāmatas aprakstā, un ņemot vērā sarakstīšanas gadu, nemaz neizklausās slikti. Patiesība gan ir daudz skarbāka. Lilita ir akmens laikmeta cilts biedre, kurai nav palaimējies iemīlēties pareizajā vīrietī. Arī pati cilts ir īsti loši, sen, sen atpakaļ viņu senči iegāja mežā medību ekspedīcijā, un nu jau daudzu paaudžu garumā nav spējuši tikt ārā no tā. Tā nu cilts klaiņo un sapņo par klajumiem. Cilts nav diez ko daudzskaitlīga, tādēļ arī smieklīga lietas autores radītā problēma, ka Lilita ar savu mīļoto nevar dzīvot kopā, jo esot par tuvu radniecība. Nez kā viņa iedomājas, cik šī vienīgā cilts, paaudzēm slamstoties pa mežu, ir saglabājusi neradniecību!

Tad sākas Laola-Liala planētas būtnes stāsts, tādu poētisku sviestu man sen nebija nācies lasīt. Autore lieto dažnedažādas galaktiskās krāsas, lai stāstītu par kosmiskajiem ceļojumiem un ko tik vēl ne. Es esmu visnotaļ norūdījies lasot dažādus tehnoloģijas aprakstus, kas pamato stāsta darbību. Bet te autore pat nebija centusies, Laola-Lialas pārstāvis nebija pat komunists. Vispār viņš radīja priekšstatu kā džeks, kas gatavs ”kāpt” virsū visam, kas kustas. Nu nemaz neatstāja nopietnu galaktikas pētītāja iespaidu, lai gan uz planētām ņemt nost skafandra ķiveri viņš ir tikpat nasks kā “Prometeja” filmas varoņi.

Grāmata ir pietiekami plāna, lai izbeigtos kopā ar lasītāja pacietību, tādēļ nekāda lielā filozofēšana par izniekoto dzīvi nesanāk. Ir pietiekami garlaicīga, lai neradītu kāri pēc pārlasīšanas, sižets ir pietiekami neizteiksmīgs, lai izlasīto pēc pāris gadiem droši būtu aizmirsis. Grāmata ir droši pelnījusi 4 no 10 ballēm. Protams, ja ņem vērā sarakstīšanas laika posmu, un runājam par fantastikas celmlaužiem, par autoru ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grāmata būtu pelnījusi visas 7 no 10 ballēm. Tik daudz no sākuma ieliku Goodrīdos, bet tad sanāktu, ka man viņa patika, bet man viņa nudien nepatika.

%d bloggers like this: