Navigate / search

Fantastiskā sāga by Harry Harrison

Fantastiskā sāga

Nenoturējos un izlasīju vienu no labākajām grāmatām visa “Fantastikas pasaulē” sērijā. Šī grāmata manā plauktā ir bijusi jau no desmit gadu vecuma. Savulaik nopirku Rojas grāmatu veikalā. Tēvs kaut kur brauca haltūrēt, un bija paņēmis mani līdzi. Braucot atpakaļ man ļāva apmeklēt grāmatu veikalu, un tur nocenoto grāmatu plauktā atradu šo grāmatu, kuru vēl līdz tam nebiju lasījis. Skaidra lieta, ka, atbraucis mājās, es to tūlīt izlasīju un otrā dienā izlasīju vēlreiz. No tā brīža Harisons ir viens no maniem top rakstniekiem. Ar prātu jau saprotu, ka viņš nemaz tik dižs nav, un reizēm viņam pietrūkst patiešām spožu ideju. Piemēram, Nerūsējošā tērauda žurkas sērija viņam nepamatoti ievilkās. Toties “Austrumos no Ēdenes” man joprojām šķiet episks stāsts. Bet nu par pašu grāmatu.

Tagad pārlasot, daži stāsti man nešķita tik labi kā es viņus atcerējos, bet tas jau ir tikai normāli, pieaugot lasītājs kļūst nedaudz citādāks, un tādēļ stāsta uztveres akcenti var pamainīties.

Treniņlidojums – joprojām šķiet labs stāsts. Par to, kā piedabūt cilvēkus doties tālos kosmiskajos lidojumos. Sarakstīts laikā, kad cilvēki vēl bija gatavi doties uz Marsu un pat kaut ko upurēt, lai tur nokļūtu. Taču Niksons izrādījās par vāju, lai turpinātu Apollo programmu, un viss apstājās. Nav jau tā, ka tā laika cilvēki neapzinājās riskus, tie bija un ir. Autors ir atradis veidu, ka tos nedaudz apiet un ignorēt. Šī ideja pēc tam parādīsies daudzos fantastikas stāstos.

Likuma roka – laba korupcijas ilustrācija. Kad lasīju bērnībā, man galvenais šķita robots un viņa funkcijas. Tikai vēlāk es sapratu, ka autors vēlējās pavēstīt – ja vēlamies taisnīgumu un likumus visiem, cilvēks šajā bildē nekādi neiederas. To var nodrošināt tikai ne pārāk emocionāla skaitļojamā mašīna, kura, vēlams, ir neiznīcināma.

Mēmais Miltons… – šis ir par rasismu un segregāciju tā visskarbākajā izpausmē. Skumjš stāsts, par to kā ASV liela daļa no intelektuālā potenciāla tiek ignorēts aizspriedumu dēļ. Par to kā pasaule būtu labāka, ja visi būtu līdztiesīgi. Taisnība jau ir.

Mākslinieka portrets – cilvēks pret mašīnu, par to, kā automatizācija izspiež cilvēkus pat no šķietami kreatīvām profesijām. Autors nemaz nevarēja iedomāties, cik ātri tas viss notiks, viņa komiksu mašīnu, domāju, šodien var izveidot jebkurš centīgs automatizētājs. Labi, ka patērētājs vēl nav pieradis pie standartizētas mākslas.

Remontstrādnieks – mans mīļākais stāsts, citplanētieši, dīvaini kulti un remontstrādnieka attapība. Pat nezinu ko piebilst, ja nu to, ka jālasa obligāti!

Veselā planēta – šis stāsts ir par to, ka karš nekad nebeidzas. Gadās planētas, kas cīņās ir bijuši ierauti tik ilgi, ka viņu iedzīvotājiem trauma atrod vietu uzvedībā un kultūrā. Uz tādām planētām labāk nerādīties. Taču patiesībā šīs stāsts ir Vjetnamas kara kritika (iespējams, ka nav jāskatās izdošanas gads, ja pirms tad Korejas kara).

Robots, kas gribēja visu zināt – šis ir par mīlestību un robotu, kurš nebaidījās eksperimentēt. Man ne visai, bet ko lai zina, kā lietas notiks, ja kāds mākslīgais intelekts pēkšņi tiks pie emocijām.

Fantastiskā sāga – titulstāsts bija viss, ko es bērnībā varēju vēlēties. Laika mašīna, ceļošana pa dažādām ērām, Amerikas atklāšana, vikingi, cīņas ar indiāņiem un mežonīgais kinoindustrijas kapitālisms. Viens no labākajiem Harisona stāstiem, bērnībā izlasot es pat neticēju savai laimei, ka kaut ko tādu tik interesantu var sarakstīt. Tagad esmu kļuvis nedaudz izvēlīgāks, bet bērnības gaišās atmiņas nodrošina šim stāstam paliekošu vietu manā sirdī.

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt, Harisons ir no tiem autoriem, kas spēj uzķert nezūdošas un mūžam aktuālas tēmas. Ielikt tos stāstos, kuri nepakļaujas novecošanai un nezaudē savu spožumu arī pēc gadu desmitiem.

Ceturtais ledus laikmets by Kōbō Abe

Ceturtais ledus laikmets

Šo grāmatu nekad vēl nebiju lasījis, un ķēros tai klāt ar prieku. Mani uzmundrināja arī goodreads atrodamais citu lasītāju reitings – trīs ar kapeikām zvaigznes, tas nozīmē, ka grāmata ir lasāma. Arī nosaukums ir diezgan labi izvēlēts, lai raisītu interesi. Taču šoreiz man sanāca pamatīgs “aplauziens”.

Salīdzinoši netālā nākotnē PSRS uzbūvē pareģošanas mašīnu MASKAVA-I, tā dod lielu atspērienu tautsaimniecībai un liek kapitālistiskajām valstīm satrūkties. Skaidra lieta, ka imperiālisms gribētu plūkt šāda agregāta dotos augļus, taču tos baida nākotne. Nākotne, kas noteikti privātajam kapitālam nesolīs neko labu. Japāna kā ASV satelīts nolemj uzbūvēt savu pareģošanas mašīnu profesora Katsumi vadībā. Taču pēc tās uzbūvēšanas rodas problēma – speciālā darbu pārraudzīšanas komisija negrib simulēt nevienu nākotnes scenāriju, kas būtu saistīts ar politiku. Lai mašīna nebūtu jādemontē, Katsumi piedāvā kompromisu – simulēt atsevišķa indivīda nākotni; tagad tikai jāatrod īstais indivīds.

No viens puses kārtējais fatālistiskais japāņu gabals, kur viss ir slikti un galveno varoni velk uz suicīdu. Taču atšķirībā no Murakami šim autoram trūkst idejas plašuma (varbūt netrūkst, bet viņš neprot izteikties) un spējas strukturēti uzrakstīt savas pārdomas. Stāsts iesākas kā zinātniskā fantastika ar skaitļotājiem, kas spēj sniegt precīzas prognozes. Prognožu sniegšanas veids gan bija diezgan smieklīgi aprakstīts, un pat mūsdienās rūdītam meteoroloģijas prognožu patērētājam nākas iespringt lasot TV simulācijas aprakstus, bet nekas – bija interesanti. Tad autors pārslēdzas uz detektīvu, ļoti draņķīgu detektīvu, kas liek aizdomās turēt visus, un vēl vairāk – lasītājam pēc būtības ir pie kājas, kas tur īsti un kāpēc nogalināja. Tam seko aiz matiem pievilkta konspirāciju teorija par embriju zagļiem un viņu globāliem plāniem. Nenoliegšu, šī stāsta daļa būtu interesanta, ja vien būtu tikusi tālāk par Beļajeva Ihtindra līmeni, tajā vismaz bija piedzīvojumu elements. Te vienkārši zemūdens govju slaukšana un sivēni ar žaunām. Pēc tam seko nākotnes farss, kurā atklājas, ka vispasaules ūdens līmeņa celšanās gadījumā visā pasaulē neapplūstu vienīgi PSRS. No kurienes autors rāvis šādus faktus, nezinu, iespējams, tulkotājs no sevis pielicis klāt. Viss kopumā ir tik samocīts, ka atliek vien piekrist galvenā varoņa palīgiem, šādā gadījumā vislabākais ir piespiedu iemidzināšana.

Es jau saprotu, kādēļ padomju laikā šī grāmata bija laba, tajā kritizēja imperiālismu, parādīja PSRS pārākumu. Galu galā MASKAVA-III prognozēja komunisma iestāšanos. Vienīgais interesantais filozofiskais pārspriedums, kurš bija vērā ņemams, bija par prognozes ietekmi uz realitāti. Ja lietus vai nu ir vai nav, tad sociālie procesi ir daudz piņķerīgāka lieta, un zinot iespējamo nākotni, cilvēks var to izmainīt vai piepildīt. Lai no tā izvairītos, mašīnas procesus prognozē iterējot zināšanu par nākotni līmeņus. Uztaisa bāzes prognozi un tad simulē indivīdu, kurš jau zina prognozi un skatās jauno prognozi. Kas interesanti, latviešu valodā acīmredzot vārdu prognoze tik plaši vēl nelietoja un 1966. gada izdotajā grāmatā visu tiek lietots vārds pareģojums, kas mūsdienās vairāk saistās ar nezinātnisko sfēru.

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, varu saprast kādēļ cilvēki nekaunas ielikt maksimālo vērtējumu, klasiķis un citi saka, ka dikti laba. Man šis darbs šķita visnotaļ nevienmērīgi sarakstīts, kur autora kopumā interesantā ideja pazūd fatālismā un negaidītajos sižeta pavērsienos. Šī nu nebūtu no tām grāmatām, kuru es kādam rekomendētu.

Einšteina smadzenes by Jozefs Nesvadba

Einšteina smadzenes

Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, šoreiz paņēmu tādu, kura man atmiņā ir palikusi ar pilnīgi neko. Zināju, ka vismaz vienreiz esmu viņu lasījis, bet neparko nespēju atcerēties tās saturu. Diezgan drausmīga situācija, vēlējos noskaidrot, kas tad tur ir bijis pa ūdeni, kas izlijis man no atmiņas.

Stāstu krājums sākas ar slavinošu priekšvārdu, kurā autors tiek ielīdzināts fantastikas grandiem. Slavināta viņa pieeja žanram, kur uzsvars tiek likts nevis uz nākotnes izgudrojumiem, bet uz cilvēka rakstura īpašībām, par to kas atšķir cilvēku no Cilvēka. Rudzrogas sajūsmu saprotu, jo autors ir pilnīgi par Čehoslovākijas iekļaušanu PSRS ietekmes zonā.

Maigi izsakoties, stāsti man lielākoties šķita neinteresanti un garlaicīgi. Iespējams, ka savulaik tajos bija nopietna deva oriģinalitātes, taču lielākoties autoram piemīt vājība par savu stāstu tēliem izmantot jau žanrā populārus varoņus. Piemēram, Tarzānu un kapteini Nemo. Lētākais triks pasaulē, lai piesaistītu lasītāju. “Tarzāna nāve” pēc būtības ir slavenās Tarzāna sērijas ripofs, kurā klāt piemests britu imperiālisms un fašisti. Autors cenšas parādīt, ka cilvēku sabiedrība ir mantkārīga un nežēlīga. Tajā pat laikā viņš nemaz nav pacenties papētīt lielo pērtiķu ēdienkarti. Viņam mērkaķi ēd tikai banānus. Tēli ir tikai tādēļ, lai paustu autora uzskatus. Stāsti par kapteini Nemo neizceļas ne ar ko, var runāt par aizmirstiem varoņiem un eksistences jēgu. Par to, ka zinātnieki ir aizgājuši prom no galvenā un aizraujas ar nesvarīgām lietām. Taču veids, kā tas pasniegts, ir diezgan primitīvs un garlaicīgs.

Visus stāstus vairāk vai mazāk caurstrāvo pēckara populārākā tēma – antimilitārisms. Militāristi, protams, ir kapitālisti, un viņi ir gatavi mērķa labā izmantot jebkādus līdzekļus. Stāstā Ksēnemindes idiots galvenais varonis ir kāds atriebīgs puišelis, pēc papīriem idiots, bet īsts inženieris – ģēnijs, kas mīl uzspert gaisā cilvēkus ar vadāmām raķetēm, kuri viņam šķietami nodarījuši pāri. Vispār šis ir viens no labākajiem krājuma stāstiem, kas visnotaļ labi ilustrē kara dziļāko būtību, kur cilvēki abstraktu ideju un šķietamu aizvainojumu dēļ ir gatavi viens otru galēt nost.

Vislabākais stāsts (šis pat bija man palicis atmiņā) ir “Pa sniega cilvēka pēdām”, par alternatīvo cilvēces attīstības modeli, apsēstību, jetijiem – telepātiem un portāliem, kuros var ar viņiem sastapties. Šeit autora varoņi agrāk vai vēlāk viļas mūsu pasaulē un cenšas atgriezties pie saknēm, primitīvisma, kur cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu. Šāda stratēģija, autoraprāt, ļaus pārdzīvot mūsu cilvēku standarta attīstības modeli, un kas zina, varbūt brangi izdancoties uz tehnogēnā cilvēka kapiem.

Stāstu krājumam varu likt 4 no 10 ballēm, ja dikti nevelk uz čehu agrīno fantastiku, kas vēl atrodas bērna autiņos, tad lasīt varbūt nav vērts. Protams, nav slikti paplašināt savas zināšanas specifiskos tematos, bet tur pietiktu ar pāris rindkopu izlasīšanu kādā gudrā grāmatā veltītai fantastikas žanra vēsturei.

Tālā varavīksne by Arkady Strugatsky, Boris Strugatsky

Tālā varavīksne

Izvēloties Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu, paņēmu tādu, kas man vienmēr ir bijusi vienaldzīga. Tās notikumus atcerējos visnotaļ pavirši. Neko daudz no šīs grāmatas nesagaidīju, lai arī Strugacki ir ļoti labi rakstnieki, reizēm man viņu darbi nepatīk.

Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem apvārsni piepeši aizsedz melns mākonis. Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi atgrieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kulminācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku savstarpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.

Tas bija no anotācijas, patiesībā tā ir sarakstīta daudz dramatiskāka un koncentrētāka nekā grāmata. Grāmata ir par to pašu Zemes fiziķu bezatbildību. Viņi veic nopietnus eksperimentus ar teleportāciju, Nulles lauku un ko tik vēl ne. Taču izveidojusies situācija ir tāda, kas neļauj zinātniekiem apstāties un apkopot savus rezultātus. Visa pasaule gaida no viņiem lielus atklājumus un tādēļ nākas vien doties uz priekšu, neskatoties uz materiālu un pētāmās problēmas izpratnes trūkumu. Kaut kur aiz horizonta viņus gaida lielie fundamentālie atklājumi, un šie kā dullie Daukas iet pa plānu ledu.

Viena papildus tēma uz pāris lapaspusēm ir diskusija par to, kas labāks – humanitāro vai eksakto zinātņu pārstāvji. Viens no varoņiem labprāt visus pārkaltu par eksaktajiem, lai paplašinātu cilvēces tehnoloģiju potenciālu. Citi atkal uzskata, ka bez humanitārajiem cilvēki pazaudēs paši sevi. Tad vēl tiek apspriesta loģistikas un enerģētikas problēmām. Zinātnieku ir daudz, visa planēta pilna ar eksperimentētājiem, taču enerģijas nav, kā izvērtēt prioritāros eksperimentus, tautsaimniecībai noderīgos no tīrām spekulācijām? Neviens to nezina, un ir radusies nežēlīga konkurence, kur katrs ir pats par sevi.

Nu un tam visam pa vidu ir Roberts, viens no ulmotronu stacijas dežurantiem. Viņš ir iemīlējies bērnudārza audzinātājā Taņā, un šķiet, ka viņa nākotnē būs viens vienīgs prieks un laime. Bet tad kaut kur uz Varavīksnes zinātnieki veica eksperimentu un radās Vilnis. Tikai šoreiz Vilnis ir pavisam savādāks, jauna tipa, tāds, kas jaudā pārspēj visus iepriekšējos. Roberts ir izvēlēts kā cilvēks, kuram krīzes situācijā izlīdīs visas zemiskākās īpašības. Viņš ir panikotājs, egoists, nodevējs un kas tik vēl ne. Apkārtējie pret viņa rīcību izturas iecietīgi, nenobriedusi persona, kas nespēj tikt galā ar spriedzi. Viss jau būtu labi, ja šis tēls neizskatītos kā samākslots idiots, autoriem padodas diskusijas dialogu formā, bet tēlu ticamība viņiem šajā darbā nav pieslīpēta. Te visi ir tādi kā kiberi, katrs ar savu vēstījumu lasītājam. Var saprast to, ka viņi racionāli pieņēmuši savu un planētas bojāeju un tādēļ atšķirībā no Roberta nepaniko, bet tas, kā viņi nonāk pie autora uzdotās tēmas, ir dikti samākslots.

Tāda patumša lokāla apokalipse, kura neskatoties uz grāmatas plānumu ir iestiepta. Varoņi pārāk vienveidīgi un sabāzti tekstā tikai autora uzskatu nodošanai lasītājam. Galvenais “ļaunais” varonis ir ar diezgan pašvaku motivāciju, vairāk impulsīvs un izskatās pēc pilnīga idiota. Lieku 7 no 10 ballēm.

Kosmosa tirgoņi (The Space Merchants #1) by Frederik Pohl, C.M. Kornbluth

Kosmosa tirgoņi (The Space Merchants #1) by Frederik Pohl, C.M. Kornbluth

Arī šī “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatā man bērnībā dikti gāja pie sirds. Jo tajā bija gan pūstošais kapitālisms, gan kosmosa iekarošana. Milzīgas reklāmas korporācijas un parastais patērētājs. Vienu vārdu sakot, salīdzinot ar padomju kolhoznieka dzīvi, pilnīga inovācija.

Lai grāmata nezaudētu laikmeta garu un vēsturisko kontekstu, atļaušos citēt tā laika anotāciju.

Mūsu planētas iedzīvotājiem uz Zemes kļuvis par šauru, tāpēc cilvēku skatieni pievērsti Venērai. Tā sola daudzas priekšrocības un ienesīgus peļņas avotus, un starp divām ASV reklāmas aģentūrām izvēršas sacensība par Venēras izmantošanas pirmtiesībām. Būtībā tā ir nevis sacensība, bet kapitālismam parastā nesaudzīgā un netīrā konkurences cīņa. Notikumu virpulī tiek ierauts arī augstākās kategorijas reklāmas darbinieks Mets Ransteds, kuru cenšas nobīdīt pie malas viņa ieceru pretinieki. Darbība risinās uz savdabīga greznības un nabadzības pasaules fona. Vienlaikus ar sarežģītas tehnikas attīstību vērojams degvielas trūkums. Tiek ražots tūkstošiem dažādu dzērienu, bet skolēni ēd «atjaunotas» gaļas bifštekus. Amerikas Savienoto Valstu pārapdzīvotības draudi vieš cilvēkos nedrošību. Spējīgajam jauneklim jāpieliek visi spēki, lai sarežģītajās situācijās saglabātu dzīvību, atgūtu agrākās tiesības un mīļotās sievietes draudzību. Vai viņam tas izdodas? Uz šo jautājumu lai atbild romāns «Kosmosa tirgoņi»!

Uzreiz redzams, ka tā ir uzrakstīta spēcīgi, un pie tās ir labi nostrādāts. Izdevēji ir izdarījuši visu, kas ir viņu spēkos, lai padomju cilvēks, izlasot grāmatu, visu saprastu, kā vajag. Nu vismaz, lai publiski spētu par grāmatu runāt ideoloģiski pareizi. Man gan no bērnu dienām prātā bija aizķēries tikai milzu kosmosa kuģis, Venēra, kas neatbilst reālajai situācijai, un “mazā vistiņa”.

Šoreiz es lasot biju pietiekoši sagatavojies un jau labu laiku esmu dzīvojis kapitālismā. Tādēļ uzreiz atpazinu standarta distopiju, kas savulaik aktualizēja visnotaļ nopietnas sabiedrības bažas par nākotni, tās hipertrofējot līdz absurdam. Nevar teikt, ka autora nākotnes pasaule īpaši atšķirtos no dzīves kādā no trešās pasaules valstīs. Arī ar uzticību zīmoliem viss ir diezgan precīzi, varbūt neesam nonākuši tik tālu, lai cilvēku ar iphone mēs uzreiz vērtētu kā priekšzīmīgu patērētāju, un cilvēku ar Top alus pūsli rokā – par priekšzīmīgu produktu līnijas atbalstītāju. Segmentācija viennozīmīgi ir lielāka nekā tas bija darba tapšanas laikā, bet līdz tā līmenim mēs neesam izauguši. Galvenais iemesls, protams, ir patērētāju aizsardzības tiesības, kas, neskatoties uz autora skepticisms, tomēr ir ņēmušas virsroku, un pat globalizācija nav ļāvusi izveidot sfēriskus pašpietiekamus monopolus. Dabā, protams, tie eksistē, taču visi tie likumi tomēr dod rezultātu, lai mēs nepārvērstos par kādas korporācijas vergiem.

Centrālais sižets, ja izlaiž globalizāciju, monopolizāciju un strādnieku tiesības, ir par kādu spējīgu reklāmas nozares darboni Metu, kurš uz savas ādas ir spiests izbaudīt vienkārša patērētāja dzīvi. Tas sagrauj viņa uzskatus par pasaules kārtību un parāda, ka ne viss ir tik spoži, kā tas izskatās no ziloņkaula torņa. Visu cieņu autoram, viņš saprot, ka tik sarežģītas sabiedrības problēmas nav iespējams risināt ar vienkāršām metodēm, un galvenais varonis nav spiests kļūt par revolūcijas vadītāju. Galvenā problēma ir resursu atjaunojamība, uz zemes viss dabiskais jau sen ir iznīcināts, un no koka pagatavots gredzens ir statusa zīme. Ir cilvēku grupa – knosi konsi, kas vēlas atgriezt zemei tās biosfēru un likt korporācijām samaksāt par tās nodarīto postu, bet pret šiem radikāļiem valdības un korporācijas vēršas ar pilnu spēku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt par mūsu pašu ikdienu nedaudz sabiezinātākās krāsās, tad droši ķeries vien šai klāt. Pēc mūsdienu standartiem tāda pabāla un nedaudz vienkārša, bet joprojām aktuāla.

PS. Uzzināju, ka šai grāmatai ir arī turpinājums, bet nezinu, vai saņemšos lasīt arī to.

Iedomīgais Robots by Henry Kuttner

Iedomīgais Robots by Henry Kuttner

Turpinot “Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanu, nevarēju atturēties no šīs grāmatas priekšlaicīgas izlasīšanas. Katners man pazīstams ir tikai no šīs grāmatas. Tā arī neesmu centies izlasīt kaut ko vairāk no viņa darbiem. Šis autors ir bijis ražīgs gan rakstot, gan savu pseidonīmu izdomāšanas ziņā. Lai ar’ kā tur nebūtu, es viņu pazīstu tikai kā Hogbenu autoru un tādēļ īsti spriest par viņu ietekmi uz savulaik jaunajiem autoriem varu tikai atstāstot citur lasīto.

Šis stāstu krājums sevī ietver astoņus autora darbus, no kuriem trīs ir izcili un pieci virs vidējā. Visus vieno viena ideja – paši vien pie savām problēmām esam vainīgi. Gandrīz visus stāstus var uztvert kā vieglu ironiju par autora tā laika pasauli un virzības tendencēm. Padomju laikos tie noteikti tika publicēti, lai parādītu kapitālisma alkatīgo seju visā krāšņumā. Bet nu par katru nedaudz smalkāk.

Vai arī… – šis ir stāsts, kas veltīts Mieram visā pasaulē. Pareizāk sakot, parāda, ka runāt par mieru cilvēces līdzšinējā attīstības pakāpē ir muļķība. Kāds citplanētietis ir uzņēmies nest mieru visiem. Taču saskaras ar zināmām problēmām, kuras tiek izceltas izmantojot divus meksikāņus un vienu ūdens avotu. Vairāk fabula nekā stāsts par cilvēka dabas nemainīgumu.

Absalons – šis ir tāds hiperevolūcijas stāsts par tēvu un dēlu konfliktu. Jāatzīst, diezgan garlaicīgs un mūsdienām pārāk konservatīvs. Varbūt Absolona tēvs bija pie vainas ar savu pārākuma pārliecību, varbūt pie vainas tas, ka stāstā nekas tāds interesants nenotika.

Jezga ar profesoru, Lērums nepatikšanu, Uz redzīti!  – Hogbenu stāsti, un ar to vien pietiek, lai stāstus pasludinātu par izcilu. Hogbeni ir interesanta ģimenīte, vecaistēvs atminas vēl Atlantīdas laikus, un šķiet, ka kaut kur vēstures gaitā ģimenes locekļi ir dabūjuši pamatīgu radiācijas devu. Jau no tiem laikiem, kad parādījās pilsētas, viņi ir sapratuši, ka vislabākā dzīve ir laukos. Laukos cilvēki nebāž degunu citu darīšanās, un ja kāds piedzēries dziedādams levitē virs laukiem, neviens nesatraucas. Neviens nelūr tavā šķūnīti, kurā uzmontēts urāna katls. Bet laiku pa laikam nākas saskarties ar īpaši okšķerīgiem cilvēkiem, un tad rodas problēmas. Nākas pārvākties uz citu dzīvesvietu vai arī izpildīt īpaši muļķīgas un vienkāršas prasības. Bērnam ir zināms, ka, lai teleportētos uz neskaitāmi daudzām vietām vienlaicīgi, pietiek ar bļodu un bleķa gabalu, bet, redz, cilvēkiem tas šķiet brīnums. Vispār izcili smieklīgi, par lauķiem, kuri nebūt nav lauķi.

Iedomīgais robots – šis ir no tiem par mežonīgo kapitālismu, pareizāk sakot, par kino pirātismu un apraides tiesībām. Konkurence šajā jomā ir novesta līdz absurdam, tehnoloģiju progresam likumdošanas bāze acīmredzami netiek līdzi, un situāciju var glābt tikai izgudrotājs. Varētu domāt, ka izgudrotājs ir iemaldījies no detektīva, visu laiku meklē avansus un dropē. Taču laiku pa laikam arī kaut ko izgudro, piemēram, iedomīgu robotu bez noteiktas funkcijas.

Slēpšanās – Visgarlaicīgākais stāsts par to, kā kosmosa kuģi vadošs saprāts nogalina pirātus. Varbūt te ir arī meklējams kas dziļāks – sena draudzība, saprāta atrautība no ķermeņa un psiholoģiskās problēmas, kas tādēļ rodas līdzcilvēkiem. Par to, vai metāla cilindrs ar smadzenēm, kuras darbojas ir cilvēks vai nav un citām lietām, bet sižets bija pašvaks.

Dzīvokļu problēma – pasaka par rūķīšu laimi. Interesanta koncepcija un laba izklaide lasot. Bērnībā man dikti patika, un arī tagad nemaz nesmādēju.

Šī grāmata ir no tām, kura var patikt, bet var arī šķist pārlieku vienkārša. Kā jau minēju, Hogbenu ģimenītes dēļ vien ir vērts izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

Ekspedīcija uz Zemi by Autoru kolektīvs

ekspedīcija

Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, man nebija ilgi jādomā, paņēmu vienu no sērijas spēcīgākajiem stāstu krājumiem. Šī bija mans favorīts bērnu dienās, pašam mājās plauktā nebija, tādēļ nācās laiku pa laikam ņemt no bibliotēkas. Tagad laiki mainījušies, un šo grāmatu īpašumā dabūt nav nekādu problēmu.

Šajā stāstu krājumā ir ietverti vienpadsmit stāsti. Nevar teikt, ka visi ir tādi, kas norauj jumtu, daži nedaudz ir zaudējuši savu aktualitāti, daži rakstīti par tēmām, kuras aktualitāti nezaudēs nekad. Tā kā stāsti nāk no sešdesmitajiem gadiem, tad vietām labi redzam, kā autori nedaudz futuroloģijā aizšāvuši garām. Tas attiecas gan uz milzīgiem kiberskaitļotājiem un Venēras pamatiedzīvotājiem. Bet savulaik nākotne izskatījās tieši tāda.

Grāmata nav bieza, un lasās pat pārāk ātri. Taču laba daudz nevajag. Ievadā lasītājam tiek solīta iepazīšanās ar mazpazīstamiem autoriem, PSRS telpā viņi, iespējams, bija mazpazīstami, taču to nevar teikt par ASV. Lai vai kā izlasīti ir labākie no labākajiem. Šoreiz pozitīvajā nozīmē, neviens no šiem stāstiem nemudina uz komunisma ieviešanu, skarbais zelta laiku kapitālisms, kurā autori izceļ dažādas sociālas problēmas par fonu izmantojot tālu vai ne tik tālu nākotni. Bet nu par iespaidīgākajiem stāstiem šajā krājumā.

Ekspedīcija uz zemi Arturs Klarks- krājuma titulstāsts, vēsta par laiku, kad pēdējie cilvēki uz Zemes ir pazuduši un viņu kultūras mantojumu atrod Veneras iedzīvotāji, kuri izrāvušies kosmosā. Tāds savdabīgs skatījums uz Zemes cilvēkiem no pavisam cita saprāta un civilizācijas konteksta. Protams, viss kļūst saprotams pašās beigās, un tas nudien ir reizē smieklīgi un bēdīgi. Liek aizdomāties, kas paliks pēc cilvēkiem, ja viņi sevi pamanīsies iznīcināt un ko no šīm atliekām spēs izsecināt Citi.

Žēlsirdīgie maitasputni Aizeks Azimovs – stāsta galvenā ideja savā laikā bija saucama par inovatīvu, tagad, šķiet, par šo tēmu esmu lasījis daudzas grāmatas. Ko padarīt plašajā visumā civilizācijā, kura pēc savas dabas ir tendēta uz sadarbību. Pareizi – gaidīt līdz agresīvās pašas sevi iedzīs postā un tad piedāvāt darījumu. Taču šoreiz harriešiem ir gadījusies nestandarta situācija, Zemes iedzīvotāji viņus ir iedzinuši sprukās. Laba Aukstā kara ilustrācija.

Atbraucēja ciešanas Harijs Harisons – Harisonam manā sirdī ir īpaša vieta, taču ar šo stāstu viņš ir pārspējis pats sevi. Vienā īsā stāstā pamanīties iebāzt, reliģijas uzspiešanas mēģinājumu būtnēm, kuru morālā atskaites sistēma atšķiras zemes civilizācijas un loģiski ilustrēt to, pie kā tas var novest, to vajag prast. Vienkārši izcils stāsts par to, kā sačakarēt labu pasauli ar labiem nodomiem.

Visas pasaules raizes Aizeks Azimovs – lai kāds vēl stāsta, ka internetu neviens nav paredzējis. Šeit galvenais varonis ir visu pasauli aptveroša un kontrolējoša mašīna. Cilvēkiem tas patīk, jo ir labi ja kāds uzņemas rūpes par viņiem. Mūsdienās var saskatīt daudz līdzību, Feisbuks jau arī zina, kuras ziņas tev ir vispiemērotākās, un pat Twitteris nekautrējas nedaudz rediģēt rādāmos ierakstus. Dažā labā valstī noziedzību paredz matemātiskie algoritmi, mums vēl pietrūkst pašas mašīnas, kura pati arī kaut ko vēlētos.

Ripeļi Stīvenss Barrs – tagad, kad mums istabas uzkopj automāti, šīs stāsts nešķitīs kaut kas īpašs, bet arī mums vēl ir kur augt. Šis ir stāsts par robotapokalipsi, vismaz lokālu. Kāda zinātnieka eksperimenta objekti iegūst saprātu un mēģina nodrošināt savu autonomiju. Nedaudz humoristisks, nedaudz biedējošs.

Cilvēks, kas atnāca par agru Pols Andersons – šim autoram vēsturiskā fantastika labi padodas, šeit ir stāsts par kādu ASV karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu Islandē. Stāsts ir traģisks, bet pasniegts interesantā manierē.

Manuprāt, ja vēlies nezinātāju iepazīstināt ar zinātniskās fantastikas klasiku, tad šī grāmata ir laba ieteikšanai. Lieku 10 no 10 ballēm, patīk tikpat labi kā bērnu dienās, un esmu gatavs rekomendēt ikvienam, kas vēl nav izlasījis šo izcilo stāstu krājumu!

Sargasi kosmosā (Solar Queen #1) by Andre Norton

Sargasi kosmosā

Šī savulaik man bija ļoti iemīļota grāmata, lasījis esmu reizes piecas, un praktiski sižetu zinu no galvas. Protams, no grāmatas atcerējos tikai piedzīvojumu daļu un japāņu nindzju Muru. Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, nolēmu izvēlēties savu bērnības favorītu un pie reizes atsvaidzināt sev atmiņā grāmatas varoņus.

Federācijā ietilpst simtiem zvaigžņu sistēmu. Galvenais ekonomikas dzinējspēks ir tirdzniecība. Bez tirdzniecības kuģiem planētas paliktu izolētas un neizpētītas. Cilvēki galaktikā nav vienīgie, iepriekšējo civilizāciju piemēri rāda, ka galaktiskā dominance nevelkas ilgi, parasti iekšējo pretrunu dēļ civilizācija iznīcina pati sevi. Taču “Saules karalienes” komandai šādas lietas prātu nenodarbina. Viņi ir brīvie tirgoņi, no tiem, kas izpleš Federācijas ietekmes sfēru, kontaktē ar citplanētiešiem un ar to nopelna sev iztiku. “Saules karalienes” komanda nopērk tiesības apsaimniekot kādu nomaļu planētu Limbo, iespējams, ka tas būs viņu lielais ķēriens.

Grāmatas ievadā brāļi Strugacki saka atzinīgus vārdus par šo darbu, uzslavē autores meistarību izcelt sociālas problēmas. Neizslēdz, ka tas darīts neapzinoties, bet visādi citādi pasludina šo darbu par fantastikas etalonu. Šis nu ir tas gadījums, kad puiši ir pamatīgi kļūdījušies. Jā, kad tev ir divpadsmit gadi, tu šo grāmatu lasi ar aizrautību. Izlasi, noliec malā un pēc pāris dienām pārlasi atkal. Jo padomju laikos jau interesanti piedzīvojumi bija retums. Tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, man par nožēlu nācās atklāt, ka grāmatā jau arī ir tikai tā piedzīvojumu daļa. Personāži te ir tikai statisti, kas vēsta un kuri veic piedzīvojumus.

Saprotu savu bērnības lielo aizrautību. Galvenis varonis ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, puika Deins, kurš tikko pabeidzis tirdzniecības skolu un kura sapņi uz ērtu vietu starpzvaigžņu megakompānijā izbeidzas jau atlasē. Viņam nav nedz sakaru, nedz bagātības, un viņš tiek norīkots uz “Saules karalienes”. Te viņam nākotne nesolās pārāk spoža, taču viņš apmeklēs tālas mežonīgas planētas un vesels vezums ar piedzīvojumiem tiek garantēti nodrošināts. Tālāk viss ir pēc agrīnās fantastikas standartiem – labie ir labi un sliktie ir slikti. Lai lasītājā nerastos nekādas šaubas, autore vajadzīgos brīžos to noskaņo pret sliktajiem Sargasu planētas pirātiem, un viss kārtībā.

Vienu nevar noliegt, grāmata lasās ļoti ātri, jo viņa ir gan plāna, gan interesanta. Jau no sākuma ir skaidrs, kurš uzvarēs, un tas liekus pārdzīvojumus nerada. Grāmatas iznākšanas gados galvenajiem varoņiem vēl lielākoties bija neaizskaramo statuss un tādēļ pat īpaši ļaunie vienmēr tika nogādāti taisnas tiesas priekšā. Jo nošaujot ļaundari, labais nevar triumfēt visa pilnībā. Taisnības triumfēšanas fonā labi iederas citplanētieši artefakti, seni ieroči un pirāti.

Grāmatai nāktos likt ne vairāk par 3 no 10 ballēm. Ja viņai līdzi nenāktu gaišās bērnības atmiņas, tā laika pozitīvie iespaidi un sapratne, ka kādreiz jau visiem autoriem jāsāk mēģināt rakstīt. Tad tā arī ieliktu, bet ņemot iepriekš minēto, vērā lieku 7 no 10 ballēm, laba grāmata, ar kuru iesākt fantastikas žanru agrā vecumā. Viss cikls kopumā nebūt nav slikts, ja patīk uzsvars uz piedzīvojumiem.

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

visa-dziviba-zalok-saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem  – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Petaura medības (Pirx the Pilot) by Stanisław Lem

Peataura medības

Izskatās, ka šogad sākšu ar pamatīgu “vecās” fantastikas ieskrējienu. No vienas puses jau gribas pabeigt Fantastikas pasaulē sēriju pēc iespējas ātrāk. Taču vēl vairāk motivē tas, ka šī sērija satur patiešām kvalitatīvus darbus, kuri aptver lielu daļu no žanra klasikas. Šo grāmatu līdz šim biju lasījis tikai krievu valodā, jo latviski, kā jau lielākā daļa no Lema grāmatām, tās nebija atrodamas pat komisijas grāmatu plauktā.

Pilots Pirkss ir parasts cilvēks – vidējais, viņš mācībās ne ar ko īpašu nav izcēlies, nav uzrādījis neticamus rezultātus, nav arī pārāk par sevi pārliecināts, un ar meitenēm viņam ar neveicas. Taču tas viņam netraucē sapņot par zvaigznēm un mācīties par kosmosa kuģa pilotu. Šajā stāstu krājumā ir ietverti stāsti, kas parāda kā Pirkss no zaļknābja kursanta izauga par īstu kosmosa iekarotāju. Labi lielākoties tie ir patruļlidojumi, kuros aiz garlaicības var nomirt, taču laiku pa laikam notiek arī kaut kas interesants.

Grāmata sarakstīta laikā, kad šķita, ka kosmoss ir rokas stiepiena attālumā. Drīz būs kosmiskie kuģi ar atomdzinējiem, kuru plazmas strūklas spēs nogādāt cilvēkus jebkurā saules sistēmas nostūrī. Kur lidojums uz Mēness būs aptuveni tas pats, kas pārbrauciens ar tālsatiksmes autobusu un kosmosa kuģu maršruti būs tik pārpildīti, ka vajadzēs speciālu dispečerdienestu. Diemžēl šis sapnis tā arī nekļuva par realitāti, cilvēce jau gadus četrdesmit šajā jomā mīņājas uz vietas, nav īsti stimula un vēlmes. Tādēļ Priksa pasaule vismaz pagaidām ir palikusi nesasniegta nākotne. Jā, autors nav pamanījies paredzēt internetu, bet viņam ir visnotaļ laba ideja par stimulatoriem, kosmosa dzinējiem un citu planētu kolonizēšanu.

Var teikt, ka šis stāstu krājums ir par to, kā kļūt par īstu cilvēku. Pirksa izaugsme ir acīm redzama, lai gan dziļi iekšā viņš vienmēr paliek tas naivais kursants, kāds viņš ir pirmajā stāstā. Viņam patīk visu prātīgi apdomāt pirms pieņemt lēmumus, daži pat uzskata, ka viņš nedomā vispār. Taču, kā lasītājs redzēs, pat kosmiskajos kuģos skriešana pa priekšu vilcienam ne pie kā laba nenoved. Pirksam patīk darbs, kuru viņš veic un dara to apzinīgi. Tāds tipisks nākotnes cilvēks, priekšzīmīgs un atbildīgs.  Parastie cilvēki jau nesaprot pilotu grūto maizi, viņus īpaši neinteresē, kā viņus nogādā uz Marsu vai Mēnesi, neapzinās to, cik šis pasākums patiesībā ir risku un briesmu pilns. Ne visi kosmiskie kuģi ir izcilā tehniskā stāvoklī, un bieži vien ir situācijas, ka tāds lido ar reaktoru, kurš kuru katru brīdi var uziet gaisā.

Noteikti gribu uzteikt kādu grāmatas tēlu, kuru tulkotājs pārtulkojis kā Ēzeļu Pļaviņa. Man ir aizdomas, ka krājumā krievu valodā varēja izlasīt, kā instruktors pie šāda vārda ir ticis, bet te tā ir vienkārši smieklīga iesauka bez paskaidrojuma. Autors ir jāuzsaka par izvairīšanos no gaišās nākotnes popularizēšanas, te nav runa par komunisma uzvaru, krievi kotējas augstu, bet tas netraucē viņiem sadaroties ar amerikāņiem. Angļi gan nemaz nav modē; kā likums stūrgalvīgi cilvēki, kas nedomā racionāli.

Šī ir no tām jaukajām grāmatām, kurās rakstītais nekad nenoveco, tiekšanās pēc zvaigznēm un optimistiskais nākotnes skatījums. Tāda , kas parāda, ka galvenais noteicējs vienmēr būs cilvēks, un tehnoloģijas būs tikai pēc tam. Tāds mēģinājums ieskicēt jaunos izpētes horizontus un to, ka šie pētnieki lielākoties būs tādi paši cilvēki kā lasītājs. Neiztrūkst arī autoram raksturīgā vieglā ironija par jauno pasauli. Grāmatas pelnījusi 8 no 10 ballēm. Žēl, ka te nav iekļauti visi stāsti, piemēram, tas par citplanētiešu artefaktu, kuru Pirkss nejauši pamana savā patruļlidojumā. Bet mēs jau zinām, ka Pirkss vispār sakaras ar dīvainām lietām.

%d bloggers like this: